Georgija Raitupa atmiņas

Georgijs Raitups
Dzimis 1928. gadā
Rīgā
 

Dienests.

Moto:
Atgriešanās, atgriešanās,
Ai, cik zemu zāle klanās,
Un pie kājām klanās mīksta!
Vai es viegliem soļiem drīkstu,
Iet pie tevis, zāle labā!

Bija 1948. gads. Agrs pavasaris. Sāka mosties daba, koki, ziedi, ziemas sniegi, sali bija beigušies. Arī es biju beidzis vidusskolu (1948.01.07.) un izkalis plānus turpmākai dzīvei. Mācības, darbs, augstskola. Nomira tēvs. No visiem radiem palika tikai māte un kara komisariāta pavēste par ierašanos apmācībām padomju zaldātu pulka skolā, ar turpmāko nosūtīšanu varenās „roģinas” robežu apsardzei tālajos austrumos pie Ziemeļu Korejas.

Man šie turpmākie pavērsieni bija kā sunim pātaga. Uzskatīju, ka pie visa vainīgs ir „Staļina tētiņš”. Viņš bija tas, kas mūsu mierīgo dzīvi pārvērta par elli. No Rīgas mēs bijām 8 latviešu puiši. Es biju tas, kurš vedināja puišus nepakļauties vada komandiera stulbajām pavēlēm. Piemēram, vasaras nometnē Rovnā (Ukrainā), puišu nomestos izsmēķus, pusdienas atpūtas laikā, visam vadam (9 cilvēki) vajadzēja ar dziesmām nest uz 2 km attālo mežu, izrakt tur lielu bedri un apglabāt. Dienēju 120 mm prettanku artilērijas pulkā. Lielgabalus, kuri svēra apmēram 2 t, dienām vajadzēja bez vajadzības stumdīt. No kalna purvā, no purva laukā, tikai tādēļ, ka bijām latvieši no Rīgas. Protams, tas darbiņš mums nebija pa spēkam. Ja kāds no vada zēniem, savus zābakus nebija notīrījis līdz spīdumam, protams, vada komandieris cēla visu vadu augšā un visi gājām „sliņķim” tīrīt zābakus. Šādus un līdzīgus piemērus varu uzskaitīt vēl un vēl. Tas viss bija aprakstīts karavīra reglamentā, kuru bija parakstījis Staļins.

Mērs bija pilns. Es sāku atklāti aicināt puišus nepildīt vada komandiera prasības. Izveidojās stāvoklis, ka uz cara laika kuģa, zupā atradās tārpi, kas nebija pieļaujami. Es saplēsu reglamentu, kuru bija parakstījis Staļins un izmetu laukā pa logu. Arī komandierim mērs bija pilns.

Mani apcietināja, nodeva kara tribunālam. Par graujošu pretpadomju darbību, aģitāciju un propagandu, Kara tribunāls, man „piešķīra” pavadīt 8 gadus Padomju Savienības cietumos un lēģeros.

Tā kā jau tad man bija vidusskolas izglītība un celtnieka profesija, mani „etapēja” uz atomelektrostacijas būvniecību Angarskas pilsētā, Sibīrijā. Manā dzīvē atkal atšķīrās viena jauna lapas puse. Tā bija „brīnišķīga” zeme, kur 364 dienas bija ziema, pārējās - vasara. Upes tur sala ciet nevis no augšas, kā tas notiek Latvijā, bet gan no gultnes pamatnes. Zivju tajās upēs nav. Tur es ''nolauzu'' trīs gadus. Tā kā biju jauns un spēcīgs, tiku iedalīts „nakts” brigādē. Brigāde sastāvēja no 30 arestantiem, kuriem bija jāizkrauj preču vilciena platformas, kuras atveda naktī. Nekā sevišķa uz platformām nebija, betona bloki dažādās konfigurācijās, bet ar iespaidīgu svaru – 0.5, 1.0, 1,5 t, plienakmeņi dzīvojamo un rūpniecības ēku pamatiem, dažāda satura kravas. Temperatūra nakts laikā – -30, strādājām 10 – 12 stundas naktī vai dienā. Izkraušanas mehānisms – jaunu puišu rokas. Brigādē visi bijām ar politiskiem pantiem. Dzīvojām vienā barakā, jutām viens otra morālu atbalstu.

Mūsu brigāde skaitījās „smago darbu brigāde”, kur soda termiņš skaitījās, viena diena par trim dienām, tas nozīmēja, ka strādājošie brigādē savu „sroku” varēja „nolauzt” trīs reizes ātrāk nekā sēžot „lēģerī” uz nārām.  Uz „būvēm” strādāju tik ilgi, kamēr „Staļina tētiņš” nolika karoti, pēc tam sākās reformas.

1953. gadā mani atbrīvoja, izdeva PSRS Iekšlietu ministrijas izziņu, ka esmu atbrīvots ar sodāmības noņemšanu. Protams, tūlīt braucu uz savu dzimto pusi – Rīgu, kur dzīvoju ceturtajā paaudzē. Mani atbrīvojot, „lēģeris” iedeva pa šiem gadiem nopelnīto naudu – 20.00 rbļ. Braucot cauri Maskavai, nozaga manis nopelnītos 20.00 rbļ., sakiet vēl, ka uz pasaules nav labu cilvēku! Mani, no Maskavas līdz Rīgai, pa „zaķi” atveda vilciena pavadone! Iebraucot Rīgā, man nebija ne maizes, ne pajumtes, ne naudas. Vajadzēja pieteikties kara komisariātā. Komisārs pateica: Rakstam „arestants”, sāku skaļi protestēt, kas es par arestantu, neesmu nekāds arestants, mani nekur neņems darbā! Viņš pasmējās un ierakstīja, ka es mācījos pulka skolā par seržantu, kas arī atbilda patiesībai.

Dabūju darbu celtniecības pārvaldē, kur dienā strādāju par meistaru, bet vakarā kādā citā uzņēmumā par kurinātāju. 1992.gada 31.martā Latvijas Republikas Augstākā tiesa izsniedza man Reabilitācijas apliecību, kurā Armijas pretizlūkošanas daļa sniedza ziņas par nelikumīgām represijām. Reabilitācijas apliecībā norādīts, ka karaspēka daļas kara tribunāls mani ārpustiesas kārtā represējis.

Pēdējos desmit pirmspensijas gadus esmu nostrādājis pašvaldības policijā par instruktoru un policistu. 1997. gada 2. februārī, pēc mana lūguma, Rīgas pilsētas dome izsniedza Politiski represētās personas apliecību Nr. 0100047.

Tu sāpes nenojaut, kas manī kvēl,
Un tajos brīžos, kad kļūst ļoti grūti,
Es arī jūtos gluži maza vēl,
Man glausties gribas tad pie mātes krūts. (Ā.Elksnse)