Dzintara Kaulakāna atmiņas

Dzintars Kaulakāns
dzimis 1944.gadā
Liepupes pagastā

Vectēva, astoņpadsmit ha īpašumā un mājā, dzīvojām un strādājām. Zemnieku saimniecība bija apgādāta ar nepieciešamo inventāru, uzceltas ēkas, iegādāti mājdzīvnieki, pat smagā automašīna un kuļmašīna „Imanta”. Vectēvs nomira pirms manas piedzimšanas, tēvs atradās dienestā – Balvu 7. pulkā, aizsargos, vēlāk mobilizēts vācu armijā. PSRS armijas gūstā nokļuva jau 1944. gada septembrī, līdz gada beigām apsūdzība bija pabeigta un 1945. gadā no Rēzeknes cietuma tika aizvests uz plašajiem Krievijas lēģeriem.

Par tēva likteni līdz 1991.gadam neko nezinājām, ne māte, ne es. Vienkārši pazudis bez vēsts.

1949. gada 25. martā, man nedaudz pāri 4 gadiem, māsai nedaudz pāri 7 gadiem, mūs izveda. Izveda naktī, ļaujot kaut ko paņemt līdzi, un jāapģērbjas 20 minūšu laikā. Sākumā izmitināja kopā ar citiem Liepnas pagasta iedzīvotājiem, Šestakovas sādžas, Jekaterinoslavskas ciema padomes, Omskas apgabala plašajā stepē. Mammai jākopj teļu grupa, vēlāk, kad paaugos, kopā ganījām un kopām teļus. Krievu mājas saimnieki deva mums kartupeļus, paši dzērām teļiem atvesto pienu, iemācījāmies cept plāceņus no graudu pelavām.

Nākamajā gadā mammu pārcēla uz kolhoza Ždanova centru- apkopt 15 govju grupu. Mūsu ģimene bija vienīgā latviešu ģimene Solncevas ciemā. Tuvākie latvieši bija 6 - 7 km attālumā. Mamma pati šuva mums apģērbu, laida skolā. Vairākkārtējie lūgumi, kaut ko uzzināt par tēvu, palika bez atbildes. Tāpat pārcelšanās uz tuvējo graudsaimniecības sovhozu – Raisova, kur par darbu maksāja naudā, palika uz papīra.

Beidzoties oficiālajam represiju termiņam, represijas faktiski nebija beigušās. Komunistu vara bija labi sastrādājusies savā starpā, kolhozā strādājošie tika uzskatīti par kolhoza īpašumu.1957. gada 5. jūnijā, mammas izraudātā un izlūgtā izziņa Nr. 01-374, no Šerbakuļas rajona, majora Tjufanova, neko nenozīmēja. Kolhoza priekšsēdētājs nedeva pasi un neatļāva atstāt govju grupu, tāpat kā nedeva transportu uz tuvāko – 200 km attālo dzelzceļa staciju.

Tikai 1958.gada 20. maijā, kad beidzot, trīs dienas pirms vilciena, Omska – Maskava atiešanas, mammai izdeva pasi, kolhoza priekšnieks, automašīnu un ar savu sainīti, pusotras nedēļas braucām virzienā uz dzimteni. 1958.gada 31. maijā es jau sēdēju uz saiņiem Alūksnes stacijā. Rudenī iesāku mācīties Alūksnes 2. vidusskolā, dzīvojām pie onkuļa Alūksnē. Mamma un māsa iestājās darbā kolhozā „Draudzība”. Ieejot kantora ēkā, mamma ieraudzīja pie sienas savu pūra skapi. Tā ģimenes manta bija kļuvusi par kolhoza īpašumu, šoreiz LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika).

Pēc pamatskolas pabeigšanas, sāku meklēt arodskolu, kurā deva apģērbu, bija kopmītne, nemaz nezinot, ka izbraukt no kolhoza man neļautu priekšsēdētājs. Palīdzēja nejaušs atgadījums ar Oktobra svētkiem. Alūksnē uz Oktobra svētku demonstrāciju, dzelzceļa kolektīvs palika bez plakātiem, lozungiem un nekur nevarēja dabūt noformējumu kolonas gājienam. Onkulis palūdza man to izdarīt. Par noformējumu ieinteresējās izpildkomitejas deputāts un uzzinot par mani, manu statusu, nokārtoja visu un varēju iestāties Ogres profesionāli tehniskajā skolā.

Skolu beidzot strādāju uz traktora, vēlāk par šoferi. Neklātienē beidzu LLA  ar inženiera – mehāniķa diplomu. Darba lielākā daļa ir Zemgales pusē.

Dzimtajās mājās līdz pensijai dzīvoja mamma, bet vēlāk pārcēlās uz Balviem pie meitas. 1989. gadā sākās pārmaiņu laiks, sākās tautas atmodas laiks, iesākās īpašumu izvērtēšanas laiks. Bija jaušama cerība un ticība, ka būsim saimnieki savā zemē. Par konfiscēto vecātēva zemnieku saimniecības mantu, pārskaitīja mammas kontā 11216 Repšus, jeb 56 latus. Par 18 ha zemi – 59,7 sertifikātus, kurus nācās pārdot par 360 latiem. Aprēķinot mammas pensiju, tajā neiekļāva Sibīrijā nostrādāto laiku līdz 1958. gadam, jo Iekšlietu ministrija pastāvēja uz to, ka mamma brīvprātīgi nodzīvojusi Sibīrijā. Kārtojot savu pensiju, saskāros ar tādu pašu skaidrojumu, ka man vajadzēja atgriezties Latvijā 1957. gada 21. februārī, 14 gadu vecumā – ar lidmašīnas čārterreisu. Ja PSRS režīms deva 20 minūtes mantu sakravāšanai, tad LR deputāti, lai represētie atbrauktu, nedeva ne minūti, izdots likums 1995. gada 27.aprīlī. Par Politiski represētās personas statusa noteikšanu, komunistiskā un nacistiskā režīma cietējiem.

Mēģinot pierādīt, ka man pensijas aprēķins ir nepareizs, ka es 14 gadu vecumā nevarēju, nedrīkstēju atstāt Sibīriju, vajadzēja sarakstīties ar: IM, TM, LM, CTB, Saeimu, Valsts kanceleju, deputātiem, 5 gadus. Pirmo reizi mūžā saskāros ar tiesu.  

Pašreiz jau nav nekāda pārsteiguma saņemt no augstām amatpersonām parakstītus dokumentus vai noklausīties interviju. Bet ministrijās vēl ir tik daudz nekompetentu ierēdņu, kas nevēlās neko citu kā tikai augstāku algu un mazāk darba, kur nu vēl runāt par sapratni. Vienīgi CTB izprata situāciju, noorganizēja (diemžēl bez manas klātbūtnes), LM, TM, IM sanāksmi, lai izskatītu manu pieprasījumu par represiju faktisko laiku no 1949. gada līdz 1958. gadam. Atbildību neuzņēmās neviens, jo vajadzēja labot MK noteikumus Nr.165. Rakstiski tika solīts, ka darbu pie mana jautājuma turpinās, un tajā pat laikā, Ministru prezidentam, toreiz A.Kalvītim, no 11.02.2007. vēstule Nr. 5-15 – 11/3948, tika skaidri nodefinēts atteikums, iesniegt labojumus. LM pārstāvis, I.Alliks uzskata, ka represētajiem ir ļoti daudz privilēģiju, būtu labi, ja pensionāru vispār nebūtu.