Elitas Lindenbergas atmiņas


Elitas Lindenbergas atmiņas
Attēlu galerija

 

 

 


Elita Lindenberga
dzimusi 1948.gadā Rīgā

 

Paulīna Lindenberga - mana mamma atbrauca uz bērnu namu. Līdz tam es nezināju, es vispār nezināju, kas tas ir – māte. Man tādas saprašanas nebija. Bērnu namā man bija ļoti laba audzinātāja, viņa centās mani pasargāt. Viņa bija lasījusi mātes vēstules un vienmēr teica man: “Tev ir mamma. Tevi mamma gaida.” Tad, kad māte atbrauca, es ar atplēstām rokām viņu nesagaidīju, paslēpos aiz audzinātājas. Kad māte pienāca klāt, es aizbēgu, klēpī viņai nedevos. Audzinātāja palūdza bērnu nama administrāciju, lai mums iedotu istabiņu. Bērnu nams bija vienstāvīga ēka ar bēniņiem, mums ierādīja istabiņu otrajā stāvā. Tur mēs ar māti kādu laiku padzīvojām. Bija jūnija mēnesis, laiks silts, arī upīte netālu. Bērnu nams bija pie Kuibiševas, ļoti brīnišķīgā vietā. Atceros, ka tur nekā nebija, tikai tā māja, tā sēta.

Un tikai mēs. Šodien nevaru pateikt, kā es mātei pietuvojos vai arī nē. Ļoti ilgi es viņu nepieņēmu, ļoti ilgi. Viņa man bija draudzene. Pateikt māte, es ļoti ilgi nevarēju. Pat tad, kad aizbraucām uz Vorkutu. Tikai tur, vēlāk, es viņu pirmo reizi nosaucu par māti. Un, kad piedzima māsa, tad jau bija ko dalīt, tad jau tā bija mana mamma, arī māsai – tā bija mana mamma. Ar māsu man ir interesantas attiecības. Mums ir viena mamma, bet stāstot iznāk, ka viņas būtu divas. Es vienmēr teicu, ka mana māte teica “ to” un ”to” un viņa arī teica – mana māte. Tas, droši vien, no bērnības tā iegājies un līdz šai dienai. Nesen abas satikāmies un es atkal pateicu, mana māte. Viņa tikai nosaka, “Tu nekad nepieradīsi pie tā.”

Mēs devāmies prom no bērnu nama, braucām uz Latviju. Savā dzīvē es biju redzējusi mašīnu, motociklu, kazu, bet kad atbraucām uz staciju, ieraudzīju to lielo vilcienu. No bailēm es aizbēgu, jo nobijos no tā. Mani bēgušu, noķēra oficieris, viņš brauca uz Rīgu dienēt, tā mēs kopā turpinājām ceļu un mammai bija sarunu biedrs. Atbraucām, bet stacijā neviens mūs nesagaidīja.

Kad no bērnu nama atbraucām uz Rīgu, mēs aizbraucām pie tantes un no turienes mēs aizbraucām uz laukiem, uz Ungurpili – Alojas pagastā, mājām “Liepkalni”. Tajā laikā vēl kursēja šaursliežu vilciens, sauktais čuk čuk bānītis no Limbažiem līdz Alojai. Tālāk gājām kājām. Pa ceļam mamma man visu izstāstīja, bet tā bija pirmā un pēdējā reize, viņa izstāstīja, kā tika apcietināta, ka tēvu ... Māti apcietināja kopā ar māsīcu, viņas veda pārtiku mežabrāļiem.

Būdama bērns, es daudz ko noklausījos, un katrs stāsts savādāks. Sapratu vienīgi to, ka tēvs ne pie kā nebija vainīgs. Kā pastāstīja tēva māsa, viņš vedis pienu uz pienotavu, pa ceļam atradis šauteni, kuras pēc kara mētājās visās malās un ielicis pajūgā zem siena. Viņu apturēja un arestēja.

Savā laikā prasīju T. Pētersona kungam, lai kaut ko uzzina par manu tēvu. Un viņš pateica, ka tas nav mans tēvs, jo dokumentos ir uzrādīts, ka 1945. gadā viņu arestēja, tomēr domāju, ka kaut kādā veidā viņš tika vaļā. Pētersona kungs teica, ka nevar tikt tik vienkārši vaļā. Tēva māsa saka, ka var. Vai es esmu viņa meita? Kad es, vēl maza būdama, ienācu tēva māsas dzīvoklī, viņa paģība, viņa ieraudzīja savu brāli priekšā. Es esmu – sejas augšējā daļa mammas, acis mammas, sejas lejas daļa – no deguna, tēva. Kad tikko biju izņemta no bērnu nama, tad mans deguns bija ļoti liels, jo pati biju ļoti sīciņa.

Mamma bija ļoti samīlējusies, lai viņu otru reizi neapcietinātu, viņi aizgāja uz mežu, sapratu, ka mamma viņam līdzi aizgāja. Kā stāstīja mammas māsa, viņus nodeva no Ungurpils viens paziņa. Čekisti izlika savus posteņus un tā arī noķēra. Cita atkal stāstīja, mēs zem galda sēdējām, kā jau bērni, noklausījāmies, ka Anna ar savu brāli, palīdzēja vest pārtiku, kad vecmamma nevarēja, tad viņi veda. Kad krievi mežabrāļus aplenca, tēvs it kā izmuka, jo māte līdz pašai nāves dienai neticēja, ka viņš ir miris. Māti ar vecmammu arestēja, pēc tam arī tiesāja. Vecmammu  izsūtīja uz Kazahstānu, ceļā viņa nomira, māti uz Mordoviju.

Kamēr apcietinājumā, kamēr pārvešana, es piedzimu, tā kā netīšām. Tā arī cūkas laime bija, mamma savā laikā mediķos mācījās, viņai pazīstams ārsts medpunktā pateica, ka viņa ir stāvoklī un jātaisa aborts, viņš to neizdarīja, tā es piedzimu. Bez šaubām, es saslimu ar dizentēriju, viņi atkal izārstēja, mammai palīdzēja, pusgada vecumā mani aizveda uz Čeļabinsku, uz zīdaiņu namu. Bet visā šajā lietā nekur nefigurē, ka tai sievietei, manai mātei, bija bērns, ka tā sieviete bija stāvoklī. Māte rakstīja apžēlošanu, viņai atteica.

Dzimšanas apliecība man ir. Tikai tad, kad mani adoptēja, dzimšanas apliecību man rokās nedeva, iedeva izziņu, ka esmu ..., māte ... , uz adopcijas dokumentu pamata, izdeva pasi. Mamma teica, ka pusgada vecumā mūs izsūtīja, tas ir 1949. gada martā.

Bija tāds Mārtiņonkuls, viņš savu ieslodzījumu sāka Karagandā, Kazahstānā, pēc tam viņu pārcēla uz Vorkutu. Māte ar viņu sarakstījās, mēs pārcēlāmies uz Vorkutu. Viņš mani adoptēja un es viņu saucu par tēvu.

Atceros savas pirmās skolas gaitas. Iesāku Vorkutā, sākumā bija mazā skola, pirmās klasītes, vēlāk uzcēla jaunu un lielu trīs stāvu skolu. Skaitījāmies bagāts ciemats, vienīgais bagātākais: “поселок шахты 40”, sestajā dzīvoja igauņi un leiši, tie arī nāca pie mums. Skolā man bija tikai viena draudzene, es nebiju vienīgā no tām, kas ļoti draudzējās, bet pie kuras visi nāca draudzēties. Viena no meitenēm bija ļoti agresīva, ar akmeņiem mētājās, es nebiju ar pliku roku ņemama, viņa vienu reizi man pateica: “Nes manu portfeli!”Es atteicu: “Neesmu sulainis.” Es nepadevos, pratu sevi aizstāvēt. Citai meitenei, tēvs bija oficieris, pie viņiem dažreiz ciemojos. Tie bagāti dzīvoja – samta aizkari, samta durvju aizkari, istabā klavieres. Tiku pie spēlēšanas, bet tāda plinkšķināšana vien sanāca. Mūzika mani nevilka, tā nebija manējā. Laikam jau par mazu biju, lai saprastu.

Dzīve Vorkutā ne no saldajām, ziemā diezgan pamatīgs sals, zagļu daudz, bandītu daudz. Tur bija jāiemācās dzīvot, pa tumsu neviens nestaigāja, tikai pa dienu. Mēs bērni, priekš mums tas bija savādāk, citādi to uztvērām. Vecāki satikās ar pazīstamiem, kāds atnāca ciemos, tad mēs kaut kur aizgājām. Dzīvojām Vorkutā virs stadiona, kalna augšā – barakās. Ziemā, kurš pirmais izlien no barakas, tas rok sniegu, sniega kupenas 2 m augstumā. Tēvs bija uztaisījis tādu nojumīti, lai pie durvīm nesakristu sniegs un būtu vieglāk notīrīt.

Pēc ūdens gājām patālu, vairāk kā divsimt metrus, ja ne vēl tālāk,gan ziemā, gan vasarā. Galvenokārt jau tēvs gāja, bet man bija savs spainītis, nestuvītes un es arī nesu. Pēc ūdens gājām pa dienu. Kur bija tā “kolonk”, tas ūdens pumpis, tur skaitījās centrs. Kinoteātris, klubs, veikals, viss tur apkārt. Ūdens bija tikai vienā vietā un no apkārtējām barakām un mājām cilvēki gāja pēc ūdens. Tas nežēlīgais aukstums. Tajā laikā es nesapratu, ka tas var nodarīt neatgriezenisku ļaunumu, tur es pazaudēju dzirdi. Mamma bija iegādājusies tādus lielus lakatus, visi tādus nēsāja. Mamma man apsien lakatu, sakrustojot stūrus priekšā un sasienot aizmugurē. Es atsienu vaļā un eju ar baltu degunu uz skolu. Skolotāja ņem sniegu un rīvē, kamēr mans deguns iesilst. Tad sapratu, ka jāsien lakats un nedrīkst to atsiet.

Piedzima māsiņa. Kad māsa paaugās, patēvs uztaisīja ragaviņas, lai māsu vestu uz bērnu dārzu. Arī no zagļiem bijām nodrošinājušies. Mūsu māja bija elektrificēta, pie mājas durvīm nevarēja pienākt, tās attaisīt vai ieiet. Viņš bija ierīkojis elektrības vadus uz durvju rokturi. Mājās bija lielais suns, tas tiešām sargāja. Tik vienkārša tā dzīve nebija, bet bija interesanti. Nekādu ļaunumu pret mums es netiku redzējusi. Mammu visi cienīja, vienīgais ar to valodu man bija savādi.

No bērnu nama es runāju krievu valodā, kad atbraucu uz Vorkutu, patēvs, Bruno, kā politiskajam ieslodzītajam viņam bija piespriesti 25 gadi ieslodzījuma, man lika mācīties latviešu valodu. Ziniet, kur es mācījos – šķūnī, vaļiniekos, fufaikā un pie sveces. Man nemaz negribējās mācīties to svešo valodu, bērnam vēl spīts iekšā, Tevi spiež mācīties, bet pats negribi. Pēc tam jau sapratu, ka vajag iemācīties un kas no tā sanāca, es sāku jaukt burtus. Neesmu iemācījusies vēl vienus burtus, kad jāmācās citi. Skolotāja pateica, ka tagad nevajadzētu mācīties, bet kad būs brīvlaiks, kad bērnam nekas cits nav jādara un jāmācās. Ar laiku es iemācījos, runājām tikai mājās, nekur citur pielietot nevarēju. Tā mamma mani rakstīt un lasīt iemācīja latviski. Mums atsūtīja paciņu un lielu bērnu kalendāru ar Stārastes zīmējumiem, tajā bija arī dzejolīši. Pēc tās grāmatas mācījos, tēvs ar mani centās runāt tikai latviski. Sākumā man tik labi nesanāca, tikai pēc ceturtās klases sāku labāk saprast. Bērns, ar kuru valodu sāk savu dzīvi, ar to viņš arī dzīvo. Nevar iemācīties bērns vienu valodu un domāt ar citu valodu. Domā bērns ar to valodu, ar kuru viņš sāk runāt. Tā arī ar mani sanāca. Tagad es runāju latviski, bet faktiski pie sevis tulkoju.

No pašas bērnības, esmu dzīvojusi gan aiz Polārā loka, gan atgriezusies Latvijā, gan aizbraukusi uz Uzbekistānu, lai pēc tam atgrieztos un paliktu uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Tāda ir mana vēl neapzinātā bērnība. Esmu vienmēr bijusi kopā ar savu mammu. Mums visi notikumi saistās ar oktobra mēnesi. Oktobrī uz Vorkutu, kad pabeidzu ceturto klasi un maija beigās aizbraucām. Vispirms uz Latviju. No Vorkutas 1956. gadā atbraucām uz Latviju, uz Rīgu, mamma gribēja iekārtoties darbā, neizdevās un tad aizbraucām atpakaļ  Vorkutā, Bruno 1959. gadā atkal apcietināja kā politisko un mēs palikām vieni līdz 1960. gadam. Vēlāk uz Uzbekistānu mūs uzlūdza un mēs uz turieni aizbraucām.

Uz Latviju atbraucām 1962. gada oktobrī. Kad atbraucām uz šejieni, pa stūriem vien dzīvojām. Sākumā dzīvoju Krimuldā pie audžuvecākiem. Mācījos 7. klasē, meitene paliela, bet līdz Siguldas pamatskolai 7 km. Gāju, dažreiz ar slēpēm, tā katru dienu. Neviens neuzprasīja, vai man nav par grūtu un smagu. Skolā mācījos labi, nebiju teicamniece, neizlikos gudrāka kā patiesībā biju. Bet es biju kautrīga, ar tādām kā bailēm, kaut kur arī nedroša. Latviešu literatūra un valoda man nepadevās, bet mana literatūras skolotāja iedrošināja mani, palīdzēja tikt pie pareizas rakstīšanas un pareizas domāšanas, sāku lasīt nopietnās grāmatas. Tā es iemācījos latviešu valodu, tā man tā valoda aizgāja. Nezinu tikai vai tā ir perfekta. Astoņas klases beidzu pamatskolā, bet vidusskolu beidzu vakarskolā, strādāju un mācījos.

Apprecējos, bet man nebija kur dzīvot. Ar māti kopā nedzīvoju, jo viņai neiepatikās mans vīrs, aizgāju dzīvot pie vīra mātes. Tagad man vajadzēja pielāgoties pie ģimenes paradumiem. Sākām domāt un meklēt izeju, bija jātiek pie dzīvokļa. Aizgāju pēc padoma pie Bruno, viņš dzīvoja Vīlipa ielā un strādāja namu pārvaldē par atslēdznieku. Viņš aprunājās ar namu pārvaldnieci un nākošajā dienā iekārtojos darbā par sētnieci. Dzīvokli nopelnīju, bet pazaudēju pavisam dzirdi. Tā arī visi iebraucēji tika pie dzīvokļiem, vajadzēja tikai iekārtoties par sētniekiem, samaksāt 2000 rubļus pārvaldniecei un dzīvoklis tavs. Strādāju uz diviem gabaliem, par 60.rubļiem, lai savāktu nepieciešamo summu. Es divus gadus tīrīju divus gabalus, beidzot sadūšojos, aizgāju pie pārvaldnieces, noliku dokumentus priekšā un pateicu: Uz to otro gabalu atrodiet sētnieku.

Tā es dabūju dzīvokli, strādāju par sētnieci un audzināju bērnus. Izaudzināju trīs bērnus. Vecākā meita Ramona, dēls - Jānis un jaunākais dēls Dzintars. Dzīve man ir bijusi diezgan rūgta. Es teiktu ne sarežģīta, bet rūgta, kaut kā tas rūgtums vairāk nekā pats saldums.

Tagad desmit gadus dzīvoju Bolderājā, desmit gadus dzīvoju bez gaismas nakts melnumā. Visus gadus naktīs man dega lampa, kad es dzīvoju bērnu namā, biju mierīgs bērns, bet citi bērni nebija mierīgi un viņi biedēja mūs. Mēs slēpāmies zem segām, zem spilveniem, kā jau paši mācējām. Kad gaisma tiek nodzēsta, bērnam ir bailes, bērniem vienmēr mazu gaismiņu jāatstāj, lai viņš pat pie gaismiņas aizmigtu. Tāpēc es visu laiku esmu gulējusi ar gaismu. Dzīvojot Bolderājā, nezinu vai tā vieta man patīk, vai kas cits, bet bailes man ir pazudušas. Tā es biju diezgan bailīga, vakaros vēlu nekur negāju, ar gaismiņu vienmēr mājās atgriezos. Kad biju pusauga meitene, arī tad vakaros nestaigāju.

Darbā cilvēks atrod sevi un dzīve kļūst saturīgāka. Darbs ir cilvēka otrās mājas un vajadzīgas tikai pāris nedēļas, lai iemācītos, lai iekļautos jaunajā kolektīvā. Nemanot aizritēja 10 gadi radiotehnikā un 26 gadi izdevniecībā.

Kamēr strādāju un sirds turējās pie veselības, biju visiem vajadzīga, bet, kad aizgāju pensijā un paliku starp četrām sienām, tad visa dzīve gandrīz vai apstājās. Mani tas nenobiedēja, jo man patīk būt mājās. Trokšņi man nav vajadzīgi, kur vairāk par desmit cilvēkiem, man jau ir slikti. Tā ir tā problēma, pēc auss operācijas, esmu rāma un mierīga, daudz ko nedrīkstu atļauties darīt. Vairāk kā desmit gadus dzīvoju mierā, ne par ko nedomāju, vienīgais par bērniem un mazbērniem, kā kuram iet? Katram bērnam sava ģimene - sava dzīve.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
<


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: