Ingrīdas Muskares atmiņas

Ingrīda Muskare
dzimusi 1941.gadā
Bolderājā

Šī māja 1846.gadā tika manam opapam. Vecvectēvs māju bija nopircis un to māju norakstīja manam opapam, tāpēc, ka ģimenē bija zvejnieki un dzēra un opaps bija tas, kas nedzēra. Šeit blakus bija veranda, kur dzīvoja mana mamma un tur bijusi krāsns, kur to ''maccū'' taisījuši, blakus – trīsistabu dzīvoklis. Ir bijis arī stallis, kurš nav bijis izremontēts. Sētā bijusi vēl viena māja, tur dzīvoja veca tantiņa, mūsu radiniece.

Mana mamma ar papu dzīvoja tajā istabā un viens vācietis uzdāvināja skaistu suni, dogu, mamma ar to suni nofotogrāfējusies. Mana mamma – Franciska, dzimusi  1910.gadā, tēvs – Jānis, dzimis 1912.gadā. Mana mamma bija ļoti skaista.

Es vēl šodien atceros mammu. Atceros mammu šinī istabā, viņa katru reizi sēdēja galda galā, galds bija pie loga. Melns ādas dīvāns mums bija tanī istabā. Starpsienas nebija, pa dīvānu es lēkāju. Mamma katru reizi uz tā ādas dīvāna gulēja, viņai bija liels vēders. Raiņa kapi ... kapliča ... kā mēs gājām, neatceros, tikai kapličā Saštante saka: Tagad Tu saņemies. Viņa paņem mani un pienes klāt pie mammītes un es uzlieku roku viņai uz rokām. Es nosaku: Vai cik viņai aukstas rokas?. Līdz šai dienai atceros to sajūtu. Par mammu vairāk neatceros, tikai tās bildes, tās mums bija līdz uz Krieviju un atvedām atpakaļ.

Tēvs mātei veda zāles no Francijas, viņš brauca uz kuģiem. Prasīju Saštantei, lai parāda vietu, kur mammīte ir apglabāta, bet tā īsti nevarēja parādīt, jo ir uzglabāti virsū bērni, kas noslīka, kad kuģis noslīka pie Rīgas ostas. To pastāstīja kapu kopēji, tas bija krievu laikā.

Z.Grīnberga:. Ingas mamma nomira, kad viņa bija pavisam maza. Izaudzināja Ingu tante, saukta par Saštanti. Tēvs palika viens pats, apprecējās otru reizi, bet Inga arī nedzīvoja ar viņu kopā un viņi visi no Bolderājas muka uz Kurzemi, uz Mērsragu. Bija moments, mukt prom vai nemukt.

Līdz 1944.gadam mēs dzīvojām Bolderājā. Mans tēvs visu laiku rakstīja zīmītes, vairākas reizes, ka ostā stāv kuģis – brauciet prom. Saštante saka: Kur es braukšu? Viņi bija pieci brāļi un viena māsa ģimenē, jaunākajam brālim Jānim es biju meita. Saštante tik saka: Kur es braukšu, opaps ir vecs, omamma ir veca, kur es braukšu? Bet visi brauc projām. Mēs arī braucām pa to tuvāko ceļu uz Ventspils pusi. Mēs braucam un viņa tik saka, bērniem būs slikti, visiem būs slikti, kur mēs ar vecomammu. Tur bija daudz bērnu. Mēs bērni ņēmāmies pa to laivu, tā bija liela ar augstām malām, tāda melna motorlaiva, kā visiem bija. Sāksies vētra .... Un mēs griezāmies atpakaļ. Tad visi runāja, kur labāk griezties: Vai uz Roju vai Mērsragu?  Brauksim atpakaļ uz Mērsragu, jo tur ir osta un mums ir tīkli, tur iesim zvejot. Tāda bija runa tajā laikā un griezāmies atpakaļ.

Tad uzreiz Saštante saka tā: Labāk brauksim uz Mērsragu, jo Jānis braukā pie Vilmas. Kad mana mamma nomira, tēvs iepazinās ar viņu frizētavā, kur viņa strādāja par frizieri. Smuks, izskatīgs jūrnieks ... , viņa dzīvoja Mērsragā.

Mērsragā mēs noīrējām māju ''Ziedoņi'', ome nopirka govi, cūku un vistas un ''melnais Pēteris'' mums bija kaķis. Mums bija tāds liels kartupeļu lauks un reti pie manis brauca paps, ļoti reti. Mēs bijām – opaps, omamma, Saštante un es, četri gabali mēs bijām, neviens ar mums kopā vairāk nebija.  Tēvs brauca ļoti reti un viņš man veda zemenes. Groziņā katru reizi veda. Zemenes lielas, skaistas, bet no kurienes tās nāca, nezinu. Viņš ļoti reti pie manis brauca un ar zemenēm.

Visprātīgākais man bija opaps, es opapu šausmīgi mīlēju, viņš man katru reizi pamācīja.

M.Z: Ko viņš darīja?
Viņš man teica tā: Papam ir visādas dāmas, visādas sievietes. Un viņa sieva sāka mani vaktēt, es nevaru saprast, kāpēc viņa mani katru reizi vaktē, ja eju pie draudzenēm vai citur. Opaps saka , ka tā ir Tavam papam brūte vai sieva, pēc tam viņš saka: Tavam papam būs daudz tādas, bet Tev mamma bij viena, Tu nekad viņas nesauc par mammu. Tā kā ar nazi man nogrieza. Kā viņa gribēja, lai saucu par mammu, ko tik viņa nepirka – drēbītes, apelsīnus, tad jau apelsīnus nevarēja dabūt. Pie eglītes mandarīni pakārti, āboļi mazie, konfektes. Bet tās jau nevarēja ņemt – saskaitīti. Nāksi pie manis dzīvot, Tev būs viss, .pilni galdi. Bet ...
Tā mēs dzīvojām līdz 1949.gadam.

Pāri ielai dzīvoja tāds Gārdmanis, viņš bija priekšsēdētājs tanī artelī. Viņš nodeva, ka esam bēgļi. Skatos pa logu, nāk divi zaldāti ar tādiem durkļiem, ienāk pagalmā un nāk uz māju. Ienāk un apskata istabas, mums bija divas istabas un ķēķis. Virtuvē stāvēja Zviedru pulkstenis – vīriešu, paps bija atvedis no Zviedrijas. Tur bija spogulis un viņi visi tur skuvās. Paps bij atstājis visus skūšanas piederumus un to pulksteni viņš bija uzdāvinājis Eduardam ( brālim, kuru vēlāk izveda ). Tad, kad viņi izgāja ārā, Eidis skatās, pulksteni nozaga. Tu padomā, pulksteni nozaga. Mēs paziņojām kaimiņiem, ka pie mums bija atnākuši divi zaldāti, apskatīt mūs. Laikam Jūs izvedīs, ka tikai tas Gārdmanis, pāri ielai, ka tikai tas nav nodevis. Saņemiet savas mantiņas un mūciet uz mežu projām. A mana Saša, nu ko ta mēs, ko ta mēs, opaps vecs, mazs bērns un kur tad mēs ... Un tā palika, kur tad mēs. 25.martā no rīta atnāca vesela banda, klapē pie visiem logiem, cik tik logu mājā bija un tad viss ... mūs izveda no Mērsraga. Vienīgā ģimene mēs bijām rīdzinieki, pārējie visi bija talsinieki. Bagātnieki – visiem lielas mājas, skaisti trauki, staļļi ar zirgiem. Pārējie, kas bija ar mums kopā, bija no Ģibuļiem, Talsiem Stendes, visi laucinieki. Pētersoni, Birzes, tādi slaveni – visi brauca ar mantām.

Mēs, kad salikām tos maisus, tie saka: '' не надо, не надо'', ka būs tāls ceļš, jānes, būs grūti. Es saku: Ko Tu klausi, es nesīšu, ņem, ņem. Paņēma manējo zīda deķīti ar ko es sedzos, paņēma deķus, pašu nepieciešamāko, alumīnija spainīti, tas bija pilns ar taukiem, vienu pannu.  Man bija mana karote, ko man uzdāvināja kā mazam bērnam. Tie laucinieki, buržuji, kā viņi teica, bija palagi ... deķi ... viss, kas tikai tur nebija. Šausmīgi daudz bija paņēmuši līdzi un ēdamo arī. Visi mēs bijām vienā vagonā, visi vienā ešalonā un visus aizsūtīja uz vienu vietu.

...

Kad mēs iebraucām sādžā, puse sādžas ar vāciešiem. Tās dāmas bija sagājušas kopā ar vietējiem un dzīvoja, jo viņiem visiem bija mājas, govis, viss bija. Tās vācietes redzēja, kā mēs atbraucām. Viņas teica: ''Вы как на курорт приехали?'' Nāciet pie mums un mēs Jums dosim puslitra piena.Es gāju ar tādu mazu kanniņu un viņi lēja man puslitru piena.

...

Es pastāstīšu par Staļina portretu. Visi bērni nostādīti līnijā. Pirmā stāv Daina Birze, gudrākā par visiem bija un prātīgāka par visiem. Mēs tagad stāvam, kā nu kurš. Mēs visi stāvam un mums paziņo, ka Maskavā saslimis ir Josifs Visarionovičs Staļins, ļoti smagā stāvoklī, jau trešā diena un ļoti smagi slims. Stāv mūsu skolotāja, stāv apkalpotāja. Es skatos, viņa raud, viņai asaras birst, skolotāja vēl turas, jā tas ir mūsu vienīgais glābējs vai kā ... , kaut ko viņa stāstīja ..., ko viņa stāstīja, es neatceros. Atceros tikai to, ka mūsu Daina uzreiz sāka raudāt un tā raud, tā raud. Es stāvi tā tālāk: '' nu ''дура'' gan'', raud. Kas viņš tāds ir, es viņu nepazīstu – man prātā ienāk tāda doma. Domāju, ko viņa raud tā Daina. Nu labi šitā manā pusē raud un neviens vairāk neraud no bērniem. Visi krievu bērni un latviešu bērni, neviens neraud, vienīgā tā Birze Daina. Skolotāja kaut ko tikai stāstīja.

M.Z: Kāda Jums bija Krievijā informācija?
Mums jau Staļins tētiņš, Staļins tētiņš. Pagāja kāds laiciņš, skatos, ka skolotāja rauj tos portretus nost. Visas bildes dod apkalpotājai, lai viņa sadedzina. Mums bija tāda apaļa krāsns un viņa tik liek tajā. Es atnācu mājās un prasu opapam, es nevaru saprast, kāpēc visus portretus norāva nost. Mums ne radio, nekas mums nebija. Skolotāja noņēma visus portretus nost un bērnu klātbūtnē sadedzināja, es pati savām acīm redzēju. Tad viņš teica: '' Он не хороший,  не хороший'''. Tad, kad mēs pārgājām uz to tālo skolu, uz Ištanu, tad tur nāca tādas jaunas meitenes, uz gadiem 22 vai23 mūs mācīt. Visas mūsu skolotājas tādas bija. Divus gadus nostrādā, mēs pie viņām pierodam, tādas feinas, tās vecās jau bija iedzīvojušās, jaunās nostrādā un prom uz citu skolu. Man toreiz atsūtīja to skaisto kleitu no Latvijas. Skolotāja man uzreiz saka tā: es dzirdēju, ka Tu brauksi projām ''Не уежай, пожалуйста'', tā jaunā krieviete bija no Ukrainas. Nē, mēs brauksim, vēl gadu es mācīšos un tad brauksim. Kāpēc viņa man tā teica, es nezinu. Pēc tam viņa pienāca man klāt: ''Мы тоже здесь такие самые, как вы''. Vienīgā no skolotājām man to pateica. Viņa bija no Ukrainas. Izsūtīta pa politisko līniju tieši uz Ziemeļiem. Viņas nekad nestrādāja ilgāk par diviem gadiem vienā vietā.

...

(turpinājums sekos).