Andra Kristapsona atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Andris Kristapsons
dzimis 1935.gadā Dobelē

Mans tēvs, Vilis Kristapsons, nekādā politikā nebija. Pirmajā pasaules karā, no bērnībā izslimotā šarlaka, viņam bija traucēta dzirde, tāpēc viņš nebija paņemts ne vācu armijā, ne krievu armijā. Arī aizsargos viņš nebija. Bet bija ieskaitīts budžos, tāpēc, ka saimniecībā strādāja strādnieki un zeme kādi 100 ha, no tiem aramzeme 60 ha, pārējā pļavas un meža stūris.

Pagastā tā skaitījās turīga saimniecība, jo piederēja pļaujmašīna un lopi. Kuļmašīnas mums nebija. Bija tā, kad 1940.gadā ienāca krievi, to mūsu zemi sadalīja un paņēma tie, kas gribēja – strādnieki vai kaimiņi pa 10 ha uz saimniecību. Kad ienāca vācieši 1941.gadā, tad visu mums atdeva atpakaļ.1944.gadā, tuvojoties frontei, ģimene visus lopus aizsūtīja uz Kurzemi, uz citām saimniecībām. Pirms krievu ienākšanas, mums bija 30 slaucamas govis, paši mājās taisījām sieru, mammai bija zootehniķes izglītība, tēvs atkal apkopa laukus. Saimniecība bija labi nostādīta. 1945.gadā, atgriežoties no bēgļu gaitām, mūsu saimniecība bija izpostīta. Jaunā krievu valdība mums atstāja 30 ha zemes, 6 govis un zirgu. Ar katru gadu arvien lielāki nodokļi, jānomaksā 21000 rbļ. kolhozam. Kaimiņš nevarēja nomaksāt, viņu par to sodīja. Mēs strādājām visi – saražoto un izaudzēto vedām uz tirgu, pārdevām, visu nodevām, lai parādu nebūtu. Kad sāka dibināties kolhozi, mūs sākumā neuzņēma un bija jāiet no mājām projām.

Man patika tā skolas dzīve. Pēc kara daudz savādāk bija, mācījāmies deklamēt, teātri spēlēt, kaut vēl mazi bijām, deklamējām uz Oktobra svētkiem. Tad mācības pie malas, jāgatavojas svētkiem. Atceros sporta sacensības rajonā, man vajadzēja piedalīties. Tautiskās dejas mācījāmies. Tiku līdz piektajai klasei, pavasarī mani paņēma.

Mēs nebijām pārliecināti, ka mūs izsūtīs. Mēs nebijām sagatavoti uz to, jo nekādas politikas mūsu ģimenē nebija. Mamma, Milda Kristapsone, dzimusi Neimane, bija satikusi pagasta vecāko un taujājusi:  „Marija, nu pasaki vai manu ģimeni arī, runā, ka būs izvešana”. Nu nē, Mildiņ, kur tad Tevi, Tev tik daudz mazu bērnu: Andris, Uldis, Kārlis, Ilga, Juris, Ansis. Tu vari būt droša, Tu vari dzīvot mierīgi. Mēs nebijām sagatavojušies. Vecāki sāka meklēt darbu un bija jau atraduši to Jaunpils pienotavā, bet nepaspējām aizbraukt.

Notika tas tā: 24.martā mana pēdējā skolas diena sestajā klasē, izlika atzīmes. 25.martā bija paredzēts izdot liecības, tādēļ no rīta vēl jāaiziet uz skolu. Agri no rīta dauzīšanās pie durvīm, pie loga. Pavēle: taisīt vaļā, pārbaude! Mēs domājām, ka sakarā ar tiem meža brāļiem, jo viņus meklēja. Mēs zinājām. Tas notika 17.martā, kad ieņēma Īles bunkuru, kas atradās 5 km no mūsu mājām. Šāvieni bija dzirdami. Kad aizgāju uz skolu 18.martā, mans klases biedrs, Bergmanis Juris, neatnāca. Viņš bija vecāks, kādi 16 gadi viņam. Zinājām, ka parādījušies karavīri, nospriedām, ka laikam sakarā ar tiem meža brāļiem.

