Gunāra Ivāna atmiņas


Gunāra Ivāna atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija
Pārējie attēli...

 

 

 


Gunārs Ivāns
dzimis 1922.gadā

 

 

Gunārs Īvans

LKF kopas „Krauklēnieši” vēsturnieks

 

 

Pagātni vētīt – nākotni svētīt !

 

  • ar tadu moto mēs gatavojam šo referātu. Mēs – tas ir Latvijas Kultūras fonda kopas „Krauklēnieši” pasgasta vēstures materiālu kolekcijas veidotāji.       

 

Referātam par pamatu likti  mani – Gunāra Īvana  - no Latvijas valsts vēstures arhīva un no radinieku atmiņām pierakstītie fakti un kopas dibinātājas un vadītājas, „Silakalnu” bijušās saimnieces, Zinaīdas Sukures – Dekšņas krauklēniešu atmiņu pieraksti, un no dažādiem avotiem

savāktie materiāli.

 

 

 

            Šoreiz ar dažiem padomiem palīdzēja kopas biedrs un savas, ”Sāpu” dzimtas, hronoloģijas izsekotājs, vēstures zinātņu doktors Muntis Auns.

            Šodien vairs nav Kraukļu pagasta kā neatkarīgas teritoriālas un saimnieciskas vienības, jo

1974.gada to pievienoja Cesvaines pagastam. (Gribam piemetināt, ka vairāk kā simts gadu laikā daidzkārt notikuši cīniņi par Kraukļu pagasta pievienošanu Cesvainei. Pievienošana nenotika, jo krauklēnieši tiesājās un protestēja. Krauklēnieši tolaik bija vienoti, viņiem bija stipri līderi. 20.gadsimta beigās tadu nav, jo boļševiki kā visā Latvijā, tā arī Kraukļos, zināja kas jādara, lai vājinatu mūsu nāciju – jāiznīcina tās inteliģence un spēcigākās personības!).

            Tolaik, sākot no 19.gadsimta otrās puses, krauklēnieši saglabāja savu pagastu kā neatkarīgu un, kā pēc tam izrādījās, tas ļoti attaisnojās.

            Lūk, ko mēs lasam 1936.gada laikrakstā „Brīvā zeme” Nr.296 rakstā: Nebūs Latvijā novada, kas nezinātu, vai nebūtu dzirdējis vārdu Kraukļu pagasts. Šis pagasts galvenā kārtā pazīstams ar savu brūno sugas lopu audzēšanu un izplatīšanu pa visu Latviju. Nebūs novada, varbūt pat pagasta,  kur nebūtu tīrasiņu brūnie sugas lopi no Kraukļu priekšzīmīgām saimniecībām  – sugas lopu audzētājām.

            Lopkopības attīstība šai pagasta jau iesākta apmēram 85 gadus atpakaļ. Šī nozare arī ir galvenais laiksaimnieku uzņēmums.

            Ražoto pienu nodod Kārklu un Noras koppienotavās un Kraukļu krejotavā, kuras darbojas sekmīgi.

            Pagasta budžets 20 000 ls ar normālām likmēm.” utt. Lūk, kā !

 

            Mazs ieskats 17.gadsimta Kraukļu, tolaik muižas, aprakstā: 1666. gada  kartē redzam, ka

Kraukļu pagasta teritoriju aizņēmuši meži un tikai paretam, ļoti reti, atsevišķās vietās iezīmētas zemnieku mājas. Mežos pārsvara augušas egles. Zemes sastāvs smilšains māls, kāds raksturīgs, egļu meža izcērtot līdumus. Šis zemes sastāvs vērta zemkopja darbu jo smagu.

 

            Pēc valodnieku atzinuma krauklēniešu, tāpat kā cesvainiešu, senči bijuši sēļi. Tāpat kā joslā no Adulienas līdz Daugavai un pāri tai līdz pašai Lietuvas robežai. Sēļi, kas cirtuši mežus, līduši līdumus, pārcilvēcīgām pūlēm apguvuši neauglīgo zemi, sējuši, mēdījuši, veidojuši savu etnisko kultūru un devuši visai Latvijai un aiz tās robežām pazīstamus saimnieciskos, zinātnes un kultūras darbiniekus.

 

 

 

 

            Zviedru valdīšanas laikā 1689.gadā sastādītājā Cesvaines novada Krukļu muižas kartē

(plānā) iezīmētās teritorijas vienā daļā ierakstīts vācu valodā: „Die beyden Reuther Dionisiy Andress und Marten Rohns sambt ihren Einwohner Lande hier ...”. Tas nozīmē, ka šī Kraukļu pagasta daļa piederējusi jātniekiem Dionisijam Andresam un Martenam Ronam (Rohn) kopā ar tur esošiem iedzīvotājiem (zemniekiem) un viņu zemes gabaliem (saimniecībām). Uzrādīta arī jātnieka Martena Rona apmešanās jeb dzīves vietā (Gelegenheit). Šajā kartē tā iezīmēta tajā paša vietā, kur tagad atrodas Urbastu dzimtai piederošā samniecība ar nosaukumu „Jātnieki”. Daži vēsturnieki doma, ka minētie jātnieki bijuši kara ziņneši, kurus parasti sauc par raitniekiem.

Šis vārds atvasināts no jātnieka apzīmējuma vācu valodā „Reiter”. Iespējams, ka Dionisijam Andresam un Martenam Ronam šī bijušās Kraukļu muižas daļa 17.gadsimtā piešķirta par īpasiem nopelniem kara laikā.

            Krauklēniešiem ir pazīstami ne tikai jau pieminētais oficiālais zemnieku saimniecības nosaukums „Jātnieki”, ber arī tās apkārtnē sastopamie pārējie objekti, kurus viņi vēl šodien tikai gan sadzīves valodā devē par Jātnieku kalnu, Jātnieku mežu, Jātnieku tiltu.

            Daži zviedru karotāji palikuši Kraukļos uz pastāvīgu dzīvi. Par vienu no viņiem stāsta „Ķeirānu” māju saimniece Daina Ozoliņa, dz.Zommere. Kāds zviedru  karotājs iemīlējies Zommeru sencē, viņi apprecējušies, un viņš palicis Kraukļos uz dzīvi.

            Netālu no „Ķeiranu” mājām uz „Gremu” māju zemes atrodas Zviedru kapi. Tagad tur ir tīrums, tur sēj labību. !988.gadā arheologs A.Vasks veica šajā vietā izrakumus un atrada ļoti daudz apbēdīto latviešu rotas lietu un citus priekšmetus. Domājams, ka tur apbedīti apkārtējo māju „Cērteles”, „Gremi”, „Rakuti”, „Ķeirani” u.c. senči.

            Daina Ozoliņa, dzimusi Zommere, stāsta, ka šajos kapos apbedīti arī viņu, Zommeru, senči. Tur esot apbedīti arī zviedru karotāji. Šai vietai  piešķirts vietējas nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss. Kraukļu kultūras fonda vēstures kopa uzstādīja piemiņas plāksni at uzrakstu „Zviedru kapi”.

            Zviedru valdīšanas laiks, kā visā Vidzemē, arī Kraukļu pagasta ļaudīs ievesa lielāku pašapziņu. Jau tas vien, ka zemniekam bija atļauts braukt pie zviedru karaļa ar sūdzību par muižnieka pārestībāmj - pats fakts kā tāds -

 jau stiprināja cilvēka pašapziņu. [Austrālijas latviete Aina Vāvere atradusi arhīva materiālus, kas liecina, ka kāds latviešu zemnieks sūtīts uz Zviedriju ar sūdzību pie karaļa (krauklēnieši sametuši ceļa naudu). Viņa uzrakstīja par šo notikumu lugu par Maču Priekuli]. Zviedri sakārtoja ceļus, dibināja latviešu skolas, pievērsa lielu uzmanību

 

 luterānisma nostiprināšanai (kaut gan vēl 18.gadsimta Cesvaines draudzes mācītāju ziņojumos lasām par Kraukļu zemnieku izvairīšanos apmeklēt baznīcas un pagāniska pasaules uzskata saglabāšanos zemnieku apziņā, tai pat laikā ir arī liecības par dažu zemnieku izcilām zināšanām Bībeles mācībā). Cesvainē 1685.gadā atvērtā pirmā latviešu skola risināja arī krauklēniešus uzsākt lasīšanas un rakstīšanas mācības saviem bērniem, t.s. mājmācības  kārtībā. Ir ziņas, ka šajā laikā Kraukļos atvēleta kāda lielāka istaba bērnu apmācīšanai. Var būt, ka līdz Cesvainei nonāca arī pirmais „Bībeles” tulkojums latviešu valoda ? Varbūt arī Kraukļos bija kāds atbalss?

 

            Dzimtas, kas fiksētas 17.gadsimtā Latvijas valsts vēstures arhīvā, ir „Kuj-Sviķi”, „Vīboti”,”Vēveri”, „Cērteles’, „Gremi”. Citos avotos  - „Alitāni”, „Brec- Šeri” (tur 20-jos gados atrastas akmens laikmeta apmetnes paliekas), „Daukstes”, „Kaulači”, „Kubas”, „Kumsāri”,

 

 „Pāpeni”, „Piķi”, „Riteņi”, „Svelmeķi”, „Rakuļi” un „

 Ķeirāni”.

 

            No mums pieejamiem Latvijas valsts vēstures arhīva materiāliem redzam, kā Kraukļu pagasta senākās dzimtas jau no 17.gadsimta 350 gadu laikā ir veidojušās in sazarojušās. No tām nākušas daudzas spēcīgas, inteliģentas un apdavinātas personības. Galvenokārt mūs ieinteresējuši atsevišķu seno dzimtu pārtstāvji, kas no paaudzes paaudzē izvirzīja savu enerģiju un prasmi pagasta attīstībā, radīja neparastu saimniecisku un kultūras virzību ne tikai pagastā, bet

dažās jomas arī ārpus tā.

 

            Ir atsevišķas dzimtas, kuru pēcteči vēl šodien dzīvo un strādā savās mājās, viņu bērni vai bērnu bērni gan darbojas citur Latvijā. Pie tādām pieder Īvani, Stalbovi un citu starpā arī Zommeri no „Keirāniem”, kurus šeit īsa laika dēļ plašāk nevaram apskatīt.

Šīs trīs dzimtas ir spilgtas un virzoši darbojušās, un viņu darbošanās  veida apskatā paveras visa pagasta izaugsmes aina.

            Šīs dzimtas pārstāvji bijuši Kraukļu pagasta vecākie, gan ievēlēti valdē, gan dažādu biedrību priekšsēdētāji. Būdami turīgi un verienīgi saimnieki, viņi cietuši represijās, izsūtīti utt., arī Daina ar vecākiem. Tagad Daina ar vīru Gunāru, meitu Vitu un mazdēlu Kārli atgriezusies „Ķeirānos” un aktīvi saimnieko, dzied folkloras kopā. Meita Vita, Cesvaines ģimnāzijas skolotāja, mazdēls macas skolā, otra meita Māra, zemes ierīkotāja Alūksnē, ar meitām Ilonu un Santu katru vasaru strādā „Ķeirānos”.

            „Ķeirānu” saimnieki Zommeri sazarojušies visā Kraukļu pagastā. Mēs jau minējām par zviedru karotāju ieprecēšanos  „Ķeirānos”. Viņi cēla mājas, līda līdumos. Gandrīz katrā mājā atrodam saradojušos Zommerus.

            Zommeri izcēlušies ar ļoti labām zemkopju un lopkopju spējām, īpaši „Zāmuru” saimnieki, kuru sencis pats izcirta mežu un gadu gaitā vairākās paaudzēs izveidoja paraugsaimniecību. Izcilās govju šķirnes deva ārkārtīgi augstas piena devas. Govij „Tulpe” bija tik liela izslaukuma deva, ka tai pat uzlikts piemiņas akmens.

            Vēl jāatzīmē viens no Kraukļu pagasta „Ķeirānu” Zommeru dzimtas pārstāvjiem, kaut arī

vinš agrā jaunībā atstājis „Ķeirānus” (tas bija ierasts, ka mājās saimniekot paliek vecākais dēls – pārējie gāja citur vai nu mācīties, vai strādāt, vai ieprecējās citās dzimtās). Tas ir Janis Tālivaldis Zommers, vēlāk latviskojis uzvārdu par Zemzari. Viņš bija ievērojams tiesību vēsturnieks. Savā laikā vadījis Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures institūta palīgzinātņu nodaļu (paleogrāfija un heraldika u.c.) Parvaldījis vairākas svešvalodas (latīņu, kreivu, vācu, poļu, zviedru u.c.). Viņa mūža darbs – monogrāfija „Mērs un svars Latvijā 15. – 19.g.s.”. Pēdējos gados strādāja par bibliogrāfu Latvijas valsts bibliotēkas reto grāmatu un rokrakstu nosaļā.  Sakārtojis un vācis Zommeru dzimtas vēstures materiālus. Miris Rīgā 1996.gadā.

            Japiezīmē, ka liela daļa no senajām dzimtām pēc nepārtrauktām represijām, kariem, emigracijas, piespiedu pārcelšanās uz pilsētām, piedalīšanās nacionālo partizānu cīņās utt.  palikušas bez pēcnācējiem un beigušas eksistēt.

            Izsekojot Stalbovu dzimtas piederīgo personu dzīves un darba gaitām, konstatēts, ka tās izcēlušās kā uzņēmīgi un darbīgi cilvēki dažādās jomās – bijuši amatnieki, brīvie zemnieki, Cesvaines pils kalpi, tirgotāji, krodzinieki, darbojušies pagasta pašvaldībā (pagasta vecākie), dažādās biedrībās, sabiedriskās organizācijās, kā arī ekonomikas – finansu nozarē (Latvijas banku ierēdņi) un kultūras laukā (rakstnieki, mākslinieki). Piemēram, „Piekalnu-Spārviņu” saimnieks Jānis, kas dzīvojis 19.g.s. otrā pusē un 20.g.s. sākumā (1851. – 1927.g.), ne tikai vadījis savu saimniecību, izaudzinājis sešus bērnus (četras meitas un divus dēlus), bet arī vairākkārt bijis Kraukļu pagasta vecākais ar ļoti neatkarīgu raksturu. Piedalījies 1905.g. revolucionārā kustībā, kopā  ar rakstnieka Doku Ata brāli Pēteri organizējis Kraukļos pirmo pretalkohola biedrību. Viņa dēls Andrejs, mācīts lauksaimnieks, studējis agronomiju Latvijas universitātē. Pēc tēva nāves vadījis „Piekalnu-Spārviņu” saimniecību, pirmskara laikā – Kraukļu lauksaimniecības un piensaimniecības biedrību priekšnieks. Bijis pēdējais Kraukļu pagasta vecākais. 1944.gadā emigrējis uz ASV, kur apprecējies. Nav atstājis pēcnacējus. Miris Klivlendas pilsētā, kur arī apbedīts. Andreja brālis Jānis pec vietējās pagastskolas un Jaungulbenes ministrijas skolas beigšanas dažus gadus praktiski darbojies tirdzniecībā un rūpniecībā. Sava tēva mājās „Piekalna-Sparviņos” izveidojis vīna darītavu, kurā no paša darzā izaudzētiem augļiem un ogām izgatavots vīns, ko pardeva plašā apkārtnē.  1907.gadā beidzis Rīgas Mironova komercskolu un 1915.g. absolvējis Rīgas politehnisko institūtu ar tirdzniecības zinību kandidata pirmās šķiras grādu. Strādājis Krievijā un Ukraunā dažādos tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumos. Tur arī apprecejies ar ukrainieti Helēnu Solčinski. Neatkarīgajā Latvijā neilgi (1920. – 1921.) bijis iesaistīts diplomātiskajā dienestā kā Latvijas sūtniecības padomnieks un konsuls Igaunijā (Rēvelē, tagad Tallinā). Pēc tam līdz pat mūža beigām darbojies finansu nozarē. Izpildījis Latvijas bankas Daugavpils nodaļas pārvaldnieka pienākumus. Visilgāk nostrādājis par Latvijas bankas direktoru Rīgā. Viņam raksturīga sabiedriska aktivitāte – darbojies studentu korporācijā „Tālavija”, Latvijas šaha biedrībā un citās sabiedriskās organizācijās. Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni. No repressijām padomju laikā paglābies. Pēdējos dzīves gados strādājis par grāmatvedi kādā no Rīgas namu pārvaldēm. Miris piecdesmitajos gados. Viņa ģimenē piedzimuši trīs dēli. Vēl ir dzīvs dēls Rūdolfs. Darbojies zinātnē. Viņš beidzis Latvijas universitātes bioloģijas fakultāti un specializējies augsnes zinatnē. Padomju laikā ieguvis lauksaimniecības zinātņu  kandidāta grādu (tagad zinātnu doktors). Tagadējās neatkarības gados bija Rīgas domes deputāts, ekoloģijas centra vadītājs. Meita precējusies ar vācieti un dzīvo Vācijā (tā, pēc 350 gadiem, Stalbovu viena pēctece atgriezusies Vācijā). Rūdolfs Stalbovs, viens no mantiniekiem (jo viņa radiniece Berta Stalbova apprecējās ar Jēkabu Īvānu), tagad pārņēmis savā īpašumā Īvānu mājas.

            „Piekalnu-Spārviņu” saimnieka meita Marija apprecējusies ar Kraukļu pagasta Gremu saimnieka dēlu Jāni Mednīti, kas vairākkārt bijis Kraukļu pagasta vecākais. Viņa dēls Bernhards

Mednītis beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, gleznojis ainavas un portretus. Pirms kara kopā ar savu brālēnu Anšlavu Eglīti gleznojuši Īvānu saimnieka Jēkaba Īvāna portretu. Abi apceļojuši Vakareiropas valstis un publicējuši ceļojumu aprakstus. Veiksmīgs Bernharda gleznotais Līcu saimnieces Annas portrets. Viņam neizdevās emigret. Palicis boļševiku Latvijā, viņš kādu laiku strādājis par krāsotāju, lai uzturētu ģimeni, vēlāk – par zīmēšanas skolotāju. „Piekalna-Spalviņu”

 

 

vinš 19.g.s.

 

 

 

Mednītis beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, gleznojis ainavas un portretus. Pirms kara kopā ar savu brālēnu Anš

Saimnieka Jāņa brāļa Andreja pēctečiem vislielākie nopelni ir kultūras laukā. Piemēram, viņa meita Marija – pazīstama tulkotāja un skolotāja. Laulībā ar rakstnieku Viktoru Eglīti viņai dzimis viens no talantīgājiem latviešu rakstniekiem Anšlavs Eglītis, kas arī gleznojis. Viņš lielāko mūža daļu pavadījis ASV emigrācijā, kur arī miris. Dažos A.Eglīša literāros darbos par prototipiem izmantoti viņa brālēns Bernhards un vairāki Īvānu dzimtas locekļi.

            Anšlava Eglīša bralis Vidvuds, jurists pēc izglitības, boļševiku gados nedrīkstēja strādāt savā specialitāte. Viņam nācās strādāt par skolotāju cietumā. Tāpat kā brālis Anšlavs, viņš ir talantīgs: glezno, muzicē un komponē. Savas kompozīcijas pats arī atskaņo. Viņš ir vērtīgu makslas darbu kolekcionārs. 1996.gadā Vidvuds organizēja plašu gleznu izstādi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, kurā bija izstādītas brāļa Anšlava, Vidvuda, kā arī savāktā, diezgan retā pazīstamu gleznotāju darbu kolekcija. Pirmajos atmodas gados, kad mēs varējām atklāti lasīt un runāt par mūsu emigrantu daiļradi, tad bieži noika tikšanās ar Vidvudu, Viktora Eglīša delu un Anšlava Eglīša brāli. Vidvuda Eglīša stāstījums dziļi atklāja viņa tuvinieku raksturus, likteņus un daiļrades būtību. Šādās tikšanās reizēs viņš bieži atskaņoja savas kompozīcijas uz klavierēm.

            Spilgti un daudzpusīgi sevi atklāja dažādās jomās arī Anšlava un Vidvuda brālēni Andrejs un Juris, tā saucamie Maskavas Stalbovi. Tā viņus sauc tādēļ, ka viņu tēvs Bernhards jaunībā aizceļoja uz Maskavu. Tur arī piedzimuši abi dēli. Vēlāk gan viņu ģimenes atgriezušies Latvijā. Brālēns Andrejs bija pianists un arī komponists, zīmētājs un dzejnieks. Anšlavs par kādu no viņa dzejoļiem rakstīja: „To dzejoli viņš sacerēja ar pseidonimu „Nēģis”, un, ja man kadreiz kļūst šļaugana dūša, tad es to allaž atceros uzmundrinājumam”. Andrejs, dzīvodams Maskavā, apprecējis krievieti. Visus padomju gadus strādājis Jelgavas mūzikas skolā par klavierspēles pedagogu. Viņa brālis Juris beidzis Latvijas universitātes juridisko fakultāti. Bijis leģionā. Sekmīgi sākto tiesnieša karjeru boļševiku laikā nācās atstāt. Tāpat aktīvo darbību „Latvijas Vanagu” organizācijā, kur vadījis tūrisma nodaļu, pārtrauca otrais pasaules karš. Mūža lielāko daļu nostrādājis par audzinātāju bērnu sanatorijā. Nav precējies, nav pēcnācēju.

            Viens no plašās Stalbovu dzimtas atzara pārstāvjiem, Valkas sporta skolas direktors Andris Stalbovs, cītīgi pēta savu senču vēsturi. Viņa tēvs Pauls bija laikraksta „Tukuma Ziņas” redaktors jau 30-jos gados, tulkotājs, aizsargs u.c. sabiedrisku pasākumu dalībnieks. Rados bija dažādu iestāžu ierēdņi.

 

Lūk, kādi likteņi piemeklēja Cesvainē un Kraukļos 17.g.s. no Vācijas šurp atbraukušo vācu brīvzemnieka pēctečus. Vai viņš tolaik varēja iedomāties, ka viņa dzimta sazarosies tik plaša, būs tik apdāvināta mākslās un zaļos vēl pēc 300 gadiem ?

            Sākot ar 19.gadsimta otro pusi, latviešos ir liela pacēluma laiks.Spēcīgu personību atraisīšanāš laiks!

            Brīvlaišana, zemes iemērīšana un uzpirkšana! Latviskuma ideja! Tas viss stimulēja arī krauklēniešus uz kustību. Arī krauklēnieši paplašina savas zemes, ceļ ķieģeļu un daudzistabu mājas, iepērk mežus, cērt līdumus, attīsta lopkopību.

            Daudzi dodas uz pilsētam, kur kļūst par lieliem uzņēmējiem. Arī Rīgā ceļ māja, izvērš rūpniecisko darbību, mācas augstskolās. Dodas uz Pēterpili, Maskavu, lai apgūtu zinības utt. Krauklēnieši atraisas jaunrādei, cenšas laikmetīgi saimniekot, celt skolu, dibināt biedrības utt.

1870. gadā Kraukļos dibina 6.kl. pamatskolu ar nosaukumu „Kantora” skola. Pagasts nomā 4 istabas pagasta namā, lai skolēniem būtu, kur mācīties, līdz kamēr uzcels speciālu ēku. Pirmais skolas pārzinis Jēkabs Mucenieks skolotāja tiesības saņēmis pie Cesvaines mācītāja Mīteļa. Krauklēniesiem ir sava pagasta valde. Tur tiek vēlēti pagasta vecākie, vecsaimnieki no senām dzimtām, arī valdē tāpat. Daudzus gadus pagasta vecākais ir Stalbovs, valdē Īvāni, Zommeri un citi turīgie vecsaimnieki. Jēkabs Īvāns bieži ir tiesnesis.

            1897.gadā pagasts kopā ar baronu fon Vulfu uzcēlis skaistu, sarkanu ķieģeļu ēku – sešgadīgu pamatskolu. To nosauc barona dēla Vilhelma vārdā (tāda ir barona griba) – Latvijas brīvvalsts laikā skolu pārdevē par Viļuma skolu, vēlāk par Kraukļu 6-gadīgo pamatskolu. No šīs skolas daudzi krauklēnieši plūda uz citām – augstākām skolām. Tur tika likti pamati Kraukļu inteliģencei un citu specialitāšu apguvējiem.

            Bija arī tāda parādība kā pirmo klašu bērnu mācīšana mājās. To darīja Īvāni un citi turīgie

Saimnieki, aicinādami skolotājus uz māju. Daudzas turīgāko saimnieku meitas mācījās par skolotājām. Speciālos kursos apguva vācu un krievu valodu. Diezgan izplatīta parādība bija vācu valodas mācīšanās pie vācu „freilenēm”, jo pie viņām mājas kārtībā apguva pareizāku vācu valodas izrunu un vēl labu uzvedību.

            Krauklēniešu pau pašapziņas veidošanā liela nozīme bija luterānisma ieviešanai katolicisma vietā, skolu dibināšanai. Ap 18.gadsimta vidu radās  hernhūtisms (brāļu draudžu kustība). Tāpat kā citur Vidzemē, arī Kraukļu pagastā tika iekārtots brāļu draudzes saiešanas nams. Līdz ar varas maiņām turpinājās Kraukļu teritorijas un tai piederīgo dzimtu attīstības process. Šī pagasta teritorija līdz ar robežām nostabilizējās tikai tad, kad no Cesvaines pagasta  teritorijas  atdalījās un pievienojās Kraukļu pagastam 1865.gadā – 29 un 1867.gadā 16 zemnieku saimniecības.

            Šajā rosmes pilnajā laikā priekšzīmīgāko saimniecību statusā izvirzījās Īvānu dzimta, īpaši Jēkabs Īvāns ar apbrīnojamo autodidakta intuīciju (protams, arī priekšteču pieredzi) veidodams slaveno Latvijas brūno govju šķirni, viņa brālis Oto vērienīgi un radoši izvērsdams uzņēmējdarbību sierražošanā, Andrejs – linkopībā un lopkopībā.

            Kraukļu pagasta galvenā lauksaimniecības nozare visu iepriekšējo laika posmu ir bijusi zemkopība un linkopība, bet 19.gadsimta beigās un 20.gs.sākumā par galveno nozari kļūst lopkopība.

            Precīzākas ziņas par Īvānu dzimtu ir no 18.gadsimta beigām, un tās aptver apmēram 200 gadus ilgu periodu, kurā mainījušās 4 – 5 paaudzes. Viens no Īvānu dzimtas priekšteciem, par kuriem man ir zināmi noteikti biogrāfiskie dati, ir mans vecvectēvs Andrejs un vina sieva Margrieta, dzimusi Barševska, kas nākusi no Cesvaines pagata Pakalniešu mājam. Andrejs un Margrieta dzimuši 1798. gadā.

            Viņu mazdēls Jēkabs Īvāns (1869 – 1952), vecākais dēls, mantoja „Īvānus”, izveidoja tos par priekšzīmīgu saimniecību, kur par galveno nozari agrākās linkopības vietā attīstīja lopkopību. Tas pamatā bija Kraukļu un Liezeres muižu īpašnieku no Dānijas ievestie Angelnas sķirnes brūnie liellopi. No tiem izveidoja tik augstražīgu ganāmpulku, ka izcilākās govis iepirka lauksaimnieki gan no Latviajs, gan no ārzemēm – Eiropas, īpaši Krievijas. Jēkabs saņēma daudzus apbalvojumus cara laika un Latvijas neatkarības gados. 1928.gadā viņš saņēma Trīszvaigžņu ordeni, „Īvānu” saimniecības kopskats ar ganāmpulku priekšplānā attēlots uz pirmskara neatkarīgās Latvijas lielākās naudas zīmes – 500 latu. Jēkaba Īvāna „Īvāni”, Jēkaba Lūša „Lejas-Daukstis (Lūši)” un Pētera Gaiguļa „Vidus-Daukstis” (Lūši) bija vienīgās no Kraukļu pagasta, kas aprakstītas grāmatā „1928. -29.g. godalgotās lauku saimniecības”. No Cesvaines pagasta tur pieminēta J.Rīdūža saimniecība „Lejzemnieki”. No Īvānu ganāmpulka cēlusies arī K.Zommera saimniecība „Zāmuri” izaudzinātā izcila govs  „Tulpe”, par kuru jau iepriekš minējām, kas devusi piena izslaukuma rekordražu. Par to ir daudz aprakstu, un tai pat uzstādīts pieminas akmens.

            Jēkaba zināšanas augstražīgu govju šķirņu veidošanā pārņema daudzi  Kraukļu un apkartējo pagastu lauksaimnieki.

            Jēkabs Īvāns līdztekus savas saimniecības veidošanai, vēl jauns būdams, aktīvi darbojās vietējā pašvaldībā, pildot pagasta vietniekpulka locekļa, pagasta tiesneša un vēl citu vēlētu amatu pienākumus. Visus gadus līdz pat piespiedu emigrācijai 1944.gadā Jēkabs iesaistījās Cesvaines un Kraukļu lopkopības un piensaimnieku biedrības darbā. Viņam bija lieli nopelni Kraukļu pagasta saimnieku interešu aizstāvēšanā par neatkarības saglabāanā par neatkarības saglabāšanu  no Cesvaines. Viņš kā vietniekpulka pilnvarotais Rīgas tiesā 1899.gadā ar advokāta palīdzību panāca, lai Cesvaines pagastam atkal nepievienotu 16 Kraukļu pagasta saimniecības, starp kurām bija arī Īvāni.

            Jēkaba demokrātiskums attiecībās ar kalpiem līdz pat šodienai tiek pieminēts bijušo kalpu nostastos. Ar lielu cieņu stāsta, ka viņa ģimene allaž sēdējusi ēšanas laikā pie kopējā galda ar kalpiem. Pēc pirmā pasaules kara, kad zemnieki atgriezās no bēgļu gaitām un saimniecības bija izpostītas, Jēkabs daudziem izpalīdzeja apstrādāt zemi, dodams zirgus, govis, mašīnas un graudus.

            Jēkabs apprecējās samērā vēlu – būdams 38 gadus vecs. (Lielākā daļa Īvānu vīriešu kārtas pārstāvju laulībā devās, būdami brieduma gados). Daudzi no viņiem vispār neapprecējās, tādējādi neradīdami turpinājumu savai dzimtai.

            Jēkabs apprecēja vienu no vissenākās pagasta dzimtas pārstāvēm – Bertu Stalbovu (Mēs iepriekš jau pieminējām Stalbovu dzimtas pirmsākuma vēsturi no 17.gadsimta.). Berta nāca no   „ Piekalna-Spārviņiem”, bija priekšpēdējā meita saviem vecākiem. Četras māsas bija zinātkāras  - mācēja vācu valodu, mācījās dažādās skolās un apprecējās ar turīgu saimnieku dēliem.  Viņām piemita liela inteliģence, neatkarīgs raksturs. Daudzus paradumus, tikumus un uzvedības normas viņas bija piesavinājušās no to laiku vācu pilsoniskās kultūras, kas diezgan plaši tajos gados izplatījās Kraukļu pagasta turīgo saimnieku aprindās.

            Bertas lepnais un netakarīgais raksturs izpaudās arī tādējādi, ka viņa 23 gadu vecumā labprātīgi pieteicās, lai saņemtu savam tēvam piespriesto sodu – pērienu – 25 patagas cirtienus. Viņas tēvs Janis Stalbovs bija Kraukļu pagasta vecākais, kuram par piedalīšanos 1905.gada revolūcijā  tika piespriests pēriens. Ģimene ļoti pārdzīvoja par tēvam draudošo pazemojumu, un tāpēc Berta pieteicās saņemt pērienu tēva vietā. Domāju, ka tik augsta tikumības izpausme ietekmēja to laiku Kraukļu sabiedriski patriotisko izjūtu. Kraukļos nacionālo partizānu cīņu dalībnieku vidū ir diezgan liels sieviešu skaits.

            Jēkabam ar Bertu bija seši bērni – trīs meitas un trīs dēli. Visi ieguva vidējo izglitību. Pagasta plaši izplatīta izglītošanās nozare bija vidējās lauksaimniecības skolas. Daži turpināja izglitību arī augstskolās.

            Jēkaba vecākajam dēlam Paulam, nākamajam saimniekam (saimniecību mantoja parasti vecākais dēls) nācās mācīties Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, kuru pabeidzis viņš uzsāktu saimniekot Īvānos, tādējādi turpinnādams tēva Jēkaba lopkopības darbu. Galvenais noteicējs, kura padomus uzticīgi uzklausījās Pauls, bija protams, Jēkabs. Visus viņu plānus izjauca karš, 1944. gadā visa ģimene emigrēja uz ASV.

            Otrais Jēkaba dēls Jānis pēc vidusskolas beigšanas uzsāka mācības Latvijas universitātes

veterinārmedicīnas fakultatē ar tālākas darbošanās ieceri lopkopībā tēva mājās. Mācības nacas pārtraukt, jo viņš tika iesaukts leģionā. Vēlāk, nokļuvis Vācijā, viņš mēgināja turpināt mācības, bet arī tās nācās pārtraukt, jo visa ģimene pārcēlās uz Ameriku. Taču Jānim dažādu  apstākļu dēļ

nācās strādāt smagu darbu Austrālijā. Viņš ilgus gadus nevarēja saņemt ieceļošanas atļauju Amerikā, lai pievienotos pārējiem ģimenes locekļiem. Pēc 11 gadiem, saņēmis ieceļošanas atļaujuanas atļauju  ASV, Jānis sāka strādāt savā specialitātē – privātā veterinārklīnikā, ārtstēdams suņus un kaķus.

            Trešais dēls Voldemārs, pabeidzis Cesvaines vidusskolu, dienēja latviešu leģionā un pēc ģūstekņu nometnes Vācijā pārcelās uz ASV, kur kopā ar brāli Paulu visu pārējo mūža daļu strādāja „Forda” autorūpnīcā smagu fizisku darbu un mira 75 gadu vecumā.

            Meita Milda pēc Cesvaines ģimnāzijas pabeigšanas vēl mācījās Kaucmindes mājturības seminārā, pēc tam strādāja Ziemeļvidzemē par mājturības instruktori un līdz otrajam pasaules karam Vācijā pie Latvijas militārā atašeja pulkveža A.Plensnera par saimniecības vadītāju. Viņas ziņā bija arī vēstniecības pieņemšanu un banketu kulinārā nodrošināšana. Pēc kara, būdama kopā ar ģimeni ASV, viņa, tāpat kā māsa Alise, strādāja veselībai kaitīgu darbu ķīmiskajā rūpnīcā.

            Trešā meita Lidija pēc Cesvaines ģimnāzijas beigšanas kādu laiku dzīvoja Īvānos. Anšlavs Eglītis savās atmiņās raksta, ka viņa brālēns Juris Stalbovs bija iecerējis Lidiju par līgavu, bet likteņa grieži, karš un Lidijas  emigrācija uz ASV visu izjauca. Jūtas bijušas tik noturīgas, ka Juris un Lidija palika neprecējušies. Emigrācijā Florīdā Lidiju kā neaizvietojamu bērnu audzinātāju pieņēma darbā miljonāra ģimenē. Tur viņa strādāja līdz pensijas vecumam un saņēma lielu naudas summu kā dāvanu.

            Neviens no Jēkaba Īvāna  6 bērniem nav precējies un atstājis pēcnācējus. Šis Īvānu atzars nokaltis.

            Kā redzam, otrais pasaules karš izjauca Jēkaba ģimenes panākumiem bagāto un līdzsvaroto dzīvi. Bija  jāatstāj labi  iekoptā saimniecība, jāpārtrauc iecerēto nodomu  realizēšana, jāpārvar emigrācijas sākumposma dažādie šķēršļi, lai ģimene apvienotos jaunajā mītnes zemē. Jēkaba bērni līdz vecāku pēdējam elpas vilcienam  rūpējās par viņiem, sagādāmi pārticīgu dzīvi. Jēkabs mira 1952.gadā 83.gadu vecumā, un Berta – 1964. gadā 82 gadu vecumā.

Dēls Pauls mira 1976.gadā 61 gadu vecumā, Voldemārs 1995.gadā 75 gadu vecumā. Pārējie – Jānis un māsas – dzīvo Klīvlendē skaistā savrupmāja. Jānis vairākkārt  bijis Latvijā. Iebraucis Īvānos, viņš bija satriekts par nolaistām mājām un izvērtēja, ka to atgriešana iepriekšējā stavoklī izmaksātu  miljons ASV dolāru. Tagad Īvāni novēlēti Bertas brāļa dēlam Rūdolfam Stalbovam – augsnes zinātniekam ar lauksaimniecības doktora grādu. Dzīvo Rīgā. Īvānu mājā dzīvo ieceļotāji no Baltkrievijas, kuriem pašvaldība nevar ierādīt citu apdzīvojamo platību. Pagaidām Rūdolfs  sācis ierīkot upeņu plantāciju. Kā tālāk veidosies Īvānu māju liktenis – nav zināms.

            Līdzīgs liktenis piemeklējis daudzas krauklēniešu dzimtas. Mūsu Kraukļu Kultūras fonda pagasta vēstures kopas kolekcijā ir ieverta pagasta karte ar melnu krustiņu atzīmēm to māju vietās, no kuriām tika izsūtītas gimenes. Ļoti daudz ir pamestu māju, kur saimnieki emigrējuši, vēl vairāk to, kuru īpašnieki apcietināti un izsūtīti, un daļa ir to, kuri pameta mājas, lai dzīvotu pilsētās. No 1944.gada Kraukļu pagasta saimniecību skaitā apmēram divas trešdaļas saimniecību ģimenes tika izvestas. Šodien pagasta pamatiedzīvotāju sakits ir ļoti mazs. Lielākā daļa ir ienācēji no Latgales un citiem novadiem. Tāpēc arī grūti runāt par tradīcijām un vietējām paražām, par sēlisko identitāti.

            Jēkaba jaunākā brāļa Andreja pašā rokām celta māja „Līcos” ir saglabājusies. Tur dzīvo viņa meita Marta un mazmeita Aina ar vīru Uldi Monaku. Un tur bieži sabrauc Andreja meitas Annas bērni, mazbērni un mazmazbērni. Andrejs (1872. – 1952.), kurš bija jaunākais no brāļiem, apprecējās 19 gadu vecumā pirmais. Pēc nerakstīta likuma vispirms jāprecas vecākajam brālim, viņam arī paliek tēva mājas. Andrejs kļuva iegātnis kaimiņu „Līcu” mājās. Viņam nācās apprecet „Līcu” saimnieka Vērša jaunāko meitu Mariju (1876. – 1901) un kļūt par saimnieku tāpēc, ka Marijas tēvs Vērsis mira, pārpūloties smagajā akmeņu izcelšanas darbā no upes. Viņš būvēja kūti no šķeltiem akmeņiem. Tā kā atraitne bija nesaimnieciska un „Līci” sāka iznīkt, bet meitas pārāk jaunas, lai saprastu mājas apsaimniekošanu, atraitne griezusies pie Īvāniem ar lūgumu Andrejam precēt viņas meitu un saimniekot Līcos. Andrejs bija sācis mācīties Lazdonas ministrijas skolā, bet precību dēļ to pameta. No 1891. līdz 1895. gadam viņš, 19 gadu vecs, pats uzcela jauno guļbaļķu dzīvojamo māju ar daudzām istabām. Tā bija kā dāvana jaunajai sievai par pirmdzimto meitu Annu. (Jāatzīmē, ka šī māja 70-jos gados tika ieskaitīta arhitektūras pieminekļu sarakstā). Pirmā laulība atnesa Andrejam divus bērnus. Bet viņa laime ar mīļoto jauniņo sievu (kad precējās, viņai bija 15 gadu) bija īsa. Marija mira 25 gadu vecumā pēc pēdējā bērna dzemdībām.

Andrejs viens netika galā ar maziem bērniem un saimniecību. Pēc trim gadiem viņš  apprecēja skaisto un izglītoto Satlbovu Annu no „Piekaln-Spārviņiem”, savas pirmās sievas draudzeni. Pirmsnāves gultā sieva tā bija lūgusi. Viņa zināja, ka Anna būs laba mate viņas bērneim. Viņas cerības attaisnojās.

            Arī Andrejam bija panākumi lopkopībā, par augstvērtīga ganāmpulka izveidošanu saņemti vairāki apbalvojumi, atzinības raksti, tomēr tie nebija tik izcili kā brālim Jēkabam. Andrejs piedalījās arī vietējās pašvaldības darbā. Vairākkārt tika ievēlēts par Kraukļu pagasta, vietneikpulka locekli. Otrā sieva Anna bija izglītota, zināja valodas, ievērojama kā izsmalcināta rokdarbniece, vērpa linu diegus matu smalkumā. Par tiem saņēma Vīnē zelta medaļu. Baronese Vulfa tos bija aizvedusi uz Vīnes izstādi pirms pirmā pasaules kara. Andreja ģimene daudz darīja savu bērnu intelektuālajā un garīgajā audzināšana. Viņi, izņemot meitu Annu (no Andreja pirmās laulības), ieguva augstāko izglītību.

            Marta, Andreja otrā meita, viena no nedaudzām Latvijas sievietēm ar augstāko teoloģisko izglītību (beigusi Latvijas universitātes Teoloģijas fakultāti). Domāju, ka viņas izvēli mācīties šajā virzienā ietekmēja vecāku reliģiozitāte. „Līcos”, atšķīrībā no „Īvāniem”, katru svētdienas rītu māte Anna saaicināja visu ģimeni un gājējus (kalpus) uz svētbrīdi, lasīja no Bibeles dievvārdus. Vēstures grieži ievirzīja Martas dzīvi tā, ka bija jāpārtrauc skolotājas darbs Franču licejā un mūža lielākā daļa jāpavada smagā lauku darbā. Sākuma viņa strādāja tēva saimniecībā (pat tēva vietā ara) un vēlāk strādāja vietējā kolhozā lauku darbos. Viņa ir cilvēks ar piecu svešvalodu un filozofijas zināšanām. Marta uzskatīja, ka nedrīkst strādāt par skolotāju pie boļševikiem, jo tad būtu katru dienu jāmelo, pie tam bērniem un jauniešiem. Būdama dziļi reliģiozaīcas likvidācijas  bija glābtas baznīcas grāmatas (metrikas), arī altāra glezna u.c. Arī draudze tika saglabāta, jo vajadzības gadījumā draudzes valde sanāca viņas mājā. Atjaunot Cesvaines baznīcu, draudzes valdi un draudzi Atmodas laikā varēja, tieši pateicoties Martas iepriekšējam darbam. Kristus ticība un morāle, Svētais vārds 50 gadus pagastā draudzē tika Martas uzturēts.

            Andreja vecākais dēls Jānis mācījās un beidza Rževas ģimnāziju, būdams bēgļu gaitās. Vinš piesalījās Latvijas atbrīvošanas ciņās, pēc tam mācījās Latvijas kara skolā, kuru absolvēja ar leitnanta pakāpi un beidza Latvijas universitātes mehānikas fakultāti ar inženiera tehnologa grādu 30.gadu sākumā. Tā kā tie bija krīzes gadi (vispasaules krīze). Tad darba dabūšana aizkavējās divus gadus. Pa to laiku Jānis palīdzēja tēvam saimniecībā. Trīsdesmito gadu vidū viņš sāka strādāt  Krustpils cukurfabrikā par galveno mehāniķi. Viņš ir devis nozīmīgu ieguldījumu fabrikas atjaunošanā pēc otrā pasaules kara: racionalizējis cukurražošanas tehniskās iekārtas. Par to viņš saņēmis vairākus apbalvojumus. Pieļaujam varbūtību, ka sakarā ar viņa nozīmīgo ieguldījumu Latvijas saimniecībai tik svarīgāš nozares atjaunošanā un pulnveidošanā čeka 1949.gadā deportācijā viņa tēva, „Līcu” saimnieka, ģimeni neizsūtīja uz Sibīriju. Tajos gados izsūtīšanas draudu izjūtu radīja arī tas, ka „Līcu” saimnieka otrais dēls (arī vārdā Andris), būdams leģionārs, pēc kara nokļuva Anglijā un tur strādāja par ierēdni bankā. Pirmskara Latvijas universitāte Andrejs, gados jaunākais students, bija ieguvis augstāko izglītību tautsaimniecībā un strādājis Latvijas bankā par ierēdni. Čeka bieži prasīja par Andreja atrašanās vietu, jo uzskatīja, ka viņš slēpjas Latvijas mežos. Briesmas saasināja arī tas, ka Andrejs vācu laikā bija darbojies kādā jaunātnes politiskā organizācijā.

            Pirmās represijas ģimene piedzīvoja boļševiku laikā 1941.gada Jāņos, īsi pirms vācu ienākšanas tika apcietināta meita Marija.Viņa bija Cesvaines ģimnāzijas angļu valodas un mūzikas skolotāja (beigusi Latvijas konservatoriju un Angļu valodas institūtu). Pavisam jauniņu viņu apvainoja spiegošanā, jo Latvijas brīvvalsts laikā Marija papildināja savas angļu valodas zināšana Anglijā. Čekisti pieprasīja, lai Marija kļūst par ziņu pienesēju. Pēc viņas atteikuma čekisti Jāņos Mariju apcietināja, spīdzināja un divas dienas pirms vācu armijas ienākšanas Madonā viņu aizveda uz Krievijas cietumu. Marija kļuva par nevainīgu upuri. Līdz šim nav satgriezusies Latvijā – čekas izziņa vēstī, ka viņa mirusi Krievijas cietumā – 1942.gadā.

            Pec kara padomju okupācijas laikā represijas otru reizi skāra Andreja ģimeni. Par nacionālo partizānu atbalstīšanu mazmeitai Lidijai bija jāizcieš desmit gadu sods Tālo austrumu nometnēs. Viņa bija vel tikai skolniece.   Labākie jaunības gadi pagāja smagos Gulaga darbos.

Marta, Marija un Lidija – neprecējušās.

            No Andreja pieciem bērniem tikai vecākai meitai Annai (no pirmās laulības) ir bērni. Pietam veseli septiņi. Annai bija divi vīri. Tādējādi šajā dzimtā kaut daļēji tika „atražota” pārējo bezbērnība. Šis Īvanu zars zaļo un  zied mazmazbērnos.

            Kraukļos dzīvi aizvadījuši divi Annas bērni – Aina un viņas bralis Uldis. Tos palīdzēja audzināt Marta. Visus gadus Marta kopj arī savu veco māti un pašus „Līcus” ar vēsturisko maju – arhitektūras pieminekli. Aina ir pensionēta Kraukļu skolas vācu valodas skolotāja, viņas savāktais skolas vēstures arhīvs tiek papildināts. Viņas vīrs Uldis Monaks – režisors – bijušais Kraukļu tautas nama vadītājs. Viņu vienīgais dēls Gatis aizgāja bojā padomju armijas obligāta dienestā pie Ķīnas robežas. Cinka zārku pavadīdami uz Ķinderu kapiem, abi vecāki un Marta apbedīja arī cerības uz vistiešākā mantinieka saimniekošanu „Līcos”. Patlaban „Līcu” nakotne nav skaidra. Aina ar vīru dzied Kraukļu kultūras fonda kopkopas folkloras kopā un daudzējadā ziņā palīdz veidot Kraukļu sabiedrisko domu.

            Visus pēckara gadus ticīgie „Līcos” atrada garīgo stiprinājumu, tāpat šeit sabrauc Annas mazbērnu pulks, šajās mājās aizvien valda rosība un viesmīlība. Te dažreiz veidojas arī sabirdriskais viedoklis dažādos saimnieciskos, kultūras un pat politikas jautājumos. Viens no Annas dēliem (Ainas brālis) Uldis Brasla jaunībā auga un veidojās „Līcos”. Arī viņa audzinātāja bija Marta. Tā bija reliģiska vide, bet  Uldis tajā neatrada īstu gandarījumu. Viņš precējies ar Mežvēveru saimnieka, Lāčpleša kara ordeņa kavaliera, Kārļa Cerbuka meitu Dainu. Viņa visu mūžu strādāja par Latvijas  šķirnes lopu audzēšanas saimniecības „Cesvaine” ražošanas iecirkņa priekšnieci Kraukļos. Dainai ir lauksaimniecības tehnikuma izglītība. Viņu meita precējusies – ir divi bērni. Nepabeigta lauksaimniecības universitāte – strādā Kraukļos pastā par priekšnieci.

            No daudzajiem Annas mazbērniem Māris Brasla mācās filoloģijas zinātņu maģistratūrā un strādā Rīgas valsts 1.ģimnāzijā par skolotāju un direktora vietnieku, ir biežs viesis „Līcos”.

Bet vistiešāk pašreizējā Cesvaines – Kraukļu dzīvē savu mūžības skarto devumu ielicis mazdēls Agris Brasla, vadīdams celtniecības darbus jaunajā Cesvaines baznīcā. Baznīca ir uzcelta, un daļiņa no „Līcu” Andreja Īvāna, arī pārējās dzimtas garīgās enerģijas turpinās sev atbilstošā gaisotnē. Tādā veidā iznākusi  augstākās idejas materializēšanās.

            Kā redzējām, viens no Andreja mazbērniem pavisam nesen pbeidza  celt baznīcu Cesvainē. Lai gan viņa uzvārds vairs nav Īvāns, viņš taču ir Īvānu Andreja mazdēls. Tātad šis zars zaļo.

            Tagad pievērsīšos cilvēkam no šis dzimtas, kura dzīves un aktīvās darbības lielākā daļa nav tieši saistīta ar Kraukļu pagastu (iespējams, ka tagadējie krauklēnieši par viņu pat nezina vai arī zina no mūsu kolekcijas materiālu izstādēm, vai lasījuši 1990.gada „Lauku Dzīve”), tomēr viņa izcilā , bet neilgā darba sasniegumi Krievijā 20.gadsimta sākumā kluva pazīstami un augsti novērtēti daudzas ārvalstīs.

