Česlava Kučinska atmiņas


Česlava Kučinska atmiņas
Stāsti

 

 

 


Česlavs Kučinskis
dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī.

 

Esmu dzimis 1928.gadā, Ludzas apriņķī, Pildas pagastā. Pagastā bija neliela lauku skoliņa, kur mani vecāki arī strādāja, tur es arī piedzimu. Bērnība, pirmā bērnība pagāja šajā pagastā, lauku skoliņā beidzu četras klases, Ludzā pabeidzu sesto klasi un iestājos ģimnāzijā.

 

1944. gadā, fronte nāca virsū, bija no turienes jābēg un ģimene aizbrauca uz to apriņķi, kuru norādīja Ludzas apriņķa vadība. Ludzas apriņķa iedzīvotājiem bija jādodas uz Cēsu apriņķi, apmetāmies Liepas pagasta ''Maztomēnos'', tēvs sāka strādāt Lenču pamatskolā par skolotāju. Māte krievu laikā nestrādāja.

 

Pats mācījos Cēsu vidusskolā un 1946.gadā mani apcietināja.

 

Ko Jūs bijāt tādu nodarījis?

 

Terora akta mēģinājums. Mēs neliela grupiņa jauniešu, būtībā bijām palikuši divi puiši, meitene ... . Skolā bija komsorgs – čekas leitnants, Cilinskis, viņam bija izpalīgs, no Rūjienas atbraucis komjaunietis. Rūjienā viņam bija par karstu palicis un viņu vienkārši glāba, viņš bija pāris gadus jaunāks par mani. No Rūjienas viņu atsūtīja uz Cēsīm, jo tur viņam vairāk nebija dzīves, mežabrāļi draudēja. Kā tur bija , nebija, bet mēs gribējām viņu nošaut. Bez šaubām, čeka ir gudrāka par skolniekiem, vairāk kā skaidrs, bija arī tādi, kas dzirdēja, kas saklausīja, kas nodeva. Cēsu vidusskola bija ļoti patriotiska, ļoti patriotiska. Pēc mana aresta, vēl bija arests 1947.gadā, atkal grupu skolēnu arestēja.    

 

Vai Jums ieroči arī bija?

 

Jā, bija, kur tad bez ieročiem.

 

Kur Jūs, puikas dabūjāt ieročus?

 

Pirmkārt, man bija ''Valter '' markas pistolīte, mums bija vācu ''Zaverzon'', tā ir kārtīga pistole, normāla pistole.

 

Tas vēl bija 1944.gadā, novembra sākumā, kad sākās skola. Pēc skolas direktora apsveikuma runas, nodziedājām ''Dievs, svētī Latviju'', tad vēl nebija LPSR himnas, uzstājās komsorgs, leitnanta formā, uzplečiem, ar visām zīmotnēm un viņš saka: Ka 1940.gadā Kirhinšteins ir braucis uz Maskavu un lūdzis , lai sūta uz Latviju pārtiku. Latvijā trūkstot pārtikas un cilvēki mirst badā. PSRS palīdzēja un sūtīja uz šejieni graudus un visu citu. Mēs kārtīgi norībinājām grīdas. Leitnants centās mūs apklusināt, līdz ar to viņam radās nepatika pret mums jau pašā sākumā. Tā iznest viņu cauri. Viņš piedraudēja nekārtības cēlājus, manī tai skaitā, apcietināt. Iznāca, ka mums neizdevās viņu nošaut.

 

Grēks nav uz Jūsu sirdsapziņas.

 

Vai tas būtu bijis grēks, es nezinu, atņemt dzīvību, bez šaubām nav labi, no šodienas skatoties, tā ir kā ir, bet tad bija citi apstākļi. No Piebalgas puiši cietumā tika, jo bija pagasta milici nošāvuši, kurš ārdījies pa Piebalgu. Tie bija tādi laiki, vajadzēja nostāties pozīcijā, vai nu vienā pusē vai otrā. Puišiem 18 gadi.

 

Mani apcietināja, trīs dienas čekā paturēja, tad pārveda uz Cēsu cietumu decembra mēnesī. Spriedums sekoja aprīļa mēnesī, kara tribunāla tiesa man iedeva 5 gadus, kas it kā nebija daudz. Tēvs bija aizbraucis uz čeku, viņš prata krievu valodu, vēl cara laikā bija iemācījies. Nezinu, kā tur bija, nebija, man iedeva 5 gadus un 10 gadus, tiesību zaudēšanu. 

 

1947.gada maija beigās mūs sasēdināja vilcienā, pretī Šķirotavas stacijai stāvēja vilciens un uz Jakutiju prom. Īsi pirms Līgo vakara mēs iebraucām stacijā  ''Skovvoridino'', nē, '' Boļšoi neveļ'', tur bija neliela ēka un tajā mūs arī izvietoja. Pēc tam ar mašīnām Jakutija iekšā.

 

Cik vagonu vilciena sastāvs?

 

Bija 12 vagoni, 10 vagoni politiskie, 2 vagoni, kriminālie un zagļi.

 

Jūs tikāties ar vecākiem?

 

Cietumā. Vienreiz ļāva ar viņiem satikties. Tēvs bija brāli atnesis, viņam četri gadiņi tad bija, viena tikšanās jau tikai bija. Kad es biju Viļānu ielas pārsūtīšanas cietumā, māsa bija atskrējusi, viņa Rīgā studēja. Mūs jau veda prom, bet viņa bija dabūjusi zināt kurā laikā. Ceļš, pa kuru mūs veda, bija izrakts kā tranšeja. Viņa stāvēja augšā un neredzēja burzmā mani, es viņai māju ar roku, bet viņa tā arī neieraudzīja mani. Konvojnieki izkliedz pavēles, es māju, kolonna dodas uz priekšu, māsa mani neredzēja.

 

Aizsūtīja mani uz Jakutiju. Par lielu pārsteigumu man, pirmās bija četras mašīnas ar zagļiem un mani iebāž tajā. Kāpēc? Vēlāk izrādījās, ka manā lietā bija ierakstīts, tas pats terora akta mēģinājums vai arī ''склонен к побегу'', varbūt tas bija par iemeslu. Vienīgais latvietis starp visiem zagļiem. Braucām divas dienas. Tieši Līgo vakarā, 23.jūnija vakarā uznāca briesmīgs lietus gāziens. Biju palīdis zem mašīnas, tā varēju sauss pārlaist nakti. Nākošās dienas pievakarē, ieveda mūs rajona centrā, Aldānā. Ir arī Ļenas pieteka, upe Aldana, vienā pusē Okulāna, Jakutijas ciems un pāri pretī Tomata, arī Jakutijas ciems, bet tas skaitījās Tomatas rajons. Mūs izvietoja upes labajā krastā. Tur bija novietojušies lielie ostas šķūņi. Kara laikā pa Ļenu un pa Aldānu no Tiksi ostas, amerikāņi veda iekšā pārtiku, iekārtas un aparatūru Zelta raktuvēm. Sevišķi, kara sākumā, 1941.gadā, cilvēki mira badā. Ka neaizmirstu, bija vietas nosaukums ''приск латышский'', cik interesējos, neviens man nevarēja pateikt par šo vietu, jo tie bija 1941 .gada izvestie un visi tur palika, neviens neizglābās. Varbūt kāds bērns bija palicis dzīvs, par to ''brīvie'' stāstīja. ''Brīvie'', bija izsūtītie partijnieki (1929.gada), kuriem tur bija jādzīvo, viņus neatbrīvoja. Prasīju, kāpēc nosaukums tāds, viņi atbildēja, ka 1941.gadā ieveda iekšā un tur arī visi badā nomira. Tur taču nav nekā, nekā nav. Vietējie varbūt, upju ielejās, kaut ko varēja izaudzināt, kuri tur jau dzīvoja, bet izsūtītie – tiem nekā nebija, jo pārtikas piegāde vēl nebija uzsākta. Pārtiku sāka amerikāņi piegādāt tikai 1942. vai pat 1943.gadā.

 

Tā jau bija 1947.gada vasara, kad mēs no baržām krāvām laukā miltus, galvenokārt miltus. Nāca iekšā arī apavi, apģērbi. Mēs vienmēr bijām upes krastos, palīdzējām kraut liellaivas. Bija vīri, kas prata celt mājas, guļbūves, tie uz būvēm strādāja līdz septembra sākumam, pēc tam visi darbi tika pārtraukti. Tad mūs ieveda iekšā ''приск Октябрьский'', man nav ne jausmas, kur tā atrodās.

 

Vai vēsturnieku materiālos neparādās ''Zelta raktuves''?

 

Iespējams, ka uz Jakutiju bijām vienīgais ieslodzīto etaps. Apcietinātie mēs bijām pirmie ievesti. Man jau bija doma aizrakstīt uz Aldānu, bet sāku šaubīties vai ar mani gribēs kontaktēties. Kad es reabilitējos, biju aizrakstījis uz Aldānu, sakarā ar savu pantu. Aizrakstīju uz Jakutiju.            

 

(turpinājums sekos).

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
<


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: