Gaidas Kampes atmiņas


Gaidas Kampes atmiņas
Attēlu galerija

 

 

 


Gaida Kampe
dzimusi 1938.gadā Rīgā

Es, Gaida Kampe, dzimusi Rīgā 1938.gada 29.jūnijā, agrā rīta stundā, kā vēlāk man stāstīja, saulītei lecot. Šo faktu parasti dzimšanas dienās man pieminēja.

Manas tēvu mājas „Staburagi” atradās skaistās līkumotās Susējas upes krastā, Jēkabpils apriņķa, Rites pagastā, apmēram 8 km no Neretas un kādus 3 km no rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa „Riekstiņiem”, aprakstītiem viņa „Baltajā Grāmatā”. Meitas uzvārds man bija Kaņepīte.

Mamma, Jūlija Bruzgule, vēlāk Kaņepīte, dzimusi 1915.gadā, nāk no Latgales, septiņu bērnu ģimenes kā jaunākais bērns.

Tēvs, Artūrs Kaņepīte, dzimis 1905.gadā, „Staburagu” māju saimnieks. Ģimenei piederēja 27 ha zemes, saimniecībā bija kādas 4 govis, pāris zirgu, aitas, cūkas, kā jebkurā lauku sētā. Tēvs bija aizsargos iestājies.

Mamma Rīgā bija beigusi frizieru skolu un Neretā strādāja kā vīriešu friziere, caur ko abi ar tēvu arī iepazinās.

Vispirms par mammas dzimtu. Jūlijai bija trīs brālī un 3 māsas. Vecākais brālis Jāzeps bija skolā mācījies un strādāja par pagasta skrīveri. Pirmā Pasaules kara laikā paņēma viņu zaldātos, piedalījies Krievijas revolūcijā un Pilsoņu karā. 1921. gadā atgriezies slims ar tuberkulozi un pēc pusgada nomira. Otrs brālis, Pēteris (dzimis 1900.g.), apguva namdara un galdnieka amatus, atbrauca uz Rīgu un sāka strādāt pie būvuzņēmējiem, Rudzīša un Neiburga.

Trešais brālis Vladislavs (dzimis 1913.g.), ļoti jauns būdams, devās uz Rīgu un izmācījās par audēju, ātri kļuva par atzītu meistaru. Nodibināja pats savu austuvi, kuru arī pats vadīja līdz sava īsā mūža beigām. Viņš mira 33 gadu vecumā, vācu okupācijas laikā.

Par rīdzinieci kļuva arī māsa Matilde, saukta par Musīti (dzimusi 1904.gadā). Visu savu mūžu strādāja par šuvēju. Tante Musīte bija ļoti šiverīga un atraktīva dāma. Viņas paziņu lokā bija gan rakstnieki Ādolfs Erss un Pāvils Rozītis, gan operas mākslinieki, jo viņas pirmais vīrs bija slavenās operdziedātājas Helēnas Kozlovskas – Erss brālis, Jevgenijs Kozlovskis. No bērnības atceros, kad reiz ciemojoties pie viņas Rīgā, biju nedaudz apslimusi, tad viņa mājas vizītē uzaicināja Paulu Stradiņu. Jo, lūk, kad vācu laikā bija švaki ar pārtiku, viņa cienījamam profesoram šad tad bija gādājusi lauku labumus. Ar to viņa ļoti lepojās, bet man viņš uzstādīja diagnozi „cūciņas”.

Otrā mammas māsa palika par saimnieci dzimtajās mājās. Viņu sauca, Veronika.

Trešā māsa Tekla bija man vismīļākā tantīte. Viņa pat uz Sibīriju bija pie manis atbraukusi, gribēja izlūgties komandantam, lai mani palaiž mājās. Protams, dabūja atteikumu. Tantei Teklai bija grūts mūžs. Viņu 16 gadu vecumā, vecāki izdeva pie vīra, kāda visai turīga, bet par viņu ievērojami vecāka saimnieka. Tas izrādījās sadistiska rakstura cilvēks, no kura viņa pēc nepilna gada aizbēga. Otrā laulībā viņai piedzima trīs dēli. Vecākais, Jānis kļuva par Jūrnieku. Jau 1940. gadā krievi viņu aizsūtīja uz Ļeņingradu. No tā laika par viņu nekas nebija zināms. It kā to kuģi, ar kuru viņu un daudzus citus bija veduši vācieši esot sabombardējuši. Šī neziņa Teklai par dēlu bija viņas lielā sāpe visa mūža garumā. Otrais vīrs nomira, kad bērni, abi puikas vēl bija mazi. Grūti viņai bija abus dēlēnus audzināt un vienai pašai iztiku pelnīt. Tādēļ mani vecāki viņus pa kārtai ņēma pie mums par ganiņiem. Vecākais brālēns Antons(vēlāk saukts par Toniju), vienu ziemu dzīvoja pie mums un mācījās Neretas vidusskolā. Abi brālēni bija talantīgi bērni. Vēlāk, kad viņi izskolojās, jaunākais Aleksandrs (Saša) kļuva par slavenu mākslinieku, otrs – Antons par rakstnieku. Tagad abi brāļi Stankēviči ir jau cienījamos gados, abiem ap 80 gadiem.

Manam tēvam bija viena māsa vārdā Erna. Viņa apprecējās ar gados par viņu vecāku, bagātu saimnieku, turpat Rites pagastā. Viņiem piedzima meita Fanija un dēls Jānis.

Tomēr vēl gribētu pastāstīt par tēva māsas , tantes Ernas vīru Jāni Žurevski. 1945.gadā, tūlīt pēc krievu ienākšanas, viņu apcietināja un aizveda uz Krustpils cietumu, jo tik labi iekoptu māju saimnieku, kādi bija „Stūreļi”, jaunā vara nevarēja atstāt nesodītu. Atceros, ka tantei toreiz atļāva reizi mēnesī nodot kādu paciņu. Tikai nebija jau nekādas garantijas, ka viņš kaut mazumiņu no tās saņēma.

Toreiz autobusi negāja, vajadzēja braukt ar zirdziņu un kā līdzbraucēju viņa ņēma mani. Man tajā laikā bija 7 gadi. Neko daudz nesapratu, bet, pirmkārt, man ļoti patika braukt ar zirgu un ja ļāva dažreiz kučierēt, tad tādēļ vien bija vērts braukt. Otrkārt bija piesolīts, kad aizbrauksim tur galā, man nopirks konfektes. To tante vienmēr arī izpildīja. Izbraucām parasti no rīta, no rīta agri, tā ap plkst.4.00 vēl pa tumsu, galā nonācām jau pēc pusdienas. Braukšana bija arī pa mežu pa tiem bīstamiem toreiz Zalves mežiem. Es tāds septiņgadīgs skuķēns, tās briesmas neapzinājos, bet tante gan. Tur varēja viss tajā laikā notikt. Pats, Dievs, mūs sargāja. Bijām tā izbraukājušas kādas trīs reizes, līdz pēdējā reizē tante iznāca no tās „iestādes” ļoti bēdīga un pa ceļam, atpakaļ braucot, raudājām abas divas. Izrādījās, ka onkulis tur bija miris. Varbūt arī nošauts. To viņa man neteica. Šie notikumi risinājās pēc tam, kad, pirms diviem gadiem, mūžībā bija aizgājusi mana māmiņa, vecmāmiņas jaunākais bērns, meita Jūlija. Tā viņai bija ļoti liela traģēdija, jo tajā pašā gadā bija apglabāts vecmāmiņas jaunākais dēls Valdis.

Mana māmiņa nomira 1943.gada 24.septembrī. Man bija pieci gadi. Tajā vasarā viņa bieži braukāja uz Rīgu pie ārstiem. Es viņu, protams, vienmēr pavadīju ar asarām un man vienmēr bija teikts, ka mamma drīz atbrauks: „Neraudi!” Un beidzot pienāca tā melnā diena, kad viņa vairs neatbrauca. Bet to pēdējo aizbraukšanas reizi es atceros. Mani bija pārņēmušas bezgalīgas skumjas, tās bija lielākas, kā citām reizēm. Laikam tā bija priekšnojauta, ka šķiros uz mūžu no visdārgākā cilvēka pasaulē. Toties bērēs, kapličā pie atvērta zārka, stāvēju un neraudāju, bet ietiepīgi teicu, ka tā nav mana mamma. Viņa mira ar vēzi un bija dikti sakritusies.

Mana mamma bija ļoti skaita sieviete. Kad mēs ar kādu no savām tantēm dažreiz, ejot pa ielu, satikām kādu viņu paziņu un uz jautājumu: „Kas tā par Meitenīti?” Bija saņemta atbilde, tad jautātājs man parasti teica: „Cik tava mamma skaista!”

Kara laikus atceros fragmentāri. Viena tāda epizode, kas nāk prātā, ir balle mūsu mājās, lielākajā istabā, saucamajā zālē. Tā bija tēva vārda diena, tātad 17.jūnijs. Atceros to pieaugušo cilvēku noskaņojumu, jo tas uz mani arī kaut kā iedarbojās. Cauri līksmībai jutās kaut kādas skumjas un nolemtība, jo runāja par krievu tankiem un visādām bēdīgām lietām, kuras vēl bija miglā tītas. Izskanēja arī vai tā nav pēdējā balle pirms kaut kā ... .

 

Nākošā epizode ir šāda. Ir jauks, silts vasaras vakars, tāds pirmslietus klusums. Mēs, mājinieki sēžam pēc vakariņām uz lieveņa, jau īsi pirms gulētiešanas. Pēkšņi dzirdam dunoņu un cauri mūsu pagalmam brauc vācu bruņumašīnu kolonna. Iebrauca no olnīcas gar klēti, izbrauca cauri pagalmam un gar kūts galu aizbrauca un apmetās starp ābeļdārzu un bērzu birzīti. Nemierīgi jau bija tai naktī, bet viņi izrādījās tādi miermīlīgi, pat mani, galīgi nobijušos, ucināja un cienāja ar šokolādi.

Otrā rītā ar brālēnu Sašu gājām tā uzmanīgi raudzīt, kas tur notiek tai laukā. Izrādījās, ka viņi jau bija prom. Mājinieki zināja stāstīt, ka viņi upē esot mazgājušies. Mēs abi atradām kaut kādas smukas, spīdīgas bundžiņas, par ko bija liels prieks mums kā lauku bērniem.

Vēl atceros vienu momentu no kara beigu posma, tas varēja būt no 1944.gada augusta, kad vācieši sāka atkāpties un notika tā tiltu spridzināšana. Nezinu ar kādu nolūku, bet mēs aizgājām no mājām un apmetāmies turpat netālu pie upes alkšņos. Viens upes līkums no mūsu mājām bija 50m, krasti mūsu pusē bija stāvi un plūdi nekad nedraudēja. Zinu, ka līdzi bija kaut kādi saiņi ar drēbēm un ēdamais, jo karā kā jau karā, neko skaidri nevar zināt, neko nevar aprēķināt. Es biju aizmirsusi mājās lelli un ļoti raudāju. Tad kāds, riskējot ar dzīvību, skrēja tai lellei pakaļ. Tēvs toreiz algoja puisi un meitu, kā toreiz sauca palīgstrādniekus. Necik ilgi mēs tur nemitinājāmies, varbūt kādu diennakti.

Tad vēl viens stāsts, noslēdzot kara tēmu. Tomēr šie atmiņu brīži ir maza bērna uztvere par karu.

Tātad tas bija 1945.gada vasaras sākumā, karš jau bija beidzies, taču es laikam to nebiju pamanījusi, jo visa mana, kaut cik apzinīgā mūža daļa pagāja kara laikā. Mēs ar māsīcu Faniju (viņa par mani bija 13 gadus vecāka, tātad jau jaunkundze) gājām kājām (zirgi laikam bija aizņemti) no manām mājām „Staburagiem” uz viņas „Stūrēļiem”. Attālums bija 7 km. Mums tā soļojot bija iestājusies krēsla. Kad bijām uzkāpušas Dīvuļu kalnā, skatos, ka šur, tur mājās deg uguntiņas logos. Izbrīnīta prasu māsīcai: „Kā tad tā, kādēļ logi nav aizklāti?” Man kā kara laika bērnam bija kā likums, ka logiem vakaros jābūt aizklātiem. Šīs uguntiņas māju logos man bija kaut kas nesaprotams. Māsīca atbildēja, ka vairs nav vajadzības to darīt, karš taču beidzies. Tas man bija liels atklājums un vairākkārt noprasīju: „Vai tagad nekad, nekad vairs nekritīs bumbas?” Nu nē!

Un vēl viens kara stāsts, kuru nevaru nepastāstīt.

Tagad jau visa pasaule zina par rīdzinieka Lipkes varoņdarbu, kad vācu okupācijas gados viņš no nāves glāba ebrejus. Taču viņš nebija vienīgais, kurā mājoja patiess humānisms. Mans tēvs arī riskēja ar dzīvību savu un manējo, glābjot kādas 2-3 ebreju ģimenes. Šo stāstu man tēvs darīja zināmu, kad bijām jau Sibīrijā.

