Dzintras Rudzītes atmiņas

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Dzintra Rudzīte
Dzimusi 1936. gadā
Alūksnes rajonā.
 

Ģimenē bijām astoņi cilvēki: tēvs, Rihards Strazdiņš, māte, Zenta Strazdiņa, vecaistēvs, vecāmāte un bērni. Bija sācies karš, atceros, ka tētis teica:”redzi, kur lidmašīna sašauta krīt,” fronte atradās trīs km no mūsu mājām. Rudens ražas novākšanas laiks, kuru ik pa brīdim pārtrauca lidmašīnu rūkoņa, šāvienu troksnis. Mēs visi pagrabā iekšā, piespiedušies rindiņā pie sienas, dzirdam, ka pagalmā iebrauc motocikls. Apskatās, ka neviena nav un aizbrauc. Mēs tiekam ārā no pagraba. Pēc laika, iebrauc motocikli, mēs atkal pagrabā iekšā. Vectēvs prata krievu valodu, viņš Pirmajā Pasaules karā krievu armijā bija piedalījies. Jūtam, ka pie durvīm ir pienākuši cilvēki un kliedz kaut ko. Vectēvs saka: „Jāiet ārā un jāpaceļ rokas.” Man rokās brālītis, nesen tikai, 1943. gadā, piedzimis. Zaldāts kliedz, lai es paceļot rokas! Es to puiku, hop, kareivim uz rokām, viņš satrūkstas: „Ko viņa dara?” Vectēvs tulko: „viņa atdod puiku Jums, kamēr pacels rokas.” Virsnieks sāka smieties un izgrūda mani laukā.

Vakarā ienāca krievi mūsu mājās. Mūsu pagrabs bija ar tādu velvi, ārpusē pagrabam visapkārt apstādīti ceriņi, pagrabu uzreiz nevar pamanīt, krievi tur ierīkoja raidstaciju un mājās izveidoja galveno štābu. Tuvākās lauku mājas atradās kādus trīs kilometrus no mums, vieta stipri nomaļus, bet pietiekoši tuvu galvenajiem ceļiem. Mūs aizsūtīja lejā uz mežmalu.

Mežmalā vectēvs ar tēvu bija uztaisījuši bunkuru. Vectēvs teica: „Tur nelieniet, uzmetīs bumbu un netiksiet laukā!” Apmetāmies vectēva mājās, bet viņš neatļāva gultās gulēt, bet gar sienām, ja kritīs virsū baļķi, mēs gar sienu izlīdīsim laukā.

Bombardēja Alūksni. Pie Alūksnes, Lāsberģu muižā, bija ģenerālštābs ierīkots. Pie muižas, skaista ozolu birzs sakuplojusi. Muižas ēkā tika ielikta mīna un tā uzsprāga ar visu ģenerāli. Apkārtnē liela armijas daļu kustība, pie mammas atnāk krievu zaldāti, šoreiz tās bija pašas krievietes, noliek šautenes uz galda un pavēl: „Kliņģeris jāizcep!” Mammai rokas trīc, bet kliņģeris jācep. Viņa pamāj vectēvam: „Paņemiet viņas prom. Mums ir paštaisītais, nogrieziet drusku speķi, lai viņas nesēž man uz rokām. Nevaru pastrādāt, rokas trīc.” No tāda cienasta viņas neatteicās, krietni ierāva. Bet nu jānes kliņģeris, viņas nē, mammai jānes.

Visas iet, viņas pielikušas mammai šauteni pie muguras. Mamma gāja, kājas ļodzījās, vēl dullumā ņems un izšaus. Aizgājusi, nodevusi to kliņģeri, štābā saprata, ka viņas ar paštaisīto pacienātas. Mamma teciņus no kalna mājās pārnāca: „Iedodiet man sirdszāles, sirds pa muti kāpj laukā.”

1944. gadā ienāca krievi. Krievu armijas daļas. Saimniecībā daudz darāmā, jāsteidz novākt labība, lopi jāapkopj. Tehnikas nebija, bija tādi vienrocīši, kuri pļāva kūlīšos. Krievu zaldāti nāca palīgā. Mamma paņēma piena krūzi un maizes kukuli, lai pacienātu palīgus. Viņi paņēma visu, ko deva, pa starpām pazuda arī kāda vista un olas. Ģenerālis bija licis vectēvam medu no stropiem izņemt, armijai vajagot, lai paši neietu pie bitēm.

Vairākas reizes mammai no slauktuves nekas pāri neatlika, visu izdzēra. Viņa saprata, ka jāiet divatā slaukt govis, jo nevar saimi atstāt bez piena, krējuma un sviesta. Tikai tā daļu varēja nosargāt. Visi bija pusbadā. Kad viņiem vectēvs taujāja: „Ko tad Jūs nākat uz šejieni?” „Te ir maize un kartupeļi, mums nekā nav.” Vectēvs izkurināja pirti, ielaida pārgulēt šķūnī, tikai piekodināja, nesmēķēt. Pats nedevās pie miera, visu nakti sēdēja un vaktēja, lai kāds nenodedzina šķūni. Ko tie cilvēki varēja izdarīt, arī viņi bija pakļauti stobram.

Pie Gulbenes bija vācu armijas daļa un īsi pirms armijas aiziešanas, tēti paņēma vācu armijā, lai piesegtu aizejošās armija daļas. Tēvu apģērba vācu formā un ielika ierakumos. Vācieši jau laidās prom, bet vīri ierakumos stāsta anekdotes. Ienāk krievi un paņem viņus gūstā. Aizveda prom uz Maskavas gūstekņu nometni. Ziņu bija maz. Tēvs ar savu draugu tika par palīgiem pie sagādniekiem. Ukraiņu virsnieks, pārlauzis maizes kukuli uz pusēm un teicis: „ēdiet šeit, nevienu kripatu neslēpiet, neko neslēpiet, jo rīt ar mani varbūt nebrauksiet un ēdīsiet to zupiņu un kartupeļu mizas, ko jums dos.” Atnākot uz nometni, protams, kārtīgi tika izkratīti. Nākošajā reizē braukuši pēc gurķiem, citā reizē – pēc kartupeļiem vai kāpostiem. Virsnieks vienmēr sacījis: °ēdiet šeit, piebāziet vēderu ar to, kas ir un viss.” Tēvs no 1944.gada līdz 1947. gadam bija gūstā. 1947.gada rudenī viņš atgriezās.

Tieši bija graudu kulšanas laiks. Visi pagastā baidījās no tāda Zaiceva, īsts bandīts bija, laupīja un apzaga cilvēkus. Mamma dzird, ka pie loga klapē, paņem cirvi un aiziet aiz durvīm. Tante pie loga, bet tā, lai viņu neredz, rāda lukturi, es, logu attaisījusi, skriešu uz kaimiņu māju pēc palīgiem. Gar pagrabu skrienot nebija tālu. Tēvs redz, ka gaismiņa iespīd un panāk uz šo pusi. „O, Rihardiņš,” tante ierauga!. Tēvs tikai nosaka, bērnus nelaidiet pie manis, esmu pilns ar utīm. Vectēvs tūlīt gāja pirti izkurināt, drēbes gan visas tika sadedzinātas. Mēs tikai otrā rītā tēti redzējām. Tēvs saslima, tika uz slimnīcu aizvests. Ar gadiem pamazām atlaba.

Pienāca 1949.gads. Biju apslimusi, arī brālis bija mājās. Vienu rītu, pamostoties dzirdu, vecmamma lūdzās: „atstājiet, mani mājās, atstājiet mani mājās, ļaujiet tepat nomirt.” Mamma ierauga mūs: „labi, ka pamodāties, ātri apģērbjaties, mums jābrauc.” Braucām ilgi, sākumā tikai klaudzēja vagonu riteņi, vēlāk pārsēdināja lielās laivās. Mūsējie sāka dziedāt „Dievs, svētī Latviju”, dziesma mierīga, krieviem arī patika, bet tad apķērās un saprata, dziedāt aizliedza. Kas tā par dziesmu? Mūsējie neviens nepaskaidroja

1949. gada decembrī vectēvs tur nomira, viņš dikti kreņķējās par visu, pārdzīvoja, jo nebija ko ēst. Tos kartupelīšus, cik iedeva, visiem nepietika, visu laiku pusbadā. Līdzi paņemtās drēbes, cimdi, zeķes, visu atdevām tikai par produktiem. Trīs pieauguši cilvēki, nostrādājot līdz rudenim, atrēķinot to kartupeļu pusmaisiņu, ko mums iedeva pie iebraukšanas, iznāca 25 kg auzu miltu visai ziemai. Ar to bija jāizdzīvo. Vislielākā rūpe bija mātei, lai ģimenei kaut mazumiņš iznāktu. Mamma klijas jauca klāt, pat skaidas maizītei, tā arī tikai plānai šķēlītei sanāca. Bet cik pati varēja apēst.

Mums bija jāparaksta dokumenti, ka mēs nekad vairs neatgriezīsimies Latvijā. „Par Latviju pat nesapņojiet.” It kā nāves sodu parakstījām, it kā paši piekritām. Pirmais komandants bija šausmīgs, nāca katru nedēļu uz mājām, pārbaudīja visus un visu. Vēlāk divreiz mēnesī jāatzīmējas. Pēdējos gados kārtība mainījās.

Tad, kad rietēja saulīte, aizgāju līdz saviem vārtiņiem un domāju: „Mīļo Saulīt, vai es tikšu tur, kur Saulīte, noriet?”

Pirmais izsūtījuma gads bija šausmīgs. Otrajā gadā mātes brālis mums atsūtīja zvejas rīkus un puikas jau varēja iet zvejot. Bija ko ēst un arī ziemai iesālīt. Vasarā viena sieviete mani paņēma līdzi upenēs. Pavasaros, kad pārplūda Parabellas upe, tā kļuva līdzīga jūrai, tikai kārklu micītes rēgojās laukā. Kad aizgāja ūdens, palika trekna zeme. Viss saauga un ātri vien jau deva ražu. Dienā salasīju pat četrus spaiņus upeņu. Divus spaiņus pati aiznesu uz mājām, bet divus atstāju siena kaudzē. No viena spaiņa iznāca viens kg žāvētu upeņu. Nodevām ogas par 12 rubļiem par spaini, varējām visiem nopirkt „voilokus”, tikai pašai pirmajā gadā nesanāca, vēl vienu ziemu vajadzēja ar zābaciņiem nostaigāt. Iedraudzējāmies ar krievu bērniem. Visu vasaru strādājām, rudenī sēnēs, brūklenēs, dzērvenēs.

Biju izaugusi, varēju sākt mācīties vakarskolā un strādāt par pastnieci. Divas reizes nedēļa bija jānoiet 14 km, vienu reizi – 25 km, līdz tuvējai kaimiņu sādžai un atpakaļ. Šemeļos biju apmetusies pie draudzenes, viņas tēvs bija šoferis, veda no taigas baļķus. Ja gadījās pa ceļam, mani paķēra. Cik tālu brauca mašīna, tik braucu, pārējo ceļu kājām. Kad braucu uz mājām, šoferis iedot „tulupu”, es uz baļķiem augšā, pieķērusies, bet pirms Parabellas man jānokāpj, jo ar tādu kravu nav atļauts pilsētā iebraukt. Kāpju zemē un eju uz skolu.

Mācījos labi, sevišķi man patika matemātika. Es ātri izrēķinu un taisīju špikeri citiem, esmu divus vai trīs jau uztaisījusi, skolotājs saprot situāciju, pagriežas un saka: „Atdod burtnīcu. Atdod burtnīcu un ej uz kino.” Mani vienkārši izdzina. Eksāmens vēsturē, visus datus, visus gadu skaitļus, visus cara laika datus es vienkārši zināju, jo vēsture mani vienmēr interesēja. Eksāmenā, paņēmusi biļeti, pat neizlasīju, uzreiz gāju atbildēt. Kas būs, būs. Biļetē kongresa materiāli, bet to es galīgi nebiju skatījusi, tikai virsrakstu izlasījusi. Sāku atbildēt, vienu jautājumu atbildu, otru atbildu, pienāk direktors uzreiz saka: „Nav par šo jautājumu viņai ko prasīt, viņa strādā par pastnieci, visu zina.” 5, un mani laukā no klases. Mīļais, Dievs, kā tu mani paglābi, par to kongresu, es taču neko nezināju, to nebiju lasījusi.

1956. gadā rakstījām uz Rīgu lūgumu par atgriešanos Latvijā. Rīga lūgumu neizskatīja, bet pārsūtīja uz attiecīgo pagasta padomi. Lūgumu biju rakstījusi maija mēnesī, jūnija beigās vai jūlija sākumā atnāca atbilde, ka Strazdiņi var atgriezties. Mēs esam brīvi. Man vajadzīga pase. Gribēju mācīties Tomskā, bet priekšsēdētājs nedeva atļauju. Aizeju pie komandanta, saku, ka priekšsēdētājs nedod atļauju, es nevaru pasi dabūt. Komandants uzsit kulaku uz galda:  „Viņa ir atbrīvota vai nē, viņa var mācīties, kaut arī būtu zem komandantūras, Tomskas komandantūra paņems viņu zem sevis. Viņai jāmācās.” Kad iedeva man pasi, aizbraucu uz Tomsku, noliku iestājeksāmenus, bet tad apsvēru: „Mīļais Dievs, četrus gadus mācīšos, četri gadi būs jāatstrādā Tālajos Austrumos, nu pie velna. Mammu, es braucu uz Latviju, jā, es braukšu viena pati.”

Savācām naudiņu. Uz Latviju brauca arī viena kundze ar savu meitu, tā kā nebiju viena. Aizbraucām ar kuģīti līdz Tomskai. Divas reizes nedēļā gāja vilciens uz Maskavu. Iebraucot Tomskā, gribējām nopirkt biļetes kasē, bet četros attaisa kasi un pasaka, ka dažas biļetes būs otrajā kasē. Bet kā lai tiek uz turieni. Daudz nedomādama, apstādinu mašīnu. Šoferis tikai nosaka, kas ir bailīgāks, lai nāk pie manis, bet mani iesēdina mašīnā pie trakajiem. Viņš tikai nosaka: „Nerunā un neatgrūd.” Pašai rokas un kājas trīc, bet uzvedos labi. Mašīna apstājās pie kasēm, šoferis tikai noprasa, vai dzīva. Dzīva, dzīva. „Nu tev ir dūša!” Dabūjām biļetes kopējā vagonā.

Mēs apsēžamies vagonā, iekāpj vairāki kareivji un viņi izvietojas mums tā apkārt. „Nebaidieties, viņi nosaka, pie jums neviens zaglis neapsēdīsies.” Braucam, cilvēki iekāpj, izkāpj. Pēkšņi viens kliedziens: „Ķeriet zagli, ķeriet zagli.” Vienu zagli kareivji noķēra. Tuvojas Maskava. Sākām domāt, kā lai tiek līdz Rīgas stacijai, takši dārgi. Bet vagonā bija lietuviešu ģimene un arī viņiem bija vajadzīga Rīgas stacija. Izrādījās, ka tikai divas tramvaja pieturas bija jānobrauc. Sēdāmies vakarā vilcienā un otrā rītā jau bijām Rīgā.

Vilcienā tik pat kā negulēju. Atbraucu pie tantes, kā apgūlos, tā dienu un nakti nogulēju. Jāsāk bija domāt par mācībām. Tantes bērnības draugs zināja par darba rezervju apmācību skolām. Manas domas bija izmācīties par šuvēju. Vienīgais, kur ir brīvas vietas, ir celtnieku arodskolā par atslēdznieku vai pavāru. Par atslēdznieku es neiešu, labāk tad par pavāru.

Skolā bijām divas Strazdiņas: es, Dzintra Strazdiņa, un Māra Strazdiņa. Ir noslēdzies pirmais ceturksnis, man visi trijnieki, Mārai –­ piecnieki. Eju pie mācību daļas, pārlaboja, jo man visos priekšmetos bija piecnieki. Atkal mācību stunda un skolotājs izsauc Strazdiņa, es eju atbildēt... 5, es apsēžos, viņš izsauc atkal, Strazdiņa Dzintra, bet es tikko atbildēju. Atzīme bija ielikta Mārai. Atnāca cita pasniedzēja, tā zināja vārdus. Skolā ķīmijas stunda, kā tur bija, kā nebija, par etiķi. Neko nezinu par etiķi, bet, ja izsauks, atvēršu grāmatu, ar vienu aci nošpikošu. Paceļu roku. Skolotāja paskatās uz mani: „Noliec roku, tu zini” un izsauc citu skolnieku. „Paldies, Dievam.” Tad gan es iemācījos to formulu no galvas.

Kad beidzu skolu, bija vēl lielāks cirks. Beidza četras grupas un visiem jābūt komjauniešiem. Visi raksta, iet iestāties, bet es nerakstu. No Sibīrijas atbraukusi, ko es rakstīšu, lai mani izsvilpj, nerakstīšu. Arodskolā bija „замполит” un komjaunatnes sekretārs. Izsauca mani, šie abi divi sēž, saku: „Kas man dos rekomendāciju?” Viņi saka: „Uzraksti savu biogrāfiju.” Uzrakstīju savu biogrāfiju, izstāstīju visu, kā ir. Papīri aizgāja uz Maskavas ielu, uz Izpildkomiteju. Tiek uzdoti daži jautājumi: „Vai esi klases vecākā? Vai mācies teicami?” Atbildu apstiprinoši. „Apsveicam, tu esi uzņemta komjaunatnē.” Kad iznācu ārā, pie sevis nosmējos, vajadzīgi tie komjaunieši.

No pavāru skolas mani aizsūtīja praksē uz kafejnīcu „Luna”, direktore Rumpe mani noformēja par pavāru. Darba daudz, apmeklētāju ļoti daudz, visas rokas vajadzīgas. Eksāmenu laiku vajadzēja atstrādāt un tad, kad biju nolikusi gala eksāmenus un no skolas jāsaņem darba norīkojums, izrādījās, ka palieku Rīgā. Caur Darba rezervēm mani pieprasījusi „Lunas” direktore Rumpe. No skolas mani gribēja aizsūtīt uz Daugavpili, uz dzelzceļa restorānvagonu. Tagad man Rīgā ir darbs, bet kur lai sameklēju dzīves vietu? Sadabūju 100 rbļ., uz gadu, pierakstījos. Gads ātri pagāja. Nezinu, kur lai tagad pierakstos. Aizveda mani uz Kantora ielu, pie vienas kundzes, viņas meita nesen kā nomirusi. Saku, ka mani pierakstīs tikai uz gadu, jo man ir Parabellā izdota pase. Viņai kurējās plīts, paskatās vēl uz mani un iesviež pasi plītī. Viņa tikai nosaka: „Atnes fotogrāfiju un uzraksti paskaidrojumu.” Viņa aizgāja un visu nokārtoja. Aizgāju tikai saņemt pasi. Man bija Rīgas pase, neviens vairs man nekad neko nejautāja. Viss pagriežas, ja pats cilvēks ir atsaucīgs un labs, viss nokārtojas. Dzīvoju Rīgā, komunālajā dzīvoklī, „Lunu” aiztaisīja uz remontu, es ēdināšanas uzņēmumā Nr.3, nostrādāju līdz 1979.gadam.

Kirova rajona komitejā mani ievēl par komitejas locekli. Ne vienmēr gāju uz sanāksmēm, ne aktīvi darbojos, jo strādāju par pavāru. Nāk jau 29 gadi, mani izsauc uz izpildkomiteju, nezinu pati kādā jautājumā. „Tu varbūt partijā iestāsies?” Atdodu savu biedra biļeti, tikai līdz 28. gadiem var būt komjaunatnē, bet man jau 29 gadi. „Man pietiek ar to, ka vīrs ir partijā, es partijā nestāšos, lieciet mani mierā.” Tā es tiku no tās partijas vaļā. Atnācu darbā uz Radiotehniku, mani atkal partijā aicināja. Pateicu Rutai: „Es nestāšos, kamdēļ tas vajadzīgs?”

Sāku kā pavārs, beidzu kā meistars, tāds ir mans darba ceļš. Daudz godalgotu nosaukumu esmu saņēmusi. Augstākās Padomes ordeni dabūju, vajadzēja vēl otru ordeni piešķirt, bet sākās pārmaiņu laiki, tādēļ to nesaņēmu.  

1991. gadā sākās uzņēmuma, ēdināšanas kompleksa likvidācija, atlaida visus pensionārus, arī jaunos sāka atlaist, mani neaiztiek. Tie darbinieki, kurus atlaida, sakarā ar uzņēmuma darbinieku skaita samazināšanu, saņēma kompensāciju trīs mēnešalgu apmērā. Es pat uzrakstīju atlūguma, ja būs nepieciešamība pēc manis, tad katrā laikā palīdzēšu. Tas turpinājās kādu gadu, mājās bija apnicis dzīvot, arī mazdēls paaudzies, sāku lūkoties pēc darba sludinājumiem. Izlasīju laikrakstā „Rīgas balss”, ka nepieciešami pavāri, tikai piektās un sestās kategorijas. Kadru daļas darbinieces tā interesanti pajautāja: „Kāpēc frizūru neesat uztaisījusi?” „Atvainojiet, bet es nāku pieteikties darbā par pavāru, ne par frizieri.” Sekoja apjautāšanās par kopīgajām paziņām, bet atbilde bija atturīga: „Mums jau te rinda stāv, pazvaniet un painteresējaties pēc nedēļas.” Uz to atbildēju: „Ja manas rokas būs vajadzīgas, zvaniet.” Pagriezos un devos projām. Kadru daļā biju nedēļas sākumā, jau piektdienas rītā  zvans uz mājām: „Pirmdien ierasties darbā.”

Pirmdienas rītā pie šefa aizeju ar visiem dokumentiem, tā es uzsāku darbu restorānā „Rīdzene”. Tas bija pārmaiņu laiks, katru diena atnāca ar jaunām ziņām, bija jāpielāgojas. Lai arī uz pavāru gulstas liela atbildība, viss nav atkarīgs tikai no viņa. Izmaiņas sāpīgi skar ikvienu kolektīva darbinieku. Manīju, ka sāk pamazām atlaist darbiniekus, mani neviens neaiztika un nostrādāju līdz pašai uzņēmuma likvidācijai. Man izmaksāja kompensāciju, ar labiem vārdiem beidzu darba gaitas „Rīdzenē”.

Atradu darbu citos pārtikas uzņēmumos, tagad būs divi gadi, ka esmu pelnītā atpūtā.

Sākumā neatradu savu vietu šajā atpūtas režīmā, kad nav jāceļas agri no rīta, kad nav jādomā par virtuvi, ko sagatavot, kā pasniegt. Tā bija mana ikdiena visus šos gadus, tā bija mana dzīve un mīlestība. Par pavāru nostrādāts 51 gads.