Jāņa Plātes atmiņas


Jāņa Plātes atmiņas
Stāsti

 

 

 


Jānis Plāte
dzimis 1947.gadā Rīgā

 

1989.gadā rakstīts dzejolis:

Modes vergs.

 

Nopirku es māju vecu

Diža meža ielokā.

Tagad pats par tādu preci,

Kožu pirkstā lielākā.

 

Jumts kā siets un cauri pakši,

Vējš no visām pusēm pūš.

Žurkas, peles, tarakāni,

Visos kaktos mudžēt mudž.

 

Sieva pārmet man ik brīdi,

Graustā jādzīvo ir mums.

Ko lai dara – tāda mode,

Mums kā daudziem – īpašums.

 

Līdz ar Atmodu, sadzirdot brīvības elpu, katrs cilvēks sajuta sevī pamostamies spēku, kas atraisīja patriotisma jūtas, visas tās dziņas, kuras bija apslāpētas visus Padomju gadus un izjuta savu pienākumu būt atbildīgam, veidojot savu valsti.

2011.gada maijs.

 

Laika virpuļos!

Lai sāktu rakstīt tuvāk par izvešanu runāt, ir jāielūkojas mazliet vēsturē. Kas tad tie izvedamie bija? Mans vecaistēvs bija vācu barona kalps. Latviešu dabā vienmēr ir pretestība esošajai varai. Tā arī baroniem dedzināja pilis, viņi bija spiests panākt solīti pretī un kalpi tika pie zemes. Mans vecaistēvs tika pie meža ar nelielu klajumu. Paši cirta mežu, nolīda līdumu un uzcēla māju. Darbs no rīta līdz vakaram.

 

Pirmais Pasaules karš. Tad Ulmaņa laiki. Saimniecība pamazām sāka uzplaukt, varēja iegādāties nepieciešamo tehniku, nopirkt govis, zirgus. Bet saimniekošana ilgi nesanāca, jo te laukos dzirdēja runājam, ka krievu oficieriem vajagot kur dzīvot un vietējos sūtīšot prom uz Krieviju. Arī mūsu prezidentu esot aizveduši, neviens īsti nezināja. Visi dzīvoja it kā kaut ko nelabu gaidīdami. Karš. Mums te laukos, tik vien tā kara sākuma bija, ka iebrauca vācu motociklistu daļa un prasīja: Vai nav redzējuši krievu karaspēka daļu? Saņēmuši negatīvu atbildi, esot šķendējušies, ka krievi ļepato tik ātri prom, ka pat ar tehniku nevarot noķert. Četrus gadus vācu kārtība un tad jau varēja atkal sadzirdēt kara draudus. Runāja, ka krievi esot ļoti spēcīgi un visa pasaule tiem palīdzot tikt galā ar vāciešiem.

 

Kādu rītu sanācis pilns pagalms ar krievu zaldātiem – netīri, nikni. Krievu virsniekam karte rādot to, ka te jābūt pilsētai. Tēvs teicis: Līdz pilsētai kādi 15 km. Kas tās par kartēm, šķendējies virsnieks, viņa tehnika netiekot līdz pilsētai, jo upīte priekšā. Šie nojaukšot klētiņu tiltam. Tā aizvēlās kara dārdoņa prom uz rietumiem, 1945.gada maijā beidzās karš.

Atkal jauna kārtība, sāka dibināt kolhozus, atņēma visu, ko tikai varēja, atstājot vienu govi. Tad nāca 1949,gada 25.marts, mātei- 35gadi, tēvam pāri 40, brālim 3 gadi un man 2 gadi. Pagalmā rīta agrumā iebrauca zirgs ar ragavām, kurās sēdēja trīs bruņoti karavīri un viens mūsu pašu pakalpiņš – kučieris un tulks. Mums tiek dotas 10 minūtes, lai sakravātos un paņemtu mantas, cik varot panest. Tās atļāva iekraut ragavās, arī mani atļāva iesēdināt, pārējiem jāiet kājām. Māte prasījusi: Kur tad mūs vedīšot? Par ko? Vedīšot prom no Latvijas, bet par ko, pakalpiņš nezināja teikt, vienīgi to, ka mēs esot sarakstā. Lai iegūtu vairāk laika, tēvs izvilcis brandavīna pudeli un uzkodas. Zaldātiņi kā mušas aplipa tai apkārt, sameta plintes kaltā un tā slavēja saimnieku, paceldami pirkstu gaisā. 10 minūšu vietā, mums bija laiks viena stunda. Pēkšņi pagalmā iebrauca vēl vienas ragavas, bet jau ar virsnieku tajās. Ieraudzījis savus padotos raibus un sapratis notikušo, sācis briesmīgi ārdīties. Nostādījis visu mūsu ģimeni pie sienas, izvilcis pistoli, mēs esot noziedznieki, nodzirdot vareno armiju. Viņš varot visus mūs nošaut un ordeni par to vēl saņemšot. Niknumā bāzis pistoli katram pie deguna, es vienīgais esot smaidījis un gribējis viņam to pistoli atņemt, pat brēku sacēlis, ka spēļmantiņa atņemta.

 

Tā sākās ceļš uz Sibīriju. Stacijā tādu kā mēs bija daudz. Vagonā bija nedaudz siena, pa vidu malkas krāsniņa. Lopu vagonā bijām cilvēku divdesmit, noklaudzēja durvju aizbīdņi, nočīkstēja bremzes un sāka klaudzēt vagonu riteņi, vedot tā iemītniekus tālāk un tālāk no Dzimtenes. Cilvēki raudāja, vaimanāja, jo bija teikts, ka uz visiem laikiem.

 

Pamazām cilvēki sāka samierināties ar notiekošo un tuvāk iepazīties ar kaimiņiem, stāstot savus likteņstāstus. Izrādījās, ka no mūsu vagona iemītniekiem, neviens varai neko sliktu nebija nodarījis. Gribējās sajaukt tautas. Krievi iegāja mūsu mājās, bet mūs ar varu aizveda pie krieviem. Ik pēc katrām12 stundām vilciens apstājās. Uz tualeti, paēst. Stāv zaldātu ķēde un it sevišķi sievietēm jāiet uz tualeti. Ja kāds pa ceļam nomira, tad viņu turpat arī apraka, tikai ešalona otrajā pusē, lai nebūtu redzams no aizrestotajiem lodziņiem.

 

Vēl tikai braucām uz Sibīriju, bet ticējām, ka brauksim arī atpakaļ uz dzimteni. No kaimiņu vagona atnesa pašu sacerētu dziesmu, pēc krievu melodijas:

''Pār Baikāla drūmajām stepēm'':

 

 Aiz Baikāla drūmajām stepēm,

   Kalnos, kur dārgumus rok.

   Trauc vilciens uz Austrumiem aši,

   Tur vagonā latvieši smok.

 

   Brauc ešalons dienu un nakti,

   Tautiešus neziņa māc.

   Tie saspiežas tuvāk ap krāsni,

   Un dziesmu par dzimteni sāk.

 

   Ak, neskumstiet mīļie tik ļoti,

   Dievs sargās no varmākām mūs.

   Un sodīs viņus it bargi,

   Brīvs ceļš tad uz mājām mums būs.

 

   Ne visi mēs pārbrauksim mājās,

   Daudz svešumā sagulsim te.

   Bet Latvijas vēstures lapās

   Būs rakstīts, mēs deportētie.

 

Braucām veselu mēnesi līdz Svobodas pilsētas priekšpilsētai – Surāževka. Mūs izsēdināja un kā gūstekņus dzina līdz barakām. Zaldāti savu darbu bija padarījuši, tie aizgāja , to vietā atnāca vietējie priekšnieki. Lai mēs saprastu, ko viņi runā, līdzi bija atvests vācu valodas skolotājs, bet drīz noskaidrojās, ka neesam vācieši, kā viņi bija uzskatījuši. Viņiem ienaidnieki bija vācieši, bet latvieši – viņi netika gudri, kas tie tādi un kāpēc šurp atvesti. Pavēle paliek pavēle. Norīkot pie smagajiem roku darbiem, zem uzraudzības, jo sevišķi vīriešus. Tēvu norīkoja pie zāģbaļķiem, darbs nežēlīgi smags, dažreiz pat četratā to baļķi nevarēja nocelt. Viņš strādāja kopā ar cietumniekiem, tikai vakarā cietumniekus dzina uz cietumu, bet mūsu tēvus uz baraku. Paši cietumnieki ironizēja, ka viņiem sods beigsies un viņus izlaidīs, bet jums nekad tas nebeigsies. Rudenī tēvs saslima, tā arī vairs nepiecēlās. Viņu apglabāja Surāževkas kapos. Māte un citas sievas bija norīkotas veļas mazgātavā. Cauru dienu slapjām rokām un kājām. Arī viņa saslima. Mēs ar brāli palikām vieni. Nav latvieša dabā pamest bērnus nelaimē, tā arī mūs pieskatīja visa baraka, gan ēdināja, gan apmazgāja. Vairāk kā mēnesi mātes nebija. Viņa izķepurojās, uzveica slimību. Kad māte iznāca no slimnīcas, es viņu nepazinu, novājējusi, utu un blakšu sakosta. Es brēcu, ka tā nav mana mamma. Maz pamazām viss nokārtojās, māti norīkoja vieglākā darbā, brālis sāka iet skolā.

