Ināras Zeidmanes atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 

Ināra Zeidmane
dzimusi 1930.gadā
Limbažos

Pati bērnība man bija ļoti, ļoti jauka – par cik vecākais bērns ģimenē, biju tēva mīlule. Esmu dzimusi sarkanajā ķieģeļu mājā Limbažos, Rīgas ielā 3. Brālis Ivars piedzima 1933.gadā, Andris – 1935.gadā. Tik kuplai ģimenei tēvs uzbūvēja jaunu māju, Cēsu ielā 18, tagad katram bērnam bija sava istaba un vēl liels dārzs pagalmā. Katram bērnam savs darāmais – nevarējām nedarīt, jo vienmēr kāds darbiņš atradās. Mājas kopējā platība 1400 m2, dārzs aizņēma 2 ha, zem mājas pagrabs – iekārtota kā bumbu patvertne – viss sakārtots dzīvošanai – izrakta aka, plīts ar visiem katliem, viss nepieciešamais.

Ieejot mājā – pa kreisi tēva kabinets, tad zāle un lielā ēdamistaba, kas savienota ar zāli ar lielu arku, tad mana istaba, tālāk vecāku guļamistaba. Brāļiem istabas bija otrajā stāvā. Pārējās istabas tika izdotas kā pansijas skolas skolotājiem: Puriņas jaunkundzei, Hermansones jaunkundzei, skolotājam Baldiņam. Ēdamistabā atradās liels ieapaļš galds, pie kura visi pusdienoja. Mājas darbos palīdzēja kalpone.

Mans tēvs – Jānis Zeidmanis (dzimis 1899.gadā), bija skolotājs Limbažu vidusskolā, aktīvs sabiedriskais darbinieks, Limbažu aizsargu priekšnieks. Mana māte – Elfrīda Zeidmane (dzimusi 1904.gadā), kustības ''vanadzes'' priekšniece, abi divi ļoti sabiedriski cilvēki.

Mūsu māja bija ļoti smuka, skaistākā celtne Limbažos tajā laikā, tā tika dēvēta par saules māju, jo mājai bija sarkani vārti ar izkaltu saulīti tajos. Pie mājas ieejas abās pusēs auga palmas un ceriņu krūmi, arī cipreses.

1941.gadā māju nacionalizēja, tajās iekārtojās divas krievu virsnieku ģimenes, Osačijs iekārtojās tēva kabinetā un lielajā istabā, bet tālākajā mājas galā – Čjoms ar sievu un meitu. Mūs pārvietoja uz mazajām istabām. Māte, sapratusi, ka nevarēs pretoties varas pārspēkam, centās izturēties mierīgi, nojauzdama, ka tuvojas nenovēršamais, daļu savas mantas atdeva ienācējiem. Tēva otrās pakāpes brālēns, Cielēns, kurš piedalījās izvešanā, mūs brīdināja: Velciet visu mugurā, jo tikai tas jums paliks, kas būs mugurā. Man mugurā bija mammas mētelis un ar to es arī aizbraucu.. To, ko bijām vēl paņēmuši līdzi – viss palika Alojas stacijā.

Tagad mūsu mājā ir Limbažu novada tiesa, kaut kas no tiem laikiem ir palicis – kāds ceriņu krūms.

Mana vecmamma, tēva mamma, dzīvoja Viļķenē, kad viņa uzzināja, ka esam aizvesti, viņa steigusies uz Limbažiem, iegājusi mūsu mājā un redzējusi, ka tā ir pilnīgi tukša, skapī tikai karājušies tēva aizsarga uzvalks un mammas ''vanadzes'' kostīms, nekas vairāk, viss bija jau paņemts.

Tajā, 14.jūnija rītā, kad atnāca mūs saņemt, es mīcīju mīklu, liekas, ka tā bija sestdiena, pat rokas nedabūju nomazgāt, visas ar mīklu tā arī palika. Braucot vagonā knibināju mīklu un ēdu. Bet pie visa es biju vainīga. Tad, kad ienāca mūs saņemt, pirmais jautājums viņiem bija: Kur ir tēvs? Paps bija sarkanajā mājā un es pateicu, ka aizvedīšu pie tēva. Es viņus arī aizvedu.

Atceros ceļu uz Aloju – augšā smagajā mašīnā. Piebraucot pie stacijas, viss laukums pilns ar cilvēkiem, malā mantas sakrāmētas divstāvu mājas augstumā. Alojas stacijā mūs sadalīja, mazā brālīša drēbītes palika pie tēva, toreiz vēl nezinājām, ka nebūsim kopā. Mums gāja ļoti smagi, nebija ne ko ēst, ne padzerties, tikai tik daudz, ko iedeva pa ceļam. Vagonā bijām 32 cilvēki – no Limbažu rajona, Nīcmaņu kundze, Liepiņas kundze, no Ainažiem – Mejeres kundze ar pieciem bērniem. Šausmīgi grūti. Braucām trīs nedēļas līdz Novosibirskai, tad pa Obas upi ar baržu līdz Parabelei.

Parabellā sagaidīja mūs melnos moskītu aizsargtīklos ģērbušies vīri, buļļu pajūgos. Palēnām visus sadalīja un aizveda pa kolhoziem, mēs nokļuvām pašā pēdējā sādžā, Kirilovkā, tālāk ceļš negāja un sākās lielā taiga. Par laimi mamma zināja krievu valodu, jo viņas ģimene pirmā pasaules kara laikā bija dzīvojuši Krievijā. Tā mamma bija tulks pārējiem latviešiem.

Pieaugušos tūlīt norīkoja lauku darbos, mani kā meiteni, kaut tikai nepilni vienpadsmit gadi, nozīmēja par cūkganu, arī par cūkkopēju vienlaicīgi. Tā kopā ar vietējiem pieaugušajiem devos iekšā taigā, kur bija ierīkota vasaras cūku novietne. Sākās, drausmīgiem piedzīvojumiem pilnais, neizstāstāmi smagais darba gads. Taigā satikos ar lāčiem. Lāču māte ar diviem lācēniem bija pienākusi pavisam klāt, kādus divdesmit metrus no manis. Kad attapos no pārbīļa, skrēju prom, pametusi un aizmirsusi par cūkām. No otras puses, man palaimējās, visapkārt šausmīgs bads, bet es tomēr pie tām cūkām, no cūku ēdiena varēju dabūt ēst.

Kad cūkas rudenī pārdzina iekšā fermā, atbraucot mājās, es viņus nepazinu – ne savu mammu, ne savus brāļus – viņi visi bija uztūkuši kā kluča gabali. Viņi bija tādā badā, ka tikai vienu kartupeli varējuši pa viesiem dienā apēst. Tas 1941.gads – drausmīgs gads, drausmīga bada gads. 1942.gads tāds pats. Tad es savā cūku fermā biju priviliģētajā stāvoklī. Rudens pusē taigā varējām kādu sēni salasīt, kādu meža ogu apēst. Nodzīvojām tur līdz 1946.gadam.

No Rīgas, no Kuldīgas ielas bērnu nama atbrauca Liepiņas kundze un Ēmaņa kundze pēc tiem bērniem, kuriem nebija 16 gadi. Tas bija oktobra mēnesī, bet man septembra mēnesī jau bija palikuši pilni sešpadsmit gadi, mani vairs neņēma. Bet es sev pateicu ... nē, es nepalikšu šeit un aizmuku. 45.km ar plikām kājām pa taigu, viena pati. Būtu tikusi tālāk, bet mani nelaida ārā no kolhoza. Nokļuvu Parabeļas bērnu namā. Pa ceļam mani nenoķēra, bet, kad bērnu namā nāca pārbaude, mani viena krievu sieviete iespundēja tukšā ūdens mucā, notupēju tur, kamēr pārbaude aizgāja. Bērnu namā man nogrieza matus, tur visiem grieza. Kad pienāca kuģis un bērnus sēdināja uz kuģa, es tiku līdzi. Tā es nokļuvu vagonā, kur latviešu kundzes veda bērnus uz Latviju.

Pirms izvešanas, Limbažos iesāku iet skolā, tiku līdz trešajai klasei. Krievijā, Kirilovkā, es skolā netiku gājusi, nevienu klasi nemācījos, jo vajadzēja strādāt. Vecākais brālis Ivars gāja skolā, Andris bija maziņš. 1946.gadā man 16 gadi un biju ar trīs klašu izglītību, tāda es atbraucu uz Latviju. Ko es darīju? Pa ziemu gāju skolā, vasarā liku eksāmenus un 1949.gadā es jau biju astotajā klasē. Galva man bija laba, nevarētu teikt, ka būtu grūti ar mācību priekšmetiem.

1949.gada martā, kad bija lielās izvešanas, mēs iepriekš jau zinājām, bijām gatavi uz visu. Ivars mācījās Rīgas Politehnikumā, Andri – Limbažu slimnīcas galvenais ārsts Bērziņš, paņēma slimnīcā, es – aizmuku uz Viesīti, jo mammas māsa dzīvoja Viesītē. Viņai bija izveidota tāda kā zobārstniecības privātprakse. Iesāku iet Viesītes 9.klasē. No turienes mani otro reizi saņēma ciet. Uz skolu tajā dienā nebiju aizgājusi. Mātes māsas mājai bija divas izejas. Rīta pusē dzirdu svešas balsis: Kas te dzīvo? Pie tantes tajā laikā dzīvoja lietuviete ar trim maziem bērniem. Tante atbild: Šeit dzīvo Pušenovsku ģimene, bet dzirdu, ka prasa tālāk: Te vēl kāds dzīvo? To es dzirdu. Sadzirdot šos vārdus, man viss kļuva skaidrs ... , pa otrām durvīm izskrēju laukā ... un skrienu uz mājas vārtiem. Meitēns vienkārši neapdomājās. Pie vārtiem stāvēja divi zaldāti, kuri uzprasīja: Kur jūs skrienat? Sagrāba mani ciet, iemeta mašīnā. Tas bija oktobra mēnesis. Viņi atļāva ieiet mājā un uzvilkt kaut ko mugurā. Vaļējā mašīnā atveda mūs uz Rīgu, uz Brasas cietumu, no turienes uz centrālcietumu. Neatceros, cik ilgi biju centrālcietumā, no turienes visus aizsūtīja uz Kirovu. Pēc kāda laika pa nakti ieveda Maskavas ''Sarkanajā presņā'', vislielākajā cietumā. Tur bijām diezgan ilgi, visi tādi paši bērni kā es. Mūs uzreiz pielika pie darba, bija jātīra kameras – mazgājām un tīrījām kungu kameras, vismaz pēc ūdens varēja iziet. Tajās kamerās bija gultas ar atlasa segām, acīmredzot šie ieslodzītie augstākus posteņus bija ieņēmuši. No Maskavas cietuma mūs aizveda uz Sverdlovsku, no Sverdlovskas cietuma uz Novosibirsku, no Novosibirskas cietuma uz Tomsku. Tomskas cietumā pabiju kādu mēnesi, mūs izsauca pagalmā, nostādīja rindā, tur bija gan igauņi, gan lietuvieši, arī citu tautību cietumnieki un atkal veda. Tagad uz Asinu – pielika pie labības vagonu lādēšanas. No tās vietas man palikušas rūgtas, sāpīgas atmiņas uz visu mūžu. Tur mani tā mocīja. No lielajām kravas mašīnām uz pleciem tika uzmesti šausmīgi smagie graudu maisi, tad jāaiziet līdz vagonam, jāpaceļas pa trepēm uz augšu un maiss jāizber vagonā. Kad tika uzmests pirmais maiss, tā es nokritu zemē ar visu maisu. Vēlāk jau ierādīja, kā labāk uzņemt, kā labāk satvert un turēt, bet tie bija drausmīgi apstākļi. Ziemās stindzinošais aukstums.

Dzīvojamā istabā dzīvojām kopā - viens igaunis, es un brālis. Neskatoties uz visām pārestībām, manī bija spīts un uzņēmība, tā es biju Ivaru sameklējusi, jo visur rakstīju iesniegumus valsts iestādēm. Ar brāli satikos jau Tomskas cietumā. Tā mēs visi trīs mitinājāmies mazajā istabiņā bez apkures un gultas. Mati naktī bieži piesala pie sienas – tās šausmas vēl šodien dzīvā atmiņā.

1950.gada pavasarī mūs aizveda atpakaļ uz Tomsku. Atkal nostādīja rindā un tikai rādot ar pirkstu, cietuma uzraugs izsauca dažus no rindas: Tas paliks Tomskā, tas paliks Tomskā, iet gar rindu un noskatās pēc auguma. Es stāvēju ne vis blakus brālim, bet blakus Ansim un Jurim Danenbergiem. Viņi bija no Skultes, divi brāļi, tādi raženi augumā. Pienāk uzraugs pie manis un prasa: Jūs esat viena? Atbildu, ka ir brālis. Labi, jūs paliksiet Tomskā. Paliku. Mēs cēlām drošības komitejas ēku. Strādāju par apmetēju, uzpelnījos līdz 5. kategorijai, bet tur es arī ļoti saslimu un nogulēju labu laiku slimnīcā. Turpinājās cīņa par jaunāko brāli Andri, zināju tikai to, ka viņš ir apcietināts, bet viņa patiesā atrašanās vieta nebija zināma. Atradām – Ļeņingradas krustos, visstingrākā režīma cietumā. Puika, bērns, viņam pat pilni sešpadsmit nebija, Staļinam tiku rakstījusi. Prasīju arī savienošanos ar mammu, jo viņa aizvien dzīvoja Kirilovkā. Kad dabūju savienošanos ar brāli un viņu atsūtīja uz Tomskas cietumu, es viņu vairs nepazinu. Runājot, neviens teikums nebija bez lamu vārdiem, pats nesaprazdams to nozīmi, kas tie par vārdiem. Viņš tos lietoja katra vārda galā, kā krievi to darīja. Pats Andris nosēts bija ar utīm no galvas līdz kājām. Ko es tikai nedarīju, lai tikai atbrīvotos no utīm. Mazo brāli paņēma uz būvēm viens latvietis, palīgā pie armatūras.

Tomskā sākām iet vakarskolā, Ivars pabeidza vidusskolu ar izcilību, iestājās institūtā, bet viņam mācīties tālāk neatļāva, viņu vienkārši izgāza ķīmijas iestājeksāmenā. Ivara skolotāja, aizgāja pie institūta vadības, nolika savu diplomu uz galda un pateica: Ja Ivars neko nezina, tad es arī neko nezinu. Brālis gribēja nolēkt no piektā stāva, paldies, Dievam, viņu atturēja un atrunāja. Beigu beigās viņu pieņēma kalnu institūtā. Jaunākais brālis Andris iestājās Tomskas Universitātē – matemātikas un fizikas fakultātē. Visi mācījāmies caurām naktīm. Par cik mammas pie mums vēl nebija, man bija viņi jāuztur un man mācībām neatlika laika. Beigu beigās gribēju iet uz mediķiem, bet mani atrunāja: Ko jūs bendēsiet, nevis ārstēsiet cilvēkus. Es iestājos transporta celtniecības tehnikumā 1954.gadā un pabeidzu to 1958.gadā. Beidzu ar izcilību, ar brīvo diplomu varēju izvēlēties, braukt uz Sahalīnu vai braukt uz Latviju. Tikai trim cilvēkiem brīvie diplomi. Tehnikumā biju apprecējusies ar lietuvieti, viņš arī beidza šo tehnikumu, bijām vienā kursā.

1958.gadā mēs braucām uz Latviju – arī brāļi atbrauca, arī mamma. Tā beidzās mana Sibīrija.

Andris aizbrauca uz Ļeņingradu, turpināt un pabeigt mācības matemātikas – fizikas fakultātē. Ivars Latvijā pabeidza elektromehānisko fakultāti, iestājās darbā Latvenergo un nostrādāja vienā darba vietā visu mūžu. Andris darbu atrada Izglītības ministrijā. Kad atgriezos 1958.gadā Latvijā, man nebija savas dzīves vietas, atradu gultas vietu pie radiem Jaunciemā, vēlāk Valmieras ielā. Tā kopā ar brāļiem mitinājāmies vienā mazā istabiņā.

Par tēvu neko nezinu.

Garklāva Rita zināja stāstīt, kad 1941.gadā pie izvešanas ... vagoni stāvējuši blakus un viņš stāvējis durvīs un kliedzis, saucis pēc uzvārdiem ... . Vairāk neko nezinām. Viņam bija tikai 41.gads.

Kad tagad aizbraucu uz Limbažiem un satieku kādu pavecāku cilvēku, kurš pazina manu ģimeni, viņi vienmēr saka: tik labestīgu cilvēku, kāds bijis mans tēvs ... nav nācies satikt. Ļoti, ļoti labestīgs. Pāršķirstot fotogrāfijas: tēvs ar skolniekiem, ... tur viņš stāda mežu, kādu kociņu, tur kopā ar citiem sagaida pirmo vilcienu uz Limbažiem. Visur tāda labestība izstaro no bildēm, tā ir savādāka, tāda tuvāka.

Man pašai ir bijis ļoti smagi, esmu tam tikusi pāri, ļaunums nav saglabājies. Vēl tagad smagi, to visu atceroties, bet esmu visiem piedevusi. Ja turēšu ļaunumu, man pašai būs tikai sliktāk.