Deportāciju piemiņas pasākums.

Attēlu galerija

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums
Torņakalna stacijas piemiņas memoriālā
2025.gada 14.jūnijā plkst. 15.00

Koriem mēģinājums no 14.00 -14.45
Tērpi: melnbalts, Latvijas karoga lentīte (piespraude)

Ievada dzejolis.
KORI: HIMNA “Dievs, svētī Latviju!” (diriģ. Karmena Jakovela)

- Kurzemes rajona Politiski represēto kluba vadītājs Bierants Ignāts

Koris ARTIDANGĀ: “Latvijai” – V.Pūce (diriģ. Gundega Krūmiņa)
Dzejoļ
KORI: “Dziesma, ar ko tu sācies” – I.Kalniņš, V.Kalniņš (diriģ. Gundega Krūmiņa)

- Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis

Koris LĪGO: “Mana tēvu zeme” (diriģ. Karmena Jakovele)

- Rīgas domes deputāts Olafs Pulks

Dzejolis
Koris ERELBE: “Zied balti ceļa malas” – I.Paura, K.Skalbe (diriģ. Karmena Jakovela)
Vijoles solo

Teksts (Ginta Rukmane)

ZIEDU NOLIKŠANA

KORI: “Daugav’s abas malas” (diriģ. Gundega Krūmiņa)

Ginta Rukmane: Aicinājums doties uz vagoniņu, piemiņas akmeni.

KORI: “Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs” – P. Barisons, V. Andrejanovs
(diriģ. Karmena Jakovela)

Cienītie klātesošie!

Pulcējušies esam pieminot pirmo melno dienu Latvijas vēsturē. Šodien aprit 84 gadi kopš tautas lielās traģēdijas – 1941.gada 14.jūnija deportācijām. Pirmajām lielām mūsu tautas izsūtīšanām.
Dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite. Paši gudrākie, strādīgākie un lielākie patrioti. Nomocīti, nospīdzinātie un nošautie. Apraktie Baltezerā un cietumu pagalmos.
Lopu vagonos sagrūda un izsūtīja 15,5 tūkstošus Latvijas iedzīvotājus, vīrus, sirmgalvjus, sievietes, bērnus, zīdaiņus. Ģimenes šķīra.
Vīri koncentrācijas nometnēs miruši badā vai nogalināti. Sievietes un bērni izmesti neapdzīvotos Sibīrijas rajonos vai vietējos vergu tirgos. To, ko piedzīvoja izsūtītie, nav aprakstāms.
Naktī un 14.jūnijā izsūtāmos veda uz preču stacijā sagatavotajiem ešeloniem. Tos šeit, pie stacijas, pa pievedceļu izstūma uz trases un sūtīja uz Austrumiem, uz nolādēto zemi iznīcībai.
1941.gada 14.jūnijā preču stacija un šī vieta bija viena no briesmīgākajām vietām Rīgā. Te sākās moku ceļš tūkstošiem nevainīgu cilvēku.
Maz palicis to, kuri kā bērni piedzīvoja šīs šausmas. Vecāku vairs nav. Lielākā mūsu daļa dzimusi Sibīrijā vai kā mazi bērni izsūtītii.
Mēs, Sibīrijas bērni, esam pateicīgi mūsu mātēm, kuras mums deva dzīvību divreiz: piedzimstot un neļaujot mirt badā un salā.
Mēs bijām vieni – maza tauta un maza valsts starp agresīvām lielvarām.
Ko darām lai mūsu zemē neatnāk karš un jauns Baigais gads? Maz darām.
Neesam vieni agresīvas impērijas kaimiņos. Esam Eiropas savienībā un NATO. Bez tā te labākajā gadījumā būtu kā Piedņestrā, Abhāzijā vai Ukrainā.
Mūsu, politiski represēto palicis maz un paliekam aizvien mazāk, tagad ap 8000. Gadi prasa savu. Bet kopā ar bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, radiem un draugiem mūsu ir pietiekami daudz. Mums jāspiež pie varas esošos rūpēties par tautas drošību un labklājību. Ja mēs paši nebūsim gatavi aizsargāties, neviens cits mums nepalīdzēs.
Tikai no mums atkarīga Latvijas nākotne.
SAULES MŪŽU LATVIJAI !

Citi raksti

28.
janv.

2026

Kopsapulce

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.