Ilmāra Veliņa atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Ilmārs Veliņš
dzimis 1931.gadā
"Aparos", Liepupē, Salacgrīvas nov.

Mani arestēja no skolas sola, no otrās stundas izņēma laukā, no 10.klases. Vecākus, tēvu, Jāni Veliņu, dzimušu 1889.gadā, māti, Almu Veliņu, dzimušu 1908. gadā, naktī arestēja. Viņus aizveda atsevišķi. Stacijā mēs satikāmies, kurā stacijā neatceros, tāds puika vēl biju. Vecākiem no mājam bija ļāvuši paņemt līdzi drēbes, produktus, žāvētu un svaigu gaļu. Kad izbraucām no Latvijas, bija marta beigas un iebraucot Tomskā, jau aprīļa beigas. Obas upe bija vēl aizsalusi un pieteka arī, mūs izvietoja centrālcietumā, tajā viens no korpusiem tika pielāgots no jauna ievestajiem. Cietumā nosēdējām gandrīz mēnesi, kamēr atkusa ūdeņi un maijā iebraucām Kargasokā. Tā atradās 800 kilometrus no Tomskas. Ievietoja mūs barakās, gar vienu sienu seši cilvēki varēja nogulties, tik plata visa siena, stūrī plīts. Pirmos gadus nomocījāmies, adi ar brāli ziemā mežā strādājām.  

Mamma, Alma Veliņa, dzimusi Ozola, nekur nestrādāja, viņa bija slima, mēs domājām, ka māte neizturēs garo ceļu. Tēvs, Jānis Veliņš, uzreiz tika iekšā darbnīcā, viņš bija ļoti labs galdnieks. Tēvs cara laikā bija apguvis amatu un tāda speciālista tur nebija, tas arī mūs izglāba. Par darbu maksāja kādus rublīšus. Varējām nopirkt maizi, savukārt kartupeļiem uzrakām zemi. Pēc pāris gadiem brālis Gunārs, aizgāja pie papa darbnīcā par palīgu jo paps bija izkārtojis, ka varēja mācekli pieņemt. Es pēc rakstura esmu tāds nemierīgāks un man ēvele ne visai patika, arī zāģis nē. Brālis fiziski stiprāks par mani, tikai kājas švakākas, bet uz laušanos, rokas kā stangas.

Mana darba grāmatiņa no 1949.gada 9.maija Kargasokas „рай. ком. хоз” par strādnieku. Visus darbus darīja ar buļļu pajūgu. Atbraucis no pļavas, smagi nostrādājies, bet tūlīt uz sportošanu prom. Es nekad neesmu trenējies, savā laikā braucu ar riteni, ar slēpēm, bet, kad man vajadzēja skriet, visus puikas noskrēju. Mani nekādi nevarēja ieskaitīt izlases komandā, jo 3x nedēļā bija jājiet uz komandantūru atzīmēties. Mācīties nekur neatļāva, jo nebiju pabeidzis vidusskolu.

Tomskā, izlases dalībniekiem deva slēpes, 1952.gadā, es biju viens no stiprākajiem izlasē un jau diplomu nopelnīju. Viens no distanču stiprākajiem skrējējiem, tomēr izlasē mani neņēma. Tikai 1953.gadā mani paņēma aizbildniecībā treneris un tā varēja ieskaitīt izlasē. Man ir daudz diplomu ar sasniegumiem sportā, biju viens no stiprākajiem rajonā, gan velosportā, gan slēpošanā. Vienu medaļu izcīnīju Kaukāzā, PSRS spartakiādē, trenējāmies mēnesi Naļčikā. Pjatigorskā arī par treneri strādāju. Saviem sportistiem devu diezgan lielu slodzi, arī pašam vajadzēja būt formā. Vēlāk arī futbolu spēlēju. Mums neko nemaksāja, tā tikai pašu cilvēku vēlēšanās būt sportā. Bija izdots dokuments, sportistiem visi stadioni un sporta zāles, ka arī nodarbības ir bez maksas. Četrus gadus nostrādāju Kargasokā, pēc tam tiku uz Tomsku.

Tomskas pilsētā arī laivotāju (oblasok) komanda trenējās. Skriešanā es sāku no 400 m, tā aizskrēju līdz 5000 m, visur diplomi, ziemā ar slēpēm, vasarā ar velosipēdu, tad pa upi ar oblasoku, tā ir līdzīga mūsu kanoe laiviņai, jāprot pret vilni noturēt. Blakus Obas upe, gandrīz kilometru plata. Ja stiprs vējš, ja no krasta nevari ieskrieties pret vilni, bet trāpa pa sānu, tad tevi apmet riņķī. Laivotāju komandai trūka sportistu, kas ieskaites varētu nolikt, saku, ka ieskaiti nolikšu, tikai laiku nedošu. Iznāca tā, ka visus noairēju un viņi gribēja, lai pāreju uz sekciju. Man uz oblaskiem ir alerģija, es nevaru. Pa visu sportošanas laiku, diplomu ir sakrājies pāri par trīsdesmit, arī kausu rinda ir pagara.

1952.gadā es ar vienu igauni sadomājām bēgt uz Zviedriju. Izstrādājām maršrutu: no Kargasokas ar baržām tikt līdz Tomskai, tad pa dzelzceļu šurp. Dokumentu nekādu. Es nevienam par to neteicu, tikai savam brālim. Viņš pārbijās, viņš tāds lēns ir. Brālis tikai pateica, ka papu paņems ciet un čeka nobendēs. Es no bēgšanas atteicos.

Vēlāk es aizbraucu uz Tomsku. 1953.gadā iesniedzu dokumentus autoceļu tehnikumā, bet nebija kur dzīvot. Atgriežoties no sacensībām, darba vietā man izdeva dokumentu, ka sakarā ar iestāšanos tehnikumā, atbrīvots no darba. Tehnikumā sāku mācīties, bet savas aizņemtības dēļ, visu laiku uz sacensībām, pārgāju uz neklātieni. Pa dienu strādāju komunālajā saimniecībā par krāvēju, kā māceklis vedu sniegu .Pabeidzot autoskolu neklātienē, mani pieņēma darbā tajā pašā darba vietā: specializētajā .auto saimniecībā par krāvēju. Tajā laikā Krievijā bija tādi likumi, trīs mēneši jānobrauc par palīgu šoferim, bet, ja gribi tālāk tikt, tad uz „ГАИ”. Uz mašīnu tev jāliek eksāmens. Tā mēs abi strādājām. Man tas rokraksts nekas, runāju labi krieviski un mani cēla uz augšu.

Sākām domāt, brālis ar papu divi meistari, ka jābūvē pašiem sava māja. Strādājot meža darbos, bijām iemanījušies tikt galā ar lielajiem baļķiem. Doma varēja īstenoties un 1953.gadā mežā sākām gatavot baļķus un izvedām uz Paņigodkas upes malu. Likām 6 m baļķus trīs kārtās, nostiprinājām galus un vajadzīgo daudzumu izvietojām gar krastu. Ūdens līmenim ceļoties, mēs tos aizpludinājām pa upi līdz Kargasokai. Es tikai aizvedu baļķus uz sādžas, mums ierādīto, būvlaukumu. Māju cēla tēvs ar brāli, jo es jau rudenī aizšmaucu projām. Māja 1955.gadā tika uzcelta. Ļoti skaista māja, sādžā visskaistākā, lielā istaba, virtuve, brālim arī sava istabiņa. Es tur nedzīvoju, tikai ciemos aizbraucu.

1956.gadā gribēju aizbraukt uz Latviju. Prasīju atļauju savā komandantūrā, viņi saka: Tu neatgriezīsies, ja es neatgrieztos, tad atļauju neprasītu, bet aizbēgtu. Labi, kad atbrauksi, atnāc pie manis. Kad biju komandējumā pāri Urāliem, tad vienmēr lidoju uz Latviju. Šeit bija māsa, tēva māsas un brāļi, viņi vienmēr brīnījās, ka neviens nevar atbraukt, tikai Tu parādies.

Es dzīvoju Tomskā dzīvoklī, maksāju komunālos maksājumus, tad iedeva baraku, pēc laika vienu istabiņu finansu- kredīta tehnikuma dzīvojamajās telpās. Istabiņā, dzelzs gultiņa, stūrī krāsns un arī māsa, Vineta, atbrauca mācīties uz Tonsku. Apstākļi mainījās un es pārcēlos uz Gogoļa ielu, gandrīz centrā man iedeva palielu istabu bez labierīcībām. Viens draugs, no maniem sportistiem, saka: Manam tēvam ir iespēja būvēt divstāvu māju, viņš bija kara dalībnieks, arī invalīds un viņam tiek piešķirts apbūves gabals ārpus pilsētas. Būvēsim kopā māju. Saku: Jā, bet es esmu viens pats, neprecējies, māsa mācās tikai. Tomēr piekritu un māju noformēju uz brāļa vārda, viņš brauks būvēt māju un dzīvos pie manis, segšu visus uzturēšanās izdevumus. Sapratu, ja māju noformēšu uz sava vārda, tad būs jāšķiras no dzīvokļa, ko es negribēju. Tajā laikā aiz pilsētas plosījās liels ugunsgrēks un izdega ievērojamas meža platības.

Mums jābūvē divstāvu māja, vajadzīgi materiāli četriem dzīvokļiem, projektu saskaņot nevajadzēja, dari kā gribi, būvē kā gribi, ja pats nevari, tad projektu pasūti. Ja vari, tad pats sev esi  projektētājs. Uz būvēm neesmu nevienu dienu strādājis, tika doti nepieciešamie mājas izmēri, bet iekšpuse bija katra paša ziņā. Izplānojām un sākām būvēt pamatus. Brālis vēl nebija atbraucis, es ar draugu un viņa tēvu braucām uz mežu, sazāģējām baļķus ar aprēķinu, lai mums pietiktu. Brālis atbrauca vasarā uz būvdarbiem, izrakām un ielējām betona pamatus, visu pirkām ar dokumentiem. Viena mājas daļa bija mana, augšējais stāvs brālim, otra mājas puse drauga ģimenei un viņa tēvam.

Vienā mājas galā uztaisījām piebūvi, ielikām tēva taisītos logus, latviskā stilā, tādi nebija nevienam Tomskā. Tēvs šos logus bija izgatavojis Kargasokā un ar kuģi atvedām uz Tomsku. Mājā ielikām apkures sistēmu, ievilkām ūdensvadu un 1961. gadā māju nodevām. Bijām būvējuši trīs gadus. Pirmajā gadā māja netika apšūta, to izdarījām vēlāk, iznāca ļoti skaista māja. Kad māju uzbūvēju, pats paliku bez naudas. Māsa nestrādāja, vēl mācījās. Man bija iekrāta nauda mašīnai, kur visi dzīvos? Pie manis. Man viss uz priekšu jau izdomāts un izplānots.

Kā nodevu māju, tā inspektori klāt, slēdz ciet manu dzīvokli, jo es esot māju uzbūvējis. Atbildu, ka māju uzbūvēja Veliņš, bet kurš? Kas būvēja, tas tur arī dzīvos, bet, kas nav būvējis, tas paliek. Pārbaudīja, man jau viss galvā bija izdomāts, man nekas nepieder, es palieku savā dzīvoklītī.

Gunāram tajā laikā bija meitene un viņi gribēja precēties. Es saku, nē brāli, kad nodošu māju Tu varēsi precēties, citādi vēl paliksi pliks. Kad brālis jaunajā mājā pierakstījās, viņi 1961.gadā apprecējās un 1962.gadā viņiem piedzima meitiņa. Viņi apmetās uz dzīvi mājas otrajā stāvā. Tā bija mana pirmā būve.

Doma par mašīnu mani nebija pametusi. Komunālās saimniecības vajadzībām tiešā apgāde nāca no Maskavas, un tur bija arī mašīnas. Draugs aizdeva naudu, vajadzēja 4000 rubļu , atrada man mašīnu un es to nopirku, tajā pašā 1961.gadā. Vēl vienu mašīnu nopirku vēlāk, ar to nobraucu deviņus gadus. Tā bija Moskvičs markas automašīna, no Maskavas tā nāca ar tiešo piegādi uz 5.pasta nodaļu. Tā bija vesela pilsēta aiz Tomskas, iekšā laida tikai ar speciālajām caurlaidēm. Pēc deviņiem gadiem, Moskviču aizdzinu uz Dušanbē un pārdevu, jo tā bija specpasūtījuma mašīna, kas maz līdzinājās mums zināmajām markas automašīnām.

1964.gadā mani pārveda par daļas priekšnieku. Bija labas darba attiecības, bet vajadzēja stāties partijā, ko es neizdarīju. Kaut arī nebiju partijā, ar mani visi rēķinājās, ka arī pēc padoma nāca. Pašam savs kabinets bija, bet biju stingrs un taisnīgs. Tikai es varēju parakstīt ceļazīmes no rīta par pielaidi darbam. Ja šoferis bija iedzēris, viņš stāvēja pie durvīm un nemaz nenāca tālāk pie galda, tālāko rīcību pats bija sapratis. Tādi tur bija visādi joki.

Es joprojām dzīvoju viens. Māsa, Vineta, pabeidza tehnikumu un viņu norīkoja darbā, paliku pavisam viens. Manā darba vietā, par galveno ekonomisti strādāja drauga sieva, pie viņiem atbrauca radu bērns, meitene tikko beigusi vidusskolu, bet viņai nebija kur dzīvot. Sarunājām, ka viņa varētu apmesties pie manis, kamēr mācīsies. Valentīna iestājās Medicīnas institūtā. Tāpat kā māsa gatavoja, arī viņa gatavos ēdienu, jo visus produktus sagādāju, mājās nekā netrūka. Domāju, ka viņa pabeigs institūtu un aizbrauks. Pagāja nepilns gads, es tāds vienaldzīgs pret viņu, kā pret māsu, bet vienu dienu Valentīna saka: „Iļjuša, man nepatīk, ka Tu ej projām un es palieku viena mājās.” Man māsa nekad nebija teikusi, ka viņai nepatīk vienai būt mājās, jo viņa vienmēr gāja, kur pati gribēja. Turpretī Valentīna bija mājas cilvēks, reti kur gāja. Tad sāku domāt, kāpēc tā, jo mums 19 gadu starpība, nekad nebiju pat iedomājies par attiecībām. Ar brāli bijām runājuši, ka man vajadzētu pieci vai septiņi gadi jaunāku  meiteni, bet ar tādu starpību nedomāju precēties.

Brāļa sieva sešus gadus jaunāka par viņu, bet man kā tēvam, divdesmit gadu starpība. Tad arī viss sākās, 1969.gadā mēs apprecējāmies. Viņa vēl nebeidza institūtu, kad piedzima Laura, 1970.gadā. Pats biju paņēmis vēl vienu zemes gabalu Bagašovā, uzraku to un pirmajā vasarā jau stādīju augļu kociņus un sāku celt māju. No draugiem uzzināju, ka aiz Akadēmijas pilsētiņas tiek pārdots vēl viens zemes gabals. Aizbraucu apskatīties un nopirku gruntsgabalu par 900 rubļiem.  Bija jāķeras klāt nopietnam darbam, jo zemes gabals atradās ieplakā, kuru vajadzēja aizbērt. Sameklēju apzaļumošanas firmu, kuras īpašumā bija lielais ekskavators.. Sarunāju ar strādniekiem, par kādu cenu viņi man piekraus mašīnu, no savas darba vietas izrakstīju pašizgāzējus un pa diviem vakariem iedzinām ieplakā 28 mašīnas ar granti un zemi. Grunti pielīdzinājām kaimiņa zemes līmenim, bet tie dārzi, kas aiz manis, tiem līmenis tika pazemināts. Kaimiņi palika dusmīgi uz mani.

Sāku būvēt savu otro māju Tomskā. Atļauja celtniecībai šajā zemes gabalā bija tikai saimniecības ēkām. Man saimniecības nekādas nebija, pielikšana nav vajadzīga, bet nepieciešama garāža, izprātoju, kā to celšu, atstājot no ielas iebraukšanu. Kad ēka uzbūvēta, bija daudz sūdzību pilsētas pārvaldei, par manu māju. Atnāca kontroles pārstāvji, bet man viss precīzi uzskaitīts. Zināju, kad, kurā vietā uz nojaukšanu paredzēta kāda pilsētas māja un savlaicīgi nopirku materiālus par malkas cenu. Nopērku grīdas dēļus, pats izlaužu, sanumurēju un uz savu māju projām. Tā visi materiāli par malkas cenu sagādāti, tikai pašam nedaudz jāpiepūlas, lai materiālus savestu kārtībā, ka mājā varētu ielikt. Visā zemes gabalā bija kādas 400 mājiņas, nevienam nebija garāžas, jo zināja, ka nevar celt. Arī mājas slēģi man vēsturiski. Mani kā sagādnieku aizsūtīja komandējumā uz Maskavu, vajadzēja dabūt divus vagonus ar pārvietojamajām tualetēm. Tomskā lieli svētki. Kamēr kārtoju darba lietas, ieraugu logu slēģus, kas man tieši noderētu. Arī Maskavā jauca nost mājas, sarunāju ar strādniekiem, tie slēģus izcēla, sakārtoja un uz vagonu aizveda. Tā vienlaicīgi darba lietas un savējās arī biju nokārtojis. Visai mājai iznāca jauni slēģi.

Visi par mani brīnījās, autobāzē strādā, caurām dienām ar papīriem jānoņemas, pats ar mašīnu vēl brauc un atliek laika būvēties. Cilvēki to nevarēja saprast, kā var paspēt un visu izdarīt. Tos dzīvokļus vajadzēja arī ar mēbelēm aprīkot. Lai sadabūtu mēbeles, atbraucu uz Latviju. Brālēns strādāja galvenajā bāzē, konteinerus noformēju Valmierā, izrakstīju uz mammas vārda, visu norunāju ar krāvējiem, tie visu iekrāmēja un noformēja nepieciešamos dokumentus. Vēl nebiju paspējis izbraukt no Latvijas, priekšā jau bija paziņojums, ka atnākuši konteineri.

Partijā es nestājos un vienā gadā bija darba vietu samazināšana, par cik bija arī komunālo saimniecību sadalīšana pa rajoniem, tad no rajona izpildkomitejas rīkojumu, ierādīt vietu biedram, Rožkovam, komunistam, viņam vajadzīga vieta. Pēc kārtējās rajona pārdalīšanas, mani iesauc priekšnieks un saka: Tu neapvainosies, ja viņu no rajona ieliksim par priekšnieku, bet Tu būsi vietnieks un visu komandēsi kā līdz šim. Jaunais jau neko nezina un nesaprot no komunālajām lietām un par 10 rubļiem. Tev būs mazāka alga. Es piekritu, labi. Un tā es paliku. Mani šoferi bija gudri puikas, viens vācietis bija Universitāti beidzis – tiešām gudri puiši.Un tie cūko to priekšnieku ārā, ko viņam prasa – tas nezina. Viņš ātri pats aizgāja. Pēc laika atkal citu vajadzēja par priekšnieku ielikt, mani pazemināja par vecāko inženieri, ekspluatācijas daļas priekšnieku.

Bija jau 1977.gads. Man bija labi sakari apgādē, ko vajadzēja komunālās  saimniecības vajadzībām dabūt, visu vienmēr sameklēju. Komunālajā saimniecībā manā pārraudzībā bija 238 smagās mašīnas, strādājām divās maiņās. Ziemā nakti un dienu, visu pilsētu apkalpojām taču mēs, gan atkritumu izvešana, gan laistīšana, gan smiltis un elektroapgāde. Vedām arī ķīmiju ar vagoniem. Ziemā, trakais aukstums, viss sasalst, bet normas tādas pat kā uz oglēm. Ogles nesasalst, bet ķīmija. Ministrija bija nepareizas normas aprēķinājusi, bet mums jāmaksā soda naudas tūkstošos. Jaunais priekšnieks netika ar to galā. Priekšniecība sarunāja man piemaksu, lai es ar to visu tieku galā. Nozīmē mani par ekspluatācijas un sagādes daļas priekšnieku. Es neesmu komunists, bet viņi man ieraksta – norīkot par direktora vietnieku. Iedomājieties, kādi man tur bija trakumi. Man nevajadzēja to slodzi, jo pietika jau ar ekspluatācijas daļu. Biju apsolījis, kad vajadzēs, iešu palīgā. Un ieraksta vēl - norīkot.

Viena no uzņēmumu kontroles organizācijām bija – Revīzijas kontroles pārvalde, mūsu saimniecība skaitījās viena no lielākajām apgabalā. Tā pārbaudīja benzīna izlietojumu, maršrutu attālumus un nevienu reizi man nevarēja piesieties. Šoferiem es ļāvu braukt pusdienās ar darba mašīnu, bet uz katru reisu vairāk par kilometru nedrīkstēja pierakstīt, savukārt reisu skaits dienā pietiekošs, iznāca kādi 10 – 15 km pierakstīti. Tie, kuri pārbaudīja, nevarēja piesieties, visi maršrutu km atradās manā galvā, pa papīriem nevajadzēja meklēt. Pārliecinājušies par manām zināšanām un atbildību un pie vajadzības ņēma mani savā komisijā. Cik mēs taisījām bāzēs pārbaudes, es tikai sev ienaidniekus sadabūju. Pārbaudē, viena priekšniece ļoti uzstājīga, Jūs nekur neesiet uzbraukuši, jau aktu rakstiet! Saku viņai: Brauciet un pārbaudiet vai esmu pareizi uzrakstījis, es tikmēr aktu pabeigšu. Otrā dienā viņa runā citā valodā.

Visgrūtāk bija komunālās saimniecības uzņēmumos, jo visi pazīstami, visi draugi. Vienā saimniecībā tik liela nekārtība, bet man jāuzraksta viss kā ir patiesībā. Izvērtējot aktu, pārvaldē saka, ka priekšnieks un viņa vietnieks jāsēdina cietumā. Pieraksti uz 100 km.. Nav jāsēdina, tikai nepilnības jānovērš. Man jāparaksta akts, bet norunāsim, jāuzraksta jauns akts un jāparaksta, savu aktu ielikšu seifā, ja nāks cita komisija, lai nebūtu pārsteigumu. Augša gribēja, lai nāku uz pārvaldi un ar revīzijām ieviešu kārtību. Bet ko es tur darīšu, tad jau netieku pie mašīnām, kas pašam vajadzīgas. Arī algas pielikums nebija vajadzīgs, jo mana alga pie 500 rubļiem.

Vienmēr biju kustībā un darīšanās. Braucu ar Volgu, bet ievajadzējās kā nevienam. Iebraucu rūpnīcā, atradu attiecīgā modeļa dekoratīvās detaļas, atdevu 1200 rubļu, bet nopirku, tagad mašīna visa hromēta bija, radās doma par 24. modeli, priekšnieks parakstīja papīrus un es uz bāzi projām. Mamma arī brīnījās, viņa atcerējās, ka paps arī kaut ko ieķīlāja, pastrādāja, māja jau bija uzbūvēta, bet viņš atkal jaunu izdomāja, nopirka tvaika dampi, nopirka spundēveli, nopirka dēļu zāģi, kaut ko ieķīlā un atkal pērk un atstrādā visu. Mamma vienmēr teica: paps jau bija man traks, es vienmēr brīnījos, ko viņš var izdarīt, bet tas puika ir vēl trakāks. Brālis savukārt ir mierīgs, tikai ar savu darbu, bet ar zelta rokām. Grečko mājai visus iekšdarbus paveica, diplomu ar paša Grečko parakstu un prēmiju dabūja. Man strādāja galva, visi nedarbi , visi gali nobēdzināti, ka neviens nevarēja piesieties.

Nostrādāju no 1977.gada līdz 1993.gadam, gandrīz divdesmit gadus par ekspluatācijas daļas priekšnieku, bet nevienu dzīvokli nebiju saņēmis. Pēc papīriem man pienācās vienistabas dzīvoklis jaunuzceltajā mājā., bet nebija miera, domāju, ka vajadzētu lielāku dzīvokli, sarunāju un samainīju uz trīsistabu dzīvokli, bet es jau taisījos uz Latviju un apmainīju pret divistabu dzīvokli Rīgā.

No darba mani atbrīvoja sakarā ar izbraukšanu uz Latviju. Kad gāju pensijā, sievas draugos bija mākslinieks, viņš prasa: Ko lai uzdāvina Tev? Es aizvedīšu Tevi uz savu vasarnīcu, uzzīmē man to. Viņš uzgleznoja manu vasarnīcu un glezna tagad atrodas tēva mājās pie sienas Latvijā. Esmu vasarnīcu pārdevis par 3500 dolāriem, tajā laikā tā bija ļoti liela nauda. Kad taisījos prombraukšanai, teicu sievai, es Jums uzbūvēšu māju. Šo māju būvēt palīdzēja sievas tēvs. Nopirku vēl trīsistabu dzīvokli, kuru atstāju sievai un meitai, lai viss būtu likumīgi. Kad atbraucu uz Latviju, esmu uzbūvējis tikai pirtiņu „Ataros”.

Krievijā, savā darbā es biju ass, man asaras nekad nevarēja izsist, biju kā no dzelzs. Šeit, Limbažos iepazinos ar Līgu, kad atklāja pieminekli represēto personām. Viņa stāvēja pie pieminekļa un es uzrunāju viņu, izrādījās, īsts sirds cilvēks, viņa iepatikās man un manai ģimenei, viņa visiem patika. Kādreiz pie manis uz baseinu atnāca. Tikai trīs gadus viņa sildīja mūs ar savu labestību un smaidu. Jā, zelta cilvēks!

Man ir arī brālēns un māsīca Rīgā, bet viņi tādi mierīgi. Darbā iekārtojos uz pusslodzi un būs 20 gadi, ka strādāju Rīgā. Savu darbu izdaru, tas kaulus nelauž, galva nesāp, iznāk gandrīz kā atpūta. Regulāri jāiziet ārsta pārbaudes, esmu vesels. Darba tiešie pienākumi ir, uzturēt baseinu temperatūras režīmā, jaunas iekārtas, kuras viegli apkalpot, nospied tik pogu, pagriez rokturi un viss strādā. Kad ir sporta pārraides, skatos televizoru.

1994.gadā, Limbažu rajonā Augstrozē notiek slēpošanas sacensības pa vecuma grupām. Iesēžos mašīnā, paņemu divus pārus slēpes „Ficher”, tās savā laikā man „Spartaka” komandā iedeva, pats nopirku „Tarihani”, vēl slēpju smēru tūbiņas iemetu somā un braucu uz Augstrozi. Sacensību organizatoriem saku, ka vēlētos apskatīt distanci, jo nesen uz Latviju atbraucis. Mēs Jums iedosim numuru un varēsiet doties distancē. Skaitījos vecuma grupā no 45 – 60 gadiem, man jau 63 gadi. Nobraucu trasi un dabūju trešo vietu. Limbažnieki organizēja komandu republikas sacensībām, lai es slēpotu. Lai piedalītos sacensībās, ir jātrenējas, bet es neesmu uz slēpēm stāvējis divus gadus. Tajā laikā mēs vēl slēpojām klasiskajā solī.

Kad aizbraucu uz Tomsku, savā iepriekšējā darba vietā, neatrodu nevienu pensionāru. Latvijā es strādāju. Smejos, mēs esam Eiropā un līdz 80 gadiem mums pensiju nedod, kad pēc 80 gadiem aiziešu pensijā, tad atpūtīšos.