Brigitas Laimiņas atmiņas

Brigita Laimiņa
dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā

Ja man agrāk būtu bijusi nopietnāka interese ... . Tagad man šī interese ir parādījusies un vēlētos visu sīkumos uzzināt, bet mammītes vairs nav. Mana mammīte bija ļoti noslēgta, viņa par to laiku negribēja runāt ..., uzreiz palika nervoza. Labāk nē. Negribēja skart to laiku un pārdzīvoto.Tas laiks pārsvītroja visu viņas dzīvi. Izglītota sieviete aizbrauca un atbrauca mājās ... nekāda.

Kāda izglītība viņai bija?

Augstākā izglītība, viņa bija matemātikas skolotāja, divus gadus pēc augstskolas beigšanas pastrādāja un tad tika izsūtīta. Vīra dēļ, viņš, Eduards Pubulis, bija aizsargs, darbojās un strādāja Rīgā, kā nodaļas vadītājs bankā.

Jūs dzīvojāt Rīgā?

Mammīte ar pirmo vīru dzīvoja, viņi ļoti agri apprecējās. Mammīti izsūtīja ar mazu bērniņu uz rokām, kurš garajā ceļā nomira. Vairāk viņa savu vīru neredzēja, jo viņu 1941.gadā nošāva. Mammītei ļoti dziļi sirdī iespiedās vārdi: Jūs visu varat aizmirst, nekad atpakaļ neatbrauksiet ... tas palika kā ieprogrammēts. Savā laikā mammīte teica, ja viņa zinātu, ja būtu kaut mazs cerību stariņš, ka viņa atgriezīsies ... tā toreiz nenotika. Aizbrauksi un dzīvosi visu mūžu. Cerību stariņš bija zudis.

Viņas pirmais vīrs, Eduards Pubulis, ir reabilitēts.

Izsūtījumā mammīte nodzīvoja 18.gadus, tur iepazinās ar manu tēvu – Visvaldi Laimiņu, tur mēs visas arī piedzimām, es, Rita, Edīte un Lija. Mammīti izsūtīja 1941.gadā no Torņakalna.

Ko mammīte darīja?

Sākumā zvejoja, caurām dienām pie Jeņisejas. Zābaki jau bija, bet kājas galīgi tika sabeigtas.

Viņa zvejoja dienas iztikai vai jānodod boja normas?

Jānodod normas un arī iztikai. Pēc dažiem gadiem vēlāk kopā ar tēvu sāka strādāt veikalā, tā līdz pēdējai dieniņai, kad varēja atgriezties Latvijā. Tajā dienā, kad saņēma atļauju, māte nokārtoja visus dokumentus un 1958.gadā mēs bijām šeit.

Vai atceries sadzīves ainiņas, apkārtni?

Sākumā mūs par fašistiem sauca, ar akmeņiem apmētāja, vēlāk vairs nē. Pēc tam bijām tik draudzīgi, viss ciematiņš mūs pavadīja. Mēs izbraucām no rīta ar kuģīti, viss ciemats – krievi, ukraiņi ..., visi, visi mūs ļoti sirsnīgi pavadīja. Atceros kuģīti, kas pārcēla uz Krasnojarsku, tālāk braucām ar vilcienu līdz Maskavai. Ceļu ar vilcienu ļoti labi atceros. Sibīriju ... kaut ko īpašu, nē.

Tu iesāki skolā iet?

Jā, divas klasītes, trešo jau šeit. Viss krievu valodā. Latviešu valodu dzirdēju tikai ģimenē, dzirdēju ko mammīte savā starpā runāja. Sapratu, bet runāt pati, nē.

Skolā gāja grūti. Pirmajā klasītē jaucās krievu un latviešu valoda, pēc tam pilnīgi uz krievu valodu pārgāju. Skola bija patālu no mājām, tādēļ paliku skolas internātā uz nedēļu.

Vai skola bija liela?

Nebija liela, tikai trīs klases.

Kādas bija sajūtas atbraucot šeit?

Kā bērnam, sajūtas saistītas ar dabu. Tur tundra, tikai tundra, bet šeit parādījās pirmie lapu koki. Braucot ar vilcienu, varēju labi visam izsekot līdzi, kā kalnus nomaina pauguri, kā parādās meži, kā mainās visa apkārtne.

Atbraucot uz Latviju, mani un māsu Edīti, kas ir par diviem gadiem jaunāka, sūtīja uz krievu skolu. Tas deva ļoti lielu mīnusu, jo diezgan patraki man gāja ar to latviešu valodu. Līdz piektajai klasei pret represēto bērniem skolas bērni izturējās diezgan noraidoši, ar mums nesarunājās, ar mums nespēlējās. Varbūt skolotāja bija ar bērniem runājusi? Vienmēr ar māsu stāvējām atsevišķi, ar mums nekontaktējās, pat apsaukājās. Bija ;loti sāpīgi. Vēlāk tas mainījās. Tā bija krievu skola, ja latviešu, varbūt tā nebūtu. Dažiem skolotājiem bija simpātijas pret mums, lika atzīmes drusku labākas. Atceros bioloģijas skolotāju Pētersoni, viņa bija arī klases audzinātāja, vienmēr lika to labāko atzīmi un žēloja. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņa pati arī ir bijusi Sibīrijā. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt ''Stikla šķiedras rūpnīcā'', tur arī visur bija krievi. Krievu valodā arī visa dokumentācija. Rīgā, bērnudārzā, pēc 1970.gada, visa lietvedība krievu valodā, tur nebija latviešu valodas. Tagad esmu apguvusi valodu, tikai dažreiz trūkst vārdu, lai izrunātu vai pateiktu savu domu līdz galam, es to jūtu.

Vai vecākiem dokumenti ir saglabājušies?      

Ir saglabājušies. Atrodas Valmierā pie māsas. Mammītei bija kladīte un vesela dokumentu kaudzīte.

Esi tos skatījusi?

Kāda sakritība, pēc Jāņiem biju Valmierā uz Līgo svētkiem un māsa man parādīja dokumentus, tie patiesi ir interesanti, atsauc atmiņā daudzas lietas.

Tos dokumentus varētu noskenēt.

Mani vecāki sadedzināja dokumentus, lai tas nekad neatkārtotos.

Mana mammīte vēl paspēja paņemt dokumentus tai baisajā naktī, kad viņu ar mazo bērniņu uz rokām, izsūtīja. Daudz ko nepaspēja paņemt, bet dokumentus, pasīti, dažas kartiņas, kas viņai bija ļoti mīļas un dārgas, paņēma.

Mēs atgriezāmies 1958.gadā. Mammīte pirms izsūtīšanas dzīvoja Stabu ielā un mēs  varējām palikt Rīgā. Viņas dzīvoklī dzīvoja jau krievu ģimenīte. Iegājusi savā istabiņā un redz, ka dažas mēbelītes ir viņas. Brīva ir bijusi tikai viena istaba ar virtuvi, bet tā ir bijusi par mazu, lai viņa ar savu kuplo ģimenīti tajā apmestos. Visi aizbraucām uz Valmieru pie mātes vecākiem. Atceros, ka mammīte un tēvs, pusotru gadu bija bez darba, tikai tādēļ, ka bijām izsūtīti. Valmieras gaļas kombināta kadru daļas priekšnieks, pats bijušais izsūtītais, pieņēma darbā manus vecākus. Vēlāk iedeva divistabu dzīvokli, pašā pilsētas centrā.

Vai šajos gados runājāt ģimenē par izsūtījumu?

Runājām. Tēvs pat bija 70.gados aizbraucis uz Sibīriju. Mamma par to pat dzirdēt negribēja. Tēvs bija aizbraucis, paskatījies un viņam pat nostaļģija pēc pārdzīvotā, pēc pieredzētā parādījās. Viņš arī ar rūgtumu brauca, bet bija kaut kāda interese apskatīt vietas, kā ir bijis, kā ir ... .

Ko viņš stāstīja?

Tēvs teica, ka viss ir saglabājies kā bijis, daudz cilvēku saticis, aprunājušies, palikušie viņu atcerējušies, cilvēki sirsnīgi. Pati vieta maz mainījusies, bet otrreiz viņš tur vairs nebrauks.                   

Ar kādām sajūtām Atmoda?

Ar pacēlumu, ar lielu cerību. Jutu, ka tas ir mans.

Kas Tevi tajā satrauca?

Visu to, kas bija un bija noticis ar mani, es vienkārši nepieņēmu, nevarēju pieņemt. Pēkšņi viss mainījās un man arī gribējās mainīties. Savādāk nevarēju.

Tu biji tur, kopā ar visiem?

Biju un tas ir daudz. Gribēju palīdzēt atgūt kaut daļēju piemiņu saviem vecākiem.

Jūtu, ka maz vēl esmu izdarījusi.