Daugavpils

1941.gada 21.janvāra LAP prezidija dekrēts par vieglā autotransporta nacionalizāciju skāra visas personīgās automašīnas. Rīgā, 1941.gada 13.jūnijā Uzvaras laukums bija pilns ar transportu – sabraukušas gan vieglās, gan smagās. Rīgā, Torņakalnā, 13,jūnijā cilvēki steidzās savās ikdienas gaitās, pienāca un atgāja vilcieni uz Jūrmalu un Jelgavu. Kaut kas tomēr bija citādi. Cilvēki tad vēl nenojauta, ka Torņakalna preču stacijā stāv vagoni, un jau sagatavoti cilvēku uzņemšanai.

(Latvijas avīze, 2011.gada 9.jūnijs)

PSRS Valsts drošības tautas komisariāta 1941.gada 5.jūnijā sastādītais Latvijas iedzīvotāju pilnīgi slepenais deportāciju plāns:
Latvijā bija paredzēti pieci izvešanas iecirkņi, 53 savākšanas stacijas un sagatavoti 926 lopu vagoni. Izvešana notika caur trijām Latvijas robežstacijām – Indru, Zilupi un Valku. Lielāko daļu cilvēku uz Krieviju izsūtīja caur Indru.
Stacijā: Grīva – 5 lopu vagoni, Daugavpilī – 24 lopu vagoni.

Velta Dūdele (dzimusi 1911.gadā): ’’Grīvas stacijā iesēdināja lopu vagonā. Biju pati pirmā iemītniece šajā ‘’salonā’’, vēlāk pieveda pilnu vagonu, kādas 15 vai 17 ģimenes. Visus apkārtējos. Grīvas stacijā noturēja vienu dienu, kamēr vēl nebraucām, vīrabrāli aizveda no mums uz citu vagonu, pie vīriešiem.
No Grīvas mūs pārveda uz Daugavpili, kur pieāķēja klāt citus vagonus."

Daniels Šlosbergs (dzimis 1927.gadā): ‘’Mūs izveda no Daugavpils 17,datumā, 14.apcietināja, iebāza vagonā un tikai 17.jūnijā sākām braukt ārā. Mēs nezinājām kas notiek. Veļikije Luku rajonā vilciens stāvēja, pie mūsu ešelona cilvēkus nelaida klāt, kādus desmit metrus attālāk sēdēja trīs vai četri vīri, turēja avīzi un lasīja skaļā balsī, lai mēs varētu dzirdēt, ka ir karš, ka Vācija uzbrukusi."

Lilija Siļicka Celma (dzimusi 1931.gadā): ’’Nezinu cikos mēs sākām kustēties. Mēs ar mammu abas bijām pieplakušas pie lodziņa, un mamma teica: Man liekas, ka es redzēju savu vīru blakus ešelonā. Tad Latgalē pavērās durvis un latgaļi mums meta iekšā žāvētu speķi, biezpiena pakas un piena kannu. Tie gan atgaiņājās ar štikiem, bet tomēr laida, lai nu cilvēkiem ir tā pārtika. Latgaļi bija vissirsnīgākie. Mums tur stacijā iedeva spaini ūdens, tad aiztaisīja vārtus ciet un mēs braucām uz Krieviju.’’

Oļģerts Niedra (dzimis 1928.gadā): ‘’Aizveda līdz Ventspils stacijai, sabāza iekšā vagonos, tēvs palika ārā. Uz sliedēm palika divsimt vīrieši ... Es skatījos caur restēm. Gaidījām kādas divas dienas. Vilciens aizbrauca līdz Tukumam. Stāvēja ... . Tālāk ceļš veda uz Jelgavu, tur atkal stāvējām, tad uz Daugavpili, tur piedzina klāt ešelonu no Liepājas. Ešelonam katrā galā pielika pa divām lokomotīvēm. Kā pārbraucām robežu, mūs sāka dzīt tādā ātrumā, palika pat bail.’’

Luiss Reimanis (dzimis 1924.gadā): ‘’Vienu es atceros – ešelons pieturēja Veļikā, es izkāpu ārā. Vilcienu jau apsargāja zaldāti, krievi, gatavi šaut. Es aizgāju aiz stacijas, kad nācu atpakaļ – mani negribēja laist atpakaļ ešelonā. Bet es domāju: māte ir izsūtīta, māsa arī, tēvs arī būs – kur es likšos.
Kad vilciens brauca cauri Zilupei, tad apstājāmies Sebežā un dzelzceļnieks pārbaudīja vagonus. . .  Tālāk mūs veda caur Maskavu, tur mēs neapstājāmies, jo veda pa apvedceļiem. No ceļa atmiņā palicis – tas bija no Urālu kalniem, kad pāri braucām. Tur bija līkums, kur varēja redzēt lokomotīvi. Mēs bijām ešelona beigās un saskaitījām kādus 40 vagonus.’’

Margarita Siliņa (Stradiņa), (dzimusi 1927.gadā): ‘’Tad mūs aizveda uz Balvu staciju. Uz sliedēm stāvēja dīvains vilciens – izrādījās, ka jāiet uz lopu vagonu rindu, tur bija kādi 4 vai 5 vagoni. Tētis no mums atvadījās, bet mazo Andrīti ilgi turēja piespiestu pie krūtīm, un tad viņam teica: ‘’Nu jau pietiek!‘’ Un tad tētis aizgāja, tas arī bija viss.
Mēs bijām 31 cilvēks vagonā uz augšējām un apakšējām lāvām . . . Naktī vilciens stāvēja uz vietas, rīta pusē mūs sāka vest uz Abrenes pusi, piekabināja vagonus, grūstīja. Bijām Vecumos, tad Abrenē un tad atpakaļ Gulbenē, no rīta bijām Gulbenē. Viss bija naktī. Visas stacijas atceros.. .
Otrās dienas vakarā jutām, ka mūsu vilcienam vairs nav tikai četri vagoni, jo pievienoti citi vagoni no Cēsīm, no Madonas. Braucām atkal uz Abreni. Abrenē no lielā ceļa – uz Daugavpili. Daugavpilī bijā divas dienas, vēl 17. Jūnijā bijā Daugavpilī. Blakus bija vilciens garš, pilns ar cilvēkiem, tādiem kā mēs. Pa lodziņiem varēja redzēt, tas bija no Rīgas – to uzzinājām pēc tam. Bija nemierīgi, grūstīja vagonus, staigāja pa jumtu dzelžainiem zābakiem. Uz rīta pusi mūsu ešelons bija daudz mazāks, redzējām, ka otrā pusē stāv ešelons ar vīriešiem. Visi vagoni bija sašķiroti. Mēs bijām vidū, tad bija Rīgas ešelons un blakus – vīriešu ešelons. Tad mēs sapratām, ka kopā nebūsim . . . 18.jūnija vakarā vilciens sāka kustēties. Bija rāviens kā pērkona dārdi . . . ‘’.