Maijas Circenes atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Maija Circene
dzimusi 1942.gadā
Rīgā

Jūs jau bijāt liela meitene?

Man bija septiņi, Māsai Ievai – 11, viņa skolniece, man rudenī bija jāsāk skolā iet. Tēvs atradās cietumā, mamma strādāja bērnu dārzā par audzinātāju. Es biju apslimusi, vairāk pa gultu dzīvojos. Naktī dzirdu, ka aiz loga krieviski runā, nodomāju, ka atnācis mūsu onkulis, radinieks, bet nu ilgi tur. Tikai tad, kad pa durvīm veda laukā, vecāmamma ar mammu, saģērba mūs. Iepriekš necēla un nemodināja.

Vēlāk, sarunājoties ar citiem izvestajiem, kā kuram tas ir noticis. Citiem ir stāvējuši klāt un steidzinājuši: ātrāk, ātrāk, citiem gluži otrādi, ieteikuši, ko ņemt līdzi, kādus instrumentus, kādas siltākas drēbes, produktus. Lielākai daļai iznāca, ka mēneša beigas un naudiņa patērēta, alga vēl tikai priekšā, nekādus līdzekļus nevarēja līdzi paņemt. Mana mamma bija no tiem cilvēkiem, kas ļoti satraucās, viņa zaudēja savaldīšanos un tā galvenā kārtotāja bija vecāmāte. Nebūtu mums vecmammas, stipri slikti tad būtu. Viņa bija paņēmusi tēva drēbes, visu citu, ko paguvusi sapakot. Grāmatas mums neļāva pilnīgi nekādas ņemt, nevienu grāmatu. Rotaļlietas vienkārši nebija. Nezinu vai kas bija no traukiem.

Atceros, kad mēs jau dzīvojām pie vienas krievu večiņas, viņa ēda ar koka karoti un man likās tik gards tas ēdiens ar koka karoti, nemaz tā metāla karote nepatika.

Saiņi, grozs, čemodāns un segas, tas viss pateicoties tikai vecmammai, mamma jau tikai raudāja. Mūs sasēdināja mašīnā. Atceros tādas tumšas debesis. Mamma ar vecomāti sarunājās: nezin, kur tagad vedīs. Ja vedīs uz nošaušanu, tad bija norunājušas, ka ņems katru meiteni pie sevis. Kad šaus, varēs bērnus piesegt. Aizveda mūs uz Ropažiem. Pie vagona pieveda samērā agri, citus pieveda klāt. Vecmamma iekārtojās otrajā stāvā, pa vidu uz lāviņas. Tā kā atrašanās vieta bija atrasta samērā laba.         

Mūsu vagonā Sviestiņtante bija iekārtojusies apakšā zem lodziņa, lodziņš jau augšā. Tas atejas spainis jālej laukā. Durvis jau ciet, tas viss viņai pilēja virsū, viņa apakšā – kā nu kuram. No tā vagona samērā maz atceros. Vagona galā bija Vītiņu ģimene. Tā bija liela ģimene – māte un pieci bērni, ar sesto stāvoklī. Geidāns Alfreds, viņš ar manu tēvu Intā - ļēģerī bijuši kopā. Mediķu ģimene un vēl vieni paziņas. Es biju diezgan ziņkārīgs bērns, vienmēr patika noklausīties, ko pieaugušie runā. Es saslimu, kaut kur pie Baikāla, bijām cauri Sibīrijai izbraukuši. Dabūju dizentēriju. Kā jau bērniem, mums bija līdzi naktspodiņš. Un tie mediķi, viņiem caureja, uz spaini nevar izskraidīt, spaini nevar dabūt. Iedevām viņiem palietot to mūsu podiņu ... es arī dabūju ... . Iebraucot Krievijā, mums sāka dot zupu, arī maizi. Kāpostu zupa, cik tā šausmīgi negaršīga. Tajā apvidū laikam slikts ūdens.

Novosibirskā mūs veda uz pirti. Ešalonu apstādināja, visus no vagoniem laukā, sastādīja kolonās un uz pirti prom. Pirts ļoti glauna, ar flīzēm, augsti griesti, sienas baltas. Savāca visas drēbes, izdezinficēja, pēc tam atdeva. Nomazgājāmies, sastādīja kolonā un atpakaļ. Pēc Urāliem lielie sniegi vēl. Apstādināja ešalonu, visus laukā pa savām darīšanām. Viss tas lauks, vīrieši, sievietes, visi sēž. Blakus vagona, Elguti, precēts pāris, maza sieviņa un garš vīrs. Viņus bija iesaukuši – ''mammele'' un ''papelis''. Tie sēžot blakus. Nu tu mammīt tā, tu papiņ tā un viņa viņam diktē, nu paspied papiņ, paspied papiņ, spied. Viss tas ešalons smējās. Diriģē ... .

Teica, ka pa ceļam arī bērns piedzimis.

Daļu ešalona atkabināja Omskā, mūs veda tālāk. Es saslimu. Aizveda mūs līdz Seriševai, nakts laikā izlika ārā klubā. Ārsts pārbaudīja mani, es nekāda biju, vispār nekāda – guloša. Skaitījās, ka esmu lipīga un ievietoja attālāk no vietējās slimnīcas, uz karantīnu. Tā kā es biju ļoti slikta un viņiem tur kopēju nebija, tad mammai atļāva palikt ar mani. Tā mēs nogulējām divas nedēļas, pat trīs. Cepuri nost tai dakterei, kas mani izvilka, neatceros tās zāles ko man deva. Man spricēja glikozi un deva rīsu putru bez sāls un cukura. Izķepurojos.

Izrādās, ka viņi bija dalījuši tos atvestos, kur nu kuro. Mēs bijām rīdzinieki, Būtu laucinieki – lauciniekiem ir kāds vīrietis, kāds meistars, mēs visas sievietes. Mums paziņoja, ka vecmamma ar māsu aizvestas uz Raždvestvensku.

Jūs līdzi kādai mašīnai aizbraucāt?

Atnāca mašīna, kas graudus ved, sēdi graudu kastē un neko. Satiksmes nekādas. Pirms sādžas vēl tā saplīsa, bija krietni vēls vakars, tumšs, ceļu turpinājām kājām. Bija arī citi braucēji, kas devušies uz rajona centru, tagad atgriezās mājās. Mēs ejam pilnīgā tumsā. Tuvojoties sādžai, dzirdam, tādi kaucieni, tādi kaucieni, nevaram saprast, kas tur tāds notiek. Viņiem tāds paradums. ''Гуляют'', meitenes salasās pa divi, pa trīs, iet gar sādžas nomali un auro ''častuškas''. Auro ... , tā nav dziedāšana, tā ir tāda kaukšana, puiši turpat atstatus. Tumša, melna nakts ... un ... , tāds tas pirmais iespaids. Netikām līdz mājai, kur bija nometināti vecmamma ar māsu. Pārgulējām pie vienas krievu ģimenes.

No rīta, tāds skaists laiks, zilas debesis, pienenes zied, viss zaļš – brīnišķīgs laiks.

Devāmies pie savējiem, kuri bija nomitināti pie ''babuškas'' , veca sieva ar vīru, viena telpa, vecais guļ uz krāsns, tā ir viņa vieta. Mums atvēlēja vietu – viena gulta un uz grīdas. Mamma ar māsu gultā, es ar vecmammu uz grīdas. Mums tā saimniece bija trāpījusies, īsta ragana, tumšiem matiem, līku degunu, nu nešpetna bez gala. Viņa mani tā pārbaidīja, ka es gandrīz visu dienu pagultā nosēdēju. Viņai bija sivēni – nosprāgst viens, tad otrs ... , tagad noķērusi to vienu, nodomāju, ka laikam ārstēs, es jau biju tāda ziņkārīga, man vajadzēja savu degunu visur bāzt. Skatos, ko ''babuška'' darīs ar to sivēnu. ''babuška '' pieiet  pie pirts stūra, paņem sivēnu aiz pakaļkājām un pret to stūri. Es pārbijos. Ziniet, bērns. Tas sivēns kauc nelabā balsī, ar vienu reizi  nepiebeidza, atkal pret stūri. Es ielienu pagultē un nelīdu laukā, kamēr kāds no manējiem atnāca mājās, es neuzdrīkstējos līst ārā.

Tad viņai patika kaut ko piesavināties, kaut ko nozagt, tādu sīkumiņu. Man bija tāda neliela sedziņa, puse no papīra lapas. Skatos, viņa ņemas pa savu atvilkni un tur mana leļļu sedziņa. Bērns jau nevarēja pateikt, ka tā ir manējā, noskatījos ... un viss. Vecmamma vāra piena klimpu zupu, '' babuška'' jauc mīklu, kamēr vecmamma pēc sāls, ''babuška '' atlej savā katlā. Es no rītiem visilgāk gulēju. Pie sienas produktu skapītis, vienā plauktā mūsu produkti, otrā viņas, ''babuška'' paņem eļļas pudeli , atdzer, un izlaiž savā tasītē ... , nu tādi sīkumi.

Bet vienreiz bija liels skandāls. Mēs jau bijām pārcēlušies uz citu māju. Vecmamma bija nopirkusi no kaimiņiem vistiņu, lai kāda oliņa būtu ģimenei. Un tā vistiņa tik līdzīga ''babuškas'' vistai. Viņa redz, ka tā vista tik līdzīga viņas vistai, ka mēs esam to vistu viņai nozaguši, nāk pie mums skaidroties. Mums nekādas kūtiņas nebija, un vistiņa zem krievu krāsns mitinājās. Ieskrien ''babuška'', rauj to vistu laukā, manējā vecmamma klāt un stiepj viņu nost. Tāds skandāls, tāda bļaušana . Mēs dabūjām iet mainīt vistiņu pret citu, lai būtu savādāka.

    ...

Tur bija mierīgas ziemas. Man tās ziemas atmiņā ir: spilgta saule un sniegs, visu ziemu gandrīz nemainīgi laika apstākļi.

Dziļš sniegs?

Maz sniega, samērā maz sniega un nekādu puteņu, vienīgais putenis bija1955. vai 1956.gadā. Bija AP vēlēšanas, tāds putenis sagriezās, ka stabs, kas pie mājas stāvēja, vairs nebija redzams. Tajā laikā mēs dzīvojām garnizonā, karavīri bija izvākušies un mēs varējām tur apmesties. Līdz sādžai kādi 2 km. No Roždestvenskas projām aizbrauca arī Kuprišu ģimene – visi pieauguši cilvēki un Edmunds, kurš bija manā vecumā, kuram putenis izrādījās nepārvarams.

Un taču viņš ar puikām bija gājis slēpot. Vējš pūta pamatīgi. Edmunds vēl ieskrējis mājās un mammai paprasījis palagu, lai varētu buru uztaisīt. Mātei, vietējais zaldāts ir bijis kavalieris, lai puika nemaisītos pa kājām, nav pie tā visa piedomājusi, lai iet un slēpo. Puikas bija no pagraba jumta laidušies lejā. Viss gājis labi, viens nolaidies, otrs nolaidies, arī Edmunds laidies, kā laidies ... tā nav ... . Puikas uzreiz nevienam nebija pateikuši.

Nobijušies?

Nobijušies vai aizgājuši mājās. Vakarā Edmunda nav. Vēl joprojām putināja. Sākumā bija domājuši, ka puikām līdzi uz sovhozu aizbraucis, varbūt uz 7 koloniju ... sazinājās, nekur Edmunda nav. Trīs dienas viņu meklēja. Sākumā sovhoza strādnieki meklēja, pēc tam arī skolēni. Atrada ... slēpes, buru ... vienkārši nosalis. Ziemā sals diezgan krietns.

Bija tāda kolorīta ģimene – Vītiņi. Šodien gribētos par viņiem tuvāk uzzināt, kāds noteikti vēl ir ... , no vienas puses neērti, es par viņiem daudz varu pastāstīt. Daudz ko zinu tādu īpatnēju. Mamma Vera, Vallija, Aina, Valdis, Vairis, Gunārs un sesto viņa piedzemdēja tur, par Agri nosauca. Ko viņa varēja stāstīt. Ja es varētu kā Darels to pastāstīt, tad būtu daudz interesantāk, viņš prata īpaši pasniegt stāstu. Vera staigāja pa sādžu un visiem stāstīja, ka mācījusies kaucminderē, es kad gāju, seja man pa priekšu gāja, viņai viss tik spoži bijis. Pati, karavīra šinelī, apčurājies bērns, kā tāds putnubiedēklis. Melns, tas ne karavīra, bet miliča formas šinelis. Kājās viens gumijas zābaks, otrajā – kirzas, tie paši saplīsuši, ar drātīm savilkti. Tā viņa staigāja pa visu sādžu. No sākuma krievi viņai ticēja. Viņai ir čemodāns, bet atslēga pazudusi un viņai tur ir tas un tas. Jūs man iedodiet dažus produktus, attaisīšu čemodānu, es jums iedošu to, kas man ir čemodānā. Savus bērnus viņa dikti trenkāja. Vallija aizmuka no turienes, iesēdās armijas ešalonā un uz Latviju prom, puikas ielika bērnu namā. Mamma bija sarunājusi ar Veru un viņa atnāca uz mūsu māju dzīvot. Tā mūsu māja bija samērā laba, ar skārda jumtu un priekšsēdētājam pašam to ievajadzējās. Mēs atkal pārcēlāmies uz citu vietu Jaunā māja ar galīgi cauru jumtu. Ziemā, kad viss ir aizsalis, nekas, toties, kad lija, visa istaba salikta ar bļodiņām. Gulējām, sarāvušies čokurā, jo visur tecēja, blakus bļodiņa ar ūdeni. Mūsu vista izperēja pīlēnus ... un tie pīlēni, sajutuši to ūdeni naktī, tie pa tumsu ... pek, pek, pek ... pa visu istabu. Vista uztraukusies, pīlēni skraida ... troksnis. Tā mums gāja. Nopirkām arī kaziņu, bet tā bija nepareizi audzināta ... .                    

   ...

(turpinājums sekos)