Dzintras Isakas atmiņas


Dzintras Isakas atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija

 

 

 


Dzintra Isaka
dzimusi 1941.gadā

Mēs tik sāpīgi to nepārdzīvojām kā mūsu vecāki. Mēs nesapratām, kas ir kas ... vecāki to saprata. Bērns pierod pie visa kā un viss tā tur arī bija. Gotiņa atnāca slaucama , teliņš atskrēja un jāved iekšā. Sivēns, kamēr maziņš, jācenšas istabā turēt un pa vasaru tas jau uzauga. Mums kūtiņa bija atsevišķi, sniegs ''zemļankā'' līdz jumtam.

Tas bija tāds uzkalniņš, ziemā varēja ar ragaviņām braukt. Vēlāk, mēs dzīvojām atsevišķi, dzīvnieki nebija istabā , kā viņi to noorganizēja, es neatceros. Logi bija līdz ar zemi. Līdz jumtam viss bija sniegs, logus daudzmaz izraka, lai gaisma iekļūtu iekšā, tas arī siltumam. Kūtiņa arī tāpat. Ziemā bij'  tunelis izrakts no tās mājas uz kūtiņu. Atkušņu nebija, kā sniegs uzsniga tā pavasarī nokusa – ziema bija stabila.

M.Kronberga:  Mums bija ''dvoriks'', koki kaut kādi uzlikti virsū kur varēja staigāt. Tāpēc jau ar vaļiniekiem varēja staigāt, bez viņiem – variantu nekādu.

Nebija jau drēbju?
M.Kr: Tie, kas brauca taigā pēc ''stogiem'', tur jau tie zirgi arī bija. Teļi stāvēja ārā. Sirmais zirgs, tas tām kupenām pāri varēja izbraukt un siena kaudzi dabūt. Kas brauca, tie krievi – viņiem divi kažoki mugurā, jērādas apakšā un suņādas virsū un suņa cimdi rokās.
Ja suns savu mūžu nodzīvojis, tad ādu izlietoja. Man kaimiņos bija ļoti skaists balts suns – Šariks. Spalvains, tāds kā tagad čau – čau. To suni sašāva, kaimiņi bija ļoti nobēdājušies par to, bet ādu ārā neizmeta. Šariks tagad mūsu rokas sildīs – apstrādāja un taisīja cimdus no viņa. Šaudīties jau tajā laikā nevarēja, bet acīmredzot tie bija kādi armijas cilvēki. Vakaros stāstīja spoku stāstus, bail bija, jo ticējām un bail pat pēc ūdens iziet.

Kas bija tajos spoku stāstos?
Visādi briesmu stāsti. Atceros, ka bija bail, ka spoki ir un ka nāks spoks un ķers.

Kas tos stāstīja?
Drusku lielākie bērni stāstīja – tie lielākie stāstīja, tie mazākie baidījās.

Jums vasarā ogas arī bija?
Zemenes bija, lai vāktu ievārījumam kaut ko nopietnāku, tā nē, ēdām tās mazās zemenītes. Citas ogas neatceros.

M.Kr: Mums bija avenes, bijām iebaidīti, ka tur ir lācis, nedrīkst iet. Pavasaros – visu izdedzināja.
Akāciju joslas – koki vispār nebija, nebija materiālu no kā būvēt un grīdas taisīt.

No mūsu dzimtas neviens nebija palicis, radi praktiski nebija. No vienpadsmit bērniem – deviņi dēli un divas meitas, dēlus visus izsūtīja un visi aizgāja bojā.  Mūs visus iznīcināja, kas aizbrauca paši uz rietumiem, kas nepaspēja – pretējā pusē. Mums akmens uz akmens nepalika. No abām dzimtām, no mātes un tēva, visi tika nolikvidēti. Viņi bija ar kaut ko saistīti – visi izgāja bojā. Mātei bija pieci bērni. Viena māsa tika līdz Austrālijai, vēl tagad kontaktu uzturam. Brālis viņai bija virsnieks Daugavpilī, tas arī mēģināja tikt uz kuģa, bet laikam aizgāja bojā. Viņā bija mēģinājis pierunāt manus vecākus braukt, bet tēvs bija atteicies. Viņš bija aizsargu priekšnieks  - es neko sliktu neesmu darījis, neko neesmu nogalinājis.  Krievu pagrīdnieki jau staigāja un aģitēja, viņš bija ieklausījies, ja būs kaut puse no tā, ko viņi sola, tad varēs sadzīvot – viņš noticēja. Un aizgāja viens no pirmajiem. Tēva brālis bija Lāčplēša ordeņa kavalieris ( vecpuisis), par to viņam pienācās jaunsaimniecība. To viņš uzdāvināja manam tēvam. Lāčplēša ordeņa balvas mājiņa – jaunsaimniecība, kad mēs atbraucām, tā mājiņa bija labā vietā – visiem vajadzīga, tur dzīvoja kolhoza priekšsēdētājs ar partorgu, mūs pat tuvumā nelaida.

Kad atbraucām, mamma, bijusī skolotāja, aizgāja uz fermu strādāt. Tur piedāvāja un varēja iet strādāt. Sākumā, pirmos mēnešus, virs kūts mēs arī gulējām.

Kas bija daudz maz turīgāki, tie mūs nepaturēja. Viena no tēva māsām bija precējusies ar tādu dzimtu, kuri netika aizskarti. Viņas vīrs bija izmēģinājuma stacijas direktors un viņi dzīvoja ļoti labi, bet viņi mūs izvadīja ar maizes kukulīti un teica, ka mēs te nevaram palikt. Tad mamma aizgāja uz Jaunmuižu un tie, kas bija mūsu mājā kalpi, mūs pieņēma. Pie tiem mēs dzīvojām, kamēr mamma to darbiņu atrada. Tur bija vieta, viss, lai mūs izmitinātu. Guļamistaba atdalīta ar skapjiem – tur viņi paši gulēja , arī mūs iekārtoja. Mēs visi strēķīšos tā gulējām un dzīvojām uz viņu rēķina.

Vēlāk vēl vienā mājā iegājām – pie mammas skolnieces, tur mūs arī uzņēma.

M.Kr: Vai Jums nebija uz kurieni atgriezties?
Kur atgriezties bija, bet pieteica, lai tur tuvumā nerādoties, jo tur partorgs un kolhoza priekšsēdētāj dzīvoja. Pēc tā, kas bija pārdzīvots, baidījās, jo mamma kopā ar mani atgriezās.

Iegājām vēl vienā mājā, tur mūs pacienāja. Kamēr visi izgāja ārā ... es nogriezu maizes šķēli un apēdu. Atgriezās tā sieviete un tā kaunināja mani un mammu, ja gribējās vajadzējis palūgt, nevis nogriezt to maizes šķēli. Tas man līdz šim brīdim atmiņā un to es nevaru aizmirst. Tā man gribējās, man jau bija 16 gadi, tik maza vairs nebiju. Es pat neuzskatīju, ka zogu – tāda bija mūsu atgriešanās.

Sibīrijā, kad māte sāka fermā strādāt, iegādājās arī gotiņu. Pirms aizbraukšanas mamma pārdeva to gotiņu, lai būtu nauda ko atbraukt. Atnāk zīme, ka jānodod piens valstij par to govi, kas ir pārdota un mamma atkal izmisumā. Nekā taču nav, nav to pienu kur ņemt. Slaucējas sameta pienu no kolhoza govīm un mamma vienā dienā to pienu nodeva. Tīrās šausmas, tikko esam atkūlušies – vedīs atpakaļ, jo pienu nevar nodot. Tie ir tādi stresi. Tie nav man, bet tas ir viņiem – vecākiem, visi tie pārdzīvojumi.

Par tēva ģimeni es neko nezinu. No tēva radiem, viena meita vēl ir dzīva, viņai arī nekas netika stāstīts. Kad mēs satikāmies un pārrunājām – viņa neko nezināja par pārējiem brāļiem. Tajā laikā bija bail cilvēkiem, ticības nebija cilvēkiem, ka var par to runāt, jo izsūtīšanās vēl turpinājās.

Atceros, ka no Jaunmuižas uz Zirņu skolu pie Skrundas, tikko mamma paspēja iestrādāties un mani paņēmusi, es vēl dzīvoju vecajā mājā, nebija vēl mantas atvestas, kad kāds labvēlis bij' uzzinājis kur mēs esam un paziņojis. Mūs paņēma no tās vietas.
Labākās mantas aizveda pāri uzkalniņam pie kaimiņiem ... nolikām, bet, kad atgriezāmies, tie neko mums neatdeva.

M.Kr: viss jau bija novalkāts?.
Novalkāts vai nenovalkāts, bet tā kalpu ģimene atdeva mums mammas pūra skapi, kurš bija švaks. Mums aizvešanas akta nav, kur viss tika aprakstīts, jo mūs paņēma no jaunās vietas, kur nekādu mantu nebija, jo iedzīve bija izdalīta pa kaimiņiem jau pirms izvešanas, pat nebija pašiem ko līdz ņemt, pat tik daudz.

M.Kr: Tie, kas mūsu mantās ieķērušies, nevienam nav labi gājis.
Par tām segām man arī ir sirdsapziņas pārmetumi. Es vagonā vienai vecenītei izārdīju. Mēs bijām vagonā otrajā stāvā un tur bija vēl viena meitene manā vecumā, septiņgadīga. Mēs tai vecenītei ārdījām segu, jo mācījāmies adīt. Mamma parādīja kā to darīt un mēs tik ar kaut kādiem koka skaliņiem, zariņiem adam. Noskrienam lejā, kad aptrūkstas dzija un paārdam. Vai viņa saprata vai nesaprata, ko mēs darām, es līdz šim brīdim nesaprotu. Kāpēc mums neviens neaizrādīja, sirdsapziņas pārmetumi līdz šim brīdim, jo mēs diezgan labi viņai paārdījām, kamēr mūs veda.

Tu viņai piedošanu esi prasījusi?
Jā, to es vairākkārt pati sevī tā esmu nodomājusi, ka to jau gan nevajadzēja darīt.
Atceros ... iepriekš pieteica, ka būs latviešu dziesmas. Varbūt Maskavā bija latviešu kultūras dienas un pārraidīja latviešu kora dziesmu – latviešu valodā, visa mūzika. To negadījās tur bieži dzirdēt. Kaut gan pirmajos gados Repinkā, mamma bija aktīva, viņa tur mācīja pat tautas dejas dejot, izsūtītajiem latviešu bērniem. Tur viņu bija nedaudz. Bija arī klubiņš, kur viņi salasījās, tas tikai pirmajā gadā. Un vietējie ļoti izbrīnīti, ka paši var salasīties, iemācīties dejot un vēl rādīt citiem. Ka tur rāda kino, tas ir saprotami, bet , kad pašdarbība, to viņi nebija dzirdējuši.
Es daudz iekavēju ar mācībām ... garais klepus un plaušu karsonis, garais klepus un plaušu karsonis un tā visu ziemu. Kad atbraucu atpakaļ ... atkal tas pats un otrreiz jājiet septītajā klasē. Pēc tam tehnikums un tad jau viss kārtībā.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
<


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: