Dzintras Jātnieces atmiņas


Dzintras Jātnieces atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija

 

 

 

Dzintra Jātniece
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj.
Lažas pagastā.

 

 Dzintra uz mūsu sarunu ir atnākusi ar mātes – Līnas Didrihsones, pierakstītām atmiņām, un mēs tās sākam lasīt:

 

 Māte raksta:

Esmu dzimusi 1915.gada 2.maijā, Aizputes apriņķa, Sakas pagastā. Tēvs bija Sakas muižas kalējs Ģimenē bijām astoņi bērni, piecas meitas un trīs dēli, es biju jaunākā. Tēvs smēdē kala no agra rīta līdz vakaram, māte aprūpēja ģimeni un nelielo saimniecību, kurā bija viena govs, dažas aitas, pāris sivēnu un vistas. No muižas bija ierādīts neliels zemes gabals kartupeļiem un dārzājiem. Mātei bija ļoti daudz darba, lai  lielo ģimeni pienācīgi paēdinātu un apģērbtu. Viņa katru brīvu brīdi vērpa, auda, adīja, lāpīja, jo visus apģērba gabalus, veļu, dvieļus, galdautus, segas māte auda pati. Linu veļa bija izbalināta balta jo balta, mātei vienmēr bija balts linu priekšauts, arī tēvam smēdē pastāvīgi tīrs linu krekls mugurā. Apkārtējie kaimiņi ne reizi vien nobrīnījās, kā smēdē strādājot, varot būt tik tīrs krekls. Tas bija mātes nopelns. Jau no mazotnes meitas tika radināta pie visiem darbiem, sevišķi rokdarbiem. Jau piecpadsmit gadu vecumā pratu izaust rakstainas segas un galdautus. Visas mēs pratām rokdarbus, vecākais brālis un māsas ziemā apmeklēja skolu. Mācības krievu valodā.

 

Mana piedzimšana sakrita ar Pirmā Pasaules kara sākumu. Visus satrauca ziņa par vācu iebrukumu, liela daļa iedzīvotāju atstāja Kurzemi un bēga uz Krieviju. Tā kā es biju tikko piedzimusi un bērnu pulciņš liels, vecāki nolēma palikt uz vietas, ko vēlāk arī nožēloja. Vācieši pret vietējiem iedzīvotājiem izturējās pieklājīgi, nevienu neaiztika, ja bija vajadzība, sniedza ārsta palīdzību. Es sāku atminēties un apzināties no četru gadu vecuma. Atminu, ka vācu zaldāti nesa mums bērniem tādās māla krūkās marmelādi. Bieži pie vecākā brāļa, kuram bija 17gadu, nāca viens vācu zaldātiņš, tāds jauniņš, abi ar brāli augšistabā muzicēja uz vijolēm. Tēvam un brālim katram bija vijole. Šad tad vakaros tēvs spēlēja un mēs visi dziedājām, sestdienas vai svētdienas vakaros visi darbi tika nolikti malā, dziedājām garīgas dziesmas. Vecāki bija reliģiozi un mācīja bērnus turēties pie Dieva, bieži gājām baznīcā. Ziemas vakaros lielie bērni sasēdās ap lielo galdu un gatavoja stundas, bet es līdu viņiem klāt, traucēju, skatījos kā raksta un lasa. Visiem par lielu brīnumu sāku lasīt un rakstīt, pati neapzinos kā tas notika, ka varēju tekoši lasīt jau četru gadu vecumā. Māte vēlākos gados par to bieži runāja, ka es bez kādas ierādīšanas iemācījos lasīt.

 

Apkārtējie meži bija bagāti ar sēnēm un ogām, tika salasīts tik daudz, ka pietika pašiem un vēl pārdeva. Smēde atradās ļoti tuvu pie Sakas upes. Mums pašiem bija laiva, tēvs ar puikām bieži izbrauca uz zveju un nesa mājās lielus lomus ar vērtīgām zivīm. Tā vecāki kopā ar bērniem sarūpēja uzturu un visu vajadzīgo dzīvei.

 

Mūsu ģimene bija stipra, saliedēta, bijām savstarpēji un saticīgi, par to jāpateicas tēvam, kurš bija sirsnīgs un labestīgs. Viņš prata mūs mācīt visās dzīves gudrībās. Par pārkāpumiem viņš mūs nepēra, bet  paskaidroja tādā tonī, ka mēs sapratām bez kāda skandāla. Tēvu mēs cienījām, māte bija neiecietīgāka, bārās, tad tēvs maigi ar humoru māti nomierināja un mēs bijām priecīgi, necentāmies darīt pārkāpumus.

 

Muižas lielmātei patika kalēja bērni, tādēļ viņa bieži nāca pie mums. Kādu dienu lielmāte vecākiem izteica priekšlikumu, ka viņai bērnu nav, esot bagāta un vai nevarot jaunāko meitu (kura viņai sevišķi iepatikusies) atdot par audžu bērnu. Varēšot izaudzināt, izskolot un viņai būšot meita, jo mātei un tēvam vēl paliekot daudz bērnu. Es visu dzirdēju, sapratu un ar lielām bažām gaidīju tēva atbildi. Atbilde nebija ilgi jāgaida: ''Nē, lielmāte, rokai ir desmit pirksti, kod kurā gribi, visi sāp. Es nevaru ne no viena bērna šķirties". Kad lielmāte bija prom, es ierāpos tēvam klēpī, bučoju viņu un mīlēju, abi bijām laimīgi.

 

Drīz pēc šī notikuma satrauca ziņas par lielinieku ienākšanu, un mēs bērni skrējām pāri uzkalniņam, jo tur esot lielinieki. Puikas, kā jau lielākie, kopā ar muižas puikām ātri pārskrēja uzkalniņu, bet ātri atgriezās, nekādus brīnumus neredzējuši. Mums bērniem tie lielinieki bija kaut kas sevišķi noslēpumains, jo lielie cilvēki sarunājās čukstus. Kādu dienu ievēroju, ka visiem tādas satrauktas sejas. Māte mani paņēma uz rokām un rādīja , ka mežmalā notiek kaujas. Es, protams, tur nekā neredzēju un nesapratu. Otrā dienā mēs bērni smēdes priekšā kaut ko darījām, kad pagalmā ienāca divi bruņoti vīri. Viņi tēvam pajautāja, bet tēvs atbildēja, ka neko nezinot, lika tēvam piestāties pie sienas, ja neteikšot, nošaušot un sāka mērķēt uz tēvu. Mēs, bērni, sākām skaļi raudāt un pat kliedzām, māte mierināja. Tēvs pastāvēja uz to, ka neko nezinot., lai šaujot. Tēvu gan palaida, bet piegodināja, ka nākšot vēl, lai padomājot.

Tos vīrus mēs nekad vairs neredzējām.

 

Pienāca 1920.gads. Saslima tēvs un vairs nevarēja strādāt. Māte uzzināja, ka Dzērves muižā vajadzīgs dižgans un mēs pārcēlāmies uz turieni. Bērni gāja ganos, kopā ar māti slauca muižas govis. Pati māte cītīgi ārstēja tēvu, lika mums mazajiem lasīt egļu un priežu jaunos dzinumus, taisīja vannas. Pēc rūpīgas kopšanas tēva mugura atveseļojās.

 

Tajā pašā gadā Latvijas valdība sāka bijušajiem muižas kalpiem un citiem bezzemniekiem piešķirt 20ha lielus zemes gabalus, jaunsaimniecībai. Tēvs pieprasīja zemes gabalu uz kura atradās ķieģeļu ēka, kuras vienā galā bija smēde un otrā – dzīvojamā istaba. 1921.gada pavasarī pārcēlāmies uz piešķirto zemes gabalu, paši kolonisti aizbrauca uz Vāciju. Dzīvojamā telpa bija maza, bet pieaugušie bērni izklīda, brālis sāka strādāt Aizputē par mazā bānīša vadītāju, māsas salīga pie saimniekiem par kalponēm. Pie vecākiem palikām trīs mazākie – Man bija seši gadi, brālim astoņi un otram brālim, trīspadsmit.

 

Neaprakstāmi grūti bija uzsākt saimniekošanu, bija viena govs, zirgu paņēma no žīda uz parādu, sēklas nebija. Visās zemēs sākās krīzes gadi, maize bija dārga, pirkām rudzu graudus maizei. Lasījām ogas, sēnes. Māsas, ko nopelnīja, ieguldīja saimniecībā. Tēvs atkal smēdē kala no rīta līdz vakaram. Bija jāatpelna parādi. Vasarā gāju ganos, ganīju kaimiņu cūkas un savējās. Septiņu gadu vecumā ganīju vienpadsmit savējās un kaimiņu govis, ganības bija mežā. Atceros, ka ganot, uzstāju uz viena augsta celma, kamēr paspēju izdziedāt visas dziesmas, kaimiņu govis, Magone un Saule, bija noklīdušas. Vakarā laidu govis raudādama mājās, bet kaimiņiene mierināja, gan atradīšot un atrada citā pļavā.

 

Maz pamazām zeme tika atbrīvota no krūmiem. Pirmos gadus labi padevās kartupeļi un labība, pēc gadiem jau varēja domāt par ēkas celtniecību. Pirmā nepieciešamā ēka bija - šķūnis, tad kūts un pēcāk jauna dzīvojamā māja. Visus darbus veica talkas veidā, jo visiem bija vajadzīgi palīgi. Drīz pacēlās viena jaunsaimnieku māja pārāka par otru.

 

Apriķu pamatskolā es ar mazāko brāli vēl mācījāmies, kad vecāko brāli iesauca obligātajā dienestā un tur viņš palika vairākus gadus. Otrs brālis pabeidza pamatskolu un aizgāja uz Liepājas jūrskolu. Es, pēc pamatskolas beigšanas, ļoti gribēju iet uz vidusskolu. Tajā laikā bija jābūvējas, māsas sāka iziet pie vīriem, brālim jūrskola jāpabeidz. Vecāki nekādi nevarēja manu sapni realizēt, jo skološanās bija dārga. Lai kā sirds sāpēja, sapratu arī, ka tas nav iespējams. Skolotāji visādi mani mudināja mācīties, centīšoties palīdzēt, atbrīvojot no skolas naudas. Tika mājās spriests un runāts visādi, ja es arī to vidusskolu izmācītos, kur pēc tam studētu. Par to nebija ko sapņot, tas maksāja dārgi. Pēc vidusskolas beigšanas darbu dabūt bija neiespējami. Kā piemērs tika minēts kaimiņu dēls – nobeidzis vidusskolu, dzīvoja pie vecākiem, jo darbu dabūt lauku jauniešiem pilsētā bija neiespējami. Visur pilsētā rēgojās bezdarbs. Tā es paliku ''Smēdēs'', vasaru gāju ganos, varēju daudz lasīt, rokdarbus strādāt, ziemā darījām ar brāli visus darbus – es pie lopiem un gatavoju, brālis palīdzēja tēvam smēdē, gādāja kurināmo. Svētdienās gāju korī dziedāt un1932.gadā mūsu koris piedalījās lielajos dziesmu svētkos – Rīgā.

 

Man bija sirsnīga draudzene – Mirdza, ar kuru beidzām kopā pamatskolu. Daudzreiz, kad ganījām valsts mežā, mēs savus lopus salaidām kopā un tad bija bezgala jauki, sacentāmies adīšanā vai tamborēšanā, pārspriedām izlasītās grāmatas. Mirdza sajūsminājās par Kazdangas lauksaimniecības vidusskolu, sludinājumu bija izlasījusi avīzē. Viņa bija vecsaimnieka meita, līdzekļi atļāva un viņa aizgāja uz Kazdangas vidusskolu. Ganos mēs arī pārspriedām, kādi varētu būt mūsu nākamie vīri. Abas bijām vienu prātu. Ka par lauka saimniecēm gan negribētu būt. Iedomājies, tādas resnas, valdonīgas lauku ''budzenes''. Nē, to tik nē!

 

Liktenis tomēr ir visai spītīgs un mēs abas kļuvām par negribētām lauku saimniecēm. 1933.gadā man palika 18 gadi un mani iesvētīja Aizputes baznīcā jaunais mācītājs Sakārnis. Divas nedēļas bija jāiet uz mācītājmuižu, iesvētes mācībā. Mācītājs ļoti interesanti mums stāstīja par kristīgās baznīcas vēsturi, izskaidroja daudz ko no Bībeles, runāja par morāles jautājumiem, par mīlestību uz Dzimteni. Viņš ar savu mācību mūs garīgi stiprināja, ejot mājās mēs jutāmies pacilāti. Svētdienas svētrunās bija kas neparasti jauns, ar lielu degsmi visi klausījās un izejot no baznīcas, cilvēki jutās iekšēji saviļņoti, ar jaunu dievišķu strāvu piesātināti.

 

7.maijā, skaistā pavasara svētdienā, mūs 24 jauniešus iesvētīja par draudzes locekļiem Aizputē. Pēc iesvētībām, es dārzā cītīgi apkopu ģimenes dobes, nemaz nemanīju, ka mani novēro. Pacēlu acis un ieraudzīju no kaimiņu pagasta pazīstamu puisi, sasveicinājāmies un parunājāmies kādu brīdi. Pēc šīs tikšanās, viņam radās bieža vajadzība nākt uz smēdi kaut ko izkalt. Dažreiz nācās pagaidīt, jo cits jau ir priekšā, tad tēvs sūtīja uz istabu pagaidīt. Tādās reizēs man vai mammai, kura no mums gadījāmies istabā, iznāca ilgāka saruna.

 

Rudenī, kad labība bija savesta šķūņos, Jēkabs (tā sauca kaimiņu puisi) brauca ar savu kuļmašīnu izkult labību. Pie tuvējiem kaimiņiem man vajadzēja iet palīgā pie kulšanas, tāpat kaimiņi nāca pie mums talkā. Kulšanas laikā mašīnists (tā parasti visi viņu dēvēja) atrada brīdi, lai ar mani parunātos, vārdu sakot, piegrieza man vērību. Citas meitas palika greizsirdīgas, jo katra no viņām centās iegūt viņa uzmanību. Es to sapratu un man nepatika darīt citām sirdssāpes, nebija arī nekādas vajadzības. Tādēļ vakaros nekad nepaliku uz apkūlību balli, bet pēc vakariņām pamanījos nemanīta aiziet mājās. Kar otrā dienā Jēkabs mani jau pie laika piedāvājās pavadīt uz mājām, es kategoriski atteicos, jo negribu nonākt ļaužu valodās. Patiesība, neskatoties uz mūsu gadu starpību, man viņš kā cilvēks patika, gan pēc ārējā izskata, gan rakstura īpašībām. Viņš bija slaida auguma, enerģisks, laipns, pieklājīgs un sirsnīgs. Nekad neredzēju saīgušu, vienmēr labā garastāvoklī un izpalīdzīgs. Visā apkārtnē viņu cienīja, uz viņa kuļmašīnu gaidīja ilgi, bet citu neņēma. Viņa kuļmašīna bija savesta labā kārtībā, izkūla tīru labību un kā saimnieki, tā arī jaunsaimnieki bija apmierināti ar viņa darbu. Visvairāk man pie Jēkaba patika tas, kā viņš prata pieklājīgā veidā atteikties no laipni uzbāzīgām alus un šņabja glāzēm, lai saimnieki neapvainotos. Bija pieņemts, ka pēc izkulšanas katrās mājās, rīkoja apkūlības balli. Tika klāti bagātīgi galdi, brūvēts miežu alus. Šīs apkūlības sauca par rudens kāzām.

 

Kad lauku darbi bija ''Smēdēs'' apdarīti, sarunājām, ka es ziemā braukšu padzīvot Liepājā pie vecākā brāļa un reizē apmeklēšu mājturības kursus. Liepājā citi kursi nebija, ka tikai privātuzņēmuma kursi. Tā mēs mācījāmies kādas 24 meitas pie Šmita kundzes Kungu ielā.

(turpinājums sekos).> �pc`X�X؀ormal>1955.gada 18.martā sākās mūsu mājupceļš uz Latviju. Ceļš uz civilizāciju bija tikai viens – aizsalusi upe gandrīz 100 km garumā līdz stacijai. Iegādājāmies biļetes uz vilcienu Vladivostoka – Maskava. Deviņi tūkstoši kilometru. Daudzas pilsētas bija manā ceļā. Braucot gar Baikāla ezeru, vilciens palēnināja gaitu, cauri tuneļiem, gar klintīm. Maskavā iebraucām vēl vakarā un krievu matrozis palīdzēja nokļūt līdz Rīgas stacijai. Tagad es beidzot ticu, ka braucam uz mājām, mamma noteica. Desmit tūkstoši km palika aiz muguras uz visiem laikiem. Mēs braucām uz Pļaviņām. Tagad es beidzot varēšu izrunāt vārdus latviski, mamma pateica un devās uz kasēm. Atnākusi atpakaļ, klusēja, jo kasiere neko nesaprata no latviešu valodas. Brālis vēl smējās, labi, ka Tu krieviski prati. To mums ar dzīšanu iedzina, viņa atbildēja. Vilciens uz Pļaviņām ies tikai rīt, bet pēc pāris stundām ies pasta mašīna, ja šoferis būs ar mieru, viņš Jūs aizvedīs. Pēc pāris stundām nokļuvām radinieku apkampienos.

 

 

Sākās atkal jauna dzīve, tikai tagad Latvijā, savā zemē.

 

Priekš manis personīgi viss te izvērtās par mazu traģēdiju. Rakstīt, lasīt nepratu un skolā vajadzēja iet no pirmās klases. Mācījos ne tikai lasīt un rakstīt, bet arī atšķirt, kurš skolotājs ir labs, kurš tikai vienkārši dara savu darbu un ne vairāk. Pret mani kā izsūtīto izturējās dažādi, vieni ar sapratni un līdzjūtību, bet citi aizkaitināti solījās sūtīt atpakaļ uz Sibīriju. Mācījos ciešami, bet viņu organizācijās nestājos, jaucot plānus par pionieru klasi. Mums stāstīja, ka mūsu paaudze dzīvos komunismā – kaut kāds murgs.

Tikai deviņdesmitajos gados viss sagāzās. Kad nezini ko īsti cel, tad gala iznākums - čiks vien ir. Kad nav tautas brīvības, tad viņa vēlās būt brīva, tas ir zīmēs ierakstīts. Brīvai tautai nevar diktēt. Vai es varas vīriem ticu? Drīzāk jau nē, tā ir mana paša izvēle.

 

Labi, ka mums ir savs Brīvības piemineklis, kura pakājē stāvot sarindojās šādas rindiņas:                  

 

Pašā Latvijas sirdī,

Uzcelts varens un stalts.

Tēvzemei brīvībai vārdus,

Akmenī iecirtis kalts.

 

Spožas zvaigznes mirdz plaukstās,

Sarautās važas nost krīt.

No ceļiem cēlusies tauta

Pie Baltijas jūras, kas mīt.

 

Karogiem plīvojot vējā,

Tūkstoši pakājē stāv,

Un katram var izlasīt sejā

Brīvībai cenas tak nav.

 

Un ja naidnieki svešie,

Gribēs mūs paverdzināt.

Celšos ar latviešiem brašiem

Lai nesūdzas svešie, ka sāp.

....

Dabas likumi vēlā rudenī.

 

Sniegpārslas lēni krīt,

Es stāvu pie atvērta loga.

Un redzu, kā pēdējās lapas krīt

No koka, zem sniegpārslu sloga.

 

Krītot atvadas māj,

Gājušai vasarai, man.

Dzeltenas, sārtas jau baltas

Ledū kā granītā kaltas.

 

Cīņai ar lietu un vēju,

Šīs pēdējās izturēja.

Bet daba, ja nevar ar varu

Tā pielieto viltu un panāk savu.

 

Tas arī īsumā viss, ko atcerējos un vēlējos uzrakstīt.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
<


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: