Gunārs Resnais

Gunārs Resnais: Represētie nav patērētāji

Viktors Avotiņš

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) ilggadējais, tagad bijušais vadītājs Gunārs Resnais, manā uztverē, ir tas cilvēks, kurš padarīja apvienību politiski respektējamu visaugstākajos varas līmeņos. Turklāt blakus tam, ko politiski represētie pamatoti varētu gribēt no valsts, vienmēr tika likts apvienības viedoklis par valsts lietām, tās ieinteresētība.

- Jūs ar nelieliem pārtraukumiem esat vadījis apvienību kopš 1991. gada. Kāds ir jūsu personiskais šā laika un darba vērtējums?

- Apvienība organizējās 1989. gadā. Šajā laikā esmu bijis gan priekšnieks, gan priekšnieka vietnieks, gan valdes loceklis… Ja vērtēt šo dzīves posmu kopumā, tad tas nav bijis velts. Ir bijuši klupieni, bet kopumā ir izdevies izdarīt to, ko es esmu vēlējies.

Es sāku vadīt apvienību grūtā brīdī. Tā bija tikko kā divi gadi kopš dibināta. Nācās stipri domāt par to, uz kurieni iet pati apvienība, ko mēs gribam panākt? Pirmos divus gadus tika atbalstīta it kā ļoti skaista nostāja - mēs neesam komunisti, mums nekādas privilēģijas nevajag. Bet, vērojot to, kas tolaik notika apkārt, radās apziņa, ka lielīšanās ar to, ka nevienam neko nevajag, nav ne saprātīga, ne taisnīga. Mums ir jāatgūst savi īpašumi. Rīgas 49. vidusskolas zālē, konferencē, es to izteicu un mani ievēlēja par apvienības priekšsēdētāju. Sākām runāt par īpašumu atgūšanu. Sākām darboties. Bet - radās grūtības. Jutām, ka paši neko izdarīt nevaram. Radās ideja, ka ir nepieciešams meklēt likumdevēja atbalstu. Divreiz bijām pieņemšanā pie Anatolija Gorbunova. Attieksme bija laba, bet apvienības valde saprata, ka mums vieniem šī lieta ir par grūtu. Strādājām kopā ar Zemnieku savienību. Es iestājos Zemnieku savienībā. Lai gan personīgi manai dvēselei dikti tuva bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, palikām pie Zemnieku savienības. Viņi mūs izvilka. Esmu par to viņiem pateicīgs. Īpaši pirmajam priekšsēdētājam Aivaram Berķim. Atsaucība bija.

- Jūs tikāt ievēlēts Piektajā Saeimā. Bet ne jau tikai īpašumu atgūšana nodarbināja apvienību?

- Jā, tad radās mūsu, politiski represēto, četras prasības. Mēs prasījām no politiskajām partijām: - aizstāvēt mūsu īpašumu atgūšanu (beigās atguvām tos par brīvu, zemes iemērīšana bija par brīvu); - mēs lūdzām nodokļu atlaides; - lūdzām atlaides transporta izmantošanā; - sociālās lietas (pamatā - veselība). Zemnieku savienība tajā laikā to iznesa. Faktiski visi minētie punkti tika izpildīti, tika iestrādāti likumos. Bet - nekad taču nav bijis tā, ka… līdz ar to ir miers. Mainās ministri, mainās valdības, mainās attieksme… Sāc klapatot atkal no jauna…

- Skatoties uz saviem radiem, man šķita, ka tie darbojas drīzāk politiskā nekā sociālā organizācijā…

- Politiski represēto apvienība var darboties dažādi. Es te apstājos tikai pie tā pirmā posma. Bet mūsu princips, kamēr vadīju apvienību, bija - centrālās valdes darbs jāvērš uz āru. Uz valdību, uz Saeimu. Vēlāk nāca klāt sadarbība ar vēstniekiem, mūsu Eiropas Parlamenta deputātu atbalsts. Sākotnēji apvienība plānoja savu darbu tikai uz iekšu. Bet, kad sāka just, ka ir atvieglojumi, mūsu kurss iepatikās. Tad es ar LPRA valdi varēju sākt justies uz zaļa zara. Tomēr - protesti ir bijuši dikti lieli. Esmu izgājis pat tiesas procesus. Ļoti daudziem nepatika tas, ka gāju kopā ar Zemnieku savienību. Bet - viņi mūs tiešām aizstāvēja visos pasākumos, gājienos pie Brīvības pieminekļa…

Tas ir tas viens etaps. Nākamais… Piemēram, Eiroparlamenta vēlēšanas. Mums valdē radās doma, ka šie deputāti ir jāatbalsta. Jo toreiz (un varbūt vēl tagad) Eiropas Savienībā un tās valstīs nosodīt komunistisko režīmu nemaz nebija tik populāri. Tālāk - šajā pašā nolūkā mēģināju panākt, lai mūsu pasākumos piedalās vēstnieki. Tas bija daudzu gadu darbs. Daudz man šajā ziņā pateica priekšā Guntis Ulmanis. Vēl vairāk - Vaira VīķeFreiberga. Sāku pārliecināt savējos, ka jāaicina iet ar mums kopā valdības pārstāvji. Taču starp represētajiem bija ļoti spēcīga grupa, kas teica: mums nevienu nevajag. Paši ejam, paši darāmies, paši runājam… Piemēram, aicinājām nākt ar mums prezidentu Gunti Ulmani, un viņš nāca. Taču bija vīri, kuri teica: neiesim kolonnā, iesim pa trotuāru, jo… prezidents komunists. Vēlāk nomierinājās. Es guvu atbalstu.

- Kā panācāt to, ka gan 25. martā, gan 14. jūnijā notiekošais ir valsts protokola pasākumi?

- Sākām aicināt vēstniekus. Nenāk, atrakstās… Mēs toreiz nezinājām, ka sabiedriskai organizācijai nav tiesību aicināt vēstniekus uz saviem pasākumiem ar oficiālām vēstulēm. Esmu ļoti pateicīgs Vairai VīķeiFreibergai, kura praktiski pamācīja, kā tas jādara. Viņa ieteica, lai vēstniekus uz mūsu pasākumiem aicina valdība. Mums vēstnieki bija vēlami ne jau kā pagodinājums, bet tāpēc, ka mēs cerējām caur viņiem panākt Eiropā adekvātu attieksmi pret komunistisko režīmu. Būdams Ministru prezidents, mūs ļoti atbalstīja Andris Bērziņš. Vienā no gājieniem viņš piedalījās ar eirokomisāru Ginteru Ferhoigenu. Tas izskanēja presē. Man pat brālēns zvanīja no Vācijas un teica: klausies, mūsējais bija pie jums… Es uzskatīju, ka tas ir panākums. Jo, ja mums būtu tikai tas, ko minēju iepriekš, - atvieglojumi medicīnā utt., tas būtu vien patērētāju ieguvums.

Taču atkal pagāja gadi, līdz, turpinot darboties, beidzot nonācām līdz situācijai, kad mūsu 25. marta un 14. jūnija norises kļuva oficiāli valsts protokola pasākumi. Šodien represētie var klusēt vai kā… viss notiek. Tie ir panākumi. Jo šodien situācija jau ir tāda, ka - mainās ministri, bet attieksme nemainās. Ierēdniecība jau ir pieradusi, ka ir represēto organizācija, ar kuru rēķinās valdība, ar kuru rēķinās Saeima, ar kuru rēķinās starptautiski… Palēnām mūsu situācija ir nostabilizējusies.

Vēl pluss ir Ikšķiles salidojums, kuru finansē novadu pašvaldības. Arī pašvaldības pie tā ir pieradušas, un līdz ar to ir nostabilizējusies arī LPRA eksistences situācija.

- Vienlaikus - LPRA Saeimā nav turējusies tikai un vienīgi pie Zemnieku savienības.

- Nenoliedzami lielākā sadarbība un lielākais atbalsts pēc Zemnieku savienības ir nākuši no Nacionālās apvienības. Jo - lai kā represētie būtu izmētāti pa pagastiem, lai cik dažādās partijās būtu, nacionālā tēma ir un paliek svēta. Latvietība ir jāsargā. Mēs sadarbojamies. Ārkārtīgs paldies Gaidim Bērziņam. Viņš ir ļoti daudz gādājis, lai tiktu sakārtots mūsu telpu jautājums.

Bet liktenis šajos gados devis man prieku satikties ar daudziem ļoti spējīgiem, interesantiem cilvēkiem. Es, piemēram, dikti gribētu uzteikt Helēnu Demakovu. Viņu uztver dažādi. Bet viņa ar sirdi un dvēseli nodarbojās ar mūsu memoriālajiem pieminekļiem. Pati organizēja lielos konkursus… Nevaru nepateikt «Paldies!» Vienotībai, kura ilgstoši bija premjera partija. Paldies Solvitai Āboltiņai, kura prata mums palīdzēt bez liekvārdības, ātri un aši. Un arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece mūsu sadarbībā bijusi lietišķa un saprotoša. Paldies! Nacionālradikāļi mums pārmet, bet es esmu teicis, ka mēs sadarbojamies ar visām Saeimā esošajām partijām. Piemēram, Andrejs Klementjevs, viņa partija mūs vienmēr ir atbalstījuši sociālajās lietās.

Esmu saņēmis ļoti lielu, neatsveramu palīdzību no konkrētiem cilvēkiem. Dažādās partijās. Lai represētie neizskatītos pēc patērētājiem, pēc lūdzējiem. Domāju, ka zināmā mērā tas ir izdevies. Un man ļoti negribētos, lai šodien apvienība atkal atgriežas pie tā, ka strādājam tikai uz iekšu un ārējo vēlmju nav.

- Kas nav izdarīts?

- Valde manā vadībā nav panākusi kaut cik normālu informācijas apriti starp centrālo LPRA valdi un republikas nodaļām. Bija sava avīzīte, bet - nav, kas raksta! Latvijas Avīze piekrita reizi mēnesī dot rubriku represētajiem. Atkal - nav, kas raksta!

Nenokārtots ir pensijas jautājums. Latvijā ir kādi pāris novadi, kur represētajiem katru mēnesi piemaksā 50 vai 70 eiro. Bet valdība gan varēja ko pielikt klāt visu represēto pensijām. Tā, iespējams, ir lielākā problēma. Citādi viss ir nostabilizējies.

- Grāmatā Aizvestie atrodami dati par 44 275 cilvēkiem. Cik no viņiem tagad ir dzīvi un Latvijā?

- Pēc Migrācijas pārvaldes datiem, uz pirmo janvāri kopā ar fašistiskā režīma represētajiem mūsu vēl bija ap 14 000. Bet - mums katru gadu nāk ap 60-70 cilvēku klāt. Tie, kam līdz šim nekas nav bijis vajadzīgs, jaunie, kas tur dzimuši… Nāk vecums, nāk pensija, sāk klapatot, lai būtu represētā statuss… Laužas arī daudzi, kam nepienākas. Diemžēl lielākā daļa nāk iekšā nevis lai aizstāvētu savus senčus un nosodītu varmācīgo sistēmu, bet lai kaut ko gūtu sev.

- Vai katrā konferencē un salidojumā represētie pieņem vismaz vienu rezolūciju, kas vērtē valsts lietas, politiku. Sakiet, piemēram, ko jūs domājat par to, ka mūsdienās valsti brīvprātīgi pametuši daudz vairāk cilvēku, nekā savulaik izvesti ar varu? Kas jādara, lai panāktu būtisku reemigrāciju?

- LPRA valde ir pievērsusies šim jautājumam vairākkārt. Esam šo to arī ieteikuši. Ir kaut kas jāmaina tajā saimnieciski politiskajā struktūrā, kāda valstī šodien pastāv. Ja teikt skaļi - šī sistēma ir izsmelta. Parlamentārajā iekārtā, nemitīgi strīdoties un naidojoties citam ar citu, mēs nekur tālāk nevaram tikt. Mūsu demokrātija noved pie stabilas viduvējības. Bet - ne augstāk. Ir nepieciešamas krasi lielākas tiesības Ministru prezidentam. Vai arī - es personīgi tūlīt ietu uz prezidentālu valsti. Demokrātisku, prezidentālu valsti. Tad to tā nevarēs izšūpot. Šobrīd katra partija, kas saiet koalīcijās, ir ieinteresēta ar visādām patiesībām un nepatiesībām vilkt sevi tur, kur nav nekādas draudzības… Pat vienojušās par zināmiem punktiem, tās gaida, kur kāds paklups, lai pievāktu viņa lietu. Turklāt - esam likvidējuši rūpniecību, bez kuras laba ekonomika nevar būt. Plikās darba rokas bez darba ekonomisko efektu nedod.

Saeima ir saņēmusi dažādus priekšlikumus. Labi rakstīja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Bet atklājās, ka partijas nekādi nevar piekrist dot kādam lielāku varu un sev to atņemt. Visas vienojās - neizskatīsim prezidenta priekšlikumu… Un, ja jau viņš mums neliek mieru, ja prasa šo to grozīt, nedosim viņam nākamo termiņu. Bet es uzskatu, ka ir jāgroza. Citādi Latvijā būs ļoti grūti. Jo mēs nekad neesam plaukuši izlaidīgā, nedisciplinētā demokrātijā, kura jau robežojas ar kaut kādu anarhiju. Tāpēc, ja Gunārs Resnais būtu trīsdesmit gadu jaunāks, viņš sistos par prezidentālu republiku. Vai arī - par pavisam citām tiesībām Ministru prezidentam. Ja savā starpā šķiras koalīcija - valdība nekrīt. Premjers paliek, turpina darboties un meklē citus ministrus. Mēs atbalstījām prezidenta Bērziņa priekšlikumus. Bet… nav iespējams kaut ko panākt. Juristi, kuri nav ieinteresēti kaut ko grozīt, aizstāv partiju intereses. Viņi tevi momentā nogremdē… Satversmes pants tam neatbilst, ES regulas neatbilst, Civillikums neatbilst… Tas ir sāpīgi, ja neko nevar panākt konstitucionālā ceļā. Bet - taisīt revolūciju, taisīt šmuces mēs nedrīkstam. Nacionālo jautājumu dēļ. Tāpēc es uzskatu, ka arī represētajiem vajadzētu būt tai dūrei, kas tomēr piespiež kustināt valdības sviras par labu valstij.

- 25. martā pie Brīvības pieminekļa jūs reiz teicāt, ka jūsu paaudzei jātur prātā varoņdarbs, ko veikušas jūsu mātes, glābjot savus bērnus Sibīrijas sniegos. Jūs to piedzīvojāt un neaizmirsīsiet šā vai tā. Bet vai ir darījuši pietiekami citi, lai jaunās paaudzes turētu prātā un glabātu šo atmiņu? Līdz ar to - valsti?

- Tam tā vajadzētu būt. Bet katrā ģimenē attiecības starp veco un jauno paaudzi tomēr ir ļoti dažādas. Vecajās latviešu ģimenēs auga kopā trīs paaudzes (ja runāt par lauku vidi). Šodienas modernajā Eiropā un Amerikā tas ir savādāk. Tur bērni lido no ligzdas ārā, dzīvo un strādā atsevišķi. Tas atsvešina.

Par mātēm… Es visu mūžu esmu cienījis sievieti. Laikam tāpēc vien, ka viņa spēj būt māte, ka viņa dzemdē dzīvu bērnu, audzina viņu. Mēs, vīri, gādājam līdzekļus, lai māte varētu to darīt. Māte dod dvēseli. Māte attīsta bērnam sirdi. Gaišu domu. Dvēselīti. Mani pašu izveda ar māti 1949. gadā no Babītes pagasta. Mani vecāki bija zemnieki. Tēvs jau bija apcietināts. Gadu pēc apcietinājuma gāja bojā Urālos. Bads… Vecumdienās esmu atkal mājās…

Bet - nevar teikt, ka atgriezušies mēs visu stāstījām saviem bērniem… Varbūt arī tāpēc palaikam esam pasveši. Taču ģimenēs, kurās ir šis caur tēvu un māti ieņemtais iekšējais siltums, kur bērniem ir, ko cienīt, viss ir kārtībā. Bet situācijas Sibīrijā ir bijušas tik dažādas. Darbs, bads, aukstums,… Bet viņai mājās mazais bērns. Bijis pat tā, ka māte ļāvusi saviem bērniem aiziet bojā, palīdzējusi aiziet, lai nemokās. Un pēc tam pati sev darījusi galu. Es uzskatu, ka sieviete ir varone. Viņas būtu dikti jāaizstāv. Arī šodienas darbos skatoties… Mums represētajos visas domstarpības, visi izlēcieni, galējības nāk tikai no vīriem… Bet - man nav piemēru, ka mūsu, represēto, bērni būtu nosodoši izturējušies pret vecākiem.

Jā, šī vēsturiskā atmiņa būtu jākopj arī skolai. Bet šodienas izglītības sistēma mani biedē. Pienākums - tikai mācīties. Uzvedībā pienākumu nav. Mēs savulaik bijāmies tēva un mātes un bijājām skolu. Turklāt - bērnu liktenis tomēr ir atkarīgs no vecāku maka. Tik nelielai nācijai kā mēs, latvieši, tas noteikti jāņem vērā. Jo katrā bērniņā varbūt ir iekšā ūnikums, kaut kāds talants, kuru vajadzētu attīstīt. Bet, ja viņš to nevarēs gūt izglītībā, tad tā arī paliks.

- Kā jūs personiski uztverat ņemšanos ap Okupācijas muzeja attīstību?

- Redziet, pēdējos saietos es lūdzu pārtraukt lietot terminu «memoriāls». Tiku apvainots, ka aizstāvu tikai represēto pieminekli, bet neaizstāvu muzeja piebūvi. Tā tas nav - pret piebūvi neesmu runājis neko. Bet, izmantojot savu ilggadējo darba stāžu kombinātā Māksla, esmu meklējis kontaktus ar arhitektiem, ar māksliniekiem. Tas izdevās. Runa bija par to, ka šim piemineklim jābūt arī tad, ja nav piebūves. Turklāt - to neceļ represētie. To ceļ valsts. Es aizstāvēju mūsu memoriālu. Es cīnījos par mūsu pieminekli.

- Kas šobrīd ir svarīgākais pašai apvienībai darāmais, uz ko jāpastāv? Gan politikā, gan organizācijā?

- Apvienībai nevajadzētu nojaukt tos panākumus, kas gūti, tā teikt, darbā uz āru. Ieslēpties tādā kā sadzīviskā rituālā. Sadzīviskais notiek katrā novada pašvaldībā. Un darba viņiem tur ir ļoti daudz. Mums taču ir nodokļu atlaides, par kurām lemj pašvaldības. Bet par to ir lēmusi Mārupe, Jūrmala… Panākt to arī citur - tas ir represēto nodaļu darbs. Bet - novadi strādā, un tie nav apvienojami vienā politiskā plāksnē. Jo partiju ir daudz.

Bet - ir centrālā LPRA valde, kura pārstāv visus novadus, visus politiskos strāvojumus politiski represēto vidē, iznes tos valdībā, Saeimā un arī starptautiskā arēnā, izmantojot vēstniekus. To nedrīkst pamest. Jā, pastāv uzskats, ka tas ir sarežģīti, tas ir grūti… mums vajag tikt galā pašiem ar sevi. Bet - tādā gadījumā represētie tiešām paliks kā patērētāji. Patērētāji, kuri tālāk neko īsti nevar dot. Arī pagātnes atmaskošanai. Jo pieredze nenāks uz āru.

Gan jau būs labi. Paldies visiem tiem, kas ir palīdzējuši. Paldies Latvijas sabiedrībai, kura nāk pie Brīvības pieminekļa. Visvairāk - tai iedzīvotāju daļai un organizācijām, kuri uzskata, ka represētie nav lūdzēji, nav patērētāji. Lai Dievs svētī Latviju! Un lai ne tik daudz palikušajiem represētajiem labs mūža nobeigums.