No bērnības tā miglaini atceros, ka reiz mūsu māja bija pilna ar svešiem, kā man šķita dīvainiem melnmatainiem cilvēkiem. Bija arī mazi bērni un viņi runāja man svešā nesaprotamā valodā, pieaugušie runāja arī latviski. Bija jaukas pavasara dienas, ābeles ziedēja. Arī dārzā rosījās šie cilvēki un man tas bija nesaprotami. Bērnībā biju ļoti bailīga un kautrīga meitene. Pēc daudziem gadiem, Sibīrijā, tēvs man pastāstīja par tiem notikumiem. Tētis bija sadraudzējies ar Neretas bodīšu žīdiņiem. Kad vācu laikā sācies genocīds pret ebrejiem, Neretas bodnieciņi lūguši tēvam, lai viņš tos paslēpj savās lauku mājās. Tētis, nevarēdams atteikt, ļāvis viņiem apmesties pie mums. Viņi sabraukuši ar mantām, tās salikuši klētī un pašiem bijis piekodināts neko daudz nerādīties ārā. Taču laiks jauks, viss zied, bērni mazi un tā palaikam dzīvojušies laukā. Kāds to bija redzējis un kā tagad saka „nostučijis”. Bet kāds cits, patiess labvēlis, tēvu brīdinājis: „Pie tevis rīt būs kratīšana”. Otrā dienā tiešām vācieši klāt. Visi žīdiņi klusi sēž aizslēgtā klētī, atslēga noglabāta. Virsnieks prasot tēvam: „Vai šeit mitinoties tādi un tādi?” Tēvs noliedz. Vācieši neatlaižas, pārmeklē siena šķūni, kūti, vēl no ziemas palikušo sienu ar durkļiem izbaksta, pārmeklē istabas augšu. Beigās liek atvērt klēti, pie tam tēvs jau pielikts pie sienas. Un tad tētis man uzsvēra: „Es sapratu, ka tā ir mana pēdējā stundiņa, ar acīm noglāstīju vēl tevi, bet tomēr droši gāju pēc klēts atslēgas” Un tad notika brīnums, tur nu nāca Dieva žēlastība pa tiešo. Virsnieks teica: „Labi, nemeklē vairs, mēs tev ticam.” Tētim pēc tam parādījušies sirmi mati. Diemžēl nezinām kāds liktenis vēlāk tos cilvēkus piemeklēja.

1946.gadā pēc pirmās klasītes beigšanas Rites pamatskolā, saslimu ar briesmīgu slimību – poliomielītu jeb „bērnu trieku”, kura tajā gadā plosījās Latvijā. Tā sākās ar lielu temperatūru vairāku gadu garumā, pēc tam sekoja paralīze. Atceros, kā pēc slimības gribēju celties no gultas, bet ļimu kopā, kājām un rokām nebija spēka. Tad mani tādu gulošu smagajā mašīnā ar „kuzovu”, ne jau „ātrajā palīdzībā” transportēja uz Rīgu. Līdz galvaspilsētai attālums no Neretas ir 125 km, ievietoja bērnu slimnīcā, Vienības gatvē, kur priekšā jau bija pilna slimnīca ar tādiem pašiem bērniem, cik nu kuram un kādā mērā trieka bija skārusi. Tad jau neviens vēl nezināja šīs slimības sekas. Bet sekas ir smagas un visam mūžam. Pirmo ziemu pēc slimnīcas dzīvoju Rīgā pie tantēm, mātes māsām, jo vajadzēja intensīvu ārstēšanu. Mana tante, Ausīte, ziemā veda mani ragaviņās no Pārdaugavas uz Bruņinieku ielu, uz fizkultūras un trenažieru zāli, kā arī Lāčplēša ielas 4. poliklīniku uz vannām un masāžu. Šo slimību ārstēja tikai tā, viss pašu rokās, zāles nekādas nelīdzēja. Ar ragaviņām mani veda tādēļ, ka pati nevarēju tramvajā iekāpt. Ja nebūtu uz Sibīriju aizvesta, mans veselības stāvoklis, visa mūža garumā būtu daudz labāks. Liktenis bija lēmis savādāk.

Pēc kara Rīgā bija grūti ar pārtiku, tādēļ palaikam mani aizveda uz laukiem atkopties. Skolu apmeklēju Rīgā, jo laukos bija jāiet kādi 3 km kājām. Rīgā pabeidzu otro klasīti un rudenī sāku iet arī 3. klasē, bet tad „Izkaroju”, ka ļoti gribu uz laukiem pie tēta. Pēc mammas nāves biju viņam ļoti pieķērusies, jo viņš jau tad bija mans tuvākais cilvēks. Tā atpakaļ uz Rīgu vairs neatbraucu. Šī kaprīze man izrādījās ļoti liktenīga.

Krievijā pabeidzu vēlreiz otro klasi krievu valodā, bet latviešu skolā vairs netiku gājusi. Rudenī biju 12 gadus veca un manam klases audzinātājam šķita, es varētu jau pārlēkt uz 4. klasi. Pārbaudījis manas zināšanas, to arī izdarīja, jo krieviski es jau runāju pavisam labi. Pēc gadiem, kad atbraucu no Sibīrijas, vakara vidusskolu pabeidzu krievu valodā.

Tālāk par mūsu izvešanu 1949.gadā. Kā daudzas latviešu ģimenes, mūs ar tēti aizveda uz Sibīriju, uz Omskas apgabala Sargatskas rajona Baženovas sādžu. Tad, kad paklīda runas par gaidāmo izvešanu, tai naktī tēvs aizgāja no mājām, domādams, gan jau mani tādu slimu bērnu, vienu pašu nevedīs. Jā, tēvs algoja arī strādnieci, kura palīdzēja saimniecībā, pie mums dzīvoja arī viņas 16 gadus vecais dēls. Es paliku ar viņiem, kamēr tēvs kādas 4-5 diennaktis slēpās.

Varbūt tā arī būtu bijis, ka mani nevestu, bet notika, lūk, kā. Izveda cilvēkus no turpat netālajām kaimiņu mājām un viņu, ciemos atbraukusi radiniece, palikusi viena, apķērusies ap bērzu un gauži raudāja. Arī suņi gaudoja. Tētis lāgā nesaprazdams, no kurām mājām nāk raudas, nodomājis, ka mani ved projām un iznāca no slēpņa. Tā bija pēdējā izvešanas diena. Zaldāti divas dienas dežurēja pie mūsu mājām, gaidot tēvu, tad mūs ar tad mūs, saulītei rietot, ielika vaļējā „gruzovikā” un to pašu zaldātu pavadībā, aizveda uz Krustpils staciju, kur uz sliedēm jau stāvēja pēdējais lopu vagonu ešalons, kurā iestūķēja arī mūs.

Devāmies pretī kaut kam nezināmam, baisam, cauri Urālu kalnu tuneļiem, Sibīrijas stepēm, tālu prom no mūsu mīļās, dārgās Dzimtenes. Galamērķis bija stacija Ļubļino, kur jau bija sabraukuši kolhozu priekšsēdētāji un kā vergu tirgū izvēlējās darba spējīgākos cilvēkus. Tā, pēc šīs izvēlas cilvēkus sēdināja ragavās un ar kādiem 10 vēršu pajūgiem, aizveda uz Baženovas sādžu. Lai gan bija aprīļa vidus, sals tur turējās tā ap 25-30'C. Vēl tagad atceros cik ļoti toreiz biju pārsalusi, kamēr šie vēršu pajūgi veica 70 km tālo ceļu līdz galamērķim. Sekas šai briesmīgajai salšanai jūtu visu mūžu. Bet cik daudz ciešanu, asaru un baiļu ir prasījis šāds ceļojums, to sapratīs ikkatrs, kurš to ir pārdzīvojis.

Mūs, kopā ar vēl divām ģimenēm, izmitināja vecā kolhoza ēkā, vienā istabā. Viņi bija no Jēkabpils. Tie bija Minna Sala ar dēliem – Imantu un Austri, vēl pusaudžiem un Anna Keize, kura bija viena pati, viņas dēls bija palicis pie radiem. Viņa ļoti pēc viņa skuma un bēdājās. Sākumā gulējām uz grīdas, no līdzpaņemtiem miltiem cepām „ļepjoškas”, no mājām paņemtos speķa gabalus mums vēl Krustpils stacijā nozaga tie paši zaldāti, kuri mūs izveda. Pieaugušos tūlīt norīkoja darbā. Kad viss no mājām paņemtais bija beidzies, tad gan bija slikti, vārījām balandu zupu. Mums bija piešķirti mazi zemes gabaliņi, rudenī jau izauga kartupeļi, kur ņēmām sēklu, neatceros. Toties atceros kā ar krievu bērniem ēdām sapuvušus kartupeļus, ko pavasarī ņēma no bedres. Ar salmu kušķi noslaucījām to sapuvušo daļu un vidū bija salds kartupelis. Taisni jābrīnās, ka nesaslimām ar dizentēriju vai kādu citu kuņģa kaiti.

Tēvs no mājām bija paņēmis dažādas mammas drēbes, zīda kleitiņas, skaistu veļu, kurpes un sudrablapsu. To visu pakāpeniski pārdevām un pirkām pārtiku: maizi, putraimus, cukuru. Paretam radiņi no Latvijas atsūtīja kādu paciņu. Tie bija neaprakstāmi prieki, bet Latvijā palikušajiem jau arī nekādas rocības nebija.

Atceros, ka vietējiem bija tradīcija, Lieldienās nest uz kapiem pārtiku. Nesa olas, konfektes, cepumus un saldu rīsu biezputru. Bērni, pilnīgi oficiāli, tur varēja iet un mieloties. Mēs, mazie latvietīši, tā kautrīgi un kaunīgi tomēr arī gājām. Jāsaka, ka kapi viņiem bija nesakopti ar zāli aizauguši, tikai nelielais zemes izcilnītis liecināja, ka tur ir kāds apglabāts. Šur, tur rēgojās arī krusti. Tā, iespēju robežās, pielāgojoties jaunajiem dzīves apstākļiem, pagāja divi ar pus gadi, kad tēvu un vēl kādus 3-4 latviešu vīriešu pēkšņi arestēja un ielika cietumā, piespriežot 10 gadus cietumsoda. Iemesls , piemēram, manam tēvam – esot stāstījis kādam cilvēkam politisku anekdoti: čigāniete viņam zīlējusi „tālu ceļu zem kājām”, ko iztulkoja kā domas par atgriešanos Latvijā, kā cilvēku musināšanu. Jāatzīstas, cik es tos laikus vēl atceros, tad runas par mājām vienmēr bija dienas kārtībā. Izrādās, ka tas bija liels noziegums, tā domāt un runāt.

Tā, es, 13 gadīgs bērns – invalīds paliku viena pati svešā zemē. Šajā situācijā man draudēja bērnu nams, bet, Dievs, man vienmēr ir stāvējis klāt. Mani pieņēma viena latviešu ģimene, kuriem pašiem bija trīs bērni. Tā bija Bogmaļu ģimene un es līdz kapa malai būšu viņiem pateicīga. Jāņa un Mildas Bogmaļu ģimenē nodzīvoju kādus 1,5 gadus. Tad arī mira Staļins bija miris un gaisā sāka virmot brīvības nojausmas.

Ņemot vērā manu veselības stāvokli un izveidojušos situāciju, rakstījām uz Latviju lūgumu, par manu atbrīvošanu. To man palīdzēja uzrakstīt mans klases audzinātājs, Ivans Inanovičs Saņkovs. Viņš bija ļoti labestīgs, kluss, dziļi inteliģents krievu cilvēks, kurš izprata mūsu tautai pāri nodarīto. To jutu pēc viņa attieksmes, laikam tādēļ viņa vārdu vēl tagad atceros. Arī krievu valodas skolotāja bija mani iemīļojusi, kā par brīnumu, viegli apguvu krievu valodu un pat izcēlos ar pareizrakstību bērnu vidū.

Atbilde uz mūsu lūgumu atnāca no Maskavas 1953.gada rudenī par manu atbrīvojumu no „specposeļeņija”, tā tur bija rakstīts. Biju 15gadus veca, tēvs sēdēja cietumā, tādēļ rīkoties vajadzēja pašai. Šo prieka vēsti par atbrīvošanu ar vēstuli darīju zināmu savām tantēm. Viņas man atsūtīja naudiņu. Vēl pirms tēva apcietināšanas, mums bija iegādāta telīte, kuru pirms aizbraukšanas pārdevu un nopirku sev kažociņu, tādu kā tagad sauktu „dubļonku” un velteņus. Sibīrijā jau bija dziļa ziema, tas bija novembra sākums. Saliku savu iedzīvi čemodāniņā, tādā nelielā un devos uz Latviju, uz mājām.

Sarunāju vienu „benzovoza” šoferi, kurš mani par 20 rbļ. aizveda, jo viņam tas bija pa ceļam, līdz stacijai Ļubļino. Tā bija tā pati stacija, no kuras mūs pirms gadiem aizveda vēršu pajūgos. Visi mani ļoti brīdināja, sargāt naudu. Bet manai uzticībai cilvēkiem nebija robežu. Salikusi naudiņu čemodānā, kurš ik pa brīdim stāvēja pusatvērts, stacijās kāpu ārā pirkt bulciņas. Kopā ar mani kupejā brauca no Vladivostokas (vilciens bija „transsibīrijas” ... ) kāds inteliģents cirka mākslinieku pāris, arī viņi mani brīdināja, neturēt atklāti naudu. Es viņiem laikam šķitu ļoti dīvains pasažieris, tāds klibs skuķēns, viens pats brauc cauri plašajai Krievzemei. Šis atpakaļ ceļš man bija ļoti interesants, jo viņi, kā jau cirka mākslinieki, mani uzjautrināja ar visādiem smieklīgiem stāstiem. Jā, tos brīdinājumus par naudas sargāšanu neņēmu galvā. Konstatēju, ka tā plašā pasaule nemaz tik briesmīga nav, jo biļete līdz Rīgai man ir kabatā, bet par pārējo, „štrunts”. Neviens neko man nenozaga, jo nebija tur ko zagt.

Man vienmēr, Dievs, sūta ceļā labus cilvēkus, bet šajā reizē viņš par mani īpaši rūpējās. Man, kā tādās reizēs saka, pat mats no galvas nenokrita. Paldies, Dievam, par to! Maskavā, Rīgas stacijā, nolikusi savu slaveno čemodānu uz beņķa, ar kuru it kā biju aizņēmusi sev vietu, ļoti pārpildītajās stacijas uzgaidāmajās telpās, aizgāju pie kases lodziņa kompostrēt biļeti. Bija jāstāv kādu laiciņu rindā, bet, kad atgriezos, mans čemodāns mani uzticīgi gaidīja.

Tuvojoties Rīgai, noskaņojums bija divējāds, prieks par atgriešanos, bet skumjas par tēti, kurš palika Omskas cietumā. Tā es laimīgi ierados Rīgā, kur mani sagaidīja abi brālēni, Saša un Tonijs. No Maskavas atsūtīju viņiem telegrammu, cikos ieradīšos un kurā vagonā. Pie tantes Teklas arī paliku dzīvot, viņu komunālajā dzīvoklī, Tērbatas ielā 33/35 dzīv.34. Dzīve viņiem pašiem bija grūta, jo puikas vēl studēja un viņa bija vienīgā pelnītāja un neko nopelnīt jau nevarēja. Atceros, ka tante vienreiz pirka 300gr. kartupeļu, bet viņa mani pieņēma kā savu bērnu un dalījās visā, neskatoties uz visu nabadzību.

Pārciestās bērnu triekas seku rezultātā, mana paralizētā kājas pēda bija ļoti deformēta. Tā, mana tantīte, tūlīt pēc Jaungada ((1954.gadā), veda mani uz Traumatoloģijas institūtu Duntes ielā un janvārī jau mani operēja. Tomēr, tā paša gada augustā, bija nepieciešama vēl viena operācija. Operāciju veica toreiz slavenie ķirurgi, profesori – Aleksandrs Bieziņš un Kārlis Krūmiņš. Pēc otrās operācijas nogulēju astoņus mēnešus slimnīcā. Laikam mans novājinātais organisms nespēja pretoties infekcijai, kura bija iekļuvusi rētā, tā nedzija ciet. Es vēl šodien mokos ar to pašu slikti dzīstošo brūci. Pēc atlabšanas sāku mācīties 25.strādnieku vakara vidusskolā, kaut arī staigāju uz kruķiem. Mācījos krievu plūsmā.

1956.gadā sāku strādāt Rīgas telegrāfā, rakstīju kvītis, bet tas bija pagaidu darbs. Dažus mēnešus vēlāk iekārtojos darbā Rīgas juvelieru fabrikā un nostrādāju četrus gadus par zelta izstrādājumu slīpētāju, līdz pabeidzu vakara vidusskolu. Jāteic, ka visur darbā mani iekārtoja tante Tekla, tā vienkārši paņēma pie rokas un aizveda. Dzīvoju Āgenskalnā pie kādas attālas radinieces, Jadvigas Šalkovskas, vienmēr mīļi sauktas „vecā tantiņa”. Kad biju atžirgusi pēc operācijām un „apsildījusi „ degunu Rīgā, uzrakstīju atbrīvošanas lūgumu par tēvu, pie tam rakstīju pati. Nosūtīju uz Maskavu, bet atbildi saņēmu no Rīgas. Pēc pusgada mani uzaicināja uz LPSR Iekšlietu ministriju, pie ministra Ozoliņa, samērā pajauna cilvēka. Kad biju izgājusi cauri stingrajām miliču kontrolēm, viņš mani uzaicināja savā kabinetā un piedāvāja apsēsties tādā dziļā klubkrēslā, tā, ka mana galva vien bija ārā un ļoti laipni stāstīja, ka mūsu izsūtīšana bijusi kļūda un pasniedza man to atbrīvošanas dokumentu. Vēl viņš paskaidroja, ka mēs esot bijuši sīkzemnieki ar 27ha zemes, nevis budži. Lūk, kur tā kļūda esot bijusi un par to viņš atvainojās. Tas bija tāds laiks, kad Latvijā pie varas nāca tādi cilvēki kā Berklāvs, diemžēl, uz īsu brīdi. No cietuma tēvs tika atbrīvots, nu viņš skaitījās tikai izsūtījumā.

1957.gadā mans tēvs, Artūrs Kaņepītis, tika atbrīvots no izsūtījuma un atgriezās Latvijā. Par dzīvošanu savās lauku mājās nevarēja būt ne runas, tur iemitināti bija citi cilvēki. Protams, pati dzīvojamā ēka pa šo laiku bija nodegusi un tās vietā bija kaut kas uzsliets. Kādu laiku viņš dzīvoja Rīgā, pie tantes, Musītes, abi lustīgi svinēja atgriešanās priekus. Pie sevis nevarēju ņemt, jo pati dzīvoju uz gultas vietas, vienistabas dzīvoklītī, Pārdaugavā. Sapratis, ka Rīgā nav palikšana, tētis nolēma braukt uz savu dzimto pusi – Riti, tas ir netālu no Neretas. Viņš apmetās pie kaimiņiem, Šabanskiem, pie sava vecā drauga. Pēc Latvijas brīvības atgūšanas, drauga dēls, Oļģerts Šabanskis, bija Latvijas ģenerālprokurora vietnieks. Viņš organizēja un finansēja rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa urnas ar viņa pīšļiem pārvešanu un pārapbedīšanu Latvijā, viņa dzimtajā pusē, Neretā.

Par tēva palikšanu pie Šabanskiem, uz ilgāku laiku, nevarēja būt ne runas, tādēļ abi draugi bija raduši izeju. Nolēmuši, ka tēvu vajadzētu izprecināt un sarīkojuši ballīti, uz kuru uzaicinājuši neprecētas kaimiņu dāmas viņu gados. Tā arī notika. Tētis iepazinās ar modernieci Irmu Ābols, ar kuru nodzīvoja civillaulībā 20gadus, līdz sava mūža beigām – 1978.gada 26.decembrim. Apglabāts viņš ir turpat Tiltiņu kapos. Irma guļ viņam blakus.

1959.gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā un to absolvēju 1964.gadā, iegūstot inženiera – ķīmiķa diplomu. Mājokļa sava joprojām man vēl nebija, tādēļ biju ļoti priecīga, ka varēju iestāties kooperatīvo dzīvokļu rindā uz vienistabas dzīvokli. Kamēr uzbūvēja to manu kooperatīvo māju, Juglā īrēju vienu istabiņu, kādā pagaidu mājelē.. Tur mani sameklēja arī mans topošais vīrs, mans bērnības draugs – Oskars Kampe. Kāzas nosvinējām 1967.gadā, 1970.gadā dzima meita, Andra, viņa savukārt ir precējusies ar Tomu Zvirbuli 1990.gadā. Tagad man ir divi mazbērni, mazdēls Mārtiņš (20gadi) un mazmeita Agnese (14gadi). Oskars aizgāja mūžībā 2007.gadā, pusgadu pirms mūsu kopdzīves 40 gadu jubilejas.

Vēl nedaudz par savu darbu. No 1964.gaada līdz 1992.gadam nostrādāju Speciālajā ķimizācijas konstruktoru birojā, kurš laika gaitā daudzreiz mainīja nosaukumu. Beigās bija firma „Alata”. Mūsu firma toreiz bija vadošā Padomju Savienībā šajā nozarē, proti, aerosolu receptūru izstrādāšanā un to ieviešanu ražošanā. Aerosolu preparātu sortiments bija ļoti plašs, sākot no kosmētikas līdz sadzīves ķīmijai. Es strādāju laboratorijā, savā specialitātē, par inženieri – ķīmiķi, analītiķi, tā rakstīts manā diplomā. Pensijā aizgāju 1992.gadā, savos 54 gados. Pēc to gadu likumiem, man ar 3 invaliditātes grupu bija tiesības pensionēties vienu gadu ātrāk. Tas bija laiks, kad mūsu firma sāka jukt pa visām „vīlēm”. Mājās mani gaidīja 1,5 gadu vecs mazdēliņš, tā es ļoti strauji nomainīju savu nodarbi. Pēc sešiem gadiem, piedzima mazmeitiņa Agnesīte, arī viņu paauklēju. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Tagad dzīvoju viena, savā dzīvoklītī, un priecājos par katru dienu, ko, Dievs, man dod.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
<


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: