Rasmas Krastiņas atmiņas


Stāsti

Attēlu galerija
Pārējie attēli...

Rasma Krastiņa
dzimusi 1936.gadā 
Ropažu pagastā.

 

 

Pienāca 1941.gada 14.jūnijs. Man bija 5gadi. Mēs dzīvojām Ropažu pagasta ''Sēliešos''. Zem viena jumta dzīvojām trīs paaudzes – vecvecāki, tēvs, māte un mēs četri bērni, māsa Inta – 7.5gadi, brālis Girts – 6.gadi, es, Rasma – 5gadi un jaunākais brālītis Jānītis – nepilnus divus gadus vecs.

 

Mājas piederēja tēva tēvam Augustam Pētersonam un viņa sievai, mūsu vecaimātei – Trīnei Pētersonei. Mūsu tēvs Voldemārs Pētersons, dzimis 1897gadā, strādāja tēva saimniecībā kā jaunais puisis, bijis strēlniekos, 5.Zemgales pulkā, 7.rotā, 5.vadā. Man ir fotogrāfija no 1917.gada – Ložmetējkalnā. Tēvs bija ļoti kārtīgs un strādīgs, necieta mutes bajārus, bija aizsargs. Mana māte, Anna Pētersone (Štauere), dzimusi 1902.gadā, bija skolotāja Ropažu 7.gad. skolā - aizsardze un aktīva sabiedriskajā dzīvē. Mūs pieskatīja un palīdzēja audzināt mammas mamma – mūsu otrā vecāmamma – Jūle Štauere, kura dzīvoja ar mums kopā.

 

Vectēvam bija izveidota un labi nostādīta lauku saimniecība, govis, zirgi, aitas, cūkas un mājputni, zeme apmēram 60.ha. Es neatceros, kas tā bija par dienu, bet, ja atmiņa neviļ, atceros, ka māja smaržoja pēc ceptiem pīrādziņiem.

 

Un tad bija viss ... .   

 

Mūs, visu ģimeni, aizveda uz Šķirotavas staciju un sastūķēja lopu vagonos. Tēvs ar mums kopā nebrauca. Tikai vēlākos gados uzzināju, ka vīriešus veda atsevišķos vagonos. Es neatceros neko no ceļa turp – ne ko dzērām, ne ko ēdām, kā gulējām, pilnīgi neko.

 

Nonācām Tomskas apgabala, Parabelas rajona, Čigarskas ciema padomes Petkaļas sādžā. Kad mēs tur nonācām arī neatceros, ir atsevišķas atmiņu drumslas.

 

Dzīvojām mazā mājelītē, netālu bija neliels uzkalniņš. Mēs bērni bieži skrējām skatīties vai nenāk mūsu tētis. Toreiz mēs nezinājām, ka nekad viņu neredzēsim.

 

Laikam jau kaut kādas dobītes mums bija ierādītas. Mamma pati to zemīti uzraka un iestādīja nopelnītos kartupelīšus, pēc laika to zemīti atņēma un iedeva citu. Tad jau varēja tikai puskartupeli iestādīt, bet, kad trešo reizi ierādīja jaunu zemes gabaliņu – varēja zemē iestādīt tikai miziņas ar asniņu.

 

Mūsu mamma strādāja visādus darbus – agrā pavasarī ganīja lopus, apavu nebija, kājās kaut kādas lupatu čības: kā lai nesaslimst? Viņa Latvijā bija rokdarbu skolotāja, šeit Sibīrijā viņa krievietēm izšuva galvas lakatiņus – trīsstūrīšus, lai uz pieres daļas būtu izšuvums, par to saņemot kaut ko ēdamu.

 

Bet kā lai pabaro četrus mazus bērnus???

 

1942.gadā nomira mazais brālītis – Jānītis. Mamma staigāja pa sādžu izlūdzoties dēļu gabaliņus un sanagloja kastīti – zārciņu savam jaunākajam bērniņam. Māsa atceras, ka mamma pa naktīm tika saukta uz pratināšanu. Mēs jau redzējām tikai viņas saraudātās acis. Mūsu mamma ļoti baidījās, lai mēs nesāktu zagt, jo mēs visu laiku bijām pusbadā. Vietējie puikas ķēra žurkas, laikam varēja nodot ādiņas. Mammas gatavotie žurku ''cepeši'' man likās garšīgāki kā šodien vistas cepetis. Ēdām visu kas kust, kas nekust – virzu, balandas, nātres un c. To visu var ēst, ja ir aizdars, bet, ja ir tikai ūdens un pat sāls nav???

 

Atceros, ka reiz bijām, droši vien nočiepuši maizes gabaliņu, paslepus ēdām un pāri palikušo gabaliņu noslēpuši mājelītes jumtā. Mamma ieraudzīja un mēs dabūjām pērienu ... , viņai pašai bira asaras.

 

1943.gadā nomira brālītis Gintiņš. Mamma cep uz plītiņas kaut kādas kartupeļu pankūciņas, brālītis vairs nevarēja ieēst. Viņš gulēja uz grīdas pie plītiņas, kājiņas pierāvis. Viņam vairs nebija kastītes – zārciņa, ietina kaut kādās drēbītēs un apraka.

 

Māsai – astoņgadīgai meitenei bija jāauklē krievietei zīdainītis. Krievietes sastājušās rindā un skatās, kā aukle tiks galā ar raudošo zīdainīti. Bet bija jātiek galā, jo tad vismaz maizīti saņēma

 

1944.gadā nomira mūsu mammīte. Arī viņu ietina drēbītēs un apraka.

 

Kas to darīja un kā un kur, tas man no atmiņas ir ārā. Es daudzreiz domāju, kāpēc es neko neatceros, bet varbūt tā ir mana, maza bērna neapzināta aizsardzība, lai nesajuktu prātā no tām šausmām. Palikām abas ar māsu. Man bija 8.gadi, māsai – 11.gadi. Kur dzīvojām, ko ēdām neatceros. Mums bija tas, kas mugurā, jo viss cits jau bija agrāk samainīts pret ēdamo.

 

Kad mammīte vēl bija dzīva, mēs visi pēc kārtas šausmīgi slimojām – augoņi bija visur, man visa galva vienās krevelēs, mati pilni ar utīm, niez šausmīgi. Zāļu nekādu, vienīgi savs urīns. Kad abas ar māsu slimojām ar malāriju, tad mammīte brīnumainā kārtā bija dabūjusi zāles – mēs izveseļojāmies.

 

Palikušas divatā ar māsu, droši vien klaiņojām un centāmies kaut ko nozagt.

 

Mēs Sibīrijā bijām kopā trīs ģimenes no Ropažiem:

Mēs Pētersoni - 6 cilvēki + tēvs,

        Saliņi       - 5 cilvēki + tēvs

        Gūtmaņi  - 4 cilvēki + tēvs,

 

Par tēviem nevienai ģimenei nekādu ziņu nebija. No mūsu sešu cilvēku ģimenes – dzīvas palikām mēs ar māsu. No Saliņu ģimenes – dzīvi palika bērni Kārlis un Maija, mamma un Andrītis mira. No Gūtmaņu ģimenes četriem cilvēkiem: Mammas, Ārijas un Andrīša, neatgriezās neviens, visi palika Sibīrijā. Sakarā ar Gūtmaņu Elzas miršanu man tādas atmiņu drumslas: viņa bija ļoti skaista sieviete ar garām matu pīnēm. Viņa bija nomirusi, ap matiem, kur tie saskaras ar seju ir balta josla no utīm, kas lien ārā. Acu dobumi pilni. Gūtmaņu ģimenē bija arī maziņš zīdainītis, kuru Šķirotavas stacijā caur vagona lodziņu vai durvīm izdevās atdot radiem. Paldies, Dievam, vismaz viena dvēselīte palika dzīva no tās ģimenes. Cik tas maksāja un kā tas izdevās, tas ir Dieva ziņā.

 

Tur, kur mēs dzīvojām, droši vien vēl bija latvietes, tikai es atkal neko neatceros.

Atceros, ka mūs veda uz kādu bērnu namu, bet tur neņēma pretī. Mēs ejam projām un puišeļi mūs apsaukā ''fašisti'', ''fašisti'' un met ar akmeņiem un sprunguļiem. Bet tie bērni jau arī bija bez vecākiem. Otrreiz gājām uz citu bērnu namu un mūs ar māsu, un vēl citus bērnus, ievietoja Novoseļcevas bērnu namā. Viss jau būtu labi, bijām zem jumta, daļēji apģērbušās – katūna kleitiņas, fufaiciņas, arī paēdušas, bet izsalkums vienalga visu laiku bija. Ar māsu bijām dažādās grupās, reti satikāmies. Satiekoties runājām latviski, bet bērni ir nežēlīgi, viņi mūs izsmēja un izzoboja. Tad mēs satiekoties sarunājāmies krieviski un divos gados aizmirsu latviešu valodu, pat nesapratu.

 

Bērnu namā sākām iet skolā. Es beidzu divas klases, bet māsa otro un trešo klasi.

Mūs arī pārkrustīja – no Rasmas tiku pārkrustīta par Raju, bet Intu par Ņinu. Uzvārds gan palika tas pats.

 

Arī pionieros vajadzēja iestāties. Kad man Latvijā lika stāties pionieros, teicu, ka vienreiz jau esmu iestājusies.

 

Bērnu namā mums bija visādi darbi jādara. Krievijā tai laikā grīdas bija jāskrāpē ar lieliem nažiem, lai pēc tam nomazgātu baltas. Tas bija mazo meitenīšu darbs savās telpās. Zālēm lasījām bērzu pumpurus. Bērnu namā visbriesmīgākā bija tualete – ārā visiem kopā. Vai tur bija durvis vai nē, neatceros, tikai mums, mazajām meitenēm, bija bail vakaros iet ārā (no puišeļiem). Mēs sēdējām uz savām fufaiciņām un dīdījāmies, kamēr ārā vairs nevajadzēja iet. Varam iedomāties, kā mēs odām ... .                                                   

 

1946.gada 15.jūlijā mēs atgriezāmies Latvijā (tā ir teikts reabilitācijas dokumentā), ko saņēmu 1990.gada 11.novembrī, un kuru parakstījis Z.Indrikovs. Atpakaļceļu neatceros atkal ir atsevišķas atmiņu drumslas. Aizbraucot no bērnu nama, manas grupas meitenīte, kuru pārējie neieredzēja un apsaukāja par (Лиса) lapsu, man atdeva savu jauno fufaiciņu, jo manējā bija veca un stipri oda. Tam bērnam bija laba dvēselīte ... .

 

Tas bija Maskavā, mūsu vagons stāvēja uz sliedēm, tanī ienāca vairāki cilvēki un kaut ko stāstīja latviešu valodā, bet es nesapratu. Mēs atbraucām lopu vagonos un Rēzeknes stacijā tikām pārsēdināti pasažieru vagonos. Rīgā mūs ievietoja Kuldīgas ielas bērnu namā, vispirms, protams, atutojot un nomazgājot. Mūsu grupā tika atvesti ap 70.bērnu līdz 16.gadiu vecumam. Par to paziņoja tuviniekiem, radiem.

 

Pēc karantīnas laika mūs pieņēma tēva māsa Matilda Ploriņa. Viņai pašai bija četras meitas – 16, 15, 13 un 11gadu vecas, bet vīrs bija lēģerī Maskavā. Tantes ģimene tai laikā dzīvoja mājā no kurienes mūs 1941.gada 14.jūnijā aizveda. Viņas ģimene kara laikā bija devusies uz Kurzemi, bet atgriežoties – savās mājās vairs netika. Kara laikā bija nomiruši vecaistēvs un vecāmāte, dzīva palikusi otra vecmāmiņa – tēva māte.        

 

Atbraucot no Sibīrijas, gandrīz visi bērni bija slimi. Man bija tuberkuloze, rahīts, bojāta redze. Māsa par brīnumu bija vesela. Dzīvojot tantes apgādībā mani gada laikā gandrīz izārstēja ar tikko slauktu govs pienu. Jādzīvo bija taupīgi, jo lauciniekiem bija lielas nodevas jānodod kolhozam. Tā kā vīriešu ģimenē nebija, tikai pusaugu meitenes, bija jāapdara visi darbi.

