Dainas Ģērķes atmiņas


Dainas Ģērķes atmiņas
Attēlu galerija

 

 

 


Daina Ģērķe
dzimusi 1929.gadā Rīgā

 

1.

Par tēva senčiem zinu maz. Vecumā, kad sāka interesēt dzimtas saknes, tēva vairs nebija, viņu pēdējo reizi redzēju 11gadu vecumā.

Mātes radus sastapu pēc kara. Vienīgais, manas vecmāmiņas kara nepaņemtais bērns, mātes brālis, Vilis Memmēns, izstāstīja: mātes tēva sencis nācis no Elzas Loteringijas, uzvārds Mem de Mens. Latvijā viņš, jauns puisis, ieradies kā vanderzellis (ceļojošs amatnieks). Kāds tieši bija viņa amats, nezinu. Piedalījies Rundāles pils būvniecībā (sākta celt 1738.g.). Apprecējis guvernanti un viņa bērni bijuši brīvi cilvēki. Kad bērni precējās tālāk ar dzimtcilvēkiem, nākošās paaudzes bija dzimtcilvēki. Tālāk es zinu tikai par savu vectēvu, kalēju Andrēju Codes muižā. Viņam bijuši seši brāļi un viena māsa. Viens no brāļiem bijis hercoga Šuvalova kučieris, vadājis kungus karietē ar sešiem zirgiem. Bijusi arī fotogrāfija, kura kara laikā pazudusi. Otrs brālis dienējis Katrīnas 2. grenadieros. Trešais brālis Pēterpilī vadījis kādu veikalu, ne savu. Ceturtais, ieprecējies Mālpilī – zemnieks, piektais – strādājis Rīgā, Mīlgrāvī uz gatera, sestais – kalējs Andrējs. Dzimšanas gadus viņiem nezinu. Mans vecaistēvs ilgus gadus bijis par zelli pie Rīgas onkuļa un tur iemācījies galdnieka amatu. Vecaistēvs prata taisīt skaistas mēbeles. Es tās redzēju un ļoti žēl, ka nav saglabājušās. Taču ar galdnieka amatu ģimeni nevarēja pabarot, tādēļ viņš, kā bezzemnieks, rentēja mājas.

Manam vectēvam Jānim Memmēnam (dzimis 1850.g.1.maijā, miris 1941.g. 1.janvārī) bija četri dēli un viena meita – Alma Memmēna Šmuldere (dzimusi 1901.g.18 martā, mirusi 1943.g.28.janvārī). Mūsu māte, kura dzimusi Bauskas „Lejniekos”, kuras vecaistēvs neilgu laiku rentējis.

Mātes māte, Emīlija Beinarts, bija 22 gadus jaunāka par vīru. Apprecēja viņu valdonīgais tēvs Ģederts Beinarts, neprasot meitas vēlēšanos. Vecvecāki satika labi. Vecmāmiņa bija skarba un mazrunīga, vectētiņš ļoti mīlīgs. Vecmāmiņa nāk no ļoti strādīgas, krietnas ģimenes, kurā valdījuši stingri principi. Viņas saknes ir – Duklavu dzimta no Kukaiņiem, kuram bijušas četras skaistas, gudras un čaklas meitas. Bijuši arī dēli, bet tie pazuduši karos. Meitas sauca – Anna, Dārta, Lība un Grieta. 

No Annas līnijas veidojusies Lejnieku – Plūdoņa dzimta, no Dārtas – Olavu dzimta, no Lības – Ziemeļu dzimta, no Grietas – Beinartu dzimta. Mēs veidojam dzimtas koku, kurā jau sameklēti vairāk kā 1000 cilvēku Latvijā, Austrālijā un Amerikas kontinentā.

Manas mātes vecāki, vienīgais dēls, kurš pārdzīvoja savus vecākus un viņa tuvinieki, apglabāti Važītes kapos, Lielupes krastā, netālu no Bauskas. Mana māte vienīgā no pieciem bērniem ieguva augstāko izglītību, Latvijas Universitātē filologos. Viņai laimējās mācīties pie Endzelīna. Arī tēvs vienīgais no savas ģimenes ieguva augstāko izglītību, Pēterpilī – kuģu būves inženieris. Tēva tēvs bija mežsargs. Tēvs 1919. gadā bija kara ierēdnis un viņa vadībā tika pārbaudīti un noklāti ar bruņām kuģīši, ar kuriem karā pret Bermontu Latvijas armija cēlās pāri Daugavai pie Bolderājas. Par to tēvs apbalvots ar „Atbrīvošanas piemiņas zīmi”. Vēlāk tēvs strādāja Jūrniecības departamentā un bija pasniedzējs mūsu jūrskolā. Sarakstījis vairākas mācību grāmatas latviešu valodā.

Mani vecāki apprecējās 1925. gadā Jāņos un 1926. gadā piedzima brālis Modris. 1927. gadā tēvs nopirka zemi Pārdaugavā un uzcēla ģimenes mājiņu. Jaunuzceltajā mājiņā es piedzimu 1929. gadā, 1932. gadā māsa Inese un 1940. gadā brālītis Aivis.

Vecāki iekopa skaistu dārzu, jo tas bija tēva hobijs. Mātei tā bija nepieciešamība izaudzēt saknes un ogas. Mammiņa nomira, kad man bija 13 gadi, bet man viņa paspēja tik daudz iemācīt, gan ar sakāmvārdiem, gan tautas dziesmām. Viņa vienmēr teica: „Nav svarīgi, kas cilvēks ir, svarīgi kāds viņš ir.” Viņa nomira 1943.gada janvārī. Mazais brālītis neprata ne staigāt, ne runāt. Viņš no bada bija, kā tie bērni no vācu nometnēm, kurus rādīja kino – liela galva un vēders, tievas, tievas rociņas un kājiņas. Viņš vecākus neatceras, bet tas jau cits stāsts.

Pēc krievu armijas ienākšanas, man, kā bērnam, nekas daudz nemainījās. Skolā mācīja krievu valodu (gan ar mazu jēgu), dziedājām jaunas dziesmas, mācījāmies citus dzejoļus, pie sienām citi portreti. Zinājām, ko drīkst runāt, ko nedrīkst. Daudz izglītotu cilvēku zaudēja darbu, daudzi pazuda bez pēdām Mani vecāki valodas zināja, tēvam darbs bija, viņu ielika par kuģu remontu rūpnīcas direktoru. Es esmu pārliecināta, ka viņš godīgi strādāja. Jaunajai varai tēvs kļuva neuzticams, kad pēc komandējuma uz Maskavu, viņš atteicās strādniekiem pastāstīt par saviem iespaidiem. Tēvs bija apceļojis Eiropu, viņu trīsdesmitajos gados bieži sūtīja komandējumos, sakarā ar kuģu, autobusu motoru iepirkšanu valstij. Maskavā metro tēvam bija ļoti paticis, bet komunālie dzīvokļi, kur viņš ciemojās pie bijušajiem studiju biedriem, viņu bija satriekuši. Tāpat tukšie veikali un slikti apģērbti cilvēki. Bet par to runāt nedrīkstēja. Pēc tam fabrikā izcēlās ugunsgrēks, tēvu noņēma no amata, bez darba viņš nepalika. Sāka strādāt turpat par galveno inženieri. Toreiz visur meklēja kaitniekus.

1941. gada jūnijs. Esmu par to rakstījusi. Nodrukāts „Via dolorosa”. Tā kā īsumā. Vīri ar šautenēm un durkļiem, divu stundu laikā savākties, līdzi drīkst ņemt, cik var panest. Ar tēvu runāt krieviski – izsaucot no darba. Mūs ielādēja smagajā mašīnā. Šķirotava. Pēc tam vagonā pustumsā, saspiestībā, pie griestiem mazs lodziņš ar restēm. Mācījāmies dabiskās vajadzības kārtot publiski, pusdienas ēst visbiežāk naktīs, dzīvot bez iespējas nomazgāties. Ūdens bieži trūka pat dzeršanai. Līdzi nebija ne trauku, ne papīra, ne rakstāmais, mums vismaz ķemme bija. Divas nedēļas vagonā, Novosibirskā pārlādēja mūs uz baržu – metāla liellaivu. Tur varēja iziet uz klāja svaigā gaisā. Apkārt ūdens cik tālu acis redz, togad bija plūdi, ūdens līmenis augsts. Gulējām uz grīdas liellaivas dibenā.

No Obas nogriezāmies uz Vasjuganu, tie ir slavenie Vasjuganas purvi, kur tagad iegūst naftu. Tur trīsdesmito gadu sākumā izsūtītos kulakus mēģināja piespiest nodarboties ar lauksaimniecību. Rezultātā, katrā ciemā, kapi ciema lielumā. Izdzīvojušos piecdesmito gadu beigās palaida brīvībā. Bet atgriezt pagātni nav iespējams, cik dārga viņa arī nebūtu. Paliek tikai atmiņas. Gan dārgas vietas, gan mīļi cilvēki dzīvo tik ilgi, kamēr viņus atceras.

Izvietoja mūs Malo–Muromskas ciemā. Krievu valodu apguvām ļoti ātri. Ciemā bijām 48 latvieši, no tiem 19 nomira. Deviņi bērni no šī ciema nonāca bērnu namā, pateicoties tam arī izdzīvoja. Bads bija briesmīgs. Sniegs uzsnieg tur ātri, kolhoza lauku darbi beidzās, sals. Maizes nav, kartupeļu nav, nemaz nerunājot par pienu, putraimiem, cukuru, taukvielām. Pirkām žāvētas kartupeļu mizas. Vietējiem pašiem nekā nebija. Vai nu bērniem nomira mātes, vai mātēm nomira bērni. Arī bērnu namā visu laiku gribējās ēst, bet badā nomirt nevarēja.

Bērniem gribējās ēst un sala, bet cik mātēm bija grūti, to es sapratu tikai tad, kad pati kļuvu māte.

Mēs neko nezinājām ne par tēvu, ne vecāko brāli, kurš nebija mājās, kad mūs aizveda. Bads, sāpes par mīļajiem, kuri atrauti, bezizeja, beztiesība. Tēvam bija 52 gadi, kad viņu nošāva, mātei bija 42. Viņa mira nezinādama, kas ar mums būs. Par bērnu namu necerēja.

Bērnu namā mums pāri nedarīja, mācījāmies skolā. 1946. gadā atnāca laimīga ziņa, bērnus no bērnu namiem ved uz mājām. Mums Latvijā bija radi. Ne visiem tā laimējās. 1946. gada 14. jūlijā izkāpām Rīgas stacijā. Pēc divām nedēļām mūs savāca mātes jaunākais brālis, kurš iesaukts Sarkanajā armijā, bija paspējis ieņemt Kenigsbergu.  Dzīvojām pie vecmāmiņas. Skolu biju kavējusi trīs gadus, bet pārlēcu uz sesto klasi un septīto jau beidzu kā teicamniece. Vēlāk dzīvojām katrs savā vietā, ģimene bija izšķirta. Agri viņu zaudēju, tādēļ vērtēju ļoti augstu.

Apprecējos 23 gadu vecumā, augstskolu nebeigusi.

Vēl 1953. gadā Tomskā māte bija izsludināta vissavienības meklēšanā, kaut arī vienpadsmit gadus jau bija zem zemes. Drošāk bija mainīt uzvārdu un dzīves vietu.

Nodzīvoju laulībā 51 gadu, pirms septiņiem gadiem nomira vīrs. Mums ir divas meitas – mežzine un pedagogs, un seši mazbērni, un seši mazmazbērni.

Atmoda, tas bija neticami un necerēti, bet to dienu dēļ bija vērts dzīvot. Naida manī nav, skaudība man ir sveša, nenosodu cilvēkus sev apkārt. Nekad tu nevari zināt, kā darītu, ja būtu viņu vietā. Katrs dzīvo savā laikā, kas tam lemts un katram sava dzīve. Gribētu vairāk cilvēkos redzēt iecietību. Neciešu naidošanos par niekiem un mantkāri. Tas gremdē mūsu tautu. Būtu jāpārvērtē vērtības, ar tām pašreiz kaut kas nav kārtībā. Gribētu cerēt, ka cilvēki būs pieticīgāki.

Kas ir svarīgi – saglabāt mūsu valodu ar mūsu tautas dziesmām, kuras ir tik labestīgas, poētiskas, gudras, ar dziļu jēgu.

Mīliet savus bērnus, jo viņu vairāk, jo labāk.

Man ir 82 gadi, es zinu ko runāju. Visi pasaulīgie labumi ir aizgājuši, viena bagātība paliek – mūsu bērni un mazbērni. Lai aug par krietniem cilvēkiem, nelutiniet, no lutinātiem bērniem izaug nelaimīgi cilvēki.

 

2.

1941.gada 13.jūnijs bija mūsu bērnības pēdējā bezrūpīga diena. Atceros saules siltumu, mūsu ziedošo dārzu, vasaras smaržas. Atceros to klusumu un mieru.

Dzīve kā ar milzu cirvi nežēlīgi tika pārcirsta divās daļās – līdz 14.jūnijam un pēc 14.jūnija. Man bija nepilni 12 gadi, kad sākās cita dzīve: ar rūpēm par rītdienu, ar badu, ar salu, ar mīļu cilvēku zaudējumiem. Mēs zaudējām savas mājas, tās mājas, kas ir cilvēka vismazākā, bet visdārgākā dzimtene. Tēva māja – tur bija vecāku mīlestība, tur bija brāļi un māsa.

Ir smagi to visu atcerēties, bet aizmirst to arī nevar. Tas atgriežas sapņos un nomodā. Ne ar visiem ar to var runāt, ne katram var radīt nedzīstošās brūces. Tas viss ir ļoti personīgi, un ir bail, ka kāds ar savu neizpratni, vienaldzību vai cietsirdību var aizskart mirušo piemiņu.

Tajā rītā māmiņa bija aizņemta ar gadu veco brālīti, kad izdzirdējām zvanu pie durvīm. Es gāju atvērt durvis. Aiz durvīm stāvēja vīri ar šautenēm un uzspraustiem durkļiem. Viņi lika mammai piezvanīt tēvam uz darbu un - sarunāties krieviski. Lika teikt, lai viņš steidzīgi brauc uz mājām. Tēvs, izdzirdot mammu runājam krieviski, saprata, kas par lietu, bet mēs toreiz domājām, ka ar savu nepaklausīšanos mēs vārējam tikai sarežģīt mūsu turpmāko likteni. Mēs tikai vēlāk sapratām, ka, šā vai tā, bet sliktāk vairs nevarēja būt. Mums pavelēja divu stundu laikā sakrāmēt mūsu mantas. Kamēr tēvs atbrauca, mamma jau paspēja sakrāmēt saiņus. Līdzi atļāva ņemt tikai tik, cik var panest. Kad mamma mums pārtulkoja, ka šie bruņotie vīri ved mūs prom, es sāku kliegt. Viens no svešajiem, pavecs vīrs mēģināja mani mierināt: „ Не плачь, девочка ”.(Neraudi, meitenīt). Tik daudz es jau krieviski sapratu.

Māmiņa mūsu saiņos ielika cukuru, kas bija sagatavots ogu laikam, ievārījumiem, un vēl ielika maisiņu ar žāvētiem augļiem. Es tagad domāju, ka mūsu mazais brālītis izdzīvoja visu garo ceļu tikai pateicoties, ka bija šie sausiņi un cukurs. Brālītim 24.maija palika gadiņš un aprīļa beigās viņš pārcieta brukas operāciju. Pēc operācijas viņš bija vājš, un vēl nestaigāja.

Vecākais brālis nebija mājās. Vecāki viņu pēc mācību gada beigām aizsūtīja uz laukiem. Mūsu arestētāji pierakstīja brāļa adresi un solīja viņu atgādāt tieši uz vilcienu. Paldies Dievam, tas nenotika. Viņa vecuma zēni gandrīz visi izsūtījumā apmira, tapāt ka mazie bērni un veci cilvēki. Mamma tad t vēl nezināja un ļoti gribēja, lai mēs visi būtu kopā.

Kad mēs jau sēdējām smagas mašīnas kravas kastē uz savām paunām, es skatījos uz mūsu māju un domāju, ka laikam to redzu pēdējo reizi, un es atkal briesmīgi kliedzu no bezizejas sajūtas. Mēs, bērni – es savos nepilnos 12 gados, māsiņa, kurai vēl nebija 9 gadi un vienu gadu vecs brālītis – mēs tikām arestēti, mēs bijām tautas ienaidnieki.

Es biju sīka un mazasinīga, man bija plaušu dziedzeru iekaisums ar mūžam paaugstinātu temperatūru pa vakariem. Man nebija ēstgribas. Vecāki teica, ka es dzīvojot no mīlestības un svaiga gaisa. Vēlāk Sibīrijā izrādījās, ka es no visiem visvieglāk varu paciest badu. Klimata maiņa acīmredzot izārstēja manas plaušas, un es ne tikai nesaslimu ar tuberkulozi, bet pazuda pat visas slimības pazīmes.

Kad Šķirotavā mūs pieveda pie sarkanajiem vagoniem ar aizrestotajiem logiem, es ieraudzīju aiz tiem cilvēku sejas. Man likās, ka vagons stāvgrūdām piedzīts ar cilvēkiem un viņi visi stāv kājās – galva pie galvas. Man atkal sākās histērija. Vagona durvis, atslēdza, mums lika iekāpt un durvis atkal aizslēdza. Es līdz šai dienai atceros šo briesmīgo sajutu, kad aiz tevis aizslēdz dzelzs durvis. Tu esi ieslodzīts. Mums, bērniem, liegta iespēja redzēt zilas debesis, skraidīt un priecāties, kas ir ļauts visiem citiem bērniem. Mēs esam nolemtie, mums atņemta bērnība. Mēs esam beztiesīgi.

Vagonā mēs ieraudzījām lāvas divos stāvos. Augšējās lāvas jau bija aizņemtas, mūsu ģimenei pienācās daļa no apakšējās. Pretējās durvīs no četriem dēlīšiem bija ierīkota slīpa ierīce – ateja.

Tās pašas dienas vakarā mūsu vīriešus aizveda. Teica, ka tas tiek darīts mūsu ērtības labad un ka ceļa galā mēs būsim kopā. Tie bija meli. Bezkaunīgi un apzināti meli. Mūsu sieviešu vīri, bērnu tēvi gandrīz visi gāja bojā – dažus nošāva, pārējie visi mira bada nāvē, no aukstuma un nepanesama darba. Tur cilvēka dzīvei nebija nekādas vērtības. Cilvēku pazemoja, turēja par lopu. Līdz tādam stāvoklim novestos cilvēkus var tālāk nicināt un pazemot. Tas jau bija viens no Staļina nolūkiem; pazemot inteliģenci, cilvēkus, kas uzdrīkstējās domāt. Cik daudz talantīgo, gudro, strādīgo cilvēku tika nobendēts, it kā Padomju Savienībai nebija vajadzības pēc godīgiem pilsoņiem.

Mana tauta, kura 700 gadus bija vācu baronu pakļautībā, tagad nokļuva starp diviem dzirnakmeņiem – starp Krieviju un Vāciju. Bet, mēs, latvieši, tik vien gribējām, ka tikai dzīvot un strādāt savā zemē, runāt savā valodā. Vai tas ir tik daudz? Vai tas ir noziegums?

Ešelons sāka kustēties 15. jūnijā pēcpusdien. Daudzi mūsu ceļabiedri devās tālajā ceļā tikai ar maziem koferīšiem. Līdzi netika paņemts pat pats nepieciešamais. Mums nebija trauku, nebija papīru, zīmuļa. Bet mums vismaz matu ķemme bija.

Mamma kādam palūdza papīru un uzrakstīja vecākajam brālim zīmīti. To izmeta pa durvju spraugu. Cilvēks, kas atrada šo vēstuli, ielika to aploksnē un nosūtīja uz norādīto adresi. Brālis mammas vēstuli saņēma.

Ešelons gāja tālāk uz austrumiem. Atmiņā palikusi riteņu rīboņa, spalgie lokomotīves svilpieni/ Lielās stacijās vilciens pa naktīm stāvēja un vagona vecākie ar spaiņiem gāja pēc ūdens un zupas. Mātes pa naktīm modināja savus bērnus, lai pabarotu. Daudziem nebija trauku. Maizi mums no sākuma deva daudz. Pieaugušie centās retajās pieturās iemainīt maizi pret pienu. Bet sargi par to bārās, draudēja šaut, ja kāds no iedzīvotājiem nāca tuvāk vilcienam. Mums teica – ja jums esot par daudz, tad varot maizes normu samazināt.

Ceļā dabūjām zināt, ka sācies karš starp PSRS un Vāciju. Tagad mūs veda gandrīz bez apstāšanās, jo viņiem bija vajadzīgi vagoni. Kaut kur aiz Urāliem visu ešelonu pirmo reizi izlaida ārā nomazgāties kāda netīra ūdens krātuvē, pie kura jau pirms tam stāvēja ne vien viens ešelons. Izejot ārā no vagona, izrādījās, ka es vairs nevaru paskriet, kājas bija atrofējušās no ilgas sēdēšanas.

Novosibirskā pie kaut kādas upes mūs no vilciena pārsēdināja liellaivās. Māmiņa ņēma pirmo saini, viņai sekoja māsa ar brālīti. Es paliku pie mantām. Pēc tam mamma nāca atpakaļ, un arī es ar pēdējo pauniņu gāju māmiņai līdzi. Mēs izvietojamies kravas telpā uz grīdas.

Bija jūlija sākums, bet ūdens līmenis upē vēl bija augsts. Visapkārt bija tikai ūdens, kaut kur no ūdens rēgojās krūmi. Liellaiva knapi kustējās. Mēs, bērni, varējām brīvi staigāt pa klāju.

Ar šo baržu veda arī igauņus. Man viņu valoda likās ļoti skanīga.

Uz baržas, kura veda vairākus cilvēku vagonus, bija tikai divas atejas. Tās karājās pāri bortam, dziļi apakšā mutuļoja Obas ūdens. Pie tām vienmēr bija briesmīgi garas rindas. Cilvēki sāka slimot. Sākās mirstība. Mirušos ņēma tuviniekiem nost un meta pāri bortam. Cilvēki kliedza un raudāja. No mūsu vagona pa ceļam neviens nenomira. Tas mums vēl stāvēja priekšā.

Pamazām cilvēkus sēdināja laikā. Mēs bijām numurēti pēc vagoniem (mūsu vagona numurs bija 25). Bet mūsu kārta vēl nebija pienākusi, un mūs veda tālāk. No Obas liellaiva nogriezās pa Vasjuganas upi. Vasjuganas purvs daudziem kļūs par neiemīļotu dzīves vietu uz 25 gadiem, bet vēl daudziem - atpakaļ ceļa vairs nebūs.

Izsēdināja mūs Tevrizā. Pēc dažām dienām mūs ar plostu veda uz Malomuromkas sādžu. Mamma Tevrizā nopirka brālītim melnus zābaciņus. Viņa domāja, ka drīz viņas dēliņš sāks staigāt, bet viņai nebija lemts to redzēt.

Vietējie iedzīvotāji Malomuromkā bija 1932. gadā izvestie „kulaki”. Viņi bija izsēdināti taigā un atstāti. Dzīvi no viņiem bija palikuši ļoti maz. Mūsu ierašanās laikā tur bija nabadzīgi kolhozi. Mežs bija visapkārt izcirsts. Ražas bija ļoti sliktas. Neizauga tik, cik bija jānodod valstij. Kolhoznieki dzīvoja bez maizes, iztika ar kartupeļiem, kas izauga piemāju dārziņos. Kartupeļu lakstus skābēja un ziemā vārīja.

Mūs izvietoja, neprasot māju saimnieku piekrišanu pie Sapožņikoviem. Pie saimnieces bieži ienāca mūsu vecuma zēns Markelka. Mamma žāvēja pa ceļam iekrāto maizi. Markelka teica: „Cik labi smaržo pēc maizes. Es jau biju aizmirsis, kā maize smaržo”. Māmiņa iedeva viņam maizi. Jāsaka gan, ka kolhoza priekšniecībai maize bija.

Tur nebija nekāda cita darba, kā tikai kolhozā. Mēs visi kļuvām kolhoznieki. Malomuromkas ciems nebija liels, tur bija apmēram 50 māju. Drīz pēc mūsu ierašanās vēl pieveda cilvēkus no Černoviciem. Viņu ģimenes nebija dalītas. Vīrieši bija ar ģimenēm. Kad šos cilvēkus izsēdināja, vietējie iedzīvotāji ar saucieniem :”Buržujus atveda”- skreja viņus sagaidīt. Kad visus izvietoja, maz palika tādu sētu, kur nebūtu izsūtīto. Skaidrs, ka mūsu klātbūtne neko labu jau tā nabadzīgam kolhozam nedeva.

Pa ziemu darba nebija. Tie, kas bija bez bērniem, varēja aiziet meža darbos, vai strādāt zvejniecībā. Ciema zvejnieki brauca prom uz mēnesi un nodarbojās ar zemledus zveju. Ledus bija ļoti biezs, ap 1m. Mūsu apģērbs un apavi galīgi nebija piemēroti klimatam un darbam. Mūsu sievietes nevarēja braukt prom uz veselu mēnesi un pamest savus bērnus bada nāvē. Mums vēl nebija ne piemājas dārziņu, ne kartupeļu. Maizes devu samazināja.

Vietējie iedzīvotāji pret mums izturējās normāli. Droši vien ka viņi ne pārāk ticēja tam, ka mēs esam noziedznieki. Paši pēc savas pieredzes zināja kas ir izsūtīšana. Protams, es varu kļūdīties, jo es sākumā krieviski nepratu, bet mamma mums bija loti labsirdīga un pacietīga – viņa nekad ne ar vienu nekonfliktēja. Tāpēc pēc viņas balss intonācijas es varēju arī nenojaust kādu aizvainojumu. Mūsu kaimiņš – vietējais iedzīvotājs, teica . kad mūs tikko atveda: „Ak tā izskatās šie bada cietušie no Pribaltikas, kuriem priekšniecība no mums vāca pa 1 rublim”.

Mana pirmā draudzene tur bija Poļa Ivasenkina – meitene, mazliet vecākā par mani. Poļa dzīvoja savā mājā viena, viņas brālis un vecāki bija zvejnieki. Es gāju viņai palīdzēt zāģēt malku un rakt kartupeļus. Nevaru apgalvot, ka tā ir tiesa, bet mūsu saimniece stāstīja, ka tad, kad viņus izsēdināja taigā un bija šausmīgs bads, it kā Poļas vecāki norunājuši, ka no rīta meiteni nogalinās un apēdīs. Bet vecākais brālis dzirdēja šo vecāku sarunu un pa nakti aizveda meiteni uz taigu. No rīta, kad izrādījās ka bērni nav mājās, un vajadzēja iet viņus meklēt, vecāki atteicās no savas idejas. Poļa bija pirmais cilvēks, ar kuru es mēģināju sazināties krieviski.

Mūsu saimniece bija atraitne. Vecākais dēls bija precējies un dzīvoja pie sievas. Meita Feņa bija labsirdīga, jauka un skaista jaunava. Bet jaunākais dēls Vasjka - nejauks un ļauns radījums. Pašu saimnieci par labu nosaukt nevar. Viņa arī mūs apzaga. Reiz mēs atradām zem krāsns paslēpto mums nozagtas mantas. Māmiņa mums neļāva aiztikt, lai paliekot. Feņa nākamajā ziemā nomira, dzīve arī viņai kļuva par grūtu. Viņai bija 19 gadi. Mēs jau tad vairs tur nedzīvojām, bet es Feņas slimības laikā dažreiz ienācu. Saimnieces dēlus 1942.gadā tika iesaukti armijā un frontē krita. Kara sākumā ciemā dzīvojošos vīriešus neiesauca, jo kā bijušie kulaki viņi skaitījās „nelabvēlīgi elementi”

Vietējie iedzīvotāji dzīvoja nabadzībā. Pat ja mums sākumā vēl bija ko mainīt, tad grūti bija dabūt kaut ko ēdamo pretī.

Ziemā, kad lauku darbi bija beigušies, mamma lūdza iedot jebkādu darbu. Viņa auda zvejnieku tīklus, arī es iemācījos šo darbu, bet par to neko nemaksāja. Gada beigās, kad izmaksāja kolhozā nopelnīto, mēs saņēmām 2 kg zirņu miltus. Dažas reizēs kolhozs deva lopu raušus pa maziem gabaliņiem. Mēs bijām laimīgi, ja dabūjām iemainīt vai pārdot kaut ko. Mums nebija trauku, tikai tējkanna, ar kuru ņemam pienu brālītim. Pret vilnas segu mums izdevās iemainīt emaljētu katliņu un puslitra krūzi. Palaga un zelta laulības gredzena cena bija vienāda – divi spaiņi kartupeļu.

No rītiem mamma lika mums ilgi gulēt, lai mēs nelūgtu ēst. Kad mēs bijām augšā mamma sarīvēja trīs kartupeļus, uzlēja tiem vārošu ūdeni un lika lēnām dzert. Reizēm izdevās dabūt zivju zvīņas. Zivju asakas žāvējām un berzām miltos. Dažreiz dabūjām zivju iekšas, kas palika pēc pārstrādes fabrikā, pēc tam , kad  bija nosmelta zivju eļļa. Sākumā mums, „jaunajam kontingentam” deva maizi, pieaugušajiem – 500g, bērniem – 300 g. Vēlāk normu samazināja līdz 150 un 100g. Pēc tam vispār vairs maizi nedeva. Mēs meklējām zāli, balandas, nātres. Vēlāk vairs nebija spēka pat iet un tās meklēt.

Mamma sapampa no bada. Viņa bieži zaudēja samaņu. Mamma domāja par mums un sev vienmēr ņēma mazāko gabaliņu. Mēs, bērni, sava bērnu egoisma to pat neievērojām.

1942.gada pavasarī es biju tik vāja, ka, kāpjot kalnā ar ūdens spaini, skatījos atpakaļ – likās, ka pie kājām piesieti akmeņi un nebija spēka tās pavilkt uz priekšu. Lai nopelnītu kaut vai vienu kartupeli es pieteicos jebkuram meklēt utis matos. Badu mēs cietam drausmīgu, grūti pat iedomāties, kā cilvēks to visu var izturēt un izdzīvot.

Kādu nakti mamma pamodināja mūs un teica, lai mēs atvadāmies no brālīša. Viņam bija ļoti slikti, mamma vairs necerēja, ka viņš nodzīvos līdz rītam. Bet viņš izdzīvoja. Mamma ziemā pārdeva brālīša zābaciņus un mētelīti, laikam jau viņa ne pārāk cerēja, ka mazulis vēl ilgi dzīvos. Viņš visu laiku klusi raudāja. Skaļi raudāt viņam nebija spēka.

Mūsu starpā bija divi brāļi. Viņiem līdzi nebija paņemtas siltas cepures. Mamma atdeva brāļiem tēva un mūsu vecākā brāļa cepures. Mammai šie zēni atgādināja mūsu vecāko brāli. Viņa ļoti baidījās, ka brāli varēja arestēt vienu. Brālim bija 15 gadi. Viņš bija ļoti gudrs, bet praktiskai dzīvei galīgi nepiemērots. Mammai doma par brāli bija kā nedzīstoša brūce. Tāpēc viņai rūpēja arī šo puišu liktenis. Viņus pēc tam arestēja un nosūtīja pa etapu. Diez vai viņi ir palikuši dzīvi.

Mežs ap ciemu bija izcirsts. Lai dabūtu malku, mums vienmēr vajadzēja lūgt zāģi un cirvi. Ziemā nebija jau arī spēka iet uz mežu. Kad es izlasīju krievu rakstnieka V.Šukšina stāstu par to, ka viņš ar savu māti gāja pēc malkas, man likās, ka šis stāsts ir par mums, tikai ar to starpību, ka mēs pēc tam pelmeņus negatavojām.

Es visu laiku ļoti salu – mūsu apģērbs nebija piemērots Sibīrijas apstākļiem, it sevišķi apavi. Es pinkšķēju, ka man salst, bet mamma uz to man atbildēja ar mūsu tautas parunas vārdiem – bads māca strādāt, bet aukstums – skraidīt. Mēs mēģinājām izvilkt jau agrāk izlauztos bērziņus un vilkām tos pa sniegu uz māju. Mamma šos žagarus vēl skaldīja, un kad mūsu saimniece beidza kurināt, lika krāsnī un vārīja mūsu balandu. Mēs bieži atcerējāmies to malku, kura dažas dienas pirms 14.jūnija bija nopirkta un palika mūsu mājas pagalmā Rīgā. Mamma pieminēja to naudu, kas tika iztērēta malkas iegādei. Kāds tagad sildījās pie krāsns, kurā dega mūsu malka, bet mēs salam dienu un nakti.

Ap to laiku daudzi no mūsu nelaimes biedriem jau bija apglabāti Malomuromkas kapsētā. Nomira 14 gadu veca meitene Elga Lemberga. Mēs, bērni, jau zinājām, ka Elga guļ un neceļas, tad atnāca mamma un teica, ka meiteni glābt nav iespējams, viņa mirst. Ārsta nebija. 2.septembrī nomira Irēnite Lagzdiņa, viņai bija 1 gads un 2 mēneši. Pēc tam nomira Andris Ģenģeris, viņš bija pusotra gada vecs. Tevrīzā bija mirušas mazās meitenītes no mūsu vagona – Ķīses Ariadne - 1 gads, un Marianna – 6 gadus veca. Ziemā Krivošapkiniem nomira māte un jaunākais dēls. Volodjam bija ap 18 gadu. Viņiem vēl palika dzīvi vecākais dēls un mūsu vecuma māsiņa.

Ar mums kopā bija 4 bērnu Kārkliņu ģimene. Viņiem nomira Ojārs - 10 gadu vecs. Ojārs mira jau 1942.gada vasarā. Mamma lika man salasīt  mirušajam meža ziedus – tādas puķes, kādas aug pie mums Latvijā. Es salasīju lauku puķes, un ejot ar tiem uz kapsētu, sapratu, ka tur ziedi nesmaržo. Ojāram kapu izraka kādu dienu iepriekš, un, kad zēnu bez zārka guldīja zemē, bedrē bija ūdens un tur sēdēja krupis. Lietus nav bijis, acīmredzot zemes mūžīgais sasalums atkusa. Pa vasaru atkusa tikai zemes virsējā kārta. Vēlāk, kad mēs bijām jau bērnu namā, Ojāra māte darīja visu iespējamo, lai pati nonāktu cietumā, bet bērni – bērnu namā. Ar to bērni varētu būt paglābti no bada nāves. Alda Kārkliņa savu panāca. Jaunākos bērnus paņēma bērnunamā, bet 15-gadīgu Ritu atstāja strādāt kolhozā. Izbādējusi un pusplika, meitene strādāja darbus, kuri būtu pa spēkam tikai vīrieti. Viņa sala, un slīka, bet tomēr izdzīvoja. Kārkliņas bērni 1946.gadā atgriezās mājās, bet viņa pati neizturēja cietumā, viņa mira 1944.gadā. Viņas kapa vieta nav zināma.

Mūsu Rīgas kaimiņš, 18-gadīgais Ivars Meija apmaldījās taigā, lasot ciedru riekstus valstij. Viņš ilgi meklēja ceļu, kamēr iznāca pie upes, tur ar paštaisīto plostu, pavisam jau bezspēcīgs, devas lejā pa upes straumi. Viņu atrada zvejnieki, jau pusdzīvu, un aizsūtīja pie mātes. Bet bija jau par vēlu. Ivars nomira.

Nomira Adelīna Melcere, paveca sieviete bez bērniem. Daudz cilvēku nomira, es jau visus neatceros...

Pavasarī vajadzēja stādīt kartupeļus, bet nebija spēka uzrakt zemi. Sēklu arī nebija. Mamma sarunāja ar Rjazanovu ģimeni, viņi bija labsirdīgi, ka es iešu pie viņiem palīdzēt uzrakt zemi piemājas dārziņa, un par vienu darba dienu viņi man iedos spaini ar kartupeļiem stādīšanai.

Ne mammai, ne man nebija spēka to darīt, bet mamma cerēja, ka mani, kā bērnu pažēlos un nedzīs prom. Lāpsta likās tik smaga, bet zeme vispār neapceļama. Es loti centos. Tikai aiz žēlastības mani nedzina, pabaroja un vēl iedeva pus spaini kartupeļu. Ar pēdējiem atlikušajiem spēkiem mēs uzrakām zemes gabaliņu. Es vēl tagad atceros, kā es iekšēji pretojos tam, lai šī bagātība tiktu likta zemē. Jo nebija taču nekādas garantijas, ka mēs nodzīvosim līdz laikam, kamēr kartupeļi izaugs. Mēs visi ēdām tikai zāli, tai skaitā arī mūsu mazais brālītis. Viņš vēl bija dzīvs, vienīgais no visiem mazuļiem.

Kad kartupeļi uzdīga kādu nakti kolhoza buļļi mūsu dārziņu izbradāja, un nekas tur neizauga.

Par darbu kolhozā mums neko nemaksāja, bet, ja kāds pretojās un negribēja iet uz darbu, viņam draudēja ar tiesu. Bet nodokļi no mums tika prasīti, laikam tas bija kara aizņēmums. No Novosibirskas pa sādžām braukāja komisijas veikalu pārstāvji. Par atdoto mantu viņi deva izziņu, ka tā naudas vietā tiek ieskaitīta nodokļu samaksai. Mums vēl bija šādas tādas mantas, un mamma varēja šos nodokļus samaksāt, bet daudziem nebija tādu iespēju. Par to viņus lamāja un piedraudēja.

Vasarā, ogu un sēņu laikā, bērni tās lasīja un nodeva valstij. Par to deva maizi, jo bērni strādāja valsts labā, bet kolhozniekiem maize nepienācās. Es gāju pēc zilenēm purvā, kurš atradās  netālu no pamesta ciema Peronovka. Man līdz šai dienai nav skaidrs, kur palika Peronovkas iedzīvotāji. Mājas tur bija labas, un zeme arī laba, bet par cilvēkiem vietējie iedzīvotāji klusēja, kaut gan šis ciems bija tikai 3 km attālumā no Malomuromkas.

Purvā es katru dienu varēju salasīt spaini ogu. Varētu salasīt arī vairāk, bet nebija spēka atnest. Tā iemesla dēļ maniem mājiniekiem ogas tika maz. Spainis bija jānodod valstij.

Sēņot uz taigu es arī gāju viena, jo nebija spēka izskraidīt līdzi vietējiem jauniešiem. Viņi, lai arī nepietiekami, bet tomēr dabūja ēst kartupeļus. Kad ogu un sēņu laiks bija beidzies, maizi pārtrauca dot.

1942.gada vasarā māmiņai galīgi vairs nebija spēka, un darbā viņa vairs negāja. Ja viņa varētu iet kolhoza darbos, tad tur tomēr kaut ko varēja paēst. Bet tagad viņa pagalmā uz ķieģeļiem vārīja zāli, un gaidīja mani. Es skaitījos vienīga pelnītāja. Kad mēs likām zaļbarību bedrēs, es ķeru ar zāli iemestas vardes un liku maisiņā, kuru māmiņa man lika uzkārt kaklā. Mamma vardes vārīja, gaļa bija balta, līdzīga vistas gaļai. Reiz izdevās nopirkt nodīrātu suni. Jauns puisis Stepans Rjazanovs slimoja ar tuberkulozi, bet suņu tauki skaitījās labas zāles plaušu slimniekiem. Ar taukiem ārstējās Stepans, bet suni pārdeva mums. Kad mūsu saimniecei badā nosprāga govs, mēs atpirkām no viņas govs izņemto vēl nedzimušu teliņu.

Pa vasaru mēs pārgājām dzīvot uz mājiņu, kur dzīvoja rīdzinieki Krivošapkini. Viņu māte un brālis bija jau miruši. Vēlāk mums piebiedrojās Anna Goba un Zelma Blite. Mājiņa bija maza un mēs, astoņi cilvēki dzīvojām ļoti saspiesti. Vasarā bija karsts, pa naktīm mūs ēda blaktis, ārā – odi un moška. Kad nāca rudens, Gobas kundze, redzedāma, ka mēs mājiņu nevaram piekurināt, aizgāja dzīvot pie Rankām – jaunā pāra, kur vīrs, kad vīriešus vēl Rīgā izsauca no vagoniem, vienkārši nebija atsaucies un nebija izgājis.

Rudenī izpalika visi izdzīvošanas līdzekļi, un tie, kas varēja aiziet no ciems, gāja meža darbos, kur varēja cerēt uz nabadzīgo kopējo katlu un maizes paiku. Daudzbērnu mātes tur nederēja. Mūsu mamma bija sapampusi no bada, viņa pat aiziet līdz turienei nevarētu, nerunājot jau par strādāšanu koku gāšanā. Un arī atstāt mūs bada nāvei viņa nevarēja. Atlika tikai gaidīt savu likteni tepat, uz vietas.

Krivošapkins ar māsu un Zelma Blite tomēr aizgāja uz meža darbiem, kaut gan viņu apģērbs galīgi nebija piemērots tiem apstākļiem. Brīnumainā kārtā viņi nokļuva līdz vajadzīgai vietai. Ceļā 11-gad;iga Nataša atteicās iet tālāk, viņai vairs nebija spēka, viņa palika pavisam vienaldzīga. Boriss arī no bada knapi turējās uz kājām. Pa ceļam viņus apdzina ragavas ar zvejniekiem, bet viņus nepaņēma līdzi. Bet, kad ragavas jau bija tālu, Krivišapkini uz ceļa atrada maizes klaipu. Šis maizes klaips deva tiem spēku aiziet līdz barakām.

Zelma Blite gāja kopā ar Ņinu Lazdiņu. Ceļā pavisam pietrūcis spēka, un viņas apgulās sniegā atpūsties. Zelma acīmredzot apaukstēja nieres un drīz vien pēc tam nomira. Viņa apglabāta taigā, netālu no barakas. Mājās, Latvijā, viņai palika meitiņa, dzimusi 1932.gadā. Zelma mums rādīja meitiņas fotogrāfiju. Skaista meitene ar sprogainiem matiem vārdā Brigita.

Vēl 1942.gada vasaras beigās mammai bija viens gājiens pēc turnepšiem uz Peronovku. Kad māmiņa atnāca ar turnepšu maisu, mēs ielikām trīs turnepšus krāsnī oglēs. Tad ieradās kolhoza priekšsēdētājs ar noliktavas pārzini, ļoti bārās, solījās mammu arestēt. Mēs ar māsu kliedzām aiz bailēm. Viņi maisu aiznesa. Palika mums tikai tie trīs, kuri bija krāsnī. Mēs tos ēdam un raudājām.

Uz laukiem, kur raža bija novākta, nedrīkstēja iet lasīt vārpiņas vai kādu palikušu kartupeli. Tas tika uzskatīts par zādzību. Lai labāk sapūst, bet badā mirstošais aiztikt nedrīkst. Pavasarī, kad tie bija sasaluši – tad gan varēja ņemt. Mēs no tiem cepām plāceņus. Viņi likās tik garšīgi, un mums tā gribējās dzīvot.

Sāka snigt, iestājās sals. Mājiņā aplika tikai mūsu ģimene. Sienas noklājās ar sarmu, ūdens spainī sasala. Sagādāt malku mums nebija pa spēkam. Mēs visi četri gulējām uz vienas lāvas. Ar atlikušām segām sedzamies un mēģinājām sasildīt viens otru.

Mūsu mamma, kamēr vēl bija dzīva, darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai mūs glābtu no bada nāves. Viņas liktenis nebija viegls. Viņas vecāki bija zemnieki. Ģimene liela, pieci brāļi un viņa – vienīga meita. Mamma jau no 6 gadu vecuma gāja ganos, viņa prata visus lauku darbus. Viņa bija vesela, prata un mīlēja strādāt, no darba nebaidījās. Ja par darbu kolhozā vismaz kaut ko maksātu, viņai nevajadzētu ar savu nāvi samaksāt par mūsu dzīvībām.

Daudzi mūsu vienaudži, kas ir palikuši dzīvi, palikuši tikai ar to izglītību, kas viņiem bija līdz 1941.gada 14.jūnijam. Man ir tādas paziņas, gudri un godīgi cilvēki, kas vairs nevarēja turpināt mācīties. Viktors, inženiera dēls, viņš mājās pabeidza otro klasi. Toreiz viņam bija 9 gadi. Tur, kur viņa ģimene dzīvoja Sibīrijā, skolas nebija. Skola bija kādu 4 km attālumā. Tādu gabalu badu cietušajam bērnam nostaigāt nebija iespējams. Pie tam viņš arī krieviski neprata. Jau nākamajā gadā pēc izsūtīšanas viņš aizgāja strādāt  mežā par marķētāju. Iet skolā viņam vairs nebija lemts. Viņš arī agri apprecējās, visu mūžu nostrādājis mežā. Bet ar viņa prāta viņš varētu pavisam citādi nodzīvot savu dzīvi.

Bija 1943.gada janvāris. 8.janvārī nomira Alīda Freivalde, viņai palika 10-gadīga meita Dagmāra. Meitene dzīvoja mājās kopā ar rakstnieka Gotfrīda Mīlberga sievu Vilmu un viņas meitām. Kolhoza priekšsēdētājs lika arī mums pārvākties uz šo mājiņu. Tur bez krievu krāsns vēl bija plīts, kas apsildīja telpu.

Mamma bija vēl dzīva, kad vienu vakaru Vilma aicināja mani sev līdzi. Neteica, ne uz kurieni mēs ejam, ne ko darīsim. Viņa paņēma zāģi, aplika to ap krūtīm un aizpogāja fufaiku. Ciems gulēja. Bērnu silītes durvis nebija aizslēgtas. Mēs iegājām iekšā. Tur uz galda gulēja nodīrāts zirgs. Mēness gaismā mēs sākām zāģēt sasalušu, cietu, kā akmens, zirga gaļu. Pēkšņi sadzirdējām. Ka durvis veras vaļā. Mēs sastingām. Man sirds nokrita kaut kur papēžos. Bet viss bija kluss, mūs bija nobiedējis vējš. Gabalu nozāģējām un gājām ar līkumu uz mājām. Mājās tūlīt pat gaļa tika sadalīta uz pusēm.

Savu daļu Vilma paslēpa, mūs savējo lika nolikt zem gultas, jo pie mums jau neviens nemeklēšot. Tagad es rakstu un domāju, kādai vajadzēja būt gaisa temperatūrai mājiņā, ja sasalušu gaļu varēja glabāt zem lāvas. Tiesa gan, mūsu guļamvieta bija pie pašam durvīm. Nākamo reizi Vilma līdzi ņēma Ritu Kārkliņu. Viņiem arī bija liela ģimene. Kad beidzot no rajona atnāca norādījumi, ko darīt ar zirgu, viss, kas no zirga palika, bija tikai galva un četras kājas.

Tā zirga zagšana bija tad, kad māmiņa dzīvoja savas pēdējās dienas, tikai viņu jau vairs nekas nevarēja glābt. Cauri ciemam brauca kāda ārste. Es viņu palūdzu mammu apskatīt. Daktere teica, ka ir vajadzīga laba barība. Bet nebija ne maizes, ne kartupeļu, nerunājot par pienu, gaļu vai taukvielām.

Atceros vienu vakaru. Bija stiprs sals, es gāju mājās no Košelēviem, kuriem atdevu atpakaļ zāģi, ko bijām aizņēmušies. Bija saulriets – sarkana, sarkana saule. Tieši toreiz es pēkšņi apjēdzu, ka māmiņa mirst, un mēs paliekam vieni. Līdz tam brīdim es acīmredzot šādu domu nebiju pieļāvusi. Es gāju un raudāju, un asaras sasala uz maniem vaigiem.

Tikai tad, kad es pati kļuvu māte, es sapratu, kā tas ir mātei skatīties uz saviem badā mirstošiem bērniem. Un kā tas ir mātei mirst nezinot, kas notiks ar viņas bērniem.

Mums visu laiku teica, ka „jauna kontingenta” bērnus bērnu namos neņems. Cerēt uz apkārtējo cilvēku atbalstu būti naivi, ne tāpēc, ka cilvēki slikti, bet tāpēc ka viņos notika sīva cīņa par pašu izdzīvošanu. Neviens nezināja, kas būs ar viņu pašu rīt vai parīt. Bads bija drausmīgs. Tie, kuri paši to nav pieredzējuši – tie to nesapratīs. Par to var lasīt, var klausīties, bet, ja tu pats tam neesi gājis cauri, saprast nav iespējams. Tas nav tā, ka grāmatas lappusi pāršķirt. Kad mēs, tie, kas to visu paši ir pārdzīvojuši, satiekamies, jūtamies kā tuvi radinieki un saprotam viens otru no pusvārda.

27.janvārī māmiņa teica, ka jūtoties labāk. Mēs visi sākam cerēt, ka mamma varbūt tomēr izveseļosies. Bet 28.janvārī es pamodos no tā, ka māmiņai bija sākusi agonija. Ārā bija vēl tumšs. Vilma iekurināja krāsni un aizgāja. Māmiņa skatījās uz mani savām zilajām acīm, bet neko vairs nerunāja. Es kliedzu. Mazo brālīti uzliku uz krāsns pie māsas un Dagmāras. Brālītis savos 2 gados un 8 mēnešos nerunāja un nestaigāja. Bet tas, ka viņš vispār bija dzīvs, bija brīnums. Tajā dienā māsai bija 10 gadi, bet man – 13.

Mirušo māmiņu es pati pārģērbu un aizvilku uz priekšnamu. Tur bija nolikts plats dēlis uz diviem soliņiem. Tur pirms 20 dienām gulēja Dagmāras mamma. Tagad tur gulēja mūsu mamma – auksta un vienaldzīga. Bija jāgaida kamēr izraks kapu akmenī sasalušajā zemē.

Kapu raka kolhoza kalējs Snegirjovs – labs cilvēks, 5 bērnu tēvs. Kapu viņš izraka dziļu, ar nišu, kurā ieklāja salmus. Mēs ar māsu uzlikām mūsu sasalušo māmiņu uz ragaviņām un aizvilkām uz kapiem. Zārku toreiz nebija. Sņegirjovs mammu guldīja nišā, aizlika dēli priekšā, lai sasalušās zemes pikas nekristu tieši uz māmiņu...

Pēc pāris nedēļām tajā pašā mammas kapā glabāja mazā Ģenģeru Ahdrīša, kurš jau agrāk, 1941.gada rudenī, bija miris, māti, Zinaīdu Ģenģeri. Pēdējo laiku viņa bija bezpajumtniece. Viņai nakšņoja kur pagadās. Kurš viņu pažēlos, tas arī ielaidīs pārnakšņot. Sava pēdējā naktī viņa gulēja pie izsūtītājiem no Černoviciem – kā viņa tur sēdēja pie sliekšņa, tā no rīta viņa tur arī nomirusi.

Mammas kapu atraka nedaudz. Pirms guldīšanas  kapā Zinaīdas apglabātāji gribēja viņai novilkt no kājām viņas tūka zābakus. Kājas bija sasalušas, un zābaki nost negāja. Tad stulmi tika pārgriezti un zābaki novilkti. Tas bija pēdējais, ko viņai varēja noņemt... Runāja, ka mājās, Rīgā, viņa strādāja par sētnieci. Par kādiem grēkiem nobendēja visu viņas ģimeni?

Mēs ar māsu toreiz aizgājām uz kapiem naivā cerībā vēl reiz redzēt mūsu mammu.

Kad pavasarī mūs veda prom uz bērnu namu, gājām atvadīties no māmiņas kapa. Zeme vēl nebija īsti atkususi, kaps bija iebrucis, un, parasta kapu kopiņas vietā, bija bedre.

Mūsu mamma palika tur, tālajā ciemā, bet es jūtu viņu sev blakus. Man vienmēr ir jāraud, bet es neraudu mūsu dēļ, es raudu viņas dēļ. Es raudu par visām tām mātēm, kura ar savu dzīvi samaksājušas par savu bērnu dzīvi.

Mūsu mamma bija filoloģe, strādāja skolā. Kad bērnu pulciņš auga, viņa darbu skolā atstāja, dzīvoja mājās. Viņa mirusi 42 gadu vecumā. Bet neskatoties uz to, ka viņai nācās tik agri mūs atstāt, viņa ļoti daudz paspēja mums iemācīt. Viņa bija garīgi stiprs cilvēks. Es joprojām dzīvoju ar viņas padomu un saviem bērniem un mazbērniem mācu redzēt pasauli viņas acīm.

Mūsu pirmskara bērnība tagad liekās silta un saulaina. Atceros mūsu māju un dārzu Gregora ielā, zemes un zāles smaržu, tulpju smaržu, trūdošu lapu smaržu. Atceros ziedošu kastani māja vienā galā, piecus bērzus otrā galā. Atceros uzlecošo sauli aiz tiem. Es toreiz apzinājos to skaistumu, kas bija ap mums. Man, mazai meitenei, gribējās paturēt atmiņā šo skaistumu, saglabāt visam mūžam, it ka es būtu zinājusi, ka šo skaistumu mums atņems. Toreiz mūsu dārza zem liepas pavasaros ziedēja zilās vizbulītes, zem bērza – baltās. Ozolā bija ierīkotas šūpoles. Pie bērza bija putnu kapi. Pļaviņā sanāca kaimiņu bērni spēlēties.

Mūsu vecāki mūs nelutināja. Mamma teica – jā kāds gribot savus bērnus nelaimīgus redzēt, lai lutinot. Būt laimīgam cilvēkam – to vajadzēja prast. Mamma mācīja mūs priecāties par katru sīkumu, par zilām debesīm un zāli. Tēvs mācīja, ka vienīgā īsta manta cilvēka dzīve esot viņa zināšanas un prasme strādāt. Mēs agri palikām bez vecākiem, bet mums bija priekšstats par pilnvērtīgo ģimeni, mēs zinājām, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir draudzība un kas ir nodevība. Mūsu vecāki nekad mūsu klātbūtne nerunāja slikti par kaimiņiem un paziņām. Bet, ja kaut kas mums mūsu draugos nepatika, mamma mums lika uzdot sev pašam jautājumu – bet vai tu pati esi labāka? Mamma mūs mācīja nesamierināties ar to, ka kāds ir sliktāks par tevi, bet līdzināties labākajiem.     Man visu laiku liekas, ka mūsu vecāki kaut kur tuvumā, ka viņi sarga mūs un norāda pareizo dzīves ceļu.

Pēc mammas nāves līdz pavasarim nodzīvojām vieni. Reizi nedēļā deva kaut ko ēdamu. Tas bija ļoti maz, bet labāk, nekā nekas. Es dažreiz kritu izmisumā, bet mūsu kaimiņiene Vilma Milberga man teica, ka nav tāda vārda „nevaru”, vajag tikai ļoti vēlēties, un tad tu visu varēsi. Dzīve ir pierādījusi viņas vārdu patiesību.       Pēc mammas nāves bija vēl šāds gadījums ar mūsu dzīvotspējīgo kaimiņieni. Viņa, ejot gar kolhoza kantori, ieraudzīja svešas ragavas. Braucējs bija iegājis kantorī. Vilma, ilgi nedomādama, izvilka no ragavām produktu maišeli. Mājās viņa noslēpa kaut kur pagrabā. Drīz vien priekšsēdētājs ar svešo bija klāt. Viņi meklēja maisu, bet neatrada. Svešais manai māsiņai solīja iedot maizes klaipu, lai tikai viņa pasakot, kur produkti paslēpti. Māsa bija ļoti novārgusi, bet viņa klusēja, neko neteica. Bet maizi mēs nebijām ēduši kopš vasaras. Vilma mums par klusēšanu iedeva glāzi rīsu.

Jā, protams, zagt nav labi. Tas cilvēks arī palika bez produktiem, bet viņš bija priekšnieks, badā jau nenomira. Vēlāk mēs nekad neesam svešu mantu aiztikuši. Arī par Vilmu varu teikt to pašu. Tagad ir cilvēki, kuri nesalst, ne badu cieš, ne pliki staigā, bet viņiem patīk svešu mantu paņemt. Un, jo vairāk ir, jo vairāk gribās. Bet ja bada cietējs nozog maizes gabalu un ne jau tādam pašam, kā viņš, es tur lielu grēku nesaskatu.

Tas ir briesmīgi, kad mātes apzināti pārkāpj likumu, lai tiktu cietumā tikai tādēļ, lai bērni tiktu bērnu namā. Lai cik slikti bērnu namā nebūtu, tomēr tur baroja katru dienu. No Malomuromkas divas mātes izvēlējās šo ceļu. Viņu zādzība ir svēta – viņas paglāba savus bērnus no bada nāves. Vilma Milberga cietumā izdzīvoja, bet Alda Kārkliņa cietumā nomira. Viņa bija pārāk vāja.

Kamēr mēs dzīvojām vieni, mēs mēdzam ieiet kādā mājā, nostāties pie sliekšņa un stāvēt. Mēs ne lūdzām, bet klusi stāvējām, un baidījāmies, ka tik vēl kāds nenostatos blakus. Mūsu tādu bija daudz. Dažreiz tu ieej, bet tur kāds jau stāv priekšā. Kādreiz mūs izdzina arī tukšā, bet parasti deva vienu kartupeli.

Atceros cilvēkus distrofiķus. Viņiem locekļi bija tumšās ādas apvilkti. Kādas bijām mēs ar māsu, neatceros, bet atceros mūsu brālīti. Pēc kara, kad padomju kino rādīja bērnus distrofiķus fašistu koncentrācijas nometnēs, es klusi raudāju, lai neviens neredz. Es taču nedrīkstēju nevienam teikt, ka arī mūsu brālītis un daudzi citi bija tādi paši. „Vislabākajā” valstī pasaulē! Paldies biedram Staļinam par mūsu „laimīgo” bērnību!

Pienāca pavasaris, un mūs, trīs bērnus, kā arī Dagmāru, ar laivu veda uz Sredņevasjuganu uz bērnu namu. Ceļā bijām divas dienas. Bērnu namā ieradāmies 1943.gada 30.aprīli. Mūs nomazgāja pirtī, pārģērba, izvietoja grupā. Bērnu nams gatavojās svētkiem – 1.maija svētkiem.

Mūsu dzīve sākās jauns posms. Bērnu namā mēs visi bijām vienādi. Par savām ģimenēm mēs neko cits citam nestāstījām. Mums viss bija kopīgs, izņemot atmiņas. Tie bērni, kuri atcerējās savas mājas, pat ja viņu mājās bija notikušās lielas traģēdijas, tomēr bija daudz labākos apstākļos. Viņiem tomēr bija kas savs, kaut arī tikai atmiņās. Nožēlojami bija mazie bērni, kurus atveda no Togurskas pirmsskolas bērnu nama, kuri savu ģimeni neatcerējās. Šie bērni visi bija kaut kādi vienādi, pat auguma bija mazāki par vienaudžiem. Viņi neko nezināja par savu izcelsmi. Starp tiem bija zilacaina, gaišmataina meitene Ira Kotkovskaja. Viņa vienīga atcerējās, ka mamma viņu ar mazo brālīti atstāja dzelzceļa stacijā, lika sēdēt un gaidīt, bet pati aizgāja un neatgriezās. Mūsu bērnu namā Iras brālīša nebija. Kas zina, kas notika ar šo nelaimīgo māti, varbūt viņa neatgriezās ne pēc savas gribas.

Bērnu namā, kaut arī paēduši nebijām, badā nomirt vairs nevarēja/ Bērnu kolektīvā mēs iejutāmies normāli. No sākuma viens otrs gan mēģināja mūs iebaidīt, vai pārī nodarīt. Bet mums laikam bija iedzimtā pašcieņa, un mēs pratām sevi aizstāvēt, tā ka vēlāk mums neviens pāri nedarīja. Es nekad neraudāju, neskrēju prom, ja man bija bail. Pret mani pacelto koka nūju es klusām atņēmu, salauzu un metu prom. Pēc tam jau mana raksturojumā tika rakstīts, ka man ir autoritāte bērnu vidū.

Mums bija audzinātājas, kuras pieskatīja, lai visi ietu uz skolu. Mācības mums grūtības nesagādāja. Mēs gribējām mācīties. Pēc 3 gadu pārtraukuma, kad neapmeklējām skolu, redzēt atkal grāmatas un burtnīcas – tas bija prieks. Uz ēšanas laiku visi bija klāt, nekādi pulksteņi un gongi nebija vajadzīgi.

Ziemā par krāsnīm rūpējamies paši. Malku no meža gan atveda, bet zāģējām, skaldījām, kurinājām paši. Apģērbs bija trūcīgs, bet mēs neslimojām, izņemot pirmo ziemu. Iepriekšējo gadu bads lika sevi mānīt. It sevišķi manai māsiņai, kura visu 1943/44 mācību gadu nogulēja slima.

Es dzīvoju 4.klases grupā, daudz lasīju un bieži biju virtuvē par dežuranti. Man sāpēja kājas, un līdz skolai es nevarēju aiziet. Virtuves dežūras man nāca par labu – dežurantam vienmēr bija laba zupas porcija, un šad tad varēja dabūt vēl. Kad es runāju krieviski, krievu meitenes aizrādīja man manas kļūdas, un nākamajā mācību gadā es jau varēju brīvi izteikt savas domas krieviski. Man un māsai bija labas atzīmes.

Viss būtu labi, izņemot to, ka mēs neko nezinājām par mūsu brālīti. Mūsu bērnu namā nebija pirmsskolas vecuma bērnu grupas, tāpēc viņu aizveda uz Togurskas pirmsskolas bērnu namu. Bet tur viņš vietu trūkuma dēļ netika pieņemts. Tad viņu atstāja Karagasokas slimnīcā. Mēs rakstījām uz slimnīcu, bet mums neatbildēja. Mēs nezinājām, vai ir dzīvs mūsu brālītis.

1944.gada beigās, padzirdot, ka fronte ir jau Latvijas teritorijā, es uzrakstīju uz Bausku vēstuli vecmāmiņai. Vecmāmiņa vēstuli saņēma. Tā mēs pirmie sākām saņemt vēstules no Latvijas. Mūsu radi rakstīja mums vēstules, tā bija laime – uzturēt sakarus ar dzimteni. Radi sūtīja mums arī naudu, tad mēs pirkām kartupeļus. Mūsu vecākais brālis, kurš visu vācu okupācijas laiku pavadīja pie radiem laukos, 1944.gada rudenī tika iesaukts krievu armijā.

Mūsu bērnu namā no 11 latviešu bērniem 7 bija no Malomuromkas. Tas ir apliecinājums tam, ka mūsu ciemā bērnu mātes biežāk gāja bojā, nekā citur. Daudzi latviešu bērni sava starpā sarunājās krieviski, lai citi bērni neapsaukātu, bet paši jau sāka aizmirst savu dzimto valodu.

1946.gada maijā kāda vakarā mūsu audzinātāja man paziņoja, ka atnāca pieprasījums *) ka bērnus no Latvijas vedīs uz mājām. To nevar aprakstīt, cik mēs bijām laimīgi. Tas bija mūsu sapnis – atgriezties mājās. Mums taču tika pateikts – izsūtījums „uz mūžu”. Bet dzīvesveida, apstākļi un priekšstati par labo un ļauno šeit un mājās, Latvijā, bija tik atšķirīgi, ka samierināties ar šo „uz mūžu” nebija iespējams. Šī ziņa par braukšanu uz mājām bija kā brīnums. Mēs uzvedāmies tā, it kā būtu jukuši prātā no laimes. Meitenes no mūsu grupas priecājās kopā ar mums.

Kad Vasjugana attīrījās no ledus, mūs ar pirmo kuģi bija paredzēts vest uz Tomsku. Kuģis „Tara” bija pārpildīts, bet pierunāt mūs pagaidīt līdz nākamajam reisam nevienam neizdevās. Mēs bijām gatavi braukt kaut vai uz kuģa skursteņa. Grupā mēs bijām 13 bērni. Mums līdzi maisos bija iedota maize. Vienai ēdienreizei bija viens maizes klaips. Man uzticēja maizes klaipu dalīt uz 13 daļām. Es ļoti centos dalīt visiem vienādi, jo man pašai vajadzēja ņemt pēdējo atlikušo daļu. Tikai ar maizi barotiem mums visiem ļoti gribējās ēst.

Ar kuģi „Tara” mēs nokļuvām līdz pilsētiņai Karagasokai, kas atrodas vietā, kur upe Vasjugana ietek Obā. Karagasokā mums trīs dienas bija jāgaida nākošais kuģis līdz Omskai. Mēs nolēmām atrast mūsu brālīti, kurš trīs gadus atpakaļ bija atstāts šeit slimnīcā. Mēs gājām uz slimnīcu. Tur mums iedeva tās sievietes adresi, kura 1943.gada slimnīcā strādājusi par feldšeri. No viņas dabūjām zināt, ka brālīti, ļoti slimu un vāju, adoptējusi popa atraitne, kura dzīvo pilsētiņas vecajā daļā. Atraitnes adresi un uzvārdu feldšere nezināja. Pirmā diena Karagasokā gāja uz beigām. Nākamās, drēgnas un vēsas, dienas, rīta mēs ar māsu gājām pāri klajumam uz pilsētiņas veco daļu. Jau ceļa mēs uzzinājām, ka atraitne tur vairs nedzīvo un ir apmetusies kaut kur netālu no ostas. Mums izdevās arī noskaidrot atraitnes uzvārdu. Kā lai netic, ka māte sargā savus bērnus arī pēc nāves !  Mēs atradām mājiņu, kurā dzīvoja mūsu brālītis. Viņš pats mums atvēra durvis, viņš staigāja un runāja, bet viņš mūs nepazina. Paveca sieviete nepiekrita tam, ka viņš ir mūsu brālītis, viņa bija pārliecināta, ka bērns ir izvests no ielenktas Ļeņingradas. Bet te nu noderēja brukas operācijas rēta. Ar tās palīdzību izdevās pierādīt, ka bērns ir mūsu brālis. Vajadzēja kārtot papīrus. Aizgāju uz veselības daļu, no turienes mani izdzina, negribēja runāt. Gāju pa ielu, skaļi raudādama. Visi, kas nāca man pretī, vaicāja, kas man kaiš. Es visiem stāstīju, un katrs man deva padomu. Tās pašās dienas vakarā paspēju aiziet pie prokurora. Prokurors lika nākamās dienas rītā kopā ar audžumāti ierasties pie viņa. Nākamā diena bija sestdiena, prokurors darbā teicās būt līdz divpadsmitiem, bet 14.00 atgāja mūsu kuģis.

Nākamās dienas rītā plkst. 10.00 mēs ieradāmies pie prokurora. Viņš mums teica, lai mēs ejam uz izglītības nodaļu, lai noformēt papīrus. Bet tur bez rakstiskās atļaujas atteicās to darīt. Attālumi tur ir lieli, un iet atpakaļ pie prokurora bija jau par vēlu. Bija jāaizbrauc bez brālīša.

Mēs esam pateicību parādā cilvēkiem, kuri izglabā brālīša dzīvību, bet toreiz es biju uz viņiem apvainojusies. Vēlāk man stāstīja, kā daudzi cilvēki mūsu brālīti pavadīja uz Tomsku. Pops iedeva brālītim ceļam maisiņu ar burkāniem. Šo bērnu grupu no Karagasokas uz Tomsku veda septembrī. Bērni sāka slimot ar šarlaku, braukšana uz Rīgu ievilkās. Viens no pēdējiem saslima mūsu brālītis, viņa izveseļošanos Tomskā negaidīja. Grupa tika aizvesta. Brālis palika bērnu namā Tomskā.

1947.gada pavasarī viņu no Tomskas atveda kāda virsnieka sieva, kas brauca uz Rīgu pie vīra. Kāds Tomskā ir izpildījis savu solījumu bērnu nogādāt uz Rīgu. Es nezinu, vai tas bija bērnu nama direktors, vai Tomskas izglītības nodaļas darbiniece Muravjova, bet liels paldies viņiem!

Bērnus, kurus veda no Sibīrijas mājās, karantīnā izvietoja 2.bērnu namā, kas atradās Kuldīgas un Gregora ielas stūri. Bērnu nama teritorija atradās pretī mūsu tēva mājai.

Izaugām mēs gan pie radiem, gan pie paziņām. Tagad mums visiem ir ģimenes, bērni un mazbērni.

Atmiņas par mūsu vecākiem ir ļoti dārgas. Mūsu tēvs, Voldemārs Šmulders, mežziņa dēls, vienīgais no sešiem bērniem ieguva labu izglītību. Viņš 1917.gadā pabeidza Petrogradā Politehniska institūta kuģošanas nodaļu. Viņš prata valodas, bija zinošs inženieris un godīgs cilvēks. Ar „troikas” spriedumu viņš ir nošauts 1942.gada 15.maijā Soļikamskā.

Mūsu tēvs nodzīvoja 50 gadus. Mamma mira, kad viņai palika 42 gadi. Mēs nevaram apmeklēt viņu kapus. Viss, kas ir palicis – tas ir atmiņas par viņiem.

Es bieži domāju par tiem cilvēkiem, kas paklausīgi šāva un iznicināja nevainīgus cilvēkus, tai skaitā arī bērnus. Saprotu, ka viņi bija skrūvītes lielajā mehānismā, ja kāda skrūvīte atteiktos, tās vietā ieliktu citu. Daļa no viņiem akli ticēja savam dievam – Staļinam, bet daļu pat varbūt mocīja sirdsapziņa. Bet pēc kara viņi visi tika pie valsts labumiem - ārstējās specslimnīcās, iepirkās specveikalos, saņēma PSRS personīgas pensijas, iegādājās sev un saviem bērniem specrindas dzīvokļus... Bet izsūtītie pat runāt nedrīkstēja par izsūtīšanu, it ka nekas nav bijis. Tas pat bija bīstami – ieminēties par deportācijām.

Tagad atcerēties to visu ir sāpīgi un smagi. Tomēr rakstu, jo tādas lietas nedrīkst aiziet nebūtībā un nedrīkst atkārtoties.

 

*) „ 1949.gadā Staļina kalpi apmēram pusi no atvestajiem aizsūtīja otro reizi uz Sibīriju ”
Sk. Vladislavs Urtāns "Kā 1946.gadā tika atvesti izsūtītie bērni no Sibīrijas ”.
Via dolorosa: staļinisma upuru liecības/ sast.A.Līce. – Rīga: „Liesma”, 1990. 147.lpp.

 

3.

День 13 июня 1941 года стал последним днем нашего безоблачного детства. Вокруг июньское цветение и много, много солнца. Синее небо, тишина и чувство защищенности. Этот последний счастливый день в моей памяти жив до сих пор. Я чувчтвую тепло солнца, запахи лета, слышу ту тишину и покой.

Жизнь наша была жестоко разрублена на две части – до 14 июня и после него. В неполных 12 лет для меня началась другая жизнь. Детство осталось осталось за чертой. Нам пришлось познакомиться с голодом, холодом и потерей самых дорогих для нас людей, с потерей родного дома, который был для нас целым миром. Там каждый уголок, каждое дерево связано с тысячами воспоминаний. Родной дом для человека - это маленькая, но самая дорогая родина. Там были любящие родители, была сестра и братья.

Тяжело все это вспоминать, а забыть тем более невозможно. Все это возвращается во сне и наяву. Не с каждым об этом можно говорить. Не перед всяким можно раскрыть эту незаживающкю рану. Это все очень свое, страшно что кто - то своим непониманием, своей бессердечностью или равнодушием может оскорбить память загубленных.

Мама в то утро возилась с годовалым батиком, когда раздался звонок. Я пошла открывать. За дверью стояли чужие вооруженные люди. Они за нами пришли с оголенными штыками. Они велели маме звонить отцу на работу и вызвать отца домой. Говорить велели по-русски. Отец, услышав от мамы русскую речь, понял, в чем дело, но мы тогда думали, что непослушанием мы можем только осложнить нашу судьбу. Это мы только потом поняли, что так или иначе, но хуже уже не могло быть. Нам дали два часа на сборы. Пока отец приехал, мама уже собрала наши тюки. С собой разрешили брать столько, сколько сами можем унести.

Когда мама нам перевела, что нас увозят, я ужасно кричала. Один из чужих вооруженных людей, немолодой мужчина пытался меня пожалеть. Он сказал мне:” Не плачь, девочка”. Столько я по-русски уже понимала. Мама в тюк положила кулек с сахаром, припасенным к лету для варения, и сухарики. Я теперь думаю, что благодаря им выжил наш маленький братик, которому 24 мая исполнился годик, а в конце апреля он перенес тяжелую операцию. Он после операции был еще слаб и еще не ходил.

Старшего брата не было дома. Родители после окончания учебного года его отправили в деревню, чтобы там он приучался к труду. Приехавшие за нами чекисты записали адрес брата и обещали его доставить к нам прямо в вагон. Но, слава богу, они свое обещание не выполнили. Ребята его возраста, также как старики и маленькие дети, умирали первыми, мало кто остался из них в живых. Мама тогда этого еще не знала и очень хотела, чтобы мы все были вместе. Судьба же распорядилась иначе, разбросав нас всех шестерых кого куда.

Когда мы уже сидели в кузове грузовой машины, я смотрела на наш дом. Я думала, что смотрю на него в последний раз. Это казалось настолько невозможным и ужасным, и я опять кричала, не плакала, а кричала от страшной безысходности. Мы, дети, я в неполных 12 лет, сестренка в неполных 9 лет и годовалый братик, мы стали арестантами, ”врагами народа”.

Я была маленькой худенькой девочкой, страдала малокровием, у меня были больные легкие. По вечерам у меня всегда былы повышенная температура. У меня не было аппетита. Родители по этому поводу говорили, что я живу от свежего воздуха и родительской любви. Потом уже в Сибири оказалось, что я легче других переношу голод. В нашей семье я оказалась самой выносливой. Перемена климата, по- видимому, оказала благоприятное влияние на мои легкие, и я не только не заболела туберкулезом, но пропали даже все признаки болезни.

Когда на товарной станции Шкиротава нас подвезли к красным товарным вагонам, и я увидела за решетчатыми окнами лица многих людей, то мне показалось, что в вагон нагнано столько людей, что они все стоят, прижавшись друг к другу. Со мной опять была истерика. Вагонная дверь была заперта на замок. Когда замок открыли, металлический засов со страшным грохотом упал. Нас затолкали в вагон и с таким же жутким шумом дверь за нами закрылась. Я до сих пор помню то чувство, которое возникает, когда за тобой с грохотом закрывается железная дверь. Ты под замком. Нам, детям, не дано больше видеть небо, деревья, не дано бегать и прыгать. Мы обречены, мы во власти его - Сталина. Мы арестованы по чьей-то чужой, жестокой, несправедливой воле. У нас отнято детство. Мы бесправны.

Когда глаза привыкли к полумраку, который был в вагоне, мы увидели полки по краям вагона. Верхние полки были уже заняты. У противоположной стены вагона была сделана наклонная труба из четырех досок, служившая уборной.

Вечером того же дня увели наших мужчин. Нам сказали, что это делается для нашего же удобства, и в конце пути мы будем вместе. Эта была ложь. Ложь грубая и сознательная. Мужья наших матерей, наши отцы почти все погибли – кого расстреляли, а остальные умерли от голода, холода и непосильной работы. Там жизнь человеческая и в грош не ставилась. Человека унижали, создавая скотские условия, старались людей превратить в животных. Доведенных до такого состояния людей легче презирать и продолжать дальше унижать. Целью сталинщины было уничтожить всех думающих людей. Сколько погублено талантливых, умеющих и желающих трудиться людей, как будто Советский Союз не нуждался в порядочных гражданах.

Мой народ оказался посередине, как зерна между жерновами, между Россией и Германией. А мы хотели всего навсего жить и работать. Живя на своей родине, говорить на родном языке. Разве это так много? Разве это преступление?

Вагон отправился в путь 15 июня после обеда. Многие из наших попутчиков в дальний путь отправились с маленькими чемоданчиками. С собой не было взято самое необходимое. У нас не было посуды, не было ни клочка бумаги, ни карандаша. Но у нас хоть расческа была.

Мама у кого-то попросила бумагу, написала брату записку и выбросила из вагона. Человек, нашедший эту записку, вложил ее в конверт и отправил по указанному адресу. Брат мамино письмецо получил.

Эшелон следовал на восток На больших станциях, обычно ночью, поезд останавливался на дальних путях, и старшие из вагонов шли с ведрами за водой и пищей. Матери ночью будили своих детей и в темноте старались их накормить, пока пища была еще теплой. У многих не было ни чашки, ни ложки. По путям передвигались составы и гудки паровозов тревожно раздавались в ночной тишине. До сих пор паровозные гудки на меня наводят жуть.

Хлеба вначале нам хватало. Взрослые на очень редких остановках эшелона пытались хлеб выменять на молоко, однако охранники грозились стрелять, если кто-то пытался приблизиться к вагону, нас предупреждали, что если хлеб у нас лишний, то норму нам могут уменьшить.

В пути следования нам стало известно, что началась война между СССР и Германией. Теперь нас везли почти без остановок, потому что нужны были вагоны. Где-то за Уралом нас впервые выпустили из вагонов. Там был ужасно грязный водоем, у которго уже осанавливался не один эшелон. Выйдя из вагона, я обнаружила, что не могу бегать – от долгой неподвижности атрофировались мускулы ног.

В Новосибирске наш эшелон подогнали близко к какой-то реке, и стали мы погружаться на баржу. Мама брала первый тюк, с ней шла сестренка и несла братика. Я оставалась с вещами. Потом мама возвращалась за следующим. С последними тюками мы с мамой отправлялись на баржу, я несла самый легкий тюк. Поместились мы в трюме на полу.

Хотя уже было начало июля, уровень воды в реке был высокий. Вокруг была только вода, где-то из воды торчали кусты. Баржа еле передвигалась. На барже мы, дети , хоть двигаться могли. Кроме эшелона из Риги на барже был эшелон из Эстонии, я прислушивалась к чужой речи, эстонский язык мне казался звонким.

На баржу погрузили людей из нескольких вагонов. Были всего две уборные, которые висели над водой, а под ними бурлила вода могучей реки Оби. У этих двух будочек выстраивались длинные очереди, начались болезни. Появились первые умершие. Их забирали у родственников и бросали за борт. Люди кричали и плакали. Из нашего вагона в пути никто не умер – это у нас было еще впереди ...

Потом людей стали высаживать на берег по номерам вагонов. Мы были 26 вагон. Наша очередь еще не подошла. Нас везли все дальше и дальше. С Оби баржа свернула по реке Васюган. Знаменитые Васюганские болота для кого-то станут постылым пристанищем на 15 лет, а для многих дороги домой уже не будет. Они останутся в этой вечной мерзлоте и время сравняет их могилки.

Высадили нас в поселке Тевриз. Через пару дней нас, человек 50 на плоту, отправят в деревню Мало-Муромка. В Тевризе мама купила брату черные ботиночки. Она надеялась, что ее сыночек скоро начнет ходить, но ей не суждено было этого дождаться.

Местные жители Мало-Муромки были высланные в 1932 году кулаки. Их высадили в глухой гайге и выжило их них мало. К нашему приезду там был захудалый колхоз. Лес кругом был вырублен. Урожаи были настолько бедные, что его не хватало на сдачу поставок государству. Колхозники жили без хлеба, от голодной смерти их спасала та картошка, которая вырастала на их огородах. Картофельную ботву солили и зимой варили.

Нас разместили по избам, не спрашивая согласия у хозяев. Нашу семью поместили к Сапожниковым. К нашей хозяйке часто заходил мой ровесник – одноглазый мальчик Маркелка. Мама в печке сушила в дороге сэкономленный хлеб. Маркелка принюхивался и говорил, что уже забыл, как хлебом пахнет. Мама дала ему хлеба. Правда, надо сказать, что у начальства хлеб бывал.

Другой работы, кроме колхозной, там не было. И мы все стали колхозниками. В Мало-Муромке было примерно 50 дворов. Вскоре после нас в эту небольшую и, честно говоря, бедную деревню, привезли еще людей из Черновиц. У них мужчины были с семьями. Когда их высаживали, местное население с криками: „Буржуев привезли ! ” бежало их встречать. Когда всех разместили, мало осталось дворов, где бы не было нас, высланных из своих родных мест. Трудно мне сейчас судить о том, сколько было нас всего в этом поселке, но ясно то, что наше присутствие очень повлияло на уже и так бедный колхоз, и это, конечно, сказалось и на нашей дальнейшей жизни .

Зимой работы не было Кто был без детей, мог уйти на лесные работы или работать в рыбхозе. Рыбаки из поселка уезжали на месяц и занимались подледной ловлей. Лед был толщиной до 1 метра. Обувь и одежда у нас абсолютно не соответствовала климату и работе. Наши женщины не могли уехать на целый месяц и оставить детей на голодную смерть. У нас еще не было ни огородов, ни картошки. Хлебный паек все уменьшался.

Местное население к нам относилось довольно сносно. По-видимому, они не очень верили в нашу виновность – да и по себе знали. Конечно, я могу ошибиться, я ведь вначале русский язык не знала, а мама у нас была очень добрая и терпеливая – она никогда ни с кем не конфликтовала. По интонации ее голоса о каких-либо обидах я могла и не догадаться. Наш сосед – местный житель как-то по поводу нашего приезда сказал : ”Так это такие выглядят голодающие из Прибалтики, для которых начальство с нас по рублю собирало ? ”.

Первой нашей подругой там была Поля Ивасенкина – девочка чуть старше меня.

Поля жила в своем доме одна, ее брат и родители были рыбаками, я ходила помогать ей пилить дрова и копать картошку. Не могу утверждать, что это правда, но наша хозяйка рассказывала, что когда их высадили в тайгу, и был страшный голод, якобы Полины родители сговорились, что на утро девочку убьют и съедят. Но старший брат слышал этот разговор и ночью сестренку увел в тайгу. Утром, когда детей не оказалось дома и пришлось их долго искать, родители отказались от своей затеи. Поля была первым человеком, с которым я пыталась изъясняться по-русски.

Наша хозяйка была вдова. Старший сын был женат и жил у жены. Дочь Феня была доброй, приветливой и красивой. Младший сын Васька был грубый и злой. Саму хозяйку назвать доброй трудно. Кроме того, она нас обворовывала, а когда однажды мы у нее под печкой нашли наши вещи, наша мама не разрешила их забрать обратно. Она понимала, что не от хорошей жизни Сапожничиха это делала. Феня в следующую зиму умерла. Для нее жизнь тоже оказалась слишком тяжелой. Ей было 19 лет. Мы тогда уже не жили у них, но я во время ее болезни заходила к ним. Феня лежала в постели и не могла пошевелить ни рукой, ни ногой. У нее были страшные боли и она не могла больше нам улыбаться, как это было раньше. Сыновей хозяйки в 1942 году призвали на фронт и они не вернулись.

В начале войны мужчин из нашей деревни на фронт не брали – как раскулаченные они считались неблагонадежными.

Местные жители в основном жили очень бедно. Это отрицательно сказывалось и на нашем положении. Если даже у нас было что менять, то трудно было получить что-то взамен. Зимой, когда полевые работы кончались, мама просила хоть- какую работу. То она помогала на скотном дворе печку складывать, то вязала рыбакам сети. Я тоже научилась этому ремеслу. После года работы мы за свои трудодни получили 2 кг гороховой муки. Несколько раз за зиму нам давали хлопковый или льняной жмых. Когда удавалось что-нибудь продать или обменять, мы были очень счастливы. У нас не было посуды, кроме чайника, в котором брали с собой братику молоко. За шерстяное одеяло мы выменяли старую эмалированную кастрюльку и поллитровую кружку с отломанной ручкой. Цена простыни и золотого обручального кольца была одинаковой – два ведра картошки. Щи варили из соленой картофельной ботвы и речной воды. По утрам мама нам велела долго спать, чтобы мы не просили есть. Когда мы просыпались, мама терла три картошки и заливала кипятком. Она следила, чтобы эту затируху мы пили медленно. Мы покупали сушеную картофельную кожуру, квасили и на раскаленной поверхности плиты пекли лепешки. Из рыбьей чешуи, если удавалось ее где-то выменять, варили холодец. Если была соль и еще чеснок, то это казалось королевским блюдом. Рыбьи кости с чужих столов мы сушили, растирали и добавляли к нашему вареву. Мы ели горькие рыбные внутренности, которые оставались на рыбзаводе после снятия с них рыбьего жира. Вначале нам ”новому контингенту” , давали хлеб – взрослым 500 грамм, иждивенцам – 300 грамм. Постепенно норму урезали до 150 и 100 грамм, сейчас уже не помню, когла хлеб перестали давать совсем, но помню, что когда стала расти первая трава, уже долго хлеба не давали. По только что оттаявшему полю мы собирали ”пестики”. Если их не было, переживали, что их нет, если находили – то не было сил нагнуться за ними. Мама от голода опухала. Она иногда теряла сознание. Мама думала о нас, и себе всегда брала самый маленький кусочек, а мы в своем детском эгоизме этого даже не замечали. Нам об этом бывшие в то время взрослые потом рассказывали.

Весной 1942 года я была настолько слаба, что поднимаясь в гору с водой, оглядывалась назад – казалось, что к ногам привязаны камни, не было сил их переставлять.

Чтобы заработать хоть одну картошку, я нанималась любому искать вшей в волосах. Голод мы пережили ужасный. Трудно себе представить, что человек настолько живуч, что можно столько пережить и остаться живым.

Однажды ночью мама нас разбудила и сказала, чтобы мы простились с братиком. Ему было очень плохо, мама не надеялась, что он доживет до утра. Но он выжил.

Мама в первую зиму продала ботиночки и пальто братика, наверное, она не очень надеялась на то, что малыш доживет до весны. Он все время тихо плакал, громко плакать у него не было сил.

Среди нас, высланных из Риги, было два брата. У них не было с собой шапок. Мама отдала им папину и страшего брата шапку. Она, глядя на них, вспоминала нашего старшего брата. Мама боялась, что его могли арестовать одного. Брату было 15 лет, он у нас был очень умный, но абсолютно неприспособленный к практической жизни. Мысль о старшем брате у мамы была как открытая рана. Из-за этого мама жалела и этих мальчиков. Потом их арестовали и угнали по этапу. Кто знает, выжили ли они ...

Лес вокруг деревни был вырублен, остался только кустарник. Не было у нас ни пилы, ни топора, их всегда приходилось просить. Зимой уже и сил не было.

Я ужасно мерзла – наша одежда не была приспособлена к климатическим условиям Сибири, особенно обувь. Я хныкала, что мерзну, а мама на это отвечала словами нашей народной песни – голод учит работать, а холод – бегать. Мы старались вытащить из-под снега вмерзшие с корнями выкорчеванные березки и тащили их по снегу домой. Мама этот хворост рубила и, когда хозяйка кончала топить, подкладывала его в печку и варила кашу баланду. Мы часто вспоминали дрова, которые за несколько дней до 14 июня были куплены и остались лежать посреди двора нашего дома в Риге. Мама вспоминала те деньги, которые были потрачены на дрова. Кто-то грелся тогда у печки, в которой горели наши дрова, мы же мерзли днем и ночью.

К тому времени уже многие из наших товарищей по несчастью были похоронены на Мало-Муромском кладбище. Буквально через несколько дней после нашего приезда умерла девочка 14 лет, Элга Ленберга. Мы, дети, знали, что Элга лежит и не встает, когда пришла наша мама и сказала, что девочку уже ничто не спасет, она умирает. Врача не было. 2 сентября умерла Ирочка Лагздыня, ей было 1 год и 2 месяца. Потом умер Андритис Генгерис, тому было полтора годика. Умерли две сесрички – Ариадна 1 год и ее 6-летняя сестра Марианна. Зимой умерли мать и сын Кривошапкины. Володе было 18 лет. Из их семьи остались еще старший сын и сестричка нашего возраста. Была с нами четырехдетная семья. У них умер 10-летний сын Оярс. Оярс умер уже летом 1942 года. Мама послала меня собрать для умершего цветочки, такие, какие цветут у нас дома, в Латвии. Я собрала полевые цветы и обнаружила, что там цветы не пахнут. Ояру могилу вырыли заранее, и когда мальчика опускали в яму, то там была вода и сидела жаба. Дождя не было, это подтаяла вечная мерзлота. Земля летом оттаивала – только верхний слой.

Потом, когда мы уже были в детском доме, мама Ояра делала все, чтобы попасть в тюрьму. Она в то время уже знала, что детей тогда сдадут в детский дом, тем она спасет их от голодной смерти. Алида Карклиня своего добилась - двух младших детей отправили в детдом, а пятнадцатилетнюю Риту оставили работать в колхозе. Девочка, голодная и раздетая, работала на работах, которые были под силу только мужчине. Она и замерзала, и тонула, и все-таки выжила. Дети Алиды Карклини в 1946 году вернулись домой, а их мать не выдержала тюрьмы, она умерла в 1944 году. Место ее могилы неизвестно. 18-летний Иварс Мея, наш сосед по Риге, заблудился в тайге, собирая кедровые орехи для государства. Он долго блуждал, пока не вышел к реке, там он связал плот и, совсем обессиленный, пустился вниз по течению. Рыбаки его подобрали еле живым, отправили к матери, но было уже поздно. Иварс умер. Умерла пожилая женщина Аделина Менцере. Умерло много людей, я всех уже не помню.

Весной надо было сажать картошку. Не было сил вскопать землю. Не было и семян.

Мама договорилась с Рязановыми, они были добрые, что я пойду помогать им вскопать огород, а они за день работы дадут нам ведро картошки на семена. Такая была такса. Ни у меня, ни у мамы не было сил для такой работы, но мама надеялась, что меня, как ребенка, пожалеют и не прогонят. Лопата казалась такой тяжелой, а земля и вовсе неподъемной. Я очень старалась. Из милосердия меня не прогнали, накормили и дали еще полведра картошки.

Вскопали мы клочок земли из последних сил. Я до сих пор помню, как я внутренне сопротивлялась тому, чтобы это богатство - картошку - в землю положить. Ведь не было никакой гарантии, что мы доживем до того, когда картошка вырастет. Мы все ели только траву, в том числе и наш маленький братик. Он еще был жив, единственный из всех высланных малышей.

Когда картошка взошла, однажды ночью колхозные быки наш огород вытоптали и ничего там не выросло.

За работу нам не платили, но если кто сопротивлялся, и не хотел идти на работу, то ему грозили судом. Налоги же с нас требовали, наверное, это был военный заем.

Из Новосибирска по деревням ездили представители комиссионных магазинов. За вещи они выдавали справки, которые вместо денег покрывали налоги. У нас были кое-какие вещи, и мама могла эти налоги уплатить. Но у многих не было такой возможности. За это их награждали руганью и угрозами.

Летом, когда поспела голубика, и стали расти грибы, дети их собирали и сдавали в сельпо. Тем, кто собирал эти дары природы, стали давать хлеб, потому что они работали на государство. Колхозникам же хлеб не полагался.

Я ходила за голубикой в болото возле брошенной деревни Пероновка. Мне до сих пор неизвестно, куда делись жителт этого поселка. Дома там были очень хорошие, и земля хорошая, а о людях местное население молчало, хотя это место было всего в 3 километрах от нас. Я в болоте каждый день собирала ведро голубики. Можно было бы собрать и больше, но я больше не могла принести. По этой причине моим домашним ягод доставалось мало. В тайгу за грибами я тоже ходила одна, потому что не могла угнаться за поселковыми ребятами. Они, если и недосыта, но все-таи ели картошку. Когда закончилась пора ягод и грибов, хлеб давать перестали.

Мама летом 1942 года была очень слаба. На работу ходила редко. Если бы она могла ходить на колхозную работу, то там все-таки что-нибудь да варили – обычно это было немолотое зерно, а теперь она во дворе на кирпичиках варила траву и ждала меня. Когда мы заполняли силосные ямы, часто с травой в яму сбрасывались лягушки. Мама мне на шею повесила мешочек, и я туда собирала лягушек. Мама с них снимала кожицу и варила. Мясо у них было белое, как у курицы. Как-то нам удалось купить собаку. Молодой парень, Степан Рязанов, болел туберкулезом, а собачий жир считался хорошим лекарством для легочников. Жиром лечился Степан, а собаку продали нам. Когда у нашей хозяйки от голода сдохла корова, мы у хозяйки выменяли неродившегося теленка.

Летом мы перебрались жить в домик, в котором жили наши рижане Кривошапкины. Их мама и брат уже умерли. Кроме нашей семьи туда перебрались Анна Гоба и Зелма Блите. В маленькой избушке нам восьмерым было очень тесно и жарко, ночью нас съедали клопы, а на дворе – комары и мошкара.

Пришла осень. Полевые работы в колхозе кончались, а значит, и общий котел. Средств для жизни не было, и те, кто мог из села уйти – уходили на лесные работы, где можно было надеяться на скудный общий котел и паек хлеба. Многодетные матери туда не годились. Наша мама от голода опухала, она и дойти туда не смогла бы, не то чтобы еще и работать на лесоповале. И нас оставить одних на голодную смерть она тоже не могла, оставалось только ждать своей судьбы тут – на месте.

Кривошапкин Борис с сестренкой и Зелма Блите все-таки ушли на лесозаготовки, хотя их одежда абсолютно не соответствовала климату. Кривошапкины чудом добрались до места назначения. В пути 11-летняя Наташа отказывалась идти дальше, у нее не было сил, она стала совсем безразличной. Борис также от голода не держался на ногах. Их в пути обогнали сани с рыбаками, но их не взяли. Но после того как сани были уже далеко, они на дороге нашли буханку хлеба. Эта буханка дала им силы дойти до барака.

Зелма Блите шла с Ниной Лаздыней. В пути они так обессилели, что легли на снег отдохнуть. Зелмаб по-видимомуб застудила почки, и вскоре после этого умерла. Она похоронена в тайге возле барака. Дома в Латвии у нее осталась дочка, 1932 года рождения. Зелма нам показывала фотографию дочки – красивая кудрявая девочка, и звали ее Бригита.

В брошенной деревне Пероновке росла колхозная турнепка, что-то среднее между кормовой свеклой и репой. Зимой она там сохранялась в замороженном виде. Как-то ночью мама по еще неокрепщему льду пошла за этой турнепкой. Она на санках привезла полмешка. Когда мы затопили печь и положили туда турнепку, пришли предсдатель колхоза и кладовщик. Они очень ругались, грозились маму арестовать. Мы с сестренкой обхватили маму и от страха кричали. Начальники забрали мешок и ушли. Осталось нам то, что было в печке. Всего три штучки. Мы их ели и плакали.

Когда на полях урожай был уже убран, то случайно оставшиеся колоски или картофелины на колхозном поле собирать не разрешалось. Это квалифицировалось как воровство. Пусть лучше сгниет, но умирающему с голода трогать нельзя. Весной, когда картошка вымерзла и почернела, мы ее собирали. Тогда можно было. Мы на раскаленной поверхности плиты пекли из этой картошки черные лепешки, они казались такими вкусными, и нам так хотелось жить.

Выпал снег. Наступили морозы. В избушке мы остались одни. Стенки покрывались инеем, вода в ведре замерзала. Заготовить дрова у нас не было сил. Спали мы все четверо на одном топчане, у двоих головы в одну сторону, у двоих других – в другую. Накрывались всеми оставшимися одеялами, так мы грели своим теплом друг друга.

Мама, пока могла, делала все возможное и невозможное, чтобы нас спасти.

Ее судьба была нелегкой. Ее родители были безземельные крестьяне. Семья большая, пять братьев и она – единственная дочь. Мама с 6 лет пасла свиней, она умела делать все сельские работы. Она была здорова, умела и любила работать. Если бы за работу в колхозе хоть что-нибудь платили, ей не пришлось бы своей жизнью заплатить за наши. За эту дорогую плату куплены наши жизни и наше будущее.

Многие наши свесрстники, оставшиеся в живых, остались с тем образованием, которое получили до 14 июня 1941 года. Среди моих знакомых много умных, порядочных людей. К примеру, Виктор, сын инженера, он дома закончил два класса, ему было тогда 9 лет. Там, где они жили в Сибири, школы не было. Школа была за 4 километра, такую даль голодному ребенку в ботиночках не пройти. К тому же он и русского языка не знал. На следующее лето он пошел работать на лесозаготовку, маркировщиком. В школу ему ходить больше не пришлось.

Был январь 1943 года. 8 января умерла Алида Фрейвалде. У нее осталась 10-летняя дочка Дагмара. Девочка осталась жить в одной избе с женой писателя Вилмой Милберг. Пердседатель колхоза переселил и нас туда. В этом домике, кроме русской печки, была еще и плита, которая грела помещение.

Мама была еще жива, когда однажды вечером Вилма позвала меня с собой. Она обернула вокруг себя пилу, а сверху застегнула фуфайку. Мы шли через спящую деревню. Вошли в детские ясли. Там на столах лежала лошадиная туша/ При свете луны мы стали отпиливать камнем смерзшееся мясо. Вдруг слышим, что открывается дверь. Мы замерли, я буквально почувствовала, как сердце у меня от испуга проваливается куда-то. Но все затихло, это ветер нас напугал. С отпиленными кусками мяса мы задами-огородами пошли домой. Там мясо поделили пополам. Свою долю Вилма куда-то спрятала, а нашу положила под кровать, потому что у нас все равно никому не пришло бы в голову искать. Температура в избушке была такая, что мерзлое мясо можно было хранить под топчаном. Правда, наш топчан был у самой двери.

В следующий раз Вилма с собой взяла Риту Карклиню. У них ведь тоже была большая семья. Когда из района пришло распоряжение о том, куда девать мясо, то его уже просто не оказалось. Остались рожки да ножки.

Мама была настолько слаба, что ее этот бульон спасти уже не мог. В то время через нашу деревню проезжала женщина-врач. Я упросила ее посмотреть маму. Доктор сказала, что маме требуется полноценное питание. Но не было ничего – ни хлеба, ни картошки, не говоря уж о молоке, мясе или жирах.

Помню один морозный вечер. Я возвращалась от Кошелевых, которым возвращала пилу. Садилось солнце – красное. Был сильный мороз, и снег скрипел под ногами. Именно тогда я вдруг поняла, что мама умирает, и мы остаемся одни. До этого по-видимому я такой мысли не допускала. Я шла и плакала, и слезы замерзали на щеках.

Только тогда, когда я сама стала матерью, я поняла, как это матери смотреть на своих от голода умирающих детей. Умирать, не зная, что будет с детьми завтра.

Нам все время говорили что детей ”нового контингента” в детские дома не берут. Надеяться на окружающих людей было бы наивно, не потому, что люди плохие. Шла ожесточенная борьба за выживание. Никто не знал, что с ним самим будет завтра. Голод был ужасный. Кто этого сам не пережил – тому не понять. Можно об этом читать, можно слушать, но если ты сам не прошел через этот ад, понять это невозможно. Это не страницы в книге переворачивать, это каждую минуту, каждую секунду надо было пережить. Нам, оставшимся в живых, кажется, что мы – близкие родственники. Жестокие испытания тех лет нас породнили, и мы понимаем друг друга с полуслова.

27 января мама нам сказала, что чувствует себя лучше. Мы все вместе порадовались, я опять стала надеяться, что может быть мама все-таки поправится. А утром 28 января я проснулась от того, что у мамы началась агония. На улице было еще темно. Вилма затопила плиту, куда-то ушла. Избушка освещалась от топящейся плиты. Мама лежала на топчане, тяжело дышала и смотрела мне в глаза. Я и сегодня помню этот взгляд, будто она все понимает, но говорить уже нет смысла. Я кричала. Братик лежал рядом с умирающей мамой. Я его посадила на печь к сестре.

Братику было два с половиной года, но он не ходил и не разговаривал. Но то, что он был жив – это было великое чудо. В тот черный день сестренке было десять лет, а мне - тринадцать.

Умершую маму я сама одела и по полу вытащила в сени. Там на скамейках была широкая доска, на которой двадцать дней назад лежала мама Дагмары. Теперь там лежала наша мама – холодная и безразличная к нам. Надо было ждать, пока в мерзлой, как камень, земле выдолбят могилу.

Могилу нашей маме копал колхозный кузнец Снегирев – отец пятерых детей. Могилу он вырыл на совесть – глубокую, с нишей. В эту нишу он постелил солому. Мы с сестрой на санках отвезли нашу маму на кладбище. Снегирев маму уложил в нишу и прикрыл нишу доской, чтобы мерзлые комья земли не падали на маму.

Через пару недель в мамину могилу хоронили маму маленького Андрея, умершего еще осенью 1941 года, Зинаиду Генгерис. Последнее время она была бездомная. За квртиру ей было платить нечем и она ночевала, где придется, кто пожалеет, тот и пустит. В ту последнюю ночь она ночевала у порога на полу у ссыльных из Черновиц. Как она на корточках сидела там, так утром ее мертвую и нашли.

Из маминой могилы выбрали часть мерзлых комьев земли и уложили ее. На Зинаиде были белые теплые бурки. Хоронившие ее решили, что бурки Зинаиде больше не нужны, и стали их с нее снимать. Но с замерших ног обувь не снималась. Тогда бурки разрезали ножом и сняли. Это было последнее, что можно было у нее отнять ... Говорят, дома в Риге эта женщина работала дворником. За какие грехи уничтожили всю ее семью?

Мы с сестрой на кладбище тогда пошли с наивным желанием еще раз увидеть маму.

Когда весной нас увозили в детский дом, мы ходили попрощаться с мамой. Земля под деревьями еще не совсем оттаяла, и в месте, где была могила, было углубление. Наша мама осталась там, в той дальней глухой деревне, но я всю жизнь чувствую ее рядом с нами.

Я и теперь часто плачу по ней Я не плачу о нашей сиротской доле. Я плачу о нашей маме и о всех других матерях, которым своей жизнью пришлось заплатить за жизнь своих детей.

Наша мама была филолог по образованию, работала в школе. Когда детей стало трое, она работу в школе оставила, жила для семьи. Она умерла в неполных сорок два года. Но несмотря на то, что ей пришлось оставить нас так рано, она сумела нас многому научить. Она была духовно богатым и сильным человеком. Я до сих пор живу ее советами и учу своих детей и внуков смотреть на мир глазами нашей мамы.

Наше детство до высылки кажется теплым и солнечным. Помню наш сад, запах земли, травы, тлеющих листьев, запах тюльпанов. Помню цветущий каштан у нашего дома, помню пять берез. Помню, как за березами всходило солнышко. Я сознавала красоту, которая окружала нас и которая была создана трудом наших родителей. Хотелось мне, тогда маленькой девочке, на всю жизнь запомнить эту крвсоту, как будто чувствовала, что все это отнимут у нас.

Мама нас не баловала, она считала, что из избалованных детей не могут вырасти счастливые люди. Счастливыми быть нужно уметь. Мама учила нас радоваться синему небу и травинке в поле. Отец учил, что главная ценность человеческой жизни - это знания и умение работать. Мы рано остались без родителей, но мы имели представление о полноценной семье. Мы знали, что такое хорошо и что такое плохо. Знали, что такое настоящая дружба и что такое предательство. Наши родители никогда при нас не говорили дурно о соседях и знакомых, а если нам что-то в наших друзьях не нравилось, мама учила нас задать себе вопрос – а ты сама лучше ? Мама нас учила не успокаивать себя тем что кто-то хуже тебя, а равняться на лучших.

Мне всю жизнь кажется, что наши родители где-то рядом с нами, что их любовь оберегает нас и указывает правильный путь в жизни ...

После маминой смерти до весны мы жили одни. Кое-что из продуктов нам давал колхоз. Это было очень мало, но больше, чем ничего. Я иногда падала духом, а наша соседка Вилма Милберга меня учила, что нет такаого слова - не могу, нужно очень хотеть, тогда ты все сможешь. Жизнь мне доказала справедлиаость ее слов.

Как-то у конторы из саней проезжего начальника Вилма вытащила мешок с продуктами. К нам пришли председатель и чужой. Чужой стал спрашивать у сестренки, где спрятан мешок и обещал дать ей буханку хлеба. Сестренка была совсем доходной, но она ничего ему не сказала. А хлеба мы не ели с лета.

Да, конечно, воровать плохо. Тот командировочный тоже остался без продуктов, но он был начальник, и с голода, конечно, не умер. А мы ? Хоть и потом жили трудно, но никогда чужого не брали. То же самое могу сказать про нашу соседку. Но если голодающий ворует кусок хлеба у того, кто неголодный , в этом я большого греха не вижу. На такой поступок человек идет от отчаяния, от безысходности, ради выживания.

Ужасно, когда матерям сознательно приходится нарушатьзакон, чтобы попасть в тюрьму ради того, чтобы дети попали в детский дом. Как бы там ни плохо было, там все-таки кормили каждый день. Из нашей Мало-Муромки две матери избрали этот путь. Их воровство святое – они спасали жизни своих детей. Вилма Милберга выжила, а Алида Карклиня в тюрьме умерла. Она была слишком слаба.

После смерти мамы, пока мы жили одни, мы ходили по домам – ждали милости от людей. Мы не просили, а стояли молча у порога и боялись, чтобы еще кто-то не встал рядом с тобой. Двоих чаще всего выгоняли. Давали чаще всего одну сырую картофелину.

Помню людей дистрофиков. Руки и ноги у них были – темной кожей обтянутые кости. Какие были мы с сестрой – не помню, но помню нашего братика. После войны, когда в Cоветском Cоюзе в кино показывали детей дистрофиков в фашистских концлагерях, я молча глотала слезы. Мой братик и многие другие были такими же, но в ”лучшей стране мира” мне нельзя было об этом никому говорить.

Когда речка весной очистилась от льда, нас троих и Дагмару на лодке повезли в Средний Васюган в детский дом. Добирались мы два дня. Туда мы прибыли 30 апреля 1943 года. В детском доме готовились к первомайскому празднику. Мы помылись в бане, оделись в детдомовское платье. Начался новый этап в наше жизни.

В детском доме мы все были одинаковые. О своих семьях мы друг другу не рассказывали. У нас все было общее, кроме воспоминаний. Те дети, которые помнили своих родителей, даже после пережитых трагедий, были богаче хотя бы тем, что у них были эти воспоминания. Привезенные их Тогурского дошкольного детского дома были даже ростом ниже своих сверстников, они все были какие-то одинаковые, они ничего не знали о своем происхождении. Среди них была голубоглазая светловолосая девочка Ира Котковская - она единственная помнила, что мама их с младшим братиком оставила на вокзале, велела сидеть и ждать, а сама не вернулась. В нашем детском доме Ириного братика не было. И кто знает, что случилось с этой несчастной мамой, может быть она не вернулась не по своей воле.

В детском доме мы никогда не были сытыми, но от голода умереть тут уже нельзя было. В детский коллектив мы вошли более или менне нормально. Мы умели себя защищать, хотя вначале это приходилось доказывать действием. Я никогда не плакала, не убегала, если мне было страшно. Палку, поднятую против меня, я молча отбирала, ломала и бросала. Потом уже в моей характеристике было написано - ”пользуется авторитетом”. Долгом воспитателя было следить за посещением школы и за учебой. Учеба для нас проблем не составляла. По школе мы соскучились за годы вынужденного непосещения ее. Книги и тетради – это был праздник для нас. К обеду и ужину являлись все, не нужно было ни часов, ни гонгов. Зимой о топливе заботились сами. Из тайги привезли сырые бревна – наша задача была отхватить бревно потолще, потому что сердцевина всегда сухая и чем бревно толще, тем больше сухих дров на растопку. Пилили и кололи сами. Одеты мы были бедно, но не болели, за исключением первой зимы. Голод предыдущих лет давал о себе знать. Особенно плохо было с сестренкой - она весь 1943/44 учебный год пролежала в изоляторе. Я жила в группе 4-го класса, читала и часто дежурила на кухне. У меня болели ноги и до школы я не могла дойти, дежурство на кухне мне шло на пользу – дежурным всегда суп наливали гуще, а иногда и добавку давали. Девочки меня поправляли, когда я говорила неправильно по-русски, и в следующем учебном году я уже свободно могла излагать мысли. Учились мы с сестрой на 4 и 5.

Все было бы хорошо, кроме того, что мы ничего не знали о нашем братике. Так как в нашем детском доме в то время не было группы дошкольников, его увезли в Тогурский дошкольный детский дом. Там же не оказалось свободных детских мест и его оставили в Карагасоке в больнице. Мы писали в больницу, но нам не отвечали. Мы не знали, жив ли наш братик.

 В конце лета 1944 года я узнала, что фронт находится на территории Латвии и я тут же написала бабушке письмо. Бабушка жила в 7 км от горогда Бауска и письмо получила. И так я по своей глупости первая из всех латышей получила из дому письмо. Нам родственники писали письма, счастье было иметь хоть какую-то связь с домом. Посылали нам и деньги, на которые мы покупали картошку.

Нашего старшего брата, который немецкую оккупацию благополучно провел у родственников, осенью 1944 года забрали в Красную Армию. Правда, не в стрелковую часть, потому что у него было плохое зрение.

В нашем детском доме из одиннадцати латышских детей семеро было из Мало-Муромки. Это говорит о том, что в нашей деревне смертность матерей была выше, чем в остальных деревнях поблизости. Многие латышские дети между собой говорили по –русски, чтобы не дразнили, и свой язык стали забывать.

В мае 1946 года как-то вечером воспитательница нам сказала, что детей из Латвии повезут домой. Описать, что мы чувствовали, невозможно. Вернуться домой была наша мечта, наш, казалось бы несбыточный, сон, самый прекрасный сон. Ведь нам же было сказано, что ссылка наша - ”навечно”. Но образ жизни, условия, понятия о добре и зле тут и дома были настолько разными, что нам смириться с этим ”навечно” было невозможно. Это известие было как гром среди ясного дня - это было горячо желанное чудо. Мы вели себя так, как будто с ума сошли от счастья. Девочки из наших групп радовались вместе с нами.

Как только Васюган очистился от льда, и первый в этом году пароход возвращался в Карагасок, нас повезли в Томск. Пароход ”Тара ” был очень переполнен, но уговорить нас дождаться следующего рейса никому не удалось, мы были готовы ехать хоть на трубе. Нас в группе было 13 человек. Кроме латышских детей домой везли детей, у которых после войны отыскались близкие родственники. В мешках у нас был хлеб. На каждый прием пищи нам давали одну буханку. Везла нас жена директора. Мне доверили буханку делить на равных 13 частей. Я очень старалась делить поровну, потому что сама брала последний кусок. На одном хлебе мы все были очень голодные.

На ”Таре” мы добрались до Карагасока. Тогда это было большое село в том месте, где река Васюган вливается в Обь. В Карагасоке три дня мы должны были ждать другой пароход, который по Оби нас довезет нас до Томска.

Используя свободное время, мы решили отыскать следы нашего братика, который три года назад был тут оставлен в больнице. В первый же день мы туда направились. Там подсказали обратиться к женщине, которая с 1943 года работала в больнице акушеркой. После долгих поисков нам удалось эту женщину найти и она нам сказала, что братика, очень больного и слабого, усыновила бывшая попадья и что живет она в старой части села. Адрес и фамилию этой женщины она не знала. Первый день кончался.

На следующий день, пасмурный и холодный, мы с сестрой шли через пустырь в старую часть села. Уже по пути мы узнали, что попадья оттуда переехала и живет где-то недалеко от порта. Нам удалось узнать фамилию попадьи. Как тут не верить, что мать охраняет своих детей даже после своей смерти. Мы нашли избушку, в которой жил наш братик. Он сам открыл нам дверь, он ходил и разговаривал, но он не узнавал нас. Мы узнали его сразу. Пожилая женщина не соглашалась с нами, что это наш брат, она была уверена, что ребенок из блокадного Ленинграда. Доказательством нашей правоты послужил шрам от операции, которая весной 1941 года в Риге почти стоила брату жизни.

Я пошла в здравотдел хлопоать, чтобы брата нам отдали и чтобы мы все вместе могли бы вернуться домой. Но меня оттуда выгнали и даже разговаривать не стали. Я шла по деревянному тротуару в сторону порта и громко рыдала. Все люди, которых я встречала, меня расспрашивали, жалели и давали советы. Я их послушала и пошла искать правду к прокурору. Прокурор выслушал меня и велел на следующее утро придти к нему вместе с приемной матерью. Кончался второй день нашего пребывания в Карагасоке. Прокурор меня предупредил, что на следующий день он работает до 12, пароход же уходил в 14 часов.

Утром к 10-и мы явились к прокурору. Он устно нам сказал, чтобы мы в отделе образования переоформили ребенка. Там же без письменного распоряжения отказались это делать. Расстояния там были большие и пока мы пешком добирались с места на место, время прошло, и к прокурору идти было поздно. Я должна была возвращаться в порт без брата.

Мы в большом долгу перед людьми, которые в голодном 1943 году взяли чужого ребенка, выходили и полюбили его. Но тогда я на них была в обиде. Позднее я встретила людей, которые ехали с нашим братиком на одном пароходе в Томск. Эти бывшие девочки помнят, как нашего брата провожало много людей, они плакали. Среди провожающих был поп. Они брату дали в дорогу кулек с морковью.

Эту группу детей в сентябре 1946 года собирали в Томске. Дети стали болеть скалатиной. Одним из последних заболел наш брат. Группа в Ригу прибыла 23 декабря, а брат наш остался в Томске в больнице. Весной 1947 года его привезла женщина, которая ехала к мужу в Ригу. Кто в Томске выполнил свое обещание - переправить ребенка домой, затрудняюсь сказать, - директор детского дома или сотрудница Томского отдела народного образованиия Муравьева, - но спасибо всем добрым людям.

Дома мы жили у родственников и друзей наших родителей. Мы все четверо детей выжили. У наших родителей четверо детей, семь внуков и девять правнуков, но нашим родителям до этого не пришлось дожить. И жизнь нашего младшего брата, сестры и моя куплены очень дорогой ценой – ценой жизни нашей мамы.

Наш отец, Волдемарс Шмулдерс, сын лесника, единственный из шестерых детей получил высшее образование. В 1917 году он в Петрограде закончил кораблестроительное отдееление Политехнического института. Он владел несколькими языками, был знающий инженер и принципиальный человек с очень развитым чувством ответственности. Теперь он посмертно реабилитирован. По приговору ”тройки” он расстрелян 15 мая 1942 года.

Мама была из шестидетной семьи безземельного крестьянина, тоже единственная из семьи получила высшее образование. Она окончила филологический факультет Латвийского Университета.

Отец наш прожил пятьдесят лет, мама умерла на сорок втором году жизни.

Мы не можем посетить их могилы – могила отца неизвестна, расстреляли его в Соликамске. Мамину могилу сейчас уже не нашли бы. Единственное, что осталось - это память о них. Именно потому я все это пишу, хотя вспоминать об этом тяжело. Все то, что было, не должно умереть вместе с нами. Люди должны об этом знать, должны знать правду.

Я часто думаю о тех советских людях, которые бездумно и послушно стреляли и уничтожали невиноватых людей, в том числе и детей. Они теперь старые, у них внуки и правнуки, и они их гладят по головкам своими руками руками, которые в крови. Если бы они поняли свою вину, это хоть частично могло бы их оправдать.

Люди, проснитесь, откройте глаза, вдумайтесь! Такое не должно повториться. А если в следующий раз жертвой будете вы ?

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
<


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: