Meta Kronberga
dzimusi 1941.gadā
Bīriņu pagasta "Lejasdzeguzēs"
Aprakstiet tās mājas, kur Jūs bērnībā dzīvojāt?
Tas bija Bīriņu pagasts, tur mēs arī visi piedzimām. Toreiz ģimenē bija vēl tēva brāļi divi – tēva brāļi karā, viens bez vēsts pazuda ( mans krusttēvs) un jaunākais tēva brālis – tas Kurzemes katlā palika, Sarkanā armija 1941. gadā. Tur jau viss bija, es tā maz atceros. Krusttēvs – tēva brālis, viņš ļoti gribēja braukt projām un tēvu arī aicināja, bet tēvs atteica: es no savām mājām nekur nebraukšu.
Tā dzīvojām ... vecāmāte mūs auklēja, māte ar tēvu strādāja savā saimniecībā. Zeme 45.ha kaut kur, tur mežs bija, lauki, lopi kūtī, trīs zirgi bija ... skaisti. Govis es nezinu cik bija, kad izveda ... kādas 6. laikam, cūkas bija būdā ar sivēniem ... visa pilna saimniecība.Tāda traktortehnika nebija. Viss bija – labības pļāvēji, zāles pļāvēji. Kombaini tādi nebija, bet tos vienmēr rudenī paņēma, kad labību vajadzēja kult.
Jūs no stāstiem atceraties arī kara gadus?
Kara gadus es maz atceros, mēs bijām iebēguši mežā ... es atceros. Ir jau nomiruši kam paprasīt. Kara gados bijām iebēguši turpat netālu mežā. Tāds bunkurs ... es atceros, bija ... teica, lai neskatoties augšā, lai smiltis nebirst iekšā. Cik es ... 41. gadā dzimusi ... jau biju bērns vēl. Un tad tur vēl skaista ķēve – Aija. Es atceros, vienmēr kad izbrauca ... tēvs pie grožiem, un tāda skaista ķēve bija. Krievs noņēma un iedeva tādu švaku zirdziņu, tas tur nokrita un tad es nezinu kur dabūjuši – tādu vilcēju, kara zirgu, bet tas iegāja kolhozā arī. Tad vēl mammai tāds onkulis bija, tēva brālītis ... iedeva tādu ķēvīti ... ar to kolhoza priekšsēdētājs brauca ... tur sākās kolhozs. Vēl viens zirdziņš bija ... tie visi, es nezinu. ... Grietiņa, tā bija citur, bet vilcējs bija tur pie mātes brāļa. Zinu kā tās fermas organizēja agrāk ... tos aizveda tur, tos zirdziņus. Kad mēs atbraucām mājās ... tad jau vēl viņi bija. Tā ķēvīte tika sakosta no bitēm un aizgājusi postā. Tā bij' ļoti skaista ķēvīte.
Tā to kara laiku neatceros, bet kad atnācām mājās, tad tur tādi bunkuri bija gar kūti sarakti un agrāk tādi kā laupītāji ... vai kas staigāja ... par cik mums tā šosejas mala. Reizēm bija sivēns izzagts no kūts, nokauts, kaut kas ko var aiznest – aiznests, bet tādus briesmu darbus es neatceros, nezinu. Tad vienreiz arī mēs stādījām puķes , tā otrpus mājai ... tā verandiņa . ... vecāmāte jau nepiedalījās, ... tā saka, re, kur mūsu zirgu viens jāj projām, bet nebija tie iemaukti ... saproties ... tas zirdziņš vienkārši negāja. Viņš nolēca ... iebēga mežā un zirdziņš pats atskrēja atpakaļ pie tiem diviem zirdziņiem. Un tā. No kara laika es tā ... . Tad es atceros, ka tur bija vācieši vai kas mūsu mājā ... tie dikti ar šokolādēm cienāja. Tos krievus es tā neatceros. Mums jau frontes līnija taisni nebija ... pie mammas tēva mājām, tur bija frontes līnija ... tas nebija tālu.
To tēva brāli paņēma ... to jaunāko krievu armijā un tā viņš arī neatgriezās. Tur vecāmāte kaut kādas naudiņas saņēma, kad mēs bijām Sibīrijā ... tad viņa ietina kamoliņā un sūtīja. Viņas nepaņēma līdzi, tāpēc, ka dēls bija Sarkanajā armijā kritis. Kaut arī, kad mūs laida vaļā ... arī Tomskā pateica, ka nepareizi izsūtīti. Par cik tēva brālis bija jaunākais ... vienā ģimenē dzīvoja.
Mūs ... kad saņēma ciet, tad mamma viena bij' ... mūs paņēma. Tēvs bij' aizbraucis ... naktī noskatījušies, ka pa šoseju mašīnas pārtrauc iet ... tur kaimiņos izklauvējās, ka nav mājās, tur taisni kaimiņiene bij' nomirusi pirms tam un vēl otros kaimiņos, tur vēl nav mājā, tie bij' vienkārši pabēguši un tā pie mums jau nebrauks. Tēvs bij' braucis uz Saulkrastiem šķūtīs, bij' braucis tos darbus darīt un kaut kur, lejpus Bīriņiem bij sākušas mašīnas nākt pretim un viņš aizbrauca. Mamma govis bij' kūtī slaukusi. Vecāmāte ar mums bija mājās un mēs vēl gulējām.... pusastoņos no rīta aizveda mūs.
Tēvs atbrauca otrā dienā pie mums uz Inčukalna staciju..
No kuras stacijas Jūs izveda?
No Inčukalna.
Tad viņš Jums pievienojās Inčukalnā?
Toreiz jau nedalīja. 1941. gadā esot dalīts.
Inčukalns gāja uz Rīgu?
Gāja prom uz Austrumiem. Es nezinu cik dienas nostāvējām, zinu, ka biju uz tā plaukta augšā, viss jau bija pilns. Visi pazīstami cilvēki, neatceros viņu vārdus, bet vecāki visus pazina. Kaimiņš, es neatmin to vārdu viņam – Briduļtēvs ar meitu. Viņš bija ar vēzi slims, sēdēja pie durvīm un šķirbā spļāva kaut ko sarkanu, viņam bija trūcis viss un no pārdzīvojumiem viņš nomira.Es pie tā lodziņa otrā pusē, auksts šausmīgi, tas lodziņš šķirbains.
Vai paņēmāt līdzi arī drēbes, paņēmāt ēdamo?
Ļoti maz ko, jo tēvs jau nebija mājās, mamma slauca govis un pusstundas laikā jāsaģērbjas. Bērni jāsaģērbj. .Vecāmāte raud ... tikai pateica, varat braukt līdzi šai ģimenei vai pārvietos līdzi citai ģimenei, ... bija vēl viens tēva brālis. Kad tēvs bij' atbraucis mājās, vecaimātei arī neko nav atļāvuši, tikai savu gultiņu paņemt. Viņai bija tāds skapītis – divdurvju, agrāk tāds skapītis mums bija, to arī nav ļāvuši ņemt tur pie tā dēla. Tas tur tālāk kādus 5 kilometrus tajā pašā pagastā. Lūk, tā bija. Tēvs varēja pabēgt un neatbraukt uz Inčukalnu, bet kā būtu bijis labāk, to nevar zināt.
Pēc Jums atbrauca ar smago mašīnu?
Jā, tur sēdēja iekšā kaimiņiene ar savu tēvu un vēl kādi cilvēki ... tāda rūkoņa bija, cik es atceros.
Kur palika lopiņi, Jūsu saimniecība?
Tur viņi arī palika, turpat viss uz vietas palika, tos jau nekur nepārvietoja, jo mums pusstundas laikā bija jābūt, paņēma mūs ciet. Vecāmāte, uzreiz tai dienā nav aizvesta pie otrā dēla tāpat uz savu gultiņu sēdējusi. Atceros, ka viņai bija alpaka karotes, kas mātei un tēvam bija uz kāzām dāvinātas, to viņa bija pie kājām piesējusi. Vecaimātei bija atsperu krēsls, kas mums bērniem dikti patika, to viņai atļāva paņemt, bet tā neko vairāk.Tēvam arī pateikts, ka nekas līdzi nav jāņem, lai tik brauc. Kaimiņš atbraucis līdzi un aizvedis zirgu atpakaļ Tā tēvs nākošā rītā atbraucis.
Jūs daudz cilvēku bijāt Inčukalnā?
Vesels ešalons, tur vesels ešalons gāja. Tur bija sējienieši, pabažnieki, no Inčukalna pagasta, kas tur uz riņķi. Viens ešalons no Siguldas gāja – mālpilieši, siguldieši, to es tā nevaru pateikt. Kad mēs sādžā bijām, bija arī cilvēki no Turaidas, bet viņus izveda no Inčukalna vai Siguldas, es nemāku pateikt
Cik vagonu bija?
To gan es neatceros,
Varbūt tēvs un māte savās sarunās ir teikuši?
To nē, par to mums nebija runas, Daudz bija to vagonu. Es zinu, ka braucām projām, tēvam ''Liepās'' aiz Lodes tā stacija, kas ir, tur māsīca dzīvo, pirms tās izvešanas, vecāki jau laikam juta, kad mamma bij' teikusi, iejūgsim to Grietiņu un aizbrauksim pie Mildiņas un Emmiņas, nu tur uz Liepu. Tēvs pateica ... mūs neviens neaiztiks, visi parādi nokārtoti un nekas tāds nav. Māte ... sarunāsim kādu, kas lopiņus apkopj ... bet tēvs neparko nē. Sarakstos mēs neesam bijuši. Vajadzēja to skaitu. Tur kaimiņi nebija mājās, vēl otrs kaimiņš nebija mājās, vietā tad vajadzēja kādus. Nu tā, cik es varu pastāstīt. Tad tēvs bija uzrakstījis kaut kādu zīmīti un izmetis pa logu. To es arī atceros. Cilvēks bij' pacēlis un aiznesis māsīcām ... ka austrumu virzienā aizbraucam. Tur, kad aizbraucām, tur gan bij' tā, pa to ceļu tie ūdeņi bij tādi, man liekas, Urālos, ka es viņus nevarēju iedzert, neparko, viņam bij' kaut kas metālisks, nevaru pateikt, kas tas bija.
Tad Tomskā ievietoja tanīs barakās, bet tur bija šausmīga dizentērija, ātri ar vidējās māsas tikām aizvestas uz Tomskas slimnīcu, tā jaunākā palika. Tur kādu mēnesi sabijušas cietuma telpās, tad sākuši prasīt, ka jāizvieto, jo sākuši visi slimot. Atceros, ka augsti, augsti tie griesti bija, plaukti, tur jau stāvus nevarēja uziet, guļus tikai. Cilvēki slimoja un viss tecēja apakšējam virsū, nu šausmīgi ... tā tas bija.
Māte ar jaunāko māsu bij' pārcēlušās uz kādu šķūni, kur mantiņas stāvēja. Cilvēki jau tur bija bez gala un gaidīja, ka Oba nāks vaļā, lai varētu aizsūtīt uz Kargasovu, Parabellu, Kolpačovu uz vietām, kur latviešibij aizsūtīti, tie no Tonskasvisi bij' sūtīti, bet Oba ciet vēl bija, kamēr tā nāca vaļā un tad sāka izvietot. Tie, kam tie bērni bija, mēs bijām mazgadīgi, mūs atstāja, tur pie Tomskas. Kam bija pāri 16, tos sūtīja pa Obu lejā. Tā kaimiņiene, kam tēvs nomira ( Urālos iznesa ārā ), tā bij' Parabellā prom.
Kur Jūs dabūjāt pārtiku?
Es pat nevaru pateikt. Tiešām es nezinu. Tēvs teica, Ribinskas stacija bija, kamēr robežai pāri nebija pārbraukuši ārā nevienu nelaida. Kad pārbrauca, tā bij' tā ''nomīnēta'' jau no iepriekšējiem vagoniem un vēl šitie visi. Stacijas vienkārši ''pieķēzītas''. Tad vairs nelaida stacijās ārā, bet kādus divus kilometrus iepriekš izlaida mežā, lai visi iztīrās un, iebraucot stacijās – nāca kaut kādas zupas, kaut ko tādu.
Tur uz vietas, tai pirmajā barakā, arī bija ar pārtiku jāapgādā?
