Voldemāra Rantiņa stāsts


Voldemāra Rantiņa stāsts
Stāsti

Attēlu galerija

 

 

 


 

Voldemārs Rantiņš
Dzimis 1924.gadā
Rīgā, Ķīpsalā

 

Māte, Ieva Rantiņa, bija atbraukusi no Rūjienas, dzīvoja Āgenskalnā, Medus ielā. Tēvs savukārt dzīvoja Ķīpsalā no tēvu tēva laikiem. Ar savu sievu viņš iepazinās caur sludinājumu avīzē. Tēvs bija ielicis sludinājumu avīzē: “Aicinu uz satikšanos”, un parakstījies, “Jūras pirāts”. Māte vēlāk stāstīja: “Nesapratu, kas tas ir pirāts, bandīts laikam.” Vēstuli viņa tomēr bija uzrakstījusi.

Savukārt tēvs stāstīja: “Ieva bija uzdevusi savu adresi, sataisījos, nopirku kūku un vīna pudeli un eju pie viņas pirmo reizi ciemos. Bija auksts ziemas mēnesis, ieejot,  dzīvoklis auksts, viņa pati sarāvusies.” Mans tēvs bija diezgan atraktīvs, nolika savu kūku un pudeli uz galda, apjautājās kā viņu sauc un saka: “Zini ko, Ieviņ, te mums tagad nav ko darīt, nāc man līdzi uz Ķīpsalu.” Tajā laikā Zundā plēsa lielās liellaivas, tur bija baļķi, plankas, visādi koka gabali. Vispirms jādabū siltums istabā un tad runāsim. Viņš paņēma Ievu pie rokas, no tēva zāģi un ragavas, un zundiņas malā pa abiem sazāģēja dēļus malkai, sakrāmēja ragavās un nogādāja Medus ielā. Abi iekurināja istabu un sākās nopietnā dzīve daudzu gadu garumā.

Tālāk turpināšu ar 1942.gadu, kad ienāca vācieši. Man palika 18 gadi.

Tēvs, māte un es. Par cik esmu dzimis un audzis zvejnieku ģimenē, jāsaka, ka tajā laikā zvejniecība bija apstājusies. Man, jaunam puisim, nebija nekādas nodarbošanās, jo tas bija kara laiks. Paklīda tāda versija, ka vācieši dibina auto transporta kolonnu smagajām automašīnām un viņiem būs vajadzīgi gan šoferi, gan līdzbraucēji. Vāciešiem bija tāda kārtība, ka katrai automašīnai ir šoferis un līdzbraucējs. Bija uzsaukums, lai piesakās cilvēki un es ar savu draugu, Elmāru, kurš arī tepat dzīvoja, nolēmām pieteikties. Elmāram tēvs, māte atļāva un man arī jāpaprasa, ko tēvs un māte par to teiks. Man, 18 gadīgam puisim, darba nav, apstākļi trūcīgi, paņēmām dokumentus un abi aizgājām pieteikties par līdzbraucējiem pie šoferiem. Aicināja pieteikties arī par šoferiem, jo kolonnai bija vajadzīgi šoferi. Pieteicās pamaz latviešu. Pieteikšanās punktā mums noņēma pases un iedeva zīmi, ka esam ieskaitīti kolonnā. Otrajā dienā, paņēmuši savas drēbītes un čemodāniņu, ieradāmies autobāzē.

Cik šodien atceros, kolonnas bāzes vieta bija Ganu un Strēlnieku ielas rajona, skolas pagalmā. Visas mašīnas jaunas, ar numuriem uz durvīm: 1, 2, 3 un tā līdz 50. Esam pieņemti, mūs nostādīja rindā. Izrādījās, ka lielākā daļa šoferu bija no Vācijas, jo vajadzīgo daudzumu no latviešiem nesalasīja. Nostādīja mūs atkal rindā, mans šoferis bija vācietis, varbūt viņa vārdu vēlāk atcerēšos. Mans draugs, Elmārs, tūlīt nākošais. Vispirms mūs apģērba, iedeva vienkāršas, tā kā no maisu drēbes pašūtas, jaku un bikses, zābakus ar līkiem purniem, smējāmies, ka tie laikam no Āfrikas nēģeriem paņemti un atvesti. Tā mūs apģērba un nostādīja rindā, tas zīmīgākais bija tas, ka pirmais pāris uz pirmo mašīnu, otrais pāris uz otro mašīnu, trešais ... liktenīgi iznāca tā, ka mēs esam trīspadsmitais pāris. Mans vācietis bija no Keningsbergas un viņš bija dikti sašutis par trīspadsmito numuru. Vācietis uzskatīja, ka skaitlis ir nelaimīgs. Otrā dienā kolonnā devās ceļā. Mūsu maršruts bija uz Keningsbergu.