 

Latviešu valodu, rakstīt un lasīt apguvu tikai 10.gadu vecumā, tad arī sāku burtiski ''rīt'' grāmatas bez jēgas. Jūlijā atbraucām un septembrī sāku iet skolā, tajā pašā, kur kādreiz strādāja mūsu mammīte.Es gāju 2.klasē, māsa, 3.klasē, arī trīs māsīcas gāja tai pašā skolā. Māsa ar vienu no māsīcām mācījās vienā klasē un uz skolu viņas gāja maiņās – viena vienu dienu, otra otru dienu vai arī ik pēc trim dienām, jo vajadzēja padarīt mājai nepieciešamos darbiņus. Pirmo gadu es vairāk slimoju nekā gāju skolā, bet uz trešo klasi mani pārcēla. Vasarā gāju ganos.

 

Pienāca 1949.gada 25.marts. Mēs gulējām skolas internātā, jo līdz skolai bija jāiet 6.km un apavi tajā laikā bija ... ? Atceros, skolā iepriekšējā vakarā bija jūtams nemiers. Skolotāju aizsauca uz vietējo Pagasta namu uz sapulci. Bērni satraukti. Nakts vidū guļamtelpā ienāk skolotāja un daudzus bērnus modina, liek ģērbties ... . Izdala liecības un ved uz citu telpu. Es pieceļos kopā ar māsīcu Mirdzu, viņai liek ģērbties, bet man nē. Nesaprotu, kāpēc? Es tomēr ģērbjos ... skolotāja Strazdiņa reizes trīs mani attur. Beidzot, skolas direktors R.Dandens, mani pasauc un saka, ka mums abām ar māsu nekur nav jābrauc. Viņš tikai noprasa: vai mums esot kādi radi? Bet es neko nezinu. Zinu, ka kaut kur ir krustmāte, tikai nezinu ne viņas vārdu, uzvārdu, ne mājas nosaukumu. Lūdzu, lai ļauj man aiziet uz māju, lai redzētu, kas tur ir noticis. Atļauju saņemu.

 

Pieceltos bērnus aizved uz atsevišķu telpu un tur ieslēdz, pie durvīm paliek apsardze ar šautenēm. Kad tiek atvesti vecāki un bērnus atdod viņiem.

 

Es esmu saņēmusi atļauju doties uz mājām. Divās nastiņās iesienu savas un māsas grāmatas un dodos ceļā. Kājās siksniņkurpītes, bet ceļš ne īsti ragavu, ne ratu. Kādus trīs kilometrus mani paņem vezumā paziņas, kas atbraukuši pakaļ saviem bērniem, vēl trīs kilometri jāiet savām kājām. Esmu 1.5 - 2. km no mājām, pretī nāk vietējais mežsargs Sloka. Viņš man saka: sīkais, ja negribi braukt uz Sibīriju, mūc mežā, jo mašīna pašreiz ir mājās. Man divreiz nav jāsaka, jo vēl neesmu aizmirsusi tos ''labumus''. Es kā zaķis ceļam pāri un mežā iekšā – sniegs līdz ceļiem. Man tikai bail, ka ieraudzīs manas pēdas un mani atradīs. Esmu ļoti piekususi, apsēžos uz celma un dzirdu, ka garām aizrūc mašīna. Dodos uz mājas pusi. Zeķes cauras, kurpes slapjas, es pati arī, toreiz pat iesnas nebija.

 

Mājās,(mēs dzīvojām divās istabās), uz galda maizīte, ievārījums, gaļas gabaliņi ... redzams, ka steigā cilvēki centušies ieēst. Otrā istabā, savā gultā, vecāmamma. Viņa bija nespēcīga un gandrīz akla un cilvēks ar šauteni ... stāv ...un gaida onkuli, jo viņš neesot bijis mājās.

 

Atnāk onkulis, viņu aizved ... uz Ropažu staciju, kur jau aizvesta viņa ģimene. Viņš mani aicina līdzi, bet es atsaku, jo zinu, ka man nav jābrauc. Viņš jautā: kur tu dzīvosi, ko ēdīsi? Atbildu, ka neko nezinu, bet nebraukšu. Cilvēks ar šauteni arī mani neaiztiek un es palieku.

 

To nakti mani izguldīja kaimiņi. Atceros kaut kādas mantas maisos un kurpes bija aizceļojušas pie viņiem. Man tas bija vienaldzīgi tad un arī tagad. Manta laimi nenes.

Otrās dienas pievakarē pēc mums atnāca ļoti attāla radiniece. Kaimiņš iejūdza zirgu, ratos iecēla vecmammu, viņas mantas, bet man jau nekā nebija, tikai tas, kas mugurā. Pa puskrēslu aizveda mūs uz ''Puķītēm''.

To labo cilvēku ar lielo burtu es saucu par savu audžumāti. Pēc radu rakstiem viņa bija mana vectēva brāļa sieva. Manai vecmammai bija daudz gadu, man nepilni 13.gadi. Audžumātei – Jetei Pētersonei pašai nebija veselības, vīrs miris jau 1941.gadā, divas pusaugu meitenes, mazākā meita tēvu nebija redzējusi. Viena no meitenēm mācījās Rīgā, otra strādāja mājās.

 

Sāka veidoties kolhozi. Pēc 25.marta, kad beidzās skolas pavasara brīvdienas, skolā jāraksta sacerējums: kā es pavadīju pavasara brīvdienas? Es mācījos 4.klasē un arī uzrakstīju patiesību, kā meklēju jauno dzīvesvietu. Dabūju pirmo un vienīgo 1 skolas laikā. Audžumātei jānāk uz skolu, viņa negāja, bet es paliku pēc stundām un sacerēju ... skaistu pasaciņu.

 

Tad vēl piedzīvojums: es paliku ar to, kas man mugurā, nāk siltais laiks, bet ko mugurā vilkt nav. Klases bērni samet pa kapeiciņām un uzdāvina man divus metrus  katūna – zili rūtainu drēbīti.

 

Mācoties 6.klasē, mani pierunā stāties komjaunatnē, ir jau 14.gadi. Man liek noprast, ka tā vajag, audžumāte neiebilst. Atbraucam uz Rīgu, Lāčplēša ielā ir tā iestāde. Par pirmo sekretāru ir mūsu skolas bijušais skolotājs T.Brauns. Esam kādi 6 -7 bērni, visus bērnus uzņem, palieku pēdējā. No kabineta visus izdzen, arī manas skolas sekretāru, un laikam sprieda, ko darīt ar mani. Kad mani iesauca, tad pirmais jautājums bija: vai mani vecāki bijuši aizsargos? Tēvu pēdējo reizi redzēju piecu gadu vecumā, savukārt māti – 8.gadu vecumā. Sekoja jautājums: kāpēc es stājos? Safantazēju patriotiskajā garā, jo sacerējumus rakstīju labi. Mani uzņēma. Bet tā pazemojuma sajūta nav aizmirstama ...

 

Paradokss – mācoties 7.klasē es biju skolas komjaunatnes sekretāre un vedu citus bērnus uz Rīgu. Centos mācīties cik vien iespējams labi, jo sapratu, ka kolhozā palikt negribu, gribu mācīties tālāk.

 

Pēc pamatskolas beigšanas abas ar draudzeni iesniedzām dokumentus Jelgavas pedagoģiskajā skolā, domājām, ka būs kopmītnes, būs stipendija. Tikām galā, mans nodoms bija iet mammītes pēdās. Iestājeksāmeni nebija jāliek, jo beidzu skolu kā teicamniece. Mierīgi gaidu septembri. Vajadzēja vēl dabūt atļauju no kolhoza priekšsēdētāja. Priekšsēdētājs tas pats komjaunatnes sekretārs T.Brauns.

Kuriozs – es, jauna 16.gadīga meitene, rīta agrumā eju pēc tā papīra, priekšsēdētājs , gultā gulēdams, to paraksta.

 

Visi 16 gadīgie bērni skaitījās kolhoznieki un vasaras brīvlaikā bija jāstrādā – jāravē, jāvāc siens un labība. Labību sēja kūlīšos un krāva statiņos, kombainu vēl nebija. Nopelnīt neko nevarēja, iztikām ar piemājas zemīti, vienīgo gotiņu un ruksīti. Un tad pienāca ''pasaules gals''. Nedēļu pirms pirmā septembra saņēmu no Jelgavas visus dokumentus atpakaļ, izņemot raksturojumu un biogrāfiju. Esmu izmisumā. Skaļi raudādama eju uz skolu pie skolotājas L.Daudenas. Viņa sazvanās ar Jelgavu un saņem atbildi – padomes lēmums, ka bandītu bērns nedrīkst audzināt padomju bērnus.

 

Ko darīt tālāk?

Skolotāja iesaka dažādas lauksaimniecības skolas, bet mani tas galīgi neinteresē. Es gribu uz Rīgu, uz Industriālo politehnikumu, jo tur ir iestājusies mana bērnības draudzene – Zuture Dzintra (Stradiņa ), laime, ka skolotāja atbrauca man līdzi un izstāsta manu bēdu un saņemam padomu – rakstīt tikai, ka vecāki miruši. Viss notiek. Tieku uzņemta plānotājos un pēc pusgada, noliekot papildus eksāmenus, tieku ķīmiķos. Draudzība vairs neturpinājās, jo bijām dažādās ''svara kategorijās', tik dažādas. Tehnikuma izveidojās apstākļi, ka nebija vairs kur dzīvot. Pasniedzējs Veinbergs man un vēl divām meitenēm palīdz tikt kopmītnē.

 

1956.gadā beidzu RIP, ķīmijas nodaļu kā tehniķis – tehnologs, silikātu specialitātē. Tieku norīkota darbā Porcelāna fabrikā, kas atrodas Jaunmīlgrāvī, Lēdurgas ielā 3. Atkal nav kur dzīvot. Rīgā varēja strādāt tikai ar pierakstu . Iekārtojos gultas vietā pie vienas vecas kundzes, bet pierakstīta biju citur. Mēģināju iestāties Politehniskajā institūtā, bet neveiksmīgi.

 

1961.gadā apprecējos. Fabrikas priekšniecība man piešķīra vienas istabas dzīvoklīti Āgenskalna priedēs.1962.gada 29.novembrī piedzima mūsu meita Inga, Bērna piedzimšana ir katras ģimenes izturības pārbaude. Manai ģimenei neklājās viegli, vīrs bija četrus gadus jaunāks par mani, arī tēva lomai par jaunu. Latviešu bērnu silītē vietas nebija un arī bērnu dārziņā – nē. Nācās visādi pielāgoties esošajām grūtībām. Kad dabūju vietu dārziņā, problēma bija atrisināta, tikai mazā Inga bija pirmā dārziņā un pēdējā vakarā (pēc plkst.19). Kad mazā sāka iet skolā, paldies, Dievam, skola bija tuvu mājām. Telefona man nebija, un kā jūtas bērns visu dienu pats savā vaļā.

 

Savas darba gaitas fabrikā sāku kā kontroliere, bet drīz sāku strādāt par meistari dažādās porcelāna ceha nodaļās. Biju aktīva arī sabiedriskajā dzīvē – gan komjaunatnē, gan arodbiedrībā. Paaugstināju savas zināšanas dažādos kursos, beidzamie – 1985.gadā, Leņingradā (Sanktpēterburgā).Visa dokumentācija bija krievu valodā, 1959.gadā , īsu brīdi latviešu valodā, bet tas bija īss brīdis. Kolektīvs mums bija draudzīgs, kamēr bijām atsevišķa fabrika. 1963.gadā tika apvienotas abas porcelāna ražotnes Rīgā, mūsējā – Jaunmīlgrāvī un porcelāna fajansa rūpnīca Maskavas ielā. Pensijā aizgāju 1991.gadā, bet turpināju strādāt. Rūpnīca nepārtraukti tika pārveidota, nāca dažādi priekšnieki. Es tiku iecelta par tehniskās kontroles priekšnieci, vēlāk realizācijas daļā. Nācās ar ražojumiem braukt pa visu Latviju.

 

Atmodas sākumā, mēs, nedaudzie latvieši, inženiertehniskie darbinieki, cīnījāmies, lai mūsu ražotni nelikvidētu – gājām gan pie Birkava, gan Godmaņa padomniekiem.                    Visi bijām iestājušies Tautas frontē, piedalījāmies Baltijas ceļā - sadevāmies rokās vienotajā cilvēku ķēdē pie Berģiem – Lietuva, Latvija, Igaunija. Bijām pie Jēkaba ielas nama, kad mūsu deputāti balsoja par Latvijas neatkarību – skaitījām līdzi un no saviļņojuma raudājām..

 

Interesanti bija vērot savus bijušos kolēģus – cittautiešus, cits meta kažoku uz otru pusi un no pārliecinātas partijnieces pārveidojās par ticīgo ar krustiņu kaklā. Arī mūsu pašu bāleliņi bija dažādi – gan vienaldzīgi, gan bailīgi.

 

Ar 1996.gada 2.janvāri, aizgāju no rūpnīcas, jo vairs nebija darba, viss gāja uz galu. Tajos juku laikos netika kārtīgi maksāti nodokļi, jo kārtojot pensijas pārrēķinu, izrādījās, ka 1.5.gaduz esmu strādājusi par baltu velti.

 

1996.gadā sāku strādāt zobārstniecībā kā sterilizācijas māsa, bet tikai bez darba līguma. Nostrādāju līdz saviem 72.gadiem šajā jaukajā kolektīvā. Darba devējs mūs katru gadu apdrošināja, varējām savu veselību pārbaudīt.

Mūsu mammītes jaunākais brālis - Karlis Banga dzīvoja Zviedrijā un vairākkārt aicināja gan mani, gan māsu ciemos. Bet izbraukšanas vīzu mums vienmēr atteica. Pēdējo reizi, tas notika 1978. gadā vīzu daļā, viens ierēdnis, tā ap gadiem 40. man saka šādus vārdus: Bet vai Jūs turat labu prātu uz padomju varu, zinot, ka Jūsu veči tur aizgājuši bojā? Gribējās viņam atteikt, ka tie ''veči'' bija viņa vecumā, bet es to neuzdrošinājos.

 

1986.gadā rūpnīca man piešķīra ceļazīmi uz Bulgāriju. Gribējās izmēģināt , vai mani laidīs. Palaida. Pēc tam rakstu onkulim – Kārlim Bangam uz Zviedriju, lai mēģina vēlreiz mani uzaicināt. Bet viņš vairs to nespēja ne fiziski, ne materiāli un 1987.gadā viņš mira, sēžot pie sava drauga slimības gultas slimnīcā.

 

1986.gadā apprecējās mana meita, mācoties augstskolas pēdējā kursā. Piedzima mazmeitiņa Lauriņa. Znots ļoti labs. Cik vien varēju, palīdzēju . Pārmaiņus ar znoti četrus gadus vadājām meiteni uz mūzikas skolu Majoros. 1991.gadā piedzima mazdēliņš – Kārlītis, barikāžu bērns. Viņu vairāk palīdzēja audzināt znota vecāki Jēkabpilī. Priecājos, ka meitai izveidojās veiksmīga un laba ģimene. Pati arī ieguva augstāko izglītību. Jau esot divu bērnu māmiņai, izmācījās un ieguva otru profesiju – psihoterapeite. Mazmeitiņa beidza bakalaurus Kultūras akadēmijā – kultūras sakariem ar Franciju, tagad turpina studijas Francijā. Mazdēls beidz pirmo kursu RTU.

 

Es vadu savas dienas kā pensionāre. Man ir mazs dārziņš (600m), vasarā tur esmu vairāk kā Rīgā. Reizi mēnesī cenšos apmeklēt mūsu represēto kluba sapulces.

 

Esam tikušās tās Sibīrijas meitenes, kas reizē atbraucām 46.gadā. Katrai sava laime, savas raizes, savas slimības, bet degunus neesam nokārušas.

 

Ticam, ka Latvija bija, ir un būs. Skaista, Bagāta. Laimīgu un priecīgu ļaužu pilna!

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
<


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: