1941. gada 14. jūnija deportāciju atcere

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Š.g. 14.jūnijā plkst. 15.00 Torņakalna stacijas teritorijā, pieminot 1941.gada 14.jūnija deportācijas, notika ziedu nolikšana pie pieminekļa "Putenī" un vagoniņa. 

Jau kuro reizi mēs, Kurzemes rajona politiski represētie, 14. jūnijā sanākam Torņakalna stacijā, lai pieminētu komunistiskā režīma upurus, kam šeit sākās nedēļām garais Golgātas ceļš uz Sibiriju.
Austrumu gūsts Baltijas tautām bija pazīstams jau no seniem laikiem. Pēteris I aizveda uz Maskaviju sagūstītos vidzemniekus, tostarp Ernestu Gliku, kur viņam bija jāizglīto Krievzeme, Katrīna II 1781.gadā Hiumā zviedrus kājām aizdzina uz Ukrainu. Bet liela ir atšķirība 18. vai 20.gadsimts. Ja Šeremetjevs gūstekņu transportam varēja izmantot tikai zirgu vilkmi, Staļina rīcībā bija kaut nepilnīga (vēl neelektrificēta), tomēr Transsibirijas maģistrāle – jaunas iespējas, ko paver dzelzceļš. Kā zinām, 14.jūnijā no Latvijas izveda 15 000 mierīgu iedzīvotāju.
Ticu cilvēces progresam, bet bērnībā domāju, cik jauki būtu, ja Zilupes vietā būtu vismaz Alpu kalni.
Manuprāt 1941.gada 14.jūnijs bija lūzuma punkts latviešu domāšanā. Līdz tam: vācietis vienmēr mums bija kungs, (Elle, elle kunga rija…, Es vācieti dancināšu uz karstiem akmeņiem… utt). Latvietis domāja: zem cara esam mierīgi dzīvojuši 200 gadus, ja jau jāizvēlas, tad labāk atgriežamies pie krieva… 14. jūnijs visu pagrieza otrādi.
Nedēļu pēc 14 jūnija Kenigsbergas radio latviešu valodā skandēja: Latvieši, karš ir sācies! Jūsu atbrīvošanas stunda ir situsi!
22.jūnijā, jau pirmajā kara dienā, latviešu partizānu grupa Priekulē uzbruka pasta-telegrāfa stacijai. Pirmajā kara nedēļā Latvijā darbojās 123 pretpadomju partizānu grupas. Lai atceramies Limbažu un Raganas kaujas. Vācieši bija pārsteigti, kad Rīga 1. jūlijā viņus sagaidīja ar ziediem.
Kara sākums Lielvācijai bija veiksmīgs, tas spārnoja jaunos okupantus. Sarkanbaltsarkanos karogus aizliedza un no jauna atļāva tikai tad, kad fronte pavērsās atpakaļ rietumu virzienā. Arī latvieši pārliecinājās, ka vācieši nav nākuši, lai mūs atbrīvotu, bet arī ir okupanti. Tikai pašlaik mazāk bīstami tautas pastāvēšanai.
Un tomēr 1941.gada skarbajā ziemā Tautas palīdzība vāca siltas drēbes pie Maskavas salstošajiem vācu karavīriem un pat tad, kad karš jau bija zaudēts, Bauskas iedzīvotāji izveidoja brīvprātīgo bataljonu, kas Mēmeles un Lielupes krastos izveidoja frontes līniju, kas noturējās līdz ieradās vācu un mūsu leģiona palīgspēki.
Kāpēc latvieši karoja kopā ar nacistisko Vāciju? Pirmkārt, mēs nebijām vienīgā Eiropas tauta, kam Padomju Savienība bija bīstamākais ienaidnieks. Vācu pusē karoja Somija, Horvātija un citu Eiropas tautu divīzijas. Otrkārt, jau kara sākumā klīda baumas par izvešanu atkārtošanos. Vācieši atklāja drausmīgos Rīgas centrālcietuma noziegumus. Vācu okupācija vismaz pagaidām nedraudēja ar šāda mēroga represijām. Latviešu vīriem, karojot leģionā, bija lielākas izredzes palikt dzīviem nekā sarkanarmijas gaļas mašīnā. Bez tam latviešos bija liela ticība Rietumu sabiedrotajiem, ka Vācijas sagrāve novedīs pie kara PSRS un Rietumu starpā.
Sadarbība ar hitlerisko Vāciju bija mazākais no diviem ļaunumiem. Un, galu galā, mūsu ienaidnieku ienaidnieks ir mūsu draugs. Kaut arī, labi zinājām, tikai uz laiku. Un daudziem cīņa ar komunismu reizē bija atmaksa par neziņā aizvestajiem brāļiem, māsām, vecākiem.
ET