Veras Krieviņas atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 

Vera Krieviņa
dzimusi 1956.gadā
Noriļskā

Ja mēs gribam runāt par tām atmiņām, kas man ir par to dzīvošanu Tālajos ziemeļos, tad man ir jāatceras kaut kas no tādiem bērnu gadiem, kas ir atstājuši kaut ko dziļāku manā dvēselē. Man ir grūti pateikt vai tās ir manas zināšanas, vai tas ir ielikts no vecākiem, viņu priekšstati vai viņu atmiņas. Cik es atceros sevi kā bērnu, vienmēr man ir bijusi tāda sajūta, ka es biju kaut kāda svešiniece, atsvešināts cilvēciņš, kurš ir it kā saskāries ar citiem cilvēkiem, spēlējies ar bērniem, bet tas ir bijis kaut kas ārējs, jo nebija kādas iekšējās tuvības starp bērniem ar kuriem es biju kopā.

Pirmās atmiņas par to, kāda es esmu bijusi. Man veidojas glezna: esmu ietīta bērnu autiņos, kura guļ uz galda un pie manis ir sieviete, lauciniece lakatiņā un es guļu tādā vēsā vietā un jūtos ļoti tāda saspiesta, nevis saspiesta, bet tāda ļoti apātiska. Mamma stāstīja, ka pirmo gadu viņai bija jāiet darbos un viņai nebija kur mani atstāt un viņa sarunāja ar vienu sievieti pie kuras viņa mani nesa. Tā sieviete, cik es varu atcerēties, bet varbūt tās ir manas fantāzijas, tā droši nevaru teikt, ka es guļu viena pati un viņa staigā apkārt un nemaz man nepievērš uzmanību. Esmu noraudājusies, bet esmu tik apātiska, ka man pilnīgi vienalga un man šķiet, ka no tā brīža, tas bija mans pirmais dzīves gads, tā atsvešinātība no cilvēkiem, ir sākusies no turienes. Cik es sevi atceros, man nekad vecāki nevarēja veltīt tik daudz uzmanības, cik man vajadzētu, cik man gribētos. Viņiem bija jāstrādā. Atceros, ka bija būdiņa, kurā mēs dzīvojām un daudzreiz paliku uz ilgāku laiku viena pati. Man bija šūpulītis, kuru mammas cilvēki pašu rokām bija izveidojuši. Tā bija ļoti maza istabiņa, kuras centrā bija lielais kvadrātveida galds. Istabā varēja izvietot to vienu lielo galdu, gultu un manu gultiņu, tādu šūpulīti, kad šūpojos tajā, saspiedu rociņu. Atceros, ka pie griestiem bija ledus. Istabā bija ļoti auksts, visu laiku biju silti ģērbta.

Neskatoties uz to, ka bija ļoti maz vietas, tajā mājā vienmēr ir nākuši cilvēki. Sanāca kopā kaut ko svinēt. Tur nebija garda mielasta, bet bija tādi kartupeļi, kas bija sasaldēti un tos vārīja vai cepa, bet tie bija zili, zilā krāsā. Lielie gāja kopā, cenšoties atbalstīt viens otru, tādi draudzīgi. Atceros, ka bija acu ārsts no Latvijas, Pēteris Lasis. Viņš sirsnīgi izturējās pret bērniem. Mēs bērni nejutāmies ierobežoti, viss, kas bija vislabākais, tika dots mums bērniem.

Pirmo reizi mani atveda uz Rīgu viena gada vecumā. Vecākiem bija iespēja dabūt pases un viņi pirmo reizi atbrauca uz Latviju. Mums bija fotogrāfija, kur esam nobildētas abas ar māsīcu no tālākiem radiem. Cik mēs esam atšķirīgas! Es biju tieviņa, bāla un bailīga, bet viņa bija tāda droša kā saimniece savā mājā.

Bija arī kaut kas, kas man ļoti garšoja. Tās bija olas, kopš tā laika man tā kārojās tās olas. Noriļskā, mammas draudzene, Olga Berezs, viņa bija no Polijas izsūtīta, strādāja restorānā. Mamma pirka divas, trīs olas no restorāna un tie bija lielākie svētki, mēs varējām ēst olas. Tā bija mūsu delikatese.

Uz Noriļsku varēja atvest produktus tikai pusotru mēnesi gadā ar kuģi, tad, kad bija navigācija – no jūnija beigām un augusta vidū jau navigācija beidzās. Nekādus produktus vairāk atvest nevarēja, tikai ar lidmašīnām, līdz ar to, tas bija ļoti dārgi un nebija pieejami.tādiem cilvēkiem kā mēs.

Mana krustmāte, Aina Majevska, un viņas meita Maija, dzīvoja Rīgā. Pēc 1960.gada, kad mūsu ģimene tika atbrīvota, droši varēja sūtīt paciņas uz Noriļsku. Uz Jauno gadu viņa mums atsūtīja apelsīnus. Tajā paciņā bija četri lieli apelsīni – tā bija tāda smarža, tagad vēl to atceros. Cik viņi bija lieli, garšīgi un es nepārtraukti ostīju. Gribēju paostīt, cik tie patiesībā bija dārgi un neaizmirstami. Nekas garšīgāks par tiem apelsīniem līdz šim brīdim nav bijis – tas bija brīnums.

Tad, kad man bija gandrīz četri gadi, ieslodzītajiem tika dota iespēja uzcelt sev pirmo māju, kur viņi varētu dzīvot. Uzcēla trīsstāvu māju, ķieģeļu, ļoti pamatīgu. Mana mamma dabūja vienu istabu tajā mājā. Mums bija trīs kaimiņu ģimenes. No tā laika sākās kaut cik normāla dzīve, kur mums bija sava istaba un līdz ar to mammai bija vieglāk mani atstāt. Kaimiņiene Gaļina, kurai arī bija mazs bērns, varēja mani pieskatīt un pabarot.

Vai atceraties savu pirmo rotaļlietu?
Pirmā rotaļlieta man bija piecu gadu vecumā. Aizbraucām pie mammas radiem uz Ukrainu, no kurienes viņa bija izsūtīta. Vecāki pirmo reizi aizbrauca uz sanatoriju – uz Kabardinku. Mani mamma atstāja pie vecāsmātes, kuru es nemaz nezināju, jo redzēju pirmo reizi. Es šausmīgi raudāju, kliedzu, bet vecāki tomēr aizbēga ar čemodāniem. Es paliku. Un tāda pati sajūta, kā pirmajā dzīves gadā – vientulība, atsvešinātība un bēdīga sajūta, ka esmu pamesta otro reizi. Bet, tad, kad viņi atbrauca, es jau runāju poliski un nemaz negāju viņiem pretī. No Kabardinkas mamma man atveda saliekamu leļļu gultiņu un lelli. Tā bija bagātība, jo līdz šim man nebija tādas rotaļlietas, par kuru varbūt kādreiz sapņoju. Tagad vēl atceros, ka gultiņa bija saliekama un lelle, tieši piemērota šai gultiņai.

Atceros, ka gāja ciemos pie citām meitenēm. Mammai bija draudzenes, neteiksim, ka turīgas, bet nebija no izsūtītajām. Viena draudzene, kuras vīrs ieņēma augstu amatu, viņas meitenēm bija labas rotaļlietas, ar kurām es arī varēju spēlēties. Tie bija svētki, kad mēs gājām ciemos un meitenes dalījās ar mani ar savām lellēm. Tas bija lielākais gandarījums, ka es varēju paturēt rokās šīs lelles.

Kādā valodā un kad sākāt mācīties?
Atceros, ka es runāju tikai krieviski. Toreiz teica, ka sarunu valoda un sazināšanas valoda ir tikai krievu. Mamma ar tēvu runāja ne tā kā citi cilvēki, kuriem krievu valoda bija dzimtā, bet ar akcentu, tēvam mazāk, bet mammai bija tāds akcents, kuru es jutu un nesapratu, kāpēc viņa nepareizi runā. Mana pirmā valoda bija krievu. Noriļskā aizgāju uz skolu pirmajā klasē. Vienīgais, ka man bija grūti izteikt savu domu pareizā literārā valodā, tā bija problēma. Kad man bija jāatstāsta stāsts, es to iemācījos no galvas, lai varētu secīgi stāstīt. Vēlāk sapratu, ka maniem vecākiem ir cita dzimtā valoda. Smieklīgi – cilvēki prasīja: Kas Tu esi? Bija pieņemts pajautāt: Kas Tu esi? Es vienmēr atbildēju, mana mamma ir poliete, tēvs latvietis, bet es esmu krieviete. Pēc būtības tas bija pareizi. Uz tiem kultūras pamatiem, jo mums bija liels kultūras sajaukums, pārsvarā mēs runājām krieviski.

Pēteris Lasis, kurš bija tēva draugs, iemācīja man dziedāt: Kur tu teci gailīti manu? Sapratu, ka man diezgan viegli izrunāt latviešu vārdus. Vienu vasaru, kad biju pionieru nometnē, uzstājos pašdarbības kolektīvā ar dziesmiņu un dziedāju to latviski.  Tas bija pirmais gadījums, kad izmantoju latviešu valodu.

Atbraucot 1970. gadā uz Latviju – tikai tad sāku mācīties latviešu valodu. Mācījos 8.klasē un man teica, ka Tu esi atbrīvota no latviešu valodas, jo nav iespējams divos, trijos gados panākt visu programmu.

Noriļskā es biju nodarbojusies ar basketbolu un izdomāju, ka man jāturpina sporta nodarbības. Mamma atbrauca tikai pēc pusgada, es ar tēvu un brāli atbraucām uz Rīgu pirms septembra, jo man bija jāsāk iet skolā. Pati sāku meklēt, kur tās basketbola skolas ir. Iekārtoju brāli skolā. Pati sevi iekārtoju skolā, jo tēvam tikai trīs klases bija, es biju vairāk izglītota un biju jau patstāvīgāka. Atradu trešo sporta skolu un sāku trenēties. Visas meitenes bija izbrīnītas par mani, jo es nerunāju nevienu latviešu vārdu. Trenējoties kopā, sāku apgūt latviešu valodu . Braucot uz sporta nometnēm, apguvu valodu ārpus skolas. Esmu pateicīga tās skolas meitenēm par to, ka es brīvi runāju un vārdi man nāk, nevis, kad tulkoju tos, bet no iekšienes, no sevis, no tādiem avotiem, ka nezinot vārda nozīmi, pareizi to lietoju, es jūtu valodas saknes.

Kā Jūs mācījāties?
Es ļoti labi mācījos skolā, līdz astotajai klasei biju teicamniece. Atbraucot šurpu, man grūtāk gāja matemātikā, kaut arī man vienmēr bija 5. Tas bija vairāk no tā, ka es biju ļoti apzinīga. Man bija jāmācās pašai un jāpalīdz brālim. Mācoties 9 klasē mani pieņēma darbā par laboranti, strādāju un pelnīju naudiņu pati sev. Vecākiem bija jāapmaksā kooperatīvais dzīvoklis, jo nekad nebija tā, ka būtu pietiekoši naudas, vienmēr bija jāaizņemas. Man bija jābūt neatkarīgai, lai varētu apmierināt savas vajadzības. Ar devīto klasi sāku strādāt un kopš tā laika man pārtraukuma nav bijis. Pēc skolas beigšanas iestājos bioloģijas fakultātē.

Ko es vēl gribēju teikt, kas attiecināms uz manu bērnību, par tām izjūtām, kas ir nogulsnējušās. Es visu laiku jūtos kā svešiniece, arī atbraucot uz Latviju, man bija ļoti viegli sarunāties ar cilvēkiem, bet nebija neviena sirdsdrauga ar kuru es varētu dalīties ar dziļākām jūtām. Domāju, ka tas vairāk saistīts ar to, ka vecāki ļoti ilgi baidījās stāstīt par to kā viņi ir nonākuši Ziemeļos. Vienkārši atbrauca strādāt un viss.

Tikai 1991., 1992. gadā viņi sāka runāt atklāti par to, kāpēc viņi tur nonāca, kāpēc un kā tas notika. Domāju, ka tas atspoguļojās arī manā personā. Es varu būt ļoti runīga, būt saskarsmē ar jebkuru cilvēku, bet ir tādas lietas, par kurām es nerunāju ne ar vienu. Nebija tā, ka es varētu dalīties ar vecākiem, viņi daudz ko nezina par mani, kas varētu viņus apbēdināt vai sarūgtināt un nebija neviena ar kuru es varētu visu izrunāt. Dažreiz bija ļoti grūti, vientulība un tāda atsvešinātība no cilvēkiem.

Kādreiz pat prasīja: Kāpēc Tu nevarēji man to pastāstīt? Mana draudzene, ļoti labs cilvēks - Vaira Saulīte, Kāpēc Tu nevarēji pastāstīt? Es nezinu ... . Kaut kā ... . Ir noslēpumi, par kuriem nevienam nedrīkst stāstīt. Domāju, ka tas nāk no ģimenes, ka daļa ir aizsegta. Tas bija tāpēc, lai tiktu aizsargāti bērni. Tieši sargājot bērnu no informācijas, veidojās slēgtā daļa, par kuru ģimenē nestāstīja.

Vai tas šodien Jūs traucē?
Nē, tagad jau nē. Manī izveidojās kodols, kurā es jūtos droša un varu paļautie pati uz sevis un arī nebaidīties no citiem. Ir kaut kāds iekšējs spēks, kas ļauj būt brīvai.

Cik ilgi Jūs to veidojāt sevī?
Tas ir sācies no 23 vai 24 gadu vecuma, un gadus divdesmit veidoju sevi. Uzzināju, kāpēc man bija depresija, ļoti smaga depresija, tāda kā klīniska.

Man bija jādzer antidepresanti un es nevarēju saprast, no kurienes. Mana mamma bija enerģiska un stiprs cilvēks. Tēvs bija vairāk uz melanholiju, bet viņš arī bija ļoti stiprs – nodzīvoja līdz 91 gadam, viņš visu izcieta un pārdzīvoja.

Māra Vīgnere veikusi tādu pētījumu par represēto bērniem. Izrādās, ka viņiem depresiju biežums ir daudz lielāks nekā vidēji cilvēkiem, kas nav bijuši represēti. Varbūt tāpēc es izvēlējos to otro izglītību – psiholoģiju. Varbūt tā man deva iespēju ar akadēmiskām zināšanām gūt izpratni par to, kas notiek ar mani. Domāju, ka tas bija svarīgi.

Vai sirsniņā ir noslēpumu stūrītis?
Domāju, ka ir mammai kas slēpjams, lai viņai nekaitētu. Kaut esmu pārliecināta, ja viņai nepastāstīju, viņa to juta. Mamma ir ļoti taktisks cilvēks, kurš nejautāja, neprasīja, bet pārdzīvoja klusumā. Nekad netika pārrunātas tādas lietas.

Tagad es jūtos daudz brīvāka, ar dažiem cilvēkiem varētu runāt visu, sevišķi pēdējos piecus gadus. Es esmu stipra, lai runātu par visu, kas manī ir.

Tas arī Jūs stiprina?
Jā, jā, ja, jo vairs nav tā, ka es baidītos būt tāda, kāda esmu. Man vairs nav jāpielāgojas citiem vai situācijai, nebaidoties, ka mani atraidīs vai nepieņems. Gribējās būt ļoti labai, agrāk es to nevarēju, tādēļ ļoti pārdzīvoju. Tagad man nav jābaidās. Es varu būt tāda, kāda esmu.