Ziniet, mums tik ātri to māsu aizveda uz slimnīcu, ka es nezinu, kā tur bija. Mazākai māsai bija div'ar pus' gadiņš ... viņai bij' masalas, plaušu karsonis, dizentērija ... viņa palikusi tāda zila. Māte un tēvs sākuši masēt un tā. Tad pašā sākumā paciņa atnāca no mammas māsas, vēl nemaz nebija no mums ziņu saņēmuši, kas tur bija atrakstījis no latviešiem, ka tur nu ir, un viņa cukuru atsūtīja, speķi atsūtīja, ...mums palīdzēja no Latvijas. Tēva brālis, māsīca ... ļoti daudz sūtīja.
Kā sauca tēva māsu?
Tēva māsa nē, mammai māsa – tēva brālis bija, tas arī sūtīja daudz. Mammas māsīca, Kristīne, tā nebija ģimenes cilvēks ... viņa ar brāļiem dzīvoja, viens brālis bija precējies, bet divi nebija, tā ļoti daudz sūtīja tādas vērtīgas pakas. Tagad jau tāds speķis vairs nav, tādu biezu speķi sūtīja. Tēva brālis sūtīja arī tādas vērtīgas pakas, vecāmāte tina tajos kamolīšos naudiņu.
Cik ilgi nodzīvojāt barakās?
Māte ar tēvu teica, ka mēnesi. Pēc tam pārvietoja uz ''деревню'', sādžu. Es nebiju tur klāt, jo mani augustā tikai no slimnīcas atveda mājās – sirds reimatisms bija.
Tēvs tikai vienu reizi bij' atnācis uz slimnīcu ciemos, neatļāva nākt, jo latviešus jau pazina pēc drēbēm. Tēvs saka, es redzu kur ir slimnīca, bet nedrīkstu iet ... 16 km. no Tomskas, nebija tālu.
No sākuma tur grūti ... nebija ne lopiņu, nekas nebija, bet vēlāk ... tāpat gotiņa bija, nezinu, kur pirmo govīti bij' pirkuši, bet tā bija vecāka un nevarēja aplecināt. Es zinu, ka ar vārītiem kartupeļiem mamma viņu baroja un nobaroja tādu apaļu. Bija sarunāts kolhozā, ka dos kādu telīti, māte toreiz bija slima un mēs abi ar tēvu gājām uz otru ''деревню'', kur tie lopiņi bija. Pavasaris bij' tāds sniegains. Aizvedām veco govīti projām un otru vedām vietā. Mamma, slima būdama, aizgāja apskatīties, vai tur kāds pieniņš būs, bet ļoti laba govīte bija. Paši ganījām arī. Tur vēl ... Zalbiņš Jānis bija, mēs katrs savu govi ganījām.
Vai Jums arī grāmatas tika sūtītas?
Kā iemācījāties rakstīt, lasīt?
Es pat nevaru pateikt kā tas viss notika. Atbraucām šeit, es gandrīz septiņas klases tur beidzu.
Kā Jums tur skolā gāja?
Mēs jau bijām daudz latviešu bērnu. Krievi ... kā mamma ar tēvu .. tāda vecuma ļaudis, divi tādi bija, kas prata rakstīt un lasīt, pārējie neprata. Bērnu viņiem bija diezgan daudz, bet kā četras klases beiguši, tā uz Tomsku prom pa bērnu aukļiem. Tur tik vecie vien bija. Tur bija vienpadsmitā stacija, tur kāpa ārā ... tad 3.km bija jānāk uz ''деревню'' ... viņi brauca tā pa svētkiem, bet dzīvot viņi tur nedzīvoja. Vecie tikai dzīvoja.
Vēlāk, es nemūžam to vairs nedarītu kā es toreiz darīju .. divus spaiņus kartupeļu varēju panest. Nesu tos kartupeļu spaiņus uz staciju, uz buferiem pa brīvo braucu. Kaut kā vajadzēja braukt. Pārdevām tos kartupeļus un braucām atpakaļ. Tagad nemūžam vairs to nedarītu. Bij' jau tādas vecākas meitenes arī ... Māra no Pabažiem. Tā bij' vecāka un diezgan ''боевая' kā teikt visi kopā. Maize, tur bija tie kvieši vairāk ... , viena riekšava tie milti un pārējie kartupeļi tanī cepienā ... vai nu rīvēti vai izvārīti un samīcīti. Tā maizīte nevarēja ilgi stāvēt – palika cieta.
Pie kā dzīvojāt, kad aizbraucāt no barakām?