            Viņš ir Jēkaba un Andreja brālis, mans tēvs Oto. Dzimis 1870.gadā. Pirmmācību, tāpat kā abi brāļi un māsa, ieguvis mājas apstākļos pie Lejas-Daugstu (Lūšu) saimnieka dēla, t.s. ‘gudrā Lūša” – Cimzes skolotāju semināra absolventa, kas slimības dēļ nevarēja strādāt skolā. Pie viņa mācījās daudzu turīgo saimnieku bērni, jo vecāki gribēja bērniem sagādāt ērtākus mācības apstākļus. Pirmkārt, lai mazajiem nodrošinātu labāku apmācību un, otrkārt, lai atvieglotu mazajam cilvēciņam smago gājienu uz patālo Nikolaja un, vēlāk, Vilhelma skolu. Vismaz valodu apguve pie vācu freilenes, kas dzīvoja netālās mājās, bija garantēta ar labāku izrunu un arīdzan uzvedības mācību, ģērbšanās un citām gudrībām. Pa vasaru Īvāni aicināja labāko skolotāju no Vilhelma skolas savās mājās dzīvot un vadīt stundas bērniem. Vecākās klases bērniem nācās mācīties skolā. „Līcu” Andreja otrā sieva Anna, dz. Stalbova, bija izglītojusies pilsētas skolās, zināja vācu un krievu valodas – arī pie viņas nāca daudzu apkārtējo saimnieku bērni mācities valodas u.c. Viņa samaksu neņēma. Reizi gadā bērni tika vesti uz skolu, lai atrādītu zināšanas ! Pēc pirmsskolas kursa iziešanas pie „gudra Lūša” Oto Īvāns beidza vietējo Kraukļu skolu, Lazdonas ministrijas skolu, Vereščagina piensaimniecības skolu Krievijā – Tveras guberņā. Lai viņu atbrīvotu no dienēšanas cara armijā, Oto tika fiktīvi adoptēts. Viņu adoptēja, it kā vienīgo dēlu, tēva brālis. Tādā veidā daudzi tika vaļā no dienesta,  arī brālis Andrejs. Sešus gadus Oto nostrādāja (1892-1898) par siernieku Veckalsnavas muižas sierotavā. 19.g.s. beigās viņš sāka uzņēmēja darbību piensaimniecībā. Jau 20.gadsimta sākumā tā guva ievērojamus panākumus.Viņš - pirmais no latviešiem – cariskās Krievijas impērijā plašos apmēros izversa šajā valstī vēl jaunu piensaimniecības nozari – dažādu šķirņu sieru ražošanu un eksportēšanu ( jo tur bija izdevīgs noieta tirgus). Oto dibinātās daudzās sierotavas (kopskaitā ap 60) izvietojās gan viņa nomātās muižās, gan arī citās apdzīvotās vietās (sadžās), kas atradās ne tikai centrālajās Krievijas guberņās, bet arī Lietuvas, Polijas, Urālu teritorijā. Piemēram, viena no viņa sierotavām bija Magnito kalna piekājē. Tur vēlāk, padomju laikā, tika uzcelts Magņitogorskas metalurģijas kombināts.  Daudzo  piensaimniecības uzņēmumu vadības centrs bija iekārtots galvenajā (centra)  muižā Opimahovo, 60 km attālumā no Veļikije-Luki pilsētas. Vēlāk to pārvietoja uz Gavrilovo muižu netālu no Rževas (Tveras guberņā). Abās minētās muižas atradās ne tikai sierotavas, bet arī augstražīgs ganāmpulks ar 110 brūnas sugas slavenajām govīm. Oto piensaimniecības uzņēmumos izgatavotie dažādu šķirņu sieri tika eksportēti uz daudzām pasaules zemēm. Starptautiskās izstādēs tie ieguva visaugstāko novērtējumu, piemēram, divas lielās balvas (GrandPrix) un divas lielās zelta medaļas Parīzē, 1913.g. pasaules izstādē. Nepilnu 20 gadu laikā saņemti 37 apbalvojumi (zelta, sudraba, bronzas medaļas) dažādās pasaules valstīs. Tie attēloti uz pastkartes (atklātnes). Kuru Oto speciāli izdevis, lai reklamētu savu piensaimniecības produkciju – dažādu šķirņu sierus. Šī pastkārte ar Oto tekstu sūtīta brālim Jēkabam uz Īvāniem. Oto sasniegumus veicināja tas, ka viņš savas profesionālās zināšanas papildināja ar ārzemju  ceļojumos iegūto pieredzi sieru ražošanas jaunākajā tehnoloģijā.

            Viņš vairākas reizes apceļoja Vakareiropu (Vāciju, Dāniju, Holandi, Beļgiju, Austriju, Itāliju). Sevišķu uzmanību viņš veltīja klasiskajām piensaimniecības valstīm Dānijai, Holandei, Šveicei, Francijai. Tur iegūtās zināšanas Oto ievesa savos Krievijas uzņēmumos. Ārzemju ceļojumos Oto iepazinās ne tikai ar piensaimniecību un lopkopību, bet arī ar dabu, kultūru, mākslu un sadzīvi. Satikās ar Šveicē un Francijā dzīvojošiem laviešu emigrantiem – veterinārārstu, vēlāk mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirhenšteinu, rakstnieku J.Vecozolu, vēlākiem diplomātiem un valsts darbiniekiem Jāni Seski, Feliksu Cielēnu u.c. Oto šajos ceļojumos pavadīja tulks, gados jauns žurnālists, ar divu augstskolu izglītību Krievijā un Francijā, Sorbonas universitātē, - Henrijs Simsons. Vēlākais ārlietu ministra Zigfrīda Meirovica tulks un tuvākais palīgs. H.Simsons  1910.g. notikušo Oto ceļojumu aprakstījis žurnāla „Zemkopis” 1910.gada numuros.

            H.Simsons minēto ceļojumu laikā sarakstījies ar dzejnieku Raini, kas viņu nosaucis par viskulturālako latvieti . Viņi savā sarakstē jau toreiz apsprieduši Latvijas nacionālās neatkarībbas ideju. Ir saglabājušās divas atklātnes ar Oto un Simsona sastādītu tekstu un abu parakstiem. Tās no Francijas sūtītas uz Šveici dzejniekam Rainim. (Oriģināli atrodas Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā.)

            Lai gan Oto Īvāna dzīves un darba lielākā daļa noritēja ārpus Kraukļu pagasta, viņš nezaudēja saikni ar to. Apmācīja siernieka amatā un pēc tam iesaistīja darbā savos piensaimniecības uzņēmumos kā mācekļus un meistarus no Kraukļu, Grašu, Bučauskas, Virānes un Cesvaines pagastiem Ābramu, Bočku, Cepurīšu, Driķu, Gūtu, Īvānu, Reveļu, Stāmeru, Skridu u.c. dzimtu pārstāvjus. Krauklēnieši viņu sāka dēvet par „sieronkuli”. Jāpiezīmē, ka arī Oto abiem tēva brāļiem savā laikā bija iesaukas. Piemēram, Andreju, kas nopirka Gaiziņkalna apkārtnē pie Kaķīšu ezera atrodošos Tulderu muižinu, kur dzīvoja un saimniekoja, radinieki iesauca par „Tulderu onkuli ”, bet Īvānos dzīvojošajam drēbniekam Jēkabam bija pat piešķirtas divas iesaukas – „Jesels” un „mīļais onkulītis”.

            Bez tam Oto materiāli atbalstīja un deva patvērumu savās Krievijā nomātajās muižās 1905.g. revolūcijas dalībniekiem, kas bija izraidīti no Latvijas, kā arī daudziem bēgļiem pirmā pasaules kara laikā. Var pieminēt, ka 1905.g. revolūcijas dalībnieks Augusts Skride savus izsūtījuma gadus pavadīja Oto nomātajā muižā – Opimahovo, kur arī apguva siernieka amatu. Un vēlāk kļuva par šīs muižas pārvaldnieku. Tur līdz 13 gadu vecumam dzīvoja arī viņa dēls Ārijs Skride, viens no ievērojamiem latviešu gleznotājiem, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.

            20.gadsimta sākuma Oto materiāli pabalstīja tos autorus, kas rakstīja par piensaimniecību.

Viņš finansēja grāmatu un rakstu izdošanu. Piemēram, 1909.g. viņa apgādā iznāca pirmās Latvijas koppienotavas nodibinātāja un vadītāja Miķeļa Strades sarakstītā grāmata „Ienesīgā piensaimniecība”. Oto uzņēmēja darbībai raksturīgi ne tikai lieli panākumi, bet arī lieli zaudējumi. Viņa sekmīgo uzņēmēja darbību pārtrauca 1917.g. oktobra boļševiku  apvērsums. Visus viņa piensaimniecības uzņēmumus – nomātās muižas ar paša sagādāto un izaudzēto liellopu ganāmpulku – pārņēma savā īpašumā boļševiki. Vēl, kā rūgta piedeva pieminētajam, bija jāpārdzīvo mazgadīgā dēla Valtera nāve. Šajā kritiskajā momentā, kad neilgā laikā (apmēram 18 gados) sasniegtie lielie panākumi pēkšņi izgaisa kā nebijuši, Oto ar ģimeni un dažiem pirmā pasaules kara bēgļiem, kuri bija apmetušies viņa nomātajā muižā, uzņēma brālis Jēkabs savā lauku saimniecībā Kraukļu pagastā Īvānos. Tāda bija brāļu solidaritāte. Vēl tikai nesen Oto bija devis patvērumu Jēkaba un Andreja mazgadīgajiem bērniem savās Krievijā nomātajās muižās (Pirmā pasaules kara laikā). Oto un Andrejs gandrīz vienlaicīgi piedzīvoja gan prieku, gan lielas bēdas. Katram no viņiem piedzima pa dēlam, kuri drīz vien nomira. Oto, Andreja un Jēkaba ģimenēm kopīgi vajadzēja pardzīvot 1919.g. neilgo padomju (boļševiku) varas periodu Latvijā. Toreiz ne tikai Īvāni, bet arī pārējie Kraukļu pagasta zemes īpašnieki cieta no lielajām nodevām, mantas konfiskācijām. Arhīva dokumenti liecina, ka konfiscēts ne tikai mājas saimniecības inventārs, pārtikas produkti, bet pat gultas veļa, palagi, segas u.c., kas pēc tam tika sadalīti bezzemniekiem.

            Divdesmito gadu sākumā Oto gan mēģināja atsākt uzņēmējdarbību Latvijā tāpat kā agrāk, piemēram, nomāja Rīgas pavārtē atrodošās Liel-Dammes un Kleistu muižas. Tur un vēl citās vietās iekārtoja sierotavas. Rīgā atvēra piena produktu veikalu, kur bija paredzēts realizēt saražoto produkciju. Tā kā valdība neatbalstīja šādu piena pārtstrādes veidu, bet gan veicināja sviesta ražošanu (jo tā izgatavošanas process nebija tik darbietilpīgs, nevajadzēja arī tik augstvērtīgu pienu), tad Oto bija spiests pārtraukt sierotavu ierīkošanu un to vietā nodibināja ap 14 krejotavas punktu dažādās Latvijas vietās. Savukārt tie, dažreiz atrazdamies lielu koppienotavu tuvumā, nevarēja izturēt konkurenci. Neraugoties uz to, viņš nezaudēja cerību,  ka Latvijā tomēr būs nepieciešama sieru ražošana plašākos apmēros. Ka varēs līdzīgi sviestam tos eksportēt. Oto sāka publicēt diezgan daudz rakstu dažādos periodiskos izdevumos, kuros propagandēja sieru ražošanu un eksportu, pamatojot to ar attiecīgiem aprēķiniem. Vienai  daļai Latvijas piensaimnieku bija iebildumi pret siera ražošanu. Izcēlās polemika. Tomēr Oto darīja visu, lai panāktu savas ieceres īstenošanu. Viņš nodibināja komanditsabiedrību „O.Īvāns un biedri”, kuru vēlāk nosauca „R.Baumanis un biedri”. Tajā tika iekļauti  toreizējie Oto piensaimniecības uzņēmumi (krejošanas punkti, piena veikals). Viņa pieprasījums Latvijas valdībai un Saeimai piešķirt koncesiju minētajai sabiedrībai, sieru ražošanai, tirdzniecībai un eksportēšanai (eksportam) tika noraidīts.

            1930.gadā vispārējās pasaules saimnieciskās krīzes apstākļos bannkrotēja šī sabiedrība līdz ar visiem tur esošajiem uzņemumiem. Mūsu ģimeni tas skāra vissmagāk. Tēvs zaudēja visu.

Palikām četrās tukšās sienās. Japiezīmē, ka saimniekošana Kleistu muižā sakarā ar augsto nomas maksu jau bija izbeigta 1928.gadā. Mēģināšu sīkāk analizēt procesu, kāpēc notika bankrots. Kā jau agrāk pieminēju, siera ražošanu un eksportu neatbalstīja pirmās Latvijas brīvvalsts saimnieciskās politikas noteicēji. Viņi uzskatīja, ka , ievērojot toreizējās Latvijas lauksaimniecības stavokli, nevis sieru, bet sviesta ražošanas paplašināšana un eksports varēja nodrošināt valsts ienākumus. Domāju, ka Oto šajā ziņā pietrūka strateģiskās domāšanas. Turpreti viņa tuvākie draugi, pirmās Latvijas koppienotavas dibinātājs Miķelis Strade, kā arī bijušais vairāku sviesta ražotņu īpašnieks, Latvijas piensaimnieku centrālās savienības eksporta nodaļas  vadītājs Jānis Kugrēns, bija izvēlējušies to piensaimniecības virzienu, kas pēc organizatoriskās formas – koppienotavas – un piena pārstrādes veida, t.i. sviesta, atbilda neatkarīgās Latvijas ekonomiskai politikai. Oto neievēroja reālo situāciju, jo  20-to un 30-to gadu Latvija nebija gadsimta sākuma cariskā Krievija, kur sieru ražošanai kā jaunai piensaimniecības nozarei pavērās plašs noieta tirgus. Oto rīkojās it kā pēc inerces, lai gan laiks un attiecīgi apstākļi, arī paša nodzīvoto gadu skaits bija ievērojami mainījušies. Tādējādi viņa neveiksmju pamatā bija dažādu objektīvu un subjektīvu faktoru mijedarbība, kuras rezultātā viņš nonāca it kā tajā izejas punktā, kad pirms daudziem gadiem sākās viņa, darba ņēmēja – praktizējoša siernieka, gaitas. Neraugoties uz lielajiem zaudējumiem, Oto 1931.gadā, zem cita vārda un uzvārda (zem savas sievas māsas vārda), atvēra Rīgā nelielu piena produktu veikalu, kas pastāvēja līdz 1939.gada jūlijam, t.i. līdz laikam, kad nomira Oto sieva Emīlija, kas bija veikala vadītāja un reizē arī vienīgā pārdevēja. [Jāpiezīmē, ka Oto, tāpat kā Jēkabs, apprecējās jau lielos brieduma gados – 42 gadu vecumā. Izvēlēdamies dzīvesbiedri, viņš pārkāpa ģimenes iesikstējušo tradīciju (tāda valsdīja Kraukļu pagasta turīgo saimnieku vidē), viņš izvēlējās sievu nevis no saimnieku kārtas pārstāves, bet gan Rīgā dzīvojoša vienkārša kalēja Dāvida Ranciņa meitu 20 gadīgo Emīliju, kura no mātes puses bija radnieciski saistīta ar Krogzemju (dzejnieka Ausekļa) dzimtu]. Oto precējas tajos gados, 1912.g., kad viņa uzņēmumi plauka un vairojās augstāk pieminētajā sazarotajā Krievijas muižu tīkla. Viņiem ar Emīliju no 4 dzimušiem bērneim izdzīvoja divi: meita Gundega un dēls Gunārs.

            No 1931. līdz 1944.gadam  viņš strādāja lielā attālumā no ģimenes, nedēļām viņi bija šķirti. Pec bankrota viņam nācaās strādāt par siernieku vairākās lielās, bagātās lielsaimniecības, muižu centros. No darba devēja Oto nu bija kļuvis par darba ņēmēju (līdzīgi, kā tas bija uzsākot savas siernieka gaitas 1892.gadā Veckalsnavas muižā).

            Neilgu laiku Oto nostrādāja pie laikraksta ”Jaunākās Ziņas” izdevējiem A. un E.  Benjamiņiem viņiem piešķirtajā Valdeķu muižā, netālu no Kandavas.  Oto strādaja viņu sierotavā. Beņjamiņiem viņu ieteica datbā , raksturodams kā izcilāko Latvijas siernieku, profesors Augusts Kirhenšteins. [Interesanti atzīmēt , ka profesors 1925.gadā uz Oto iznomātās Kleistu  muižas centra zemes ierīkoja un pats arī vadīja serumstaciju – vēlāko Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtu].

            Oto pēdējā darba vieta bija Grašu pagasta dzimušā Jaņa Kļaviņa (ģenerāļa Roberta Kļaviņa brālis) sierotavā Mālpils pagasta „Ķeviešos”. 1933.gadā tur pēc Oto sastādītās receptes

tika izgatavots tā saucamais „Kļaviņa” siers. 1939.gadā Oto devās uz Angliju (69.g.v.), lai iepazītos ar Čederas siera šķirnes ražošanas jaunāko tehnoloģiju. Oto ražotos Čedera sierus pārdeva vairākos Rīgas veikalos. 1940.gada maijā vēl neatkarīgās Lavijas laikā neilgi pirms padomju varas nodibināšanas J.Kļaviņa privāto sierotavu pārņema savā īpašumā Mālpils piensaimnieku sabiedrība, nosaucot to par sava centra koppienotavas  (Mālpilī) sieru ražošanas filiāli „Ķevieši”. Jāatzīmē, ka visas iepriekšējās Oto darba vietas (privātās sierotavas) bija izbeigušas savu darbību jau trīsdesmitajos gados (piem., Beņjaminu sierotava Valdeķu muižā) vai arī pievienotas Latvijas piensaimnieku sabiedrību lielajām koppienotavām. Oto nostrādāja Ķeviešu pienotavā līdz 1944.gada rudenim, kad viņa sekmīgo darbību tur pārtrauca sarkanarmijas (padomju armijas) iebrukums. J.Kļaviņa lielā lauku saimniecība ”Ķevieši”, kurā bija ap 115 liellopu, ar visām ēkām (to starpā bija arī jaunuzceltā un labiekārtotā sierotava) apšaudes laikā tika pilnīgi sagrauta.

            Oto nācas pamest J.Kļaviņa karā nopostītās mājas. Atlikušo mūža daļu viņš pārmaiņus  nodzīvoja pie savas māsas Annas lauku saimniecībā Zemgalē un pie brāļa Andreja  Kraukļu pagasta „Līcos”. Oto palīdzēja tur lauku darbos un reizēm izgatavoja sierus pašu vajadzībām. Apbrīnojama ir Oto neatlaidība  neatkāpties no kādreiz iecerētā mērķa. Reizēm tā izpaudās kā fanātisms. Vēl tad, kad bija smagi slims, tuvu nāvei , viņš cerēja, ka drīz izveseļosies un strādās vietējā Kraukļu pienotavā, un izgatavos sierus. Oto mira „Līcos” 1947.gada 28.aprīlī 76 gadu vecumā. Apbedīts Ķinderu kapos.

            Viņa sapnis par siera ražošanu Kraukļos  vai Cesvainē piepildījies tādā izpausmē, ka Cesvainē darbojas siera – sviesta fabrika. Novērtējot Oto Īvāna dzīvi un darbu, domāju, ka viņš ierindojams  starp tiem ievērojamiem  piensaimniekiem, kas praktiski  un teorētiski devuši nozīmigu ieguldījumu Latvijas piensaimniecības attīstībā.

            Oto meita Gundega Īvāne, dz.1915.gadā Krievijā, pēc Bekeres ģimnāzijas beigšanas 1933.gadā uzsāka mācības Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu skolā. Strādāja Rīgas kara slimnīcā un Pļaviņu pilsētas slimnīcā par žēlsirdīgo māsu līdz 1944.g. rudenim. Tad pārnāca uz Rīgu un sāka studijas mežsaimniecības fakultātē Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc tās beigšanas , sākot ar 1949.gadu, strādāja Baltijas meža sēklu kontroles stacijā par inženieri. Mirusi 1987.gadā Rīgā un apbedīta Ķinderu kapos. Neprecējusies.

            Oto dēls Gunārs, dz.1922.g., pēc Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijas beigšanas 1942.gadā jau nākošajā 1943.gadā tika iesaukts vācu armijā (latviešu leģionā). Pēc vācu armijas kapitulācijas  Kurzemē tika nosūtīts uz filtrācijas nometni Tālājos Austrumos. 1946.gada rudenī atgriezās Latvijā. Tā kā Gunāram bija aizliegts pierakstīties Rīgā, tad viņš sāka dzīvot „Līcos” un strādāt ceļu remonta pārvaldē par strādnieku. Brīvajā laikā palīdzēja tēva brālim Andrejam „Līcu” saimniecibā. Pēc gada, 1947.gadā, pārcēlās uz Rīgu. Strādādams dažādos darbos, vienlaikus studēja Vēstures fakultātes neklātienē. 1966.gadā beidzis fakultāti, pēc neilga laika, 1968.gadā sāka strādāt Kultūras ministrijas restaurācijas institūtā par vēsturnieku – zinātnisko līdzstrādnieku. Pētīja arhitektūras un kultūras pieminekļu vēsturi. Strādājis pie vairāku Latvijas muižu un Vercrīgas nozīmīgāko celtņu vestures izpētes. Piedalījies arī Pētera baznīcas atjaunošanā. Viņa vārds līdz ar ar pārējiem šajā darbā iesaistītajiem restauratoriem  un vēsturniekiem ierakstīts īpašā dokumentāla  kapsulā,  ievietotā un  glabājas šis baznīcas torņa smailē.

            Apprecējies 1964.gadā, tāpat kā tēvs, 42 gadu vecumā. Sieva Skaidrīte – ģeogrāfijas skolotāja. Gunārs Īvāns cītīgi vāc dokumentus un citus materiālus par sava tēva darbošanos, Īvanu dzimtu un Kraukļu pagastu. Diezgan daudz materiālus  savācis par Kraukļu skolu, kurus radiniece Aina Monaka, tolaik Kraukļu skolas skolotāja, sistematizēja skolas arhīvā.

            Gunāram ir dēls Pēteris, dzimis 1967.gadā, beidzis Latvijas Universitātes fizikas – matemātikas fakultāti. Mācoties tālāk maģistratūrā, ieguvis Vides zinātnes maģistra grādu. Guvis izcilas sekmes, strādājot telekomunikācijā un datortehnikā, kurai liela nozīme gan tagad, gan vēl lielāka gaidama 21.gadsimtā visās jomās. Apceļojis daudzus bijušās PSRS apgabalus un vairākās ārvalstis.

            Viņam ir labi sasniegumi sportā – orientieristu un tūristu sacensībās. Pēteris ir vienīgais Īvānu dzimtas turpinātājs vārda ziņā, lai Īvanu vārds nezustu. Pētera dēls Karlis Jēkabs dzimis 1997.gada 27.novembrī.   saimnieka, ģimeni neizsūtīja uz Sibīriju. Tajos gados izsūtī

 

 

Marta, Marija un Lidija –

 

 

 

 

Bet vistieš

 

 

 

 

 

 

 

 

Viņš

 

anai (eksportam) tika noraidīts.

 

Palikām četrās tukš

 

 

 

tika izgatavots tā saucamais „

 

 

 

 

 

 

 

            Krauklēnieši izsenis bija Latvijas patrioti. Ar Kraukļu pagastu saistīti trīs Lāčplēša kara ordeņa kavalieri: Kārlis Cerbuks, Kārlis Tauciņš un Jānis Purens. Viņi piedalījušies Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919.gadā. Bijuši pašaizliedzīgi un varonīgi, izcīnot riskantās kaujas. Cerbuks un Tauciņš tieši Kraukļu pagastā.

            Pēc otrā pasaules kara, no 1944.g. līdz 1951.gadam, Kraukļu pagastā daudzi, būdami nacionālie partizāni, izrādīja drosmi, kas līdzinājas varonībai, daudzas ģimenes, kā, piemēram, Gūtu un Krēmeru, veselām ģimenēm aizgāja partizānos un tika nošauti, spīdzināti un izsūtīti. Arī jaunieši Duks un Lerhs, pat nepilngadīgi skolēni, dažreiz slepeni no vecākiem gāja pie partizāniem, kā, piem., skolotājas Lapseles dēls 13. g.v. (pēc notveršanas izsūtīts uz 10 gadiem) un Lidija Cepurīte (15. g.v.). Daudzi krita vai arī izcieta nežēlīgu sodu stingrā režīma nometnēs aiz polārā loka. Starp viņiem bija arī Lidija Cepurīte, Andreja Īvāna, „Līcu” saimnieka mazmeita. Viņu piemiņai vēstures kopa uzstādīja piemiņas  plāksni 1995.gadā.

 

            Mīlestībā uz savu tautu tautskolotājs Jānis Gubenis mūžu veltīja ne vien krauklēniešu bērnu prātu izglītošanai (viņš bija Nikolaja skolas pārzinis un vienīgais skolotājs), bet arī dvēseļu

un gara apgaismošanai. Jānis Gubenis vāca Kraukļu pagasta tautasdziesmas. Viņa vākums ieinteresēja komponistu Jurjānu, kas kājām mēroja garo ceļu uz Kraukļiem, lai pierakstītu Gubeņa savāktās tautas dziesmas. Arī Marija Gubene, skolotāja meita (dz. 1872), pirmā sieviete

ērģelniece Latvijā, pirmā Latvijas konservatorijas  profesore, jaunība iesūtījusi Jurjānu Andrejam 60 Cesvaines novada  tauatsdziesmu melodiju. Vēlāk harmonizējusi tautasdziesmas.  Viņas apdares kļuvušas populāras („Nedod, Dievs, vītolam”, „Es uzkāpu kalniņa” u.c.). Iespiestas 30 latviešu tautas dziesmas (1913), bez tam tautas dziesmu harmonizācijas citos kora dziesmu krājumos. Viņa konservatorijā mācīja kopš 1927, gada elementāro teoriju, solfedžio, harmoniju. Sarīkojusi daudzus ērģeļu koncertus, komponējusi dažādas garīgas un laicīgās kora dziesmas.

            Jaņa Gubeņa dēls Aleksandrs (dz.1879., Kraukļu pag.) beidzis Maskavas universitātes juridisko fakultāti. 1918.gadā  - Tiesu palātas tiesnesis, 1920.g. - senators, 1931.g.- Senāta Kriminālā kasācijas departamenta priekšsēdētājs. A.Gubenim ir lieli nopelni Latvijas tiesu kriminālās prakses izveidošanā. Darbojies  ārkārtīgi plašā jomā. Kopš 1944 .g. – trimdā Vācija.

            Lūk, ko spēj mūsu nācijas labā darīt viena ģimene, ja vien tās dzīves pamatā ir ideja par tautas neatkarību. Jāņa Gubeņa stādītie 7 bērzi vēl šodien simboliski atgādina viņa ģimenes gara stiprumu.

            Kā turpinājumu J.Gubeņa un citu krauklēniešu ievirzitajam tautas apziņas stiprinātāja darbam varam uzskatīt Latvijas Kultūras fonda kopas ‘Krauklēnieši” darbošanos. Dibināta 1990.g. Vēstures kopas vākums iemužina krauklēniešu veikumu, likteņu stāstus un bijušā pagasta ieguldījumu Latvijas saimnieciskās, izglītības, politiskās un kultūras jomā. Kraukļu vārdu tautās nes folkloras kopa. Viena no daudzajām kopas programmām ir sastādīta  tikai no Marijas Gubenes tautasdziesmu harmonizācijām.

            Kopkopas dibinātāja un vadītāja Zinaida Sukure- Dekšņa kopā ar vēsturniekiem G.Īvānu un M.Aunu vāc Kraukļu pagasta vēstures faktus  no Latvijas arhīva, krāj atmiņu pierakstus, fotogrāfijas, video ierakstus utt. Visa kopkopa veic neatsveramu latviskās  un sēliskās identitātes saglabāšanas darbu. Folkloristi piedalās mūsu un citu novadu kultūras pasākumos, arī starptautiskos folkloras festivālos.

            Iepriekšējos gadu desmitos teātra mīlestība kā visur Latvijā valdījusi arī krauklēniešu  sirdīs. Bijušajā Kraukļu muižas, vēlāk Aizsargu mājas, un Birņu kroga otrā stāvā notika teātra izrādes un deju vakari. Pašdarbības izrādes aizvien tika gaidītas. Bijušas savas pazīstamas un iemiļotas aktrises un aktieri.

            Šis gaisotnes iespaidā arī profesionālos teātros aizgājuši strādāt  un guvuši panākumus Kārlis Pamše, Elvīra Baldiņa, kinorežisors Ēriks Lācis u.c.

 

            Īsai uzziņai.

Šogad., 1997.gadā, Kraukļu pagastā ir ap 400 iedzīvotāju (1940.gadā bija 1748 – tas ir 4,5 reizēs vairāk); 211 zemes īpašnieku (nevis saimniecību) – 1940.gadā bija 236 pilnvērtīgas ražīgas saimniecības. 1997.gadā apmēram 45 saimniecības veidojas par tādām – redzamākās „Mālkalni” ar saimnieku Pēteri Ziediņu, ap 30 ha zemes, liellopu ferma,  papildnozare – graudkopība;   „Vizbuļi” – saimnieks Ivars Oziliņš – lopkopība; „Dimanti” – graudkopība. Tās ir redzamākās.

            Tagad, 1997.gadā – 1 skola – 9-gadīgā Kraukļu; 1 bibliotēka un 1 feldšerpunkts bez feldšera (nedarbojas). 1940.gadā bija pagastnams, nespējnieku patversme, 2 skolas, 2 tautas nami, ārsts, vecmāte un savs veterinārārsts  ar ambulanci lopiem.

            Tagad atjaunota piensaimnieku biedrība, bet nedarbojas – toreiz  bija 11 biedrības. Dzirnavu nav – 1940. gadā bija 3. Tagad ir 1 privātais veikals un ceptuve – toreiz bija 6 veikali.

Ir 2 kokapstrādes gateri – privātie.

            Cerams, ka krauklēniešiem būs savs līderis un no pamestās nomales tas pārvērtīsies atkal par paraugpagastu.

 

 

Īvānu dzimta

 

 

            Vēsturiski dati par Īvānu māju saimnieku Andreju Īvānu (1798. – 1843.) un viņa dzīvesbiiedri Margrietu (1798. – 1885.), dēleim  - Andreju un Jēkabu.

 

Senču līkloči

            Mans vecvectēvs no tēva puses Andrejs Īvāns dzimis Cesvaines pagastā 1798.gada 2.februārī, miris 1843.gada 19.decembrī. Apbedīts vecajos Ķinderu kapos, kur viņam uzceltajā piemineklī uzrādīti augstāk minētie gadu skaitļi. Tie liecina, ka nodzīvots īss mūžs – tikai 45 gadi.

            Par Andreju Īvānu un viņa ģimeni ir saglabājušies vēsturiski dati. Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) fondos atrodamas īsas ziņas, ka Īvāni 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta pirmajā pusē dzīvojuši „Dzērbu Īvānos” (Dsehrbe Ivan). Piemēram, Cesvaines muižas zemnieku „dvēseļu” revīzijas sarakstā (Seelen Revisium Liste), sastādītā 1782. gadā, atzīmēts, ka tur dzīvojis 35 gadus vecais saimnieks Jānis (Jahn Wirth) ar sievu Madi un trim meitām: Margrietu, Edi un Madi (LVVA 199.fonds, 1.apr.,440.lieta, 130.lpp). Pēc 29 gadiem izdarītā revīzijā „Dzērbu Īvānos” iedzīvotāju sastāvs mainījies: tur dzīvojis 46 gadus vecais saimnieks Andres ar diviem dēliem: 21 gadu veco Jāni un 13 gadus veco Andresu (LVVA, sk.iepriekš, 133.lpp). Pēdējais varētu būt Andrejs, kas dzimis 1798.gadā. Japiezīmē, ka senākos arhīva dokumentos vārda „Andrejs”vietā parasti lietots „Andres”. 1816.gadā notikušās revīzijas aktā uzrādīts, ka 51 gadu vecā Andreja dēlam, arī vārdā andrejs, bijuši 13 gadi, bet viņa vectēvs, „Dzērbu Īvānu” saimnieka tēvs, saucies Ansis (LVVA, sk. Iepriekš, 134.lpp). Šādas dvēseļu revīzijas notikušas arī 1826., 1834. un 1850.gadā.

            Iespējams, ka 18.gadsimta beigās vai 19.gadsimta sākumā viens no mana vecvectēva Andreja senčiem pārcēlies uz dzīvi tālāk (apm. 2 km), vietā, kur tagad atrodas „Īvāni”. No māsīcas Martas Īvānes stastījuma izriet, ka „Īvāni” sākotnēji atradušies tuvāk „Ežkalnu” saimniecībai. Ir saglabājies kādas kartes (plāna) fragments, kurā iezīmētas Cesvaines zemnieka Īvāna (Iwan ein Sesswegen Baur) siena pļavas pie Kūjas upes un robežojas ar Ķinderu muižas (Kinderhof) teritoriju. „Īvāni”, atšķirībā no „Dzērbiem” (Dzehrben), „Spārviniem” (Sparing), „Līciem”(Liethze) u.c. saimniecībām, nav iezīmēti 17. un 18.gadsimta izgatavotajās kartēs. Tātad tie izveidojušies vēlāk. Cesvaines draudzes baznīcas grāmatās (metrika – LVVA, 7020.fonds), kā arī  pieminētajos Cesvaines, Kraukļu un Bučauskas muižu dvēseļu sarakstos (LVVA, 133.fonds) „Dzērbu Īvāni” saglabāti vēl ilgi.  Tātad „Īvānu” veidošanu uzsāka vecvectēvs Andrejs un turpināja viņa dēls Jānis. Andreja Īvāna mužs aizritēja Cesvaines pagastā. Viņa ģimenes locekļu, dzīvesbiedres un bērnu mūžu noslēguma daļa aizvadīta Kraukļu pagastā, jo 1807.gadā „Īvānus” un vēl 15 Cesvaines pagasta saimniecības pievienoja šai pašvaldībai (LVVA, 7404.fonds, 1.apr.,2166.lieta: turpat 998.fonds, 1.apr., 32.lieta, 116.lpp.).

            Andrejs Īvāns apprecēja Cesvaines pas pasaulē. Andrejs agrā jaunībā kļuvis par ekspresi Rīgā, sapelnījis naudu un nopircis Tulderu  muižiņu Gaiziņkalna apkartnē, pie Kaķīšu ezera. Tadēļ radi viņu saukuši par Tulderu onkuli. Andrejs jauniegūto īpasumu labi iekārtojis jaunas ēkas (šobrīd tur tikai drupas – G.Īvāna piez.), nopircis greznas, dārgas mēbeles. Pieminot Tulderu onkuli, nāk prātā mana tēva stāsts par to, ka Andrejs fiktīvi adoptējis Oto Īvānu, manu tēvu, lai paglābtu no iesaukšanas cara armijas karadienestā. Tikai mūža nogalē Tulderu onkulis īpašumu pārdevis un ar līdzpaņemtajām atgriezies mājās. Tomēr „Īvānos”uzturējies īsu laiku, iespējams, nesaskaņu dēļ ar brāli Jēkabu, kas „Īvānos” dzīvoja visu mūžu, strādādams par skroderi (drēbnieku). Andrejs Īvāns miris Grūbās 1908.gada 29.jūlijā.

            Jaunākais dēls Jēkabs, saukts Jesels un par mīļo onkuli, jaunības gados izmācījies par skroderi un visu mūžu nodzīvojis „Īvānos”. Viņa rīcībā nodotas bišu dravas un daļa no klēts. Deviņpadsimta gadsimta septiņdesmitajos gados Jēkabs ievēlēts par Kraukļu pagasta vietnieku pulka locekli no amatnieku kārtas. Bija sabiedriski aktīvāks nekā  Jānis. Jēkabs un daži citi vietnieki pulka locekļi nepratuši rakstīt. Par to liecina paraksta vietā ieliktie  trīs krusti. Viņš, līdzīgi brālim Andrejam, izdarīja fiktīvu adoptāciju, lai glābtu no iesaukšanas dienestā cara armijā Andreju Nikolaju, brāļa Jāņa jaunāko dēlu. Vēlāko „Līcu” īpasnieku. Kraukļu pagasta vietnieku pulka dokumentos atrodams šī darījuma apliecinājums 1882.gada 5. aprīli. Vecākais dēls Jānis Īvāns savas dzīves laikā pakāpeniski uzbūvēja lielāko daļu ēku. Dzīvojamā māja pabeigta celt  1879.gadā. Tolaik galvenokārt audzēja līnus, lopkopība vēl nebija pirmajā vietā. Viss  darba smagums gūlās uz Jāņa pleciem: tēvs Andrejs pāragri , spēku pilnbriedā, aizgāja mūžībā, jaunākie brāļi nepalīdzēja. 1860.gadā Jānis salaulājās ar „Certeļu” saimnieka meitu meitu Annu Zommeri. Pirmie gadi bija bēdīgi – mira abi pirmdzimtie: Jānis Oto (27.10.1863. – 15.03.1865.), Elisa (26.10.1865. – 22.09.1866.). Pilnvērtīgu mūžu nodzīvoja pēc tam dzimušie četri bērni: Anna (31.12.1866.- 30.09.1953.), Jēkabs (18.05.1869.- 1952.), Oto (27.08.1870.- 28.04.1947.), Andrejs (09.05.1872. – 05.01.1952.).

            Jāņa Īvāna brāļi, vēl dzīvi būdami, pasūtījuši un likuši Cesvaines Baznīcas kapos, netālu no kapličas, uzstādīt iespaidīgu kapa pieminekli uz īpaši veidota paaugstinājuma, kuru ietver akmens mūris. Vidū atrodas brāļu kapa kopiņa. Pie tās melns granīta obelisks ar iegravētu uzrakstu „Andrej Ihawn, dz. 6.janv. 1835., mir.29.jul.1908. Jehkab Ihwan, dz. 23.janv. 1839., mir.25.sept. 1926,”kapsētas izvēli brāļi pamatojuši tā, ka Cesvaine būšot labāka gulēšana nekā Ķinderos, jo „varēs dzirdēt Cesvaines baznīcas zvanu skaņas un klausīties mācītāja teiktos dievvārdus”.

            Jāņa meita Anna apprecējās ar Grašu pagasta Lejeišu māju saimnieku Jēkabu Stāmeru (1861. – 1942.). Laulībā piedzima pieci bērni: Marija, Emma, Anna, Jānis, Pēteris. Anna ar gimeni lielāko mūža daļu pavadīja dažādas Latvijas vietās. Visi Stāmeru gimenes locekļi apbēdīti Ķinderu kapsētā. Vienīgi Pēteris atdusas savā mītnes zemē Amerikā.

            Vecakais dēls Jēkabs 1893.gadā saņēma mantojumā „Īvānus”. Laulībā (1907) ar „Piekalna Spārviņu” meitu Bertu Stalbovu piedzima seši bērni: Milda, Lidija, Alise, Paulis, Jānis, Voldemārs. Jēkabs Īvāns izveidoja priekšzīmīgu lopkopības saimniecību, rosīgi darbojās Kraukļu pagasta valdē vēlētos amatos, cīnījās par Kraukļu pagasta neatkarību no Cesvaines. Viņa mūžs noslēdzās 83 gadu vecumā tālu no dzimtenes, Amerikas pilsētā Klīvlendā, kurā savas dzīves gaitas izbeiguši lielākā daļa ģimenes locekļu: sieva Berta, visi trīs dēli un meita Lidija.

            Dēls Oto kļuva par vienu no ievērojamākajiem latviešu piensaimniekiem, veiksmīgi darbojās cariskajā Krievijā no 19.gadsimta 90.gadu otras puses līdz 1917.gada oktobrim, kad viss tika konfiscēts. Oto gan nomātajās muižās, gan citur Latvijā, Krievijā, Polijā izveidoja ap 60 sierotavu. Sieri tika eksportēti uz daudzām valstīm, pat uz Dienvidāfriku. Starptautiskajās izstādēs tie ieguva divas lielās balvas „Grand Prix”, divas zelta medaļas izstādē Parīzē, kopumā nepilnu 20 darbības gadu laikā saņemti 37 apbalvojumi. Zināšanas viņš bagatināja pieredzes braucienos uz Vakareiropu, sevišķi uz klasiskajām piensaimniecības zemēm: Dāniju, Holandi, Šveici, Franciju. Laulībā ar Emīliju Ranciņu dzima četri bērni, mira divi mazgadīgi dēli, izauga meita Gudega (1915.- 1987.), dēls Gunārs (dz.1922.)

            Jaunākais dēls Andrejs 19 gadu vecumā apprecēja miruša kaimiņa, „Līcu” saimnieka sievu Mariju (1876.- 1900.), tādējādi kļūdams par iegātni. Laulībā piedzima trīs bērni: Anna, Jānis, Olga. Pēdējā nomira agrā bērnībā. 1900.gadā mūžībā aizgāja bērnu māte Marija. Atraitnis Andrejs 1904.gadā salaulājās ar „Piekalna Spārviņu” vecāko meitu Annu Stalbovu (1875. – 1972.), kuras māsu Bertu Stalbovu vēlāk , 1907.gadā, apprecēja viņa brālis Jēkabs, „Īvānu” saimnieks . Andreja un Annas Īvānu ģimenē piedzima četri bērni: Marta (1906. – 1997.), Marija (1909.- 1942.), Andrejs (1912. – 1982. ASV), Mārtiņš (pēdējais nodzīvoja nepilnu gadu). Andrejs daudz paveica saimniecības stiprināšanā un sevišķi lopkopības attīstībā, lai gan panākumi nebija tik izcili kā brālim Jēkabam „Īvānos”.

Gunars Īvāns, 2001

           

 

            Zemnieku mājās – „Līci” un „Īvāni”

 

            „Lici” atrodas bijušajā Kraukļu pagastā. Māja iepirkta no Cesvaines un Kraukļu muižas īpasnieka barona Ādolfa Vulfa. Pārdota saimniekam Gusāram. Pēc viņa nāves to mantoja meita. Ieprecējās iegātnis Vērsis. Viņiem piedzima trīs bērni: Anna (1895), Jānis (1898), Olga (mirusi bērnībā). Saimnieks bijis ļoti strādīgs: cēlis ēku pēc ēkas – pirmā – klēts (1851), celta no priežu baļķiem, bez naglām, ar cirvi un tapām; otrā klēts celta 1863.gadā, aka – 1870.gadā; piedarbs – rija ar piebūvēm (gubeni, pelavnieku) – 1871.gadā; zirgu stallis piedarba galā – no baļķiem un ar sakidu jumtu – 1872,gadā; lauku siena šķūņi pļavas – arī ap 1870.gadu; govju kūts – 1873., bet aitu kūts ar skaidu jumtu – 1875.gadā. Maizes klētij bija kaļķu klons, apcirkņi no gludi tēstiem baļķiem. Drēbju klētij grīda bija likta notēstiem , gludiem dēļiem. Durvis dubultas, ar paskaitām atslēgām. Jumts parastais, nolaidens, no latiņām, ar dzīļu pārlaidni priekšpusē, kur tiltiņš gar abu durvju sienu no tēstiem kokiem. Pie drēbju klēts uzejas  - dzrnakmens. Abos stūros baļķi izlaisti. Klēts bija liela, ietilpīga. Lai uzceltu kūti, saimnieks ar dēlu vāca, spridzināja akmeņus un veda tos no Kujas upes, dedzināja kaļķus. Nākamais saimnieks Īvāns 1926.gadā uzlika kutij sarkanu šīfera jumtu.

 Dzīvojama ēka bija celta no apaļiem baļķiem, ļoti veca. Tajā dzīvoja saimnieka ģimene un īrnieks – kurpnieks. Smagas pārpules dēļ nomira dēls, pēc tam ar tuberkulozi – tēvs. Atraitne Margrieta palika ar divām meitām. Graudnieki mainījās – tos maz interesēja zemes kopšana.  Māja vēl nebija izmaksāta. Kaimiņos dzīvoja Īvāni, kuri savu māju bija izmaksājuši. Abas ģimenes labi satika. „Līcu” māte bēdas izsūdzēja Īvānu mātei.

Abas nolēma, ka Īvānmātei jādod viens dēls uz  „Līciem” vecākajai meitai Marijai Vērss par saimnieku. Andrejs Īvāns dzimis 1872.gada 21.maijā Kraukļu pagasta  „Īvanos”. Pusgadu  (tikai !) mācījās Bērzaunes ministrijas skolā. Nespējis aizmirst zemi, laukus, kur dzimis, audzis. Pārlicis maizes kulīti pār plecu, nolicis grāmatas un kājām devies uz tēva mājām. Uz lielceļa savā priekšā ieraudzījis jaunu lupatu segu zirgam, bet nedaudz tālāk – pakavu. Tie viņam, domājams, vēstīja, ka jākļūst par saimnieku. Tā arī notika: Marija Vērss un Andrejs Īvāns apprecējās. Mājas bija nolaistas: nācās pielabot, no jauna celt, lai saglabātu kādreiz labi iekopto saimniecību. 1893.gadā izrakta otra aka. 1895.gadā tika uzcelta jauna dzīvojama ēka ar pagrabu, iejas ķēķi apakšā. No ārpuses apmesta tā tika gan tikai 1927.gadā. 1909.gadā mājai izbūvēts priekšnams  - balkoniņš dārrza pusē. Šķūnis celts 1896.gadā, baļķu, ar dakstiņu jumtu. 1900.gadā tika uzbuvēta pirts. 1918.gadā uzcēla rātnīcu – vaguzi no dēļiem – mašīnšķūni dūņu sūkņa vietā (tas bija celts uz četriem stabiem, tur glabātas dūņas lauku mēslošanai). Tās iegūtas, nosusinot tuvējo purvu. Šķūnim bija dakstiņu jumts.

Bija trīs pagrabi: divi zem mājas, velvētiem griestiem, ar ūdens sūkni, ķieģeļu klons ar noteku; trešais – pie kūts. 1925.gadā uzcelta cuku kūts; no balķiem, ar skaidu jumtu, bet 1928.gadā – malkas šķūnis, dēļu, ar skaidu jumtu. Pavisam saimniecībā bija 15 celtņu.

Sieva Marija drīz mirst, ļaundabīgās mazasinības pieveikta. Vajadzēja saimnieci un māti bērniem. Andrejs Īvāns 1904.gadā apprecas ar Annu Stalbovu no „Piekalnspārviņiem”. Bet Annas māsa Berta Stalbova apprecas ar Andreja brāli Jēkabu Stalbovu „Īvānos”. Saprecēšanās „kāzu mietā”. „Līcu” saimniekam dzimst trīs bērni: Marta (1906), Marija (1909), Andrejs (1912). „Līciem” bija 45 ha zemes. Tā izveidojās par vienu no labākajām saimniecībām. Saimniekošana bija smaga: bija jāalgo kalpi, tiem jāmaksā alga, jāturpina zemes, lopu kopšana, jābūvējas, jāskolo bērni. „Paēduši bijām, bet liekas naudas kaut kam, ko sirds vēlētos, nebija”, atcerējās vecāmāte Anna. Visiem bērniem tomēr tika dota iespēja iegūt augstāko izglītību: Jānis kļuva par Krustpils cukurfabrikas inženieri-mehāniķi, tur nostrādāja visu mūžu, Marta – teoloģe, skolotāja, Marija – mūziķe, brīvmaksliniece, skolotāja, Andrejs – ekonomists,grāmatvedis.

Tas bija liels „Līcu” māju saimnieku dzīves sasniegums. Kopš 1904.gada māju saimniece bija Anna Stalbova-Īvāne. Mācījuesies pie privātskolotāja Bučauskā vācu valodu, jo vēlējusies kļūt par guvernanti. Augusi sešu bērnu ģimenē: iejūtīga, strādīga, saticīga. Liela rokdarbniece. Par savērpto linu dziju jaunībā dabūja godalgu izstādē Vīnē, kur viņas darbu aizveda Cesvaines pils baronese. Par vērpto dziju matu smalkumā, par rokdarbiem, izrakstīto gultas veļu Anna Stalbova saņēmusi no Vīnes balvas – zelta saktu un sudraba rokassprādzi, kā arī atzinības rakstu. Saimniece „Līcos” bijusi kārtīga, strādīga, taupīga. To prasījusi no katra. Labi nostādīja saimniecību. Pirmo izglītību bērneim deva mājās viņa pati. Kristīga ģimene. Uzticība, saprašanās, mīlestība valdīja attiecībās.

Aina Monaka, 1995 (Oto Īvāna brāļa Andreja mazmeita).

 

 

Gunāra Īvāna atmiņas par Īvānu un Stāmeru dzimtu, 

par Annu Stāmeri (31.12.1866. – 30.09.1953)

 

 

            Rakstot atmiņas par bijušā Kraukļu pagasta zemnieku saimniecībā  „Īvāni” dzimušajiem 3 brāļiem  Jēkabu, Oto un Andreju, kuri atstājuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas lopkopības un piensaimniecības attīstībā, jāpastasta arī par viņu māsu Annu Stāmeri un viņas gimenes locekļiem.

 

            Stāmeri savā dzīvē gan neguva tik lielus panākumus kā Īvāni, tomēr tā bija diezgan bagāta ar dažādiem notikumiem, pārmaiņām, kuras vērts atcerēties. Bez tam man ar tēva māsu Annu un viņas tuviniekiem daudz vairāk saskarsmes  nekā ar tēva brāļiem Andreju un Jēkabu, jo no 1928.gada līdz 1943.gadam ik vasaru skolas mācību brīvdienas daļēji pavadīju viņas dzīves vietā. Arī pēc otrā pasaules kara diezgan bieži tur viesojos.

 

            Tēva māsa Anna piedzima 1866.gada 31. decembrī  „Īvānu ”  saimnieka Jāņa un viņa sievas, kuru arī  sauca  par Annu, ģimenē. Annas bērnība un daži jaunības gadi aizritēja  „Īvānos” kopā ar vecākiem un brāļiem. Viņas mūža lielākā daļa tomēr aizvadīta ārpus Kraukļu  pagasta, reizēm pat tālu no dzimtas vietas. 19.gadsimta  ap 80. gadu viņa apprecējās ar kaimiņos esošā Grašu pagasta saimniecības „Leješi” īpašnieku, Jura  un Izes Stāmeru ģimenē 1861.gadā dzimušo dēlu Jēkabu. No manas  māsas Gundegas un māsīcas Martas stāstījuma izriet, ka Jēkabs

Stāmers jaunības gados ne vienmēr bijis uzticīgs savai jaunlaulātai dzīvesbiedrei Annai, tomēr viņu kopdzīves laikā nāca pasaulē 5 bērni – 3 meitas un 2 dēli. Vietējie radi (Īvāni, Stalbovi u.c.)

Annu Stāmeri, vadoties no māju vārda sauca par Lejeišu māti (mammiņu) un viņas vīru par Lejeišu tēvu. Tā viņi dēvēti pat tad, kad jau sen bija pārgājuši dzīvot citās vietās. Mūsu ģimene gan Annas un Jēkaba pazīstamāks apzīmējums bija Maišeļu māte vai Maišeļu tēvs, kas radās no Stāmeru dzimtas mājvietas nosaukuma „Jan-Maišeļi”. kur viņi ar savu ģimeni dzīvoja 20.gadsimta 20. – 30. gados un 40.gados. Tā mēs viņus dēvējām arī tad, kad 1936.gadā „Jan-Maišeļi” ieguva jaunu nosaukumu „Brīvzemnieki”.

            Manas personīgās atmiņas par Stāmeru ģimeni ir saglabājušās no tā laika, kad Anna un Jēkabs jau atradās mūža nogalē, bet bērni bija vēl spēka gados (pusmūžā). Savu tēva māsu Annu atceros kā vidēja auguma padruknu sievieti. Viņai mute vairs nebija neviena zoba, bet par to viņa neuztraucās, jo barību sakošļāt ar noietējušām smaganām varot labi. Atceros arī to, ka vēl sirmā vecumā viņa vasaras ik vakaru iekāpa Tērvetes upes krastā novietota koka baļļā un mērējās ar tur ielieto ūdeni. Anna bija labsirdīga, vienmēr mundra un dzīvespriecīga sieviete, kaut arī dzīve viņai nemaz tik viegla nebija. Viņa ļoti labvēlīgi izturējās pret savu brāli Oto, t.i., manu tēvu. Nāk prātā, ka 1939.gada 

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
<


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: