Tālivaldis Pētersons

Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis,
Kurzemes rajona Politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs 1994.g. - 2010.g.
 

Kas notiek Latvijā? Pilsonība visiem?

Voldemārs Krustiņš, zinošs politisko notikumu vērtētājs, „Latvijas Avīzē” 21.augustā izsaka pamatotas bažas par jaunām aktivitātēm referenduma organizēšanā. Šoreiz par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem bez noteikumiem un eksāmeniem.

Vēl pilnīgi neesot izanalizēts 18.februāra referendums par krievu valodu, kas saasināja latviešu un krievu attiecības. Jānis Jurkāns to nosauca par spļāvienu latviešu tautas sejā. Skanēja solījumi tādus referendumus vaira nerīkot. Taču pēc pusgada atkal jauni draudi etniska naida kurināšanai. Pieprasa pilsonību visiem nepilsoņiem!

18.februāra referendums parādīja Latvijai nedraugu lielo skaitu arī Latvijas pilsoņu vidū. Savā ideoloģiskajā pārliecībā viņi tādi bijuši arī iegūstot pilsonību un solot uzticību Latvijas valstij. Tātad Latvijai pilsonības piešķiršanā bijušas rupjas kļūdas. Jācer, ka reiz notiks juridiskā izvērtēšana un vainīgie saņems pelnīto sodu.

Ieplānotais referendums pilsonības piešķiršanā jāuzskata par ļoti bīstamu Latvijas valsts neatkarībai. Jāsecina, ka Latvijai naidīgi spēki gatavojas cīņai par varu. Zināmas ieceres un aicinājumi saņemt pilsonību, piedalīties vēlēšanās un iegūt varu. Varas ieguvējs nekavējoties panāktu izstāšanos no NATO un ES, pievienošanos Krievijas impērijas atjaunošanā ar sekojošu Latvijas valsts neatkarības zaudēšanu. Tādēļ stop! Pilsonību var piešķirt tikai Latvijas valstij un latviešu tautai lojālām personām. Lojalitātes pārbaudei jānosaka speciālas prasības. Latviešu valodas prasmēm jābūt tikai kā vienam no daudziem rādītājiem, bet ne galvenajam. Valodas zināšanas negarantē lojalitāti. Daudzi mūsu politiski represētie pēc gariem gulagos un izsūtījumos pavadītiem gadiem apguva krievu valodu, pat labāk nekā sarunas līmenī. Taču viņi nebija lojāli padomju varai un PSRS. Arī tie apšaubāmie Latvijas pilsoņi, kas 18.februārī balsoja par krievu valodu, nesa sevī naidu pret Latvijas valsti, kas viņiem bija atņēmusi krievu rubļus, sarkanos karogus, sirpi un āmuru u.t.t. Daudzi pat nevarēja sarunāties latviešu valodā. Tas pierāda, ka latviešu valodas apmācības kursi, kam izlietoti ļoti lieli līdzekļi, neko nav devuši Latvijai uzticīgu pilsoņu audzināšanā.

Apšaubāmi arī tie daudzie ieteikumi un ieceres par sabiedrības integrāciju un vienotas nācijas politikas apgūšanu, par spriedelēja patiesu Latvijas vēsturi nezinoši speciālisti.

Sarmīte Ēlerte pat sagatavoja veselu programmu, kā pamatā bija neorientēšanās Latvijas godīgā, īstā vēsturē, kā arī gaisotnē krievu skolās, apgūstot vēsturi. Visa iecere balstījās uz darbībām vēlamā formā. Taču vispirms jāmainās informācijai krievu valodā laikrakstos, radio, televīzijā, kā arī skolās. Nedrīkst mācīt melu stāstus par pagātni, Latvijas valsti, popularizēt latviešu tautai nepieņemamas idejas. Pirmskara Latvijā vācu un krievu valodā iznākušie laikraksti „Rigasche Rundschau” un „Сегодня” nepublicēja pretvalstiskus rakstus, atturējās no nacionāla naida kurināšanas, latviešu, vācu, krievu poļu bērni draudzīgi rotaļājās vienkopus, vēlāk kopā sportoja, strādāja un izpalika nesaprašanās tautību dēļ. Minoritātes nedomāja iegūt varu Latvijā.

Kamēr pulcēšanos 9.maijā uzskatīs par goda lietu, kamēr krievu ģimenēs rādīs vectēvu ordeņus un medaļas, klausīsies stāstus par Lielo tēvijas (2.pasaules) karu, grūti gaidīt izmaiņas pārliecībā.

Krievu jaunā paaudze vairāk nekā 65% simpatizē Krievijai. Krievi joprojām nezina, kāda bija pirmskara Latvija. Pat tie, kurus ieveda kara gados – 1943. un 1944. no Krievijas kā bēgļus un pārvietotas personas no kara darbības apdraudētām teritorijām un izvietoja lauku saimniecībās, mēdza stāstīt, ka dzīvojuši pie latviešu budžiem, kulakiem, kaut gan saņēma gan pārtikas kartītes, gan saimnieku ēdināšanu.

Rēzeknes karantīnas nometnē pabija vairāk nekā 90 000 personas! Palielinot Latvijas pilsoņu skaitu uz Latvijai nelojālu cilvēku rēķina, nonāksim pie divu nedraudzīgu, pat naidīgu kopienu pastāvēšanas.

Tādēļ nopietni pārmetumi jāveltī augstu amatu personām, kas mierīgi vēro notikumus parakstu vākšanā, samierinās ar 10 000 parakstiem. Vai atkārtosies notikumi kā valodas referendumā un iztērēs atkal kādu miljonu? No krievu puses nāk apgalvojumi par divām atšķirīgām kopienām, par Latviju kā Krievijas impērijai piederošu, ka latvieši bez krievu tautas nav spējīgi saglabāt savu valsti.

Krievi vēlēšanās piedalās vienoti, bet daudzi latvieši atturas un domā, ka labāk nebūs, aizmirst, ka zem krievu lāča ķepām būs daudz sliktāk.

Latviešu partijas strīdas par nodokļiem, pabalstiem u.t.t., bet krievi domā par uzvaru vēlēšanās. Ja mūsu tautieši būtu aktīvi piedalījušies vēlēšanās, „SC” Saeimā būtu 12 – 15 deputāti un arī Rīgas domē ne vairāk. Krievi zina slaveno parunu – „Skaldi un valdi”, bet latviešiem pirmā vietā lokālās intereses.

Ja mūsu politiķi sanāktu kopā un veidotu vienotu spēku, Latvijas nedraugi zaudētu cerības uz uzvaru vēlēšanās un varas iegūšanu. Jau minēju Jāņa Jurkāna teikto par spļāvienu latviešu tautas sejā. Referendums pilsonības piešķiršanā jādēvē par nāvējošu dunča dūrienu. Paldies Voldemāram Krustiņam par jautājumu „Kas notiek Latvijā?”.

Tālivaldis Pētersons