Pie vienas krievu ģimenes, kur bija ''дедушка'' un ''бабушка'', bērni bija projām. Viņiem bija istabiņa un virtuvīte. Divas telpas ... vistiņām bija jādzīvo iekšā pa ziemu. ''Курятник'' bija, tas bija tā ierīkots tuvāk pie krāsns, lai to smaku velk projām, jo vistām jau nejauka smaka, bet, ja olas gribējās ēst, tad neko citu nevarēja darīt.
Viena gulta bija istabā – tā saklāta balta, spilveni viens uz otra salikti. Tur jau viņi negulēja, viņi gulēja uz krāsns, mēs uz krāsns arī kādreiz uzkāpām, bet večuks gulēja uz krāsns, .augšā uzkāpis, kažoku apakšā palicis. Tā bija ļoti silta un liela krāsns. Pa to ''курятнику'' arī rāpāmies augšā. Mūs ievietoja priekštelpā. Tā tur bija. Liekas, ka pamatā visiem latviešiem tā bija. Kaut kur jau jāizvieto bija, uz lauka mūs neatstāja.
Tad vēl bija tāda māja, kur mūs izmitināja. Māja no divām telpām – vienā pusē mēs dzīvojām, otrā – Apiņu ģimene. Tajā mājā bija vistu būrītis stūrītī, elektrības nebija, tikai petrolejas lampa.
Vasarā Jums dārzs bija?
Jā, kartupeļus stādīja, no Latvijas sēkliņas atsūtīja, audzējām visu ko. Mājas iekšpusē, pagrabs apakšā, tā vidū vairāk, jo sals ļoti liels. Kā Oktobra svētkos sāka tā līdz pavasarim, visi ar vaļiniekiem staigājām Tādu atkušņu nemaz nebija. Šoziem es arī ar vaļiniekiem staigāju.
Tos pirmos gadus gājām turpat skolā un vēlāk uz otru sādžu, kur bija tālākās klases.Te bij' viens skolotājs un četras klases, daudz mēs latviešu bērni bijām. Es tagad tiem krieviem saku, kas mums toreiz noteica, kādā skolā tu gribi iet:latviešu vai krievu. Vienīgā izvēle bija un turpat bij' jāiet. Tās pirmās bija krievu grāmatas, viss notika krievu valodā. Skolotājs bija krievs, viņam arī daudz bērnu bija. Viena telpa bij' tā klase – tur mēs visi. Skolotājam bērni bija tādi maziņi, kādreiz ierāpoja klēpī, kādreiz apčurājās. Viņi arī turēja gotiņu – balta tā gotiņa bija.
Cik gadus nogājāt?
Jā, septīto gandrīz beidzu, pavasarī aizbraucām projām. Kad atbraucām – atsāku iet piektajā klasē. Te mēs bijām pieci represēto bērni. Runāt jau mēs runājām un lasījām, bet rakstīšana – ne garumzīmes, ne kas tāds.
Jums patika mācīties?
Jā, arī skolotāji ne slikti izturējās. Mēs bijām pieci bērni – es ar māsu, tad Cīruļu Anita, mēs tur sādžā bijām kopā, Zālīšu Imants, tas gan bija no Kolpačevas vai Parabelas, tad Ozoliņu Pēteris, viņš Siguldā nebija savā mājā ticis, kad atgriezās, Krimuldā apmetās. Skolotāja Rozenberga, kura bija arī vīramāti mācījusi savā laikā, bija atsaucīga latviešu valodas skolotāja. Vēlāk atnāca jauns skolotājs. Izjūtas, lai teiktu sliktas, nebija.
Kā atgriezāties Latvijā?
Ar vilcienu no Tomskas. Mēs jau ātri saposāmies. Mums no Latvijas paziņoja, aizgājām uz komandatūru, dabūjām pases un darbinieki taujāja, kā mēs zinot. Tēvs bija teicis, ka no Latvijas tēva brālis paziņojis. Bija labi, ka pavasarī atbraucām, varēja vēl dārzu apstādīt, tas bija vēls pavasaris.
Jūs atgriezāties savās mājās?
Nē, pirmā tūrē mēs atgriezāmies pie tēva brāļa, mēnesi nodzīvojām tai mājā. Mums solīja. Mūsu mājā bija teļu ferma. Tur visādi tie kopēji, māja pilna ar iedzīvotājiem, tur nebija kur atgriezties. Vienā istabā bija iemūrēta plīts, tanī dzīvoja viena ģimene. Tanīs trīsās – caurstaigājamajā, tur dzīvoja viena ģimene, tad vēl virtuve un meitas istabiņa, tur atkal dzīvoja viena ģimene. Tos vajadzēja kaut kur izvietot. Pēc mēneša iebraucām kaimiņu mājā, kur neviens nedzīvoja. Viņi bija pabēguši no represijām, neviens tur nebija. Tēvs tur ielika vieglas durtiņas un logu, divas telpas tur bija, tā mēs tur nodzīvojām līdz 20.septembrim. Atgriezāmies savās mājās, jo tēvs ar māti paņēma tos lopiņus kopt.
Bet tur Jūs dabūjāt tikai vienu istabiņu?
Mājās, tur mēs dabūjām tās trīs istabiņas un tad viņi paši pamazām aizgāja. To fermu māte ar tēvu pārņēma, 74 teļus apņēmās apkopt. Vecāmāte atbrauca atpakaļ tanī mājā, kur mēs tās durvis ielikām. Paši sienu sapļāvām, kolhozs iedeva govīti, Marijas tante atdeva aitu, māsas vīrs mammai uzdāvināja sivēnu. Viņš kopa cūkas, prēmijas saņēma un varēja mammai uzdāvināt sivēnu. Arī vistas atveda ... visu saimniecību atjaunoja, cik nu toreiz atļāva.
Pa vasaru gājām ganos. Tēvs atjaunoja mājai jumtu. Putnu kūts mums pirms kara bija. Tēva brālis ar putniem bij' savā laikā darbojies, divas reizes nedēļā bij' braucis ar olām uz Rīgu. Visas istabas bija skaistas, arī apkurināmas. Pēc kara tas viss bija paputējis. Tā kūts vēl bija palikusi, jumtu tur vajadzēja atjaunot. Dabūja skaidas un jumtu uzlika.
Kad mēs gājām vidusskolā, tad arī no Rīgas brauca talkās. Veselu mēnesi talkā biju laukos, kaut kur Lietuvas pierobežā.. Vēlāk arī no rūpnīcām sūtīja talkās uz kolhoziem.
Riebīgākais bija tas, ka Oktobra svētkos bija gājienā jāiet, Maija svētkos arī. Es vienu reizi esmu gājusi gājienā. Kā mēs tikām vaļā to es nezinu, neatceros, ka biju gājusi gājienā. Tās prēmijas varbūt paskatījās, ka nav gājienā gājis – neiedeva.
Vīram tēvs arī Sarkanajā Armijā kritis. Trīs puikas māte audzināja.
Kā sauc Jūsu vīru?
Uldis Kronbergs – dzimis 1940.gada 13.janvārī. Tagad mēs dzīvojam viņa īpašumos. Vecākais brālis nomira, to mājiņu uzčabinājām.
Cik liela saimniecība Jums tagad ir?
Man sava saimniecība, viņam sava.
Jums tagad ir ... dārziņš, kāda vistiņa?
Nē, vistiņas man nav ... trusīši ir. Vistiņas es nevaru turēt, tur visi tie zvēri, caunas un ... , tie ņem gar zemi visu. Pagājušajā gadā sāku ar trušiem, līdz tam nebija neviena dzīvnieka.
Kultūras pasākumi?
Kaut kur jau braucam, te uz Rīgu atbrauc uz teātri, Krimuldā arī represētie, bet tie nav tik aktīvi, represētie un pensionāri, iepriekš mēs tur arī bijām, tagad arī.
Jums dendroloģiskais parks arī ir?
Tur ir ļoti interesanti. Jā, jā arī baznīcas vairākas: Krimuldas, Turaidas, kapu arī daudz mums ir. Ekskursijā kādreiz braucam. Pensionāri prasa to autobusu un brauc. Tās ir tādas īsas ekskursijas, no rīta deviņos sākam un laicīgi jau esam mājā. Kaut kur tā aizbrauc: uz Allažu kaļķu gravām, arī tālāk – Neretā. Tad es kaimiņu pagastā, man tur radi dzīvo, es tur pievienojos. Vīrs, tas negrib, bet tagad arī brauc. Pagājušajā gadā bijām uz Lietuvu, divas dienas izbraucām, pašiem jāmaksā, bet ar visu gidu, tā ļoti interesanti. Palangā bijām, Kuršu kāpā, Klaipēdā. Šogad būs jābrauc atkal. Tie pensionāri paliek visi veci, aktivitāte vairs nav tāda, mazāk to braucēju ar, tas autobuss paliek aizvien tukšāks.
Vai sulas tecināt?
Mēs kļavas tagad tecinājām. Bērzi šodien jāiet skatīties vai nevar ieurbt, dziļš sniegs bija, vakar tikai nokusa. Es biju Rīgā pie māsas, pa to laiku nokusa.
Neviens vairs uz laukiem negrib. Vīra brālim trīs dēli – neviens negrib. Kad pārlaiž acis , laukos nekādas perspektīvas nav. Krimulda ir tuvu Rīgai, daudzi brauc uz Rīgu – kur var tikt.
Tik skaista vieta? Vai tiešām neviens negrib savu zemi iekopt?
Negrib laikam vairs. Mēs jau arī pārējo iznomājam. Kādu tehniku lai iegādā, nav tādu līdzekļu.
Mans tēvs bija vecākais dēls ģimenē. Jaunāko viņš bija izvadījis Mūrmuižas dārzkopības skolā. Jūļonkul, kad viņam bija 80.gadi, prasīju, kuri dzīvē tev vislabākie gadi bij? Tad, kad mans brālis mani sūtīja skolā, viņš bija izgājis arī Rīgas meliorācijas skolu. Tad mans tēvs ar savu saimniecību un saimniekošanu to varēja nopelnīt.
Bet bija mērķis kāds?
Mēs arī negājām un neprasījām, lai dod kādas brīvpusdienas. Mums Sibīrijā arī, .. ģimene, izvesta no ''Lielkājām'', vecāki miruši ... divi bērni (vecāki par mani), aizvesti vieni uz Sibīriju, kad atgriezās, viņi gāja uz skolu tādi, kādi bija. Tā mēs visi gājām.
Tagad visi kaut ko gaida. Tur jau ir tā lieta, ka visi.
Vai lauku mājas Krimuldas pagastā visas ir apdzīvotas?
Dikti daudz ... , ja mēs tur nebūtu, viņa nebūtu apdzīvota. Apkārtnē dzīvo tādi paši kā mēs. Lielākā daļa ir tādi, kur vecvecāki vai vecāki dzīvojuši ... kas atgriezās. Ir kur jaunas, skaistas mājas būvē, bet vienalga, viņi strādā Rīgā.
Atceros ... kā tēvs pats tos ķieģeļus taisīja. Agrāk, Latvijas laikā tos sviesta kilogramus lika kastītēs un pakoja iekšā, tēvs tos izmērus zināja un iztaisīja tādus pašus ķieģeļus – izdedzināti viņi nebija, bet no māla. Sākumā jāaplaista ar ūdeni, lai nesaplīst , tad jāapžāvē. Mums bija jāatnes visi mājā. ''Čugunkas'' jau nebija, siltums nekāds neturējās, bet viņš uzmūrēja no šiem ķieģeļiem un bija labāk.
Mammai iedeva kaut kādu naudiņu, tā mēs arī dzīvojām. Tie vaļinki, tie mums bija vēl te līdz, tie stulmīši, tie jau nenodila, bet apakšas jau nodila. Tēvs no tiem stulmiem piešuva apakšu? Kā viņš to izdarīja? Kā viņš varēja piešūt? Tur taču nevarēja uz vienu un otru pusi šūt, bija jāmāk to izdarīt. Tagad vēl domāju, kā tēvs to izdarīja.
Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...
Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...
Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...
Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...
Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...
Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...
Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
<
Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...
Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...
Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...
Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...
Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...
Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...
Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...
Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...
Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...
Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...
Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...
Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...
Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...
Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...
Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...
Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...
Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...
Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...
Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...
Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...
Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.
Lasīt vairāk...
Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...
Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...
Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...
Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...
Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...
Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...
Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...
Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...
Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā
Lasīt vairāk...
Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā
Lasīt vairāk...
Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo
Lasīt vairāk...
Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā
Lasīt vairāk...
Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā
Lasīt vairāk...