 

Blakus barakām bija zaldātu kazarmas. Vienreiz tur izbēga karavīri, iebēga pie mums un lūdza, lai paslēpjot un neizdod vajātājiem. Tā arī izdarījām. Kad vajātāji aizgāja, arī karavīri devās prom. Vēlāk viņus tomēr notvēra un viņi izstāstīja, kur bija slēpušies. Mums lika sakravāt mantas un pa Zevas upi mūs veda pret straumi. Izsēdināja meža cirtēju ciematā, kārtējā barakā, pašā upes krastā. Nepaspējām iekārtoties, kad ziema jau bija klāt. Upe aizsala, viss sasala, ļoti, ļoti auksts. Māti aizsūtīja uz kokzāģētavu skaidas tīrīt, brālis aizgāja uz skolu, kādus 10 km no sādžas. Tas arī būtu viss ko man stāstīja mamma.

 

Tālāk es pats sāku atcerēties:

Pavasarī nokusa gandrīz viss sniegs, tikai ziemeļu pusē vietām nostāvēja visu vasaru. Sākās ledus iešana upē. Skats skaists. Zejas diezgan strauja, ejot ledum sacēlās tāds troksnis, ka naktīs gulēt nevarēja. Izgāja ledus un sākās navigācija – pa upi peldēja balti kuģi. Dzīvojām meža strādnieku ciematā. Kad bija izgājis ledus, tad savestos baļķus sēja plostos, pienāca kuģis un aizvilka sasietos plostus. Pamazām kļuva arvien siltāks, parādījās rāpuļi, viņu te bija kā biezs. Es no tiem nebaidījos, bieži saķēru aiz astes un vilku pa zemi. Kad palaidu vaļā, viņas pašas muka ko nagi nes. Tagad, atceroties to visu, pašam drebuļi metas, ka neviena no viņām neiekoda, jo tur bija arī indīgās čūskas. Iedraudzējos ar plostniekiem, viņi mani šad tad pabaroja, jo es vienmēr biju izsalcis. Tāpat nezināju, kas tie apavi tādi ir, visu laiku basām kājām. Baļķu vedēji ņēma mani uz meža cirtēm, es vienkārši vizinājos, jo tik mazu bērnu šeit vairāk nebija.

 

Jūlija kļuva pavisam karsts. Sāka kust apkārtējo kalnu sniegs un upē cēlās ūdens līmenis, upe izgāja no krastiem. Pirmajā gadā bija reti augsts ūdens līmenis un mūs pārvietoja uz drošāku vietu. Tajā naktī mūsu baraka aizpeldēja nezināmā virzienā.

Mūs izmitināja kādu kilometru no upes, kur mēs nodzīvojām atlikušo izsūtījuma laiku.

 

Blakus barakā strādnieki ēda pusdienas, kuras man vajadzēja arī nopelnīt. No sākuma bija jāparāda, kā taiga deg. Es skrēju pa baraku rūkdams un rokas vicinādams, sanāca tīri ticami. Tad bija jāparāda, kā čūsku aiz astes vilku. Ņēmu krāsns kruķi un vilku pa visu baraku, tas bija smieklīgi. Bija arī jāparāda, kā Ivans algas dienā iet uz mājām. Es streipuļoju, visu laiku kritu, tad prasīju, kur tā māja galu galā ir. Nu jau smējās visi. Un tālāk – kā sieva sagaida Ivanu. Es situ sev pa vaigiem, spiedzu sīkajā balstiņā: Atdod naudu parazīt! Tagad visi smējās līdz asarām. Bija dienas, kad ēdu sīpolus ar rupjo maizi. Sīpoli auga pļavās uz ciņiem, varēja ēst cik sirds vēlās. Pēc plūdiem, zivis neaizpeldēja upei līdzi, visa pļava kustējās un mēs ar brāli tās varējām saķert. Gardu gardā zivju zupa iznāca.

 

Gadiem ejot, pienāca skolas laiks. Uzsāku mācīties tajā pašā skolā, kur brālis. Sākumā domāju, ka esmu ļoti gudrs un man tā skola nav vajadzīga, bet brālis bija gudrāks. Ieskaidroja man, kad mēs šeit atnācām, elektrisko lampiņu vajadzēja ar rokām izskrūvēt, lai nodzēstu, bet vēlāk varēja pielikt slēdzi un lampiņa pati nodzisa. Lūk, kādēļ jāiet skolā. Nu, bet kāpēc jākaļ pantiņi? Lai būtu labāka atmiņa. Nekur es nelikos, bija jāmācās.

