Aldas Roķes atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Alda Roķe
dzimusi 1939. gadā
Valmieras rajona Mazsalacā

Esmu dzimusi 1939.gadā, Valmieras rajona Mazsalacā.
Tēvs – Lūsis Antons Dāvja d., dzim. 1909.gadā.
Māte – Lūse Emma Kārļa m. 1909.gadā.
Abi strādāja Mazsalacas tekstilfabrikā, kura tai laikā piederēja Raiska kungam. Tēvs bija meistars un viņam lika priekšā iestāties aizsargos, tā kā vēlāk visiem vadošiem darbiniekiem, jāiestājas komunistiskajā partijā. Māte bija melnā darba strādniece. Pēc kara, ienākot krieviem, tēvs vairs tekstilfabrikā nestrādāja un māti pirms 1949.gada izvešanas atlaida no darba pamatojoties uz kadru saīsināšanu, kaut gan viņa bija nostrādājusi ilgus gadus. Pirms izvešanas tēvu apcietināja, ko es ļoti pārdzīvoju. Mamma mani mierināja un teica, ka tēvs atnākšot.

Tai liktenīgajā marta dienā, kā jau vienmēr vakarā, aizgājām gulēt. Pie mums vēl dzīvoja vecāmāte (mammas māte). Ap trijiem naktī sita pie loga, lai laižot iekšā. Sveši vīrieši ar šautenēm rokās. Kad mamma atvēra durvis un viņi ielauzās iekšā, tad pavēlēja mums taisīties ceļā. Es, protams, kā jau bērns, kam nebija pilni desmit gadi, ļoti uztraucos un raudāju. Es no tiem vīriem nevienu nepazinu.

Bet vēl pirms mammas nāves, kad sākās atmoda, es paspēju mammai uzprasīt, kas tie bija par vīriem? Viens bija kaut kāds latgalis, bet tas esot bijis viscilvēcīgākais no visiem. Tad Kaltiņš un Ziediņš, kuri jau ir miruši un vēl Mazsalcā dzīvo Šķoba Jānis, kurš kā uzpūties zvērs sēdēja, šauteni padusē ierāvis.

Tad paziņoja, ka arī tēvu atvedīšot un tā uz rīta pusi atveda tēvu divi vīri, katrs savā pusē ar šautenēm rokās. Ja vajadzēja aiziet uz tualeti (mazmājiņa atradās pagalmā), tad viens no vīriem nāca līdzi ar šauteni, laikam bija domāts, ka var aizbēgt.

Otrā pilsētas pusē dzīvoja tēva māsa Lūse Anna, dzimusi 1875.gadā un tēva māsa Lūse Kristīne, dzimusi 1902.gada 31.martā. Mamma lūdza atļauju aiziet pie viņām pēc gaļas, tad paziņoja, lai mēs neuztraucoties, viņas arī būšot. Mātes mamma sāka protestēt par ko tad viņai, vecam cilvēkam, jādodas ceļā. Tad ar lielām mokām viņu atstāja. Piebrauca mašīna un, kas bija iebāzts maisos ko paņemt līdzi, to iemeta mašīnā un lika pašiem arī iekāpt. Tiklīdz mēs bijām no dzīvokļa laukā, uzreiz tika noblombētas istabas durvis un vecaimātei noņemts pēdējais krēsls un iemests istabā, lai nekas viņai nepaliktu.

Mūs aizveda uz Sniedzēnu mājām pirms Mazsalcas, kur visus sapulcināja, kur gandrīz mēs nonīkām visu dienu. Kā pa miglu atceros, ka bija drūma diena un sijāja smalks lietutiņš. Vakara pusē visus ar smagām mašīnām veda uz Valmieras staciju, kur ielādēja mūs lopu vagonos. Naktī ešalons sāka kustēties. Atceros, ka sievietes sāka raudāt. Tā mūsu ceļš turpinājās trīs nedēļas. Dienām ešalons stāvēja lielās krievu pilsētās, pusdienās atnesa kaut kādu izvārītu dziru. Mēs bijām 41. vagonā un par laimi neviens mūsu vagonā nenomira un pēc trim nedēļām sasniedzām savu nākošo dzīves vietu. – Amūras apgabala Kaganovičas rajonā, ''зерносовхоз'' ''Vostočnij'' 1.nodaļa.

Pēc pāris tur nodzīvotiem mēnešiem, mūs pārsūtīja uz sovhoza  4.nodaļu. Tā bija lopkopības nodaļa un vajadzēja strādniekus. Māte atteicās slaukt govis, jo viņa nekad nebija slaukusi un vajadzēja izslaukt "padsmit'' govis. Tēvu norīkoja par ganu. Vajadzēja 24 stundas uz zirga ganīt govis, ganāmpulks bija liels, bet pēc skaita neatceros. Tā viņi bija divi – uz maiņām. Iztikšana bija grūta, nebija ko ēst un pašiem mums nekā līdzi paņemts nebija. Vajadzēja pārdot tās pašas drēbes, kas bija paņemtas līdzi. Par vienu kleitas drēbi varēja nopirkt kartupeļu spaini. Māte gāja uz sovhoza lauku ravēt par niecīgu apmaksu. Krievietes uz darbu bija slinkas. Vienu vagu izravē, sēž, dzied un viena otrai utis meklē, kuras tur netrūka. Un saka uz mammu. Lai nenervozē, valsts darbu nepadarīšot. Gribu tikai piebilst, ka vietējie iedzīvotāji ļauni nebija. Vēl bija ukraiņi, kuri atbrauca pēc mums un vieni vēl pēc gada. Tā kā iztika bija ļoti grūta, māte rudenī sāka strādāt par teļkopēju. Darbs bija smags – no agra rīta līdz vakaram, bez brīvdienām. Kūtis bija jāapkurina, jo ziemas bija ļoti aukstas. Kūtīs bija dēļu grīdas, kuras katru dienu bija jāmazgā, jo bieži brauca pārbaudes. Cilvēki varēja dzīvot kā cūkas migā, bet lopiem bija jābūt tīriem.

Rudenī skolā mani neņēma, skolotāja atteicās, jo nemācēju krievu valodu. Katru mēnesi brauca komandants un vecākiem bija jāparakstās, ka viņi nekur nav aizbēguši un nekur netaisās bēgt. Tad viņš prasīja, vai eju skolā? Māte atteica, ka skolotāja neņem mani uz skolu. Tajā pašā vakarā atnāca skolotāja un teica, lai eju uz skolu.                              

Skolā gāja visādi, bet tomēr mēs latvieši izkūlāmies un apdzinām krievus zināšanās. Šeit. Latvijā, krievi nekādi nevar iemācīties latviešu valodu, bet dzīvot šeit grib.

Sāku tur iet 2.klasē, jo Latvijā biju nomācījusies tikai trīs ceturkšņus 2.klasē. 3. un 4. klasi beidzu turpat – 4.nodaļā. 5., 6. un 7.klasi mācījos pašā sovhoza centrā.

Personīgā lieta:
Lūse Alda Antona m.
Dzimusi: 1939.gada 26.maijā
Dzimšanas vieta: Latvijas PSR, Mazsalacā
Tēvs: Lūsis Antons Dāvja d.
Māte: Lūse Emma Kārļa m.
Iestājusies pionieros: 1.septembrī, 1950.gadā
Pabeigusi: Amūras apg. Kaganovičas raj Vostočnij sovhoza 4.nodaļas skolu 1952.gadā.
Ar šādām sekmēm:

Klases audzinātājas paraksts: Kiseļova

Pa vasarām palīdzēju mammai teļus kopt. Vairāk jau dabūju iet ganos, kas man ļoti nepatika.

8.klasi, kura skaitījās vidusskolas klase pabeidzu – Ekaterinoslavskas 1.vsk.

Mana ģimene sāka domāt par atgriešanos Dzimtenē – vecāki rakstīja lūgumu uz Maskavu par atbrīvošanu, kamēr Staļins bija dzīvs, lūgums tika noraidīts. Pēc Staļina nāves, 1956. gada rudenī , vecāki saņēma atļauju atgriezties.

Pēdējos gados tēvs saslima ar plaušām, un Latvijā atgriezies, viņš vēl ilgi slimoja. Dažus gadus pirms pensijas viņš varēja sākt strādāt. Tā kā vecāki cerēja, ka varēs atgriezties, es jau 1956.gada jūlijā atgriezos Dzimtenē un apmetos pie vecāsmātes.

Mazsalacā krievu vidusskolas nebija, sāku mācīties 9 klasē Mazsalacas vidusskolā un absolvēju 11.klasi ar diviem trijniekiem – latviešu un angļu valodā.

Bija jādomā par turpmākām gaitām, jo tēvs nestrādāja un 2. grupas invaliditātes pensija bija tikai 33 rbļ...Māte strādāja tekstilfabrikā un es arī biju spiesta iestāties tekstilfabrikā. Pēc gada gribēju uz proftehnisko skolu, uz vadu sakariem, bet izlasot manu biogrāfiju – mani neuzņēma. Tomēr Mazsalacā palikt negribējās, kur nu vēl dzīvot ar nodevējiem vienā mājā. Atnācu uz Rīgu – uz VEF, kur nostrādāju līdz pensijai.

Oficiāli mums nav zināmi nodevēji, bet no tautas dzirdēti, arī vecāki zināja, kuri tie ir. Ne jau velti, tā saucamai Kirhinšteina madāmas mājai jauna sēta tika uztaisīta, bet nu jau viņš pats ir zem zemes. Ko vēl varu piebilst?

Tālajos Austrumos kultūras nekādas nebija, apkārt mājām tikai mēslu kaudzes. Paretam atbrauca kino, ko rādīja skolas telpās un pašiem bija sēžamais jāņem līdzi.

Tagad no mūsu ģimenes represētajiem esmu palikusi viena. Tēvs mira 1989.gadā, tēva māsa ar tēva māti arī ir mirušas. Nekādus pārkāpumus neesmu izdarījusi ne Krievijā dzīvodama, ne VEFā strādādama. Un tomēr, kad jau bija sākusies atmoda, griezos 1988.gada decembrī  pie advokāta Svīķa ar lūgumu, sastādīt iesniegumu uz reabilitāciju. Tad viņš izprasīja, kur strādāju un par ko? Teicu, ka noliktavā. Uz ko viņš aizdomīgi noskatījās. Un Jūs atkal esiet materiāli atbildīga? Tas man līdz šim brīdim sāp, ka advokāts tā varēja pateikt, jo nevienam neko neesmu nozagusi, neko neesmu piesavinājusies. Tā laikam līdz mūža beigām būs pazemojumi jādzird.   

2008.gada avīzes Brīvā Latvija rakstā: ''Tautas sīkstākās daļas svētki'' ir rakstīts ... , ka dalīties ar otru pat vislielākajā trūkumā, bija izsūtīto nerakstīts likums. Otrais likums – nekad nenokārt galvu!
Tālāk tekstā: 
Kamēr uz estrādes saldenieki rādīja represēto atmiņu ainas, rīdziniece Alda Roķe, dzimusi Lūse, netraucēti pētīja Sibīrijas kartes. Tēvs no mazā dzīvoklīša Mazsalacā tika apcietināts jau dažas dienas pirms 1949.gada 25.marta, un tajā dienā viņu aizveda pie sievas un meitas un visus kopā iesēdināja lopu vagonā. Vēl pamatskolniece būdama, Alda, Kaganovičas rajona sovhozā ''Vostočnuj'' no gaismas līdz tumsai ganījusi 40 teļu lielu ganāmpulku, tēvs ganīja govis zirga mugurā, māte ravējusi lopbarības saknes. Kad ģimene atgriezās Mazsalacā, nebija iespējas apmesties pat vecajā īres mājas dzīvoklītī.

Alda pati savu ģimeni nodibināja 1970. gadā, vīrs – Jānis Roķis, Jāņa d. Ir izaudzināti divi dēli – Armands un Aigars. Un šodien sirdi visvairāk silda mazmeita Evija un mazdēls – Oskars.