Romāna Rudzīša atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 

Romāns Rudzītis
dzimis 1931.gadā
Maskavā

Tas bija 1937.gadā, manu tēti, Arturu Rudzīti, arestēja, pašam toreiz seši gadiņi. Es, protams, nesapratu, kas īsti notiek. Pēc pāris mēnešiem atnāca divi vai trīs onkuļi un apcietināja manu mammu, Valliju. Palikām ar brālīti, kuram tajā laikā bija 11 gadi, divi vien.

Tolaik Maskavā bija darbojies tāds represīvais aparāts, ka mūsu paaudzei grūti aptvert, kā tas varēja būt, ka apcietina tēvu, pēc tam māti un paliek divi bērni.

Labi, ka mans brālis bija tik apķērīgs, paņēma mani aiz rociņas un aizveda pie tantes. Tante, Marija, dzīvoja Maskavā, bija jābrauc kādas divas stundas. Brālis zināja, kur viņa dzīvo. Tantei, Marijai Rudzītei, pašai bija divi pieauguši bērni un mēs vēl divi viņai uz kakla uzsēdāmies. Marijas tantes meita, Daile, bija piedzimusi Latvijas cietumā. Par pagrīdes darbu tante tika arestēta un meita piedzima cietumā. Pēc tam viņu izlaida, jo neturēja ar bērnu cietuma apstākļos, tik nežēlīgi tie laiki nebija.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad tantes vīru arī arestēja. Tante palika ar četriem bērniem, divi savējie un mēs divi. No darba viņu padzina, par cik viņa ir valsts nodevēja sieva. Ar visu savu augstāko izglītību, viņa dabūja darbu tikai kioskiņā. Tante pārdeva gāzēto ūdeni. Aldziņa niecīga, uzturēt un pabarot četrus bērnus nevarēja.

Cik es tagad saprotu, cita varianta nebija, kā mani ar brālīti Anatoliju, nosūtīt uz bērnu dārzu. Bērnu dārzs nebija parastais, bet politiski represēto bērnu, bērnudārzs. Atkal mani paņēma pie rociņas un aizveda. Bērnu dārzs atradās Ukrainā. Bija tāds miestiņš – Dobroveļičkovka. Ņemot vērā, ka tas bija jau 1938. gada rudens, pret tautas ienaidniekiem un viņu bērniem izturējās diezgan brutāli. Tajā bērnu dārzā nodzīvoju gadu, varbūt mazāk. Sapratu, ka man ir beigas. Atceros, ka mans bija uzpūties liels vēders un viss ķermenis pārklāts ar izsitumiem. Acīmredzot no bada. Faktiski tām vajadzēja būt beigām, vajadzēja aiziet aizsaulē, bet brālis meklēja palīdzību. Viņš uzrakstīja vēstuli tantei, laikam bija tāda iespēja un panāca to, ka mani varēja paņemt atpakaļ uz Maskavu un atgriezt pie dzīvības.

Atgriezies pie tantes, sapratu, ka esmu pie savējiem, sāku atlabt, pamazām uzlabojās veselība, bet te sākās karš. Pirmo klasīti beidzu Maskavā. 1941.gadā, iznāca pavēle, visiem, kuru ģimenēs ir mazi bērni, vajadzēja evakuēties. Vācieši jau bombardēja Maskavu, vajadzēja izbraukt. Bijām visu kara laiku Altaja novadā, tikai bieži vajadzēja pārbraukt no vienas pilsētas uz otru.

Rīgā visi atgriezāmies 1946.gadā, kad beidzās karš Tantes meita Daile, bija Rīgā dabūjusi darbu un izsauca arī mūs. Savu tēvu es praktiski neatceros, pat vizuāli, neatceros. Man ir tikai viņa fotogrāfijas. Tēvam bija piespriesti desmit gadi ieslodzījumā, bez tiesībām sarakstīties. Sprieduma skaidrojums nāca atklātībā tikai Hruščova laikā. Faktiski, ka visi cilvēki, kuriem bija piespriests pants, 10 gadi ieslodzījumā, bez tiesībām sarakstīties, viņi tika turpat arī nošauti, bez ilgas vilcināšanās.

1955. gada sākumā mēs dabūjām ziņu, ka viņš ir nošsauts1941.gadā, karam sākoties. Tikai vēlāk, jau 60gadu beigās, kad brālītim bija iespēja aizbraukt uz Maskavu, dabūt arhīvu materiālus, izrādījās, ka tie arī bija meli, nevis 1941.gadā, bet nošauts bija tajā pašā 1937.gadā uzreiz, kad viņu apcietināja. Nekādas ceremonijas nebija, apsūdzības raksts un viss. Lode pakausī.

Par Butovas poligonu. ( V.Štrausa materiāli par Butovas latviešiem).

Uz Butovas poligonu visus aizveda galvenokārt naktīs, lai neviens neredzētu un nedzirdētu. Masveidīgi latviešu aresti sākās 1936. gada novembrī un turpinājās divus gadus, ja vien kādreiz kļūs zināms kopējais represēto skaits, tad, iespējams, tikai trešajā tūkstošgadē. Mamma - Vallija Kurciņa-Rudzīte. Viņai tika piespriesti 25.gadi ieslodzījumā. Tā pati ''troika'' piesprieda. Sarakstīties mēs varējām. Brālis bija vecāks par mani un es arī pēc tam sāku mammai rakstīt vēstules un no viņas arī saņēmām. Kad 1953. gadā Staļins nomira, sākās tā saucamais atkusnis, un rehabilitācijas vilnis gāja pa visām ieslodzījuma vietām, gandrīz visus politiski ieslodzītos atbrīvoja no ieslodzījuma vietām, atļāva brīvākas pārvietošanās iespējas. Mūsu mammu 1955. gadā atbrīvoja no nometnes, bet neļāva izbraukt ārpus Komi ASR.

Kad mammu atbrīvoja no apcietinājuma, mēs ar brālīti braucām viņu apciemot. Kā brīvam pilsonim, viņai iedeva istabiņu ārpus lēģera teritorijas. Mēs savu mammu redzējām pirmo reizi pēc 12 gadiem.

Es mammu nepazinu, brālītis pazina. No Vorkutas viņai atļāva pārbraukt uz Uhtu, kura atradās vairāk uz dienvidiem, klimats gandrīz tāds pats kā Vorkutā. Tikai acu priekšā nerēgojās lēģera drāšu žogi un Vorkutas pelēcīgi apnicīgā ainava.

Mēs ar brāli pārbraucām uz Uhtu. Es sāku strādāt vienā projektēšanas kantorī, bet brālītis, šahtā un neklātienē pabeidza Vorkutas inženierģeodēzijas institūtu. Uhtā nodzīvojām četrus gadus, līdz mamma dabūja atļauju atgriezties. Viņa dzimusi ir Bērzaunē, tā mēs atbraucām uz Latviju. Sākumā māte ar brāli dzīvoja Brocēnos, jo viņš tur dabūja labu darbu un dzīvokli. Es ar viņiem kopā nedzīvoju. Tajā laikā biju precējies un dzīvoju ārpus Latvijas, tikai vēlāk atbraucu uz Latviju.

Mamma ir apglabāta 1. Meža kapos, tā saucamajā komunistu alejā, jo viņa visu mūžu bija ideoloģiski pārliecināta komuniste. Pēc atgriešanās viņu atjaunoja partijā, toreiz bija tāds vilnis un viņa neatkāpās no savas pārliecības, kurai bija sekojusi visu savu dzīvi. Mamma stāstīja, ka 1919. gadā, Latvijā komunistiskā partija bija aizliegta, sakarā ar to, viņa pārbrauca uz Maskavu. Grūti iedomāties, kāda komuniste viņa bija, strādāja bibliotēkā, nekādus posteņus neieņēma, bet ideoloģiski bija ļoti pārliecināta. Cariskās Krievijas laikā robežas nebija slēgtas un samērā viegli varēja pārbraukt no vienas valsts uz otru. Tā viņa palika Maskavā, satika manu tēti, apprecējās, tur mēs arī piedzimām. Tā mēs abi ar brāli esam maskavieši.

Šogad man palika 80 gadi, gadi ir diezgan iespaidīgi. Esmu pilnīgi brīvs, nodarbojos ar glezniecību, tas man sagādā lielu prieku. ''Ābeļziedā'' vadu glezniecības nodarbības. Tas ir nopietns darbs, jo cilvēki glezno savam priekam. Es viņiem piepalīdzu ar padomu, uzstādījumiem, klusās dabas uzstādījumiem.

Pagājušo svētdienu, pavisam nesen , atklāju personālizstādi Nītaures kultūras namā, kur izstādīti mani 29 liela formāta darbi. Biju ar savu skolas biedru aizbraucis un pats piedalījos izstādes veidošanā. Kultūras nama darbinieki darīja praktiskos darbus. Pirms tam rīkoju izstādi Skrīveru kultūras namā. Ļoti skaists ir Skrīveru kultūras nams, viņi to atjaunoja ar Eiropas naudiņas palīdzību. Nītaure nav liels miestiņš, apmēram ar 1500 iedzīvotājiem, ļoti skaistā vietā. Esmu tur viesojies kādas četras reizes. Mans skolas biedrs, Valdis Ansons, ir dzimis Nītaurē, tā ir viņa dzimtā puse. Nītaure, tā ir ļoti gleznaina vieta, es labprāt tur gleznoju.

Mazākumtautību asociācijas namā – izstāde novembra mēnesī, Slokas ielā 37. Šogad jau bijušas trīs izstādes.

Nākamgad janvārī būs izstāde ''Ābeļziedā'', uzaicināšu Jūs, varēsiet apskatīt, ko es daru. Izstāde būs vairākus mēnešus.

Vienu laika sprīdi dzīvoju Madonā, strādāju celtniecības uzņēmumā, biju neliels priekšnieciņš, ražotnes daļas priekšnieks. Strādāju, bet man palika garlaicīgi, vietējā avīzē izlasīju, ka tiek organizēta grupiņa pieaugušajiem, kuri grib apgūt glezniecības pamatus. Aizgāju, tas bija pirms 40 gadiem. Grupiņu vadīja Jānis Simsons, viņš bija rīdzinieks un Madonā viņam un viņa ģimenei piešķīra labiekārtotu dzīvokli. Madonas pašvaldības uzstādījums bija atvērt Madonā Mākslas skolu. Tā tika atvērta studija  pieaugušajiem, tā mēs toreiz saucām Man iepatikās, studiju biedri ļoti draudzīgi, citi vecāki par mani, citi jaunāki, un tā es turpināju apgūt pamatus.

Mans tēvs Maskavā bija dekorators latviešu teātrī ''Skatuve'', bet viņam  nebija profesionālās izglītības. Tēvs izdomāja, ka jāiestājas Mākslas Akadēmijā un iesniedza dokumentus. Tika uzņemts. Bet, atnāca attiecīgo orgānu pārstāvji un arestēja tēti, viņam neiznāca pamācīties it nemaz. Tie drausmīgie represiju gadi. Domāju, ka tētis būtu beidzis Mākslas Akadēmiju, tad jau man un brālītim būtu devis kādas iemaņas zīmēšanā un gleznošanā.