Pirms tam, kad es mātei un tēvam pateicu, ka mums jādodas ceļā, viņi abi saprata, ko tas nozīmē, jo tēvs, bijušais Latvijas laika karavīrs, zināja, kā tas ir. Māte, juzdama, ka man būs jābrauc prom, iepriekšējā dienā, bija nopirkusi 2-3 kg speķa. Tēvs no vietējiem zvejniekiem, salasīja žāvētas zivis, brekšus, vimbas, zandartus un es to visu tādā maisiņā paņēmu līdzi.

Devāmies ceļā. Kolonna brauc lēnām, pa priekšu motociklisti, vācu “fīreri” un mēs rindiņā aizmugurē. Izbraucām cauri Lietuvai un pēc divām dienām, nonācām Keningsbergā. Gulējām lielā sporta zālē, divstāvīgās dzelzs gultās. Mans šoferis bija no Keningsbergas, to tikai vēlāk uzzināju. Viņš saka: “Man te nav ko sēdēt”, bet par cik es pratu vācu valodu, varējām brīvi sarunāties. Mani galvenokārt interesēja tas fakts, lai viņš iemācītu mani braukt ar mašīnu, jo nemācēju to darīt. Kādu mēnesi stāvējām uz vietas, kamēr mašīnas pārbūvēja uz gāzes ģeneratoriem. Tās tika kurinātas ar malku, speciāli sazāģētiem, maziem malkas klucīšiem. Krāsniņas piebūvēja mašīnas sānos, kur varēja iebērt veselu maisu ar klucīšiem, bija arī koka ogles. Mani speciāli apmācīja, tas bija mans tiešais pienākums, no rīta iekurināt krāsni, iedarbināt motoru, kad atnāk šoferis, lai viss būtu kārtībā.

Pirmās divdesmit mašīnas pārbūvēja uzreiz. Kamēr pārējās vēl tikai gatavoja, mūs jau norīkoja pie dažādiem darbiem, lai mašīnas dīkā nestāvētu. Par cik manas mašīnas šoferis bija vietējais un labi pārzināja pilsētu, mūs norīkoja izvadāt dažādas preces un materiālus. No rīta es sagatavoju mašīnu, atnāca šoferis, krāvēji novietoja kravu, tika noformēti dokumenti un varējām braukt. Pa pilsētu braucām pēc noteikta maršruta, katru rītu gandrīz viens un tas pats. Mani jau vairāk interesēja pašam iemācīties braukt, tādēļ izmantoju katru brīdi, kad šoferis bija kantorī. Mašīna rūc, bailes arī bija, bet vienu reizi pamēģināju uz priekšu un atpakaļ, otru reizi uz priekšu un atpakaļ. Vienā reizē sadūšojos un kā mācēju, apbraucu apkārt noliktavai. Nāk mans vācietis, nodomāju, nu lamās. Viņš pienāk klāt un saka: “Sēdi vien”, nosēžas blakus un sāka rādīt kā darīt. Tās kustības jau biju no galvas iemācījies, simtām reižu savā galvā biju darījis. Kādas trīs reizes apbraucām apkārt noliktavai apkārt un to elementāro viņš man parādīja. Kādas trīs dienas vēl izbraucām pilsētas maršrutu, tad vācietis man uzdāvināja grāmatiņu “Satiksmes noteikumi”, pirmos satiksmes noteikumus vācu valodā. Vāciski es pratu lasīt, skolā biju mācījies. Dienu un nakti negulēju, mācījos noteikumus. Kādu nedēļu mani patrenēja pa pilsētas ielām.

Vienā reizē atnāk vācietis pie manis, “Voldemār, tavs šoferis nav atnācis, vai tu varēsi braukt?”, viņš noprasa. Man jau liels pacēlums. Viņš piesēžas blakus, piebraucam pie noliktavas, piekraujam mašīnu un viņš prasa: “Vai tu zini kur jābrauc?”. “Jā zinu, vakar un aizvakar mēs tur braucām.” Viņš man iedod dokumentus, no tiem es neko nesapratu, bet man jau arī nevajadzēja saprast. Izbraucu maršrutu, vēl reizi izbraucu maršrutu, tā kādas četras dienas braucu viens pats.

Vienā reizē kā braucu, kā nebraucu, mana mašīna apstājas uz ceļa. Neko nesaprotu. Brauc garām tramvajs, mašīnā kaut kas pakratās un mana lampiņa iedegās. Tūlīt darbinu motoru, bet nekā, lampiņa nodziest. Kā jau visām mašīnām ir kastīte ar drošinātājiem, uzgāju to vietu, kur tā vaina ir. Sameklēju drātīti, kādu stundu noņēmos  un mašīnu iedarbināju. Pats biju septītajās debesīs. Amats bija rokā.

Nāca pavēle, doties uz Pleskavu. Cauri Latvijai doties uz Pleskavu. Mans vācietis vairāk neatnāca un es braucu viens pats, jo lieku cilvēku nebija. Man līdzi bija speķis, vāciešiem jau speķis pirmajā vietā, es to speķi atstāju vācietim, kad viņš pateica, ka vairāk nebrauks. Kā pateicību par speķi, viņš man atnesa lielu akordeonu. Kā šodien atceros, kad plēšas atvilka vaļā, tās bija sarkanas un vidū liels pīķa dūzis, liels koncerta akordeons, to man uzdāvināja. Atbraucot mājās, atdevu to tēvam. Braucot cauri Rīgai, mums atļāva atnākt mājās. Otrā dienā biju atpakaļ savā daļā.

Diennakti bijām ceļā, iebraucot Pleskavā, mūs izkrāva. Gulējām vecās krievu barakās, kādās noliktavās. Vācieši bija vadītāji, mēs tikai palīgi. Īsta darba nebija, tādēļ mūs nodarbināja gadījuma darbos. Par šoferi man iedeva vecāku vīru no Bauskas.

Uzrakstīju vēstuli tēvam un mātei, ka vācieši pret mums izturas augstprātīgi, slikti ir ar pārtiku. Nevarēju iedomāties, ka vēstule nenonāks Latvijā. Izlasīja to vācieši ar tulka palīdzību. Līdz ar to biju zaudējis uzticību, biju palicis neuzticams. Vēl kāds vīrs bija uzrakstījis savējiem vēstuli, par vāciešiem ne visai glaimojoši. Mūs abus ieskaitīja soda brigādē. Tika mums tie netīrākie darbi. Nedēļu kopā nostrādājuši, vīrs saka, “Te mums beigas būs, uzticības mums nav, muksim no šejienes.” Tā mēs brīvi varējām staigāt pa Pleskavu. Mans sarunu biedrs Latvijas laikā bija braucis uz dzelzceļa, viņš zināja vagona uzbūvi, vilcienu maršrutus. “Sakrāsim drusku maizes, pudelē paņemsim ūdeni un vienā naktī laidīsimies.” Tā mēs arī izdarījām. Bijām salasījuši maizi, paņēmuši ūdeni un draugs zināja ceļu uz staciju, uz Pleskavas dzelzceļa staciju. Staigājot gar vagoniem, lielākā daļa bija tukši, bet uz viena uzraksts: Dinaburga, viņš saka, šis sastāvs ies uz Daugavpili. To mums tikai vajadzēja, ielīdām vienā vagonā, kas gandrīz līdz pusei piekrauts ar sienu, ierakāmies tajā un guļam. No rīta dzirdams troksnis, kāds paver mūsu vagona durvis, vāciski kaut ko nosaka un atkal aiztaisa durvis. Nodomājām, ka tikai mūs jau nemeklē. Vagonu pieāķēja sastāvam un mēs jau braucam. Otrās dienas vakarā, mūsu vilciens pienāk Daugavpilī un tikai naktī mēs izraušamies laukā. Bija augusta vidus. Turpinām izlūkot vagonus, jo mums vajadzīgs vagons, kurš dodas uz Rīgu. Zinājām arī to, ka Rīgā visi vagoni iet cauri Šķirotavas stacijai un no turienes atkal tiek sadalīti, kas uz Liepāju, kas uz Ventspili vai citu staciju. Ierāpāmies vagonā, kurš pilns ar oglēm piekrauts un tajā dodamies uz Rīgu. Naktī esam Šķirotavas stacijā, es to nemaz nezināju, tikai atbraukuši sapratām, ka mūsu ceļi tagad šķirsies. Mans ceļa biedrs saka, ka viņam vajag uz Bausku, mans ceļš ved uz citu pusi – uz mājām Ķīpsalā. Mājās pie tēva bija atnākusi vācu žandarmērija un prasījusi: “Kur ir dēls?” Tēvs ar rūgtumu nosaka: “Voldi, mēsli būs, ja Tevi šeit atradīs.” Sapratu arī es, ka mājās palikt nevaru.

Septembra mēnesī tika izplatīts paziņojums par pieteikšanos leģionā. Pases man nav, tā bija palikusi pie vāciešiem Pleskavā, nodomāju, ka beigas man tā vai tā, māte un tēvs raud, gan jau kāds nodos. Aizgāju un pieteicos leģionā. Prasīja pēc pases, sameloju, ka esmu mājās aizmirsis, tā nokļuvu armijā. Bijām salasīti vairāk kā 500 cilvēki. Visus mūs pasažieru vagonos iekšā un uz Liepāju projām. Pie Liepājas ir tāda vieta – Paplaka, kara laikā tur bija apmācību kazarmas. Apģērba mūs vācu formās, sākās apmācības, pa labi, pa kreisi, apkārt griezties un tā divas nedēļas. Pēc apmācībām, atkal vagonos iekšā, bet tagad lopu vagonos. Zemitānu stacijā ešelonu apstādināja, laukā nevienu nelaida, tikai kādu zīmīti varējām izmest. Es arī uzrakstīju, bet uz mājām nekas netika atnests. Nostāvējām vēl kādu laiku un taisnā ceļā uz Gatčinu, tā atradās Volhovas purva rajonā. Gatčinā izsēdina no vagoniem, sagaida mūs smagās mašīnas un aizved Krievijā uz Kudoveras sādžu. Tiekam nostādīti rindā, vācietis darbojās ar tulka palīdzību – tā tika nokomplektēta 19. divīzija Kudoverā. Man laimējās, ka mācēju braukt ar mašīnu un pratu vācu valodu. Noskaidrojuši manu nodarbošanos, mani un vēl vienu latvieti paņēma mašīnu remontdarbnīcā. Remontēja ne tikai vieglās un smagās automašīnas, bet arī ieročus. Vācieši paši bija meistari, mūs abus par palīgiem autoatslēdzniekiem. Es skrūvēju mašīnas, viņš motociklus. Sādžā nostāvējām līdz janvāra beigām. Mani pārbaudīja, vai patiesi protu braukt ar mašīnu, iedeva man dokumentus un janvāra beigās visiem lika atkāpties. Vairs nebija droši. Vienībā bijām kādas divpadsmit smagās automašīnas un līdz Pleskavai virzījāmies vairākas diennaktis. Braucu viens, jo mans palīgs nemācēja braukt. Pirms Pleskavas saku Paulim, pavaktē mašīnu, es nedaudz atpūtīšos, kad priekšējā mašīna sāks kustēties, pamodini. Arī viņš bija iesnaudies, pamostos un redzu, ka priekšā nav nevienas mašīnas, šoseja tukša, bet aiz muguras stāv kā stāvējušas. Kas man atliek, braucu. Pleskavā vācu žandarmērija mūs novirza uz vajadzīgo ceļu un vēl, man kā šoferim bija karte, kurā atzīmēts galamērķis, vāciski tā bija Kopenfoo, Latvijā – Ape. Prasu žandarmam, kur man jābrauc, viņš norāda: “Brauc taisni, pāri tiltam, tad pagrieziens.” Bijām jau iebraukuši Latvijas teritorijā, bet es to nezināju, nezināju ar kur tālāk braukt. Bija februāra mēnesis, viss piesnidzis balts. Ieraudzījām kalniņā gaismu logā atspīdam. Saku savam ceļa biedram: “Paņemam ieročus un ejam uz māju jautāt, kur mēs esam?” Durvis atver puisis, ar bārdu noaudzis, tā kā nošļucis. Viņš mūsu jautājumu lāgā nesaprot, mēģina runāt vāciski. Bet mēs dzirdam sarunu, kura notiek istabā. Paulis pirmais attopas un saka: “Ko tu “fater” muldi, runā skaidrā latviešu valodā. Mūsu sarunu dzird pārējie un ieaicina iekšā istabā.

Kā šodien visu atceros, jo abi ar krustdēlu Kārli, bijām aizbraukuši uz to māju kalniņā.

Mūs apsēdina pie galda, šautenes noliekam stūrī, pie plīts stāv piena kanna, blakus nolikts stops (krūze piena smelšanai), katram mums priekšā tiek nolikta piena krūze, vārītu kartupeļu bļoda, šmorēti gaļas gabaliņi un nesen izdzīta, latviešu “dzimtenīte”. “Jūs puiši, tagad paēdat un padzerat, tad runāsim. Esam noguruši.” Es labi paēdis, mutīti iedzeru, Paulis arī, saprotam, ka jābrauc pieteikties. Kad iznācām svaigā gaisā, mana galva sagriezās, puiši vēl iesēdināja mūs mašīnā, pabraucām gabaliņu un apstājāmies. Mašīna tālāk negāja. Pamodos, mani ved motocikla blakusvāģī, vējš gar ausīm svilpo, nezinu, kas ar mani notiek. Draugs mans otrā motociklā. Mūs bija panākušas vienības mašīnas, kas arī brauca uz Api. Komandieris pienāk pie mums, novērtē stāvokli un nogādā mūs Apē. Izgulējuši dzērumu, apjēdzam, ka esam ieslēgti. Guļam sienā un domājam, kas būs ar mums? Es biju uzdienējis līdz dižkareivim. Nākošā dienā izsauc mūs komandieris, liek uzmeklēt mašīnu un pilnā gatavībā un kārtībā, pieteikties pie viņa.

Abi ar Pauli izejam uz šosejas un domājam: “Kur, kā un ko?” Par laimi, brauc laucinieks ar zirgu un mēs uzreiz jautājam viņam pēc mūsu mašīnas. “Jā, mašīna stāv kādus piecus kilometrus no šejienes.” Mums jau tikai to vajadzēja dzirdēt, abi divi cik vien spēka, cik dukas, ejam pēc mašīnas. Tā ir mūsu. Mašīnai viss kārtībā. Attaisām kabīni – tavu smaku, viss smird! Sadabūjām vecās formas, ar sniegu kārtīgi iztīrījām visu, lai paši varētu iesēsties un iedarbinājām mašīnu. Viss kārtībā, mašīna rūc. Noziņoju komandierim, tas nošķendējās un mūs atpakaļ šķūnī iekšā. Pārbaudām savu ekipējumu un atrodam vēl pudeles pilnas ar kandžu. Nedaudz iedzeram un Paulis uzsāk klusu dziesmu, es pievelku līdzi. Mūs sadzird sargs Henrihs, mēs arī viņam piedāvājam. Tika sagādāta pārtika un vēl piebiedrojās draugi. No virtuves tiek atnesta vēl labāka pārtika, vēl labāks ēdamais un visi pamazām iesilst. Laikus sapratām, ka jābūt klusiem.

Man iedeva atpakaļ mašīnu, nozīmēja maršrutu un devāmies ceļā – tā bija Cesvaine. Iebraucām Cesvainē ar dienas nokavēšanos, man tiek iedota cita mašīna, tagad tā ir liela un smaga, tā kā traktors, aizmugures riteņu vietā ķēdes uz gultņiem. Tā varēja braukt pa purviem, pa neceļiem. Blakus piesēdināja batarejas komandieri, bija jādodas ceļā. No pilsētas pāri šosejai dega Cesvaines stacija, visa liesmās, lai labāk redzētu ceļu, nedaudz pagriezu gaismas un tajā brīdī sprādziens un vācietis uzkrīt man uz pleca. Priekšējā stiklā ieraugu caurumu, otrs nedaudz zemāk. Pieskaros viņam, nedaudz pagriezu, redzu, ka mana roka asiņaina ... vācietis vairs nerunā, nobraucu kādu kilometru vēl līdz norunātai vietai, satiekoties, pastāstu komandierim notikušo, saprotu, ka ir bijusi pavēle atkāpties. Pie mašīnas tiek pieāķēts lielgabals, līdzi četri apkalpes kareivji un braucam ārā uz šoseju. Kritušais komandieris tiek atstāts sanitāru rīcībā.

Visiem bija zināms, ka pie Mores notiek kaujas un vajadzīgs lielgabals. Es brīnījos, kā vāciešiem tik precīzas un pareizas kartes bija, kur uzrādīti visi tiltiņi, baznīcas, lielākās mājas, arī par Krievijas teritoriju. Visu varēja izlasīt kā grāmatā, kur tu atrodies, kā tu brauksi, visi vietu nosaukumi, tikai vācu valodā, bet bija tās kartes. Iebraucot Morē, man atdeva atpakaļ veco mašīnu, kas bija pieāķēta citai mašīnai un Pauls tikai stūrēja. Mūs abus nosūtīja uz Rīgu, mēs priecīgi. Bija rīkojums visiem tiem, kas noklīduši no savām vienībām, salasīties Krusta kazarmās, tās bija arī Latvijas laika kazarmas.

Piebraucām pie kazarmām, priekšā latviešu leģionāri, arī no vlasoviešiem kāds, vēl arī igauņi. Apstaigājot kazarmas un interesējoties uzzinājām, ka būšot kuģis un visus, kuri noklīduši no savām vienībām, vedīs uz kuģi. Nevienu no kazarmām ārā nelaida. Mēs ar Pauli izdomājām, ka iesim pie priekšnieka, lai mums atļauj iebraukt mašīnu. Abi izspriedām, ja mēs esam Rīgā un tiekam pāri Daugavai, tad esam glābti, te ir manas tēva mājas. Mums deva atļauju un mēs izgājām pa vārtiem. Ko mums tagad darīt? Ja iebrauksim iekšā pagalmā, ar to ir viss. Paņēmām savas mantas, šautenes plecā un atstājām mašīnu pie vārtiem.

Pa tumsu, pa ģimenes dārziņiem iznācām Daugavas krastā. Pāri tiltam baidījāmies iet, jo skaitījāmies dezertieri. Kā tikt pāri Daugavai? Ir pats oktobra mēneša sākums. Staigājam gar krastu, nevienu laiviņu neredzam, kur varētu iesēsties un pārbraukt pāri. Uzgājām palielu plostu, ko zvejnieki pie tīkliem stiprināja un nolaidām to ūdenī. Citas izejas mums nebija, vilksim drēbes nost, tās un pārējās mantas uz plosta, peldēsim pāri upei. Izrādījās, ka Paulis neprata peldēt. Pauli ar šautenes siksnu piesējām pie plosta, ar otru roku viņš vismaz airēties varēja un laižamies ūdenī iekšā. Kritiskā brīdī cilvēks nejūt ūdens aukstumu, bet straume paliela un tā mūs novirzīja sāņus, uz cementa fabrikas pusi. Divos naktī klauvējām pie dzīvokļa durvīm. Māte uzvārīja karstu tēju, tēvam atradās kaut kas stiprāks, tā dabūjām sasildīties, jo bijām pārsaluši. Jaunības spēks un enerģija daudz palīdzēja.

Tēvs bija piedalījies Latvijas atbrīvošanās kaujās, viņš izprata stāvokļa nopietnību. Tēvs saka: “Šeit dzīvoklī Jūs uzturēties nevarat. Mēs slēpāmies arī no kaimiņiem, nekur negājām, ne ar vienu nesarunājāmies”, bet sliktākais bija tas, ka Paulis smēķēja. Mūsu mājās neviens nesmēķēja, tādēļ arī cigarešu nebija. Palūdzu tēvu aiziet uz veikalu pēc cigaretēm. Kā tas tādās reizēs notiek, tēvs veikalā satiek savu kaimiņu. Viņš sāk brīnīties, kāpēc tēvs pērk cigaretes, viņš taču nesmēķē un to zina visi kaimiņi.. Atnācis mājās, tēvs ir nedaudz satraucies, jo saprot, ka agrāk vai vēlāk, viss nāks gaismā. Divas nedēļas mēs mājās nodzīvojām, pa dienu pagrabā, naktīs pārguļam mājās, bet bija jau izplatījusies ziņa, ka Voldis ir mājās un viņam līdzi vēl viens leģionārs.

Kā šodien atceros, 13.oktobrī ienāca krievi un 19.oktobrī pie mūsu durvīm klauvē. Ienāk divi krievi ar automātiem. Gara runāšana nebija: “Ātri saģērbieties! Kur Jūsu ieroči?” Istabā ieroči neatradās, tos tēvs bija paguvis noslēpt. Rokas aiz muguras un aizveda mūs uz punktu Meža ielā Āgenskalnā. Priekšā ieraudzīju citus leģionārus, daļa no viņiem krietni gados, citi, pavisam jauni, tīrie bērni. Bijām salasīti kādi divdesmit. Štābā mūs nopratināja, nosēdējām kādas divas stundas, klāt pieveda jaunus kareivjus un visus kopā aizveda uz 16 pamatskolu Āgenskalnā. Savā laikā tur biju mācījies. Tagad mūsu skaits tuvojas simtam. Pārtikai iedeva puskukuli rupjmaizes, grauzt varēja un badā nomirt nevarēja.

Uzzinājām, ka vācieši bija saārdījuši dzelzceļa līniju no Rīgas līdz Valkai, neviens vilciens no tās puses Rīgā neienāca. Divas nedēļas kolonnā gājām pa Vidzemes šoseju līdz Valkai, dienā noejot 20 -25 km. Pa priekšu kolonai gāja krievu zaldāti un izlūkoja, kur varētu visus izguldīt un atpūtināt, meklēja kādu šķūni vai mitekli. Kolonai gar malām zaldāti ar suņiem. Aizmugurē kolonnai pāris smagās mašīnas ar ūdeni un pārtikas krājumiem, arī kritušos pie viena savāca.

Valkā mūs sagaidīja lopu vagoni, vienā vagona galā bija novietojies sargs, otrā, no trim dēļiem sasista rene, gar malām lāvas. Sākām braukt. Atkal laimējās, mūsu vidū bija kādi trīs ukraiņi, tā saucamie vlasovieši. Cilvēki tādās reizēs ir apķērīgi, mūsu sargi varēja pirkt avīzes, mēs no viņiem tualetes vajadzībām, tā Paulim bija kur mahorku ietīt, tā viņš tika pie smēķēšanas.

Un vēl viena lieta, kā var dabūt uguni no nekā? Krievi iemācīja kā no fufaikas var dabūt dzirksteli,. Aiz fufaikas oderes ir vate un vienam ukrainim tieši tāda fufaika arī bija. Izplēšot no stūra vates piciņu, tā jāsarullē garā desiņā, apmēram 10 cm garumā, tad ar zābaku zoli uz galda maliņas sāk vates rullīti rīvēt, kamēr tā iesāk gruzdēt, to vajadzēja ātri papūst, nedaudz paplēst un vates iekšpusē parādījās dzirkstelīte. Kamēr braucām no fufaikas nekas pāri nebija palicis, jo smēķēja daudzi. Ceļā pavadījām 35 dienas un izsēdināja mūs Novosibirskā. Tur jau 30 grādu sals. Kādi nu mēs katrs bijām, sasēdināja mašīnās un prom uz lēģeri. Pirmais gājiens uz pirti, viss, kas mugurā nost, arī pulkstenis vai nauda, vai pildspalva, vai gredzens – viss palika vienā kaudzē. Mūs plikus uz pirti, nekāda mazgāšanās jau nebija, vismaz noskalojamies. Izgājām pa otrajām durvīm – priekšā citas drēbes, fufaikas, bikses, no vācu armijas formām vēl kāds drēbju gabals. Bijām apģērbti, bet mūsu drēbes ar visiem pulksteņiem, gredzeniem un citām lietām tā arī palika samestas kaudzē.

Lēģeri – pa pusei ierakti zemē, garas nāras, krāsns vidū, kuru kurināja ar malku. Barakas otrā galā bija vācieši, kuri no frontes līnijām bija krituši gūstā. Tā puslāģeris ar latviešiem un igauņiem, otra puse ar vāciešiem. Par cik ar Pauli nevienu vārdu nepratām krieviski, krievu zaldāti mūs pamācīja: “ну так фашист, зто ложка, это миска, это суп, это картошка”, un tā mēs sākām mācīties pirmos krievu vārdus.

Pirmajā ziemā, mūs spēcīgākos, norīkoja meža darbos, kādu kilometru pa upes ledu devāmies pēc bērzu malkas. Ar malku kurinājām krāsni, no zariem sējām slotas. Bijām sadalīti vairākās grupās: sloti sējēju grupa, istabas personāla grupa, virtuves dienesta grupa un akmens skaldītāju grupa.

Atmiņā palicis tas, kā noteica cilvēka fizisko spēku, vai viņš ir spējīgs strādāt vai nav spējīgs strādāt. Ziemā kā gāja, kā negāja, bet pavasarī visi gājām cauri ārsta komisijai. Pārbaude bija tāda: jānolaiž bikses līdz ceļiem un jāpagriežas ar mugurpusi pret dakteri, dakteris paskatījās un noteica, vai cilvēks ir spējīgs vēl strādāt. Izrādās, ka cilvēkam, kurš ir badā un viņam nav spēka, viss ķermenis izkrīt, seja, āda, rokas, muskuļi pazūd, bet pēcpuses “vaigi” cilvēkam izkrīt pēdējie. Ja “vaigi” ir ar ielokiem vai bedrēm, tad ir atlikušas kādas trīs dienas šinī saulē un tā ir distrofija. Pirmajā ziemā no visiem 200 cilvēkiem, pavasarī bija palikuši kādi 120 ieslodzītie. Ar manu draugu Pauli bija tā, par cik viņam vajadzēja smēķēt, viņš neizturēja. Ar mahorkas devu, ko dažreiz deva, nepietika un to vajadzēja nopirkt, bet jāpērk par maizes gabaliņu. Ziemā Paulis aizgāja aizsaulē. Es izdzīvoju tikai tādēļ, ka nesmēķēju un savu mūžu neesmu smēķējis.

1947. gadā mūs, latviešus, igauņus un lietuviešus pārveda uz Narvas pilsētu. Mums bija krievu armijas formas, bet nebija ieroču, to vietā lāpstas un kirkas. Atjaunojām Narvas pilsētu un arī Silamē. Tā atrodas 30 km no Narvas un tur krievi cēla jaunu rūpnīcu. Pēc nostāstiem slepeno rūpnīcu. Tiku činā, jo mācēju braukt ar auto. Biju nopelnījis sodu, tas nozīmēja, ka man iedeva mašīnu ar mucu. Par palīgu iedeva igauņu puisi. Viņš saka, nevedīsim mucu uz norādīto vietu, bet izliesim to zupu pa laukiem Pie Silamē mums bija kundes, kā sods bija divas nedēļas un mēs bijām sapelnījuši kādu naudiņu, krievu rubļos un nemaz negribējām atdot mašīnu. Savukārt, lai dabūtu degvielu, izkārtojām bāzes komandierim vietējās kandžas pudelīti. Tā apmaiņas process turpinājās, mums benzīns, viņiem paštaisītais. Tā mēs tikām pie labākas pārtikas un pie naudas.

Narvā, līdz 1950. gadam. Mani demobilizēja un maija mēnesī iebraucu Rīgā ar vilcienu kā demobilizēts Sarkanās armijas karavīrs. Izkāpu no vagona, nometos ceļos, nobučoju Latvijas zemi. Atbraucot mājās, pieteicos komandantūrā, jo man bija dokuments, ka esmu atbrīvots un sāku dzīvot savās mājās kā pilntiesīgs Latvijas pilsonis, kuram ir pase.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
<


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: