Intas Bulēnas atmiņas

Inta Bulēna
Dzimusi 1951.gadā
Krasnojarskas apgabalā

Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam ''Atmiņu vijums'' nodod savas mātes, Lūcija Bulēnas, dzimušas 1923.gadā, 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

1941.gada 14.jūnija rītā, tā ap plkst.5.00, mūs iztraucēja stipri klauvējieni pie dzīvokļa durvīm. Durvis atvēra tēvs, tur stāvēja trīs vīrieši – viens zaldātiņš ar šauteni, otrs policista formā, bet trešais privātās drēbēs. Neko nepaskaidrodami, viņi ielauzās dzīvoklī, zaldātu atstājot pie durvīm. It kā mēs būtu kādi noziedznieki un taisītos bēgt. Zaldāts, varēja redzēt, bija ļoti noguris, jo stāvēdams snauda. Policists un vīrietis privātās drēbēs, ienāca dzīvoklī un lika visiem piecelties no gultām, apģērbties neļāva. Bijām visa ģimene (tēvs, māte, divi brāļi un es). Policists tikai pateica, ka jāizdarot ''kratīšana'' mūsu dzīvoklī, neuzrādot nekādus dokumentus un sāka vandīties pa mūsu mantām, visu izsvaidīja, kaut ko meklēja. Mēs visi stāvējām nakts veļā, tēvs pie sevis nodomāja, ka atnākuši pēc viņa, jo viņš līdz krievu ienākšanai Latvijā un bija dzirdējis, ka notiekot aresti. Tad policists stingri noteica, mēs visi tikšot izsūtīti aiz Latvijas valsts robežas, nosēdās pie galda un sāka kaut ko rakstīt, es neko nesapratu. Tikai policists uz tēvu noteica: es Tev neko nevaru palīdzēt, jo esmu bezspēcīgs.
Izrādījās, viņi bija pazīstami, jo tēvs viņam bija kādreiz izpalīdzējis. Tad lika visiem  20 minūšu  laikā saģērbties, līdzi varot ņemt drēbes 20 kg svarā, ja būšot vairāk, tiks atņemts. Viņi mūs dikti steidzināja, vajadzīgu vai nevajadzīgu, steigā sasējām ''paunā'', kas to varēja zināt, kas mūs sagaida. Es gan kliedzu: Šaujiet mūs nost, nekur neiešu!'' Tikai tēvs varēja mani nomierināt. Tā mūs apsardzībā aizveda uz Torņakalna staciju. Kas notika ar mūsu dzīvokli un palikušajām mantām, Dievs, vien zina. Atslēgas nodeva mājas sētniecei, viņai arī atstāja tantes adresi, lai varētu nodot atslēgas.
Stacija ļaužu pilna, lopu pārvadājamie vagoni jau stāvēja sagatavoti ierindā. Mums piebraucot, visus bija pārņēmis satraukums, tūlīt tika atņemtas pases, apsargi stāvēja visapkārt. Laiks bija apmācies, nedaudz līņāja lietus. Vagoni pilni ar cilvēkiem un mums arī vieta atradās. Tēvs satika savu darba biedru ar sievu. Uz tēvu viņš teica: Zini, vakar es pats šos vagonus sagatavoju, aizrestoju lodziņus, taisīju lāviņas un tualeti, kas to būtu domājis, ka pašam arī te būs jābrauc nezināmā virzienā. Visi jau bija ļoti satraukti, vienīgais mierinājums, ka visa ģimene bija kopā. Tie ''prieki'' nebija ilgi. Kā vagons bija pilns, tā uzreiz sastādīja sarakstus, aizbīdīja durvis ciet, ārpusē sardze. Iekšā valdīja tumsa un smirdīgi smacīgs gaiss. Vagonā apmēram 20 – 30 cilvēku. Drīz ieradās cilvēks ''formā'' un lika visiem izkāpt. Vīrieši brauks atsevišķos vagonos, tā būšot ērtāk. Raudas un vaimanas visapkārt, pēc saraksta izsauca ģimenes galvas un visus aizveda prom, kas zina kur ... ar šo momentu tēvu mēs redzējām pēdējo reizi, viņa tālāko likteni nezinām.
It kā viņš esot uz 10 gadiem notiesāts ... kur, kad, par ko ... kas to lai zina! Pēc tam ''потерялся'' man teica ОКРОМ МВД , kad pēc vairāk kā desmit gadiem bija atnākusi atbilde uz mūsu vairākkārtēju lūgumu, paziņot tēva atrašanās vietu.
Tas bija šausmīgi, pat vārdos nav izsakāms, no līdzi paņemtajām drēbēm, tēvs neko sev nepaspēja paņemt, jo viņus tikai skubināja. Nodomājām, ka galā jau būsim visi kopā, bet nekā ... .Tā tēvs aizbrauca ar to, kas mugurā, pat neatceros, vai viņam bija kaut nedaudz naudas. Sievietēm ar bērniem lika sakāpt atpakaļ vagonā. Manu brāli, kuram bija 21 gads, nezināja pie kā atstāt, vai pie tēva vai mātes. Viņu vairākas reizes vadāja uz priekšu un atpakaļ ..., līdz beidzot atstāja pie mātes. Mēs palikām kopā. Pa mazajiem aizrestotajiem lodziņiem varēja redzēt kā pieved vēl klāt cilvēkus, visus vajadzēja sabāzt vagonos – tā tas turpinājās visu šo dienu un nakti. Visu laiku līņāja lietus, kas padarīja šo dienu traģiskos notikumus vēl drausmīgākus.
Otrā dienā , t.i. 15.jūnijā uz pēcpusdienu, mūsu ešalons sakustējās, laiks noskaidrojās, drusku tā kā saulīte gribēja uzspīdēt un uzņēma gaitu, mums nezināmā virzienā ... uz nezināmu nākotni! 16.jūnijā pārbraucām Latvijas robežu. Aizvien nezināja pateikt, vai vīriešu vagoni ir vienā sastāvā ar mums, ceļā tikai uzzinājām, ka tā nav. Vagona durvis no ārpuses tika aizbultētas, atvēra tikai tad, kad ''viņiem'' bija vajadzība. Vairākas reizes brauciena laikā tikām pārbaudīti pēc sastādītā saraksta. Pāris reizes atnesa siltu zupu, dzeramo ūdeni arī dabūjām. Pāris reizes atnesa konservus, kurus varēja nopirkt par naudu, citādi vajadzēja iztikt ar to, kas bija paņemts līdz. Pāris reizes izlaida kādā pļavā, neapdzīvotā vietā izstaipīt kājas, tikai ļoti stingrā uzraudzībā. Pa ceļam uzzinājām, ka 22.jūnijā, sācies karš.
1.jūlijā iebraucām Kanskā, nelielā pilsētā, dažas stacijas aiz Krasnojarskas. Tur mūs jau gaidīja pajūgi no kolhoziem, tālākam braucienam. Nakti pārgulējām kādā klubā, atkal bija lielā sarakstu sastādīšana. Šeit jau mēs bijām brīvāki, karavīri ar šautenēm pakaļ nestaigāja. 2.jūlijā jau esam kolhozā ''Belojarsk'', apmēram 20 km no Kanskas. Sādža nabadzīga, iedzīvotāji tikai sievietes, bērni, vecīši un invalīdi. Sādžā izmitināja šādas latviešu ģimenes:
Lūriņa M. ar meitiņu, kura kolhozā drīz vien saslima un nomira, māte – Veinberga.
Rubis ģimene – māte ar dēlu, Miervaldi, meitu Liliju.
Putniņu ģimene – māte ar dēlu un meitu.
Sališko ģimene – māte ar meitu.
Melbārdis ģimene – māte ar dēlu Gunāru, otru dēlu – Ilmāru.
Freidenfeldu ģimene.
Dundurs Helēna ar ģimeni.
Kārkliņu ģimene.
Un vēl daži, kuru vārdus neatceros.
Mēs, Bulēns ģimene – māte ar dēlu Rūdolfu, meitu Lūciju un dēlu Raimondu.
Kolhozā mūs sadalīja pa brigādēm, gājām dažādos darbos, jo par darbu varēja dabūt siltas pusdienas un maizi. Kādas bija tās pusdienas un maize, nemaz negribas atcerēties, šķidra zupa, reti kad biezputra un maize – sēnalaina un drupaina, citreiz nebija ko ēst. Lai kaut kā izdzīvotu, vajadzēja šķirties no tā mazumiņa, kas bija līdzi no drēbēm, samainot pilsētā pret produktiem. Rudenī, kad bija novākta labība, gājām pa tīrumu lasīt palikušās vārpas, izberzām, izvētījām un samalām miltos. Arī vietējie gāja lasīt, jo viņu dzīve bija ļoti trūcīga. Kādiem diviem kolhozniekiem bija senlaicīgas, roku – akmens dzirnavas, pie viņiem izlūdzāmies samalt graudus, par to bija jāmaksā un malšana bija jādara klusi un slepeni, lai neuzzina kolhoza priekšsēdētājs. Par to varēja sodīt. Kaut kā vilkām to dzīvību. Visgrūtākais laiks – ziema, auksts, darbs uz lauka, silta apģērba nebija, tādēļ arī nevarējām darbā iet. Vajadzēja ari kurināmo meklēt, lai apsildītu istabu, kur bijām apmetušies. Sākumā, vairākām ģimenēm kopā, ierādīja tukšu neapdzīvotu istabu, vēlāk sadalījāmies pa ģimenēm. Sādžā bija daudz sagruvušu vai pussagruvušu māju, tā arī mūsu ģimene dabūja tīri labu pusmāju – vienu istabu ar lielu krievu krāsni pa vidu un virtuvi. Brāļi tūlīt ierīkoja sev guļas vietu uz krāsns, bet mēs ar māti uzsitām sev lažiņas no kaut kur salasītiem dēļiem. Apsildīšanai vajadzēja meklēt malku, tik vien dabūjām, ka kādu sprunguli vai žagarus. Mūsu māja bija Kanas upes krastā un ziemā, kad upe aizsala, varējām uz saliņas daudz kurināmā salasīt. Tā pārcietām pirmo ziemu. Bijām arī kaut cik samierinājušies ar savu jauno dzīvi, kad nāca atkal jauns ''trieciens'' – tā gāja visus septiņpadsmit nodzīvotos gadus. Tiklīdz esi daudz maz iekārtojies un apradis ar jaunajiem apstākļiem, kā jāpārceļas uz jaunu dzīves vietu. Knapi gadu bijām nodzīvojuši sādžā, kad priekšsēdētājs sasauc visus kantorī un saka, ka ir dots rīkojums mūs sūtīt tālāk uz ziemeļiem pie baltajiem lāčiem, ka šeit nepalikšot neviens. Tā, ap Jānu dienu, esam ceļā uz Kansku, tur izsūtīto daudz, visi salasīti no apkārtējām sādžām, atkal saraksti, notiek reģistrēšanās un satraukumu bez gala. Bet ierēdnis saka: Jums nav jābrauc, jo brālis par mazu (viņam 11 gadu), lai dotos uz ziemeļiem. Mēs dodamies atpakaļ uz sādžu. Citi ''mūsējie'' dodas ar kuģi uz ziemeļiem, uz Igarku, uz Dudinku, uz Noriļsku, kur nu kuram izkrita tā ''laime'' 'būt. Savā ''mājā'' vairs atpakaļ netiekam, ierāda vecu, vecu māju, tur dzīvojiet. 
Nepagāja ne mēnesis, ka atkal māti izsauca uz kantori un jāpošas ceļā, tas ir mūsu ģimenei, Lūriņu ģimenei, Seliško ģimenei. No Kanskas turpinājām ceļojumu pa Jeņiseju līdz Turulauskai, tālāk pa upi tikām līdz faktorijai '' Большой порог'', tur mūs pārsēdina uz liellaivām. Upe par seklu un kuģis tālāk netiek. Šoreiz esam kopā ne tikai no Latvijas izsūtītie, bet arī Volgas apgabala vāciešu ģimenes, Ļeņingradas apgabala – somu ģimenes. Visi dodamies nezināmā virzienā. Gar Tungurskas upes krastiem, atradās faktorijas, kur kādreiz bija dzīvojuši cilvēki, tagad, tikai dažās pa kādai ģimenei. Mūs izsēdina ar pieteikumu, ka esat šeit atvesti uz visu mūžu, lai dzīvotu, lai tikai sākot iekārtoties, jo ziema nākot virsū. Liellaiva aizbrauca tālāk, pa ceļam izsēdinot cilvēkus upes krastos.
Pirmajā pieturā izsēdināja mūsu ģimeni – apdzīvotajā vietā atradās trīs mājas. No kurām viena bija noliktava, otra baraka un trešā, neliela mājiņa, kurā arī apmetāmies. Gar sienām uztaisījām lāviņas, vidū iemūrējām krāsni, paši sanesām akmeņus un uzmūrējām. Vācu un somu ģimene apmetās barakā. Līdz ar mums bija atvesti produkti, milti, cukurs u.t.t. Neviens no priekšniecības šeit nepalika un šos pienākumus tika uzdots pildīt feldšerei, rūpēties par mums, sūtīt darbā un dalīt produktus. Vīriešu kārtas pusaudži gāja mežā malku zāģēt, sievietes un bērni, gājām pa upes krastu lasīt sīpolu lokus. Tie bija arī vienīgie vitamīni, arī normas vajadzēja izstrādāt un nodot. Lokus tīrīja, grieza un sālīja mucā. Par normas izpildi dabūjām miltus, vēlāk iemācījāmies cept maizi. Par padarīto darbu naudu nesaņēmām. Dzīvojām vieni paši izsūtītie ar feldšeri priekšgalā. Loki auga gar akmeņaino krastmalu, bet lasīšana drīz beidzās, jo visu bijām nolasījuši. Tālāk no krasta sākās mūžīgā, necaurejamā taiga. Vienīgais ceļš upe. Šo faktoriju sauca – Kočumdek un mēs šeit bijām izmesti, lai nodarbotos ar zvejniecību, jo bijām padoti N.Tungunskom zivju pārstrādes uzņēmumam.
Kočumbekā ilga dzīvošana nesanāca, veltīgi mēs bijām iekārtojušies uz ziemu, ieradās ''načaļnieks'' Cibuļskis un lika savākt savas mantas. Šoreiz ar kājām gar krastu līdz nākošai faktorijai – Fulončan. Bija pāris laivas, kur sakrāmēt iedzīvi, kāda nu tā katram bija. Laivas paši vilkām, jo upe bija krāčaina, vietām lieli sēkļi un ūdens līmenis zems. Lielie kuģi šeit ienāk vienu reizi gadā.

Vēstules:

1942.17.04.
Veltījums Rūdim B.
Tu mīli dzīvi gluži tā kā es,
Tu mīli kalnos stāvas nogāzes.
Tu mīli mākslu, kura mīļa man,
Un esi skumjš, kad gaisos vēji san.
Es tādēļ jūtu skumjas līdzi Tev,
Un gribu iegalvot es vienmēr sev-
Būt atklātam, lai vismaz Tu
Kā draugu mani sajustu.
Tu esi viens un jūti tukšumu,
Tāpēc, ka netici nevienam Tu.
Mēs dziļāk justu draudzību,
Ja labotu es raksturu.
Vienmuļi un klusi rit dienas. Tik bezgala garas šķiet naktis, bet skumjas, nemiers un ilgas kā draugi, kuri neatstāj mani vientulībā, šeit taigas vidū, pie upes, žagaru būdiņā.
Bads un izsalkums, aukstums un darbs, tāda ir dzīve Sibīrijas ziemeļos. Plašā taiga vēl arvien glabā savus noslēpumus un mēs nekā nezinām par tās bagātībām. Bet arī te pamazām iespiežas civilizācija. Ļaudis strādā caurām dienām no rīta līdz vakaram. Taigā dzirdami ritmiski asa cirvja cirtieni. Šeit pamazām rodas ēkas, veidojas civilizācijas centrs - centrs mežonīgajā taigā.
Gunārs. Sibīrijā.

1945.28.07.
Igarkā.
Mīļi sveicināti!
Jūs droši vien mani turējāt par bezvēsts pazudušu, jo vēstules Jums netiku rakstījis. Nezinu vai manus dokumentus saņēmāt, ko es izsūtīju atpakaļ ar miličiem, jo tos cietumā neņēma pretī. Vispār lieta tā, ka nezināju Jūsu adresi, uz kurieni sūtīt. Nupat ieradās no etapa Volodja ar Svābu, no tiem uzzināju Jūsu adresi. Liels atvieglojums bija par ziņām, ka Jūs visi veseli un dzīvi, jo baidījos par mammu.
Visam, ko stāsta Volodja, nevaru ticēt, jo zinu, ka viņš mīl mazliet izpušķot. Tagad aprakstīšu kā man ir gājis. Ceļojums ar plostu līdz Turuchanskai ilga gandrīz vienu mēnesi. ''Naginskā" un ''Boļšoi porog'' strādājām un nopelnījām naudu produktiem. Paēdis nebiju, bet izsalcis arī nē. Tad Turuchanskā – cietumā, švaki gāja, es stipri nošvakojos un tādu vāju pēc mēneša, mūs ar Jurjevu, aizsūtīja uz Igarkas cietumu. Igarkā bija mazliet labāk, kad bija vajadzība, strādājām savā specialitātē ( mana adrese: Port, Igarka, pasta kastīte Nr.2.).
Septembra beigās mani aizsūtīja uz Igarkas ''lāgeri''. Biju pamatīgi nošvakojies un strādāt nācās ar grūtībām. Lai uzkāptu krastā. Biju jau piekusis un vajadzēja atpūsties ar nesamo. Bija pavisam bēdīgi. Bet man laimējās, vispārējais darbs bija tikai dažas dienas. Pēc tam man deva vietu kā elektriķim baržu būvētavā. Darbs bija vieglāks. To jau Tu pati zini, kāda ''šepte'' montierim. Visa mūsu brigāde sastāv no aroda pratējiem: kalējiem, atslēdzniekiem, namdariem un citiem amatniekiem. Vismaz esmu starp cilvēkiem un ne starp visādiem salašņām pie vispārējiem darbiem.
Pie mums strādā leitnants no Rīgas karaskolas ( Zeltiņš Ādolfs) kā caurumu borētājs. Viņš jau ''lāgerī'' atrodas no 1941.gada. Tāpat dažas latviešu ģimenes no provinces, kuri jau sēž no pašas izvešanas sākuma. Ziemā atveda vēl vienu partiju Latgaliešu, kuri no Latvijas bija izsūtīti 1945.gadā.Viņi stāsta, ka vācu laikā, viss tika atgriezts atpakaļ kā bija Ulmaņa laikos, bet, kad ienācis krievs, uzreiz sliktāk. Palicis viss dārgs, neko nevarēja nopirkt. Laucinieki vēl kā nebūt dzīvojuši, bet pilsētnieki dabūjuši stipri ciest no krieviem. Latgaliešus aizsūtīja tālāk uz Noriļsku. Satiku ''lāgerī'' Laimu Ariņš no Turas, Tu droši vien viņu atceries no baržas. Viņas bija kompānijā ar Vizmu un Mildu. Laimu uz amnestijas pamata izlaida no ''lāgera''. Viņa apprecējās ar vienu kuģinieku, kurš atradās apcietinājumā. Slepus nāca, katru brīvu brīdi, pie viņa uz kuģa.  
Jā, man uz amnestijas pamata, pusi soda atlaida un nākošo vasaru būšu brīvs .Darba ziņā iet labi. Uz darbu eju bez konvoja, viens pats un jūtos tāpat kā brīvie. Vienīgi vakaros un brīvdienās ir skumji un garlaicīgi. Izklaidēšanās nav nekādas un brīvo laiku pavadu gulēšanā.
Iztika, ne sevišķi spīdoša: 750gr. maizes, puslitra zupas rītā, vakarā un puslitra biezputras rītā, vakarā. Par naudu baržu būvētavā var pirkt pusdienas – zupa 1litrs. Par darbu mums maksā 20 – 30 rbļ. mēnesī, atkarībā no izpeļņas. Jāstrādā 9 stundas dienā, bet man iznāk 10 -11 stundas dienā, citreiz pat atpūtas dienās.( atpūtas dienas dod 2x mēnesī). Pagaidām dzīvoju ar ,Dievu, uz pusēm, esmu apģērbies un vesels, strādāju pēc savas specialitātes.. Vienīgi žēl, ka neesat šeit un nevaru ar Jums satikties, tā gribas izrunāties un atvieglot sirdi. Te, Igarkā, ir daudz latviešu un pie izdevības es viņus apciemoju ( protams, slepeni, jo tas nav atļauts).
Latvieši Igarkā ir iekārtojušies labi, pelna pietiekoši, ir apģērbušies un paēduši. Vēl būtu daudz ko rakstīt, bet nav papīra. Gaidu no Jums drīzu atbildi. Sveicini pazīstamos.
Mīļi sveicināti un gaidu, gaidu.
Rūdis.

1946.26.12.
''Речка Черная''
Igarkā.
Sveicināti, mīļie!
Dienas rit vienmuļā gaitā uz priekšu. Viņas gaitu apturēt nespēj nekas un bijušo ne ar kādiem spēkiem neatgriezīsi. Palikušas tikai atmiņas Un tās ir mierinājums un pamudinātājas baltās un nebaltās dienās. Cilvēks dzīvo tikai atmiņās un cerībās.
Un tā rit arī manas dienas. Atmiņas vienmēr kavējas pie Jums, mīļā māmiņ, un pieminu Dzimteni. Tikai dziļas skumjas pārņem neziņa par tēvu. Kur gan tagad atrodas viņš un vai ir dzīvs? Kāds gan viņa liktenis! Tagad zinu ''lāgera'' dzīvi, kuru Jūs pat nespējat iedomāties. Tāpat nezinu, kā iet Jums? Kā iet citiem piederīgajiem mājās? Jūs droši vien zināt. Kāpēc nekā nerakstiet?
No Tevis, māmiņ, esmu saņēmis tikai divas vēstules, kuras Tu rakstīji vasarā un vairāk nevienu. Varbūt Jūs esat rakstījušas? Pagaidām vēl neesmu saņēmis. Vispār pasts pie mums ir ļoti nekārtīgs. Viņi ļoti ilgi aiztur vai vienkārši pazaudē vēstules. Varbūt būs kā rudenī, kad saņēmām veselu paku ar vēstulēm uzreiz. Abas Tavas vēstules saņēmu reizē. Vai manas vēstules esiet saņēmuši?
Man pagaidām iet labi, nu vispār, cik labi ''lāgerī'' var iet. Pie mums galvenais, ja esi apģērbies un nesalsti, un esi paēdis un nemokies ar izsalkumu – tad ir labi. Darbs man nav smags. Strādāju vēl arvien pēc savas specialitātes, kā elektriķis uzņēmumā: '' Черная речка '', kura atrodas septiņus kilometrus no Igarkas. Šeit ceļ jaunu pilsētu. Agrāk te apstājās uz ziemas guļu kuģi un baržas, bet tagad ceļ mājas un būvē darbnīcas. Šeit būs plašas remontu darbnīcas un kuģu būvētava, būs sausie doki un citādas labierīcības. Nu vispār vesela pilsēta ar strādnieku kvartālu un fabrikām. Jūs droši vien būsiet lasījuši avīzēs, ja tās Turā Jums ir. Kad es sākumā strādāju baržu būvētavā, biju  viens pats bez palīgiem, darbs bija grūtāks. Rudenī baržu būvētavu slēdza un mani aizkomandēja uz '' Черная речка''' kā vecāko elektriķi, uzstādīt elektrostaciju un nospraust līnijas. Tur es strādāju ar palīgiem un mans darbs tagad ir pārbaudīt un novērot pēc kārtības, lai visi motori strādātu un prožektori degtu.
Pašreiz velkam augstsprieguma līniju uz Igarku. Mans darbs tagad kaulus nelauž. Uz darbu eju tāpat kā brīvie strādnieki. Man ir atļauja strādāt bez konvoja un varu iet pa visu pilsētu. Tikai nakti pārguļu ''lāgerī'' un paēdu ēdnīcā. Atpūtas dienās vienīgi nelaiž laukā no ''lāgera''. Gandrīz katru dienu satiekos ar Igarkas latviešiem. Rudenī no Igarkas visus bērnus līdz 18 gadiem aizsūtīja uz mājām. Tagad, ziemā ar atļaujām, par saviem līdzekļiem, ar lidmašīnu var braukt uz mājām. Nedaudzas ģimenes ir jau ceļa jūtīs. Komandatūrā ir teikts, ka vasarā visus vedīšot uz mājām. Pašreiz no Igarkas ir plaša izsūtīšana no strādnieku vidus, jo darba nav un paredzama vēl plaša atlaišana no darba. Dzīve kļuvusi stipri dārgāka un cilvēki dzīvo bēdīgos apstākļos, bez darba, bez maizes un produktiem. Līdz pavasarim nekas labāks nav gaidāms, kamēr neizsūtīs liekos cilvēkus.

1947.13.04.
Mīļā, māsiņ!
Mīļš sveiciens Jums, mīļie. Tu vienmēr uz svētkiem man sagādā mīļu pārsteigumu. Tā uz Jauno gadu un tā tagad uz Lieldienām saņēmu no Tevis vēstuli. Gaidīju, gaidīju un baiļojos, jo domāju, ka pie šiem patreizējiem grūtajiem dzīves apstākļiem, ar Jums nav noticis kas ļauns. Nesaprotama man bija mammas atsūtītā zīmīte krievu valodā uz saburzīta papīra. Nu Tava vēstule mani mazliet nomierināja, nu ne pilnīgi.
Paldies, Dievam, ka vismaz esat veseli. Es trīs nedēļas staigāju pa darbu, ne dzīvs ne miris. Saaukstējos, bija klepus, aizsmakums un iesnas. Tagad esmu vesels, tikai mazliet nošvakojies. Jo arī mums, tāpat kā brīvībā, dzīve ir švakāka. Nav nekādas kārtības un noteiktības, katru dirnu kaut kāds jauns ''prikazs''. Mainās priekšnieki pie mums ''lāgerī''. Pa Igarku katru dienu notiek apcietināšanas un cietums ir pārpildīts. Cilvēki staigā kā ēnas, jo iztika ir švaka. Viss ir dārgs un izpeļņa ir maza. Uz tirgus drēbes, apavi neko nemaksā, bet produkti ir dārgi.
Maize maksā 50 rbļ. viens kg sviests -150 rbļ.kg putraimi – 13 rbļ. glāze, piens – 20 rbļ. litrā. Cukurs – 15 rbļ. glāze, dažādi konservi no 25 – 80 rbļ. kārba.
Produkti uz tirgus ir pietiekoši, jo cilvēkiem nav naudas ar ko izpirkt normu un viņi ir spiesti daļu pārdot. Uz normu dod: 600 g maizes, 3 kg putraimu, 1,2 kg cukura, 1.2 kg sviesta vai tauku, vai speķa, 3 kg gaļas vai konservu, 3,6 kg zivju ( svaigas vai sālītas). Papildus dod, kā kuro mēnesi, tomātus, kartupeļus, vai sauso pienu, vai citus produktus. Tā ir strādnieka norma ( maize – dienas norma).
Inženieri saņem 250 g maizes, putraimu nav, arī pārējie produkti ir mazākā daudzumā. Skolnieki saņem – 500g maizes, bērni – 300g maizes un pārējos produktus. Šādu normu saņem tie, kuri strādā ''Noriļstroi', pārējās organizācijās ir mazāka norma, kā ''Igartorg'', ''Ribzavod'', ''Ribkoop'''un c. Vienīgi ''Avioportā''
Ir labāka izpeļņa un lielāka norma uz produktiem, bet maize ir 700 g kā citās organizācijās.
''Lāgerī'' dod maizi pēc izpildītās normas no 600 g – 900 g uz dienu, trīs reizes vāra ūdeņainu zupu no kartupeļiem vai zirņiem. Un divas reizes dod šķidru biezputru, ¼ litra. Kā aizdaru liek klāt zivis vai eļļu ļoti mazā daudzumā, ka tas pat jūtams nav. Apģērbti esam visi. Patreiz gandrīz labāk kā brīvie, jo tie ir spiesti savas drēbes pārdot, lai nopirktu produktus.
''Bušlats '' maksā 120 rbļ., ''fufaika'' 80.rbļ., vatētas bikses – 50 rbļ., krekls – 30 rbļ., apakšveļa – 50 rbļ. pāris. Garie zābaki – 200 rbļ. . Dzīve daudz labāka būtu bijusi, ja rudenī neatsūtītu vairākus tūkstošus strādnieku no maģistrāles, no Tālajiem ziemeļiem. Pavasarī viņus sūtīs tālāk un domājams, dzīve būs daudz labāka, jo tad darba pietiks visiem. Ļoti daudzi krievi pārdod savu iedzīvi un gatavojas uz prombraukšanu. Un Jums es ieteiktu braukt šurpu pie manis uz Igarku. Dzīve caurmērā šeit ir labāka un izpeļņas izredzes lielākas. Visi latvieši šeit Igarkā ir labāk iztikuši  un vieglāk pārdzīvo šo trimdas laikmetu. Kā tur pie Jums, Turā, citās faktorijās, kurās es biju? Šeit kā nekā ir pilsēta un dzīve mazliet dzīvāka. Arī aizbraukšanas iespējas uz mājām ir lielākas, jo šeit vieglāk tikt uz kuģa, vari braukt vai nu uz Krasnojarsku vai pa jūru uz Arhangeļsku.
Šovasar vajadzētu izšķirties mūsu liktenim – uz mājām vai palikt šeit. Vispār starptautiskais stāvoklis ir ļoti nenoteikts. Nav saskaņas Krievijai ar Angliju, Ameriku un stāvoklis citās valstīs ir sasprindzināts. Tādēļ labāk, pie katra gadījuma, tuvāk kopā mums būt. Telegrafējiet uz mājām, lai atsūta naudu un brauciet šurp pie manis, lai kur es nebūtu, Igarkā vai Duģinkā. Jo var gadīties, ka Igarkā pavasarī ''lāgeris'' vairs nebūs. Tādas runas bija, it kā valstij esot neizdevīgi uzturēt šeit ''lāgeri'', ja darba nav. Pagaidām darbs ir. Ziemā, gandrīz visu ''lāgeri'' ar lidmašīnu aizsūtīja uz Noriļsku. Mani un vēl dažus speciālistus atstāja. Strādāju ar vienu kolēģi kā dežūrējošais montieris, tikai saimnieks ir cits. Skaitījos zem ''Заготстрой''', bet tagad zem ''Электроотдел Дудинского порта''.
Darba ir pietiekoši un kur vien atbildīgāks darbs, tur mani sūta, jo pārējie brīvie montieri ne velna nejēdz, viss viņiem ir ar pirkstu jāparāda, gatavs mutē jāieliek. Ar priekšnieku labi sadzīvoju, jo dažreiz man iznāk viņu pamācīt. Tagad viņu maz redzu, jo viņam ir slinkums no Igarkas (7 km ), pa sliktu ceļu braukt šurpu, es saņemu rakstisku rīkojumu. Kā tos izpildīt, viņš atstāj pilnīgi manā ziņā, jo zina, ka es pareizi visu izdarīšu. Vasarā, ja atbrīvojos, darbs man ir nodrošināts, arī izpeļņa apsolīta 800 rbļ. mēnesī, pie tam vēl var piepelnīties.
Māsiņ, daudz būtu vēl ko rakstīt, jo daudz kas nospiež sirdi. Šeit esmu viens, daudz ko redzu un dzirdu, bet nav neviena, ar ko aprunāties un izkratīt sirdi. Manu draugu Zeltiņu aizsūtīja uz Noriļsku un nu esmu viens ar krieviem. Māsiņ, Tu raksti, ka pieliki klāt Raimja vēstuli, bet es viņu neatradu, kur viņa ir palikusi. Tik ļoti gaidīju no viņa rakstītas rindiņas, tāpat no mammas. Ļoti gribas paskatīties uz Jūsu mīļajām sejiņām, atsūtiet kādu fotogrāfiju. Ja Jūs zinātu, kā es pēc Jums ilgojos. Tik ilgs laiks ir pagājis, ka esam šķirti. Šo vasaru, ja. Dievs, dos varbūt redzēsimies. Ja man mainīsies adrese, telegrafēšu, lai Jūs zinātu, kur esmu.. Kad izbraucat no Turas, sūtat telegrammu.
Beigšu rakstīt. Gaidu vēstules no Jums katra atsevišķi un telegrammu, kad braucat šurpu jeb uz mājām. Ja braucat uz mājām, tad atsūtiet kādas piemiņas no Jums.
Mīļš sveiciens Jums un pārējiem, dārgā māmiņ, māšuk un brāli.
Jūsu Rūdis.

1947.05.07.
Sveika mīļā, māsiņ!
Man pašreiz ir tāds noskaņojums, ka gribās vai galu darīt. Pie mums patreiz ir ''bardaks'' baigais. Nav pilnīgi skaidras kārtības. Jaunā priekšniecība ievēro tikai personīgās intereses, cenšas vairāk iedzīvoties uz mūsu rēķina. Katrs '' šiška'' tikai kliedz: ''davai'', ''davai''. Par katru mazāko gājienu tikai soda, vietā un nevietā, dažreiz pilnīgi nevietā. Man noņēma ''propusku'' un tagad strādāju kopā ar brigādi pie dažādiem darbiem. Patreiz ir tikai dažādi baržu lādēšanas un izlādēšana darbi, jo cilvēku ir maz un visus dzenā pie lādēšanas. Darbā dzen dienu un nakti, atpūtas nedod un ēdina ļoti slikti. Kamēr esmu ''lāgerī'', tā nav gājis, tāda nekārtība nav bijusi. Man caurlaidi noņēma par to, ka nesu vēstuli uz pastu. Jaunajai ''lāgera'' priekšniecībai mans deguns nepatika un tie meklēja iemeslu, kur piesieties. Mani nelaiž laukā no ''lāgera'', jo nav atsūtīti dokumenti un nezinu pats, cik ilgi būs jāsēž. Tagad nekas cits neatliek, ka jāraksta prokuroram uz Noriļsku, lai pārbauda manu lietu. Vispār jāgatavojas kādi pāris mēneši pasēdēt. Nu šie mēneši būs visgrūtākie morāliskā un materiālā ziņā.
Visa tā neziņa, mūžīgie pazemojumi un skandāli par dažādām nekārtībām, izsalkums un nogurums, galīgi nokauj cilvēku. Jā, māsiņ, vēl mums jāiztur šī ziema, bet nākošo vasaru uz mājām. Tāda ir mana pārliecība. Ziemu es noteikti tikšu brīvībā un līdz pavasarim kaut kā atkopšos un sagatavošos ceļam. Arī Jums nokārtošu izsaukumu un tad tikai ceļā. Jūsu vēstuli un telegrammu saņēmu reizē, 18.jūnijā. Mūsu priekšniecība galīgi par mums neinteresējas un tādēļ pasts vienmēr nokavējas un ir nekārtīgs.
Pagaidām mīļi sveicieni.
Rūdis.
Māsiņ, lai arī Raimis ko nebūt atraksta, kaut vai pāris rindiņas. Ļoti gaidu.    

'' Порт Игарка''
почтовый ящик Nr.2
Ar mani ir tā, pēc visiem likumiem man šito mēnesi vajadzētu tikt laukā, bet vēl nekāds apstiprinājums no augstākās priekšniecības, no Noriļskas nav atnācis. Un es pats tagad nezinu, kad atbrīvošos vai būs jānosēž viss ''sroks'' pilnīgi. Vienalga, es mierā nelikšos, jo pēc likuma man ir jātiek laukā. Meklēšu taisnību pie prokurora un domāju, ka līdz ziemai laukā tikšu.
Pagaidām darba ziņā nevar sūdzēties, ja tieši elektrostacijā man darba nav pēc savas specialitātes, tad strādāju rasētavā pie zīmēšanas un konstruēšanas kuģu remontu darbnīcās, kur mans tiešais priekšnieks ir vietas izpildītājs šajā remontu rūpnīcā, kamēr tas ir atvaļinājumā. Jāsaka, ka pie smagajiem brigādes darbiem, man iznāk ļoti reti pieķerties. Vairāk strādāju ar galvu un ar zīmuli uz papīra. Ar iztiku ir švakāk. Mūs tagad sāka sliktāk ēdināt, bet es kaut kā iztieku. Esmu pieradis jau pie mazas ēšanas. Par veselību pagaidām nevaru sūdzēties, nekas nesāp un visi locekļi veseli. Apģērbies esmu un skrandās nav jāstaigā, ja tikai pats nenolaižas, kā to dara citi.
Par Jums es domāju ļoti bieži, pat bieži sapņos redzu gan Tevi, gan Raimi ar mammu, bet nevar teikt, ka tie būtu slikti sapņi, pēc krievu izskaidrojumiem. Ak, ka Tu zinātu, kā gribās būt kopā ar Jums, izrunāties un atvieglināt pilno sirdi un kādas ilgas pēc mājām. Šos ziemeļus es pavisam vairs nevaru paciest. Mūžīgais aukstums un vējš, šeit pat lāgā vasaras nav. Bez ''pufaikas'' nekur iziet nedrīkst, kaut vai saulīte spīd.Ja atbrīvošos katrā ziņā centīšos tikt no šejienes laukā. Ja uz mājām netiek, tad uz augšu, kaut vai kolhozā. Tāpat domāju arī Jums vajag braukt tikai laukā no tiem džungļiem, tuvāk pie cilvēkiem.No šejienes kā nekā var vieglāk izgrozīties un aizlaisties prom uz augšu. Tāpēc mēģiniet braukt tikai šurpu. Pagaidām darbu var visur atrast un tāpat dzīvokļi ir tukši. Vēl labāk, ja ir līdzekļi un atļauja izbraukt no Turas, tad braucat uz Krasnojarsku un mēģiniet tur iekārtoties. Viens es kaut kā pie Jums uz turieni aizkulšos. Bet, ja nelaiž uz augšu, tad labāk braukt šurp. Ziemu būs vieglāk pārdzīvot kopā esot un nākošo vasaru tad tikai uz mājām, vai uz augšu, uz siltāku kaktu. Šeit būvēšot dzelzceļu un būšot plaši apakšzemes darbi, kur strādās tikai cietumnieki un brīvajiem nebūs jāmokās.
Pagaidām neviens neko noteikti nezina. Ar to tikai izskaidro patreizējās izbraukšanas iespējas, kuriem tā bija liegta visu laiku. Nu vispār Jūs paši redzat, kādas izredzes Jums ir uz priekšdienām, jo nekas sevišķi labs nav sagaidāms un neko neteiktu par izvešanu nedzird. Ja taisāties laukā no turienes, vienalga uz kurieni, tikai tuvāk pie ceļa uz mājām. Kad izbraucat, dodiet telegrammu, tāpat es došu telegrammu, ja notiks manā dzīvē kādas pārgrozības vai tikšu laukā.
Ar mīļu, mīļu sveicienu visiem.
Mūžam Tavs brālis.

1948.10.02.
Порт Игарка
Ул. Чкалова, дом 7, кв. 2
Sveika, mīļā māsiņ!
Māsiņ, piedod, ka tik ilgi Tev nerakstīju, biju tādā noskaņojumā, ka nebiju spējīgs uzrakstīt. Tu vari iedomāties, kā jūtas cilvēks, kuram apsolīts kaut kas interesants, dārgs, kuru tas gaida ar nepacietību, kad viņam to pasniegs. Tā notika ar mani. Gaidīju un skaitīju dienas līdz savai atsvabināšanai no drausmīgās pekles. Nu esmu brīvs. Mani atbrīvoja 5.februārī. Bija jauka, saulaina diena, kad atstāju tumšo, drūmo nometni, kurai katrs godīgs cilvēks ar lielu līkumu garām iet. Man prāts bija jautrs un jutos, ka man būtu novelts liels smagums no pleciem, kuru visu laiku nemanīdams biju nesis. Tagad ir tik viegli. Varu dziedāt un smieties, ko biju pa šiem gadiem pilnīgi aizmirsis. Šis laiks bija kā drausmīgs murgs, no kura tagad esmu pamodies.
Tagad, māsiņ, man dzīve jāsāk no jauna, jāsāk viss no paša sākuma. Jātiek pie mantas, apģērba un stāvokļa sabiedrībā, tikai cerības nezaudēt, censties un izturēt. Es uzvarēšu par spīti visam. Es gribu mācīties, jo jāzina ir vairāk un vairāk, bet, kas aizmirsies, ir jāatkārto. Arī no kļūdām var mācīties. Sākumā it labi sokas, pirmie spertie soļi nav nomaldījušies no nospraustā ceļa. Jau tajā pašā dienā, kad iznācu no nometnes, mani jau pieņēma darbā. Pats ceha priekšnieks nokārtoja visas formalitātes kantorī un nākošajā dienā es varēju iet darbā. Strādāju kā elektriķis '' Noriļkombinatā'', Igarkas elektrostacijā. Alga 800 rbļ. mēnesī. Par pašu darbu nav ko žēloties, tas kaulus nelauž un iznāk pa retam blakus peļņa. Priekš dzīves iesākšanas tas ir pamaz, bet jāapmierinās ar to pašu. Pirmos mēnešus būs tā grūtāk, jo vispirms ir jātiek pie apģērba un tad pie pārējā. Viss ir palicis nesalīdzināmi dārgāks, kā iepriekšējā gadā. Galā jau tikšu. Ar priekšniecību ir labas attiecības un var teikt, ka ir pat mazs ''blats''. Tāpat ir pazīšanās pa pilsētu.
Dzīvoju pie Rubiem. Miervaldis ir apprecējies ar Ritu Aigars ( tavu bijušo skolas biedreni). Sveiciens Tev no viņas. Tie dzīvo blakus dzīvoklī, bet mēs, Lilija un Rubes kundze – otrajā. Saimniekošana un ēšana tomēr visiem ir kopēja, jo Rubes kundze dzīvo pa māju un viņai vienīgajai ir pietiekoši daudz laika visu sagādāt – staigāt pa veikaliem, stāvēt rindās un iepirkties. Miervaldis strādā būvkantorī par grāmatvedi, Rita strādā ''meža kombināta'' kantorī , bet Lilija – sabiedriskās ēdināšanas grāmatvedībā. Izpeļņa ir vidēja. Par visām šīm dzīves ērtībām, t.i. mēbelēm, istabu, gaismu, radio, ūdeni, apkurināšanu, apmazgāšanu, aplāpīšanu un uzturu, maksāju 400 rbļ. mēnesī. Dzīvoklis ir labs un silts un neēdam slikti. Jāsaka, ka Igarkā daudzi latvieši dzīvo sliktāk un par krieviem pat nerunāsim. Ļoti daudzi dzīvo ļoti slikti, jo izpeļņa ir maza un viss ir ļoti dārgs. Nauda tek kā ūdens, viss ir bez normas un viss arī vairāk iziet.
Kad iznācu no nometnes, mana manta bija šāda:
Viens pāris apakšveļas mugurā,
Vatētas bikses un vaļinieki kājās,
''Bušlats'' un ''Ģimnastjorka'' mugurā,
Ziemas cepure galvā un vatēti cimdi rokās,
Karote un 50 rbļ. kabatā. Tas ir viss.
Apģērbs jāsaka, nesmird un daba iešanai noder. Esmu jau iegādājies, par lētāku naudu, otru pāri apakšveļas, virskreklu un vasaras bikses. Tātad, priekš darba, apģērbs ir, priekš iziešanas, jāiegādājas. Fufaiku, virsbikses un kreklu, kad dabūšu avansu, iegādāšos.
Dokumentu pagaidām nekādu nav, ir tikai pagaidu izziņa no ''lāgera'', ka esmu sodu izcietis un atbrīvots. Gaidu, kad no Noriļskas atsūtīs manu lietu, izdos izziņu dokumentu saņemšanai. Saņemšu vai nu pilntiesīgu pilsoņa pasi vai tādu pašu ''vilka'' pasi kā Jums, tas atkarāsies no tā, kā izdosies apvest ap stūri komendatūru.
Par pēdējiem mēnešiem ''lāgerī'' varu teikt, materiāli dzīvoju diezgan labi, jo kā speciālists tiku labi ieredzēts, bet morāliskā ziņā, tas bija visgrūtākais laiks.
Paldies, Dievam, tas ir aiz muguras un esmu brīvs. Esmu apsaldējis vairākas reizes degunu un rokām pirkstgalus, jo vajadzēja strādāt kailām rokām.Bet tas, šeit ziemeļos, ir parasta lieta, tāpat kā klepus un iesnas no sasaldēšanās, lai tikai temperatūra nebūtu, tad tas nav nekas.
Līdz pavasarim mazliet iedzīvošos, tikšu uz kājām, tad mums jātiek kopā un jāmēģina posties uz mājām, jeb vēl kādu laiciņu šeit un to rādīs laiks un apstākļi. Patreiz to grūti spriest, jo starptautiskais stāvoklis neko labu nesola, ko Jūs paši droši vien zināt. Līdz vasarai var būt vēl ļoti lielas pārmaiņas.
Pagaidām beigšu rakstīt, drīzumā uzrakstīšu citu vēstuli, kad mazliet iedzīvošos brīvajos dzīves apstākļos. Sveicini Rutu un citus pazīstamos.
Ar mīļu, mīļu sveicienu mammiņ, brālīt, māsiņ. Kā ilgojos ar Jums tikties un izrunāties, jo sirds ir tik pilna. Gaidu no Tevis vēstuli, ar nepacietību gaidu, māsiņ.
Jūsu Rūdis.              

1948.05.04.
Mīļo, mamucīt!!!
Piedod, ka tik reti rakstu un Jūs varbūt iedomāsieties, ka esmu pat Jūs aizmirsis, bet tā nav. Kamēr esmu brīvībā, no Jums neesmu saņēmis nevienu vēstuli un nezinu, vai esat saņēmuši manējās. Par Jums iedomājos bieži jo bieži, ko gan Jūs darat, kā dzīvojat un ko domāsiet par manu pārdrošo soli, ko esmu spēris savā dzīvē, bez Jūsu padoma un iepriekšēja paziņojuma.
Māmiņ, cik tas sāpīgi arī Tev nebūtu, es precos un 30 aprīlī būs manas kāzas ( kādas tās Krievijā iespējamas), sareģistrēsimies, iedzersim pa glāzītei un viss. Mana dzīves biedrene, Skaidrīte Gulbis, ir jauka meitene. Mīlam viens otru ļoti, ļoti un prātīgākais, ko varējām izdomāt bija, sniegt rokas kopējai gaitai tālākai dzīvei. Saprotamies ļoti labi un mūsu domas un darbi nevar dalīties, jo kādreiz esam audzināti vienādā garā un cīnījāmies par vienādiem ideāliem. Viņa bijusi gaida, bet es skauts. Skaidrīte ir četrus gadus jaunāka par mani. Rīgā gājusi ''Franču licejā'' un beigusi 8 klases. Viņas māsa pagājušajā rudenī aizbrauca uz mājām, jo dabūja pasi (es arī dabūšu pasi). Mamma sēž šlāgerī Noriļskā jau otru gadu par žurnāla lasīšanu no vācu laikiem, kurš bija atsūtīts no Latvijas.
Skaidrīte ir pusgalvas mazāka par mani, sabiedriska, patstāvīga un saimnieciska. Visi pazīstamie tikai priecājas, ka esam jauks pāris un vēl laimes turpmākai dzīvei. Neviens pats par viņu neko sliktu nevar teikt, jo ir ļoti strādīga un ne no kāda darba nebīstas, nav lepna, iedomīga un izvēlīga uz neiespējamo. Māmiņ, domāju mēs ar Skaidrīti būsim laimīgi kopējā dzīvē.
Pagaidām dzīvoju pie Rubiem un liels paldies man jāsaka Rubis kundzei par padomiem un palīdzību, jo viņa man ir gandrīz tikpat kā otra māte.
Pēc kāzām pāreju dzīvot pie Skaidrītes, paši savā dzīvoklī. Strādāju turpat elektrostacijā. Mans priekšnieks aizgāja atvaļinājumā un stacijas vadībā ir notikušas mazas pārmaiņas.Es tagad esmu elektriķis – kontrolieris un priekšnieka palīgs. Darba daudz un atbildība diezgan liela. Krāmēšanās ar naudas lietām, vārdu sakot, esmu palicis gandrīz par kantora žurku ( strādāt pavisam esmu aizmirsis).
Priekš sevis jau esmu šo to iegādājies, varu jau rādīties cilvēkiem acīs. Paris reizes esmu bijis uz izrādēm un dejošanu, šad tad aizejam uz kino filmām. Tā citādi dzīvot var, patreiz tikai ar produktiem ir tā švakāk, nekā gandrīz nevar dabūt, pat man ir bēdīgi. Ja nebūtu man mazliet pazīšanās, tad varbūt vienu otru dienu būtu jāsēž neēdušiem. Kā pie Jums ir ar iztikšanu.
Nu beigšu rakstīt. Tikai nedusmojaties, tik un tā, vienreiz tam ir jānotiek.
Mīļš, mīļš sveiciens māmiņ, māsiņ, brālīt. Sveiciniet pārējos pazīstamos. Māmiņ, mīļš sveiciens Tev no Skaidrītes. Gaidu no Jums ar nepacietību kādas ziņas.
Rūdis.

1948.30.10.
Igarka.
Mīļā mammiņa, māsiņ un brālīt!
Jūs droši vien būsiet pārsteigti, ka rakstu Jums es un nevis Rūdis. Rakstu Jums, lai paziņotu ļoti bēdīgu vēsti. Cik žēl tas arī nav un cik grūti pārdzīvot, bet mūsu mīļo Rūdi mēs nekad, nekad vairs neredzēsim. Viņš krita par upuri Jeņisejas melnajiem, ledainajiem ūdeņiem. Tas notika tā, šī gada 27 oktobrī ap plkst. sešiem vakarā, Rūdis ar diviem darba biedriem atgriezās no 5 km attālās darba vietas.
Ceļu viņi bija izvēlējušies pa upi. Izrādās, ka ledus nav bijis pietiekoši stiprs un viņi visi trīs reizē ielūza upē, apmēram 40 m no krasta. Plānais ledus zem viņu ķermeņa svara lūzis. Tā viņi peldus virzījušies uz krasta pusi, līdz nonākuši līdz malai, kur ledus vairs nelūzt. Mēģinājuši izlīst virs ledus, bet pūles bijušas veltīgas. Tad viņi nolēmuši turēties pie ledus malas un gaidīt palīdzību. Rūdis izrādījies vājāks par abiem biedriem un nogājis dibenā, nesagaidījis palīdzību. Pārējie divi vēl minūtes 15 turējušies, kad garām gājusi cietumnieku brigāde, kas izdzirduši palīgā saucienus un abus divus nelaimīgos, pa pusei sastingušus, izvilkuši.
Rūda mirstīgās atliekas nav atrastas. Lai viņam mierīga dusa!
Māmiņ, nebēdājaties ļoti! Šausmīga nāve mūsu mīļajam bija, bet tāds acīmredzot viņa liktenis. Liktenim neviens nevar pretoties.
Kad saņemšu Rūdiņa pēdējo algu, nosūtīšu arī Jums naudu.
Vēlu Jums visu labu! Jūs sirsnīgi sveicina.
Skaidrīte.