No rīta mūs sacēla augšā, divi bija formā un vietējie miliči. Visiem lika celties, mēs lielie jau izcēlāmies, bet mazie vēl gulēja. Virsnieks nolasīja: „Sakarā ar Jūs kā kulaku ģimene, budžu ģimene, tiekat pārvietoti uz tālākiem Krievijas apgabaliem.” Viņš izņēma pulksteni: „Jums dodu stundu laika, ņemiet visu pēc iespējas vairāk līdz, Jūs tiekat pārvietoti uz visiem laikiem, uz mūžu.” Nelabvēlīga ģimene uz tālākiem Krievijas apgabaliem. Visiem uztraukums, lielajiem it sevišķi. Mēs ģērbjam mazos. Varbūt vairāk par stundu aizgāja. Nekur neļāva iet, lai neaizmuktu. Bija jāiejūdz zirgi, lai aizvestu mūs līdz pagastmājai.

Mazākajam bija četri gadi, man 13 tajā laikā. Līdzi jau kaut ko paņēmām no drēbēm. Mūsu jaunie saimnieki bija nokāvuši cūku, varbūt varējām kādu gabalu paņemt, protams, par samaksu, bet arī nauda visa bija nodokļos samaksāta.

Pie mums dzīvoja mammas māsa ar tēvu, viņi nebija sarakstos, bet, lai mājā neviens nepaliktu, viņus ierakstīja sarakstos. Tad nu mēs bijām daudz, seši bērni, mamma ar tēvu, mātes māsa un vecaistēvs, kopā 10 cilvēki. Aizveda mūs uz pagastmāju. Priekšā mašīnas un vēl tādi paši cilvēki kā mēs. No mūsu, Zebrenes pagasta, pāri par 80 cilvēkiem. Iebraucām pagastā ap deviņiem no rīta, saveda pārējos un jau plkst.11 aizveda uz Bikstu staciju un ielika aizrestotā vagonā. Nekur neļāva iet. Vienu nakti nogulējām un otrā rītā no Saldus piebrauca ešalons un piekabināja mūs aizmugurē.

Sākās tā braukšana 26.martā. Nezinājām uz kurieni mūs vedīs, karavīri neko neteica, tikai aukstāks un aukstāks sāka palikt, logi sāka aizsalt. Mēs, tie lielākie, pie loga iekārtojāmies, mēģinājām stacijas salasīt. Aiz robežas mūs pirmo reizi izlaida ārā pa savām darīšanām. Stacijās deva tā saucamo „кипяток”, kādreiz iedeva tā saucamos „kieģelīšus”. Omskā iebraucām 8.aprīlī, tie, kas brauca uz Amūru, ceļā pavadīja trīs nedēļas. Tur, pie mums, atbrauca pat ar kamieli, kādā sakarā, nezinu, bija sabraukuši arī ar zirgiem un buļļiem. Mēs nokļuvām mašīnā un devāmies uz Tavričankas rajonu, kādus 50km no Omskas. Rajona centrā mūs izlādēja, tur pat sniega kupenas vēl bija, vēl nebija viss nokusis. Nākošajā dienā sabrauca no kolhoziem meklēt sev darbaspēku – tāds kā tirgus izveidojās, katrs gribēja un skatīja sev spējīgākos. Mēs bijām liela ģimene, mūs neviens neņēma. Visu pirmo dienu tos labākos un stiprākos veda projām. Ar viena kolhoza priekšsēdētāju vecāki sarunāja, ka viņi ņems, bet vispirms aizvedīs otru ģimeni un pēc mums brauks otrā rītā. Nepaspēja. Atceros, tēvs ienāk iekšā, ģērbieties, ir atbraukusi mašīna no sovhoza. Mums palaimējās. Priekšsēdētājs noteica: „Izaugs, būs strādnieki”. Nokļuvām sovhozā Travopoļe, pie Irtišas upes. Sava laime mums uzsmaidīja, kādās divās, trijās dienās visu nokārtoja un sadalīja, nodibināja dārzniecības brigādi, bet septembrī – norīkoja darbā pie sivēnmātēm. Tas bija cūkkopības sovhozs ar četri, pieci tūkstoši galvām un latvietes tika pie sivēnmātēm. Krievietes nebija tik apzinīgas. Nāca septembris un domājām, ka tiksim mājās, sakarā ar to, ka mēs jau lieli, bet mazie visi gāja uz skolu.

Abi ar brāli sākām strādāt fermā, pa diviem 150 cūkas apkopām. Dārzniecībā ļoti maz maksāja, viss par naudu bija jāpērk. Uz strādājošo pienācās 500gr. maizes, bet nevarējām nopirkt. Mamma divas kleitas pārdeva par 150 rbļ. katru, par to bija ļoti priecīga. Mammas māsai līdzi bija šujmašīna, viņa direktora sievai uzšuva, tā piepelnījās. Kad sākām pie lopiem strādāt, tad jau bija vieglāk, vairāk arī maksāja un no tās fermas varēja kaut ko kabatā iebāzt, kādu kartupeli vai prosas putraimu. Būtībā pirmais gads bija tas grūtākais, jo mūsu bija daudz un nebija, kas mums sūtītu paciņas no Latvijas. Bet mēs visi cītīgi strādājām fermā, lai nopelnītu pārtikai. Tēvs aizgāja uz celtniecību un tad vismaz galus savilkām kopā. Citiem maizes tik daudz nevajadzēja, tie mums pārdeva. Veikalā sviesta nebija, pienu nevarēja nopirkt. Mums izrakstīja vājpienu no pienotavas, pa dienu piecus litrus varējām dabūt.

Mammas viena māsa bija Odesas rajonā, viņai atļāva ar vīra māti pie mums atbraukt, tā izveidojās pavisam liela ģimene ar 13 cilvēkiem. Visi pie cūkām strādājām. Latvieši iemantoja labu slavu. Tie krievi palika cemmīgi, tā kā skaudīgi, jo tēvam un mātei tika uzticēta visa lopkopība, krievietes bija paviršas. Cūku fermā, kur bija barokļi, no pieauguma rēķināja, bet sivēnmātēm sivēnus tāpat svēra, svarīgākais saglabāt viņus.Ja nosprāga vai nogulēja sivēnu, tad varēja būt pat tiesas darbi, pārvaldnieks bija dikti stingrs. Klubā bija izbraukuma tiesa, daudziem nācās maksāt par aizlaisto sivēnu, manējiem vecākiem tā nebija. Toreiz bija stingri, vēl Staļina laikos bija tā, ka lika cietumā. Nedrīkstēja pat kabatā ko paņemt. Par cūkām domātās barības zagšanu varēja tikt cietumā.

Man bija drusku labāk, pa ziemu es strādāju pie zirgiem. Es priekšniekam jūdzu un braucu ar zirgu, viņam netālu no fermas bija arī sava saimniecība. No cūku fermas virtuves ņēmu barību zirgam, viņš mēdza sacīt: „Andrej, zem sēdekļa ir maiss, ieber man kaut ko.” Tā bija drošāk, ka manu mammu viņš arī neķers. Kā zirgu puisis, vedu viņam barību uz mājām, pats viņš neņēma. Satikām ar viņu labi, kopā vakaros vēl mācījāmies.

Vasarā zirgu stallī pamēģināju. Iemācījāmies ķieģeļus no salmiem un māla taisīt. Dzīvojām fermas galā, tēvs iztaisīja vienu istabiņu, gar sienām nolika nāras, plīts istabas vidū, tā mēs visi tur mitinājāmies, turpat pie cūkām arī dzīvojām. Tikai pēdējos divus gadus paši savā mājā nodzīvojām.

Mēs vasarā taisījām „савани” , ķieģeļus no māla, sajauktus ar salmiem. Mums bija sava brigāde, divas sievietes, es un vēl viens puika. Ar buļļiem vedām salmus, bet zirgi vajadzīgi mālu mīcīšanai. Tādu klājienu noklājām ar salmiem, virsū māli un ar zirgiem samīcījām – iznāca ķieģeļi, lielāki kā parastie. Vedām laukā žāvēties. Tā mēs arī priekš sevis varējām uztaisīt. Tēvs sarunāja ar vēl vienu latvieti, uzbūvējām māju paši sev. Grīda tikai vienā istabā sanāca. Kad biju pie meža darbiem, brigadieris man iedeva dēļus, vienai istabai sanāca.

Dzīvojām kaut cik cilvēcīgi. Bija sava govs, savs suķis izaudzināts. Augļus nebijām redzējuši, trūka cukura. Mēs visi strādājām - pa vasaru arī mazie ganīja cūkas, brālis bija pie zirgiem, es atkal pie ķieģeļiem

Cukurs veikalā bija, tādos lielos gabalos. Atceros, ka mūs uz meža darbiem to ziemu aizsūtīja. Bija tā, ka tajā gadā atvēra vakarskolu, es to izmantoju un sāku iet piektajā klasē, nobeidzu klasi un direktors mani sūta uz meža darbiem. Saku viņam, ka man skolā jāiet, viņš: „Es Tevi uz mēnesi aizsūtīšu, izpildīsiet normu un būsiet mājās.” Es jau vienu gadu biju mājās, tagad sestajā klasē jāmācās.

Tur bija tā, fermas priekšnieks, viņam nebija nekādas izglītības, viņš arī mācījās piektajā klasē, bet viņš bija partijas cilvēks un bija karojis. Viņš man prasa: „Tu atrisināji uzdevumu?” „Jā.” „Tad ienāc kantorī, es nekādi nevaru atrisināt.” Viņš mani aizsūtīja uz meža darbiem, bija jāpaliek līdz pavasarim, neko nevarēja izpildīt, tik liela norma uzlikta. Pēc diviem mēnešiem atkal prasu: „Mani direktors sūtīja uz mēnesi, esmu jau divus nostrādājis, man skola jābeidz.” No rīta bija atbraukusi sovhoza mašīna un es aizbraucu mājās. Iznāca, ka viss laiks piektajā un sestajā klasē, ar pārtraukumiem. Valoda. Daudz kas zaudēts, mēs nepratām krievu valodu. Aizbraucot ticējām, ka tūlīt tiksim mājās, dažreiz, kad garām brauca smagās mašīnas, nodomājām, laikam mūsējie brauc mājās. Tāda cerība visu laiku bija.

Vasarā, latvieši sapulcējās un svinēja Līgo svētkus. Tur bija izsūtītie vācieši, viņi arī pievienojās. Netālu no mājām bija tāds klajums, centrā auga bērzi, tur arī līgojām. Vīri bija sadabūjuši kādu kortelīti, tika ugunskurs uzkurts, sievas līgo dziesmas iesāka dziedāt. Visi priecīgi, jautri. Krievi tikai brīnījās, neviens nestrīdas, neviens nekaujas, tikai savas dziesmas dzied. Tā mēs katru gadu svinējām.

Uz Ziemassvētkiem mums atsūtīja mazu eglīti, uz vietas egles neauga. Pie mums tā lielāka rūme, pie mums arī visi salasījās. Dedzinājām eglīti. Otrā dienā agri no rīta darbā, brīvdienu nebija. Mēs, latvieši, dikti turējāmies kopā. Bijām paaugušies, kādam 18 gadi, kādam 20 gadi, kāda meitene vēl vecāka. Sametām naudu un nopirkām akordeonu. Kad gājām uz kultūras namu, visi sauca par klubu, visi bariņā arī turējāmies. Ar vietējiem daudz nedraudzējāmies, kaut bijām draudzīgi. Man patika tā dancošana, klubā vienmēr uzlūdzu savu skolotāju. Viņa prasa man: „Andrej, kāpēc jūs nedraudzējāties ar mums?” Bet es esmu vēl jauns, man tikai 18.gadi. Pieklājības pēc jau kādu uzlūdzām, bet vairāk turējāmies kopā ar savējiem.

Pabeidzu sesto klasi, nākošajā gadā sūtīja uz blakus skolu par traktoristu mācīties. Es piekritu un aizbraucu. Pēc desmit mēnešiem biju plaša profila traktorists. Labi, ka varēju mācīties, nevajadzēja mežā strādāt. Skolā bija labi skolotāji, organizēja volejbolu, darba rezervju spartakiādes, arī vieglatlētikā piedalījos. Savā skolā skriešanā biju pirmajā vietā. Beidzot traktorista skolu, vienu vasaru tikai nostrādāju. Paldies Dievam, nostrādāju un septembrī mūs palaida mājās. Viņi nedrīkstēja aizkavēt, ja mums ir atļauja. 1956.gada rudenī braucām mājās. Toreiz kolhozs maksāja arī stipendiju.

Projām braucot, tēvs paņēma konteineru, tajā sakrāmējām savu iedzīvi, jo satiksmes, kā tādas nebija. Neilgi pirms prombraukšanas, man plīsa aklā zarna, rajona slimnīca no sādžas 35 km, aizveda ar gadījuma mašīnu. Pie mājas piebrauca smagā automašīna, mani uz kravas augšā. Dakteris glāba ko varēja, viss bija sastrutojis. Saglāba. Jau pirms izvešanas, man sāpēja vēders, mamma aizveda uz Dobeles slimnīcu, dakteri pateica, ka plīsusi aklā zarna, operāciju netaisīja, bet potēja penicilīnu, pateica tikai, pēc mēneša uz operāciju. Pēc mēneša, man nekas nesāpēja.     

Brālis bija iestājies skolā, viņš atbrauca mājās vēlāk. Pārbraucot mājās, dodamies uz savu dzimto pusi, ciema priekšniece, mūs ieraugot, saka: „Visa māja aizņemta, Jums vietas nav.” Jutām, ka neviens nepriecājas, mūsu dzimtā puse ne visai, tā sakot, bet citādi jau nekas. Pierakstījāmies rajonā, bet paši aizbraucām uz Rīgu. Tēvs ar māti aizgāja uz Kaķeniekiem, bet tad uz mūsu kolhozu atnāca slavenais Čikste no Dobeles. Satiek viņu mani vecāki: „Nāciet uz savu dzimto pusi tikai māja būs pašiem jāuzceļ. Iedošu Jums pabalstu, nāciet par fermas brigadieri.” Viņš pierunāja vecākus atgriezties dzimtajā pusē.

Es paliku Rīgas pusē, sāku strādāt stacijā. Pierakstījos Rīgas rajonā, gāju stāties uzskaitē karaklausībā. Man noprasīja: „Kur Jūs dienējāt?” Nebiju dienējis, jo mūs neņēma dienestā un sniedzu viņam dokumentus. Viņš paņēma manus papīrus, atlika malā: „Būs jāiet dienēt armijā uz diviem mēnešiem.” Paņēma armijā un aizsūtīja uz Murmansku.

Pārnācis no armijas, iestājos vagonu rūpnīcā par virpotāju. Darbs patika, bet vajadzēja arī mācīties. 1964.gadā biju jau ģimenes cilvēks un neklātienē pabeidzu 2.vidusskolu ar labām atzīmēm. Traki ar to mācīšanos, jo bijām jau gados. Pašam patika juristi, aizgāju uzzināt par iespējām studēt. Tomēr nevarēju noslēpt, ka esmu represētais. Jums citā, vienalga kurā profesijā, tikai ne juristos. To mēs uz sevi izjutām.

Pamatā par inženieri man nepatika, mūsu meistars pelnīja mazāk kā mēs, ierindas virpotāji. Nebija praktiski nekādas vajadzības mācīties augstskolā. Arodskolā beidzu kursus, pāris gadus par meistaru nostrādāju, dzīvokļa dēļ iestājos ēku celtniecības kombināta darbnīcās par virpotāju. tad par atslēdznieku. Nostrādāju piecus gadus, dabūju dzīvokli, rūpnīca par desmit nostrādātajiem gadiem iedeva lietotu vienas istabas dzīvokli. Piedzima mums meitiņa, kļuva daudz par šauru, ātri pieteicās arī otrs bērns, iegājām komunālajā dzīvoklī, arī tas mūs neapmierināja līdz dabūjām normālu dzīves vietu, nopirkām kooperatīvo dzīvokli.

Celtniecībā nostrādāju līdz pensijai. Pensijā Iļģuciema kultūras centrā, tā vēl divpadsmit gadus nodežurēju. Nācu uz sarīkojumiem kultūras namā , direktore mani ievēroja un uzaicināja: „Andri, nāc padežūrē, nav kas strādā, vismaz uz laiku.” Tā paliku. Vienu diennakti nodežurēju, trīs brīvas. Mums labi sapasēja.

Tagad otro gadu esmu brīvs. Mums ir savs dārziņš, pa vasaru mēs tur paliekam. Sastādīti augļu koki, zemenes, ogulāji, viss. Brīvdienās bijām Dobeles pusē, tur mums tie kapi ir. Arī laukos divi brāļi dzīvo, viens Upesmuižā, otrs vecajās mājās, viņi visu aprūpē, mēs tikai pa svētkiem ciemos aizbraucam. Paldies Dievam, visi seši esam dzīvi. Satiekamies ar draugiem, atceramie bijušos laikus un piedzīvoto.