Valijas Kalnietes atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Valija Kalniete
dzimusi 1943.gadā
Susējas pagastā

Vecāki: Strumska Alma un Jonas 1924.gadā atbēguši no Lietuvas un apmetušies Susējas pagasta ''Ceplīšu'' mājās, no kurienes arī ģimeni izsūtīja. Vecāki strādāja pie saimniekiem uz pusgraudu, pamazām iedzīvojās un 1943.gadā piedzima Valija, 1945. gadā Ēvalds, īsi pirms izsūtīšanas – pastarītis Osvalds.

Par ģimenes dzīvi pirms izsūtīšanas maz atceras, jo Valijai tad bija nepilni seši gadiņi.

Atmiņā ir tādas spilgtas epizodes:
''Kad braucām projām, mums bija divas vecmammas. Vecmammas palika, viņas neizsūtīja. Atceros, abas ar vecmammu govi vedām pāri Radžupītei uz Aknīsti, pilsēta kādi 3.km no mūsu mājām, bet kāpēc es līdzi gāju? Vai iepriekš bijām brīdināti, to es neatceros.
Atmiņā, ka saimniece pie tās krāsns cepa pankūkas un to pēdējo brīdi mūs vēl baroja, kad mēs jau kravājamies. Atļāva maisos ielikt kaut ko ... tie labi bija, kas nāca līdzi. Mamma sameta rokdarbus, tamborējumus, adījumus. Brālītim par pienu atdeva Sibīrijā, viņš mums vismazākais bija, pienu vēl vajadzēja.
Vēl stāstīja, ka brālītis bij' kažokādās ietīts, kad slapināja – tādi tvaiki vien nākuši ārā no tās ādiņas.
Māte vēl tādus nostāstus stāstīja, ka sādžā gotiņa metusies mums virsū, iet ar ragiem brālītim virsū, bet es kaut kur aizskrēju, bet kas un kā, kādā veidā, tas puika izglābās. Es, 6gadus vecs bērns, aizskrienu, atbildības nekādas.

Kā sākās skolas gaitas?
Man atnāca skolotāja mājās, biju izskrējusi dārzā ar mazu spainīti, biju salasījusi tīrumā kartupelīšus, kas pa ziemu izstāvējuši – tādi sausi, stērķeļaini. Mēs tos kartupelīšus sitām ar plaukstām kopā un likām uz pannas cept. Taukvielu nebija, nekā mums nebija no sākuma. Par saldumiem nav ko runāt. Kad atskrienu mājās no skolas prasu mammai: mums trijās daļās jādalās, bet kaimiņos – Vanda, viena ēd.
Skolā gāju, bet nebija apavu ko kājās vilkt un skolotāja Sorokina, mani pasitusi padusē, nesa līdz mājām, bieži vien arī pāri peļķēm.
Puikas situ pa skolu, tāpēc, ka apsaukājās. Mammai bieži uz skolu bija jāiet.

Omskas apgabalā, Boļšerečas rajonā, Kolbiševas sādžā nodzīvojām visi kopā vienpadsmit gadus.

Tagad, Lēdmanē, mums tā vieta: Vajadzēja izrakt aku. Grodi bij' nopirkti, viss bija – seši grodi un septītais virsū, man bija viss jākoriģē ar tiem racējiem. Mazbērni skraida apkārt, vīri ar āderu meklētāju vēlreiz pārbauda to āderu vietu, kaut gan no Lielvārdes ļoti zinošs onkulis bija bijis un precīzi pateicis āderu vietu, kur avots ir. Rok vīri ...  rok vīri, vienu dienu, otru rok ... 350 lati tā summa nolīgta bij. Tie mazbērni skrien apkārt un prasa, kad būs gatavs? Kad tā otrā diena nāk uz vakaru, zemes īpašniece prasa: Cik Tev būs jāmaksā par to aku? Es saku ... tik un tik nolīgts., viņa saka, bet tu pajautā, cik tad īsti būs jādod? Jautāju racējiem, viens tāds vecāks kungs bija, otrs tāds jauneklis ... . Jūsu mazbērni jau man samaksāja – iedeva tūkstoš latus. Mazbērni bij' sagatavojuši papīra naudiņas. Jā viņi jau ir samaksājuši un sakarā ar to humoru man iznāca 325 latus samaksāt.
Ūdens akā ļoti, ļoti jauks – dzidrs, dzidrs, kaļķa maz un mēs uz Rīgu vedam ūdeni ar pieclitrīgajiem traukiem visai nedēļai Un visi bērni dzer to ūdeni.