 

Maskavā nomira Staļins, visi gaidīja pārmaiņas. Tā arī notika, izsūtītie var atgriezties. Pienāca mūsu aizbraukšanas brīdis. Mūsu mammu priekšniecība centās pierunāt, lai paliekam, jo ar savu centību viņa bija iemantojusi labu slavu. Latvija un viss, tāda bija mammas atbilde. Jā, mamma zināja, kas ir Latvija, tad es uzskatīju, ka mana dzimtene ir tur un man nekur nav jābrauc. Biju par mazu, lai manī kāds klausītos. Mašīnā sakrāvām tās pāris somas, bet pavadīt iznāca visa sādža, jo bijām saraduši.

 

1955.gada 18.martā sākās mūsu mājupceļš uz Latviju. Ceļš uz civilizāciju bija tikai viens – aizsalusi upe gandrīz 100 km garumā līdz stacijai. Iegādājāmies biļetes uz vilcienu Vladivostoka – Maskava. Deviņi tūkstoši kilometru. Daudzas pilsētas bija manā ceļā. Braucot gar Baikāla ezeru, vilciens palēnināja gaitu, cauri tuneļiem, gar klintīm. Maskavā iebraucām vēl vakarā un krievu matrozis palīdzēja nokļūt līdz Rīgas stacijai. Tagad es beidzot ticu, ka braucam uz mājām, mamma noteica. Desmit tūkstoši km palika aiz muguras uz visiem laikiem. Mēs braucām uz Pļaviņām. Tagad es beidzot varēšu izrunāt vārdus latviski, mamma pateica un devās uz kasēm. Atnākusi atpakaļ, klusēja, jo kasiere neko nesaprata no latviešu valodas. Brālis vēl smējās, labi, ka Tu krieviski prati. To mums ar dzīšanu iedzina, viņa atbildēja. Vilciens uz Pļaviņām ies tikai rīt, bet pēc pāris stundām ies pasta mašīna, ja šoferis būs ar mieru, viņš Jūs aizvedīs. Pēc pāris stundām nokļuvām radinieku apkampienos.

 

Sākās atkal jauna dzīve, tikai tagad Latvijā, savā zemē.

 

Priekš manis personīgi viss te izvērtās par mazu traģēdiju. Rakstīt, lasīt nepratu un skolā vajadzēja iet no pirmās klases. Mācījos ne tikai lasīt un rakstīt, bet arī atšķirt, kurš skolotājs ir labs, kurš tikai vienkārši dara savu darbu un ne vairāk. Pret mani kā izsūtīto izturējās dažādi, vieni ar sapratni un līdzjūtību, bet citi aizkaitināti solījās sūtīt atpakaļ uz Sibīriju. Mācījos ciešami, bet viņu organizācijās nestājos, jaucot plānus par pionieru klasi. Mums stāstīja, ka mūsu paaudze dzīvos komunismā – kaut kāds murgs.

Tikai deviņdesmitajos gados viss sagāzās. Kad nezini ko īsti cel, tad gala iznākums - čiks vien ir. Kad nav tautas brīvības, tad viņa vēlās būt brīva, tas ir zīmēs ierakstīts. Brīvai tautai nevar diktēt. Vai es varas vīriem ticu? Drīzāk jau nē, tā ir mana paša izvēle.

 

Labi, ka mums ir savs Brīvības piemineklis, kura pakājē stāvot sarindojās šādas rindiņas:                  

 

Pašā Latvijas sirdī,

Uzcelts varens un stalts.

Tēvzemei brīvībai vārdus,

Akmenī iecirtis kalts.

 

Spožas zvaigznes mirdz plaukstās,

Sarautās važas nost krīt.

No ceļiem cēlusies tauta

Pie Baltijas jūras, kas mīt.

 

Karogiem plīvojot vējā,

Tūkstoši pakājē stāv,

Un katram var izlasīt sejā

Brīvībai cenas tak nav.

 

Un ja naidnieki svešie,

Gribēs mūs paverdzināt.

Celšos ar latviešiem brašiem

Lai nesūdzas svešie, ka sāp.

....

Dabas likumi vēlā rudenī.

 

Sniegpārslas lēni krīt,

Es stāvu pie atvērta loga.

Un redzu, kā pēdējās lapas krīt

No koka, zem sniegpārslu sloga.

 

Krītot atvadas māj,

Gājušai vasarai, man.

Dzeltenas, sārtas jau baltas

Ledū kā granītā kaltas.

 

Cīņai ar lietu un vēju,

Šīs pēdējās izturēja.

Bet daba, ja nevar ar varu

Tā pielieto viltu un panāk savu.

 

Tas arī īsumā viss, ko atcerējos un vēlējos uzrakstīt.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
<


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: