Jura Jankovska atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Juris Jankovskis
dzimis 1939.gadā Rīgā

Jura māsa, Mārīte Bogdanova, ir saglabājusi Jura pierakstīto stāstu par ģimenes izsūtīšanu 1949.gadā, un tas bija sākums stāstam, tad tika likti pamati viņa uzskatiem, visai viņa turpmākajai dzīvei.

Juris raksta:

''Jurīt, dēls, celies! – mierīgi snaudošā bērna apziņā iespiedās mātes satrauktā balss. Nebija nemaz tik viegli izraut no miega skavām vakardienas trokšņu nogurdināto puiku. ''Celies, celies, kā nelaimes zvans skanēja mātes balss.

Beidzot tomēr viņai izdevās atmodināt savu deviņgadīgo atvasi. '' Ko, kas? Man taču brīvlaiks, uz skolu nav jāiet.'' Puika murmināja vēl kaut ko nesakarīgu. Māte nemaz neklausījās. Turpat, blakus istabā, žvadzēja ieroči un skanēja skarba vīrieša balss. Viņai vēl vajadzēja saģērbt mazo Māru, kura jau bija atmodusies, kad māte izkāpa no gultas. Mazajā istabā, kur viņa gulēja ar abiem jaunākajiem bērniem, valdīja nekārtība. Pa grīdu bija izmētātas dažādas vajadzīgas un nevajadzīgas mantas. Viss šis haoss un mātes apjukusī un pārbiedētā seja, iedeva paniskas bailes Jurim. Vēl nesapratis, kas notiek, viņš sāka raudāt. Tad pavērās istabas durvis un viņš ieraudzīja īgnu vīrieša seju.

Tātad tomēr... .

Vēl vakar viņi ar Jāni bija jokojuši, sak, jāsakrauj mantiņas pie laika, kas zin, vai nebūs jāceļo. Jānis pat salika mazajā čemodānā savas mīļākās lietas. Jau trīs dienas, visa Daugavgrīva un laikam arī visa Latvija, dzīvoja pastāvīgās bailēs. Bija sākusies masveida izsūtīšana. Katru dienu nozuda kāds pazīstams cilvēks. Baidījās visi, vainīgie un nevainīgie, jo neviens nevarēja būt drošs par savu likteni. Cilvēki pazuda kā akā iekrituši un neviens neuzdrošinājās meklēt, kur tie palikuši. Jāsaka, ka Kalīšu ģimene jutās samērā mierīgi. Jāņa un Jura tēvs atradās gan apcietinājumā, bet šogad termiņš viņam izbeidzas. Pati ģimene sastāv no vectēva , vecmātes, mātes un trim bērniem. Vai tad viņi varēja nodarīt kādam kādu ļaunumu?

   ...

1945.gads atnesa sev līdzi neizglītotus, rupju cilvēku plūdus. Nāca čekisti. Šo vārdu vien pieminot, sažņaudzās cilvēku sirdis, Un čeka rīkojās. Simtiem cilvēku pazuda bez vēsts, tūkstošiem atradās trimdā. Tas izraisīja tautā niknumu un pretestību. Maz bija tādu, kas balstīja jauno režīmu, vēl mazāk, kuri uzdrošinājās atklāti pret to nostāties. Tomēr atnācēji nevarēja justies droši. Tie avantūristi, kuri dzīvoja pēc principa: ''Mana dzimtene ir tur, kur esmu paēdis'', nevarēja izvērsties pilnībā. Visur klīda baumas par slepeniem terora aktiem, par pakārtiem aktīvistiem, čekistiem un komandantūras virsniekiem. Arī laukos negāja tā kā vajadzētu. Nebija viegli izķert ''mežabrāļus'', jo tos atbalstīja vietējie iedzīvotāji, kurus vispirms jāieskaita ''budžu'' kārtā. Katrā saimniecībā taču bija 2-3 zirgi, vairākas govis, pa r sīklopiem nerunājot. Kolhozi. Kāda runa varēja būt par labprātīgu organizāciju, ja neviens negribēja šķirties no savas zemes un lopiem. Jau četri gadi pastāv Padomju vara šajā zemē, bet maz ir tādu, kas to uzskatītu par laimi, ko nesusi lielā atbrīvotāju tauta ar savu vadoni. Tie vietējie nekautrējās atcerēties sen pagājušos Ulmaņa laikus.Un vēl kā labākus tos uzskata!

Lai cik nebūtu nejēdzīgi un dīvaini, šie latvieši iedomājās esam augstāk attīstīti cilvēki par krieviem. Viņi vēl domā, ka nav atbrīvoti no kapitālistu jūga, bet tikai dabūjuši citus kaklakungus. Viņi sapņo par tiem laikiem, kad esot bijuši brīvi no svešzemju kungiem un neparko negrib saprast, ka tāda valstiņa kā Latvija nevar pastāvēt bez aizbildņiem, kuri vadītu to pa vēstures takām, pretī saņemot pateicību un materiālos labumus. Likās, ka pēc1941.un 1945.gada, šai zemē nevarētu būt palikuši cilvēki ar nepareiziem un tādēļ naidīgiem pasaules uzskatiem.   

   ...

Juris bija apjucis. Pēc panikas, ko sacēla šo svešinieku ierašanās klusajā mājā, sākās vēl lielāks apjukums. Ko ņemt līdzi? Ko atstāt? Labi, ka trāpījās šajā barā līdzcietīga dvēsele, kāds matrozis no komandantūras rotas, kurš palīdzēja ar padomu un darbiem. Viss noderēs, no šujmašīnas līdz māla bļodiņai.

   ...

Zilupe, tas ir pirmais latviskais nosaukums, ko dzird iebraucot Latvijā, un pēdējais sveiciens, izbraucot no Dzimtenes. Tur, aiz upes, jau sveša zeme. Nav nekā ievērojama šajā klusajā stacijā. Bet pēdējās marta dienās te izskatās kā skudru pūznī. Uz rezerves ceļa stāv garš preču vagona sastāvs. Tikai šoreiz tajā iekrauj dzīvo preci.Uz sarkani krāsotajām vagona durvīm ar krītu uzrakstīti tikai numuri. Gala stacija nav norādīta. Vai nav vienalga, uz kurieni sūtīs?

Pa uzbērumu skraida bērni, kurus norūpējušies vecāki cenšas iedzīt vagonā. Viena pēc otras piebrauc kravas automašīnas ar cilvēkiem. Mantas krauj tieši vagonā, cilvēkus arī. Visur manāma kņada un satraukums, kā vienmēr pirms došanās ceļā. Cilvēki iepazīstas, sūrojas par likteni un brīžiem spriež par nākotni. Kopējās bēdas ir tuvinājušas cilvēkus, kuri dienu pirms tam nav zinājuši par otra eksistenci.

Tāda aina pavērās Kalīšu ģimenes skatam, kad 26.marta rītā viņus nogādāja pie izsūtāmo ešalona. Mašīna strauji nobremzēja , tad apgriezās un ar atpakaļgājienu piebrauca vagonam, uz kura ar krītu bija nevērīgi uzšņāpts: Nr.14. Tās nu būs viņu jaunās mājas, arī jaunā adrese. Izpalīdzīgas rokas novietoja mantas vagonā un cilvēki varēja pārkāpt šīs mītnes slieksni. Pustumšajā telpā sākumā nevarēja nekā saskatīt, ja neskaita jautri sprēgājošo krāsniņu vagona centrā. Pamazām acis aprada – divi mazi aizrestoti lodziņi skopi apgaismoja lāvas, kuras bija ierīkotas vagona galos. Uz tām gulēja vai sēdēja ap 20 cilvēku, vairums sievietes un sirmgalvji. Tie laipni sveicināja jaunpienācējus un, kā ģimenei ar maziem bērniem, atbrīvoja labāko vietu – augšējo lāviņu pie paša loga. Lielie tūlīt sāka sarunas, arī Jānis bija atradis draugu savā vecumā, Māra vēl snauda mātes klēpī. Tikai Jurim nebija ko darīt. No pretējā stūra gan ziņkārīgi zibsnīja divi acu pāri, bet tie piederēja bižainām galvām un nopietnam puikas cilvēkam jau nu neklājas sākt sarunas ar kaut kādiem skuķiem. Kādu brīdi tā turpinājās, līdz atkal piebrauca automašīna. Vēl jauni iemītnieki, bet kas tiem mantu!. Pilna kravas kaste. Ar mokām izdevās tās novietot jau tā piebāztajā vagonā. It kā šos braucējus vien gaidījuši, lokomotīve nosvilpa. Atskanēja skarbi komandas vārdi un cilvēki negribīgi, metot skatienus atpakaļ ..., sakāpa vagonos. Čīkstēdamas aizsitās vagona durvis, noklaudzēja bultas, grūdiens, rāviens, buferu klaudzoņa un ešalons sāka uzņemt gaitu. Vagonā atskanēja smaga nopūta, kāds sāka elsot. Pēkšņi visi sāka apklust. Caur vagona sienām dzirdamas skaņas, kas aizvien pieņēmās spēkā. Dziesma! Jā, tās ir atvadas Dzimtenei. Skan dziesma, kuras vārdus jau sen vajadzēja aizmirst, jo tā ir aizliegtā dziesma. Gadiem ilgi, pat pusbalsī, cilvēki nav iedrošinājušies šo dziesmu dziedāt. Tagad pāri ešalonam traucas skaņas, kuras liek straujāk pukstēt katra latvieša sirdij:

''Neviens man neatņems šo zemi dzimto'' ..., sākums vēl ir nedrošs, to dzied dažas jaunas, pārgalvīgas balsis, bet ir jau sadzirdējuši citi vagoni, cilvēki paceļ galvas, kuras bija atspiedušās pret cietajiem lāviņas dēļiem. Divas māsas apkampušās sēž uz lāviņas, pāri vaigiem tek asaras, dziesma skan droši:

'' No zemes šīs mēs izauguši esam'' ... , pievienojas pēdējie vagoni.

'' Par zemi šo mums galvas jānoliek''. Paliek skumji, domājot par šiem vārdiem. Vai tad tā vajadzēja aiziet! Vai Dzimtenei būs vieglāk, ja Sibīrijas taigā, bez vēsts pazudīs šie cilvēki, kuri tagad dzied viņas himnu. Nē! Visi, visi līdz pēdējam var apgulties Krievzemes purvos, bet vieglāk no tā nekļūs mātei – Latvijai. Vēl vairāk asiņos viņas sirds, vēl klusākas kļūs viņas lauku sētas, vēl tukšākas paliks pilsētas ielas. Sveši ļaudis ieņems vietas. Mirt? Kādēļ? Būtu viegli nomirt aiz sāpēm, aiz bada, no sargkareivja lodes. Bet ne tas ir vajadzīgs. Šiem cilvēkiem liktenis ir devis daudz grūtāku uzdevumu, daudz smagāku nastu. Dzīvot! Izturēt visu, ko dod bagātā Krievija, izturēt badu, izturēt salu, izturēt pazemojumus, apvainojumus, izsmieklu – izturēt par spīti visam. Izturēt, bet neaizmirst! Neaizmirst neko, sakrāt sirdī visus apvainojumus un atgriezties atpakaļ. Atgriezties, lai varētu atklāt patiesību par tām neģēlībām, ko pastrādā ''strādnieku un zemnieku'' vara. Lūk, ko prasa liktenis no tiem, kas dodas pretī nezināmajām. Maz bija tādu, kas domāja par skanīgiem vārdiem, tikai sirdīs bija viena doma un cerība: Mēs atgriezīsimies! Iezagās arī šaubas vecāku vīru sirdīs: '' Diez vai es izturēšu. Vai sagaidīšu to dienu?'' Bet labprātīgi nepadevās neviens. Pat slimie ķērās pie dzīvības, kā pie salmiņa. Dzīvot!

Tagad šī doma kā nekad agrāk dzīvoja katra cilvēka smadzenēs, bet, lai dzīvotu nepietika ar gribu vien. Sen jau bija nozudušas pēdējās Latvijas ainavas, gar logiem slīdēja salmu jumtiem apjumtās baļķu mājiņas un pa retam izkāmējušam lopiņam. Un īstenība bija skarba. Pustumšs četrstūris ar divām restotām lūkām, divi stāvi lāvu un cilvēku sakumpušajiem stāviem uz tām. Ceļojums bija sācies.

Tuk – tuk, tuk – tuk, jau veselu nedēļu šī skaņa pavada katru vārdu, katru kustību. Katrs šāds klaudziens aizvien tālāk aizved ļaudis no dzimtās zemes, no mājām, kurās ne vienmēr bija viegla dzīve, bet kura tomēr bija sava. Šeit visi jau viens otru iepazinuši, zināms katra dzīves stāsts un katrs stāstījums ir apsūdzības runa ļaudīm, kuri patvarīgi izrīkojās ar cilvēku likteņiem. Šeit neatradās neviens cilvēks, kurš būtu nodarījis kaut mazāko pārkāpumu pret likumu.

Vai Lilo Jānis ar savām sastrādātajām darba zemnieka rokām varēja būt noziedznieks? Vai šīm rokām nepietika darba, lai pabarotu savas četras meitiņas? Pietika un vēl pāri palika! Par to jau liecina viss šī cilvēka stāvs, gadu nastu saliektais. Nekad šīs rokas nebija pieskārušās šautenei, tās pazina tikai arkla balstus, lāpstas un dakšu kātu apaļumu. Tagad viņš dodas pretī nezināmajam un arī tagad viņam nav citu rūpju, kā rūpes par sievu un bērniem.

Vai varbūt gados vecais Stālmaņu pāris būtu tie noziedznieki, kuri kaitēja varai. Viņi ir vēl no veco saimnieku kārtas – tātad budži. Bet vai budžu augumu varētu tik ļoti saliegt gadu nasta, vai tādas izskatās sastrādātās budža rokas, kurš dzīvo uz citu rēķina? Tam nav iespējams noticēt. Visu savu mūžu viņš ir strādājis, muguru neatliekdams. Par to tad arī saņemts ''apbalvojums'' no strādnieku varas – ceļojums lopu vagonā , kopā ar meitu un sievu.

Pie ''noziedznieku'' kārtas jāpieskaita arī Ozoli – māte un dēls. Viņa ir tipogrāfijas strādniece, viņš – vidusskolas skolēns. Šo sarakstu varētu turpināt. Citos vagonos nebija labāka. Tādēļ uz katras otrās platformas stāvēja sargzaldāts ar pielādētu šauteni, tādēļ stacijas tika slēgtas, kad tur piebrauca izsūtāmo ešalons. Tādēļ visām lielākajām stacijām garām brauca naktī.

Dienas aizrit vienmuļi: no rīta pārbaude pēc saraksta un ''galviņām''. Tas notiek šādi: Agrā rīta stundā vilciens apstājas uz rezerves sliedēm, atveras vagona durvis un uz sliekšņa apstājas varas kalps, sava spēka apliecinātāju, sargzaldātu pavadībā. Pēc saraksta izsauc visus, tiek vēlreiz pārskaitīti, pēc tam seko standartjautājums: Kādas ir sūdzības? Sūdzību parasti ir daudz, par slikto ēdienu, ogļu un malkas trūkumu, par medikamentiem. Sūdzības tiek uzklausītas un komentētas, piemēram: Atēdušies speķi un vairs nevar izdomāt, ko grib, mazāk vajag simulēt slimības u.t.t. Beidzot tomēr tiek apsolīts trūkumus novērst. Tā tas atkārtojās katru rītu, sūdzības tika uzklausītas, bet ne novērstas. Un ko tad varēja darīt? Ēdiens. Pēc krievu jēdziena ēdiens tiešām nebija slikts. Zupas, kaut arī galīgi ūdeņainas, tomēr pa litram uz deguna, visādas biezputras, galīgi neizvārītas, zilas, bez sāls. Maize, kaut arī skāba un neizcepta, tomēr pietiekoši, lai pieķitētu vēderu. Laucinieki spļaudījās un meta to pa logiem laukā, tomēr tālredzīgākie žāvēja – taisīja sausiņus. Un izrādījās, ka tiem bija taisnība – pienāca laiki, kad uz maizes gabalu, skatījās kā uz gardumu  Bet par to vēlāk.

Ogles varēja zagt stacijās, tiesa, kurus pieķēra, veda uz komandatūru  14.vagonā apgādes lietas uzņēmās Jura vectēvs Eduards Kalītis, kuru visi bērni sauca par opapu. Šo iesauku viņš bija dabūjis no Jāņa, kurš nemācēja izrunāt vārdu Grospaps. Opaps vienmēr skraidīja, kaut ko meklēja un vienmēr ko noderīgu atrada. Tādēļ ogļu trūkumu izjuta tikai tajās reizēs, kad opaps kārtējo reizi tika pieķerts. Kalīšu ģimenes bērniem bija iespēja nogaršot kādu olu, ciedru riekstu vai pienu, ko pārdeva stacijās, protams, zem rokas.

Slimos lika atstāt stacijās, bet tam neviens nepiekrita, un centās noslēpt savu savārgumu. Vieglāk tomēr bija bērniem, viņi daudz ko nesaprata.Tagad Juris atceras kā bija svešos lūdzies, lai atstāj viņu mājās: ''Onkulīt, atstājiet mani, es gribu iet skolā!'' – ar asarām acīs puika bija lūdzies,.4 gadu vecumā Juris bija iemācījies lasīt un rakstīt, tāpat bija ""stājies'' mātei virsū, lai tā laistu viņu skolā. Māte bija nepielūdzama un skolu viņš sāka apmeklēt tikai 6 gadu vecumā. Nebija jau sākumā tur ko darīt. Visgrūtāk gāja, kad vajadzēja lasīt pa balsieniem. Iznāca, ka lasīt tekoši skolā nedrīkstēja. Vecā jumprava, Karlova, stingri skatījās, lai skolēni turētos noteiktajos rāmjos.

Bet tomēr skolā bija jauki, un kas būs tagad? Ar visām slimošanām, kas uzbruka Jurim katru gadu, viņš neiepalika mācībās un tagad jau būtu beigta 4.klase. Bet ... jā, šis likteņa trieciens skāra pat tādus kā Juris. Vagonā bieži skanēja bērnu čalas, smiekli un klaigas. Arī mātes skatoties mazo nerātnībās, atplauka. Lūk, kā dēļ jācīnās par dzīvi arī šeit.

Juris pēc dabas bija diezgan kluss. Tā kā nebija viņa vecuma bērnu, tad viņa vismīļākā nodarbošanās bija, skatīšanās pa aizrestoto lodziņu. Ja piebāza degunu pie pašām restēm, aizspieda ausis, lai nedzirdētu vagona skaņas, radās ilūzija, ka viņi brauc aplūkot svešu zemi. Un bija arī ko lūkāt, jo viņu ešelons nebrauca tieši uz Sibīriju, bet pa aplinkus ceļiem. Sākumā tā bija Krievijas vidiene, lauki mainās ar retiem egļu un priežu mežiem. Brīžiem, kā sveiciens no Latvijas, pavīd bērzu birztalas. Visapkārt kūst dubļi. Tālāk uz dienvidiem aiz Volgas, jau īsts pavasaris. Ainava vienmuļa, cik tālu saredz skats – stepe. Kazahijā pirmo reizi bija izdevība nogaršot ķēves pienu un ieraudzīt kazahu jurtas. Tad vilciens atkal pagriežas uz ziemeļiem. Sākās mežiem klātie Urālu apgabali. Urālu kalni – tie ir pirmie kalni, ko redz Juris savā kaķa mūžā. Tie atstāj varenu iespaidu, lai gan dzelzceļš pāršķēlis tos, tomēr liekas, ka cilvēka roka tos nav skārusi. Šeit ziema vēl pilnā spēkā.

Omska, pilsēta pēc nosaukuma, ne pēc izskata. Aiz Omskas sākās taiga – ciedras, egles, lapegles.Un beidzot, jā beidzot, Tomska. Šeit vairs nav parastā pietura, jo atskan neparasta komanda: '' Izkravāties!'' 

Ķieģeļu ēkas restotiem logiem, biezs mūra valnis tām apkārt, ik pēc piecdesmit metriem sargtornis. Torņos uzstādīti ložmetēji, gar mūriem novilktas stieples, uz kurām uzvērti riņķi ar piesietiem vilku sugas suņiem. Tie pārvietojas gar valni un ir nikni par katru, kurš mēģina pietuvoties. Acu āboli kļūst sarkani aiz niknuma. Pār pārdrošnieka galvu nobirst lamu vārdu šalts no torņa un noklaudz automātu aizslēgs.

Tas ir slavenais Tomskas cietums. Uz šejieni tika dzīti trimdinieki, lai tālāk sadalītu pa visu Sibīrijas teritoriju. Tā bija Katrīnas 2 laikā, tā bija cara Nikolaja laikā, tā ir tagad. Tūkstošiem cilvēku, vainīgi un nevainīgi ir mituši šeit. Daudzas skaņas ir dzirdējuši šie balti krāsotie mūri un kameru korpusi. Bet laikam nekad agrāk šeit nebija skanējušas bērnu balsis. Sievietes, bērni, sirmgalvji – nē, tādus iemītniekus šie mūri nebija redzējuši.

Atbraucējus novietoja vairākās barakās. To iekārtojums bija līdz nejēdzībai vienkāršs – divstāvu ēka, gar sienām četros stāvos sasistas dēļu lāvas, tik platas, lai cilvēks varētu gulēt ar galvu pret sienu. Katram ''pārceļotājam'' izsniedza cietumnieka devu. Kas vēlējās varēja pats gatavot, jo šķūnītī bija ierīkota gara pavardu rinda. Katli, katliņi, bļodas, viss tika likts lietā, par higiēnu nevarēja būt ne runas. Sāka izplatīties dažādas slimības – dizentērija, vēdera tīfs u.t.t. Katru rītu no barakām kādu izsvieda, turpat aiz tualetēm, līdz tos pievāca līķu racēji. Visas telpas oda pēc hlorkaļķa, divas reizes nedēļā visus dzina uz pirti.

Ar nepacietību visi gaidīja 1.maiju, jo tad sākās navigācija. Varēja just, ka kaut kas tiek gatavots, jo visus pieaugušos izsauca uz kantori un nopratināja par visādiem sīkumiem. Vai tiešām šī valdība būs tā, kas iedrošināsies mīt kājām elementāras cilvēku tiesību normas? Tomēr, viņa to iedrošinājās.

'Tas bija 26.aprīlis. Jurim paliek 10 gadi. Kā to zinādami, varasvīri šodien parādīja sevišķu laipnību, visiem bērniem tika izsniegta konfekšu deva. Tā kā Kālīšu ģimenē viņi bija trīs, tad iznāca krietni daudz. Opaps, šai dienai par godu, pagatavoja sevišķi garšīgas pusdienas Juris, visai labā omā, gulēja uz savas trešā stāva lāviņas un čiepa konfektes. 4.stāvā ķildojās bērni, tiem blakus, kājas nokārusi pāri malai, ka tās gandrīz sniedzās līdz apakšā guloša vīrieša degunam, sēdēja meitene un visai nesakarīgi vilka akordeonu. Cilvēki nāca un nāca, jo bija dota pavēle: plkst.14.00 visiem būt savās vietās. Visi pamazām iekārtojās savās vietās, šoreiz gan galvas pagrieztas pret vidu.

Juris nekad nebija vienkopus redzējis tik daudz cilvēku. Visu skati tagad bija piekalti barakas plāna vidum, kur stāvēja barakas vecākais – Ņikitins. Viņa skatiens, pat caur briļļu stikliem, lāga nespēja saskatīt visus, kas šeit sapulcējušies. Toties viņu visi redzēja skaidri un parasti, tik nosvērtā balss un nopietnā seja, šodien ir pagalam pietvīkusi. Blakus stāvēja divi zaldātiņi, vienaldzīgām sejām. Aplaidis skatienu barakai apkārt, viens no viņiem pacēla roku. Tūdaļ norima visas skaņas. Visi klausījās elpu aizturējuši. Skaļā balss, kurai lielā telpa pievienoja vēl metālisku atbalsi, uniformētais kaut ko nolasīja. Maz bija tādu, kas to saprata, bet to galvas noliecās zemāk it kā sitienu gaidīdamas. Kad uniformētais beidza lasīt, viņš pamāja Nikitinam un tas nostājās istabas vidū ar tādu pašu papīra lapu rokā.  Aizlauztā, bezcerīgā balsī, kuru tomēr sadzirdēja visi, viņš lasīja sekojošo:

Ar AP prezidija lēmumu visi Latvijas PSR teritorijā arestētie un uz Tomskas cietumu ekspropriētie pilsoņi, tiek nometināti, pēc vietējo iestāžu norādījuma, attiecīgās dzīves vietās, uz mūžu. Pilsoņu tiesības viņiem netiek atņemtas, atskaitot pārvietošanas brīvību. Lēmums attiecas arī uz šo pilsoņu pilngadīgajiem un nepilngadīgajiem bērniem. Par bēgšanas mēģinājumu tiek piespriesti spaidu darbi līdz 20 gadiem.

                                                                VĀK pr- tājs: Berija

                                                                VissavienībasAPP pr – tājs: J.V.Staļins.

Brīdi barakā valdīja klusums. Tāds klusums, ka varēja dzirdēt skaņu, ko radīja kabatas lakats, ar kuru Nikitins apmulsumā berzēja savus briļļu stiklus. Bet tad visa baraka nodrebēja no vaida.. Klusuma pāršķēla kāds histērisks kliedziens. Cilvēku korim pievienojās vēl šņuksti un raudas. Mazie, protams, nesaprata šī notikuma drausmīgo jēgu, bet viņi redzēja to, ko reti kādam nākas redzēt, savu tēvu un māšu asaras. Vairākas sievietes ''mētājās'' sāpēs pa savām lāviņām. Vīrieši turējās kā varēdami. Nemūžam nevar aizmirst to skatu, ko redzēju tur: Lilo Jānis, šis spēcīgais zemnieks, sēdēja uz savas lāviņas, nokāris kājas pār malu. Galva nokārta un acīs lasāms tik dziļš izmisums, likās , kā šis cilvēks vēl spēj dzīvot. Stiprās, mezglainās rokas sažņaugtas tik stipri, ka pirkstu kauliņi balti. Visa šī cilvēka būtība pauda dziļu izmisumu un bezgalīgas sāpes.

Uz mūžu ... . Cik briesmīgs vārds! Nekad, nekad neredzēt, Dzimteni, piederīgos. Pat bērni, kuru dēļ vēl varētu dzīvot un cīnīties par eksistenci, pat tiem šīs cerības atņemtas. Jā, tiešām dižena valsts, kur pat bērnus var notiesāt. Pilsoņu tiesības esot saglabātas ... . Tas bija gudri izdomāts.

   ...

Dažas dienas pēc tam, kad tika paziņots spriedums. Sākās navigācija. ''Aleksandra Ņevska'' tilpnes šoreiz piepildīja ar izsūtītājiem un sākās ceļojums pa upi uz leju. Kalīšu ģimene stāvēja pie borta un raudzījās krastmalas virzienā. Tur palika ģimenes galva un balsts – vecaistēvs. Viņš nomira pēkšņi bez sāpēm un slimošanas. Kad visus agrā rītā sēdināja mašīnās, lai vestu uz ostu, viņš pēkšņi pakrita. Vienmēr mundrs un darbīgs, šoreiz viņš vairs necēlās. Spogulis, ko vecāmāte pielika viņam pie lūpām, palika tīrs ... . Un tagad viņi brauca projām, atstājot opapu krastmalas smiltīs. Aizkavēties, lai varētu opapu apglabāt, neviens neļāva, gan norakšot bez radu palīdzības. Tur nu gulēja šis vecais vīrs, rokas uz krūtīm sakrustojis. Kāds jau bija paspējis noraut viņam no kājām zābakus. Ardievu, Opap, ardievu, Tomska! ''Aleksandrs Ņevskis'' lēni pagriezās, nosūtot atvadu svilpienu pilsētai, smagi kuldams ūdeni ar saviem spārniem, iegriezās Tomas upes straumē.

Sākās vienmuļais un garlaicīgais brauciens, kurš ilga piecas dienas un beidzās Kargasokā, rajona centrā, kuru par pilsētu varēs nosaukt pēc divdesmit gadiem. Vēl viena diena parastajā malkas baržā, kuru šlepēja mazs velkonītis un ceļojums bija galā. Sākās jauna dzīve, jauni iespaidi un piedzīvojumi. 

Oba ir viena no Sibīrijas lielākajām, ja ne pati lielākā upe. Kā jau visām Krievija upēm, tās rietumu krasts ir stāvāks, bet austrumu lēzens. Rietumu krastā tai pretī stājas taiga. Krasts ir stāvs un katru gadu, simtiem meža milzeņu, gāžas upes straumē, lai dotos uz Ziemeļu okeānu. Viss Obas austrumu krasts klāts neskaitāmām pļavām un purviem.Pavasarī, kad Altaja kalnos kūst sniegs, upes līmenis ceļas par 10 – 12 m, tad Oba vairs nav upe, bet jūra.

Īstas taigas priekšpostenis ir mazā Eglaines sādža. Tās priekšā plešas pļavas un tek upe, bet aizmugurē paceļas īsts ciedru mežs. Sādža atrodas uz zemes strēles, kuru no abām pusēm ierobežo upes. Mājas atrodas stāvas kraujas malā, un pat vislielākie pali, spēj sasniegt tikai vienu no tām. Sādžā ir tikai 14 mājas. Cilvēki kādreiz šeit pārtika no zvejas un medībām, bet vēlāk arī lopkopības. Pēdējos gados radās jauns peļņas avots – mežrūpniecība. Vācieši kolhozā nestrādāja, bet gāza mežā ciedres un gatavoja mucu dēlīšus (kļopkas). 50.gados tos pārsūtīja uz citu vietu, vēl mežonīgāku. Līdz mums šeit cilvēki dzīvojuši labi. Kolhozs gan organizēts, bet tikai vārda pēc, plāns nekad nav pildīts, uz darbadienām nekas nav saņemts. Taiga un apkārtējie ūdeņi deva bagātīgas veltes. Vīri vasarā zvejoja, sievas kaltēja zivis, rudeņos darba pilnas rokas – pīļu un meža putnu medības, ogošana, ciedru riekstu novākšana. Ziemā atkal – medības un zveja. Kažokādas pārdeva valstij par naudu pirka maizi, sāli, petroleju.. Visu pārējo deva daba.

Bet arī šo sādžu skāra kara smagā elpa. Uz fronti aizgāja 16vīrieši, bet atgriezās tikai divi ... ievainoti. Tas arī izmainīja sādžas iemītnieku sadzīvi.

1949.gadā pie krasta piestāja barža ar neparastu kravu, jauna valoda ieskanējās vecajā sādžā. Visa sādža no jauna līdz vecam, stāvēja krastā un skatījās, kā atbraucēji pa laipām dodas uz krastu. Un tagad, viens otram pretī stāvēja divi zēni, divu sabiedrības slāņu pārstāvji. Šīs zemes jaunais saimnieks, tērpts nosmulētā krievu kreklā un biksēs, ar izbrīnu un ziņkāri, pētīja atbraucējus. Melnās acis, kas, kā jau visiem iemītniekiem, mantotas no mongoļiem, zibēja kā pogas. Pamazs, bet spēcīgs augums, basas kājas, seja platiem vaigu kauliem, melni mati. Tāds viņš stāvēja, ar pārākuma apziņu, pētīdams atbraucēja sīko augumu. Tiešām, salīdzināt viņus nevarēja, kaut gan abi viena gada gājuma. Juris augumā daudz sīkāks un vājāks, gaiši mati, zilas acis, sīks augums. Kamēr zēni iepazinās, lielie jau beidza izkravāties. Krastā izauga mantu kaudze. Tagad visi gaidīja, kas notiks tālāk. Vietējais kolhoza priekšsēdētājs mēģināja kaut cik tēlot viesmīlīgu saimnieku. Viņš ''apsveica'' atbraucējus un aicināja pusdienās. Tās sastāvēja no jēra zupas. Zupa bija laba. Otrreiz tādu atbraucēji ēda pēc pieciem gadiem, bet par to vēlāk. Tagad viņiem lika priekšā izvēli: vai nu iestāties kolhozā, jeb mirt badā, jo ne zemi, ne materiālu pabalstu valsts nedošot. Meklēt darbu citur nevar, jo aizliegts doties tālāk par pieciem kilometriem no sādžas. Lūk, cik brīvi bija šie cilvēki. Un cilvēki izvēlējās: labāk jau kolhozs, nekā bada nāve. Par šo ''labprātīgo'' sevis pārdošanu, valsts deva nelielu zemes gabaliņu un aizņēmumu govs pirkšanai.

Tā sākās jaunā dzīve.                      

(turpinājums sekos)