1949.gada 25.marta deportāciju piemiņas pasākums

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Svinīgais atceres pasākums notika plkst. 13.00 pie Memoriāla Strēlnieku laukumā,
Pēc tam gājiens uz Brīvības pieminekli kur nolikām ziedus, tur mūs sagaidīja Zemessardzes koris STARS.

LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna.

Godājāmās  Valsts augstākās amatpersonas!
Likteņbiedri un pārējie klātesošie!
          Ir atkal 25. marts, mūsu tautas sāpju un komunistiskā režīma upuru piemiņas diena, kad sanākam kopā, lai atcerētos, pieminētu un neaizmirstu notikumus pirms 75 gadiem, kad no 25. - 30. martam no Latvijas varmācīgi tika deportēti vairāk kā 43 tūkstoši Latvijas pilsoņu, no kuriem lielākā daļa ( 58%) bija sievietes, bērni – 26%. Izvešana galvenokārt skāra zemnieku saimniecības un nacionālo partizānu ģimenes. 1949. gada 25. marta deportācija, salīdzinot ar 1941. gada 14. jūnija un pēckara arestiem, bija vismasveidīgākā un ir iecirtusi dziļu brūci Latvijas un latviešu tautas pagājušā gadsimta vēsturē. Uzsākot vispārēju, paātrinātu un piespiedu kolektivizāciju, kulaku kā šķiras likvidācijas lozungam vajadzēja kalpot par kolhozu dibināšanas līdzekli, bet noteiktas daļas zemnieku izolēšanai bija jāapliecina citiem, ka pretošanās kolektivizācijai un vēlēšanās dzīvot un saimniekot pa vecam savās saimniecībās turpmāk nebūs pieļaujama. Šodien sērojam par Sibīrijas klajumos guldītajiem tautiešiem un atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus. Taču, gadiem ritot, mūsu sāpes remdēja gandarījums par atkal brīvo Latviju un prieks par bērnu un mazbērnu gaišo bērnību. Tagad vecās rētas ir uzplēstas no jauna. Mūsu sirdis sāp par Putina kliķes noslepkavotajiem Ukrainas iedzīvotājiem un Kremļa agresoru sagrautām Ukrainas pilsētām. Mūs pārsteidz Krievijas pilsoņu lielākas daļas attieksme pret viņu vadoņa īstenoto karu Ukrainā, ko spilgti apliecina pirms nedēļas notikušās prezidenta vēlēšanas Krievijā. Esam pieredzējuši neiedomājamu ārprātu, mūsu dzimtenes iekarotāju un apspiedēju idejisko mantinieku iebrukumu neatkarīgā un demokrātiskā Eiropas valstī – Ukrainā, kuras tautu arī skāra deportācijas 1949. gadā. Šobrīd no okupētās Ukrainas teritorijām uz Krieviju tiek deportēti tūkstošiem ukraiņu bērnu un arī civiliedzīvotāju. Ar ukraiņu brīvības cīnītājiem mūsu tēvi gulēja uz blakus nārām soda nometnēs. Ar ukraiņu mātēm un bērniem mēs dzīvojām kaimiņos Sibīrijas sādžās. Ar iebrukumu Ukrainā Krievija ir apliecinājusi savu impērisko plānu jebkādiem līdzekļiem pakļaut kaimiņvalstis, ignorējot nāciju pašnoteikšanās tiesības un valstu teritoriālo integritāti.
          Mēs, cilvēki, kuri pieredzējuši smagus pārbaudījumus, īpaši augstu vērtējam cildeno rīcību, ko līdz ar drosmi un tēvzemes mīlestību parāda ukraiņu tauta. Vieni, iznesot visu pašreizējā kara smagumu, ukraiņi cīnās ne vien par savu zemi, bet arī par visas planētas mieru un drošību.
          Mums nav pieņemama atsevišķu uzņēmēju un iestāžu dubultā morāle – vārdos apliecinot sankciju nepieciešamību, bet praktiski sekmē Krievijas kara mašīnas darbību. Ar atzinību uzņemam valdības darbību, kura sekmē munīcijas ražošanas attīstību valstī.
          Ceram arī uz Rietumvalstu ātrāku rīcību, dāsnāk piegādājot Ukrainai nepieciešamos aizsardzības ieročus. Apzināmies, ka ar ukraiņu asinīm tiek apmaksāta mūsu drošība un Latvijas neatkarība. Mums, represētajiem, nav pieņemama daļas sabiedrības atbalsts Kremļa kliķes noziegumiem, bet ir apsveicama valsts drošības iestāžu operatīva rīcība, izolējot Kremļa līdzskrējējus, ko apliecina Okupācijas muzeja demolētāju aizturēšana.
          Būsim vienoti un uzvarēsim šobrīd lielāko ļaunumu – rašisma ideoloģiju!
Slava Ukrainai un tās varoņiem!
Ar klusuma brīdi godināsim mūsu likteņbiedru un Ukrainas varoņu piemiņu!