Laimoņa Upmaļa atmiņas


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Stāsti

 

 

 


Laimonis Upmalis
dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā

 

 

Tēvs savu saimniecību sācis bija veidot uz klaja lauka. No muižas laikiem bija palicis tikai viens šķūnis.- iepērkot 22.ha zemes veidojās saimniecība ''Viesturi''. Brālis viņam palīdzēja ar zirgspēku. Turpat arī mātes māsas vecsaimniecība ''Saules'', kas no muižas laikiem attīstīja augļkopību. Tur strādāja arī muižas dārznieks, kas varēja dabūt no muižkunga stādus. To dārzu viņi bija iekopuši dienvidu pusē, tas ir ļoti interesanti, ka visiem kādreiz nosala, bet viņiem nē. Tie augļu koki ir viena daļa  vēl tagad, tā kā liels dārzs tur bija. Pie ''Saules'' mums bija tā oāze, kur visi centās braukt – āboli ... bites ... ogas.

 

''Viesturi'', tā bija lopkopības saimniecība, toreiz jau lopkopība bija pamats. Arī māte ar tēvu centās attīstīt lopkopību. Ne jau uzreiz tas tā izdevās, es to visu ... man stāstīja, jo es vēl mazs ... . Mēs bijām četri bērni: divi zēni un divas meitenes. Visi jau diemžēl miruši, es viens pats ..., otrais es, vecākā bija māsa, es otrais, tad brālis un jaunākā māsa. Tā māsa, kas bija rakstniece ... arī skolotāja Olainē, arī ir ... , es esmu vienīgais palicis.

 

Lopkopība bija tā, kas varēja attīstīt saimniecību. Sāka pamazām pirmās mašīnas iegādāties ... pļaujmašīnu varēja ... . Pirmā jau bija kopējā kuļmašīna, tie bagātākie ... . Bija tās saucamās kulšanas talkas. Pirkšana jau bija ... pirmā pļaujmašīna, labības pļaujamā mašīna, kartupeļu rokamā mašīna. Ne jau uzreiz tā visu varēja iegūt. Pie tam tēvs bija sabiedrisks darbinieks, viņš bija pagasta vecākais. Mātei bija ļoti grūta dzīve. Viņa nebija gribējusi iet par zemkopi. Viņas bijušas trīs māsas, divas jau bija iegājušas pie vecsaimniekiem, māte bija Valkā mācījusies par šuvēju. Par mācībām jau arī bija jāmaksā, ne jau par velti tas bija, bet viņai bija dotības ... .Viņa labi orientējās krāsās, patika krāsot dzijas, bet to grūto zemkopes darbu ... . Parasti pavasaros mazgāja un krāsoja dzijas, pa vasaru šķetināja un ziemā bija tā aušana. Māte tur varēja sirdi piesiet. Daudziem tagad grūti saprast, cik grūta tā zemkopība, tā dzīve lai iekārtotos. Tāpat arī aizņēmums bankā, nodokļi, atmaksa bankai.

 

Lai attīstītu lauksaimniecību vajadzēja šķirnes lopus, tos pamazām tik varēja izaudzēt. Lopkopības biedrības pārraugs, es atceros, katrā mājā bija divas dienas – ņēma piena paraugus no katras govs, noteica tauku % un pārējo. Ja bija laba telīte, tad to audzināja tālāk, paturēja. Tad bija arī tā, ka pašu saimniecībai nevajadzēja jauno telīti, jau bija diezgan, tad kaimiņi to telīti gaidīja, stāvēja rindā – es gribu, es gribu, man vajag. Interesanti, bet tas viss jau nenāca viegli. Ganāmpulks jau nebija liels, kādi 16-17 lopiņi, zeme 22 ha, pļavas bija daudz, bet meža nemaz. Ne jau ar to grīslīti, kas tur auga, varēja attīstīt saimniecību. Netālu tecēja Sedas upe, tā pavasaros pārplūda, otrā pusē Sedas purvs, kur vēl tagad kūdru rok. Tā jau ir milzīga platība, liels tas ir. Šīs pļavas bija jāmeliorē, meliorācija jāizved, ne jau mums vien. Zeme pie upes bija sadalīta daudzām saimniecībām, arī lielsaimniecībām lieli gabali.

 

Vispirms sāka rakt novadgrāvjus, bet nebija darbaspēka, kas to darītu, nebija tehnikas. No Latgales brauca ''latgales'' grāvrači. Brauca cilvēki kā viesstrādnieki, parasti uz visu sezonu. Viņi izveidoja kopienu un starp tiem bija viens, kas saprata visas tās lietas. Strādāja mērnieks, viss tika nomērīts un nosprausts. Tā bija dārga lieta, arī mērniecība bija dārga. Nosprauda vispirms novadgrāvjus, tad pievadgrāvjus, pēc tam lika drenāžas. Cilvēkam pāri pār galvu iznāca, šaura rene. Cēsu fabrika ražoja keramikas trupiņas, virsū vēl bija jāliek sūna. To no meža savāca un tad vēl kaut ko lika un tikai tad bēra ciet. Tam visam bija jāturas kopā. Lai visu to sistēmu izveidotu, pagāja 5 -6 gadi.

 

Patiesībā mēs beidzām tikai tad meliorāciju, kad krievi nāca virsū, gandrīz tad. Bet kas tad notika par brīnumu. Tajos purvos sākumā bija milzīga raža. Toreiz jau pārdeva tās pļavu zāles. Iestrādājot lauku vispirms iesēja pamatu, tad auzas, kurai apakšā bija sarkanais āboliņš. Kas tās bija par auzām, man pāri galvai. Tās nopļāva lopbarībai, tad uzauga tas attāls, milzīgi trekns un tad auga tā saucamā ''kultūrzāle''. Iepriekš bija jālikvidē visādi ciņi, krūmi.

 

Līdums ... , šausmas, kas tur notika, bet cilvēki izturēja, nedzirdēju, ka tur kāds čīkstētu. Latgalietis vienreiz raudāja ... , vai viņam bija nomirusi sieva vai māte, es nezinu un es, tāds puisītis, brīnījos, kāpēc viņš raud. Vīrs ar bārdu un birst asaras, visi mierina. Tāds emocionāls brīdis. Tā kā viņiem arī bija savas traģēdijas. Es nedzirdēju, ka viņi kaut kā valdību lamātu, cilvēku lamātu. Viņi atbrauca pelnīt, tā kā tagad mūsējie uz Īriju brauc. Viesstrādniekiem tur bija labi. No veikala veikalnieks piegādāja visu ko tik vajag – cukuru, sāli, kafiju ... , bet viņi no mājām ņēma gaļu, miltus, putraimus, no mammas, protams, par naudiņām, un ne jau dārgi. Veikalniekam arī bija ''šefte''- piegādāt.

 

Viņiem nebija parastas lāpstas, bet tādas ar pagarinātu koka daļu, metāla daļa arī citāda. Kādu spēku vajadzēja, lai cauru dienu ''rubītu''. Purvā apakšā bija baigā glūda, tas ir māla tips, tāds bālgans, balts gandrīz, bet, lai to dabūtu ārā, tur viņiem visgrūtāk gāja. To kūdru viņi kaut kā vieglāk, bet to glūdu sviest ārā, tas bija traks darbs. Vēl jau bija mežs jāizcērt – alkšņi, brikšņi baigie, kamēr to visu likvidēja. To visu viņi izdarīja.

 

Tās pļavas ... tiešām ... es tādu stāstu rakstīju:"" Manas bērnības atmiņas". Kad es biju tāds saprātīgs puisis, beidzis kādu sesto klasi, mūsu apdzīvotā vieta saucās Turna. Skola arī bija Turnā, muižā iekārtota – Turnas 6.gad. skola. No mūsu Upmaļu mājām skola bija 5.km un bija jāiziet cauri kādi 2.km mežam un tad atklājās Sediešu kakts. Toreiz sauca par kaktiem – Silakroga kakts, Sediešu kakts, tāpēc, ka tur bija muižas palīgsaimniecība ''Sedieši'', kas tieši sagādāja muižai visu lopbarību, bet tur bija arī muižas kūts – kalnā augša, apakšā tīrelis, kas no sarkaniem ķieģeļiem celta. Tās ēkas vēl tagad stāv, tā "Sediešu" muižas dzīvojamā ēka un tā kūts, bet tās zemnieku mājas ir beigtas.

 

Mana tēva māja ir vēl, bet tā vairs mums nepieder. Biju aizbraucis, gadus 5 vai 6 atpakaļ, džungļi vien tur rēgojās. No tās malas ... skats uz tīreli ... tikai maliņa ... Sedas upi nedaudz ... saskatīt .. briksnājs km garumā ... agrāk dzīvoja buki, stirnas.

 

Bet izejot pagalmā tad – tā bija pasaka, kas tur bija, viss bija meliorēts, pļavas, ganības sadalītas aplokos. Apkārt bija kādas trīs saimniecības ar lopiem. Tēva ganības bija sadalītas aplokos, jo viņš neatzina ganīt lopus es uztaisu aploku no divām dzeloņdrātīm un lopi respektē to dzeloņdrāti, zināja, kas tas ir. Man bērni jāmāca pie darbiem, nevis lopus ganīt. Tas nebija progresīvi. Jā, kad es iedomājos to brīnišķīgo skatu, kad visas tās mājas ... pie visām mājām bija košumdārzi ... ābeles saaugušas ... ābeļdārzi ... tie brīnišķīgie skati ar lopiem, skaistās pļavas. Tas bija tiešām skaisti.

Tagad viss ir atgriezies – džungļi atnākuši atpakaļ. Tur ir tagad viens mednieku tornis uzcelts. Manā tēva mājā - ir piknika māja. Viņa nav liela, tā saimniecība, vēlāk tur māsa saimniekoja. Kad viņa aizgāja aizsaulē, māju uzdāvināja savam brāļa dēlam, viņam jau tur māja bija, viņš beidza Jelgavas akadēmiju, pašam nevajadzēja, pārdeva un nopirka to māju vīri un ierīkoja tādu piknika māju. Amatniekiem tur bija darbs – māju pilnīgi pārbūvēja, noplēsa nost, impregnēja sienas, ielika jaunus logus, jaunas grīdas, krāsni, elektrisko apsildīšanu, modernas vannas, palika tikai klēts un pagrabs, no kura palicis tikai skelets.

 

Vai pagrabs bija atsevišķi?

Tas bija atsevišķi. Kūts pamati tikai. Biju aizbraucis 2-3.gadus atpakaļ. Tad es brīnījos – fotografēju un brīnījos. Tā māja ir saglabājusies. Citas mājas, kur nebija cilvēku tika nopostītas vai nodedzinātas. Tā ar laukiem notiek.

 

Jāiepin iekšā vēl tāda epizode. Kad nāca juku laiki, tēvs bija pagasta vecākais. Tā kara izraisītāja taču Vācija bija, bet tā Padomija  riktējās, ka tik mēs tiktu pie šprices. Viņi ar tiem vāciešiem it kā draudzējās, palīdzēja. Iegāja Polijā, tie no savas puses, saskaņoti tas notika. Baltijas valstis tika pārdotas. Tēvs jau arī pirmajā Pasaules karā bija bijis, kritis gūstā Vācijā, kādus gadus strādājis pie fermera un daudz progresīva no turienes atvedis. Gani šeit nav vajadzīgi, var citādāk to noorganizēt, daudz ko tādu progresīvu atveda. Es to visu vēlāk sapratu.

 

Toreiz Dziesmu svētki Daugavpilī, bet Ulmanis neieradās. Mums radio bija uz baterijām, to ieguva par labu piensaimniecību. Tas toreiz jau bija sasniegums. Elektrība radās tikai krievu laikā, tā bija sveša lieta. Un tēvs kļuva tāds jocīgs, viņš saka: nezin kas nu notiks, vairs nu galīgi nav ... . Tēvs jau sazinājās ar saviem kolēģiem, viņš bija arī aizsargu organizācijā. Ienāca krievi ... tās bija lielas jukas.

 

Kur bija tēvs, kad ienāca krievi?

Mājās, viņš strādāja mājās. No pagasta viņš bija prom, tur tika ievēlēti citi – sarkanā vara . Toreiz jau runāja, ka cilvēki tiek apcietināti. To visu atceros, ka tas būtu tagad noticis. Tēvs stādīja dārzu, lopbarības bietes (saucās runkuļi). Es biju virtuvē, arī māte. Nezinu, kur pārējie. Mums bija telefons arī, kā pagasta vecākajam, tēvam ievilka. Pašam bija jāmaksā. Māte kaut ko satraukti runā, skrien laukā pie tēva: Jāni bēdz mežā, Tevi brauc ķert ciet! Zvanīts ir no Kārķu pagasta, ka tur ir apcietināti cilvēki un brauc tagad uz ''Upmaļiem''. Tur ir prasīts ceļš, meklēts, kur ir Upmaļi? Es tikai klausos, jo no tā neko nesapratu, kas, kāpēc, kāpēc apcietināt? Man tā lieta tik skaidra vēl nebija, kaut gan es jau biju mazpulkos. Nojautu tikai kaut ko nelāgu. Tēvs vēsā mierā: nomierinies. Pats ienāca un piezvanīja uz ''Kārķiem'' un tur bija pateikts, ka ne jau vienu, bet visu ģimeni ņem.

 

Mašīna jau bijusi pielādēta tik pat kā pilna un viņi interesējušies: cik tie ''дети''(bērni) tur ir un domājuši, ko darīt Mēs nebēgām un gaidījām, kas tagad notiks. No tā meža var redzēt, kad brauc mašīna, tas ceļš zig – zagu un kādu kilometru var redzēt. Nav. Tēvs zvana, tur Valkā ir uzlādēšanās un kaut kā pa dienu neatbrauca. Mēs neko nezinām. Bija teikts, ka katram mantiņas atsevišķi – katram ēdamais un apģērbs, lai katram būtu paciņa. Mēs gaidām, nav. Tad es nesapratu, ka tas ir kaut kas briesmīgs. Tēvam atkal zvanīja, šoreiz pēc Tevis neatbrauca, būs otrs ešalons un tad Tevi savāks.

 

Tēvs sazinājās ar savējiem, jo zināja ar kuriem var runāt un uzticēties. Pats bija cēlies no nabagiem, grūti strādājis, viņš zināja ko tas nozīmē. Viņš krasi nenorobežojās, sarunājās arī ar viņiem, uzklausīja viņus. Tad, kad bija pagasta vecākais pie viņa nāca cilvēki un viņš centās palīdzēt, kuriem palīdzība bija nepieciešama. Viņam bija atbalsts. Varbūt bija arī kāds sarkanais pa vidu, to es nezinu. Bija tādi, kas juta līdzi, ka viņam draud izsūtīšana. Tā tas vilkās un tēvs, daļu savas mantas atdāvināja kaimiņiem. Tik un tā, man tas nebūs vajadzīgs.(vēlāk, kad apstākļi mainījās, cilvēki lielākoties visu atdeva atpakaļ).

 

Tā tas vilkās.Mums ir iesvētības. Svētdienas rīts. Iesvētāmie jau ir projām un ir milzīgs lidmašīnu pārlidojums. Zemu diezgan – krievu sarkanzvaigžņotās, tādas nekad nebija lidojušas pāri. Tās lidoja no Leņingradas uz Rīgas aerodromu. Bija atbraucis mans krusttēvs, zirgu atstāja mūsu mājā un ies visi uz tiem ""Viesturiem". Tās lidmašīnas, brīnos, es tādu skatu nebiju redzējis. Pārnāku mājās, skatos, mans krusttēvs smēķē. Viņš nesmēķēja. Tēvs izbudinājies. Es tikai klausos, kas tur ir, karš ir sācies. Šorīt ir sācies karš. Vācija ir uzbrukusi. Tagad apstākļi izmainās, iesvētības notika, bet citā atmosfērā. Juta, ka karš ir sācies, bet nezināja, uz kuru pusi ies. Tad mēs likām mežā iekšā. Izsūtīšana tika pārtraukta.

 

Atceros, ka atbrauca vietējais partorgs, pievāca radioaparātu, lai neklausās nepareizās ziņas Tajos ''Viesturos'', iesvētības laikā klausījāmies, bija cilvēki, kas mācēja uzgriezt. Traucējumi tad vēl nebija. No Somijas raidīja latviešu valodā. Es pirmo reizi dzirdēju ārzemju radio. Tur teica, ka jūt līdzi mums, ka mūsu stunda nāks un atbrīvos mūs. Tad tas kļuva nopietni. Lopi jākopj, tā jau nevar – sestdiena, svētdiena, kāzas vai kristības. Ātri vien aizlaidās projām tie sarkanie. Tas bija liels notikums. Mēs netikām izsūtīti. Tas bija manā dzīvē pirmais lielais pārdzīvojums.

   ... 

(turpinājums sekos). 

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
<


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: