Hildas Krogzemes atmiņas

Hilda Krogzeme
dzimusi 1932.gadā
Ternejas pagastā

13.jūnija vakarā es jau biju saģērbta, būs jābrauc! Tas bija 1941. gada jūnija mēnesī, mamma strādāja Rūjienas pastā un tēvam bija veikals Rūjienā. Ģimene - tēvs, Kide Voldemārs, dzimis 1890.gadā, māte, Paulīne, dzimusi 1894.gadā, un brālis Edvīns, dzimis 1934.gadā, bija pārcēlusies no Rīgas, kur divdesmit gadus tēvs bija strādājis pie viena vācu veikalnieka, kas viņu nosūtīja uz savu filiāli Rūjienā, par veikala vadītāju. Viņš bija izdomājis, kā tagad saka, sākt savu biznesu. Nopirka zemes gabalu, uzbūvēja māju, ierīkoja veikalu un sāka dzīvi Rūjienas pilsētā.

Mana bērnība saistīta ar pilsētu, 1939. gadā sāku mācīties pirmajā klasē, 1940. gada vasarā sākās karš, mūsu mājas otrajā stāvā bija piecas istabas, kurās arī paši dzīvojām, pirmajā stāvā veikals. 1941. gada janvāra mēnesī ieradās „troika”, ģimene bija slima ar gripu, visi gulējām. Saruna īsa: „Atdodiet veikala atslēgas, no šī brīža Jūs šeit vairs neesat saimnieki.” Mājas otrajā stāvā palikām līdz jūnija vidum, tad ieradās vācieši un teica: „Šeit būs kara hospitālis.” Tā kā tēvs bija vēl nopircis nelielu lauku saimniecību, trīs kilometri no Rūjienas, tad mums bija kur pārcelties. Viņš paralēli bija vadījis gan saimniecību, gan veikalu. Saimniecība bija 20 ha liela, astoņas slaucamas govis, trīs zirgi un viena pensionāru ģimene, kas to visu aprūpēja. Mums bija kur palikt.

Bija karš, netālu sākās bumbošana un tēvs vienā vakarā iejūdza divus zirgus, piesēja pie ratiem divas govis, salika pašu nepieciešamāko vezumā, bērnus uz vezuma un devāmies ceļā. Braucām Mazsalacas virzienā, prom uz Igaunija pusi, tur lieli meži. Pretī brauca jau vācu armija, tie atkāpjas. „Kur Jūs brauksiet, tur krievi nāk!” Mēs turpinājām ceļu. Iebraucām Ramatas pagasta mežā, lauku mājās. Redzējām, kā nodeg Rūjiena, vēlāk: kā visa liesmās deg Moisakūile. Pēc nedēļas atgriezāmies savās mājās „Vecrūjās”. Šodien vārdos nevaru izstāstīt, kā tur izskatījās!

Sākās jauna dzīve. Beidzās karš, sākās kolhozu dibināšana. Lai nomaksātu nodokļus 1946. un 1947. gadā, pārdevām kādu govi. Nodokļi visi nomaksāti un tēvs nosaka: Parādā nevienam neesmu. Atgriežoties no skolas, brāļa, Edvīna Kides, klases biedrene, kuras māte strādāja pagastā, bija teikusi: „Šonakt būs izvešana.” Vajadzēja izdomāt, kā labāk rīkoties. Bija marta mēnesis, tādēļ vecāki izdomāja paslēpties tuvējā mežā, pārlaist nakti. Aizgājām uz mežmalu, turpat Rūjas upes ielokā. Nakts drēgna, sākām salt, nodomājām, ka vajadzētu iet uz māju apsildīties un tad redzēs, kā būs tālāk.   

Plkst.4 no rīta pie durvīm dauzīšanās. „Ielaidiet!” Saruna īsa: „Jūs pārsūta!” Tēvs gribēja noskaidrot: „Uz kurieni?” „Tas Jums nav jāzina!” skanēja atbilde. „Stundas laikā sametiet kaut ko maisos!” Mājās maize bija viens kukulis, nekāda cūka nebija kauta, speķi nebija žāvēti – mums nekas nebija, ko līdzi paņemt. Ielika mūs ragavās un veda uz Rūjienu. Pie mācītājmuižas stāvēja kravas mašīnas, salādēja arī no citiem pagastiem atvestos un veda uz Valmieru. Mūs iekrāva 16.vagonā un divpadsmitos naktī vilciens sāka kustēties nezināmā virzienā.

Gala mērķi sasniedzām 24.aprīlī, ēdamā nebija, par higiēnu neviens pat neieminējās. Līdzi man bija paņemta ģeogrāfijas grāmata, uz augšējā plaukta guļot, atlauzām mazu dēlīti, lai redzētu stacijas uzrakstus. Pēc ģeogrāfijas kartēm mēģinājām saprast, kur mūs ved. Iebraucot kārtējā stacijā, sākās atlase, vārdu sakot izpirkšana, darba spējīgie, tās ģimenes paņēma uzreiz. Veci cilvēki, bērni vēl palika – kolhoza priekšsēdētāji neņēma ģimenes ar maziem bērniem. Palikām kādi trīs vagoni. Stacija ''Pojarkova'', atvērās durvis un tādos milzīgos ratos kolhoza priekšsēdētāji no sādžām bija sabraukuši pēc mums.

Iebraucot sādžā, vietējie bērni skrēja skatīties: „Давай, скорее, фашистов привезли!” Tēvs, māte, man 16 gadi, brālim 15 gadi. Māti norīkoja pie govs slaukšanas, tēvu uzsēdināja uz ratiem, kuros iejūgti divi zirgi un jāpiegādā traktoriem benzīns uz lauka. Mans pirmais darba norīkojums - stepē, kur neviens krūms neauga - lauku brigādei putru vārīt. Mājās es nekādas putras nebiju vārījusi. Jāapkalpo bija traktoristi, kuri strādāja uz lauka kādus 15 km no sādžas. Stepe neaptverama, viena vaga iet 2 km, citā laukā arī 5 km garumā, traktors varēja tikai kādas trīs reizes pa maiņu apbraukt. Mani, tādu skuķi, ieliek putru vārīt! Malkas nav, jākurina ar salmiem. Uz uguns pods, kādi desmit spaiņi gāja iekšā. Azaidā sojas milti un ūdens, vairāk nekā. Viņiem pašiem arī bija bads.Bet tur auga soja, lai gan bija pavasaris, sējas laiks, bet arī tad varēja kādu saujiņu paņemt. Uzbērām soju uz lāpstas un uz uguns apcepām. Soju, kad apgrauzdē un aplej ar ūdeni, tad ir ēdama. Bet gods, kam gods, tie melnie veči tādu skuķi neaiztika. Uz savas lāvas kaktā varēju gulēt līdz pieciem no rīta, kad jāceļas uz darbu. To putru vārīju trīs mēnešus.

Sākās vasara, viss uzarts un iesēts, mani pielika pie govs slaukšanas, es biju vēl viena slaucēja, mammai palīgā. Govis stāvēja laukā zem klajas debess, nekādas kūtis vai nojumes nebija. Rudenī vēl bija samērā silts laiks, ziemā mamma stipri saslima (aknu kaite), viņu aizveda uz rajona slimnīcu, 40 km attālumā no sādžas, labi, ka gadījās zinošs ārsts un pateica: „Jums nav nekāds aklās zarnas iekaisums, kā bija noteicis vietējais feldšeris, Jums aknas uztūkušas no bada.” Tagad man vajadzēja apkopt abas govju grupas, tīrais ārprāts. Smagās piena kannas palīdzēja iecelt fermas pārzinis, pienu pienesām ar spaiņiem.

Savā dzīvē vēl nebiju redzējusi, kā govs piedzemdē teļu. Mūsu mājās jau bija govis, bet mani pie atnešanās kūtī nelaida. Un te, jauna tele atnesās, es neko nesaprotu no tām lietām. Bija tāds šķūnītis, kur to teli ievedu, redzu tikai, ka tele tūlīt beigta būs, tāda lēna nāve. Izskrienu laukā un saucu pēc palīdzības. Sievas tikai sauc: „Тяни, тяни!” Brīnos, kā vilkt? Vēl šodien skaidri atceros, govs guļ, telēnam kājiņas jau ārā, bet kāds tad man spēks, mēģināju to telēnu stiept, vismaz palīdzēt. Tāda pirmā pieredze.

Rudenī palika aukstāks, tur jau vaļinki vajadzīgi, bet man apavu nekādu. Mamma slimnīcā, es vēl joprojām ar basām kājām. Šodien man kauns stāstīt, kā savas kājas sildīju. Govs uzceļas un es esmu priecīga, ar kājām tajā kaudzītē iekšā, tās apsildījās, tagad varēju govi izslaukt.

Mūs, kādas četras ģimenes ievietoja kolhoza kantorī, tur ienesa lāvas. Es gulēju uz grīdas, tēvs ar māti augšā. Telpā bija arī telefons un kolhoza priekšsēdētājs kārtoja savas lietas. Jau agri no rīta dzirdama viņa balss, ieskrien viņš kantorī, suns pie sāniem, pats pārvietojās jāšus uz zirga. Nokārtojis darīšanas kantorī, izjāj cauri sādžai un pie katras mājas nokliedz: „Маша на картошку, Даша на свеклу!” un tā katru dienu nokliedza katram. Kantorī dzīvot, tas bija briesmīgi, gulēt nevarējām, jo nepārtraukti nāca un gāja cilvēki. Rudenī mūs ielika krievu ģimenē. Ģimene bija nopelnījusi graudus un viņi ļāva mums gulēt uz graudiem. Paklājām apakšā savus palagus un iekārtojāmies, vēlāk mūs pārvietoja pie citas ģimenes.

Tēvs bija sarunājis ar komandantu un brāli uzlika uz traktora piekabes. Tās piekabes tanī laikā. Tēvs tikai noteica: „Tas puika kādu rītu vairs nebūs!” Vilki, ne vilki, bet šakāļu bars gāja aizmugurē. Puikam, kā jau vēl pusaudzim, no rītiem miegs nāca un kamēr nobrauca to 5 km garo vagu, visādi varēja notikt. Tēvs vēlreiz aizgāja pie komandanta un viņš teica: „Domāsim un laidīsim rudenī puiku skolā.” Edvīns tika rudenī uz Blagoveščensku, mācījās un pabeidza tehnikumu. Biju aizbraukusi pie brāļa ciemos. Uz galda stāvēja pusgurķis un maizes doniņa, es arī aizvedu kādu gurķi. Tā viņš dzīvoja un mācījās.

Tēvam piesaistīja vēl zirgu iecirkni, tie bariem staigāja pa stepi, kad bija vajadzība, tad atdzina zirgus. Tēvs saka: „Aizjāj un atdzen man desmit ''štukas''.” Tā es jāt iemācījos. Barā bija arī trīs–četrus gadus veci zirgi, kam apauši nebija galvā likti. Strādnieki viņus dancināja līdz sviedriem, līdz kļuva rāmāki un tad tikai varēja apsedlot. Jājām tādam purviņam pāri, sedlu man nebija, tikai fufaika mugurā, striķi un groži, un kājas ieliktas grožos. Mierīgi jājam un pēkšņi no ciņa izlido putns. Zirgs satrūkstas, lec uz sāna apkārt un esmu zemē, bet mana kāja paliek cilpā. Zirgs sāk auļot uz sādžu, tūlīt sāksies krūmājs. Tai brīdī, viens no zirgiem iezviedzas, zirgs apmet loku un dodas atpakaļ pie bara. Mana kāja atbrīvojas un palieku dažus metrus no džungļiem.

Nākošajā reizē mans priekšnieks saka: „Aizved uz sādžu, mēs te brieža gaļu esam sašāvuši.” Tajos laikos, kad vajadzēja, tad arī šāva. Tā asiņainie maisi tiek uzlikti zirga mugurā, pati vēl nodomāju, vai varēšu aizvest, bet vīri tikai nosaka: „Nekas, varēsi, tiksi galā.” Bet šajā reizē zirgs bija spēcīgs un straujš, pacēlās tikai pakaļkājās, sāka mīņāties un tie maisi sāka jukt. Pēc trešā gājiena tas mani izmeta no sedliem, pats aizauļoja uz sādžu. Zirgs satraucies, sedli asiņaini un visi sādžā panikā. Mana mamma izmisumā, pārbijusies no ieraudzītā, līdz ierauga mani nākam sveiku un veselu.

Bija novembra mēnesis, sniega vēl pamaz, biju sadabūjusi vecu velosipēdu. Pats kantoris atradās kalnā, bet man jāaizved papīri uz leju. Laižos no kalna lejā, viss sasalis, ceļš līkumots, bet palejā ieraugu, izgāzusies vesela baļķu krava. Sāku bremzēt, tikai tagad sajūtu, ka velosipēds nebremzējas, nav bremžu tam ratam. Pagriezienā es krītu, ar galvu ietriecos baļķu čupā. Pieceļos, neko apkārtnē vairs nepazīstu, tomēr aizeju līdz barakai un skatos uz visiem, kā uz svešu pasākumu. Tas bija smadzeņu satricinājums.

Kolhozs bija mums ierādījis zemes gabaliņu, mēs iestādījām kukurūzu, kartupeļus, labi auga arbūzi, melones. Janvāra mēnesī 1951. gadā mums pateica – „переселяем!”. No sādžas, 40 grādu salā, atļāva līdzi ņemt kartupeļus, pārvietoja mūs vairāk uz ziemeļiem, uz Šimanovskij rajonu, jo veselu gadu bijām nodzīvojuši sādžā, kas bija par tuvu Ķīnas robežai. Izkrāva mūs stacijā Bereja ar visiem sasalušajiem kartupeļiem. No sādžas pārvietoja visas izsūtītās ģimenes.

Jaunajā vietā, jauni apstākļi, bet ne mazāk sūri. Tā jau bija taiga, mežrūpniecības kolhozs. Pirmais mans darbs taigā. Paldies Dievam, mana desmit klašu izglītība tika augstu vērtēta: „Будешь десятником, skaitīsi kokus, cik strādnieki nogāž.” Tēvs nosaka: „Brīnišķīgi, tad skaiti!” Manā brigādē skaitījās seši elektrozāģi, tika gāztas milzīgas platības, visi kokmateriāli tika sūtīti tikai uz Japānu. Meža darbos strādāja daudz jaunu meiteņu, arī no Ukrainas. Drausmīgajā salā, ar cirvi jāatzaro milzu priedes. Bagātības taigā astronomiskas. Man jāuzmēra visi koki, jāizdara aprēķins, tā divas ziemas varēju nostrādāt. Uz darbu katru rītu 15 km un vakarā atpakaļ, bet tad mani pārcēla uz staciju Berejā, uzmērīšanu vajadzēja izdarīt pie vagoniem, vecāki arī tur dzīvoja, stacijas koka mājiņas vienā istabiņā, samērā ciešami. 

Vienā jaukā dienā mans priekšnieks piedāvā man normētāja darbu. Es nezinu, kas tas ir. Mani ieliek kantorī, saliek priekšā papīru kaudzi: „Tagad mašīnu remontētājiem rēķini algas, rēķini normas.” Nevienu vārdu es nerunāju pretī, tikai saķērusi galvu domāju, kā. Otrā telpas stūrī sēdēja galvenā grāmatvede ar četru klašu izglītību. Viņa paskatījās uz mani un teica: Tu neraudi, Tev taču desmit klases un es pateikšu kaut ko priekšā. Kantorī strādāja jauns ukraiņu students, izņemts no augstskolas un par grāmatvedi ielikts. Mežrūpniecībā arī neliela aldziņa parādījās, kolhozā mamma bija nopelnījusi darba dienas un mums bija tiesības saņemt 400 litrus piena. Ņēmām katru dienu pa pieci litri, pa nakti sasaldējām bļodiņās un no rīta maisā un prom uz tuvējo ogļraktuvju pilsētu – Račihinsku. Tā bija pirmā naudiņa, par kuru varēja iegādāties apavus. Tēvs teica: „Nopērciet man šķīvi, es nevaru no tās pannas visu laiku ēst.”

Kad mūs aizsūtīja uz taigu, mēs no vienas latviešu ģimenes nopirkām gotiņu. Gotiņai tajā gadā piedzima divi teliņi. Tas ir uz nelaimi, noteica mamma. Patiesi, tajā gadā tēvs saslima ar sirdi, nekas vairs nelīdzēja, nekas nebija. Tēvu aizveda uz slimnīcu. Uz pilsētu gāja tikai kravas mašīnas, bija uzkrauta neiedomājami augsta krava ar plēstajām skaidām jumtu segumiem. Uz kravas mēs uzcēlām tēvu, pašas arī augšā un laimīgi tikām līdz pilsētai. Divas nedēļas tēvs pavadīja slimnīcā, tā arī viss viņam beidzās. Apglabājām tēvu Berejā.

Pagājušajā gadā pazīstami jauni cilvēki bija aizbraukuši un bija Berejā, kapsētas vietā gandrīz līdzens lauks. Tā ir. Tieši četrus mēnešus tēvs nesagaidīja līdz mājās atlaišanai.

Ja mēs šodien sakām krievi, tad, vispirms, tas bija režīms. Ir jānošķir vienkāršais cilvēks no režīma. Ja sādžas mājā dzīvo krieviete ar pieciem bērniem, guļ uz krāsns, visi bērni ir bez apģērba, atejas nav, viena ''fufaika'' uz visiem. Kuram jāizskrien laukā, to vienīgo ''fufaiku'' pēc vajadzības uzmet mugurā, bet viņiem ir kaza. Viņa atnāca pie mums vakarā ar kazas pienu: „чай с молочком попейте”, krūzē ūdens un pieliets kazas pieniņš. Tajā pašā laikā, mums bija ģimenes, kas izsūtīšanai bija gatavojušās,  žāvēti speķi, viss nepieciešamais līdzi. Strādāju nakts maiņā, sešos vakarā sāku, man jābrauc līdzi krāvējiem, jo jāizkrauj baļķi. Nāk mašīna pēc mašīnas un tā visu nakti. Līdzi man gabaliņš melnas, rūgtas maizes, kuru cepām tikai no atbirumiem, bundžiņā izkausēts ūdens. Kad bija pārtraukums, man azaidā izkausētais sniega ūdentiņš ar maizes gabaliņu. Sēžam pie ugunskura, es un četri latviešu saimnieki, katrs paņem to savu sacepto speķa bļodiņu un ieturas savā nodabā. Nekad, nevienu reizi, neviens neteica: „Tu savu garo sniegu esi ēdusi diezgan, paņem speķīti drusciņ.” Tā interesanti tagad, tā interesanti. Neko tādu par krieviem, par tiem cilvēkiem, kas bija tur, Sibīrijā, es nevaru teikt. Tie bija citi krievi. Viņi arī bija drausmīgā nabadzībā, trūkumā, bet, tā savādāk. Tikai tas politiskais.

Braucot pa stepi, redzējām vietas, kas it kā bijušas apdzīvotas, pamestas māju drupas, kaut kādi koki iekšā stepē. Vietējie paskaidroja: „А, разкулачали, тут большие дома были.” Pašā Krievijā tas viss bija, tikai nedaudz agrāk pārdzīvots.

Strādājot kantorī, visādi piedzīvojumi gadījās – pie sienas karājās telefons, man jāpazvana uz apgabalu, jo skaitījāmies apgabala pārraudzībā. Taisot plānus radās kāda neskaidrība. Man saka, atbrauciet komandējumā uz divām nedēļām. Un atkal, tikai labu varu teikt. Aizbraucu uz Blagoveščensku, pilsētu pašā Amūras krastā. Amūra, protams, platāka par Volgu, pāri upei var redzēt ķīniešu mājas un visu pārējo. Blagoveščenskā man jāapmetas viesnīcā, es kā jauna un naiva latviete, manā somiņā tikai daži rublīši komandējuma naudas un savu somiņu nelieku zem spilvena, bet iekaru skapī. Istabiņā vēl divas sievietes bija apmetušās un agri no rīta, viņas pirmās cēlās un brauca projām. Vai es skatīšos, kā cilvēk ģērbjas. Piecēlos, naudas maciņa vairs nebija.

Par ekonomisti strādāja tikko Ļeņingradas Akadēmiju beigusi jauna speciāliste. Tie bija tie laiki, kad es vēl neko no ražošanas finansu plāna nesapratu. Viņa tikai noteica: „Neuztraucies, divās nedēļās iemācīšu.” Nosēdināja pie galda un visu laiku stāstīja, es tikai darīju un beigu beigās tiku skaidrībā. Mēs kļuvām draudzenes un ilgi vēl sarakstījāmies.

Praksi apguvu Sibīrijas mežos, tā bija ļoti sūra dzīves skola, deviņu gadu garumā. Uz Maskavu bijām rakstījuši kādas piecas reizes līdz pienāca tā reize, kad varējām braukt. Brālis bija pabeidzis tehnikumu, strādāja lielā kolhozā ''Romni'' par mehāniķi, pelnīšana gan tīri nosacīta, kolhozā darba dienas, nekāda nauda netika maksāta, tikai prakse un zināšanas. Reiz, braucot ciemos pie brāļa, nezināju, kā līdz turienei nokļūt. Stacijā man saka: „Šodien zaldāti brauks uz ražas novākšanu, Jūs paņems.” Tā es tiku līdz lielajai sādžai. Apciemoju brāli, jo paši jau posāmies uz mājām. Uz Latviju atbraucām 1958.gadā.

Mammas brālis ,Ernests Liepiņš, bija Latvijas armijas virsnieks, un viņš 1941.gadā tika aizsūtīts aiz polārā loka. Ernests izdzīvoja. Vēl 1945. gadā, kad krievs jau bija Latvijā, saņēmām no viņa vēstuli, viņš rakstīja: „Mana dzīvības svece ir pie dzišanas, bet es vēl turēšos, guļu uz lāvas uztūcis, aiz polārā loka, Noriļskā.” Ātri mamma sagatavoja paciņas ar cepumiem un izdevās aizsūtīt. Saņēmām atbildi, kurā viņš rakstīja: „Vienu cepumu es ēdu četras dienas, bet es esmu dzīvs, bet mans gultas biedrs cepumu apēda divās dienās un otrā dienā nomira.” Viņi nebija ēduši.

Mammas brālis izdzīvoja. 1949. gadā no Noriļskas viņu pārsūtīja uz Kazahiju. Darbā norīkoja par brigadieri un kolhozā „pirmo reizi” pēc daudzajiem bada gadiem ieraudzīja graudus, maizi. Visur, kur latvieši strādāja un dzīvoja, situācija mainījās, kolhozi uzplauka. Kad Ernestu atbrīvoja, viņš atbrauca uz Latviju un iekārtojās darbā Ogrē – vienā no Ogres rajona kolhoziem.  

Kad mūs atbrīvoja, atbraucām pie Ernestonkuļa, jo citas vietas ģimenei nebija, kur atgriezties. Onkulis man prasa: „Kas Tev darba grāmatiņā?” Saku: „Meži.” Tad braucam uz meža ministriju. Kadru daļas darbinieki nosūta mani uz plānu daļu. Priekšnieks, krievs, man atkal krieviski jārunā: „Нам такие нужны.”. Arī brālis bija ieinteresēts. Blakus Priekuļu lauksaimniecības mašīnu tehnikums, viņam tur darbs varētu atrasties. Mežrūpniecības direktors mani pieņēma, sēžam viņa kabinetā un MRS direktors saka: „Vai tikvien mehanizācijas ir Cēsu rajonā?” Edvīnu pieņem darbā par lauksaimniecības mašīnu apmācību meistaru Jāņu muižā skolā. Tā es ar brāli palikām Jāņu muižā, iekārtojāmies gultas vietā ārpus Cēsīm. Viens gultā, otrs uz grīdas, nekādas bagātības nevienam nebija, līdz laikam, kad mežrūpniecība man ierādīja dzīvokli. Nopirkām mazu mocīti. Edvīns brauca uz Jāņu muižu, rudeņos darbā uz kombaina, es uz kantori.

Mežrūpniecības direktors vienreiz man saka: „Man te visi ir akadēmiķi, tas nozīmē, ka viņi ir beiguši Lauksaimniecības Akadēmiju.” Es klausos, visi ir akadēmiķi un es plānu daļā strādāšu bez akadēmijas. Rudenī iestājos Rīgas finanšu tehnikumā, tālāk Latvijas Universitātē. Mācoties Universitātē tāds gadījums: Kārtojot iestājeksāmenus, meitene, kas sēž man aiz muguras, iedod zīmīti, tā nebija man domāta. Zīmīti aizlieku aiz pulksteņa, kad pasniedzējs aizgriezīsies, nodošu adresātam. Pienāk mans laiks atbildēt, apsēžos blakus pasniedzējam, viņš paskatās uz mani un saka: „Jums būs jāatnāk nākošgad!” Viņš pat nelika atvērt zīmīti. Nākošajā gadā no galvas iemācījos visas matemātikas formulas noliku iestājeksāmenus un tiku uzņemta Latvijas Universitātē 1967. gadā. Darba vietā nostrādāju deviņus gadus.

Visā Padomju Latvijā aktualizējās darba ražīguma, darba spēka izmantošanas jautājumi. Pie Meža ministrijas tika nodibināts zinātniskais darba organizācijas centrs un Rīgas priekšnieki mani aicināja pārnākt uz Rīgu. Piekritu un mani iecēla par pētījumu daļas vadītāju. Nostrādāju piecus gadus. Savukārt, mans zinātniski pētnieciskais institūts „Silava” Salaspilī pārvilināja mani. Sākās skaitļošanas aktivitātes, mēs izstrādājām un gatavojām projektus, Meža ministrija iecēla mani par galveno ekonomisti.

Pienāca 1990. gads ar visām pārmaiņām. Meža ministrija tika likvidēta un pievienota Lauksaimniecības ministrijai, bet tika nodibināts meža kontroles dienests, strādāju inspekcijā par revidenti. Izmaiņas turpinājās, arī inspekciju sadalīja un mani iecēla par galveno grāmatvedi. Vajadzēja jau aiziet pensijā, bet RTU mani iesaistīja savā kolektīvā 1991. gadā. Esmu nostrādājusi par pasniedzēju divdesmit gadus. Savu kodu taču nevaru nevienam rādīt!

Ar kodiem mēs neprezentējāmies, ja vēl normāli cilvēks jūtas. Katru gadu aizbraucu uz Vaivaru centru un šodien vēl nevaru iedomāties, kā būs tad, kad atsēdīšos krēslā savā dzīvoklī, skatīšos pa logu, lasīšu avīzi un teikšu: „Kādas šausmas te notiek!” Ar savu dzīvi, ar darbošanos esmu apmierināta, tikai neesmu bagāta ar mazbērniem.

Latvijas valsts attīstībā ir milzu progress pa šiem 20 gadiem.