Brigitas Laimiņas atmiņas


Stāsti

Attēlu galerija

 

Brigita Laimiņa
d
zimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā

 

Ja man agrāk būtu bijusi nopietnāka interese ... . Tagad man šī interese ir parādījusies un vēlētos visu sīkumos uzzināt, bet mammītes vairs nav. Mana mammīte bija ļoti noslēgta, viņa par to laiku negribēja runāt ..., uzreiz palika nervoza. Labāk nē. Negribēja skart to laiku un pārdzīvoto.Tas laiks pārsvītroja visu viņas dzīvi. Izglītota sieviete aizbrauca un atbrauca mājās ... nekāda.

 

Kāda izglītība viņai bija?

Augstākā izglītība, viņa bija matemātikas skolotāja, divus gadus pēc augstskolas beigšanas pastrādāja un tad tika izsūtīta. Vīra dēļ, viņš, Eduards Pubulis, bija aizsargs, darbojās un strādāja Rīgā, kā nodaļas vadītājs bankā.

 

Jūs dzīvojāt Rīgā?

Mammīte ar pirmo vīru dzīvoja, viņi ļoti agri apprecējās. Mammīti izsūtīja ar mazu bērniņu uz rokām, kurš garajā ceļā nomira. Vairāk viņa savu vīru neredzēja, jo viņu 1941.gadā nošāva. Mammītei ļoti dziļi sirdī iespiedās vārdi: Jūs visu varat aizmirst, nekad atpakaļ neatbrauksiet ... tas palika kā ieprogrammēts. Savā laikā mammīte teica, ja viņa zinātu, ja būtu kaut mazs cerību stariņš, ka viņa atgriezīsies ... tā toreiz nenotika. Aizbrauksi un dzīvosi visu mūžu. Cerību stariņš bija zudis.

Viņas pirmais vīrs, Eduards Pubulis, ir reabilitēts.

 

Izsūtījumā mammīte nodzīvoja 18.gadus, tur iepazinās ar manu tēvu – Visvaldi Laimiņu, tur mēs visas arī piedzimām, es, Rita, Edīte un Lija. Mammīti izsūtīja 1941.gadā no Torņakalna.

 

Ko mammīte darīja?

Sākumā zvejoja, caurām dienām pie Jeņisejas. Zābaki jau bija, bet kājas galīgi tika sabeigtas.

 

Viņa zvejoja dienas iztikai vai jānodod boja normas?

Jānodod normas un arī iztikai. Pēc dažiem gadiem vēlāk kopā ar tēvu sāka strādāt veikalā, tā līdz pēdējai dieniņai, kad varēja atgriezties Latvijā. Tajā dienā, kad saņēma atļauju, māte nokārtoja visus dokumentus un 1958.gadā mēs bijām šeit.

 

Vai atceries sadzīves ainiņas, apkārtni?

Sākumā mūs par fašistiem sauca, ar akmeņiem apmētāja, vēlāk vairs nē. Pēc tam bijām tik draudzīgi, viss ciematiņš mūs pavadīja. Mēs izbraucām no rīta ar kuģīti, viss ciemats – krievi, ukraiņi ..., visi, visi mūs ļoti sirsnīgi pavadīja. Atceros kuģīti, kas pārcēla uz Krasnojarsku, tālāk braucām ar vilcienu līdz Maskavai. Ceļu ar vilcienu ļoti labi atceros. Sibīriju ... kaut ko īpašu, nē.

 

Tu iesāki skolā iet?

Jā, divas klasītes, trešo jau šeit. Viss krievu valodā. Latviešu valodu dzirdēju tikai ģimenē, dzirdēju ko mammīte savā starpā runāja. Sapratu, bet runāt pati, nē.

Skolā gāja grūti. Pirmajā klasītē jaucās krievu un latviešu valoda, pēc tam pilnīgi uz krievu valodu pārgāju. Skola bija patālu no mājām, tādēļ paliku skolas internātā uz nedēļu.

 

Vai skola bija liela?

Nebija liela, tikai trīs klases.

 

Kādas bija sajūtas atbraucot šeit?

Kā bērnam, sajūtas saistītas ar dabu. Tur tundra, tikai tundra, bet šeit parādījās pirmie lapu koki. Braucot ar vilcienu, varēju labi visam izsekot līdzi, kā kalnus nomaina pauguri, kā parādās meži, kā mainās visa apkārtne.

 

Atbraucot uz Latviju, mani un māsu Edīti, kas ir par diviem gadiem jaunāka, sūtīja uz krievu skolu. Tas deva ļoti lielu mīnusu, jo diezgan patraki man gāja ar to latviešu valodu. Līdz piektajai klasei pret represēto bērniem skolas bērni izturējās diezgan noraidoši, ar mums nesarunājās, ar mums nespēlējās. Varbūt skolotāja bija ar bērniem runājusi? Vienmēr ar māsu stāvējām atsevišķi, ar mums nekontaktējās, pat apsaukājās. Bija ;loti sāpīgi. Vēlāk tas mainījās. Tā bija krievu skola, ja latviešu, varbūt tā nebūtu. Dažiem skolotājiem bija simpātijas pret mums, lika atzīmes drusku labākas. Atceros bioloģijas skolotāju Pētersoni, viņa bija arī klases audzinātāja, vienmēr lika to labāko atzīmi un žēloja. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņa pati arī ir bijusi Sibīrijā. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt ''Stikla šķiedras rūpnīcā'', tur arī visur bija krievi. Krievu valodā arī visa dokumentācija. Rīgā, bērnudārzā, pēc 1970.gada, visa lietvedība krievu valodā, tur nebija latviešu valodas. Tagad esmu apguvusi valodu, tikai dažreiz trūkst vārdu, lai izrunātu vai pateiktu savu domu līdz galam, es to jūtu.

 

Vai vecākiem dokumenti ir saglabājušies?      

Ir saglabājušies. Atrodas Valmierā pie māsas. Mammītei bija kladīte un vesela dokumentu kaudzīte.

 

Esi tos skatījusi?

Kāda sakritība, pēc Jāņiem biju Valmierā uz Līgo svētkiem un māsa man parādīja dokumentus, tie patiesi ir interesanti, atsauc atmiņā daudzas lietas.

 

Tos dokumentus varētu noskenēt.

Mani vecāki sadedzināja dokumentus, lai tas nekad neatkārtotos.

Mana mammīte vēl paspēja paņemt dokumentus tai baisajā naktī, kad viņu ar mazo bērniņu uz rokām, izsūtīja. Daudz ko nepaspēja paņemt, bet dokumentus, pasīti, dažas kartiņas, kas viņai bija ļoti mīļas un dārgas, paņēma.

 

Mēs atgriezāmies 1958.gadā. Mammīte pirms izsūtīšanas dzīvoja Stabu ielā un mēs  varējām palikt Rīgā. Viņas dzīvoklī dzīvoja jau krievu ģimenīte. Iegājusi savā istabiņā un redz, ka dažas mēbelītes ir viņas. Brīva ir bijusi tikai viena istaba ar virtuvi, bet tā ir bijusi par mazu, lai viņa ar savu kuplo ģimenīti tajā apmestos. Visi aizbraucām uz Valmieru pie mātes vecākiem. Atceros, ka mammīte un tēvs, pusotru gadu bija bez darba, tikai tādēļ, ka bijām izsūtīti. Valmieras gaļas kombināta kadru daļas priekšnieks, pats bijušais izsūtītais, pieņēma darbā manus vecākus. Vēlāk iedeva divistabu dzīvokli, pašā pilsētas centrā.

 

Vai šajos gados runājāt ģimenē par izsūtījumu?

Runājām. Tēvs pat bija 70.gados aizbraucis uz Sibīriju. Mamma par to pat dzirdēt negribēja. Tēvs bija aizbraucis, paskatījies un viņam pat nostaļģija pēc pārdzīvotā, pēc pieredzētā parādījās. Viņš arī ar rūgtumu brauca, bet bija kaut kāda interese apskatīt vietas, kā ir bijis, kā ir ... .

 

Ko viņš stāstīja?

Tēvs teica, ka viss ir saglabājies kā bijis, daudz cilvēku saticis, aprunājušies, palikušie viņu atcerējušies, cilvēki sirsnīgi. Pati vieta maz mainījusies, bet otrreiz viņš tur vairs nebrauks.                   

 

Ar kādām sajūtām Atmoda?

Ar pacēlumu, ar lielu cerību. Jutu, ka tas ir mans.

 

Kas Tevi tajā satrauca?

Visu to, kas bija un bija noticis ar mani, es vienkārši nepieņēmu, nevarēju pieņemt. Pēkšņi viss mainījās un man arī gribējās mainīties. Savādāk nevarēju.

 

Tu biji tur, kopā ar visiem?

Biju un tas ir daudz. Gribēju palīdzēt atgūt kaut daļēju piemiņu saviem vecākiem.

 

Jūtu, ka maz vēl esmu izdarījusi.       

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
<


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: