Notikumi, kas risinājās 2. pasaules kara beigās, to attīstības gaita

Sagatavoja: projekta vadītāja Laimdota Podze

1941. gada notikumi Rīgas pilsētā vienlaicīgi atbalsojās visā Latvijas teritorijā. Gandrīz katrā rajona centra dzelzceļa stacijā stāvēja vagoni, lai aizvestu cilvēkus – tikai nometinājuma vietas un patiesie iemesli netika izpausti.

Cēsu represēto biedrība ir izveidojusi PSRS okupācijas režīma upuriem piemiņas vietu, Cēsīs, Pils ielā 12.

Pēteris Ozols stāsta par piemiņas sienas izveidošanu. Ieliekot ne mazāk darba tiks veidota "stūra māja" Cēsīs – telpas jau izraudzītas, skices gatavas, arī ekspozīcijām materiāli savākti. Bez patiesās vēstures izpētes un zināšanām sabiedrība nespēj orientēties mūsdienās un attīstīties nākotnē.

H.Strods, Latvijas avīze, 2011.gada 9.jūnijā: "Latvijā bija paredzēti pieci izvešanas iecirkņi, 53 savākšanas stacijas un sagatavoti 926 lopu vagoni. Izvešana notika caur trijām Latvijas robežstacijām – Indru, Zilupi un Valku. Lielāko daļu cilvēku uz Krieviju aizsūtīja caur Indras staciju." Daugavpils – pēdējais šķirošanas punkts,pāri robežai gāja vilcienu sastāvi, kurus vilka divas lokomotīves.  

Valkas muzeja vadītāja Aija Priedīte. 

Aijas Priedītes stāsts saviļņo ikvienu klausītāju.

J.Cimzes muzejā.

J.Cimzes muzeja - semināra telpās.

Piemiņas brīdis Valkas brāļu kapos.
 

1943/44.gada ziema izvērtās drūma un saspringta visādā ziņā, pilsētnieki knapinājās ar pārtiku, Valkas ģimnāzijas divu maiņu skolu aizņēma bēgļi no austrumiem, no Pleskavas puses lielgabalu kanonādes varēja dzirdēt arvien biežāk, bet lidmašīnas ar sarkano zvaigzni grupās droši lidoja pat dienās.

Pienākot 1944.gada vasarai, sarkanās armijas pārspēks jūtami palielinājās, kaujas kļuva arvien smagākas un niknākas. Jau rudenī vācu armija bija spiesta atkāpties, neatvairāmi virzoties rietumu virzienā. Kad 23/24 septembrī sarkanā armija konstatēja, ka notiek plānveidīga grupas "Ziemeļi" atkāpšanās, tā centās vāciešiem sekot un tos apsteigt. Smagas kaujas tika izcīnītas Valkas, Turnas un Ērģemes apkārtnē. Septembra beigās, kaujās pie Mores, tika apstādināta sarkanās armijas virzīšanās Rīgas virzienā, tas ļāva izvest vācu karaspēku no Igaunijas un novirzīt to rietumu virzienā, tādejādi paglābjot Rīgu no ļoti smagiem postījumiem.

1944.gada rudenī, Latvijai nonākot otrreizējā okupācijā, daudzi faktori ietekmēja nacionālo noskaņojumu, ko sekmēja tā laika patriotiskā audzināšana ģimenē un skolā, ka arī taisnīguma izjūta, kas pastiprinājās apkārt valdošo ētisko un morāles normu degradācijā. Tā Valkas ģimnāzijas skolas skolotāja, Lūcija Pence, izveidoja nelielu skolēnu grupu, kas faktiski darbojās tikai trīs mēnešus, jo 1945.gada decembrī apcietināja un 1946.gada 15.martā notiesāja skolotāju un 12 grupas dalībniekus, ka arī atbalstītājus.

Notikumi mainījās ne pa dienām, bet pa stundām. Iesaukuma pavēste frontē sasniedza 1927.gadā dzimušos jauniešus, arī Laimoni Upmali, kurš 1942.gadā beidza Turnas pamatskolu un iestājās Cimzes valsts ģimnāzijā. Viņu 15.augustā iesauca vācu Gaisa spēku izpalīgos un 19.septembrī apmācību kazarmās pirmā traģiskā nakts – Rīgā, mazajā Nometņu ielā, kad īsi pirms 21.00 atskanēja gaisa trauksme. Visi fabrikas "Aurora" korpusa pagalmi bija pilni ar skrejošiem zēniem.

L.Upmalis dienasgrāmatā raksta: "1944.gada 19.septembrī – 41 kritušais biedrs. Pēc traģiskās nakts apmācību bataljoni steidzami pārgrupējas, pārorganizēts tiek apmācību plāns."

Strauji tuvojoties Ziemeļu frontes līnijai, 24.septembrī sākās Gaisa spēkos jauniesaukto latviešu zēnu lielais pārgājiens Tukuma virzienā, lai 10.oktobrī sasniegtu Liepājas ostu un ar transportkuģi "Donau" izietu jūrā. Kuģu karavānu apsargāja iznīcinātāji. Pēcpusdienā kuģis piestāja Polijas ostā - Gotenhāfenā.

Savukārt, dibinoties Polijas valstij, ar Versaļas konferences 1919.gada 28.jūnija lēmumu, no Vācijas tika izgriezta vesela šķēle – tā saucamais Gdaņskas jeb poļu koridors. Polija sev dabūja pieeju Baltijas jūrai, Gotenhāfenas ostu, šodienas Gdiņu. Un tieši šeit, Dancigas centrā, pārsimts metru no ostmalas ar vāciešu uzbrukumu poļu pasta ēkai, sākās 2.pasaules karš. Pats par sevi saprotams, ka Dancigas atgriešana bija viena no svarīgākajām Hitlera ārpolitikas prioritātēm, Vācijas prestiža un goda jautājums. Ar provokatīvu uzbrukumu Gleivicas raidstacijai Vācijas teritorijā, Polijas robežas tuvumā, 1939.gada 1.septembrī sākās Vācijas uzbrukums Polijai. Lai gan situācija bija militāri bezcerīga, parādot izcilu varonību, pārsteigumu izraisīja Vesterplattes, preču tranzīta noliktavas aizstāvju, vienas pastiprinātas poļu rotas pretestība vācu kājniekiem – septiņu dienu garumā. Vesterplatte – tā ir simbols vīrišķībai, godam, atbildībai un varonībai, ka arī sāpēm, mokām un šaubām.

"Vesterplatte".

Piemineklis piekrastes aizstāvjiem.
 

1939.gada 7.septembrī, Latvijas Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu pastiprināt Robežsargu brigādi Ilūkstes apriņķī, kas robežojas ar Poliju. Dažas dienas vēlāk oficiāli ziņoja, ka sākot ar 23.septembri visā robežas garumā, Latvijas vienības sastopas ar padomju karavīriem. 6.oktobrī Latvijas Iekšlietu ministrija ieviesa dzīvē divu kilometru pierobežas joslu. Ar to beidzās vēstures posms, kad divas neatkarīgas valstis Latviju un Poliju saistīja arī kopēja robeža.

Gatavojot uzbrukumu PSRS, Ā.Hitlers nolēma robežas tuvumā izveidot komandpunktu, kuru nosauca par "Volfsšanci". Izvēle krita uz Austrumprūsijas muižu Gorlitcu, kas atradās 8 km no Rastenburgas pilsētas, tuvu lielceļam un dzelzceļam. Celtniecība sākās 1940.gadā – astoņu kvadrātkilometru lielā meža nogabalā. Oficiāli tika paziņots, ka tiek būvēta ķīmijas ražotne. Darbus lielā slepenībā un militāristu uzraudzībā veica vācu strādnieki un tie turpinājās līdz pat 1944.gada rudenim. Tika uzceltas vairāk kā 80 dažādi militāra rakstura objekti: 7 – īpaši izturīgi dzelzsbetona bunkuri, līdz pat 10 m biezām dubultsienām, 40 bunkuri – birojiem. Nacistu līderiem – Hitleram, Gēringam, Bormanim bija savs bunkurs, gan dzīvojamā māja. Visas celtnes tika labi nocietinātas un nomaskēts ar zāli, košumkrūmiem un kokiem. Maskēja ne tikai ēkas, visa platība bija pārklāta ar maskējošiem tīkliem, izveidojot tādus kā tuneļus, lai neredzētu mašīnu kustību. Apkārt visam izveidoja 15 km garu un 150 m platu mīnu joslu. Bija tikai trīs ieejas, visu kompleksu apjoza trīs aizsardzības joslas. Protams, visas celtnes tika labiekārtotas ar kanalizāciju, ūdensvadu, ventilācijas sistēmām. Sakari bija nodrošināti ar visu pasauli, ceļi noklāti ar betona plāksnēm un bruģi. Visur sargi un paroles, kas mainījās ik pēc dienas.

Pavisam citos apstākļos savu karavīra godu vācu zemē aizstāvēja latviešu zēns, Laimonis Upmalis. Līdz pat 1944 vēlam rudenim viņam ilgs un garš apmācības ceļš pa apmācību nometnēm. Vācijā ziņu sniegšana bija riskanta, tam sekoja gestapo vīri un draudēja kara tribunāls:
L.Upmalis: "Egera – kļuva zināms, ka tas ir Sudetijas apgabals, kas pievienots Vācijai to atņemot Čehijai. Vācu instruktori skaidroja kā notiek lielie uzlidojumi vācu pilsētām. Lidojošie cietokšņi (B-17) uzņem bumbu kravas Anglijā, lielās formācijās, pat simti, dodas pāri Lamanšam un Holandei, līdz nonāk Vācijā. Tiek sagrautas veselas pilsētas Amerikāņi uzlido galvenokārt naktīs. Blīvs tepiķis no fosfora un fugasa bumbām visu pārvēršot liesmu mēlēs."
 

25.novembris - Austrija, Tīringas kalnu ciemats.
L.Upmalis: "Tagad skaitāmies pretaviācijas karotāji – zenītnieki. Apmācītāji, kā jau lielgabalnieki, tomēr šķīet robustāki un niknāki.
Ir otrā Ziemassvētku diena un mums atklāti pasaka, ka mūs gaida Rūras apgabals – Vācijas galvenā ieroču kalve. Jāpalīdz aizsargāt pret nekaunīgajiem angļiem un amerikāņiem. Rietumos fronte jau pie Reinas, Austrumos bēdīgāk – Berlīne apdraudēta. Brauciens ieilgst, bieži sabombardēti sliežu ceļi. Katram vilciena sastāvam piekabinātas platformas ar zenītlielgabaliem un ložmetējiem. Ir piefrontes atmosfēra.
Drīz esam galapunktā – dodamies iekšā solītajā Rūras apgabalā, kur pilsēta pie pilsētas guļ nelielos attālumos. Seko pārgājiens pa ieleju divu stundu garumā, līdz pretim slejas stāva, pelēka siena – kā milzu mūris. Drīz pamanāmi daudzi elektropārvadu torņi un vadi. Tātad ūdens elektrostacija, izejot cauri Giness un Delekas ciemiem, nonākam dambja – aizsprosta virsotnē. Sākas sprostbalona starta un ievilkšanas iemaņu slīpēšana, līdz esam apguvuši šo nodarbi..
Austrumos krievi jau pie Kistrinas – tuvu Berlīnei. Rietumos sabiedrotie gatavojas forsēt Reinu, Vācija ielenkta no četrām pusēm. Klausoties dunoņā rietumu pusē un pārlaižot zemlidojumus, šķiet, ka fronte tuvojas.
 

2.aprīlī fronte sasniegusi Soestes pilsētu, t.i. ziemeļaustrumos no mums, Vai neesam aplenkti? Moenas zenītlielgabaliem un citiem svarīgiem militāriem objektiem punktiem jau paliktas mīnas. 6.aprīlī – nododam zemes, parka un meža īpašniekam savu tehniku, ko var lietot mierīgā dzīvē. Pēcpusdienā, ap plkst. 16.00 izziņo trauksmes stāvokli A -2. Tas nozīmē, ka atstājam dienesta vietu un ar savu mugursomu plecos dodamies nezināmā virzienā. Ap ezeru visās štellēs notiek spridzināšana un tehnikas sadauzīšana pēc reglamenta. Sveika, mana štelle, Moenas ezera nogāzē! Šo ziemu devi patvērumu un mazliet siltumu. Mazliet pat žēl ... "
 

17.aprīlī – Reinbergas kara gūstekņu nometne.
L.Upmalis:"Kolonnā dodamies iekšā tādos kā apsargātos laukos – uz stūriem ložmetējnieki torņos, pie ieejas saņemam pirmo gūstekņu pārtikas devu - četras nelielas konservu kārbas. Katrai kārbiņai klāt atslēdziņa. Kaut kas jauns. Visapkārt līdzenums ar nelieliem pauguriem. Dažas saimniecības ēkas un, liekas, nobradāti tīrumi. Gulēšana uz zemes agrā pavasarī – laikam nav veselīgi. Bet.. esam apzagti. Nākošajā dienā sākās cīņa par ūdeni. Dubļi sniedzas līdz potītēm."

L.Upmalis: "13.maijs – svētdiena. Līdz mums nonāk ziņa, ka karš beidzies, Vācija kapitulējusi. Hitlers izdarījis pašnāvību Berlīnes mītnē. Kurzemes katlā vēl turoties mūsu leģionāri. Kas notiks ar mums?
 

29.maijā – atstājam Reinbergas gūstekņu nometni un dodamies uz tuvējiem sliežu ceļiem. Naktī esam pārbraukuši Beļģijas robežu, garām slīd apburošā Francijas daba, bet... franči paši kā naida mākonis. Mūsu izkārto Latvijas karogu ešelonu vidū nepazīst un neņem vērā. Izšķirošā, protams, ir vācu uniforma, tās viņi pagalam neieredz".
 

2.jūnijā - Šartras pilsētas stacija. Karagūstekņu nometne lielās pilsētas nomalē. L.Upmalis: "14.06. 1945.gada – Pienākusi liktenīgā diena. Kauliņi ir mesti! Arī es saku "jā" un parakstos. No 5.decembra – Poļu zemē, reizēm stāvam, reizē braucam. 1946,gada naktī uz 9.janvāri esam Rīgas stacijā."

Laimonis Upmalis 2016.gadā.
 

Slepenībā turētais "Vilku midzenis" bija nodrošināts un darbojās pret visiem iespējamiem uzbrukumiem, kā no gaisa, tā sauszemes. Kopumā projekts izmaksāja 36 miljonus reihsmarku. Ir liecības, ka divi cilvēki nejauši bija nokļuvuši nometnes iekšienē. Šodien ir dota iespēja soli pa solim atkārtot un izzināt grāfa fon Štaufenberga maršrutu 1944.gada 20.jūlijā, kad šis vācu oficieris devās uz apspriežu bunkuru veikt atentātu pret Hitleru.

Redzēdams, ka plāns izgāzies, ģenerālpulkvedis Fridrihs Fromms, kurš zināja par sazvērestību tomēr tai netraucēja, glābdams savu ādu, arestēja Štaufenbergu un trīs viņa līdzgaitniekus.

Ā.Hitlers Vilku midzenī uzturējās no 1941.gada 24.jūnija līdz 1944.gada 20. novembrim, kopumā 900 dienas. Tuvojoties padomju armijas pārspēkam, 1945.gada janvāra mēnesī, vācieši paši "Vilku midzeni" saspridzināja un apkārtni nomīnēja.

Piemiņas zīme grāfam fon Štaufenbergam.

Hitlera eskorta nodaļas ēka.

A.Grīnbergs un P.Bišofa apskatot "Vilku midzeni".

Betons netika žēlots ceļot, ne trotils visu saspridzinot.

Polija kalpoja kā tranzītvalsts daudzām karaspēku vienībām un bija mājupceļš mūsu karavīriem. Kara likumi pat kara pēdējās dienās bija ļoti nežēlīgi.