Roberta Jurcika atmiņas


Roberta Jurcika atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija
Pārējie attēli...

 

 

 

Roberts Jurciks
dzimis 1930.gadā 
Bauskas rajonā.

 

Manai mammai, kad sākās 1.Pasaules karš, bija septiņi vai astoņi gadi, tēvam nedaudz vairāk – 14, 15 gadu. To, ko viņi man stāstīja: viņiem bija jābēg, nāca vācieši. Tēva ģimene dzīvoja pāri robežai, Lietuvas pusē. Skaitījās viņi lietuvieši. Toreiz nebija atsevišķa nodalījuma, ka tā ir Lietuva kā valsts. Vecāki stāstīja, ka vācieši ir tie sliktie, bet krievi ir tie labie. Mātes vecāki bēga uz Vidzemi, uz Piebalgu, arī tēva ģimene no Lietuvas bijuši tajā pašā Jaunpiebalgas pusē. Viņi stāstīja, cik labi ir ar krieviem satikuši, cik tie ir sirsnīgi ļaudis. Vecākās sievas pamācījušas jaunākās: "Jūs tur smērējieties, lai nesmukas izskatāties, kad ienāks vācieši." Viņi ir briesmīgi cilvēki, ļoti slikti attiecās pret iekarotajām ģimenēm un cilvēkiem. Tā man arī izveidojās respekts, krievu tauta tā ir laba tauta. Kad man bija deviņi gadi sāku saprast, ka vācieši tie sliktākie. Tā viss arī notika līdz 1940. gadam.

1940. gads jau vēl nebija nekas briesmīgs priekš manis. Tikai tad, kad ģimene saņēma kādu laikrakstu, tad, kad 1939. gadā krievi karoja ar somiem, tēvs lasa avīzi un saka: “Redz kā tie krievi zaudē tiem somiem, daudz karavīru zaudējuši un somi neko salīdzinājumā ar krieviem.” Man, jaunam puikam, līdz asarām; kas tie par somiem, ka tik briesmīgi daudz tos krievus iznīcina, kas tā par karošanu, tā manā, bērna izpratnē toreiz biju pilnīgs krievu atbalstītājs.

Te jāsāk no tā, kā mani senči ir veidojušies. Māte par meitu pie saimniekiem bijusi. Aizgājusi no sešpadsmit gadiem strādāt. Kādu dienu saimnieks ir paņēmis viņu uz Skaistkalni, uz tirgu un saimnieks grib arī puisi nolīgt. Saimnieks saka mammai: “Nu skuķi kā Tu domā, šo varēsim ņemt par puisi. mamma, kā jau meitēns, teikusi: “Saimnieka darīšana tā ir, viņam jau tā teikšana.” Tā saimnieks tēvu paņēmis par puisi. Tēvs jau kādu gadu pie saimniekiem bija strādājis. Tēvs ar mammu sapazinušies, samīlējušies un nodibinājuši ģimeni. 1928. gadā apprecējušies. Tā es esmu cēlies no vienkāršas strādnieku ģimenes.

No mātes puses arī diezgan liela ģimene bijusi – sešas meitas, vecākā meita jau padsmitgadniece, 1915. gadā aizgājusi uz Rīgu, nezinām kādu iemeslu dēļ un no tā laika nav nekādu ziņu, tā arī pazudusi. Viena dzimusi bēgļu gaitās.

Tēva ģimenē trīs brāļi un divas māsas. Tēva mājas ir turpat netālu no Skaistkalnes, Sesitskas muižas teritorijā. Muižkungs Sesitskis - Lietuvā, tajā teritorijā viņiem māja bijusi. Dokumentos tēvs skaitījās lietuvietis, bet ģimenē neviens lietuviski nerunāja, neprata, savā starpā runāja latviski, cik pie viņiem esmu bijis, nekad lietuviski nerunāja. Es pēc tā secinu, kad viņi 1939. gada rudenī brauca uz Biržiem pēc traktora, pirka angļu markas traktoru, līdzi viņiem bija tulks, kas tulkoja no lietuviešu valodas uz latviešu, lai saprastu, kā ar to apieties. Tā arī netiku dzirdējis, ka viņi lietuviski runātu un sapratu, ka tās ir latviešu ģimenes. Arī kaimiņos dzīvoja latviešu ģimenes gan Bārbelē, gan Lietuvas pusē.

Manas mātes vecāki ir dzimuši Latvijā, bet savā laikā arī aizgājuši uz Lietuvu, jo tur muižkungi ir bijuši devīgāki, labsirdīgāki. Latvijas pusē sākās strādnieku nemieri, tika dedzinātas muižas un daudziem iesaistītājiem bija jādodas projām. Manai vecmammai, atnākot no darba, kaimiņiene saka: “Atjāja žandarmērija, tavu vīru piesēja pie zirgiem un aizvāca uz muižu, apsūdzot muižas dedzināšanā. Kādus astoņus kilometrus no mājām atradās Bruknas muiža, kur bija apmetusies vācu žandarmērija jeb vācu vienības. Tā vecmāte ar kaimiņieni, kura prata runāt vāciski, ir devušās uz muižu skatīties, kas ar viņu ir noticis. Aizejot, ieraudzījušas, vīrs pie ozola piesiets, sargs viņu apsargā un klāt nelaiž. Muižā patreiz tiesu spriežot, ko tad darīt ar viņu. Kaimiņiene izstāstījusi, kāda situācija bijusi un lēmēji palaida vectēvu brīvībā. No tās reizes viņš palicis nikns uz kaimiņiem, kas to nodevuši, pametis saimniekošanu un aizgājis uz Lietuvu, uz Biržas pusi, kur dzīvojusi vecāmāte. Vecaistēvs aizgājis ar visām meitām, pēcāk bēgļu gaitās un nonāk Jaunpiebalgā. Kad beidzās 1.Pasaules karš, pat ātrāk, vecaistēvs atgriežas Skaistkalnē. Manai mammai tad bija kādi 12 gadi. Tā kā vectēvam ar visām meitām galā netikt, atdevis manu mammu audzināšanā māsīcai, kura bija precējusies ar lietuvieti. Kad mammai palika 16 gadi, lai nebūtu jāņem Lietuvas pase, viņa atnākusi uz Latviju, izņēmusi pasi un noslēgusi līgumu ar saimnieku.

Vecāki bija strādīgi, cītīgi, mamma it sevišķi enerģiska. Viņa vienmēr vēlējusies, lai būtu savs stūrītis, kur dzīvot, lai būtu savs zemes pleķītis, kur varētu tikai viņa darboties, lai viņai kaimiņš netraucētu un, lai viņa kaimiņiem netraucētu. Tā viņi gāja par kalpiem turpat pie Bārbeles saimniekiem. Visilgāk viņi nokalpoja pie Dreņģera, faktiski ģimene dzīvoja Dreņģera sievas mājās “Līplanti”. Pats saimnieks bija izglītots cilvēks, profesors jau gluži nē, bet zinātniski medicīniskais darbinieks. Strādāja kopā ar Kirhinšteinu bioloģijas laboratorijā – Kleistos. Drenģerim bija kuļmašīna un tēvs sākumā par palīgu, kopā ar Popi Arturu, manu krusttēvu, strādāja uz tās. Kādus divus gadus abi kopā nostrādāja, līdz Arturs aizgāja pensijā. Saimnieks uzticēja mašīnu manam tēvam. Tēvs līdz pat 1944. gada rudenim, kad ienāca krievi, nostrādāja uz kuļmašīnas. Tajā rudenī ievilkās kulšanās darbi, tēvs tālāk no mājām kūla. Oktobra beigās tēvam pienāca izziņa, ka jāierodas kara komisariātā. Mamma saka: “Iejūdz zirgu un aizved tēvam paziņojumu, lai viņš zinātu, kurā datumā viņam jāiet uz kara komisariātu.” Aizbraucu pie viņa un viņš saka: “Labi, Tu man zirgu atstāj un pats ej mājās.” Tā palika. Pagāja kāda nedēļa, nekādas ziņas nav, Popa Artura arī nav, dampis pamests savā vaļā. Pēc nedēļas ierodas tēvs ar visu zirgu, arī ar Arturu. Izrādās, ka arī viņam ir bijis paziņojums par ierašanos kara komisariātā. Abi divi nolēmuši neiet un sāka slēpties.

Vecāki bija paņēmuši uz renti mazu kalpu māju, pavisam 15 ha zemes, aramzeme tikai divi ha – pārējais mežs, krūmi un divi diezgan lieli purvi, turpat pie pašas mājas. Zemes pleķīti viņi paņēma no Bārbeles pamatskolas direktora Reinika. Viņš aizgāja pensijā un vairs nevarēja saimniecību vadīt, it kā vecpuisis. Mamma vēl viņa mantas veda uz Rundāles pili. Mūsu jaunās mājas - “Līgotņi”.

Tad, kad 1940. gadā ienāca krievi, pie mums uzradās vēl viena ģimene, it kā no Rīgas, bet tā bija saistīta ar komunistiem.

1940. gadā, mums bija jāaiziet no skolas direktora “Ļīgotņu” mājām, mamma sarunāja pie Surģenes mežiem māju ar 14 ha zemes no zemes īpašnieka Grūbes, viņš ar ģimeni dzīvoja kādus 3-4 km tālāk. Mājas “Noras” skaitījās, tur mēs sākām dzīvot. Tā vieta mammai ļoti patika. Skaista vietā, meža ielokā, kaimiņu nav. Viņa domāja, ka tur būs labi vistas turēt.

Mamma, kad mēs vēl rentes mājā “Ļīgotņos” dzīvojām, sāka nodarboties ar vistu audzēšanu. Viņai bija jau ap 100 vistu. Latvijas laikā Skaistkalnē, pie Lietuvas robežas, dzīvoja daudz žīdu, bija daudz viņu veikalu, brauca arī no citām vietām, kas tur andelējās, viņi vāca tās olas. Bija arī viena latviete, kas brauca no Rīgas pēc olām, iesauka viņai bija “Melnā” Marija, bet uzvārdā Liepiņa, laikam. Bet tas jau bija vēlāk, vācu laikos, kad notika spekulācijas.

Bet 1940. gadā mēs dzīvojām “Norās”, pie Surģenes mežiem. Tie laikam bija valsts meži, kas saistījās tālāk ar Taurkalnes mežiem. Tur mums bija jākaro ar lapsām, kas nāca virsū mammas vistām. Tēvs taisīja nožogojumu, bet tas neko daudz nelīdzēja, nācās vistu skaitu samazināt.

Skola no “Norām” bija 8 km attālumā, es katru dienu nevarēju iet uz skolu, man bija jāpaliek internātā. Es apmeklēju Bārbeles sešgadīgo pamatskolu. Es sāku iet skolā vēl Latvijas laikā, 1939. gadā. Toreiz skolā ņēma no 8 gadu vecuma, bet man 8 gadi 1938. gadā būtu tikai 28. septembrī. Direktors ietiepās un negribēja ņemt mani tajā gadā skolā. Faktiski man jau bija gandrīz 9 gadi, kad es sāku iet skolā.

Līdz 1941. gadam es, kā puika, neko daudz nezināju, kas notiek ārpasaulē. 1941. gada vasarā mamma un tētis saka, ka sācies karš ar Vāciju. Pēc radio ziņām, vācieši kā vilnis nāk virsū, bet krievi bēgot projām.

Kādu dienu es izprasīju mammai atļauju aizbraukt ciemos pie saimnieka Dreņģera dēla, viņš bija gadus 3-4 jaunāks par mani. Es paņēmu tēva velosipēdu un braucu. Braucu gar viena saimnieka mājām “Čābjiem”, dzirdu kūtī govis bļauj, trokšņi, cūkas, aitas apkārt skraida. Kas notiek? Ceļš gāja gar kūts aizmuguri. Es tur kalniņa stāvēju. Ārā no mājās iznāk sieviete. Viņa bija šuvēja, viņa man vēl smuku kostīmu uzšuva, ar virsējām kabatām, bet tajās mājās viņa palīdzēja kā kalpone. Viņa ierauga mani.

Viņa iznāca noraudājusies: “Vai, Dēliņ, nāc palīgā, gotiņas jāizlaiž laukā, man tās jāslauc, jābaro” Es pieeju pie kūts durvīm, skatos, govis mauro kā trakas, neēdušās. Izrādās, ka saimnieki aizvesti. Tā jau nebija otrā diena pēc izvešanas, kāda nedēļa pagājusi, vai pat divas. Karš jau bija sācies. Ko es varu, es varu tikai palīdzēt govis palaist ārā. “Laid ārā, laid ārā, lai tiek pie zālītes, ābeļdārzā”. Kādas 8-10 gotiņas tur bija. Palīdzēju un braucu tālāk.

Tur kaimiņos Drenģeru mājas “Ķīseļi”. Saimnieks, zēna tēvs, jūdz zirgu ratos, es sasveicinos ar puiku, sākam skraidīt. Tēvs saka dēlam “Puika, braucam uz Bārbeli.” Bārbele bija centrs, kur četri ceļi sagāja krustojumā. Veikals, doktorāts, tautas nams, pagastmāja bija pie skolas. Es arī pieteicos braukt uz Bārbeli. Viņi ar zirgu, es ar velosipēdu. Aizbraucām.

Tur satiekamies arī ar citam pazīstamiem puikām.. Es velosipēdu noliku pie veikala. Pie tautas nama cilvēki drūzmējās. Bet, kas tad mums, puikām, mums savas darīšanās, mēs tikai skraidījām apkārt.

Viens ceļš nāk no Bauskas puses. Tas ir ceļš no Bauskas caur Bārbeli uz Jaunjelgavu, no kaimiņu pagasta, no Ozolaines puses. Otrs ceļš - no leišiem, no Biržiem, caur Skaistkalni uz Rīgu projām. Pēc kāda laika redzam - no Bauskas puses brauc motocikli ar blakus vāģiem. Kaut kādi karavīri. Izrādās, vācieši. Tie priecīgi, smaidīgi, ar aprotātām rokām. Pa 3 cilvēkiem katrā, kādi 4-5 motocikli, pirmie. Tie kāpj nost no motocikliem, cilvēki sāka ar viņiem runāt, kas jau tur mācēja. Daktere droši vien mācēja. Mūs, zēnus, karavīri ņem un paglauda pa galvu. Cits atkal kaut ko no kabatas izņēma - šokolādi, vai konfekti. Visi priecīgi.

No Skaistkalnes puses pie ceļa bija savesti lauku akmeņi, ceļu būvei. Viens vācu virsnieks tur aizgāja, uzkāpa uz akmens kaudzes, sāka pētīt ar tālskati ceļu uz Rīgas pusi.

Pēc kāda laika brauc smagās kravas mašīnas, pilnas ar karavīriem. 3 mašīnas ar karavīriem atbrauca. Tā es dabūju pirmos redzēt nevis krievu, bet vācu karavīrus. 1940. gadā es krievu karavīrus neredzēju mūsu pusē.

Te man, bērnam, viss apgriezās otrādi. Krievi bija tie, kas izveda manus kaimiņus, bērnības draugus, izveda godīgākus un strādīgākus saimniekus ar ģimenēm, palika tukšās mājas un nepabarotie mājas lopi, bet vācieši atbrauca smaidīgi, glaudīja mūs pa galviņām ... Pavisam citi cilvēki. Mana saprašana par krieviem bija mainījusies. Toreiz man tas bija milzīgs pārdzīvojums. Ar to man sāka veidoties izpratne par to, kas ir komunisms.

Kaut gan, atceros. skolā, vēl Latvijas laikā, latviešu valodas lasāmgrāmatā bija stāsts par 1919. gada notikumiem Latvijā, cik nežēlīgi bija boļševiki toreiz. Stāsts bija par vietējiem jauniešiem, kas organizējuši domubiedru grupu, un ar ieročiem gribēja padzīt komunistus no pagastu mājas. Tāds notikums bija tajā stāstā aprakstīts.

1941. gadā vārds komunists vēl bija svešs. Tikai vācu laikā sāka atklājas viņu nežēlīga rīcība. Man bija grāmata, laikam vecāki bija nopirkuši, par komunistu noziegumiem Latvijā. Tad man jau bija 13-14 gadi, jaunieša gadi, bet savas domas jau bija.

Kad vācieši ienāca, skolā bija Hitlerjugend organizācija, varēja stāties. Vecāki man bija kategoriski pret, aizliedza stāties jebkurā organizācijā.

Tas pats arī pēc 1944. gada, kad krievi ienāca. Atkal komunisti aģitēja stāties komjauniešos. Bet man pirmais bija noliegums no vecāku puses – nekādās organizācijās nestāties.

1944. gada oktobra beigās tēvam pienāca paziņojums, ka jāierodas kara komisariātā. Tēvs teica, ka viņš krievu armijā neies, un abi kopā ar Arturu Popi sāka slēpties.

Mums vēl viens kaimiņš bija, Jāzeps Bertašs, viņš vēl agrāk tika iesaukts krievu armijā. Viņi tika dzīti uz frontes pusi no Bauskas uz Jelgavu. Viņš pa nakti bija izbēdzis, un slēpjas savās mājās. Tēvs ar Arturu palika mūsu mājā dzīvot. Iztaisīja bunkuru pie mājās, kur slēpties. Bet vēl vienu bunkuru uztaisīja mūsu pašu mājās iekšā. Mūsu mājiņa nebija liela. Viens gals – ar klona grīdu, otrs gals uztaisīts dzīvošanai. Pa vidu – krāsns maizes cepšanai. Pa labi – virtuve un liela trīs riņķu plīts. Viņi zem plīts izbūvēja bunkuru, bet ieeja bija caur lielajiem plīts riņķiem un iebūvētu lielu benzīna mucu.

Tā tēvs ar Arturu līdz 1945. gada ziemai nodzīvoja. Tad viņi sasaistījās arī ar Jāzepu Bertašu, un vēl ar citu kaimiņu – Jāni Mīliņu. Tas jau bija vācu armijā iesaukts. Arī no tās bija izbēdzis, kad vācieši atkapās pie Latvijas robežas. Tur bija liels krievu uzbrukums, bet fronte vēl nebija mūsu tuvumā. Tajā laikā pie mums bija iegriezies pa ceļam viens latvietis. Viņš gāja uz Dobeles pusi, apciemot tēva mājas. Teica: “Iešu uz tēva mājām, bet krieviem es nepadošos, Ja viņi nāks tuvāk, es atkal iešu karot pret tiem.”

Tēvs ar Arturu un Bertašu pārgāja uz Taurkalnes meža grupu. Tur bija liela, spēcīga grupa. Toreiz vēl cilvēki cerēja, ka angļi un amerikāņi nepametīs mūs tāda bēdā, vajadzēja kaut kam notikt. 1945. gada pavasarī Kurzemē vēl karš bija, un daudzi vēl cerēja, ka varbūt kaut kā pagriezīsies.

Tēvs aizgāja uz Taurkalni ar visu zirgu. Mums bija divi zirgi, viena ķēvīte, bet otrs - lielais vezumnieks, darba zirgs, ērzelis. Viņš bija ļoti miermīlīgs. Es, puika, braucu ar viņu uz sudmalām, ja vajadzēja kaut ko samalt, vai uz pagastu darīšanās. Mierīgi varēju viņu atstāt starp ķēvēm. Vilnis viņam vārds bija, skaista zīme uz pieres. Tēvs ar visu Vilni aizgāja mežā. Tur grupā bija kādi 30 cilvēki, vai vairāk, un viņiem bija vairāki bunkuri.

Vienu reizi, 1945. gada ziemā, ar mūsu zirgu kādi 4 vīri no grupas braukuši pie viena pazīstama mežsarga pēc produktiem, tas viņiem maizi cepa un citādi gādāja. Bet toreiz no mājas puses sāka šaut. Tad vīri mudīgi griež zirgu riņķī, un atpakaļ uz mežu. Bet zirgam bija trāpīts. Nokrita arī viens no grupas vīriem. Tad, kad viņi bija atpakaļ pie savējiem, paņēmuši citu zirgu un aplenkuši mežsarga māju. Cik es varu noprast, kad es tēvam vēlāk prasīju, tad mežsargam nezinot bija ieradušies vietējie “istrebiteļi”, kādi 4-5 cilvēki. Saimniekus nav laiduši ārā, un tie brīdinājuma zīmi, ka viņu mājās ir “nepareizie ciemiņi”, nav varējuši izlikt. Iznāca apšaudīšanās. Divi “istrebiteļi” ar saimnieka zirgu bija izbēguši.

Pirmajā braucienā mans tēvs nebija klāt, bet otrajā brauciena viņš vadīja ložmetēju grupu, viņš bija ar šauteni. Tēvs stāstīja: “Es pilnīgi skaidri redzu, jo nakts ir gaiša, ka viens stāvs stāv ragavās, bet otrs guļ. Tas, kas stāv kājās, viņš tikai zirgu sit un triec prom. Man bija žēl zirga, es nešāvu uz zirgu, bet uz to dzinēju. Lodīte paskrēja garām, un tā es viņam netrāpīju. Zirgs bija prom no ceļa. Pārējie trīs - uz meža otro pusi - arī kaut kā izlavījušies.” Tā viņi nevienu nenošāva. Tikai paši zaudēja zirgu un vienu savu cilvēku.

1945. gadā pēc kara beigām mums skolā bija militāra audzināšana. Vecāko klašu zēnus dīdīja, lai mācētu ierindā iet. Mūsu militārais audzinātājs bija vienacis no Sarkanās Armijas. Viņam acs bija bojāta jau kopš bērnības, bet krievu armijā jau ņēma visus. Tagad vienu dienu viņš pasauc mani malā un saka: “Zini ko, Robert, ja tev mājās ir ieeja bunkurā caur skapi, tad to likvidējiet, jo čekistiem tas ir zināms”. Es viņam - “Labi, labi, bet nekā tāda nav.” Viņš: “Ir, vai nav, bet es tev to pasaku”. Mājās mammai es šo sarunu izstāstīju.

Tēva grupa jau tajā 1945. gada rudenī kaut ko darīja, es zinu, ka viņi patīrījuši kādu patērētāju biedrības veikalu, paņēmuši šo to, un tēvs atnesa mammai drēbes gabalu, mazajiem varbūt kaut ko uzšūt. Mamma man teica, ka nedēļu atpakaļ čekisti bijuši pie kaimiņiem Bertašiem, visu māju kratījuši, neko nav atraduši.

1945. gada rudenī es gāju skolā 7. klasē. Toreiz bija jābūt tādam skolēnu komitejām, bija jāpiedalās skolotāju sapulcēs, vajadzēja uzraudzīt skolas dzīvi. Mēs tur bijām trīs bērni no 7. klases - divas meitenes un es, kā vecākais. 1946. gada janvārī, pēc brīvlaika, skolas direktors mani satiek un saka, ka pusgads ir pagājis, un vajadzētu kādu atskaiti par mūsu darbu sienas avīzei. Mūsu pienākumos bija arī sienas avīzi gatavot. Es viņam saku, labi, iešu sarunāt ar meitenēm. Viņas dzīvoja netālu no skolas, bet es – internāta. Vislabāk mums būtu iet uz ciema padomi, kas bija kādus 100 m attālumā no skolas. Tur bija ierīkota bibliotēka, kur mēs mierīgi varam sagatavot sienas avīzi. Bibliotēkai blakus durvis – partorga kabinets.

Mēs aizejam uz bibliotēku, apsēžamies – es pie galda, meitenes – viena pa labi, otra- pa kreisi. Logi man priekšā, aiz tiem – ceļš no Bauskas uz Jaunjelgavu. Es rakstu to atskaiti, vēl nebija satumsis. Redzu – piebrauc viena liela kravas mašīna ar būdu, pilna karavīriem baltos kažociņos. Izlec visi ārā. Pēc brītiņa atbrauc otrā, vēl pēc kāda laika – trešā. Visi baltos kažokos. Un pēc tam kaut kādi divi virsnieki ienāk iekšā un prasa, kur ir partorgs. Partorga nebija uz vietas, viņš bija izsaukts uz Bausku. Bet tie virsnieki ienāk tajā partorga kabinetā, atļauju nevienam neprasot.

Tas bija 18. janvārī. Man uzreiz nemierīgs prāts. Es iedomājos, kā tik viņi nenāks uz mūsu mājām. Ko lai dara? Es iedomājos - jāziņo uz mājām. Mans raksts jau bija gandrīz gatavs, es meitenēm teicu, lai viņas paliek un pabeidz darbu, bet man jāiet uz skolu. Vairāk es viņām neko neteicu. Es mudīgi ārā, prom uz skolu, tur jau vakara stundas sākušās. Es uzkāpu augšā, kur bija mūsu guļamistabas, otra stāvā, paņēmu slēpes, mudīgi ārā no skolas, un ar slēpēm, vieglā žaketītē, braucu uz māju.

Mamma uzreiz uztraucās: “Kā tad tu mājas?”. Es viņai saku - “Tā un tā, trīs mašīnas ar čekistiem, kā tik nenāks uz mūsu māju.” Mamma saka: “Jā, var jau būt. Man jāglābj bērnu drēbītes. Kaimiņienei nedēļu atpakaļ bija kratīšana, apzaga galīgi. Bet Tu mājā nepaliec, brauc pie krustmātes.” Toreiz manai mazajai māsiņai vēl nebija divi gadiņi, bet brālim – trīs ar pusi. Pie mums vēl dzīvoja tantiņa, nezinu vai no radiem, vai sveša. Mamma viņu paņēma pieskatīt mazos no Skaistkalnes nespējnieku nama, agrāk pie Skaistkalnes katoļu baznīcas bija nespējnieku nams. Jo pati mamma bija aizņemta lauku darbos. Toreiz man tā tantiņa likās ļoti veca.

Kad mēs vēl dzīvojām “Līgotņos” mums kaimiņos bija Kalniņi. Viņu meita Marta bija manai māsai krustmāte. Norunājām ar mammu, ka es  braukšu pie Kalniņiem, bet otra diena uz pusdienas laiku atbraukšu atkal uz mājām.

Otrā dienā es atkal ar slēpēm uz mājas pusi. Un tā pēc kādiem 1-1.5 km, slēpojot, es uzeju – ir iets, nevis pa ceļu, bet taisni pa apsnigušu lauku starp mājām, lai kaimiņu mājās netraucētu – pēda pēdā, nomīts.

Biju apmēram 200 metrus no Bertašu mājas, līdz mūsu mājai vēl kāds kilometrs. Domāju, aiziešu pie viņiem. Saimniece neko nav dzirdējusi, suņi nav rējuši. Bet viņa saka, ka ir aizņēmusies no manas mammas sietu, un drīz aizies pie viņas.

Bet es atkal eju tālāk. Tur cits kaimiņš dzīvoja – Grīnbergs. Skatos, viņš ir ārā, sētā. Viņš arī saka, neko nav dzirdējis, viss apkārt kluss un mierīgs.

Bet iets jau bija pa lauku, nevis pa ceļu. Tālāk kaimiņiene – Mīliņtante, tā jau tuvāk mūsu mājai dzīvoja. Bet starp mūsu mājām – lieli krūmi. Un tad tur vēl viena māja, kur Asarītis dzīvoja. Dēls viņam bija Rīgā caurkritis vai nodzēries students, briesmīgs dzērājs, bet tas ir bijis kādreiz Bārbeles pagasta “istrebiteļu” bataljona komandieris. Tās divas mājas no mūsu mājam nebija redzamas.

Domāju, aiziešu pie Mīliņtantes. Pēc tam domāju – nē. Eju eglītēs, slēpes noņēmu, vēroju mūsu māju. Pretī manam skatam – lauku šķūnis, rija, malkas šķūnis. Nē, nekā, kluss. Te pēkšņi mūsu mājās zosis kliedz. Zosis mājās ir labāk par suni, ja ir kāds svešs, uzreiz pamana, bet suns var palaist garām. Redzu, no kūts puses kāds iet. Tā, domāju, droši vien ir Bertašiene ar savu sietu. Īstenībā tā arī bija. Domāju – “Iet uz mājām?” Skatos, starp Asarīšu mājām un mūsu māju ceļš ar zābakiem izbradāts.

Nē, labāk iešu pie Mīliņtantes

Ieeju Mīliņtantes mājas priekšnamā. Viņa uzreiz no istabas: “Vai, dēliņ, mudīgi mūc projām, čekisti tevi meklējuši.” Grūž mani pa durvīm ārā. es ātri paķeru slēpes un izskrēju.

Mīliņtantes mājas mēs saucām par Ogļukalna mājām, jo tur pie kalna agrāk dedzināja ogles smēdes vajadzībām. Es kalnam pārī, ielienu krūmos. Ko tagad darīt?

Te man ienāk prātā, atceros, ka vakar mamma teica, ka no grupas Krūmiņu Žanis aizbrauca pie saviem radiem kaut kur uz Jaunsauli, un rit viņš solījās braukt atpakaļ un pa ceļam iebraukt pie mums. Ja atbrauks, būs čekistu nagos. Kā lai viņam paziņo?

Es zinu to māju, uz Valles pusi, kādi 4 km. Domāju, braukšu uz Krūmiņu māju “Bārzdaiņi”. Krūmiņam bija divas meitas – vecākā, Mirdza, bija divus gadus vecāka par mani, bet otra bija jaunākā par mani. Mājās bija Krūmiņa māte un abas meitas. Sieva Krūmiņam jau bija arestēta un paņemta 1945. gadā. Krūmiņu briesmīgi meklēja, jo, viņi, bijušie aizsargi, krieviem 1941. gada atkāpjoties, tos stipri apšāva. Pašu Krūmiņu neatraduši, un paņēmuši sievu. Krūmiņš bija enerģisks, izdarīgs. Un arī vecākā meita Mirdza bija tēva meita, tāda pati. Viņa saka: “Sajūdzam zirgu un braucam tēvam pretī paziņot.” Man iedod Krūmiņ tēva kažoku, jo es biju plānā žaketīte izskrējis no skolas. Sēžamies ar Mirdzu ratos un braucam. Izbraucām visai Bārbelei cauri, čekistiem gar degunu.

Satikām Krūmiņu, viņš jau bija sariktējies braukt, bet viņš jau kaut ko bija dzirdējis pa mūsu māju, bija uzmanīgs. Tēvs saka meitai – “Brauc mājās.” Braucām atpakaļ uz Bārbeli. Es Mirdzai saku – “Tālāk es nebraukšu.” Es izkāpu.

Bet kur lai es tagad eju?

Man skolā bija sirdsdraudzene – Alma. Iedomājos – iešu pie viņas. Nav tālu no Bārbeles, nepilns kilometrs. Viņai tēvs bija vācu armijā, un arī jau tagad bija paņemts prom uz Krieviju. Ne no tiem, kas atbalstīja sarkanos.

Viņiem mājās – māte, vecā māte, jaunākais brālis. Es viņiem pastāstu, kas pa lietu. Saimniece saka – labi, bet es tevi istabā nelaidīšu, nāc uz kūti. Noklāj salmu, tur ir silti. Man vēl kažoks ir, ko Krūmiņ māte bija iedevusi. Nu un es guļu. Ap pusnakti – 3 šāvieni. Kaut kur pavisam tuvu. Jā, nepaiet ne brītiņš, saimniece ierodas:”Dzirdi šāvienus? Kā tik tevi nemeklē? Nāc laukā no kūts. Ej, kur tu gribi, bet es kūtu aizslēgšu ciet”. Viņa mani izstumj ārā. Pati mājā iekšā.

Nakts skaidra, pilns mēness, sals, plašs lauks. Nu kur es tad iešu pa tādu baltu, caurskatāmo lauku? Viss ir redzams un dzirdams.

Turpat bija arī malkas šķūnītis. Es stāvu malkas šķūnī starp strēķīšiem. Gaidīšu, kamēr saimniece celsies augšā. Mīņājos uz vietas. Kažoks labs, un kājas arī kaut kā neapsaldēju. Kaut kur ap pulksten 6 viņa nāk. Kamēr viņa iet uz kūti, es uzreiz mājā iekšā, pie Almas. Plītiņa kurās, Alma saka, lai es sildos. Ienāk saimniece arī. Es viņai stāstu ka man bija bail iet prom. Redzot, ka es sildu kājas, viņa man iedod vilnas zeķes. Man pašam jau arī bija vilnas zeķes, toreiz jau tikai tādas zeķes bija. Paēdu brokastis pie viņiem un aizgāju. Kur man tagad iet?

Sadomāju – iešu uz Lietuvu, pie tēva vecākiem un brāļiem. Tur viņiem bija vecā māte, tēva māsa un divi brāļi. Tā es ar slēpēm aizlaidos uz turieni. Tas jau nebija tālu, kādi 2 kilometri. Tur es viņiem visu izstāstīju. Viņi jau zināja, ka brālis ir mežā. Attiecības ar ģimeni manam tēvam bija sarežģītas. It sevišķi ar savu māti. Ar brāļiem bija labāk – visu vācu laiku tēvs strādāja uz kuļmašīnas, bet viņi iegādājās kuļmašīnas un tēvs veda no Rīgas, no “Imantas” rūpnīcas metāla mašīnu detaļas brāļiem, bet koka detaļas viņi taisījuši paši uz vietas. Bet māte negribēja, lai tēvs sava laikā precas ar manu māti, ar tādu nabagu “plikadīdu”. Man jau to neviens nestāstīja, bet it kā māte gribēja, lai mans tēvs precas ar kādu bagāto vecmeitu.

Tur, pie viņiem es nodzīvoju no 20. līdz 25. janvārim. 24. datumā, vēls vakars, es otrā istabā, tante un vecā māte – virtuvē, vai priekšējā istabā. Atnāk viens kaimiņš, arī latvietis. Viņam dēls arī dzīvoja Bārbelē, un bija “istrebiteļos”. Jo toreiz, pēc kara, visus vīriešus, kuri nebija armijā, pat bez rokas vai kājas, ņēma “istrebiteļos”, gribi vai negribi. Un viņa dēls piedalījās mūsu mājas aplenkuma tajā dienā, ne tikai tie čekisti baltos kažociņos. Vietējie arī. Un tagad es dzirdu, ka viņš stāsta vecai mātei: “Ziniet, Jāzepa sieva atdeva laulības gredzenu,, lai nodotu vīramātei, jo viņu arestēja un no mājas aizveda. Un viņa lūdza, lai brauc parūpēties par mazajiem bērniem”. Veca māte: “Kur ir Jāzeps?” Tas atbild, ka Jāzeps arī ir arestēts, tikai nezinot, kur ir palicis vecākais dēls. Tā viņi vēl tur parunāja, un tagad vecā māte, tante un tēva brāļi man saka: “Nu, redzi, Robert, tava mamma un tēvs ir arestēti, bet tu esi puika, tev ir jāiet skolā. Tev jāiet mājā un pašam jāpiesakās, tad mammu viņi palaidīs mājās. Ja tēvs ir arestēts, tad viņi tavu mammu tur neturēs.” Brāļi arī solījās parūpēties par mazajiem bērniem. 25. janvārī viņi man iedeva “karavīru somu”, tā bija jaunākā brāļa soma, viņš dabūja pie krieviem dienēt darba bataljonā uzreiz pēc 1944. gadā, bet 1945. gadā atgriezās mājās, jo viņam uz miesas parādījās kaut kāda sarkana ēde, un viņu aktēja no armijas. Vecākais brālis nekaroja nekur, jo bija slimīgs. Viņam bija dilonis. Tajā ģimenē neviens nesmēķēja, es jau arī nē. Bet jaunākais brālis pēc krievu armijas sāka “pīpot”, un viņš mājās audzēja tabaku.

Un tā, 1946. gada 25. janvārī viņi man sakrāmēja somu ar žāvēto gaļu, desu, rupjmaizi – lai mazajiem būtu ko ēst. Bet es lai ietu pieteikties. Nu ko? Man sirds tik briesmīgi pilna. Es neticēju, ka tēvs ir arestēts. Man bija pārliecība, ka tie ir meli. Bet es viņiem neko neteicu. Man ir jāiet.

Taisns ceļš uz Surģeni ir zināms. Un pirms promiešanas es vienu tabaka lapu nospēru no onkuļa. Kāpēc, nezinu, bet paņēmu.

Ceļš iet pāri Mēmelei uz Latvijas pusi, es pārslēpoju Mēmelei pārī un krastmalā apsēžos. Un tik slikti ap dūšu – neticu, neticu, ka tēvs ir arestēts. Izvilku to tabakas lapu, avīzes gabals un sērkociņš arī bija, ievilku pāris dūmu, un uzreiz noreibu, jo es pirms tam nesmēķēju. Bet it kā labāk palika, nomierinājos.

Tālāk ceļā mani panāk viens zirga braucējs: “Nu, ko, uz māju ej?”. Un vairāk neko. It kā pazīstams, bet kas viņš bija – nezinu. Tā viņš aizbrauca.

Es jau esmu tuvāk mūsu mājai, skatos – ceļi nomīņāti, izlikti posteņi. Čekisti izlikuši, jo baidījās, ka Jurciks nāks ar savu bandu. Ko lai es daru ? Skatos uz savu māju – no istabas nāk ārā tantiņa, mazie, kā cāļi, aiz viņas. Viņa iet uz klēti. Visi trīs ieiet klēti. Es tad droši eju uz māju, arī ieeju klētī. Tur grīda izplēsta, čekisti to zāģējuši, meklējuši bunkuru. Mazie, ieraugot mani, priecīgi. Brālis saka: “Mammu aizveda.”

Ieejam istabā, es somu izkrāmēju. Mums lopiņi kūti vēl ir – divas gotiņas un teļš, vecā ķēvīte un vistas, aitas zosis pāris tītaru vēl bija. Iztikt var, bet kā lai vecā tantiņa ar to visu tiek gala?

Mājas otrā galā, dienvidu pusē – mazais dārziņš. Man bija grāmata par čekistu zvērībām Latvijā – “Baigais gads”. Toreiz vakarā, kad biju pie mammas, nodomāju, ka čekisti var atrast šo grāmatu un es viņu paslēpu dārziņā zem sniega. Tagad es sāku meklēt šo grāmatu. Ja nu čekisti to grāmatu bija atraduši? Grāmatas vairs tur nebija.  Izrādās, ka čekisti tur uztaisījuši posteni, viss nobradāts. Izrādās arī, ka čekisti un viņu vietējie palīgi arī visas manas skolas grāmatas sadedzinājuši, kad viņi rakņājušies pa māju.

Es biju dārziņā, grozos, skatos - no Mīliņtantes mājas puses brauc zirgs ar pajūgu, un divi cilvēki novēro mūsu māju. Viņi ierauga mani, un atpakaļ meža celiņā. Un es atpazinu mūsu ciema partorgu – Vasiļonoks viņam uzvārds bija. Droši vien viņš brauca pie mežsarga Pūķīša, lai ziņotu čekistiem, jo mežsargam ir telefons. Es tā nodomāju pie sevis.

Par pieteikšanos man pat domas nebija. Man jau tēva vieta Taurkalnes mežā nebija zināma, ne man, ne mammai. Ja es būtu to zinājis, es droši vien ātrāk būtu pie viņa aizgājis, un tad nezinu, ka liktenis būtu pagriezies. Jo tēvs to tā neatstātu, ka mūsu māju aplenc čekisti.

Es mājās palikt nevaru. Nodomāju braukt pie mūsu saimniekiem Grūbēm.. Es nezinu kāpēc biju iedomājies, ka tur caur Neretu iet ceļš uz Rīgu. Bet pie kā lai es palieku Rīgā? Pie Melnās Marijas, vai arī pie zēna, kurš vācu laikā bija pie Mīliņtantes ganos? Uzvārdu neatceros, bet sauca viņu Brunis. Mēs ar viņu sadraudzējamies. Adrese man bija.

Es atkal pie slēpēm un prom no mājas pie Grūbēm. Tēvs viņiem jau bija miris, viens dēls bijis leģionā. Es pie viņiem pārnakšņoju. Viņi man vēl iedeva kādus rubļus ceļam.

Es izgāju uz Neretas ceļu un kājām nācu uz Rīgu. Pa ceļam mēģināju apturēt kādu mašīnu. Toreiz krievu armijas mašīnas veda malku uz Rīgu. Redzu, nāk divas lielas mašīnas. Es paceļu roku. Pirmā neaptur, bet otrā apturēja. Šoferis teica, ja es varu braukt kravas mašīnā, tad tur stūrī ir vieta. Blakus viņam kabīnē jau kāds sēdēja, virsnieks, vai kāds cits. Sazinājāmies krieviski kaut kā. Es jau mazliet māku, jo mums vācu laikā bija divas bēgles no Krievijas. Pagasts lika viņas pieņemt. Un tā mēs ar mammu kaut cik iemācījāmies krievu valodu. Es iekāpu mašīnā un tā mani atveda uz Rīgu, kaut kur Pārdaugavā ieveda. Es samaksāju šoferim.

Jāiet meklēt, vai nu “Melno” Mariju, vai to ganu zēnu. Viņš dzīvoja Bauskas ielā 119. Es stāvu 10. tramvaja pieturā. Turpat stāv vīrs jau gados. Viņš man prasa, vai es zinu, kur būs mana pietura, es atbildēju, ka arī braucu, un viņam pateikšot. Es palieku mierīgs. Sēžamies tramvajā un braucam. Vīrs man saka, ka man jākāpj ārā, bet pats brauca tālāk.

Es izkāpu, skatos, pareizi, Bauskas iela 119. Mazā baltā mājiņa dārzā. Es iegāju iekšā. Drauga māte mani uzņēma diezgan laipni. Viņa dzīvoja kopā ar vīrieti, kas nebija mana drauga īstais tēvs. Viņš strādāja turpat netālu, sērkociņu fabrikā “Komēta”, bet viņš ar mani neko daudz nerunāja. Vēl pie viņiem vienā istabā dzīvoja divi krievu zaldāti – kurpnieki. Mani nolika kopā ar draugu viena istabā. Visas trīs istabiņas mājā bija aizņemtas.

Mans draugs bija Rīgas pašpuika. Viņš man saka – “Braucam uz Rīgu, es tev parādīšu Pētera baznīcu, Melngalvju nama pagrabus.” Viņš bija tāds ziķērigs zēns, daudz ko man iemācīja, arī palaidnīgās dziesmas. Viņš bija kādus 2 gadus vecāks par mani.

Vienu nakti es pavadīju pie “Melnās” Marijas. Viņa dzīvoja Kuģu ielā, tā māja, kas tagad nojaukta. Bet viņa baidījās, jo citās istabās un dzīvokļos ir jau pieraduši pie tā, ka viņa ir viena.

Viņa teica, kā tik kāds no blakus dzīvojošiem nesāk par tevi interesēties, kas tu tāds esi un kāpēc tu te esi.

Tā es no 27. līdz 31. janvārim nodzīvoju Rīgā, bet 1. februāri es saku draugam, ka man jābrauc uz mājām, uzzināt, varbūt mamma palaista mājās. Es draugam saku, ka 3. datumā braukšu.

Toreiz autobusi negāja, bet bija kravas mašīnas ar būdu, kur beņķīši salikti. Autoosta bija pa vidu starp dzelzceļu un tramvaja pieturu. Tur vēl divstāvu dzelzceļnieku veikals bija, kur tagad ir tunelis. Es autoostā jau biju noskaidrojis, kad aties tās kravas mašīnas.

Tad 2. februārī, vakarā vēlu pa radio, draugam istabā bija translācija, paziņo, ka rīt, 3. februāri, kārs 7 vācu ģenerāļus –noziedzniekus. Kā var neiet? Draugam it sevišķi tas uzsita vilnī – “Tas ir jāredz!” Mēs taču nebijām redzējuši, ka ģenerālus kar.

Pienāk 3. februārī. Mēs jau agri no rīta uz Arkādijas parku. Ir jau karātavas uzliktas, karavīri divās rindās stāv. Ievērojam, ka arvien vairāk cilvēku ierodas.

Mēs no sākuma uz vietas nestāvējām, gājām uz Rīgas pusi, pa tiltu, un atpakaļ. Tad atnāca jaunieši melnās formās, laikam no jūrskolas. Tie tika nostādīti tieši pretī karātavām. Nu, mēs arī grozījāmies turpat, pie tiem melnajiem puikām.

Cilvēku ierodas vēl vairāk, bet kaut kā viss ievelkas. Beidzot pa tramvaja sliedēm brauc 4 mašīnas, koši zaļas nokrāsotas. Atved tos ģenerāļus. Liek viņiem kāpt ārā no mašīnas. Trijās mašīnās bija pa diviem ģenerāļiem, bet ceturtajā mašīnā – Jekkelns ir viens. Var redzēt, viņiem visiem mugurā ģenerālu formas, bet zem tām –kaut kas strīpains. Rokas viņiem bija sasietas. Viens no ģenerāliem bija brūnā formā, nezinu kas tā par formu vācu armijā.

Tad liek ģenerāļiem apstāties katram zem savas cilpas. Tauta jau sanākusi - laukums pilns. Karavīru ķēdes nevarēja noturēt pūli. Izsauca jātniekus, un ar zirgiem brauca pūlim virsū.

Cilvēki klieguši un bļāvuši, jo zirgi kāpa viņiem uz kājām

Sabrauca “bobiki” ar visādiem krievu ģenerāļiem un majoriem. Viņi ņēma beņķus un krēslus un lika uz mašīnas jumta, lai labāk var redzēt.

Tur, kur mēs bijām, pie tiem melnajiem, cilvēku nebija pārāk daudz.

Ģenerālis brūnajā uniformā kaut ko kliedza un spļāva uz karavīriem. Kad ģenerāli bija katrs zem savas cilpas, nolasīja spriedumu krievu valodā, un lika ģenerāļiem kāpt atkal mašīnas.

Mašīnas atpakaļgaitā pabrauca zem tām cilpām.

Mēs stāvējām pa vidu starp Jekkelnu un diviem citiem, viens no kuriem bija tas brūnajā formā.

Jekkelns pats iebāza galvu cilpā un ar īkšķi pārbīdīja cilpu. Viņš, man liekas, arī no mašīnas izleca pats.. Pēc tam viņš bija taisns kā stīga.

Pēc komandas “Urā!” melnie jūrnieki pēkšņi pavirzījās uz priekšu, un no muguras pūlis arī mūs spieda, un aizgrūda līdz karātavām. Krievi no pūļa meta sniegu uz ģenerāliem, bikses viņiem novilka. Tā mēs abi divi ar draugu noskatījāmies kā pakar cilvēkus.

4. februārī es aizgāju uz autoostu. Tiku mašīnā, kura gāja nevis uz Bārbeli, bet uz Neretu. Tad es aizbraucu līdz Skaistkalnei, aiz Vecumniekiem izkāpu, un nācu kājām uz Bārbeli. Krūmiņmātes iedotais kažoks man bija, bet slēpes vairs nebija. Es tās atstāju pie Grūbēm. 18 km – krietns gabals, ko iet.

Kad es biju jau netālu no Bārbeles, no mežniecības kalna, uznāca slapjdraņķis, sniegs un vējš no dienvidrietumiem, tieši sejā. Tad ieraudzīju – nāk man pretī viens skolnieks no 6. klases. Vanags Ilmārs. Bet jau zināju, ka Ilmāra māte tagad jau, komunistu laikā, sagāja kopā ar krievu gūstekni. Vācu laikā tajā mājā dzīvoja gūstekņi. Šis ar krieviem projām neaizgāja, palika, un tagad viņš bija pie varas pagastā. Tātad es zinu, ka Ilmāra patēvam ir vara rokās. Viņš nāk man pretī, es negribēju, lai viņš mani pazina, bet viņš tik un tā: ”Sveiki, Juri (skolā mani sauca par Juri, tāpēc, ka mūsu klasē bija vēl viens Roberts – Roberts Ceplītis. Mēs sēdējām uz viena sola, viņš bija Roberts, bet es - Juris), vai uz skolu tu nāksi?”. Es saku – “Jā, nākšu”,ka tik ātrāk no viņa prom. Viņš aiziet. Bet man uzreiz doma – es uz mājām nevaru iet. Viņš taču pateiks savam patēvam, ka ir saticis mani.

Prātā atkal ienāk – aiziet pie Almas. Eju tur, ieeju priekšnamā. Uzreiz Almas vecā māte: “Nenāc, nenāc!”, un stumj mani ārā. Es arī eju projām. Domāju – “Kas tad tur ir bijis, kas par vainu?”

Eju aplinkus pa laukiem gar Bārbeli, un domāju, kur man tagad iet - slapjdraņķis, apakšā ūdens smeļas zābakos – vācu “tankos”.

Aizeju līdz “Līgotņiem”. Tur blakus dzīvoja tāda Matīs tante. Vīrs viņai Latvijas laikā bija muitnieks Skaistkalnē uz Latvijas - Lietuvas robežas. Labs, prātīgs cilvēks, kā mamma man par viņu stāstīja. Blakus arī Kalniņu Marta, pie kuras es biju tajā vakarā, pēc mammas padoma. Tomēr nolēmu – jāiet pie Matīs tantes. Vīra viņai vairs nav, dzīvo viena. Bet tur priekšā – upīte Dzērvīte. Tā ir uzplūdusi. Pilna ar ūdeni. Bet nav jau platā, domāju – pārlēkšu. Pārlecu gan, ar vienu kāju krastā, ar otru – ūdenī. Nu nekas. Līdz Matīs tantes mājai – kādi 200-300 metri.

Eju pie viņas, prasu, vai viņa neko nav dzirdējusi par mammu. Viņa saka: “Nezinu gan, nekas nav dzirdēts”. Viņa mani aizveda uz kūti, istabā nelaida. Kūtī bija siens, tur es siltumā pārgulēju.

5. februāris – jāiet uz mājām. Pa ceļam iegriezos pie Kalniņu Martas, kura dzīvoja divatā ar māti. Viņas arī neko nezināja par mammu.

Un tā es ierados mājās. Tantiņa, brālis un māsa bija priecīgi mani redzēt. Raud, mammas nav. Tad atskrien pie mums kaimiņiene – Mīliņtante. Pasauc mani malā :”Robert, nāc pie mums, tavs tēvs atnācis.” Es aizeju ar. Jā, tēvs tur ir, viens pats. Uz mājām nav nācis, jo baidījās, un arī negribēja bērniem rādīties.

Izrādās, ka 2. februārī, tieši tajā dienā, kad mēs ar draugu Rīgā skatījāmies ģenerālu pakaršanu, notika viņu Taurkalnes grupas aplenkums un bija kauja. Pārsvars bija čekistu pusē. Kādi 5-6 vīri no mūsējiem bija izlauzušies, viens no viņiem bija viegli ievainots.

Tagad es esmu priecīgs, ka satiku tēvu. Bet ko man darīt? Tēvs saka: “Nāc līdzi. Ja jau māte nav palaista mājās. Neviens mūs nežēlos.” Norunājām satikties pie Bērziņu bunkura. Tur kara laikā bija viena bēgļu ģimene – Bērziņi apmetušies. Tā mēs to bunkuru pēc tam arī saucām –Bērziņu bunkurs.

Es viens pats aizeju uz mājām pēc mantām, ko līdzi paņemt. Paņēmu mantas, un te pa mūsu mājas logu redzu – brauc zirgs uz mūsu pusi. Pa durvīm ārā es vairs netieku. Es mudīgi logu vaļā – un aida uz mežu, krūmos iekšā. Aizeju līdz tam Bērziņu bunkuram – kādi 500 m no mūsu mājas. Bet kas tur iebrauca pie mums – es jau nezinu. Domāju – kā tik Ilmārs Vanags nav pateicis savam patēvam, un tas kopā ar partorgu brauc man pakaļ. Bet tēvs vēl nav atnācis, un kā lai tēvam paziņot par briesmām?

Bet redzu – viņš nāk, pa meža malu. Nepamanīts. Es aiz tā prieka, ka viņu atkal satieku, neko viņam nepateicu par tiem braucējiem. Varbūt vajadzēja pateikt? Un tūlīt mēs gājām projām uz to vietu, kur grupa bija apmetusies. Pēc tam, otrajā vai trešajā dienā aizgājām uz mūsu māju. Mazie jau bija prom, tēva brāļi no Lietuvas bija atbraukuši. Mājās palika tikai tantiņa. Viņa man saka: „Kur tu toreiz paliki? Te bija, un te uzreiz – nav. Bet pa durvīm – ar pistoli pa priekšu tie divi.” Akurāt, ka es biju domājis. – partorgs un tas otrs krievs. Tantiņai nu bija ko brīnīties.

Vīru grupa – 6 cilvēki bunkurā, no kuriem viens ievainots, nolēma, ka ir jāšķiras līdz pavasarim, jāmēģina izdzīvot pašiem. Tur kaimiņi vien bija – Mīļiņš, Pops Arturs, vēl citi. Nu tā izklīdām.

Mēs ar tēvu aizgājām pie tēva māsas, kura bija ar vienu latvieti apprecējusies. Tas vēl Ulmaņa laikā bija komunists- pagrīdnieks. Bet mēs neko nezinājām par to. Varbūt pat pati māsa nezināja. Tagad šī vara tūlīt deva viņam priekšroku. Viņš bija ciema padomē, vēl kaut kur. Viņš bija no vienkāršiem cilvēkiem, kaut gan komunistos bija arī daži saimniek dēliņi, kas arī bija iesaistījušies tajā sarkanajā propagandā. Viņš vismaz bija godīgs tajā ziņā, ka teica – nodot es jūs nenodošu, bet palikt pie viņa mēs arī nevaram.

Nu un mēs aizgājām uz Lietuvu, pie tēva brāļiem un mātes. Tur mūs uzņēma. Brāļiem, kādus 300-500 m attālumā no mājas, bija dziļš strauts ar stāviem krastiem. Tur no sākuma bija vācu pozīcijas, pēc tam – krievu pozīcijas, bet tagad tēva brāļi uzbūvējuši bunkuru kādam savām vajadzībām. Tur mēs ar tēvu arī palikām.

Tajā Taurkalnes grupā pēc 2.februāra kaujas bija arī kritušie. Tikai kādi 5-6 cilvēki izlauzušies. No Bertaša nopratināšanas protokolā: „Pateicoties Jurcika spēcīgai ložmetēju ugunij mums izdevās izbēgt ”. Viņiem tur, mežā bija 3 bunkuri. Divi – cilvēkiem un viens – zirgiem. Tur bija mūsu Vilnītis un vēl viens zirgs. Karogs bija izkārts pie zirgu bunkura. Acīmredzot uzbrucēji bija kļūdījušies – viņi galveno uguni atklāja pret zirgu bunkuri, kur bija karogs. Varbūt arī tāpēc dažiem cilvēkiem  izdevās izlauzties no aplenkuma.

Mēs ar tēvu nodzīvojām Lietuvā līdz pavasarim. Vairāk bunkurā nevarējām palikt – sāka tecēt ūdens iekšā. Ēst jau mums brāļi nesa – pārsvara pelēkie zirņi ar sacepto speķīti.

Aprīļa sākumā, agrs pavasaris, sniegs jau nokusa, mēs ar tēvu nākam atkal uz Latviju, tikties ar grupu. Mēmele bija jau uzplūdusi. Dabūjām Lietuvā laivu un pārceļamies uz Latviju. Es jau mazāk tur maisījos, bet tēvs gāja tikties. Ne visi, kas bija grupā, varēja atkal apvienoties. Grasis – ievainotais – tika arestēts mājās.

Mēs ar tēvu apmetamies Surģenes mežos, priežu biezoknī. Mežs jau bija sauss, jauks un silts pavasaris. Zem egļu zariem uztaisījām sev būdu. Tēvs man teica –esi te uz vietas, nekur nerādies. Bet viņam pašam jāiet sazināties ar citiem. Es arī esmu palicis. Bet es jau to vietu labi pārzināju. Es tur govis ganīju, pa valsts mežiem, abi ar to ganu zēnu, manu draugu Bruni. Man taču viss bija zināms, kur ir zemenāji, kur ir brūklenāji.

Tur bija tāda Griķu Malienas cirsma. Saimnieks bija „plenderis”’, kā tēvs teica. Viņš to cirsmu pārdevis, bet tur tagad nekas nenotika. Cirsma veidojās dabīgi. Es aizeju uz to cirsmu. Puķēs, zemenītes jau zied. Silts bija. Skatos – no cirsmas puses – viena čūska. Es to nositu. Bet vēl parādās čūskas. Es tanī reizē nositu 5 čūskas. Un tā, es nodomāju, kad mani pēc tam arestēja, es dabūju 5 gadus, tāpēc ka nositu 5 čūskas.

Tēvs atnāca. Zem eglītēm pārgulējām, zem klajam debesīm. Man tur bija vēl zīmulis un papīrs. Un tad es sāku rakstīt dzejoļus, par meža brāļiem, vairs neatceros. Bet vienu dzejoli es labi atceros. Es pat gribēju, lai Andris (no „Vilku” grupas, mans audžudēls, mana labākā drauga no ziemeļu laikiem dēls) sacerētu tam dzejolim mūziku. Pats es jau tam dzejolim atradu melodiju – es ar šo meldiņu to dungoju pie sevis:

“Es karā aiziedams,
Krustu situ ozolā”

Nu tad, grupa, kādi 8 cilvēki, nodomāja pārcelties uz Jaunjelgavas pusi, uz kādu viņiem zināmu vietu. Tā mēs visi 8 pārcēlāmies uz Taurkalnes mežiem. Vieta bija netālu no šķūnīša, bet tur mēs nepalikām. Egļu un priežu jaunaudzē – biezoknī – uzslējām lielu būdu, visiem 8 pietika vietas. Jumts bija uztaisīts tik labs, ka lietus lija, bet iekšā netecēja. Tur mēs bijām līdz 25. maijam. Vīri gāja pēc produktiem, dažiem tuvumā bija radi un kaimiņi, ka mūs atbalstīja. Laupīt, pat no svešajām mājām, bija aizliegts. Izņemot kolhoza saimniecību. Bet no mājām neko ar varu neņemt, varēja tikai lūgt. Bija arī bēdīgi dažreiz ar produktiem. Tur es dabūju nogaršot ceptu čūsku, Arī stirna bija. Vīri jau zināja. Vienam vīram  sieva bija līdzi, arī slēpās mežā.

24.maijā aizgājām līdz Iecavītes upei, kāds kilometrs, vai divi. Bet ne visi. Daļa palikuši uz vietas. Tēvs, es un vēl kādi 2-3 – aizgājām, nomazgājamies. Izgājām uz pļāvām, upē bija atvari, izpeldējāmies.

Tad 25.datums. Pirms tam bija norunāts, ka mainīsim vietu, iesim prom. Uz kurieni – nezinu, man neteica. Ložmetēju iztīrīja. Diskos ielika patronas. Pēc kara ar ieročiem problēmu nebija – vīri zināja, kur tie atrodami.

Pārējie saka – ari mēs aiziesim uz upīti – nopeldēties. Es arī gribēju iet viņiem līdzi – bet kāds, laikam Pops Arturs, teica – nē, tu neiesi, paliec ar tēvu.

Nu mēs divatā paliekam pie būdas. Tēvs paņem segu, izklāja, uz muguras apgulās un guļ. Es paņēmu dvieli, ziepes – tur tuvumā bija neliels grāvītis - aizgāju tur nomazgāties. Pēkšņi dzirdu – no upes puses kaut kas brākš. Es pie tēva: „Tēti, man liekas, kāds nāk”. Skatos, viņš nereaģē. Piemidzis. Es atkal :”Tēti, celies, celies”. Viņš arī uzcēlās, paņema pistoli rokā.

Bet tie laikam ir mūsējie, kas nāk atpakaļ. Un te mums priekšā – vesela rinda „istrebiteļu”, starp tiem viens virsnieks. Viņi visi nokrita gar zemi, un sāka šaut. Virsnieks nešauj, bļauj tiem, lai arī nešauj. No meža arī dzirdami šāvieni. Tēvs sēž, pistole rokā. Neko pakustēt nevar. Pistoli aizmeta prom. Es arī stāvu, puspliks, dvielis rokā. Bailes nebija. Virsnieks kaut ko ar tēvu runā. Te no meža,  privātās drēbēs, izlien viens, skats briesmīgs. Viņam pistole rokā, un viņš tēmē ar pistoli uz mani. Es tikai roku pacēlu priekšā – lai neredzētu šāvienus. Viņš spiež pistoli uz mani, bet kaut kas pistolē nedarbojās. Tas bija Taurkalnes partorgs. Tad viņš pieskrien pie tēva, un pārsit tēvam vēdera plēvi – visu laiku pēc tam tēvs ar brūku mocījās. Virsnieks to partorgu grib apstādināt, beidzot atņem partorgam ieroci.

Mēs jau skaitījāmies arestēti.

Tie pārējie, kas aizgāja uz upi, palika brīvībā. Nezinu, vai tā bija nodevība. Zinu tikai, ka Pops Arturs bija galvenais nodevējs. Viņš pēc tam vēl Lietuvā vienu grupu bija nodevis, un vēlāk – Dundagas mežos darbojās, arī kā nodevējs. Pārējie visi paši pieteicās, kaut gan viņus vēlāk tik un tā arestēja. Es vienu vēl Noriļska pēc tam satiku.

To, ka Arturs Pops bija nodevējs, var secināt arī no padomju laika raksta „Bauskas avīzē”. Tur Pops un Mīliņš rakstā par manu tēvu viņu raksturoja kā sliktu cilvēku, kurš ir aģitējis pret krieviem. Tas raksts tagad ir Okupācijas muzejā.

Kad es no izsūtījuma atgriezos Latvijā arī Matīs tante teica – Arturs Pops ir galvenais nodevējs. Pateicoties viņam kādu lietuviešu grupu visu apšāva, tikai viena sieviete palika dzīva. It kā labs cilvēks agrāk bija.

Artura Popa vecākus 1949.gada izsūtīja it ka kā lielsaimniekus. Un kad 1956.gadā mamma atgriezās, un arī Artūra Popa māte atbrauca no izsūtījumā, viņa, tiekoties ar manu mammu, teica: „Mūsu pašu dēls – nodevējs – savus vecākus nodevis, parakstīja papīrus, lai izsūta”. Tā teica Artura māte.

Pēc 2.februāra kaujas tie, kas palika dzīvi, izklīda. Visi jau bija vietējie, no mūsu puses. Pēc tās sakāves nekas jau vairāk arī nenotika. Galvenais bija – izdzīvot. Tie, kas mums palīdzēja, tie palīdzēja. Bet daudz bija arī uzpasētāju un ziņotāju.

Krūmiņš Jānis dzīvoja vairāk vai nu mājās Vallē, vai pie radiem un paziņām. Bet ar grupu viņš bija saistīts visu laiku, palīdzēja grupai ar ieročiem, munīciju. 2.februārī viņš tajā kaujā nepiedalījās.

18.februārī pie Krūmiņa uz māju atnāca kādi 3 cilvēki no Taurkalnes grupas.

19. februārī māja bija aplenkta.

Viņi visi ir bēguši no mājas uz purva pusi – pats Krūmiņš, Bertašs un vēl divi. Krūmiņš bija sašauts, bet tomēr varēja izbēgt. Bertašs– ievainots kājā, paskriet nevarēja. Viņu „istrebiteļi” saņēmuši ciet. Un trešais, smagi ievainots, palika uz lauka. Ceturtais, viņa draugs, esot viņam teicis: „Kārli, nāc līdzi! ”, bet tas tikai paskatījās uz viņu, paņēmis pistoli un pats nošāvies tur uz vietas. Ceturtais nebija sašauts. Viņš atstāja ievainoto Krūmiņu siena šķūnī, bet pats skrējis pāri purvam uz kādu māju. Ieskrien sētā, tur stāv sajūgts zirgs. Tas uzreiz, bez nekādas prasīšanas, paķēris to zirgu, un uz šķūni. Krūmiņš licis viņu vest uz Jaunsauli, pie radiem. Liels gabals, kādi 15-18 kilometri. Izbraukuši laimīgi Bārbeles centram. Zirgu pēc tam saimnieki no Jaunsaules palaiduši vaļā, un tas pats atnāca uz savu sētu.

Pavasarī pie mums atnāca tās puisis, kurš bija ar Krūmiņu toreiz kopā. Viņš teica, ka Krūmiņam esot tīri labi. Pats viņš ejot uz savu pusi, uz Jaunjelgavu. Tā tas cilvēks no mūsu grupas aizgāja.

Bet Krūmiņš tomēr mira no ievainojumiem. Čekisti vēlāk lika atrakt viņa kapu, lai pārliecinātos, ka tas ir viņš.

Krūmiņa meita, Mirdza, pēc soda izciešanas uz Latviju vairs neatgriezās. Viņa apprecējās ar igauni, un dzīvoja Igaunijā līdz mūza galam.

Vēl atmiņā man ir tas dzejolis, ko sacerēju toreiz pavasarī mežā, zem eglītes sēdēdams:

“Latvju brašie partizāni,
Latvju meiču ilgu tēls,
Aizstāviet jel tēvu zemi,
Sarkans zvērs kad posta to.
 

Jūsu miteklis ir purvs,
Jūsu laiks ir tumšā nakts,
Tur jūs kaļat latvju brīvi,
Tur mirdz karogs sarkanbaltsarkans.
 

Latvju dēli, uz jums vēl gaida
Tauta čekas mocīta,
Pulcējieties, vienojieties,
Vediet tautu saulītē!”

Tālāk no zaru būdas mūs ar tēvu dzina uz Valli. Četri sargi – divi pa priekšu, divi – aizmugurē. Domas par pašnāvību man toreiz nebija. Lai cik grūti man būtu. Arī ziemeļos lēģerī bija visādi – bet es nepadevos šai domai.

Vallē – atnāca tas krievu virsnieks. Gatavojās mūs nopratināt. Pirms mums tur bija atvesti vīrietis un sieviete. Laikam vīrs un sieva. Kaut kāds mežsargs ar sievu. Man tas krievu virsnieks sauc iekšā un prasa – vai es pazīstu šo vīrieti un sievieti. Es teicu, ka nepazīstu. Viņš man: ”Kā nepazīsti, ja mēs esot gājuši pie viņiem pēc produktiem! ” Bet es tiešām viņus nepazīstu. Viņš aiz dusmām pieleca augša un iesita man pa seju, pa žokli. Es ar galvu atsitos pret sienu, un saļimu. Es tiku apdullināts ar šo sitienu. Es atjēdzos, kad viņš mani sagrāva un nesa mani uz beņķi. Es biju pilnīgi apdullināts, neko nevarēju saprast.

Pēc tam viņš sāka tēvu pratināt.

Pēc kādas stundas Vallē no Bauskas ieradās mašīna – mūs ar tēvu, un arī tos vīrieti ar sievieti sasēdināja vaļēja mašīnā uz grīdas, sargi pa stūriem un braucam uz Bausku. Pēdējo reizi pabraucu garām savai skolai. 1946.gada 25.maijā.

Bauskā sāka pratināšanās. Pret mani neko īpaši sliktu nedarīja, tikai pratināja. Bet es jau neko daudz nevarēju pastāstīt, jo es tur biju tikai 5 mēnešus, man tēvs un pārējie vīri neko arī nestāstīja.

Sākas mūsu apcietinājuma laiks.

Jūnija sākumā mūs pārveda uz Rīgu, uz termiņ cietumu. Mūs ar tēvu neizšķīra. Lielas kameras, vairāki desmit cilvēki. Visas divstāvu nāras pilnas. Pa naktīm briesmīgi mocīja blaktis. Mēs ar tēvu gājām gulēt uz klona grīdas, lai blaktis netiktu klāt. Izlējām ūdeni riņķī apkārt sev, un tas līdzēja, blaktis klāt negāja. Citi cilvēki ieskatījās, arī darīja tāpat. Bet blaktis arī gudras palika – viņas rāpās uz griestiem, un tad krita uz gulošiem cilvēkiem.

Ilgi mēs tur nebijām. Mūs atkal veda uz Bausku. Un tad kravas mašīnā satikāmies ar savējiem – ar manu mammu, kaimiņa sievu, Krūmiņa meitu Mirdzu.

Pēc tam visu mūsu grupu aizveda uz Jelgavas cietumu. Mūsu grupā bija 11 cilvēki. No sākuma es nebiju kopā ar tēvu. Biju kopā ar zaglēniem – kādas 2-3 dienas.

Vēlāk no tās kameras mani izņēma un ielika vieninieka kamerā. Jo politiskie nedrīkstēja būt kopā ar civilajiem. Bet bija ļoti daudz arestēto, visiem vietas nepietika. Divus Krievānus ievietoja pie manis vieniniekā. Viens bija Saša – apmēram mana vecumā. Otrs bija vecāks, bet uzdevās par nepilngadīgo, jo bija mazā augumā. Viņi bija no Krievijas sādžām. Viņus paņēma uz tiesu. Saša bija notiesāts, jo par viņu tika atrasti dokumenti Krievijā. Otrs bija atbrīvots, nevarēja lietu piesiet, jo nebija nekādu dokumentu par viņa personību. Es atkal paliku vieniniekā viens pats.

Kad mēs vēl bijām trīs, pie mums uz to vieninieka kameru bija ieradies kaut kāds republikas prokurors. Večuks ar balto galvu. Latvietis. Ienāca kamerā un jautāja man: „ Kā es jūtos? Vai tie divi mani netraucē?”

Septembrī mūs aizveda atpakaļ uz Bausku, uz pratināšanu. Pēc pratināšanās Bauskā mūs veda atkal uz Jelgavu. Mūsu vīri sasparojās, gribējuši bēgt. Sarunājuši – spēcīgākie sēdēs blakus sargiem. Virsnieks ar dokumentiem – mašīnas kabīnē. Es jau arī – man dūša liela – gribēju piedalīties. Bet vīri man teica – tu, zēns, sēdi mierīgs.

Bet nekā. Izrādās, divas mašīnas paredzētas. Viena – ar vīriešiem, otrā – ar sievietēm. Nebija iespējams bēgt, jo tad sargi no tās otras mašīnas, kas nāk aiz mums, mūs visus apšautu. Nav kur izskriet.

Tā mūs aizveda uz Jelgavas cietumu. Arī uz turieni atbrauca kaut kāds prokurors, visus izsauca. Mani arī izsauca. Mana apsūdzībā noņēma divus pantus. No sākuma man bija gandrīz visbargākie 58. panta punkti – 58.1a, 58.8, 58.11. Divus bargākus noņēma. Palika tikai 58.1a.

1947.gada 30.janvārī sākās tiesa. Turpat, Jelgavā. Visu mūsu grupu ieveda istabā. Tiesneši, prokurori un mēs – 11 cilvēki. Tā sākas tiesa.

Prokurors pieprasīja:

- manam tēvam – nāves sodu;
- Jānim Grasim – nāves sodu;
- četriem cilvēkiem -10 gadus;
- diviem cilvēkiem – 5 gadi (man un Krūmiņu Mirdzai). Tas ir – 5 gadi un vēl trīs – bez pilnvērtīgām tiesībām;
- diviem cilvēkiem – 2 gadi ( Bertaša Marijai un vēl vienai sievietei);
- Inai Špickopfai – pusotrs gads. Viņa bija Taurkalnes pasta darbiniece. Viņai bija jānodod ziņas meža brāļiem.

Ar to sēde izbeidzās. Mūs - pa kamerām.

31.janvārī deva katram pēdējo vārdu. Es neatceros, ko es teicu.

Tad tiesa pasludināja spriedumu.

Pirmais uzreiz – tēvam nāves sodu. Tēvs tikai teica : „Ar dievu, sieva un dēls”. Un aizveda viņu.

Otrais – Grasim – tam tiesa samazināja sodu līdz 10 gadiem.

Mammai arī iedeva 10 gadus.

Tā es vēl pabiju Jelgavas cietumā līdz marta sākumam. Tad mani, manu mammu un Mirdzu izsauca uz etapu. Mūs reizē aizveda uz dzelzceļa staciju un Stolipina vagonā aizveda. Tas notika ne vēlāk par 10.datumu. Atveda mūs uz Rīgu. Mani uzreiz uz Centrālcietumu, mammu un Mirdzu – uz pārsūtīšanas cietumu. Mamma jau 17.martā tika aizvesta prom uz lēģeri uz Krieviju.

Rīgas Centrālcietumā es no sākuma biju mazgadīgo cietumā. Tur jau Krievāni mazgadīgie bija priekšā. Puiku daudz. Izdarības šausmīgas. Īstie bandīti, blatnije. Barveži, pakalpiņi. Visādi izrēķinājās. Bija viens latviešu puika, kādus 12 gadus vecs. Skaitījās – zaglēns. Viņam bija pienesums no mājām. Bija atļautas cietumā jēlas olas ieslodzītājiem pienesumā ienest. Tie barveži, 2-3 spēcīgie, stipri puiši, paņem no zēna to paciņu un izklaidējās. Lika viņam vilkt bikses nost. Lika zēnu ar galvu uz lēju, un leja viņam olas dibenā. Bet tiem savējiem pakalpiņiem, kuri barvežiem nepatika, lika, lai tie iet un laiza.

Es tur biju, paldies dievam, tikai kādas 2-3 dienas. Es tur nedrīkstēju būt, kā politiskais. Lika mani atkal lielajā pieaugušo kamerā. Dabūju tur kreisā pusē pie pašām durvīm guļamvietu. Otrā pusē – cilvēks ar uzvārdu Freibergs. Tur vāca notiesātos gatavošanai uz etapu.

Ilgi jau neturēja. No rītiem parasti atvērās durvis :”Staršoj, prinimai ļudei ”. Vakaros un no rīta – skaitīja. Pie mums bija bijušie leģionāri un meža brāļi. Kad nāca krievu virsnieks, visiem vajadzēja nostāties rindā, virsnieks teica: „Zdravsvuite!”. Mūsējie atbildēja latviski: „Esi sveiks!”. Virsnieks visus saskaitīja un gāja prom.

Kameras pildījās un pildījās. Bija arī pienesumi. Kamerā bija arī mācītājs. Tas, kuram bija pienesums, lika kaut ko uz kopējā galda pārējiem, kam nekā nav. Mācītājs un kameras vecākais dalīja pa galviņām.

Centrālcietumā lielajā kamerā bija arī viens žīdu tautības cilvēks. Viņš necieta, ka viņu sauca par ebreju. Viņš gribēja būt žīds. Latvijas laika tāda nosaukuma - ebreju tauta - nebija. Visi saucās žīdi, zīdiņi mūsu pusē. Tas tomēr bija viens kārtīgs žīds. Cik viņam tas sods bija, es nezinu. Izrādās, viņš arī bija politiskais, tagad jau, pie komunistiem. Viņš bija sarkano partizānu grupā – pie Oškalna. Bet Oškalns darbojās turpat, kur mēs – Taurkalnē, Zaubē. Vieni un tie paši mežsargi atbalstījuši kā vienus, tā otrus. Žīdiņš teica, ka Oškalns bija ļoti negodīgs cilvēks. Viņš aicināja sabiedrotos un izmantoja savā labā Latvijas valsts sarkan-balt-sarkano karogu, kaut gan pats kalpoja sarkanajām.

Vienu dienu es guļu savā vietā, kameras durvis veras vaļā. Atkal: „Staršoj, prinimai ļudei “ Ieved lielu cilvēku grupu. Man šķita, ka tajā grupā viens kaut kur redzēts. Atnācējus uzreiz visi pārējie aplenca, izprašņāja, kādas kopīgas paziņās meklēja, kādi pazīstamie satikās. Bet es guļu, skatos griestus un domāju – kur es to cilvēku esmu redzējis. Te cilvēki pašķīrās, skatos – tur pa vidu stāv mans tēvs ! Es kā iebļāvos – tēvs!

Es taču neko vairāk pēc tās tiesas par viņu nezināju. Tikai to, ka nāves sods piespriests. Cik gadi ir jau pagājuši, bet es vēl tagad par to saviļņojuma brīdi nevaru runāt bez asarām. Ka atceros, tā asaras birst.

Tas Freibergs, vai Feldmanis, kuram vieta bija blakus manējai, uzreiz to vietu atbrīvoja tēvam.

Izrādās – februārī vai martā bija pavēle atcelt 31.janvāra tiesas spriedumu. Viņam piesprieda 25 gadus nāves soda vietā.

Cietuma viņus, kam iedeva 25 gadus, gatavoja etapam. Ilgi mēs nebijām kopā – kādas 3 -4 dienas. Vairāk es tēvu nesatiku, tikai 1958.gadā atkal satikāmies.

Mani, ka vēl mazgadīgo, pārvietoja uz pārsūtīšanas cietumu. 17 gadi man bija.

Aizveda mūs uz Daugavpils cietoksni., bijušās Latvijas armijas kazarmās. Tur krievi taisīja lēģeri nepilngadīgajiem un invalīdiem. Arī Stolipina vagonos mūs tur aizveda. Atceros – divus puišus tur nepieņēma, jo viņiem sods bija - 25 gadi.

Tā es nonācu Daugavpils cietoksnī. Tur mēs bijām 5 puikas, politiskie. Dzīvojām, kur agrāk bija jātnieku kameras, mums tur bija guļamistabas. Es, Misiņš Ilmārs, Jānis Grasis, Juris Jurevics un vēl viens, aizmirsu vārdu un uzvārdu.

Mani norīkoja pie kalēja palīgos. Es viņam biju par uzsitēju. Ar lielo āmuru vajadzēja sist. Citi zēni – kas pie urbja, kas vēl kaut kur. Mans kalējs taisīja detaļas koka tiltam, kuru toreiz Rīgā būvēja. Vēl taisījām visādas skrūves, metāla caurules bērnu dzelzs gultām bērnu novietnēm. Daugavpils cietoksnī es biju līdz 1948.gada februāra beigām.

Tad atkal mani – etapā, vagonā un uz Rīgu. Rīgā, tur kur cara laikā bija gumijas izstrādājumu fabrika „Provodņik” tika izveidots lēģeris. Mani ievietoja vīriešu nometnē. Mēs bijām nodarbināti māju celtniecībā. Es biju nozīmēts pie viena mūrnieka par palīgu. Viņš bija krievs, krieviski runājām. Viņš mūrēja podiņ krāsnis, es viņam gatavoju mālu. Skaidroja man, kā mālu pareizi gatavot. Ilgi es tur nebiju.

Tad no Daugavpils cietokšņa atveda Juri Jurēvicu. Tur, kur bija „Provodņiks” sāka celt elektromašīnu rūpnīcu. Mūs abus ar Juri tur norīkoja. Visus rūpnīcas celtniecības darbus veica ieslodzītie. Tāpēc tur bija lēģera apsardzei domāts štābs, 2-stāvu mājā. Mums ar Juri vajadzēja rakt tranšejas kanalizācijai. Mēs tur vairākās dienas gājām. Apsardzes karavīru pavari bija latvieši. Kad karavīri bija prom, pavari mums deva ēst putru ar eļļu. Viņi pielika mums pilnas bļodas. Tad Juris sadomājis, ka no turienes mēs varam aizbēgt. Bet kā bēgt? Mums bija cietumnieku darba drēbes. Tad mēs vasarā, apakšā zem darba drēbēm pavilkām savas drēbes, kādas nu tur bija, un tā karstumā rakām tranšeju. Gatavojamies bēgšanai. Bet tur blakus Sarkandaugavā – miliči stāv uz tilta. Nu un ar to mūsu nodoms izbeidzas.

Drīz mani paņēma prom uz lielo etapu. Tas bija 1948.gada jūnija sākums. Vagonā centos ieņemt vietu pie loga. Blakus man – dūšīgs latviešu puisis, diezgan liela augumā. Es jau tad tāds sīks puišelis biju. Vagons pilns. To puisi sauca Antons Petkuns. Viņš bija no Latgales. Kad viņam bija kādi 15-16 gadi, viņš atnāca uz Rīgu, izmācījās par gaļas izcirtēju, strādāja tirgū. Viņš bija kādus 4 gadus par mani bija vecāks. Antonam bija piespriesti 10 gadi. Viņš daudz grāmatu bija izlasījis, it sevišķi par piedzīvojumiem. Kopā ar mums vagonā bija daudz krievu karavīru, arī ieslodzīto. Jo viņi ir pabijuši vācu gūstā. Viņu bija daudz. Antons  viņiem krieviski mācēja tik labi stāstīt par piedzīvojumiem, ka tie klausījušies viņu ar atvērtām mutēm. Mēs ar Antonu sadraudzējamies, turējāmies kopā.

Mūsu etaps nonāca Krasnojarskā. Mūsu vagonu ņēma pirmo. Nakts jau bija. Tumšs. Mums jāiet uz atutošanu, uz pirti. Un izrādās, ka uz pirti mūs ved latvietis, arī ieslodzītais. Viņš mums teica – pēc tam jums būs jāiet uz baraku. Ja kāds jums uzbruks, un jums noteikti uzbruks, sitiet pretī., aizstāvēties, kā mākat, neviens nenāks palīgā. Barakai viens gals tuvu apsardzes tornim - „viškai”. Turpat arī tualete.

Viņš mūs aizveda līdz barakai. Tai vajadzētu būt tukšai. Bet tur jau sēdēja kādi 2-3 zaglēni, gaidīja. Jo zināja, ka ir jauns etaps, ir ko atņemt. No Baltijas – kā no ārzemēm. Tad puiši – karavīri tos zaglēnus uzdzina ārā. No rīta – visiem jāiet ar mantām, jāstājas pa 5 cilvēki ierindā. Mantas nolika sev blakus, un tomēr daži nepaspēja nosargāt – zagli pamanījušies nozagt.

Otrā vai trešā diena tie zagļi grib ņemt virsroku, gatavo uzbrukumu. Bet mūsu vīri jau zināja un sagatavojās kaujai. Gaidīja, no nārām norāva dēļus. Zagļu sanāca vesels bars. Bļāva, apsaukāja mūs pa fašistiem un ar saucienu „urā!”metas iekšā, pa logiem. Bet mūsējie – tam, kurš lec – ar dēli pa galvu, visur, kur pagadās. Sita un klapēja zagļus. Tie bēg projām. Sargs no augšienes: „Бросайте в запредку!”, mūsējie arī pārmeta kādu pāri žogam, un sargs no augšas ņem un nošauj. Vienu atejā iemeta iekšā ar galvu lejā.

Un tā viņi nobijās. Neviens vairs nenāca mums virsū.

Beigās sagatavo mūs uz jauno etapu koka baržās pa upi. Mana vieta baržā bija kreisā pusē, centos tuvāk pie svaiga gaisa. Otra pusē - „paraša”. Es vienmēr pieteicos nest, parasti 2-3 cilvēki nesa, jo bija smaga. Barža pilna ar cilvēkiem. Nāras, uz grīdas. Tāpat nāca pārbaude. Virsnieks prasa: „Ну как довольны?”, bet viens, no melnajiem – armēnis, vai kādas citas tautības, atbild: „ Гражданин начальник, кому нарам хорошо, кому низом – плохо.”. Bet tas virsnieks sadzirdēja: „Что тебе коммунизм – плохо? Сейчас же в карцер! ”. Izrādās, ka baržā bija arī karceris. Sargs no augšas varēja visu redzēt, ko cilvēks karcerī dara. Kad mēs iznesām parašu, sargs no augšas mums pavēlēja gāzt to tam cilvēkam virsū. Kādas 2 reizes man iznāca to darīt. Galvu tas cilvēks varēja kaut kā pasargāt, bet kājas gan tika aplietas.

Nonācām Dudinkā. Pēc tam ar šaursliežu vilcienu – uz Noriļsku. Mūsu vieta bija – 4.Gorlag – speciālais lēģeris. 1948.gada pēc Bērijas rīkojuma – atsevišķais lēģeris tikai politiskajiem. Tur veda arī uz pamācībām. Apsardze bija uzbeki vai kādi citi no Vidusāzijas. Briesmīgi ar cilvēkiem izrēķinājušies.

Mēs ar Antonu centāmies turēties kopā. No sākumā darbs bija – Noriļskas pilsētā mājas būvēt. Lēģeris atradās 3-4 kilometru attālumā no Noriļskas centra. Uz darbu mūs dzina NKVD apsardze ar sarkanām uzplečiem. Pa 5 cilvēki rindā 200 cilvēku kolonnā. NKVD zaldāti  bija ļoti nežēlīgi. Brīdināja: „Шаг влево, шаг вправо – стреляю без предупреждения!” Kolonnai apsargi gar sāniem, un vēl apsardze ar zirgiem. Ja kaut kas nepatika – šāva uzreiz. Ja bija kaut kas aizdomīgs – lika gulties visiem dubļos, arī tad, kad lija lietus. No sākumā, lai iebiedētu, uztaisīja provokāciju – izsauca no ierindas. Un tos, kas paklausīja – nošāva. 1948./49.gada ziema bija briesmīga. Apsardze bija nežēlīga.

Bija arī bēgšanas mēģinājumi. Tieši no mūsu grupas. Tie bija trīs krievi – bijušie lidotāji, notiesātie kā politiskie.. It kā viņiem palīdzējuši kādi brīvībā esošie draugi. Bet Noriļskas lidlauka noķerti. Mūsu brigāde pēdējā gāja uz darbu, un arī pēdējā – no darba. Tad viņus pēc noķeršanas dzina aiz mums. Viens no Noriļskas neaizgāja uzreiz, nošauts. Viens atnāca. Viens nomira.

1949.gada janvārī nomainījās sardze. Mūs pārcēla celt vara rūpnīcu. Sāka mūs uz turieni dzīt, bet ar mazāko apsardzi. Sargi stāvēja pa malām, mums no lēģera iznākot, un tāpat arī darbavietā, tur atnākot – gar sāniem apsardzes koridors.

Brigadieris mūsu brigādē bija krievs. Neizglītots, nekā nejēdza no vadības. Brigāde skaitījās sliktā stāvoklī. Mums bija vismazākās porcijas, jo normu nevarējām izpildīt. Tad jau arī spēka vairs nebija.

Tad nezinu kā – uzrādījās jauns brigadieris krieva vietā. Uzvārds viņam bija Šturbergs. Vai nu žīds, vai vācietis, nezinu. Pēc izskata vairāk kā žīds. Izglītots cilvēks, zināja, ko darīt, lai brigāde atkoptos. Viņš saka – vajag dod kukuli, citādi mums nebūs spēka rakt. Bet kādu kukuli? Mums taču nekā nebija.

Tur ar sērkociņu kastīti mērija cukuru un dalīja. Mēs sākam krāt cukuru. Viņš arī zināja, kam jādod kukulis.

Noriļskā tikai 2 cilvēki bija brīvi – Noriļskas kombināta direktors Zverevs un vēl galvenais inženieris. Pārējie visi ieslodzītie – tātad – piekukuļojamie.

Nu tā pamazām mūsu brigāde atkopās, pat izveidojās par labāko. Mūs arī nozīmēja labākā darbā.

Vienu reizi es vedu zemi ar ķerru. Man priekšā arī viens cilvēks stūma ķerru ar zemi. To vajadzēja izbērt tuvu sargtornim – „viška”. Un tad viņam ritenis no tās ķerras izkrita, un noripoja uz „viškas” pusi. Tas cilvēks iet uz turieni pēc riteņa. Sargs no augšas visu redzēja un nošāva to cilvēku. To nošauto savāca. Nezinu, no kuras brigādes viņš bija.

Sargiem par šo darbu deva 10 dienas atvaļinājuma.

1949.gada vasarā brigadieris lika man un vēl vienam iet uz tundru – sagatavot slotas. Ap lēģeri arī auga lieli krūmi, tur arī varēja griezt. Es bija tālāk no žoga, bet tas otrs – tuvāk. Es tikai dzirdu no augšas :”Иди сюда”. Es nedzirdēju, ko tas cilvēks atbild. Tad sargs saka: „ Садись ”. Pēc brītiņa – šāviens. Un viss – cilvēks nošauts. Es pametu visas slota, un – pie brigadiera. Tad gan sacēlās visi. Atteicās strādāt.

Tā bija otrā reize, kad es redzēju, kā sargi nošauj cilvēkus pie zonas.

1949.gada decembrī rūpnīca deva pirmo lējumu par godu Staļinam, un ar lidmašīnu sūtīja uz Maskavu uz viņa 70. dzimšanas dienu. Staļina bilde virs konvektora tika apgaismota ar lampiņām. Brigadieris man, kā jaunākām deva uzdevumu augšā pie konvektora sargāt lampiņas, lai nenozog. Es jau arī sargāju, bet, kad palaida lējumu, es aizrīdamies ar sēru gāzēm knapi paspēju nokāpt lejā.

Kad rūpnīca sāka darboties ar pilnu jaudu politiskos no turienes pārcēla strādāt citur. Mūsu brigadieris izkārtoja tā, lai mūsu brigādi nozīmētu strādāt celtniecībā. Mums pat mācīja mūrnieka darbus un apmešanu. Es atkal kļuvu par mūrnieku. Cēlām skolu Noriļska. Mūsu pašu ieslodzītie inženieri izdomāja, ka labāk celt nevis uz klints, bet uz pāliem.

Pēc tam strādājām pie Noriļskas baseina celtniecības. Vajadzēja rakt bedri peldbaseina ierīkošanai. Tas jau bija 1951.gada pavasaris. Mūsu vīri paplašināja zonu, taisīja sētu, gandrīz līdz sargiem. Es neatceros, kāpēc, bet tur tuvumā atnāca kāda sieviešu grupa, apmēram 5 - 10 sievietes. Sargi atveda no sieviešu lēģera. Mūsu lēģeri sieviešu nebija. Nezinu, kādu darbu viņas tur aiz sētas veica, bet pēkšņi dzirdu: „Мужики! Мужики!” – krievietes skrien klāt vīriešiem. Sargi no augšas:” Стой! Стой!”. Vienu nošāva, vēl viena tika ievainota. Pārējās sargiem izdevās savaldīt. Tā bija mana pēdējā darbavieta ieslodzījumā.

Brigadieris Šturbergs bija ļoti labs. Zinot, ka es drīz atbrīvošos, viņš man nekādu smagu darbu neuzdeva darīt.

Ar Antonu Petkunu mēs visu ieslodzījuma laiku bijām draugos. Viņš man daudz palīdzēja. Pie dzelzceļa taisīšanas vajadzēja celt un nest smagus gulšņus. Viņš vienmēr ņēma smagāko galu.

1951.gada 25.maijā mani izsauca un teica, ka sods ir beidzies. Pielika man sargu, kurš mani aizveda uz Noriļskas komandantūru. Man nekādu papīru par atbrīvošanu neizrakstīja, vienkārši sargs nodeva manus dokumentus komandantūrā. Tur sēdēja jauna sieviete, kura teica, ka komandants būšot tikai rīt. Viņa man prasīja, vai man ir kur palikt. Es teicu, ka ir. Un tiešām man bija viena Noriļskas adrese iedota. Tad viņa teica, lai es nāku rīt no rīta ap pulksten 10.00 uz komandantūru.

Es aizgāju pēc tās adreses. Izrādījās, ka tā bija dārzniecība. Ieeju iekšā – viss balts, viss zied ar baltiem ziediem. Tik skaisti. Tad ārā uznāk balts sniega mākonis. Lielas sniega pārslas krita uz siltumnīcas jumtu. Skats vienreizējs.. . Tas bija mans pirmais pārsteigums pēc lēģera gadiem. Turpat siltumnīcā es arī pārgulēju. Bija labi un silti.

Otrā dienā aizeju uz komandantūru. Pasaku, kas pa lietu. Man izraksta atļaujas dokumentu un tur ieraksta, ka man ir 100 rubļu. To man radi, tēva māte, kuri bija izsūtīti 1949.gadā kaut kur uz Omsku, bija atsūtījuši, lai man būtu nauda, kad atbrīvošos.. Lēģerī es varēju tos iztērēt, bet es neaiztiku.

Komandants iedod man to papīru, un saka: „Ej, meklē darbu. Kad būsi atrādīs, tad atnāc un pasaki”. Te uzreiz  pa durvīm kāds virsnieks ienāk. Viņi abi ar komandantu sasveicinās. Tas atnācējs bija Dudinkas komandants. Tad Noriļskas komandants tam prasa – vai viņam strādnieki ir vajadzīgi? Un tas otrais atbild – jā, ir vajadzīgi. Tad Noriļskas komandants man saka, lai es dodu papīru viņam atpakaļ un saka savam ciemiņam: „Re, kur tev būs strādnieks”. Tas uz mani paskatās, saka – labi. „Bet vai tev ir kur palikt ?”- viņš man jautā. Vilciens uz Dudinku būs tikai vakarā. Viņš man teica, lai es vakarā eju uz dzelzceļa staciju.

Vakarā esmu stacijā. Gaišs. Tur šajā vasaras laikā diena neatšķiras no nakts. Braucām uz Dudinku. 27.maijā tas bija, svētdiena. Atveda mani uz komandantūru, pierakstīja, piereģistrēja. Bet viņš saka: „Šodien ir izejamā diena. Atnāc rīt, tad došu darbu”. Bet kur lai es eju? Viņš man saka, ka šeit latviešu ir daudz, atrādīs kādus, pie kā palikt.

Nu ko, es izgāju. Kur es iešu? Galvenā ielā – otrā pusē – veikals. Es tur iegāju, pagrozījos, izgāju. Trotuāri tur bija no dēļiem taisīti. Skatos – pa trotuāru nāk bariņš jauniešu. Dzirdu – viņi runā latviski! 2 meitenes un 3 puiši. Es droši eju pie viņiem. Tā un tā, atbrīvojos, man nav kur palikt. Vai viņi nevarētu izpalīdzēt. Viens saka, ka nav kur, otrs arī  nē. Tad viņi saka: „Aizejam pie Roberta, varbūt tas ko zina”. Tur netālu barakā. Otrā stāvā neliela istabiņa, kur dzīvoja Klints ģimene. 1941.gada izvesti. Māte ar dēlu. Bet dēls jau bija precējies. Aprīļa sākumā viņiem piedzima meitiņa. Vietas nav, gar sāniem gultas, pa vidu – galds. Visa ģimene viena istabā. Tagad tā māte un dēls Roberts, mans vārda brālis, pārrunāja, izprašņāja, no kurienes esmu. Viņi mani pieņēma. Turpat uz grīdas noklāja man vietu kur gulēt.. Sieva Robertam bija no Pievolgas vāciešiem. Faktiski tēvs viņai bija vācietis, bet māte – poliete. No kādas inteliģentas ģimenes. Par grāmatvedi strādāja.

Mēs ar Robertu Klintu kļuvām vistuvākie draugi. Līdz mūža galam.

Pārnakšņoju un no rīta devos uz Dudinkas komandantūru pēc norīkojuma. Pats neko nedrīkstēja mainīt, ne dzīvesvietu, ne darbavietu bez komandantūras atļaujas. Komandants mani norīkoja strādāt pilsētas rūpkombinātā. Darbs bija pie kalēja. Atkal kļuvu par uzsitēju. Kalējs – krievs – atbrauca uz ziemeļiem piepelnīties. Tiem, kuri bija noslēguši līgumu, maksāja lielāku algu, pēc katriem 3 nostrādātiem mēnešiem pielika 10% pie algas.

Dzīvot man lika turpat blakus esošajā kombinātam mājiņā. Istabā bijām četru tautību pārstāvji – es, lietuvietis, ukrainis un armēnis. Par 1951.gadu jūnija man sanāca nopelnīt diezgan labi – ap 700,-rubļu. Biju priecīga. Jūlijā jau mazāk – 600, rubļi. Krievs reizēm dzer, neiznāk darbā. Bet man cita darba nav, kā tikai viņam palīdzēt. Septembrī, oktobrī, novembrī – arvien mazāk un mazāk. Novembrī sanāca tikai 299, -rubļu.

Es gāju aprunāties ar Robertu. Viņš man saka :”Zini ko, pie mums ostā tiks organizēti šoferu kursi. Ir vajadzīgi šoferi – brīvie”. Jo tur ostā visur tikai ieslodzītie strādā. Osta bija pakļauta Noriļskas kombinātam. Es saku :”Ar lielāko prieku!”. bet es jau neprotu iesniegumu uzrakstīt. Viņš ņem, un uzraksta mana vārdā.

Aizeju uz ostas kadru daļu. Tur sēž priekšnieks. Prasa: ”Bijāt tiesāts?” Es saku :”Jā”. Viņš atkal: „Par kādu pantu?”. Es atbildu: „Pa 58.pantu”. Viņš bīda manu iesniegumu man atpakaļ, un uzrakstīts „Tādi mums nav vajadzīgi”. Nu ko? es paņēmu iesniegumu un eju ārā. Koridorā sēž sieviete un viņa saka ar mani runāt, prasa, vai esmu uzņemts. Es saku, ka nē. Tad viņa saka: „Laikam grupa jau ir pilna. Bet kāpēc jūs negribat mācīties strādāt uz celtņiem ostā?”.Es saku, ka es esmu ar mieru. Atkal eju pie Roberta, turpat plānu daļā viņš strādāja, viņš uzraksta citu iesniegumu. Pie celtņiem tika formētas divas mācību grupas – viena – no ieslodzītajiem, bet otrā – no brīvajiem. Es mudīgi ar iesniegumu pie tās sievietes - priekšnieces. Viņa paņēma to un teica: „Pēc Jaungada atnāciet, lai pārliecinātos, ka esat pieņemts”.

Jauno, 1952.gadu, mēs sagaidījām kopā ar draugiem. Pie viena iedzeram, pie otra. Iesiluši ejam kopā ar Robertu caur sniega kupenām,viens pie otra turēdamies. Un te man paslīdēja kreisā kāja – potītē kaut kas nokrakšķ. Un gatavs. 2.datuma no rīta pamodos pie viņiem uz grīdas. Kāja sapampusi. Jāiet pie ārstiem. Poliklīnikā paskatījās un uzlika ģipsi. Nu, domāju, kā tad tagad būs ar tiem kursiem? Aizgāju uz kadru daļu. Jā, esmu pieņemts celtņu vadītāju kursos. Domāju, bet kā es ar savu kāju varēšu iet mācīties? Bet, man par laimi, mācību sākums tika atlikts uz februāri. Janvāri nogulēju pie drauga.

Tagad man jāiet atkal pie komandanta pēc atļaujas iet kursos. Komandants uzrakstīja, ka neiebilst. Nu un viss. Sāku iet kursos ostas pārvalde. Tur ja citas algas, nekā rūpkombinātā. Arī mācekļiem kaut ko maksāja.

Kursos es sadraudzējos ar vienu krievu puisi, arī 1930.gada dzimušo. Aleksejs Ivanovs. No Ļeņingradas tika izvēsts kā bērns. Vecāki apmiruši. Tēvs laikam frontē, māte – no bada. Viņš pats kā puika strādāja mehāniskajā rūpnīca. Lodes virpojis. Turpat aiz darbagaldiem pēc maiņas gulējuši. Tā viņš ir izdzīvojis Ļeņingradā. Pēc tam pa Lādogas ezeru bērni tika izvesti. Ticis kāda kolhozā Krievijā. Tur viņš kolhoza laukā bija paņēmis 7 sīpolus. Apcietināts. „Es par 7 sīpoliem dabūju 7 gadus”, - viņš teica. Sodu izcietis, nesen atbrīvojās.

Mācību laikā dzīvojām lielā istabā – 15 cilvēki. No abām grupām kursus beidza tikai 14 cilvēki. Deva kategoriju – no trešās līdz piektajai. 5.kategoriju piešķīra tikai mums, diviem – man un Aleksejam.

Sākam strādāt. Es tiku nozīmēts darbam ar 6-tonnu tvaika celtni „Janvarec”. To apkalpoja 7 cilvēki. Visi bija ieslodzītie, kuriem līda atbrīvošanai palika 4-6 mēneši. Strādājam pārī. Es biju kopā ar ukraini Čeredņičenko. Viņš pēc atbrīvošanas taisījās iet prom, un viņš mani mācīja strādāt uz celtņa. Apguvu profesiju, gāja arvien labāk. Vēlāk mani pārcēla uz lielākiem celtņiem. Un tā es tur nostrādāju uz celtņiem 10 gadus, no 1952. līdz 1962.gadam.

Darbs bija pārsvara ar kravu pārkraušanu no kuģiem. No kuģa izkravāju, bet pēc tam tā visa krava jāpārkravā dzelzceļa vagonos uz Noriļsku. Atvaļinājums arī bija. Cilvēki parasti ņēma atvaļinājumus pēc trim nostrādātiem gadiem. Bet mēs, politiskie, bijām komandantūras uzraudzībā. Nekur braukt nevarējām.

1952.gada Roberts jau bija nostrādājis 3 gadus. Aizbraukt nedrīkstēja. Tad viņš sadomājis celt māju. Jo mums jau bija pateikts un mēs parakstījāmies – dzīvot un nomirt šeit. Varam darīt ko gribam, bet tikai – šeit. Visi – ukraiņi, latvieši, Pievolgas vācieši – visi sāka celt mājas.

Roberts man piedāvāja arī celt kopā ar viņu zem viena jumta. Man jau tas prātā nebija, bet drauga iedvesmots, es viņam devu piekrišanu. Tā mēs sarunājām 1951./52. gada ziemā. Sakām gatavoties mājas celšanai. Tad no Maskavas bija kaut kāds rīkojums, ka ir atļauts izsūtīto ģimenēm apvienoties. Es jau zināju, ka manai mammai 1952.gada janvārī tiks no ieslodzījuma ārā. Tad viņa arī varētu atbraukt pie manis dzīvot. Roberta tēvs arī ir palicis dzīvs pēc 1941.gada izsūtīšanas. Viņš bija kaut kur Intā. Roberts rakstīja uz Maskavu, lai viņam ļautu ar tēvu apvienoties.

Un mēs sākam gatavot materiālus celtniecībai. Netālu no mūsu mājas izvelētās vietas bija pilsētas kokzāģētavas. Pavasari pa upi peldēja baļķi – no Igarkas. Visi privātie, kas nebija slinki, gāja tos baļķus ķert, dabūja krastā un veda augšā uz kokzāģētavu. Un tur viņus zāģēja.

Pa vasaru, pēc darba, es sanesu zāģu skaidas šuvēm, siltināšanai.

Māju draugs dabūja uzcelt savu mājas galu gatavu jau uz jauno gadu. Viņa ģimenē bija gaidāms vēl viens bērns. Sieva aizgāja uz slimnīcu vēl no vecās istabas, bet atnāca ar dēlu jau uz jauno māju.

Bet es ar Alekseju vēl mitinājos kopmītnē. Mēs strādājām dažādās maiņas, un viens otram gatavojām ēst.

Roberta tēvs atbrauca 1952.gdā pavasarī. Viņš palīdzēja māju pabeigt, jo daudz ko saprata no celtniecības lietām. Viņš mums 1952.gada vasarā faktiski bija galvenais celtnieks, nu un mēs visu darījām paši. Vasara to gadu bija ļoti vēsa.

1953.gadā arī mans gals bija gatavs. Viena istabiņa, virtuve, priekšnams arī. Ķieģeļi krāsnij bija tur uz vietas. Es jau daudzmaz mūrnieka amatu biju apguvis, vēl Rīgā lēģerī, un ieslodzījumā šeit. Man galvenais bija ievērot pašam, ko meistars dara, jo paši meistari neko nerunāja. Krāsni katru gadu vajadzēja pārmūrēt, jo ķieģeli bija ne pārāk labi.

1953.gada pavasarī sākam rakstīt, lai manu mammu dabūt no viņas dzīvesvietas uz šejeni. No Maskavas atnāca izziņa, ka viņa ir Intā. Draugs rakstīja. Pirmā atbilde bija – atteikt. Rakstījām vēl – atkal atteikt.

Tad, jau pēc Staļina nāves tika nomainīts komandants. Es aizeju pie viņa. Viņš man saka:” Atkal tev atteikums. Dod es tavā vietā uzrakstīšu.”. Un tiešām – atļauja tika saņemta.

1953.gadā, pēc ledus iziešanās, ar kuģi atbrauca mana mamma pie manis. No 1947. līdz 1953.gadam nebijām redzējušies.

Pēc Staļina nāves sākas brīvlaišana. Bet ne uzreiz. Mums tik un tā vajadzēja iet katra mēneša 1.un 15.datuma uz komandantūru atzīmēties. Tālāk par 5 km nedrīkstējām braukt bez atļaujas.

Vēl 1953.gadā bija amnestija tiem, kam sods bija līdz 5 gadiem. Visi, vai politiskie, vai kriminālie ar sodāmību līdz 5 gadiem tika amnestēti. Bet tas sods tik un tev velkas līdzi.

1954.gadā bija pavēle – it kā mēs varam saņemt pases. Tā es 1954.gada jūnijā vai jūlijā dabūju pasi.

1955.gada – man 3 gadi nostrādāti, es varu ņemt atvaļinājumu. Runājām ar mammu – man jābrauc uz Latviju, apciemot brāli un māsu. Viņi palika pie tēva radiem, bet 1949.gada radi mūsu mazos bija atveduši atkal uz Bārbeles pagastu – pie tēva māsas ar vīru. Vīrs viņai bija Zvirbulis Jānis.  Viņiem pašiem jau bija 3 bērni, bet pieņēma arī mūsējos.

Mammai pase 1955.gada vēl nebija izdota. Vēlāk iedeva, bet ar ierobežojumu – nedrīkstēja braukt tāļāk par 100 km.

Tad izrādījās, ka tā pase, ko man iedeva 1954.gadā, ir nepareiza. Vajadzēja iet uz pases galdu un mainīt.

1954.gad;a lēģeros bija streiki. Pie mums ostā arī kādas 3 dienas bija streiks. Nomainīja visu priekšniecību.

1955.gadā es atbraucu jau ar jauno pasi. Aprīļa beigās izbraucu no Dudinkas uz Krasnojarsku, pēc tam uz Maskavu. Maskavā apmētos pie viena pazīstamā no Dudinkas, kurš jau agrāk izbrauca no Dudinkas nelegāli. Viktors Pavlovičs Čabļins – viņš bija lēģeros jau no 1937.gadā. Brālis 1937.gada bija nošauts, bet viņam iedeva 10 gadus. Tagad viņš dzīvoja pie bijušās sievas un dēliem. Sieva arī bijusi arestēta, bet ČEKA viņai piedāvāja: ”Atsakies no vīra, tad mēs laidīsim brīvībā pie bērniem ”. Viņa arī uzrakstīja, ka atsakās no sava vīra.

1. un 2. maija mēs staigājām pa Maskavu. Čablins parādīja man ČEKAS māju. Agrāk, ejot gar to māju, nedrīkstēja pat paskatīties uz to, jo uzreiz iznāca čekisti un arestēja uz vietas.

3.maijā atbraucu uz Rīgu. Braucu uz laukiem pie tantes, kur brālis un māsa dzīvoja. Nebijām tikušies 9 gadus. Tie jau bija maziņi, viņiem nekādu atmiņu par tiem laikiem nebija.

1955.gada jūlijā uz Latviju ciemos atbrauca Roberts no Dudinkas. Mēs aizbraucām pie viņa māsas. Māsu 1941.gada jūnijā neizsūtīja, jo viņa nebija mājās tajā diena. Viņa bija laukos pie tantes Lejasciemā. Izsūtīja tikai māti ar dēlu. Tēvs arī nebija mājas, viņš bija pasta darbinieks, un kaut kādu iemeslu dēļ aizkavējies darbā. Viņš atnāca mājas – sieva ar dēlu aizvesti Un tad pats, muļķis, gāja pieteikties. Domāja, ka būs kopā ar ģimeni. Bet tur jau vagonos vīriešus atdalīja. Viņš nokļuva Vjatlagā. Bet viņam laimējās, viņš izdzīvojis.

Kad Bārbelē bija balle, mana māsa mani sapazīstināja ar jauno meiteni. Es viņu arī agrāk biju redzējis. Viņa strādāja kolhoza – piena pieņemšanas punktā. Viņa nāca pie Zvirbuļu vecākās meitas, tā jau bija liela. Bet mana māsa ballē pieveda viņu man klāt un teica :”Ausma, nāc, es tevi iepazīstināšu ar savu brāli”. Kad es aizbraucu atpakaļ uz Dudinku, trīs gadus vēl sarakstījāmies ar vēstulēm, fotogrāfijām. Tā mēs kopā palikuši līdz šai dienai.

1956.gadā mamma gatavojās braukt prom uz Latviju, pie bērniem. No sākuma dzīvoja Bārbeles pagastā pie paziņām, un vēlāk viņa iekārtojās strādāt par apkopēju skolā. Mamma bija ļoti darbīga un enerģiska. Savus divus bērnus no radiem arī drīz vien paņēma.

Pie tēva māsas mans brālis gāja ganos. Kādu reizi mamma atnāca pie viņiem. Vīra māte tur saimniekoja. Klāj istabā galdu, sauc visus pusdienot, arī manu mammu. Bet tā paskatās – Rolanda, dēla - nav. Mamma prasa: „Kur tad Lūkas (mēs mājas viņu pa Lūkasīti saucām)?”. viņai atbild, ka tas ir ganos prom. Bet te pavērās virtuves durvis: „Tante, lūdzu man vēl ielejiet”. Mamma apskaitījusies par to, ka viņas dēlam jāēd pusdienas atsevišķi virtuvē. Paņēma uzreiz savus divus bērnus un aizgāja pie svešiem cilvēkiem, kas viņu pieņēma. Viņa pēc tam strādāja MTS par apkopēju līdz pensijai, un arī pēc tam. Tēvs arī atgriezās Latvijā, arī strādāja MTS.

1958.gadā es atbraucu no Dudinkas, taisījām kāzas. Mana mamma bija vairāk, nekā ar mieru, Ausmas mamma – arī. Tur ģimenē bija trīs māsas. Māte strādāja kolhozā par slaucēju. Tad, kad vairs nevarēja izturēt uzliktas saimniekiem nodevas, nekas cits neatlika, ka iet kolhozā strādāt. Mana mamma un Ausmas mamma bija pazīstamas kopš jaunības dienām. Vectēvs – mežzinis, tēvs – mežsargs, labā, pārtikusī ģimene bija Latvijas laikā.

Uz jauno gadu, 1958.gada 30.decembrī, bija paredzēts ar Ausmu iet reģistrēties. Slokas ielā, jo es biju pierakstīts toreizējā Ļeņingradas rajonā. Nopirkām viņai kleitu, man – uzvalku. Pie meitenes radiem sapucējamies un ar taksometru braucām reģistrēties. Tur otrā stāvā sēž kāds pāris, bet mums laiks jau bija noteikts. Mūs izsauca vispirms. Pie galda sēž sievišķis un mums uzreiz: „Tri rubļa platite”. Pagriež mums to papīru, kur parakstīties. Mēs parakstāmies un ejam ārā. Tur pie palmas stāv fotografs – krievs. Viņš grib mūs pierunāt nofotografēties, jo tik smuks pāris sen nav redzēts. Es viņam saku – kā lai es dabūju fotogrāfijas, jo mums jābrauc uz ziemeļiem. Iedevu viņam adresi, viņš solījās atsūtīt.

Bet 31.decembrī mēs braucām uz baznīcu. Toreiz vēl uz to skatījās caur pirkstiem, vēl nebija aizliegts. Mūs salaulāja Ozolaines katoļu baznīcā. Es gribēju Skaistkalnes baznīcā, jo tur es esmu kristīts un iesvētīts. Bet mācītājs man teica, ka Bārbelē ir zem Ozolaines.

Tad Bārbeles MTS telpās bija liela balle. Nosvinējām kāzas. Un uz 11. janvārī bija jau biļetes nopirktas prom uz ziemeļiem. Mūs abus divus ar Ausmu pavadīja, bija pilns ar cilvēkiem. Izlidojām no Spilves lidlauka.

Tur, Dudinkā, es savu istabu uz manu atvaļinājuma laiku biju iznomājis vienam krievam, kurš atbrauca uz ziemeļiem piepelnīties. Tolaik dzelzceļus sāka elektrificēt, un viņš pazaudēja darbu. Viņš atbrauca strādāt uz tvaika celtņiem. Vasīlijs Usoļcevs. Faktiski viņš bija no Baltkrievijas. Izrādās, ka arī viņš bija ieslodzītais, uz 10 gadiem. Viņš kara laikā 16 gadu vecuma tika paņemts no Baltkrievijas darbā uz Vāciju. Kad krievi bija jau Vācijā, viņš aizgāja pie savējiem. Viņam jau bija kādi 18-19 gadi, un viņu paņēma krievu armijā. Pēc kara viņu vēl atstāja Vācijā, pie krievu attušēja angļu zonā. Dabūjis tur redzēt kādu amerikāņu žurnālu ar automašīnas reklāmu un izteicās: „Dāma sēž viena kleitiņā mašīnā. O, re kur forša mašīna ir! A kā mūsējie taisa!”. Un viss. Ar to arī pietika. Kāds ir dzirdējis, paziņojis ČEKAI. Zēnam – 10 gadi. Bet viņš savu sodu izcietīs kaut kur Krievijā, un tagad atbrauca piepelnīties. Viņš atbrauca kopā ar sievu. Tā viņš nodzīvoja mana istabā 5 mēnešus, kamēr es bija Latvijā.

Tagad mēs ar Ausmu sākam tur dzīvot. Dzelzs gulta ar sietu jau bija nopirkta. Nodzīvojām tur trīs gadus, un 1962.gada braucām projām uz Latviju pavisam.

Draugam Robertam ģimenes dzīve pajuka. ‘viņš vēlāk iepazinies ar kādu sievieti no Krasnojarskas. Viņa māte ar dēlu atbrauca uz Latviju. Mēs ar Robertu nolēmām, ka mūs māja, ir jāpārdod. Pārdevām izdevīgi. 1962.gadā uz ziemeļiem brauca ekspedīcijas meklēt gāzi. Un viņi meklēja, kur saviem darbiniekiem dzīvot. Pārdevām māju ekspedīcijai, un man 1962.gadā bija apmēram 6000,- rubļi, jau jaunie.

Mums 1962.gada 20.augustā piedzima otra meitiņa, bet septembrī mēs jau braucām uz Latviju. No Dudinkas izbraucām ar kuģi, luksus kajītē, līdz Krasnojarskai, pēc tam ar lidmašīnu uz Maskavu. Maskavā iznāca aizķeršanās. Nesakrita reisi ar Rīgu. Vajadzēja gaidīt lidostā, ar zīdaini. Nebijā kur bērnu pārtīt, jo bērnu istabā bija aizņemta.

Beidzot ielidojām Rīgā, Rumbulā. Paņemam tur taksometru, nolēmām braukt pie Antona un Zelmas. Šoferis, krievs, visu laiku bija neapmierināts un dusmīgs uz gājieniem. Viņš saka – šī ir pirmā saulaina svētdiena pēc lietiem. Iebraucām pie Antona – viņi nav mājas.

Pierunāju šoferi braukt uz laukiem, 70 kilometri. Solīju labi samaksāt. Viņš bija ar mieru. Braucām prom uz Bārbeles pusi. Braucām gar veco mācītāja muižu – tur tagad kartupeļus glabā. Piebraucām tuvāk – māte ar tēvu mūs sagaida. Sieva ar bērnu izkāp no mašīnas. Mana mamma uzreiz pie viņas, apkampj abas ar mazo. Kartupeļu grozu nomet zemē. Kartupeļi labi, laukos izaudzēti. Mamma šoferim prasa, vai viņš negribot kartupeļus. Šis labprāt ņemtu. Iebēra kartupeļus šoferim maisā, un es vēl viņam samaksāju par ceļu. Visi priecīgi.

Mamma gribēja, lai es palieku laukos. Bet man vajadzēja Rīgā iekārtoties, strādāt savā profesijā, uz celtņiem. Manu ģimeni Rīgā pierakstīja un atļāva dzīvot sava privātmājā Kantora ielā 13 drauga mātes radinieks, Oskars Freimanis. Es gāju meklēt darbu Rīgā un atradu uzreiz – Rīgas tirdzniecības ostā. Viņiem bija vajadzīgi celtņa vadītāji. Ar 1962.gada 1.decembri es jau varēju stāties darbā. Nostrādāju tur līdz 1992.gadam – 30 gadus.

Rīga mums, vēl Kantora ielā dzīvojot, piedzima dēls. Tas jau bija īsts rīdzinieks. Pa vasaru ar bērniem braucu uz laukiem, mammai palīdzēt.

Būdams ziemeļos, es tur dabūju saslimt ar plaušu tuberkulozi. Viena plauša bija bojāta. 1960.gada ziemu nogulēju tu slimnīcā. Plaušu turēja zem spiediena. Arī atbraucot uz Rīgu, gāju uz tuberkulozes dispanseru Kalnciema ielā. Tur es biju uzskaite. Bija ļoti laba daktere. 1963.gadā mani nozīmēja uz sanatoriju, Tērvetē. Kaut gan es tikai nesen sāku strādāt, man iedeva atvaļinājumu. Un es izārstējos. 1967.gadā mani noņēma no uzskaites. Vairāk neslimoju.

Izstāstot jums savu dzīvesstāstu, es jūtos priecīgs, it kā atbrīvojos no kaut kā. Jūtos dvēseliski tīrāks. Tas ir labi izdarīts darbs. Paldies jums par to.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
<


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: