Zaigas Grīnbergas atmiņs

Zaiga Grīnberga
dzimusi 1941.gadā Bolderājā

M.Z. Kas Jums ir atmiņā no bērnības?

Par Bolderāju man ļoti daudz atmiņā ir, tiešām nezinu, ar ko sākt stāstīt. Ar skolas laiku, pirmskara skolotāji, tie jau arī mani mācīja.

Mums bija skolotājs, Eduards Veidenbaums, klases audzinātājs, viņš ļoti skaisti zīmēja. Pēkšņi mūsu skolotāja ir saslimusi, viņš mums ir klases audzinātājs un sieviešu diena, ne svināmā, bet sieviešu diena. Mēs mācāmies trešajā klasē, savācam naudu un nopērkam viņam grāmatu – Māte un bērns. Viņš dzīvē nav bijis precējies, nekad, bet mēs sieviešu dienā. Kā, visi bērni sveic un mēs savu audzinātāju nesveiksim? Mēs beidzām skolu, mēs ejam salidojumos, skolotājs sen vairs nav šai saulē, bet mēs smejamies, vienmēr to atceroties, vienmēr. Jūs saprotiet kā viņam ir bijis, kā viņi tur savā starpā skolotāju istabā ir izsmējušies. Tas ir viens ārprāts.

M..Z. Vai Jūs atceraties pēckara laiku?

Atceros, ka zālē drausmīgi raudāju piektajā klasē, kad Staļins nomira. Visi raud un es uz raudāšanu biju ļoti, man visus bija žēl. Mūs izsauca lielajā zālē, paziņo, ka Staļins miris, skolotāja raud, es arī raudu, visi ir nomierinājušies, bet es vēl raudu.

   ...

Rudens Oļģerts – leģionā, viņš bija Latvijas virsnieks. Es domāju, kāds viņam bija uzvārds – Vinklers Oļģerts, cilvēks ar augstāko izglītību, precējies bija pirms kara . Viņš bija vecāks kā tante, abi no 1910.gada un viņš apprecēja Rudens Veltu. Visi tie ir Bolderājieši. Viņiem piedzima dvīņi un tā rudens Velta ... Oļģertu apcietina, krievu ienākšanas pirmajā laikā kā Latvijas virsnieku un aizsūta uz katorgas darbiem. Viņš 20.gadus tur bija. Bet tā Veltiņa ar diviem dvīņiem un ir tā, ka viens no dvīņiem paliek slims, un paliek pie Veltas mammas, un Velta aizmūk prom uz Rietumiem ar to vienu bērnu. Tas puišelis, kas palika šeit – 1977.gadā tika pie savas mammas. No tā laika viņš dzīvo Kanādā.

   ...

 Saštanta man agrāk stāstīja par tām sapieru ballēm. Tajā sapieru pulkā, kur tagad ir ''Maxima'', bet tajā sapieru pulkā, kur tagad ir mūzikas skola, ir ļoti skaisti restaurēta skola, kāda tā ir bijusi tajā laikā, un tur bija tās balles. Viņi visi gāja uz tām dejām.

Tante stāstīja: viņas aiziet, tad tur žodziņš bija maziņš, krievu laikā tur uzlika 2 metru augstu žogu. Bolderājā bija tikai viens telefons. Un ko tās meitenes dara. Viņas iet un izsauc no sapieru pulka kādu uzvārdu un pašas aiz stūra lūr, kā tas puisis nāk pie telefona. Kad viņš ir pienācis, tad pašas mūk prom.

M.Z. Tas tāds amizieris ir bijis?

   ...

M.Z. Izmantosim šo izdevību un kā bija ar Jūsu ģimeni?

Es to laiku maz atceros, kas mainījās. Mēs arī bijām uz prombraukšanu, uz Kurzemi. Es, Zaiga Paegle , dzimusi 1941.gadā, mamma, Anna Paegle (1913.gadā), paps – Augusts Paeglis. Papam bija četri brāļi un māsa Melānija. Brāļi pazuda visi bez vēsts, līdz šai dienai neesam atraduši, kur viņi ir.

M.Z. Kurā laikā viņi pazuda?

Pēc kara. Par vienu no viņiem bija rakstīts, ka viņš ir paņemts ''Līgnumā'' naktī prom. Kur viņš aizvests, arī nezināja. Bet par trim vispār nav zināms, bet Melānija un paps ar ģimeni, mēs aizbraucām uz Liepāju. No Liepājas mums bija jābrauc prom, tāpēc, ka tantei vīrs bija no Hartmaņiem, no slavenas ģimenes. Mēs visi gribējām braukt prom. Tad, kad gāja kuģis prom, paps atteicās. Mamma bija saslimusi un mēs bijām Bolderājā. Viņš pateica: ''Kamēr es nesatikšu ģimeni. Es nebraukšu''. Paps atbrauca šeit, tante aizbrauca prom. Tagad viņa dzīvo Anglijā.( Melānija Freimane).

Viņas vīrs Latvijas laikā bija futbolists, Liepājas ''Olimpijā''. Tā viņš tika uz Vāciju. Vācijā viņu paņēma futbola komandā un no turienes pārpirka angļi

Viņš aizbrauca ar kuģi 1944.gadā.

1944.gadā, kad atnāca atbrīvotāji, manu tēvu pie mājas ievainoja un turpat viņš arī nomira. Uzlidojuma laikā, krievi nāca iekšā un bombardēja no Mīlgrāvja visu Bolderāju. Ar šķembām viņu ievainoja urīnpūslī, kamēr tika līdz sanitārajam postenim, nevarēja vairāk glābt. Mēs palikām trīs – es ar mammu un māsu. Visi zināja, ka mūsu radi ir aizbraukuši. Mums paziņoja, ka esam sarakstos un mēs aizgājām no mājām. Apmēram nedēļu mēs nebijām mājās. Mēs aizgājām tepat Bolderājā, tur, kur Ingas onkulis dzīvoja, Lielupes ielā. Tur dzīvoja tāds Garais, baptists un viņš mūs paslēpa.

M.Z. Vai tiešam slēpāties?

Nē, vienkārši tie nodevēji, Lauce Ārija, nezināja, kur mēs atrodamies.      

   ....

Kāds interesants gadījums bija 1991.gadā. Visi brauca no ārzemēm šurp ar lidmašīnām un sagaidīšana bija pie Sporta pils. Lidmašīna nāca pēc lidmašīnas. No Rietumiem visi latvieši brauca uz šejieni un mēs aizbraucām sagaidīt tanti ar onkuli no Anglijas. Un visiem rokās ir fotogrāfijas. Kādi viņi bija skaistuļi 20.gadu vecumā, bet atbraukuši tagad. Tantei 72.gadi – kā tu tagad vari saprast, kurš ir īstais. Tad caur policiju – nāca un ziņoja, ka Grīnbergs gaida tur un tur, Freimanis gaida tur un tur. Un mēs gājām. Tajā laukumā pie sporta pils, pienāca viens onkulis un grib runāt ar to Freimani, bet viņš neko nesaka. Es gribētu Jūs ļoti satikt. Es piegāju klāt, ja Jūs gribat satikt, tad tādā un tādā dienā atbrauciet uz Bolderāju, pateicu adresi to Lielupes ielu, ka tur būs mums visiem klāts galds. Visi radi no Liepājas sabrauks šeit. Atbrauca tas onkulis un viņš atved un atdod onkulim Zelta medaļu. 1939.gadā, onkulis kā futbolists, students ir Latvijas izlasē spēlējis futbolu un kaut kur viņi ir saņēmuši Zelta medaļas. To Zelta medaļu vācu virsnieks bija nodevis tam onkulim. Kādā sakarībā, kā viņš bija nodevis, mēs tā arī neuzzinājām. Tas onkulis 50.gadus bija turējis medaļu . Mans onkulis to atdāvināja Liepājas muzejam.

M.Z. Jūs sarīkojāt interesantu radu saietu?

Pēc tam vedām visus uz Liepāju, tāpēc, ka tante bija Bolderājiete, bet onkulis – Liepājnieks. Tad viņš gribēja atcerēties, kur bija noslēpts sudrabs.

Viņi 1944,gadā gatavojās braukt prom un daļu noslēpa kastēs. Viņš bija no ļoti turīgiem. Aizbraucām tur, viņš atrada to māju, bet tam šķūnim virsū uzcelta 5 stāvu māja. Mans sudrabs aizgājis kādam kabatā.

M..Z. Daudz ko noglabāja?

Protams, kad gatavojās uz aizbraukšanu.   

M.Z.  Tante .. Melānija Freimane, bet onkulis – Eduards Freimanis.

Onkulis nomira pēkšņi 1994.gadā. Viņš Anglijā ļoti baidījās. Tur ir daudz indiešu un viņi staigā kā čigāni. Kad otrajā stāvā viņš aiziet gulēt, viņš durvīm aizliek priekšā dēli, lai nevar durvis dabūt vaļā.Un tā arī bija, viņš aizgāja no šīs pasaules, dēlis priekšā un iekšā pie viņa netiek. Viņš necēlās uz brokastīm, tad saprata, ka kaut kas nav labi.

M.Z. Tā viņi kopā dzīvoja, katram sava guļamistaba.