Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)
 

13.projekts

06.06.2017. līgums ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju Nr. 1-6.1/77

Pamatojums: Likuma „Par valsts budžetu 2017. gadam” 4. pielikuma 09.05.00 pamatbudžeta apakšprogramma

 

"Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā"

Atmiņas par vēsturi mainās – tāpat kā viena otru nomaina paaudzes, katra veidojot citādu attieksmi pret notikumiem savā un savas dzimtas dzīvē. Mājas ir galvenais jēdziens visos stāstījumos, tās ir katras ģimenes centrs, drošības un aizsardzības vieta. Ģimenes svešumā ne vienmēr centās iesakņoties, jo vienmēr pastāvēja cerība uz atgriešanos.
Kas notiek ar ģimeni ārpus tās ģeogrāfiskās teritorijas?
Ikviena liecība ir atgādinājums visai sabiedrībai, ka nacionālā piederības apziņa turpina ietekmēt gan cilvēka individuālo, gan grupas identitāti un saturēt kopā dalīto atmiņu telpu. Labi zinām, ka identitāte ir saistīta ar valodu, teritoriju un kultūru. Domājot par šo izpētes daļu, vadāmies no pieredzes, ka intervijas ir iespējams analizēt, lai noteiktu avota pārvietošanās reģionu, laiku, sociālo piederību un uzskatāmi pierādīt kā mainās katra cilvēka sociālā piederība un identitāte, mainoties dzīves apstākļiem.
Aizvien nepietiekami apzināti un dokumentēti ir to bērnu stāsti, kuri piedzima Sibīrijā. Daļa bērnu, kas izciešot badu un aukstumu, piedzima izsūtījumā un liktenis viņiem bija lēmis palikt dzīviem, atgriezās Latvijā. Tikai ne savu vecāku mājās, jo māju viņiem vairs nebija – veidoja dzīves telpu, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Tie bērni, kuri piedzima izsūtījumā un liktenis viņiem bija lēmis palikt Sibīrijā, pielāgojās tik skarbajiem dzīves apstākļiem. Un tas ir liels zaudējums tik mazai nācijas kā Latvija.

 

Inta Bulēna
dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Kad atbraucu mājās, man bija seši gadi un no tā laika man sākās atmiņas. Dzīvokli, protams, mums neviens neatdeva. Vecāsmātes māsas vīram bija māja un viņi mums iedalīja mazu, mazu istabiņu – deviņi kvadrātmetri, tur iekšā bija plīts un tā mēs: māte Lūcija, vecāmāte un es dzīvojām. Kad apprecējos, turpat dzīvoja mani bērni un vīrs, dzīvojām pieci cilvēki. Māte iestājās dzīvokļu rindā, tā arī to nedabūja, tikai vēlāk mātei iedeva dzīvokli viņas darba vietā un mēs visi pārvācāmies uz turieni.

L.P. Zinu, ka Tavā ģimenē ne visi atbrauca uz Latviju, vai vari pastāstīt par cilvēkiem, kas palika Sibīrijā?

Jā, palika mans onkulis, mammas brālis Raimonds Bulēns. Viņš uzreiz nepalika Krasnojarskā, atgriezās Latvijā pēc mums, pēc pāris gadiem kopā ar ģimeni. Viņiem nebija kur dzīvot, pie mums viņi nevarēja tanī mazajā istabiņā un vairāk istabiņu mājā nebija. Arī darbu nedabūja – onkulis runāja latviski, bet viņa sieva Raisa nē, tur arī radās šī problēma. Viņi aizbrauca uz laukiem pie manas vecāsmātes māsas, viņas vīram bija māja, bet radās sadzīves grūtības. Mājas saimniekam nepatika Raimonda sieva Raisa, kura latviski nesaprata, un tā radās nesaprašanās. Viņiem nekas cits neatlika, ka braukt atpakaļ uz Krieviju. Viņi joprojām tur dzīvo – Krasnojarskā. Viņu ģimenē piedzima: dēls Sergejs (dzimis 1955. gadā), mazbērni – Andrejs (dzimis 1980. gadā) un Aleksandrs (dzimis 1982. gadā), un meita Tatjana (dzimusi 1964. gadā)., mazbērni – Konstantīns (dzimis 1985. gadā) un Danils (dzimis 1990. gadā). Onkulim Raimondam ir četri mazbērni. Raimondam (dzimis 1932. gadā.) tagad pāri astoņdesmit, jo viņš bija jaunākais dēls trīs bērnu ģimenē: Rūdolfs, Lūcija un Raimonds.


Raimonds Bulēns (1.no labās) ar dēla Sergeja ģimeni 1980. gadā

L.P. Kā tev izdevās padomju laikā viņus apciemot?

Oi! Braucu pie viņiem diezgan bieži, man bija tas darbs, es lidoju ar lidmašīnām un tajā laikā darbiniekiem, kas bija nostrādājuši vairāk kā pieci gadi, atvaļinājuma laikā, varēja izmantot brīvbiļeti. Es izmantoju to uz Krasnojarsku, vienreiz aizbraucu uz Turu. Mēs ar onkuli apciemojām Turu. Pilsētā nebija nekas daudz mainījies, tajā laikā tur vēl dzīvoja mans brālēns Sergejs ar sievu un abiem dēliem – Andreju un Aleksandru. Apciemojām arī divas ģimenītes, kas bija palikušas no izsūtījuma laikiem: vienu latviešu ģimenīti, kas tajā laikā jau bija pārkrievojušies - Harija ģimene, kurš bija apvainojusies uz tiem latviešiem, kas viņus izsūtīja un netaisījās braukt uz Latviju. Otra bija vienkārša krievu ģimene. Tā es pie viņiem lidoju katru gadu, dažreiz arī biežāk. Visiem lieli prieki, vienmēr paciemojos vienu dienu vai divas, kā sanāca. 1985. gadā beidzu strādāt lidostā, tuvojās pārmaiņu laiks, vairs nebija ‘’Aeroflota’’ un Latvijas līnijas nedeva brīvbiļetes.

L.P. Kāds iespaids par Turu ar pieauguša cilvēka acīm?

Vienu reizi es to Turu redzēju savām acīm, pieauguša cilvēka acīm. Lai kaut kādā veidā atcerētos to kā tur bija bērnībā – tas man neataust atmiņā. Man parādīja to māju, kur ir dzīvots, man tas neko neizteica, tāda tumša bilde.


Latviešu ģimenes Turā 1955. gadā. Inta vidū 4 gadu vecumā.


Inta 1985. gadā Turā

Tura, kā jau mazpilsētiņa ar dēļu ieliņām (tagad galvenie ceļi ir noasfaltēti), 1985. gadā bija ar dēļu celiņiem. Tāda jocīga sajūta, kā aizbraucot uz ārzemēm. Viens veikaliņš, kultūras nams – nekas īpašs tur nebija. Rīga jau bija Rīga. Vienīgais, tie skaistie skati, tā upe, tie peldošie kuģīši, arī Ziemeļblāzmu redzēju – dabas skati brīnišķīgi. Viss pārējais – mājiņas, būdiņas tādas maziņas, tādas pašas palikušas, tādi mazi dārziņi. Lopus nekur neredzēju. Vistas, cūkas mājas sētas iekšpusē – viņi visu tur sētā iekšā.

Sarunājoties ar Raimondu – viens vārds latviski, viens krieviski, viņš jau centās runāt latviski, dažreiz aizmirstas vārds un tad vārds krieviski. Visi pārējie, protams, krieviski. Domāju, ka viņi nevienu vārdu nezina latviski – kad esmu aizbraukusi ciemos, tad jau lielie prieki un neviens nepiedomās, kādā valodā sarunāties. Tanī brīdī, kad satiecies, tā problēma nepastāv. Kāpēc tu latviski nerunā? Tad tu nedomā par to, jo ir prieks, ka esi saticies. Ja būtu iespēja, es vēlreiz aizbrauktu uz turieni. Noteikti aizbrauktu.

L.P. Kas Tevi tieši piesaista?

Es pat nezinu, kā latvieši saka – dzimtā zeme! Tā dzimšanas vieta tomēr iespaidu atstāj. Pat nezinu kāpēc, aizbraukt es aizbrauktu, dzīvot droši vien negribētu – kas to zina? Godīgi – nemāku pateikt. Aizbraukt uz dažām dienām, varbūt padzīvot nedēļu – labprāt. Kauč kas tomēr piesaista tai vietai. Ar savējiem, galvenokārt onkuli, sazinos reti – cik es pazvanu, tik arī ir. Viņš gaida, kad es piezvanīšu, tad pats ir priecīgs. Mēnesī reizi es pazvanu. Ar jaunajiem esam galīgi atsvešinājušies. Un tie mazie puikas tikai zina, ka radi ir Rīgā. Droši vien, ka viņiem nav interesanti, jo visi draugi ir tur, visa dzīve un skola ir tur. Māsīca Tatjana, pirms dēla piedzimšanas, ciemojās Rīgā. Viņai ļoti patika un no tiem priekiem viņa savu dēlu ieņēma Rīgā. Ar brālēnu Sergeju tā savādāk, tā aukstāk – viņš arī ir bijis Rīgā kopā ar tēvu. Varbūt viņš pārdzīvo, ka šeit ir labāk, varbūt trūkst līdzekļu, lai atbrauktu. Īsti nezinu. Arī man, ja nebūtu bijusi brīvbiļete, vai būtu aizbraukusi. Tajā laikā neviens uz garajiem reisiem negribēja lidot, sevišķi uz Krieviju. Krasnojarska bija iecienīta vieta, jo kad tur aizbrauca, iznāca vairākas brīvas dienas un varēja aizbraukt uz tiem ‘’Stabiem’’. Pilsētas pievārtē iecienīts dabas rezervāts ‘Столбы’, kur apskatāma kalnu taiga ar ciedru priedēm, balteglēm, kur atrodas daudzi skaisti klinšu veidojumi. Darba vietā bija citi darbinieki, kas agrāk Krasnojarskā bija dzīvojuši, vajadzēja arī viņiem dot šo iespēju.


Raimonds Bulēns (1.no labās) ar meitas Tatjanas ģimeni 1992. gadā, Intas (vidū) viesošanās reizē.

Ja es tagad piespiestos un saņemtos, droši vien aizbrauktu – vienkārši satikt savējos, parunāties, apskatīties un to savu dzimto gaisu paelpot. Nesaprotu, ir kāds spēks, kas mani velk uz dzimto vietu. Droši vien. Kā latviešus velk uz Latviju, tā mani uz turieni, un tad iestāsies miers. Varbūt tas ir pienākums, es nezinu. Tas ir tāpat: tu zini, ka tev jāiet uz kapiem. Tev negribas, bet, kad esi aizgājis un apkopis savu kopiņu, tad ir miers un nav sirdsapziņas pārmetumu.

L.P. Ar kādām domām gaidi Latvijas simtgadi?

Gribētos, lai tā krāšņāk atzīmētu šos svētkus. Tie “tingel – tangeļi” Vecrīgā ir jau piegriezušies. Tās brīvās braukšanas pārpildītajos trolejbusos, autobusos, ne tu tiec iekšā, ne mājās tiec. Visur cilvēku masas, tas neiepriecina. Labāk mājās – pagatavošu labu kafiju, uztaisīšu kokteilīti un paskatīšos visu televizorā. Pati ne sevišķi gaidu. Latvija ir mātes dzimtā vieta, radu dzimtā vieta, mani velk uz Sibīriju, vismaz paskatīties. Būt tur un atbraukt atpakaļ, jo šeit esmu nokomplektējusies – man ir bērni, man ir mazbērni – visi manējie ir šeit. Tas ir tas pats kā brālēnam un māsīcai – bērni un mazbērni, viņi ir tur iedzīvojušies, es esmu šeit. Tā īpaši to simtgadi? Ar ko viņa atšķiras no 99 – ne ar ko. Paies tā simtgade un viss, būs nākošie divi simti. Gribētos, lai tie, kas ir pie teikšanas, uztaisa ko īpašu.

L.P. Ko tu novēlētu sev, saviem tuvākajiem?

Uzturēt dzīvesprieku, lai saņemtu sevi rokās un dzīvotu priekam, lai būtu mierīga dzīve un mīlestība visapkārt, lai cilvēki viens otru cienītu, lai nebūtu īgni.

Intervēja: Laimdota Podze

 

Aleksandrs Grīnbergs
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā.

Esmu Aleksandrs Grīnbergs, no bērnības mani sauca īsāk - par Sandri. Mamma gribēja kaut ko latvisku, bet Krievijā…, lai nesapurgātu latviešu vārdus, tomēr ielika – Aleksandrs. Aleksandrs arī ir labs vārds.

Daudz jau neko neatceros no savas bērnības, tikai tādi uzplaiksnījumi. Esmu mammai prasījis apstiprinājumu savām atmiņām, un viņa brīnījās, ka es to atceros. Vecvecākus, kad atbraucām uz Latviju, tad tikai ieraudzīju. Vectēvs bija slims uz gultas, noaudzis ar bārdu, izskatījās pēc krieva. Viņi dzīvoja aiz Viļakas, Krievijā pie robežas. Laikam tāpēc arī vectēvu ar vecomammu neizsūtīja.

Esmu dzimis 1953. gadā, kad mamma (Nanija Baltmane) tika atbrīvota no apcietinājuma. Viņa ir piedalījusies Latvijas nacionālās jauniešu apvienības -  Viļakas grupā, kur bija … tie jaunieši, kas veda pārtiku uz mežu utt. Viņus ātri atmaskoja, kādu pusgadu bija darbojušies. Mammu pratināja čekā, tad Centrālcietumā kādu gadu. Vecmāmiņas māsa Almas tante, kuras dēls Laimonis Junga arī bija tajā grupā, bija paņēmusi advokātu dēlam un arī mammai. Viņam tomēr piesprieda 7 gadus, mammai - 7 gadus stingrā režīma nometnē un vēl 3 nometinājumā. Viņus notiesāja kā Dzimtenes nodevējus 1946. gada aprīlī.


Aleksandrs Grīnbergs (no kreisās) ar māti Naniju Baltmani un brāli Aivaru Ustj Omčugas ciemā 1958. gada vasarā

P.B. Pastāsti par bērnību?

Piecus gadus es nodzīvoju Magadānas apgabalā Teņkinskas rajonā Ustj Omčugas (Усть Омчуг) ciemā. Tā neatceros ciematu, bet, skatoties bildēs - tādas divstāvu mājas, barakas veida mājas. Mēs dzīvojām tādā; krāsns uzbūvēta pa vidu, apkārt trīs mājas uz visām pusēm. Vienā pusē dzīvoja maiznieks, otrā pusē krieviete, kas arī bija izsūtīta, trešajā – mēs. Pēc atbrīvošanas tētis ar mammu nopirka tādu pusgatavu māju, apšuva – labi sataisīja. Pirmā atmiņa, ko es varu atcerēties, ka mani, kāds baltā halātā, ceļ augšā pie kaplodziņa. Loga rūtis aizsalušas ar leduspuķēm un mamma stāv lejā, ārpusē. Prasu mammai, vai tā bija? ‘’Kā tu to vari atcerēties, tev bija tikai daži mēneši, vēl gads nebija?” Tāds uzplaiksnījums, ka esmu slimnīcā bijis. Es esot izslimojis visas slimības, kas tajā laikā bija. Vēl atceros šādus momentus - sēžu istabā, stūrī, satuntuļots kaut kādā lakatā, blakus sasiets sainis, un istabā kaut kādi dūmi, kā kas…, tāds kā uztraukums, tad nu mēs skriesim pa laipām, tur kaut kāds ūdens un mēs skrienam. Prasīju mammai – tie ir dažādi gadījumi. Pirmajā – maiznieks otrā pusē bija pārkurinājis krāsni, cepis baigi daudz un sāka svilt starpsiena. To ātri nodzēsa. Bet par tām laipām – Kolimas upes pieteka – Detrina, tai strauji cēlās ūdens un viss tur noplūda.


Pie Detrinas upes, Ustj Omčugas ciemā, 1958. gada vasarā.

Vēl atceros drausmīgas bailes – tētis (Kārlis Grīnbergs) strādāja uz buldozera, viņš bija nolicis buldozerista tiesības, tur ierīkoja zelta raktuvju vietas. Kā es tur nokļuvu, neatceros, vai nu mamma brāli gaidīja, vai tētis pats bija mani paņēmis līdzi. Varbūt tētim ēst nesām uz turieni, nezinu kādā sakarā, bet tētis mani uzcēla uz kāpurķēdēm – tas traktors rūc, rūkdams kratās un liekas, ka tās ķēdes sāks ripot. Kādas man bija bailes! Bet, kad iecēla kabīnē, tad vairs tik traki nē. Gribējās ātrāk tikt nost no traktora. Varu vēl pieminēt – bērnudārzā vispār es neesmu runājis, esot bijis tāds klusais, kaktiņā sēdējis. Tad vienos Ziemassvētkos, tomēr Jaunajā gadā, jo Ziemassvētku tur nebija, es mājā esot uzkāpis uz krēsliņa maza un noskaitījis „raz, dva, tri, četire, pjaķ – višel zaičik poguļaķ: pif, paf, oi, oi, oi umiraet zaičik moi!”– un lecis no krēsla lejā. Eglīte mums bija – slotas kātā saborēja caurumiņus un kalnu priedes zariņus salika iekšā – tādu eglīti uztaisīja tētis. Tāda eglīte mums bija pazīstama. Vēl viena atmiņa: kaut kur gājām pēc ūdens, precīzi neatceros – balta siena un tur ārā tā kā drāts..,riņķītis…, bleķītis… un, kad to visu pavilka, tad tecēja ūdens. Kad to iestūma atpakaļ sienā, tad ūdens pārstāja tecēt.

P.B. Kāda augu valsts tur bija?

Cik atceros… kalni … raktuves… tundra… sabērtas kaudzes no derīgajiem izrakteņiem. Mamma jau stāstīja – alva tāda melna un smaga – līdzīga zeltam, esot likuši maisos pa 50 kg, pats maisiņš ķirbja lielumā, pēc tam pašiem jāstiepj kalnā augšā.

Kad braucām no turienes projām 1958. gada beigās – ar autobusu līdz Magadanai, tad no Magadanas ar lidmašīnu uz Maskavu, un tad ar vilcienu. No lidmašīnas loga es atceros jūru. Vai tā bija Ohotskas jūra? Un tajā jūrā mazi, mazi rotaļu kuģīši.

Atgriežoties Latvijā, vispirms braucām uz manu vecvecāku mājām - Abrenes apriņķa, Purmales pagasta, Akmentiņu mājām, kādi 3-4 km aiz robežas - mamma tur gājusi ar kājām uz skolu. Atceros, ka bija kāds atbraucis pretī zirgu pajūgā uz staciju (tagadējā Nosovo), bija lietaina diena - rudens. Bija gada beigas, kad mēs atgriezāmies. Es gāju kājām zirgam līdzi, vietām dubļi… Kad iegājām mājā, tā likās tāda tumša, kaktā gulēja bārdains vecis – mans vectēvs, Roberts Baltmanis. Mani iecēla pie vecātēva gultā, viņš bija slims ar vēzi. Tā kā nebija bailes, bet ātrāk no gultas gribējās tikt āra. Tur nepalikām, jo paši vecāki gribēja Latvijā dzīvot. Mūs pieņēma vecmāmiņas māsa – Vilmas tante. Viņas vīrs bija mežzinis, netālu no Strenčiem, uz Ēveles pusi. Kādi 5 km no Strenčiem – meža vidū viena māja. Es atceros, tur ar brāli bieži gājām pretī tētim vai mammai. Tur bija tāds liels akmens, uz kura varēja apsēsties. Droši vien mums bija atļauts līdz turienei iet. Mums tāds teiciens bija – pie lielā “aknema” – no kā tas teiciens radās, īsti nezinu – varbūt brālis nevarēja izteikt, varbūt es. Pie lielā “aknema” mēs gaidījām.

Tajās mājās mēs brītiņu padzīvojām, kamēr tētis atrada darbu – Strenču MRS par atslēdznieku. Mamma iestājās Strenču vidusskolā neklātienē, vēlāk sāka strādāt par grāmatvedi. Pēc kāda laika mums iedeva dzīvokli jaunuszceltajā māja Trikātas ciema „Ūdriņos”. Tas laiks bija jauks, mēs tur bijām 7 puikas – uztaisījām volejbola, badmintona laukumus, nodarbojāmies ar kārtslēkšanu, augstlēkšanu, visādas lietas taisījām. Beidzu Strenču 8 gadīgo skolu, tur mācīja fotografēšanu, dejoju tautas dejas, modernās dejas, dziedāju korī, spēlēju pūtēju orķestrī. Mani pat pasauca spēlēt bērēs. Esmu diezgan daudz spēlējis un vīri godīgi sadalīja nopelnīto – es jutos lepns.

P.B. Kā Tev gāja skolā ar valodu?

Tas ir visinteresantākais. Mācījos labi, bet kad sākās krievu valoda laikam 3.klasē – es visu biju galīgi aizmirsis, vilkos uz trijniekiem. Atbraucot uz Latviju, dzīvojot latviskā vidē, biju pilnīgi aizmirsis krievu valodu, un kaut kā nepatika to mācīties. Vēlāk Rīgā jau iemācījos. Tāpat kā ar vācu valodu – skolotāja lika mācīties vārdiņus, likās, ka tā nu gan nebūs vajadzīga, bet vēlāk ar kori braucot, nokļuvu vācu ģimenē un sāku atcerēties, un sāku saprast. Tādu spilgtu atmiņu man nav. Varu pastāstīt pat to, ko man mamma stāstīja – diezgan daudz bija visu izbraukusi, kādus trīs gadus – dzelzceļu būvējusi, meža darbos strādājusi. Gadā, kad bija rīkojums sūtīt uz Magadanu visus politieslodzītos, iepriekš viņi Sibīrijā bija kopā ar kriminālajiem. Tiem nebija nekādas normas jāpilda, viņi vairāk sēdējuši un pīpējuši, nekā darbu darījuši. Pat apsargi baidījušies no viņiem, tikai „tautas nodevējus” likuši pie darba. Tās normas bija stingri jāizpilda. Pie meža darbiem – katram mājās bija jānes nastiņa ar žagariem – malciņai, ko kurināt. Tie „pārgājieni” līdz desmit kilometriem uz vienu pusi, uz otru pusi. Kad mammu atbrīvoja no apcietinājuma, pašiem bija jāmeklē darbs un katru mēnesi jāpiesakās komendantūrā. Viņas pirmā darbavieta - auklējusi bērnu cietuma uzraugam. Viņa sieva bijusi lādzīgs cilvēks, bet pats - tāds despots, bieži nācis piedzēries mājās. Viņš bija armijas cilvēks un mēģinājis mātei uzmākties. Es biju diezgan liels, kad viņa man to stāstīja. Māte bija pārdevusi citas ieslodzītās kurpes, un tā nauda bija jāaizsūta viņas mātei. Mamma bija tās kurpes pārdevusi, naudu ielikusi koferītī. Oficieris to naudu atradis viņas koferī - 200 rbļ. un apsūdzēja mammu, ka tā nauda ir viņam nozagta. Mātei nācās aiziet no tā darba.

Sievietei vienai grūti izdzīvot un viņa bija satikusi vienu baltvācieti, viņš gan bija precējies, bet visi jau bija parakstījušies, ka nometinājums ir uz mūžu. Tā viņi sagāja kopā un piedzimu es, bet viņi nebija apprecējušies. Kad viņam pienāca atbrīvojums, viņš aizbrauca.

Mamma 1955. gadā satika tēti, mums ir tāda fotogrāfija, kur latvieši svin Jāņus – tur kādi 20 cilvēki, arī tētis. Viņš man ir no Staiceles puses – vācu laikā bija iestājies par sargu – apsargāt noliktavas. Ko tāds jaunietis tajā laikā – neaizgāja mežā, bet par apsargu. Tajā laikā sāka veidot latviešu divīzijas un viņu automātiski ieskaita, jo viņš jau ir apsargos! Viņš arī Baltkrievijā izkarojās un vēlāk nonāca „Kurzemes katlā”. Pēc apcietinājuma viņš nokļuva Karēlijā uz būvēm, tur viņš krita no stalažām un salauza kāju, to nepareizi saaudzēja un kā invalīdu atbrīvoja. Viņš atgriezās dzimtajā pusē, un kaimiņi viņu nosūdzēja. Radinieki jau brīdināja – nepaliec te, atrodi vietu un būs miers, bet nē, palikšot tepat. Viņu otrreiz apcietināja un aizsūtīja uz Magadanu. Tā vecāki tur arī satikās.

Atbrīvojums nāca 1956. gada vasarā. Kāpēc viņi nebrauca atpakaļ? Pirmkārt, brālītis Aivars bija maziņš (dzimis 1956. gada 30. aprīlī), tam vajadzēja paaugties. Kaut kāda naudiņa arī vajadzīga, un tētim sāka dot 10% ziemeļu piemaksu. Zinu, ka uz mājām arī sūtīja naudu (vecvecākiem). Vasara tur bija divus mēnešus, bet kāpostus, redīsus un salātus audzēja – tikai latvieši sākuši visu audzēt un kaut ko darīt. Skatoties bildes, sāk likties, ka pats to visu esmu piedzīvojis.

Tas, krievu laiks… Vecāki man neko nestāstīja. Mammai ir bijušas vairākas dienasgrāmatas uzrakstītas. Tētis aizvedis uz mežu un visu noracis – tas ir nezināms un droši vien sapuvis.

Visu savu dzīves pieredzi ieguvu, atnākot uz Mākslas vidusskolu. Kā tur nokļuvu? Strenču skolā bija viena meitene, viņa pēdējā gadā atnāca uz Rīgu, mēs tā kā bišķi patikāmies, viņa man uzrakstīja vēstuli, ka Rīgā ir tāda Mākslas vidusskola, jo viņa bija mani vērojusi, ka es virpoju, ar koku strādāju. Viņa iedrošināja mēģināt tur iestāties. Braucam uz Rīgu, mamma man līdzi, aizejam uz vidusskolu - pēdējo dienu var iesniegt dokumentus. Ir bijuši sagatavošanas kursi – es nezinu, kas jādara. Iesniedzu dokumentus – rīt eksāmens. Matemātiku noliku uz 3, latviešu valodā viss kārtībā. Zīmēšanā – tur baigie uzstādījumi, čaļi baigi zīmē – cilindrus un vēl ko, es neko tādu nebiju zīmējis. Es novilku svītru – tas ir horizonts, tur kāds putns, tad priede…, laikam smuki iznāca – skatos atzīme - 4! Eksāmenu rezultātu paziņošana: lasu sarakstu, skatos – ir! Tiku iekšā, uzreiz arī kopmītni iedalīja, Lāčplēša ielā 5 (Mākslas akadēmijas kopmītnes). Visas mākslinieku ģimenes bija diezgan patriotiskas – gājām pie Čakstes pieminekļa, uz baznīcu Ziemassvētkos – jaunieši visādas trakulības darīja.

Mums Strenču skolā bija tāds ģeogrāfijas skolotājs, to es tikai vēlāk apjēdzu, ko viņš mums stāstīja, ka būs komunisms, un pats par to smējās. Stāsta mums un pats smaida. Visa klase stājās komjaunatnē, es mājās to stāstu un skatos - tētis tāds jocīgs paliek. Es arī iestājos tajā barā. Tikai pēc armijas (krievos) beidzu to komjaunatni. Nebija man tā apziņa. Lietišķajos (Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskola) - tur es sapratu. Beidzu koka mākslinieciskās apstrādes nodaļu kā kokgriezējs. Nekāds kokgriezējs jau neesmu. Ja gribi būt kokgriezējs, tad visu laiku, tāpat kā dziedātājam jādzied, tā kokgriezējam jāgriež. Man patīk visu laiku kaut ko darīt, nevaru mierā nosēdēt. Tagad, kad esmu pensijā, esmu tik ļoti aizņemts ar visādām lietām, nav laika vairs galīgi.

Vēl par okupācijas laiku. Kādos 13 vai 14 gados man bija jābrauc uz Valku, uz kara komisariātu un tur iztaujāja. Jūsu tēva māsa ir Amerikā? Uzreiz tas ir tā, ka esi nolikts kā otrās šķiras pilsonis. Brālis bija gudrāks, viņš visu noliedza. Tēva māsa Ernas tante visu laiku rakstīja un arī paciņas sūtīja. Viss jau bija kara un krievu okupācijas dēļ. Tas Baigais gads – tāpēc jau daudzi aizbrauca prom, kas varēja aizbraukt.

Dzīvē jāiet ar smaidu, kaut arī sevi nevari izmainīt. Sarežģītās situācijās nevajag iemaisīties, bet visu var atrisināt ar smaidu, gandrīz visur. Uzticies Dievam, un visu var atrisināt. Esmu piedzīvojis – ja uz mani kāds ar agresiju, es pretī ar smaidu un laipnu vārdu, un viss izbeidzas. Bet līdz tam ir jānonāk. Daudzi man saka: „Tu esi mierīgs”. Es neesmu mierīgs, tāpēc jau ir ar iekšām problēmas. Šodien man ir tāda sajūta, ka es daru to, kas man patīk.

P.B. Tavs Vēlējums sev un saviem tuvākajiem.

Latvisku Latviju. Cilvēkiem ir jātic un, ja mēs visi labās domās un ticībā dzīvosim un darīsim labas lietas, tad „atbrīvotāji” pamazām atbrīvosies no tā atbrīvošanas sindroma. Kaut arī lielai tautai to nevar atņemt, to pārākuma apziņu. Viņi visos laikos tādi ir bijuši. Vienkārši ar smaidu jādzīvo un pašam jārunā latviski, tas daudz ko dod. Ar lepnumu runāt latviski, tad jau arī būs.

Intervēja: Pārsla Bišofa

 

Astrīda Holma
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo.

No Sibīrijas mēs atbraucām uz Latviju tikai 1964. gadā, nevis jau tad, kad varēja braukt 1956. gadā pēc Hruščova kongresa.

Godīgi sakot, es neko sliktu par savu bērnību Sibīrijā nevaru teikt. Manas domas ir tādas, ka bērns pierod pie vietas, kur dzimis. Tur pagājusi mana īstā bērnība līdz 10 gadu vecumam. Pirmkārt, labi vecāki, otrkārt, 50-gadu beigās un 60-gadu sākumā jau nebija nekāds bads. Vecāki tur bija iedzīvojušies. Tēvs gāja medībās, svaigas zivis vienmēr, bija vistas, zosis, audzējām kartupeļus un dārzeņus. Pat bites mums bija. Tas viss bija, protams, tikai manas, kā bērna atmiņas. Ko īstenībā domāja vecāki, ko viņi pārdzīvoja, ko zināja – es jau to toreiz neaptvēru.

P.B. Kas bija tavi vecāki?
L.P. Pastāsti arī par saviem vecvecākiem. Vai tu viņus atceries?

Es, protams, vectēvus neatceros. Vienu sauca Jānis Holms, otru Roberts Fetlers.

Jānis Holms bija mana tēva Vilhelma tēvs. Viņš nebija izsūtīts, nomira Latvijā 1959. gadā, mēs vēl bijām Sibīrijā. Robertu Fetleru ar ģimeni izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā no Torņakalna stacijas.

1940. gadā ģimene vēl dzīvoja Lāčplēša ielā 117. To ēku – pestīšanas templi, uzcēla Roberta vecākais brālis, viņi bija baptisti. Par to vecāko brāli es nestāstīšu, tad tas stāsts aizies pavisam tālu. 1940. gada rudenī ēku ievajadzējās padomju armijai, Roberta Fetlera ģimeni izmeta ārā. Viņi sāka īrēt dzīvokli kaut kur Slokas ielā 54, bet arī tā ēka bija vajadzīga okupantu armijai. Beidzot viņi nonāca Valentīnas ielā, pie Zasulauka stacijas, no kurienes viņus arī aizveda uz Torņakalnu.

Vēl mazliet par šo ģimeni. Roberta Fetlera sieva, mana vecmāmiņa Tatjana bija krieviete. Viņi Pēterpilī savā laikā bija iepazinušies. Kopā ar viņiem visu laiku dzīvoja arī Tatjanas māsa, neprecēta. Viņu nepaņēma, atstāja. Viņas acu priekšā aizveda visu ģimeni – pēc tam viņa sajuka prātā. Faktiski padomju vara to ģimeni sadalīja 5 daļās: Robertu Fetleru, ka ģimenes galvu jau Torņakalna stacijā - vīriešu vagonā, vecākos bērnus – Borisu un Juri, 20 un 18 gadīgus, ne īsti vīrieši, ne bērni, nosūtīja uz Šķirotavu. (Margaritas stāstā tas jau ir aprakstīts - kur viņi gāja bojā). Vecmāmiņu ar 3 meitām – manu mammu, kurai tobrīd bija 16 vidējo māsu – 14, un jaunāko Margaritu – 10, aizveda uz Krasnojarskas apgabalu un izmeta Kanskā. Pēc tam visus sadalīja pa kolhoziem. Viņi nonāca Suhovas sādžā. Bet manu mammu, kurai 1942. gadā palika 17 gadi, vēlreiz atdalīja no ģimenes un aizsūtīja uz ziemeļiem, uz Igarku. 1950. gadā viņai atļāva (viņa rakstīja lūgumus) atgriezties pie savas mammas un māsām, kuras tajā laikā jau dzīvoja Tasejevā. Tur mana mamma iepazinās ar manu tēvu.

Par tēvu. Tēvs – Vilhelms (Vilis) Holms. Tāds zviedru uzvārds, jo viņa vectēvs, Indriķis Holms, bija ieradies no Zviedrijas un strādāja par mežsargu Pāles pagastā. Manu tēvu izsūtīja 1945. gadā. Viņš, dzimis 1915. gadā, bija dienējis Latvijas armijā, pēc armijas mācījās Raiskuma mežsaimniecības skolā un paspēja 1940. gadā to absolvēt, iesāka strādāt Ainažu pusē par mežsargu. Viņam bija sieva un piedzima dēliņš. Tēvu neņēma ne vācu, ne krievu armijā, jo mežsargiem vācu laika bija U-kartīte, pie krieviem – tā saucamā “broņa”. 1943. gadā vācieši gribēja tās apkaimes puišus mobilizēt savā armijā, tai skaitā arī tēva brāli, kurš gan bija vecāks par manu tēvu. Iesaukšana leģionā vispār notika pēc dzimšanas gadiem. Mans tēvs palīdzēja tiem puišiem slēpties no iesaukšanas. Savam brālim Jānim un vēl dažiem no tās puses. Tad nāca krievi virsū, no ziemeļiem, laikam no Igaunijas. Vēl nekādas uzvaras nebija, bet NKVD jau sāka savu melno darbu. 1945. gada martā manu tēvu arestēja un aizveda uz Valmieras cietumu.


Vilis Holms, Raiskuma mežsaimniecības skolas audzēknis, 1940. gada pavasaris.

Es aizgāju uz arhīvu Skandu ielā un paskatījos tēva lietu. Lieta ir tik bieza! 1944. gadā rudenī vācieši aiziet, bet krievi ienāk un tos jaunos puišus, kurus tēvs slēpa no iesaukšanas vācu armijā, iesauca uzreiz krievu armijā. Tad viens, tāds Mačs vai brīvprātīgi, vai arī piespiedu kārtā, raksta sūdzību, ka, lūk, manam tēvam bija ieroči, un viņš bijis aizsargs. Šī sūdzība ir lietas pamatā. Mans tēvs nebija aizsargs Ulmaņlaikos. 1943. gadā vēl bija cerības, ka varēs atjaunot Latvijas valsti. Bija Latvijas Centrāla padome. Cilvēki domāja, ka varbūt angļi palīdzes, ka tas bija pēc Pirmā pasaules kara. Un tad būs vajadzīgi ieroči un atbalsts. Tēvam, kā jau mežsargam, ierocis bija tāpat, bet viņa tiešais priekšnieks nodeva tēvam glabāšanā vēl kaut kādus ieročus. Varbūt toreiz, 1943.- 44. gadā, tie cilvēki nosauca sevi par aizsargiem. Tēvs pēc dabas kluss un mierīgs cilvēks, viņam patika mežs un daba. Krieviski vispār neprata, pirmie vārdi, ko iemācījās krieviski, bija: „Šag v levo, šag v pravo – sčitajetsa pobeg”. Tas jau bija Urālos, lēģerī. Lēģeris bija pie Čusovaja upes, piecus gadus viņam piesprieda. Bet kāpēc lieta ir tik bieza?

Pienāk 1946. gads, un tās puses cilvēki, tas pats Mačs, un, protams, arī sieva, raksta jaunai varai lūgumu, lai Vilhelmu Holmu atbrīvo no apcietinājuma, viņš nav vainīgs.

Un tad tur, Urālos, viņu atkal pratina: „Ieroči bija? – Bija. Aizsargs bijis? - Jā”. Un viss, viņu patur lēģerī, tikai papīrus vēl vairāk saraksta. Tā viņš visus 5 gadus, līdz 1951. gadam, bija lēģerī. Izdzīvoja, kaut gan tur bija momenti, kad varēja aiziet bojā. Dažiem jau pēc tam 25 gadus iedeva. 1948. gadā Staļins nošaušanu aizvietoja ar 25 gadiem.

Tēvam bija jaunākā māsa Vilma, kuru apcietināja 1948. gadā. Es vēl aiziešu, paskatīšos arī viņas lietu, bet es nedomāju, ka viņai ir kāds sakars ar mana tēva lietu. Tēvs jau 3 gadus bija lēģerī. Tur kaut kas cits. Vilmu izsūtīja uz Noriļsku. Ne manam tēvam, ne viņa māsai nav saistības ar masveida deportācijām 1949. gada martā. Tolaik tie, kurus izsūtīja 1949. gadā, vēl nedomāja, ka pienāks arī viņu laiks. Vilma atgriezās Latvijā vēl vēlāk nekā mēs, 60-gadu beigās.

P.B. Bet kā viņš nonāca tur, kur bija tava mamma?

Norīkojums bija. Nevarēja taču atpakaļ uz Latviju braukt. ‘’Na večnoje poselenije.” – izsūtīts uz mūžu. Tā tas saucas. Divas reizes mēnesī viņiem vajadzēja iet uz komandantūru atzīmēties.

1951. gadā mani vecāki ēdnīcā iepazinušies. Jā, un vēl kas. Tēva sievai bija māsa – komuniste, kura esot teikusi savai māsai Valijai: “Neraksti, viņš neatgriezīsies”. Tā jau arī bija, 1951.-52. gadā skaidrs, ka nevarēs atgriezties tie, kas „uz mūžu”. Un sieva pārstāja rakstīt.

No Latvijas tēva vecākā māsa Milda, kura nebija izsūtīta, sūtīja paciņas. Varbūt pat uz lēģerī Urālos, es nezinu. Tēvam bija latviski austa sega un bļodiņa no lēģera. Tēva māte un vecā māte sūtīja cimdus, zeķes un ābolus. Bet tas jau bija vēlāk.

1961. gadā, man jau bija 7 gadi, mēs no Latvijas saņēmām žurnālu „Padomju Latvijas Sieviete”, un tur bija raksts par mana tēva vecomāti, kurai tajā gadā palika 100 gadi. Žurnāliste tur rakstā par grūto dzīvi cara laikos, piemin padomju sasniegumus komunisma celtniecībā, par kosmosu kaut ko, arī par jubilāres četrām meitām, bet to, ka divi mazbērni izsūtīti uz Sibīriju – ne vārda. Tas, ka Hruščovs atļāva izsūtītajiem atgriezties dzimtenē, ir labi. Bet pēc tam PSRS sākās citas represijas – pret baznīcu, pret nacionālo kultūru. Tieši Hruščovs apstiprināja jēdzienu – „padomju tauta”.


Tēva vecaimātei Jūlai Leinasarei 100 gadu jubileja, 1961. gada Rozēnu pagasta “Kārlīšos”.
Divi mazbērni (Vilis un Vilma) vēl Sibīrijā.

P.B. Par to Sibīrijas sādžu pastāsti. Kāda upe tuvumā?


Irina Fetlere un Vilhelms (Vilis) Holms, 1953. gada augusts.

Mani vecāki sākuši dzīvot kopā 1953. gadā mājiņā upes krastā, no sākumā vienā, pēc tam otrā. Viņi kopā nodzīvoja 54 gadus, līdz tēva nāvei 2007. gadā. Upe – Usolka, lielākās upes Tasej pieteka. Vieta, kur mēs dzīvojām saucās Lužki, mazs mežrūpniecības ciemats taigā netālu no lielas sādžas


Irina, Astra un Vilis Holmi, Lužki, 1955. gads.

Tasejevas. Tasejevai ir sava vēsture. Tur krievu pilsoņu kara laikā bija republika. Lužkos bija daudz izsūtīto, japāņu, turku ģimenes, ukraiņu daudz, ķīnieši, poļi. Protams, arī krievi, daži no viņiem arī izsūtīti. Es pirmajā klasē sēdēju blakus ķīnietim, mana labākā draudzene bija ukrainiete. Bija arī latvieši, bet viņi visi pēc 1956. gada aizbrauca. Es viņus neatceros. Man ir fotogrāfija, kur es pavisam maziņa un viņi visi pirms prombraukšanas.


Latvieši pirms došanās uz Latviju, Lužki, 1956. gads.

Mana vecmāmiņa un mammas vidēja māsa Mirta tad jau dzīvoja Tasejevā.


Mirta Fetlere, Irina un Astra Holmas, Tasejevo, 1957. gads.

Jaunākā māsa Margarita apprecējās agri ar krievu. Viņai piedzima 3 puikas, viens pēc otra. Vecākais – 1954. gadā.


Margarita un Mirta Fetleres, Tasejevo, 1951. gads.

Ko es vēl atceros? Mums bija albumi. Es atceros, ka tie bija, un viss. Bet es nedomāju, ka tos paņēma tad, kad izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Vecmāmiņas māsa jau bija mirusi 1948. gadā, bet, acīmredzot tos albumus un vēl šo to no iedzīves saglabājuši attāli radi, kas dzīvoja Ļermontova ielā. Un mana mamma tos atveda, kad brauca pakaļ Margaritai. Pēc 1956. gada mana mamma uz Latviju brauca 3 reizes – pirmo reizi pēc Margaritas, un divas reizes kopā ar mani. Apmēram 1958. gadā Margarita ar vīru un trim maziem bērniem sadūšojās braukt uz Rīgu. Mums Rīgā bija mammas tēva vecākā māsa Antonija. Viņai arī traģisks liktenis. Pēc Krievijas revolūcijas viņa nebrauca uz Latviju, apprecējās ar igauni un dzīvoja Pēterpili. Viņai bija meitiņa Ingrīda, kura 10 gadu vecumā gāja bojā tajā Ļeņingradā, nokļūstot zem tramvaja. Bet pašu Antoniju nezinu kāpēc, vēl pirms „latviešu operācijas”, jau 1933. gadā izsūtīja no Ļeņingradas uz Kazahstanu. Es internetā atradu tādu informāciju par viņu – Antonija Fetlere-Kazika, arestēta Ļeņingradā, izsūtīta uz Kazahstanu, notiesāta Karagandas OGPU 1933. gada 23. aprīlī, Krievijas PSR Kriminālkodeksa panti 59-10., 58-11. Viņas lieta atrodas tagad Kazahstanas arhīvā. Antonijas vīru igauni Kaziku nošāva 1937. gadā Ļeņingradā. Pēc 1956. gada Antonija atbrauca uz Rīgu un dabūja nelielu istabiņu, kādi 14 kv.m. un kopējā virtuve, Zvanu ielā Pārdaugavā.

Margarita ar vīru un trim maziem bērniem atbrauca pie viņas. Margaritas vīrs aizbrauca atpakaļ uz Sibīriju uzreiz, bet viņai pašai ar bērniem arī nekāda palikšana nebija. Mammai vajadzēja braukt viņai pakaļ. Mani atstāja pie vecmāmiņas Tasejevā. Tad mamma arī atveda tos albumus ar fotogrāfijām. Mēs bieži tos albumus Sibīrijā skatījāmies. Mamma, Mirta un vecmāmiņa man rādīja: „Tas ir Juris, tas ir Boriss, tas ir vectēvs, viņu tēvs. ”. Mamma atcerējās savas skolas gadus Rīgā, kā viņai patika mācīties, kādas atzīmes bija. Roberta Fetlera visi pieci bērni mācījās Marijas Milleres privātajā ģimnāzijā. Miera un Brīvības ielas stūrī, tas bija Benjamina dēla nams, kara laikā, 1944. gadā sabombardēts un sagrauts. Bet Latvijas laikā tur bija ģimnāzija. 1940. gada rudenī sākas izglītības pārkārtošana pēc padomju sistēmas, un ģimnāziju pārveidoja par 10. vidusskolu. Mamma jau mācījās 10. klasē 10. vidusskolā. Ir klases fotogrāfija, kur jau Staļina un Vorošilova bildes pie sienas, un uz blakus sienas Lomonosovs karājas. Margarita mācījās viena klasē kopā ar padomju laika pazīstamo tiesnesi Gvido Zemribo, cik nu viņa paspēja – divas klases tikai pirms izsūtīšanas.


Rīgas 10. vidusskolas 10. klases audzēkņi 1940.-41.māc.g.
Irina Fetlere - pirmajā rindā otrā no labās.

Vēl divas reizes mamma brauca uz Rīgu un atpakaļ kopā ar mani – 1960. gadā un 1962. gadā.


Mirta Fetlere, Astra un Irina Holmas, Rīgā, 1962. gada 22. augustā.

1964. gads. Tas ir manas mammas nopelns, ka mēs tomēr atgriezāmies Latvijā. Es braukt negribēju, man jau bija 10 gadi, man tur bija labi. Vēl pirms tam, 1961. gadā uz Rīgu no Sibīrijas aizbrauca mammas māsa Mirta. Viņa palika dzīvot pie Antonijas tantes, mazajā istabiņā Zvanu ielā. Kad mēs ar mammu bijām Rīgā, mēs mēnesi dzīvojām pie Mirtas bērnības draudzenes Birutas Andersones, kurai bija 3-istabu dzīvoklis Matīsa ielā. Viņi paši pa vasaru dzīvoja Langstiņos. Tur blakus bija 1. slimnīca, kur man bija operācija. Arī 1962. gadā vasarā mēs dzīvojām Birutas ģimenes dzīvoklī.

1964. gadā jūnijā no sākuma mēs atbraucām uz Daugavpili, kur vecākiem bija paziņas no Sibīrijas – tie, kas aizbrauca no Lužkiem jau pēc 1956. gada – skolotāju Andrejevu pāris, Liza Lamberte, Aleksandrs Keiris. Tur palikām dažas dienas, bet pēc tam – uz Rīgu. Antonijas tante nomira 1964. gada jūlija beigās. Mammai ar Mirtu vajadzēja viņu apglabāt Meža kapos.


Vilis, Astrīda un Irina Holmi, Latvija, 1964. gads.

Vecāki meklēja darbu un dzīvokli. Vasarā braukājām pa visu Latviju – bijām Ventspilī, Ugālē. Tēvs gribēja par mežsargu strādāt, mamma – par grāmatvedi. Nekur neizdevās atrast tādu variantu, un vēl ar dzīvokli. Cēsu mežrūpniecības uzņēmumā tāds Mazzālītis mammai pateica: „Mēs represētos nepieņemsim”, kaut gan tur varbūt arī būtu, kur dzīvot. Beidzot mans tēvs dabūja strādnieka darbu un vietu kopmītnē Amatā. Viņam tur nepatika, gandrīz gribēja atpakaļ uz Sibīriju braukt.

Mēs ar mammu un Mirtu dzīvojām Antonijas istabiņā Zvanu ielā. Es sāku iet krievu skolā 4. klasē Mārtiņa ielā. Bet jau tajā paša gada rudenī vecāki atrada vienistabas dzīvokli Vecmīlgrāvī, kuru izīrēja režisora Rodrigo Rikarda māte. Tad vēl tur bija privātās mājas. Tēvs sāka strādāt kokapstrādes kombinātā „Mīlgrāvis”, par strādnieku. Par mežsargu vairs nesanāca. Mamma – par grāmatvedi “Tralflota’’ bāzē. Mani iekārtoja krievu skolā blakus Ziemeļblāzmai. Tā skola bija tuvāk dzīvesvietai, un es jau biju 4. klasē. Tā kā tā atgriešanās bija diezgan dramatiska. Nu pēc tam viss kaut kā nokārtojās.

P.B. Es zinu, kā latviešu skolās uzņēma izsūtīto bērnus, bet kā bija krievu skolā?

Es neko īpaši neatceros. Tas, ka man pašai tur nepatika, ka Sibīrijā palika draudzenes – tas ir viens, bet vispār.... Pieaugušajiem varbūt bija citādi. Mammai bija draudzene no Igarkas laikiem – Nellija Zaķe. Viņu 1942. gadā aizsūtīja uz ziemeļiem vēl tālāk par Igarku, uz Agapitovo, kur gandrīz visi nomira, bet viņa izdzīvoja. Kad atgriezusies Rīgā, ap 1956. gadu, viņas klasesbiedrs, pazīstams mūzikas profesors, esot pārgājis ielas otrā pusē, satiekot no izsūtījuma atbraukošo klases biedreni. Par savu karjeru droši vien baidījās. Pieaugušajiem viss bija citādi. No cilvēkiem viss atkarīgs. Daži bija saprotoši. Bet man bija krievu skola. Taja klasē varbūt vēl bija izsūtīto latviešu bērni, ar latviskiem uzvārdiem, no jauktām ģimenēm. Bet pārsvarā, protams, krievu virsnieku un migrantu bērni. Par izsūtīšanu un izsūtītājiem skolā nerunāja neko. It kā to nebūtu bijis.

Vispār jau tika darīts viss, lai nākamās paaudzes neko nezinātu par Latvijas brīvvalsti. Ja latvieši vēl kaut ko varēja uzzināt no ģimenes, tad krieviem galvā – tikai Maskavas propaganda. Bet arī latviešiem padomju laikā pamatīgi skaloja smadzenes. Tie, kas dzimuši 40-jos, 50-jos, 60-jos, 70-jos gados bija jau padomju ideoloģijas ietekmē.

1971. gadā mēs no Vecmīlgrāvja pārcēlāmies uz Imantu. Mammai izdevās izkārtot kooperatīvo dzīvokli, kaut gan arī uz to vajadzēja gaidīt rindā mammas darbavietā. Krievu migrantiem dzīvokļus piešķīra bez maksas. Padomju funkcionāriem, vai arī kā citādi kalpojušiem padomju varai, dzīvokļus deva ārpus kārtas vai arī „pa blatu”.

1971. gadā, uzreiz pēc skolas pabeigšanas, es iestājos Latvijas Universitātē, to absolvējot, mana pirmā darbavieta bija Rīgas Hidrometeo-aparātu rūpnīcā, Lāčplēša ielā 85, pavisam netālu no Lāčplēša 117, bet es toreiz neko nezināju par šo ēku. Universitātes laikos mājā bija sporta zāle, un mums tur bija nodarbības, bet es nemaz nezināju, ka to ēku uzcēla mana vectēva vecākais brālis. Daudz ko nezināju. Pirmkārt – bērns, otrkārt – jaunība un krievu draudzenes. Faktiski visa mana mācību un arī darba dzīve pagāja krievu vidē. Skolā – krievu, universitāte – krievu, un arī rūpnīcā – viss ir krievu, kaut gan tur bija kādi 2-3 latvieši no Latgales, pārējie visi iebraucēji no Padomju Savienības.

Protams, es jau visu laiku, no manas dzimšanas dienas zināju, ka mēs esam izsūtīti. Bet es domāju, ka tā arī vajag. Bērns jau pieņem to, kas ir. Man bija labas, spilgtas atmiņas par bērnību Lužkos. Pēc tam sākas mani pusaudžu gadi, kas man nepatika. Un es bojāju saviem vecākiem nervus: „Gribu atpakaļ uz Sibīriju”. Beidzot, kad man palika 18 gadi, mamma teica: „Brauc!”. Un es aizbraucu 1972. gada vasarā. Aizbraucu, paskatījos – un viss. Beidzot man arī tur nepatika. Es vairāk uz Sibīriju negribētu braukt.

P.B. Ar kādu nolūku tu toreiz brauci? Vai uz palikšanu?

Uz palikšanu – nē. Es biju ciemos pie savas bērnības draudzenes. Viņas ģimene atpakaļ uz Ukrainu neaizbrauca. Tur jau visi ukraiņi palika par krieviem un ne tikai ukraiņi.

P.B. Vai daudz latviešu apprecējās ar cittautībniekiem?

Visi latvieši no turienes aizbrauca pēc 1956. gada. Vecākiem bija draugi – latvietis Zaube un viņa sieva - lietuviete. Viņi aizbrauca uz Lietuvu. Lužkos bija igaunis, uzvārdā Melders, viņa sieva – no Rietumukrainas, tie nekur neaizbrauca. Varbūt vēlāk Meldera meita Lelde aizbrauca uz Igauniju.

P.B. Kā tu būtu iedomājusies savu dzīvi, ja nebūtu nokļuvusi Krievijā?

Nu, droši vien būtu gājusi latviešu skolā. Bet arī, ja nebūtu izsūtīšanas, es nebūtu dzimusi. Tēvam bija cita ģimene. Nu mammai – 16 gadi tikai, kad viņu izsūtīja, bet arī albumā bija fotogrāfija ar viņas draugu – baltvācieti. Vispār, mammas ģimene bija baptisti, viņai paredzēts bija braukt uz Angliju, uz koledžu mācīties. Bet 1940. gadā – Anglijā – karš, un vispār..., Anglijas vietā – 8 gadi smaga darba, badā un salā gandrīz bez apģērba, aiz Polāra loka. Visa viņas jaunība. Bet es nebūtu dzimusi, ja mani vecāki nebūtu tikušies Sibīrijā.

P.B. Tad tās spilgtākās atmiņas par bērnību tev ir tikai no Krievijas?

Jā, kaut gan nekas slikts jau tajā Vecmīlgrāvī nebija, tie paši labie vecāki, un 13-14 gadi arī vēl taču bērnība. Man patika iet uz Ziemeļblāzmas bibliotēku ņemt grāmatas un lasīt.

P.B. Kādā valodā tu lasīji?

Krievu. Zināmā mērā, es esmu rusifikācijas produkts. Kaut gan vēl Sibīrijā līdz 3-4 gadu vecumam runāju latviski ar vecākiem, bet, kad sākas draudzenes un skola...

Lužkos es biju arī bērnudārzā, tikai vienu nedēļu, vairāk neizturēju, saslimu. Tā nedēļa bija ap Jauno gadu, kad bērniem bija sarīkojums. Pie eglītes bērniem deva dāvanas. Es, pieņemot dāvanu, teicu: „Tas nav nekāds “Ded Moroz”, tā ir pārģērbta sieviete”. Man kādi 4-5 gadi. Krieviem jau Ziemassvētku nebija, bet mums, cik vien sevi es atceros, eglīte uz 23.-24. decembri bija vienmēr. Kad es biju jau lielāka, gāju ar tēvu pēc eglītes uz mežu.

P.B. Un kā tev tagad ar krievu valodu?

Ar krievu valodu tomēr ir vieglāk. Mana vecmāmiņa, Tatjana Fetlere, mammas māte bija krieviete, es bieži paliku pie viņas un Mirtas tantes Tasejevā. Mana vecmāmiņa pa pusei bija somiete. Viņi dzīvoja Pēterpilī, un ar savu māti agrā bērnībā viņa sarunājās somu valodā. Mana vecmāmiņa no Sibīrijas atbrauca 1966. gadā un dzīvoja Rīgā kopā ar Mirtu Zvanu ielā līdz savai nāvei 1981. gadā.


Tatjana Fetlere, Tasejevo, 1952. gads.

1976. gadā es izsāku savas darba gaitas. 1977. gada septembra mēnesis - man atvaļinājums, kā tas bija padomju laikā, uz arodbiedrības vai komjauniešu dēļa paziņojums: „Ceļazīmes uz Bulgāriju, Dienvidslāviju un Ziemeļkoreju”. Es pieteicos uz Ziemeļkoreju. Bet jūs jau zināt, kā toreiz bija ar ārzemju braucieniem. Vispirms pārbauda tavu biogrāfiju, vai tevi var laist vai nē. Varbūt uz Bulgāriju laistu uzreiz, bet Dienvidslāviju un Ziemeļkoreju – tas jau sarežģītāks gadījums. Piemēram, uz Angliju vai Franciju parastiem cilvēkiem vispār ceļš bija liegts. Tur brauca tikai kompartijas un komjauniešu nomenklatūra un visādi čekas aģenti. Parastos cilvēkus pirms brauciena pārbaudīja 1. daļas pārstāvji vai komjaunatnei uzticamas personas. Atnāca viens tāds uz rūpnīcu uz pārrunām pirms ceļazīmes piešķiršanas. Viņš laikam bija no komjaunatnes nomenklatūras Rīgas pilsētas Maskavas rajonā. Viņu telpas atradās Lāčplēša ielas beigās. Viņš atnāca uz rūpnīcu un uzaicināja mani un vēl citus uz pārrunām. Un te viņš prasa: „Kāpēc esmu dzimusi Sibīrijā?”. Līdz šim man neviens nekur, ne skolā, ne universitātē tādu jautājumu neuzdeva. Pirmkārt, te jau tāpat bija pilns ar krieviem, kas dzimuši Krievijā, Maskavā, Krasnojarskā vai vēl kur. Bet šis te, acīmredzot izsecināja, ka latvisks vārds un uzvārds, bet dzimusi Sibīrijā. Nu un viss – nebraukšu ekskursijā uz Ziemeļkoreju. Man bija draudzene, kurai bija paziņa tajā Lāčplēšu ielas komjauniešu mudžeklī un kurš bija pārāks par to, kas atnāca uz rūpnīcu. Viņa izkārtoja tā, ka es aizbraucu ceļojumā tik un tā.

P.B. Kad stājies universitātē, autobiogrāfijā tu rakstīji kā ir, ka esi dzimusi Sibīrijā?

Es kaut kā neatceros, ko rakstīju un vai vispār rakstīju. Tas jau bija 1971. gads, laikam mana dzimšanas vieta nevienu neinteresēja. Un studenti bija no visas plašās savienības – no Pleskavas, no Baltkrievijas, no Ukrainas, mūsu grupā bija arī no Rjazaņas. Droši vien bija arī kāds “stukačs”. Bet par radiem Amerikā es, protams, nerakstīju nevienā biogrāfijā.


Astrīda Holma, Rīga, 1984. gads.

L.P. Pastāsti par Ziemeļkoreju.

Skaista daba, divas jūras – Dzeltenā un Japāņu, skaisti kalni. Pašus korejiešus pludmalē neredzējām, kaut gan bija septembris un ļoti jauks laiks. Tikai mūsu grupa un no Čehijas. Tajā laikā uz Ziemeļkoreju varēja braukt tūristi no PSRS un Čehijas, nezinu kāpēc. Phenjanā ielas tukšas, viesnīcā klusums un miers. Pilsētas centrā – milzīga Kim Ir Sena zelta statuja. Apmeklējām operas namu. Kad operas dziedātāji kāda ārijā pieminēja Kim Ir Sena vārdu, un visa opera arī bija par čučhe idejām, visa zāle cēlās kājās.

P.B. Pie mums Staļina laikos arī cēlās kājās un neviens neuzdrošinājās pārtraukt aplaudēt.

L.P. Mani interesē, kā Krievijā juties skolā? Vai tev patika?

Kā jau parasts bērns. Atceros, ka pirmajā klasē man lasīt nepatika, bet otrajā klasē, iemācījos lasīt, tad lasīju daudz. Krievu tautas pasakas, uiguru tautas pasakas, arī citas bērnu grāmatas, tās, protams, krievu valodā. Kad mēs ar mammu bijām Rīgā 1960. gadā, nopirkām divas latviešu grāmatas un ābeci. Es mācījos labi. Pirmajā klasē mūs uzņēma oktobrēnos, es ļoti priecājos. Kad trešajā klasē mūs uzņēma pionieros, man jau bija sajūta, kaut kas nav tā, kā vajag. Mamma man uzdāvināja šokolādes tāfelīti un to sarkano kaklasaiti. Bet es domāju, ka nevajadzēja, bet ko tāds 9-gadīgs bērns varēja zināt? Mamma sarkanu krāsu nevarēja ciest. Komjauniešos – tas jau Vecmīlgrāvī, 1968. gadā. Toreiz uzņēma veselām klasēm, nemaz neprasot, vai tu gribi būt komjaunietis vai nē. Viss ļoti formāli, lai atteiktos, bija vajadzīga zināmā drosme.

L.P. Kādas rotaļlietas Sibīrijā tev bija?

Man bija divas lelles. Vienu uzdāvināja vecāki uz Ziemassvētkiem, otru – Mirtas tante. Vasarā ar kaimiņu meitenēm, čuvašiem spēlējāmies, atrodot stikla lauskas uz ielas, tās mums bija trauki.

Tēvs koka ragaviņas uztaisīja. Ziemās tur patika, mājiņas taisījām no sniega. Ziemassvētku rotas pašas ar mammu darinājām, vēlāk jau bija pirktās. Radi no Amerikas sūtīja paciņas, bet tajās pārsvarā drēbes un produkti. Kad biju pavisam maza, ar pogām spēlējos un ar lupatiņām.

P.B. Tavs vēlējums Latvijas simtgadei.

Labi, ka tā simtgade vispār būs. Varēja arī nebūt. Ja nebūtu 1991. gads un Padomju Savienības sabrukums, mēs te ne par kādu simtgadi un 18. novembri nerunātu. Ja zini vēsturi, tad viss ir tā kā tāda nejaušība. Ja nebūtu Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts neizveidotos.

P.B. Bet vienalga, dzīve jau nestāvētu uz vietas. Vienmēr būtu kāda virzība – progress vai regress.

Jā, dzīve neapstātos, latvieši dzīvotu, bet savas valsts nebūtu. Būtu Krievijas impērijas daļa. Un jau tolaik bija viņiem rusifikācijas politika. Man ir saglabājusies citas mammas tantes (viņas tēva Roberta jaunākas māsas Irmas) Tukuma ģimnāzijas 1913. gada skolas dienasgrāmata. Meiteņu klases saraksts – visi vārdi un uzvārdi – vāciski un latviski, bet tas saraksts – krievu valodā. Tāpat arī visa dienasgrāmata – krieviski. Irma līdz 1940. gadam strādāja Rīgas biržā par sekretāri, bet ar okupāciju 1940. gadā sākās tautsaimniecības pārkārtošana pēc padomju parauga. Komunistiem jau birža nebija vajadzīga. 1944. gadā, kad tie „atbrīvotāji” tuvojās Rīgai, viņa ar kuģi aizbrauca uz Vāciju, pēc tam uz ASV. Brāļa ģimene bija izsūtīta, ko vēl varēja gaidīt no padomju varas?

Labi, ka mūsu dzīves laikā Padomju Savienība sabruka. Ja nesabruktu, metro uzceltu, vēl vairāk krievu ierastos. Tāpat jau viņu pārāk daudz. Un kāda valsts, atvainojiet? Jau 1964. gadā, kad mēs atbraucām, te jau bija gandrīz Krievija. Pie varas – Maskavas pakalpiņi. Un vēl 70-ie, 80-ie gadi priekšā. Katru gadu iebrauca krievu migranti. Labi, ka latvieši atcerējās, ka bija sava valsts, bet atkal – runāt nedrīkstēja, atcerēties 18. novembri nedrīkstēja. Latvijas laika grāmatas bija aizliegtas, pat žurnālu „Atpūta ” nevarēja bibliotēkā paņemt, lai nekas neatgādinātu par šo valsti. Vienīgais – ģimenes atmiņas. Un arī – kādas ģimenes? Komunistu un Maskavas pakalpiņu ģimenēs, tur pavisam citas idejas.

P.B. Un kas mūs sagaida?

Cerēsim uz to labāko.

Intervēja: Pārsla Bišofa, Laimdota Podze

 

Olga Ņeverova
Dzimusi 1962. gadā
Ventspils raj.

Мой жизненный путь.

9 августа, мне исполнилось 55 лет. Полвека и ещё чуть-чуть, мгновение для вечности, а для человеческой жизни —? Дети, внучка, дом... и выросли те деревья, которые посадила, но мне по-прежнему даже не 18, а где-то 14-15 лет. Голова седа, а подростковый авантюризм и идеализм: живёт и просветает. Да, я осознаю, что до сих-пор махровая идеалистка — верю, что добро победит зло, что хороших людей на земле намного больше, чем плохих, что надо жить, не обманывая и не за счёт других. Живи и относись к другим, так, как хотел бы, чтоб они относились к тебе. Прописные истины. Но почему-то в Мире, в отношениях между людьми много недопонимания. Моя кровь — краснее, голубее чем твоя, кожа белее, желтее, чернее,... нация лучше, а Бог выше....

Я родилась 1962 году, в Вентспилсе, Латвия..., и в двух недельном возрасте (ну очень большой человечек), меня и брата, ему было 4 года, маму с бабушкой, повезли в Сибирь. Отцу предложили работу с квартирой в Омске, а так как там остались две маминых сестры, то на семейном совете было решено, уехать обратно в Сибирь.

Бабушка — Хельмина, и её дети — Аусма (16 лет, только исполнилось), Лия (14 лет) — моя мама и Илзе (11 лет) были репрессированные 25 марта 1949 года и определенны в Сибирь в Омскую область, Марьяновский район, село Орловка. Мама в 1958 году вернулась в Латвию, а её сестры остались — старшая сестра вышла замуж, а младшая училась.


Vecmāmiņas Helmīnes 70 gadu jubilejā Omskā, 1973. gada 28. septembrī.
2. rindā no labās puses otrā ir Olga, 3. rindā labajā malā – Ēriks.

И если продолжать мою эпопею, то в Москве при пересадке с одного поезда в другой, в комнате матери и ребёнка (надо же было меня подмыть, перепеленать), украли все мои пелёнки — распашонки..., и поехала я в Омск завёрнутая в бабушкину шаль и мамину кофту. Так я оказалась в Сибири. А в 28 лет, в 1989 году вернулась в Латвию. Про возвращение — другая история. Если не принимать в расчет математику, то почти что 30 лет прожила в Омске, и почти что 30 лет в Риге. Побывала, посмотрела Бельгию, Голландию, Германию, Францию, Англию (там у меня живет младшая дочь). Поработала в России в Калининграде (3 года), пожила в Воронеже (2 года). Опять Латвия, а далее Греция — Кипр (жила у племянницы), поездка в Польшу, Австрию, Чехию, и сейчас последние 3 года живу у себя на хуторе под Ригой. Немного мир посмотрела. Это о том, что жить хорошо, там, где ты не живёшь... у соседа всегда обед вкуснее.

Теперь немного о национальности: Моя бабушка с маминой стороны — Хельмина Вольф. Бабушка рассказывала, как её родители со стороны отца, приехали в Латвию (поселились в Тукумском район) на гружённых телегах из Пруссии, то есть у бабушки отец Аугуст был немец, а мама Наталья жила в Добельском районе. Следовательно, бабушка немка/русская/латышка.

Мой дедушка с маминой стороны — Крист Павариньш — латыш, умер в июле 1941 года от болезни (не в войне). Его родители Валстс и Керсте Павариньшь жили в Пилтене Вентспилского района. Наш родовой хутор “Шнорини”, построил мамин прадед, со стороны бабушки — Керсте, она была одним ребенком в семье. Хутор построен в конце 18-ого века, и моя мама жила там со своим прадедом. Вспомним, что сейчас 21 век. Недалеко от хутора есть старое кладбище, действующее до сих пор и там у нас семейные захоронение. Первыми на нашей памяти похороненный прадедушка и прабабушка моей мамы — и не надо забывать, что у меня у самой есть 15 летняя внучка... То есть всё это предание старины глубокой.


Vecmāmiņas Helmīnes 88 gadu jubileja “Šņoriņos”, 1991. gads.

Со стороны отца знаю намного меньше — бабушка Ульяна, украинка, а отец Григорий — русский, офицер флота. Про него информации почти нет, по рассказам, а говорить все боялись, его расстреляли, как врага народа. Бабушка бежала из Севастополя в Сальские степи, Ростовской области будучи беременной моим отцом.

Так вот и возникает вопрос о национальности? Кто я? Да и кто все остальные? Насколько можно найти чистую линию предков определённой национальности? Если только где-то в горах, да и то навряд ли. Нет на земле места где не проходили воины с войсками... и где не было «любви» или изнасилования. У моей мамы зелёные глаза, больше не у кого из родичей нет, вот и смеёмся про наследие французов — 1812. года.

И как судить о своей нации — в процентном содержании родственности в крови, в генотипе или же всё намного проще. Смотрим не кто ты — «высшая» раса немец, арииц, еврей, украинец, русский или латыш и.т.д. по списку существующих рас, наций, родов, кланов, семей и просто людей, а смотрим на дух человека, его душу.

Мы с мамой раньше часто ругались, да и сейчас она периодически поднимает национальный вопрос, говорит, что я латышка, мои родичи пострадали от Сталина, а у меня нет «ненависти» и я защищаю русских. Раньше она не была националисткой, но пропаганда влияет не только на умы молодёжи, ей и подвластный умы стариков. Нет смысла говорить на эти темы — нации, политики, истории, которые постоянно переписываются в угоду богатств — «холопов и рабов» и денег - вседозволенности для маленькой кучки людей.

Ну раз пошла такая «песня», моя исповедь, то ещё пару абзацев про национализм и моей личной теорией кто есть, кто. Весь мир смеётся, что русские — это прилагательное, а все остальные — немцы, чехи, евреи, американцы, арабы, и.т.д. – существительное, отвечающие на вопрос кто? Они главные-заглавные, первые, основные. А русские — какие? Кому или чему прилагаются? Второй сорт, варвары. Я – грек, цыган, швед... – это я, моё имя, тело, всё остальное, это - эго.

А я — русская. Моё имя, тело и всё остальное – есть приложение к моей душе и духу. Я не эго я, я не существительное, я прилагательное. И не забывайте, нет такой нации – русский, это сейчас стали так писать…, а были русские люди, те кто жил на Руси – от океана, до океана. Там русский дух, там Русью пахнет.

Вот такая философия. Есть русские латыши, евреи, венгры и поляки. Есть русские немцы, не только те, которые приехали в Германию в 90-ые, а истинные, настоящие, для кого душа важнее накопления богатства за счёт другого. Я не против приятной, роскошной жизни, но... не за счёт обмана, предательства и удара в спину.

Есть история, не та, которая переписана, а которую бояться. И есть, то, что в каждом из нас, там внутри глубоко, что мы знаем, но боимся увидеть и опять в угоду кого-то. Иначе придётся себя ломать и ужасаться над тем, что же я натворил.

И нельзя описывать свою жизнь, без того понимания, к чему твоя жизнь тебя подвела. Я благодарна своей судьбе. Я есть - то кто я есть. Точно также и нельзя переписывать историю. Перепись истории не даёт её потомкам развиваться, учитывая прошлые ошибки, недопонимания этапов развития общества, человечества и самого человека. И из-за незнания истинного, а не «правильно переписанного» многие нации напоминает детский сад, где 3-4 летние карапузы делят песочницу – мир.

При ответе на вопрос знаю ли я, что в 2018 году празднуется 100-летие Латвии? Да, знаю. И мой ответ возвращает нас о переписи истории, и преподнесение её народу в угоду кому-то, чему-то…

Мой дед, отец мамы, был латышским стрелком, охранял Ленина в “Смольном”, помогал свершиться революции в России 1917 года, и не забудем, что костяк ЧК, НКВД – был из латышей и поляков. Свершиться – свергнуть… как похожи слова… Царя свергли, Россию как империю, развалили… И Ленин в благодарность за оказанную помощь в «восторженною справедливость», подписал декрет о независимости Латвии.

Грубо, но так и было…, а причины революций, их подоплёки и последствия…, оставим… Только хочу напомнить, что в 1700-том году, Петр 1, своим указом, поменял календарь – исчисление лет, с 7028 на 1700. г., но и это оставим… единственно, что меня поражает, так это великое наличие стай обезьян. Из русской стаи обезьян, путём великого труда в отдельно взятой пещеры, они преобразовались в русских, из украинской стаи – в украинцев, из немецкой – в немцев, а из латышской – в латышей… какое разнообразие флоры нашего мира. И каждая это стая сидит в своей песочницы, переписывает историю и кричит, что она самая, самая…

На мое понимание на сейчас, я бы никогда не стала писать, то что пишу... если бы не мама. Она очень просила меня ответить на вопросы, данные по списку от Лаймдоти Подзис, которая изучает и пишет о втором поколении репрессированных латышей — продолжение жизни в Сибири.

Я не знаю, о чём писали другие, но наше поколение рожденные в конце 50 в 60-70 жили счастливо! Мы не задумывались, что, как будет дальше... школа, техникум, институт, работа... всё определённо... только выбирай. Дети — да только рожай, квартира — работай, если хочешь получить её в городе 3-5 лет, а в деревне, если приехал, как специалист, то давали сразу. Медицина, детский сад, школа всё бесплатно. Пионерлагеря, оплачивал профсоюз, квартирная плата, телефон и.т.д. - рубли. Если за всё платишь больше 10-20 руб… то, ну не знаю, что надо было делать. Питание, по сравнению с нынешними ценами — копейки и без модифицирования. А главное не это... мы были свободны, и жили без страха. Я девчонка в свои 12-14-16 лет ездила из города в деревню 60 км. на попутных машинах по трассе Владивосток — Москва, потом 9 км. пешком или опять на попутке. В 12 лет, я ездила одна к отцу, на поезде 3 суток с Омска в Ростов и обратно, причём обратную дорогу практически не помню. Заболела, температура под 40, меня насильно кормили и поили пассажиры и проводница, как доехала до дому — вопрос, потом попала в больницу на месяц — гепатит А...

И не каких поползновений или изнасилование, об этом вообще не думали и даже мысли не возникали, что что-то может случиться. Дома не закрывались, или же ключ клали под половик, и все это знали. Мы бегали на улице, до прихода родителей с работы... надо было сделать вид, что ты учил уроки, и убраться дома за 5 минут. В школе «домашку» делали на перемене, если не было более интересных дел. Меня за ''шкварник'' приводили к директору школы, потому что мы играли на территории детского сада в индейцев и метали туристические топорики в веранду. И всё наказание — разговор, что это опасно для жизни другого, мама до сих пор и не знает, что мы вытворяли. Мы с братом, вернее брат со мной устраивали танковые сражения и запускали ракеты в космос, дома... вскрывали чемоданчик отца для охоты и разбирали патроны... порох, капсюли..., сера из головок спичек, глицерин...., свинец — выплавляли не только грузила для рыбалки..., игры на стройках... , и как жива до сих пор. Езда или беготня на 4 автобусных остановки на реку Иртыш и там купание до посинения. А в другой конец города на ''хиподром'', ухаживаешь за лошадьми, чтобы дали покататься... И при всей этой безумной жизни в моём окружении и в нашем районе не было смертельных случаев. Нас кто-то берёг.


Omskā, 1968. gadā. Olga vidū priekšā, Ēriks stāv kreisajā malā.

У меня, с 4 класса по 10 была классная руководительница — учитель по географии Екатерина Павловна (63 школа. г. Омск, ул. Энтузиастов 11 б). Она нас, водила в походы... на месяц, в тайгу (я многое могу об этом сказать, я помню…), и низкий её поклон за её школу жизни и выживания.

И моя благодарность, первой моей учительнице (1-3класс) Бочиловой Нине Михайловне, низкий поклон, учителю и человеку от Бога. Первый класс я не помню... У меня был врождённый порок сердца, и в начале 2-го класса, провели операцию врачи из Новосибирского академического-городка. В то время, хорошо если выживал один из трёх после операций, без операций – никто, или же о полноценной жизни можно было забыть. Но сейчас не обо мне, а о моей учительницы. Она не только приезжала в больницу и угощала всех ребятишек, она практически весь учебный год, после школы приходила к нам домой и занималась со мной, чтобы я со своим классом продолжала учиться. И не кто её ничего не платил, просто это широчайшей души человек. И низкий ей поклон – учителю от Бога, учителю не только начальных классов, но и учителю жизни.


Ēriks, Helmīne un Olga Omskā, 1970-tos gados.

Яркие случаи из моей жизни, и что в ней проскользнуло незаметно? На этот непростой вопрос, я отвечу банально. Вся моя жизнь состоит из удивительно восхитительно поражающих восприятие необъяснимых случайностей, и она же, моя жизнь, незаметно промелькнула, вернее, продолжает сверкать вспышками ярчайших звёзд: «Есть только миг, между прошлым и будущем, есть только миг, за него и держишь!».

А ценнейшее воспоминание – это мои звёздочки – девочки Яна, Ира, и внученька Эричка, непокорный подросток, знающей о жизни всё. У каждой из них своя непростая история, но они не ломаются от невзгод и ураганов, а только наклоняются, иногда прижимаясь к самой земле, от порывов ветров перемен, чтоб потом распрямиться и раскинув руки, танцевать на волнах жизни. И пусть они сейчас взрослые и у каждой, свой фарватер жизни, но я помню – как шевелиться в животике чудо, как причмокивая сосут молоко, как раскинув ручки к тебе бегут твои самые, самые… . И я думаю, что у каждого мужчины и женщины, самые ценнейшие воспоминания – это его дети, потом родители, (но это начинаешь понимать, после того как…), родные и близкие…, и только где-то в конце списка – я сам. Любому из нас, хорошо и спокойно, когда хорошо и спокойно у близких.

И как это не банально, но моё пожелание для всех и всем, словами, главное смыслом детской песенки – ''Пусть всегда будет солнце, пусть всегда будет небо, пусть всегда будут дети, пусть всегда будет мама, пусть всегда буду я''.
ПУСТЬ ВСЕГДА БУДЕТ МИР. Я очень хочу, и желаю миру, что бы на земле люди относились друг к друг, вне зависимости нации, религии, языка, цвета кожи, … болезни и здоровья…, толщины кошелька и самое главное, чтобы ушло понятие – бизнес, есть бизнес и ничего кроме бизнеса, чтобы мы материальное благополучие не несло вред как людям, так и земле. Я очень хочу, что бы на земле, мы все стали добрыми друзьями. Давайте жить в мире, как говорил кот Леопольд.

 

Gaida Plaunova
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā.

Bija jau gultiņa sagādāta, viss bija sagādāts priekš manis. Nu, cik varēja drēbītes paņemt līdz, tik paņēma, un tā vecāki brauca vagonā. Pēc mammas nostāstiem es to visu atstāstu.

L.P. Kā sauca Jūsu mammu?

Manu mammu sauca Lūcija Selga, tētis - Paulis Selga. Mūs izveda no Tukuma rajona. Braucām, un kad mammai uznāca dzemdību sāpes, tā bija jau Kazahstāna, tad viņa tika no ešelona noņemta un ievietota dzelzceļnieku slimnīcā, kurā bija pat bija dzemdību nodaļa. Man tā liekas Petropavlovska Kazahstānā. Tajā slimnīcā viņa tika ievietota un dzemdības tur viņai sākās. Dzemdības kā jau dzemdības, mamma kliedz, pie viņas atnāk: “Ko Jūs kliedzat?” Mamma saka: “Man tā ir vieglāk!”. Tur saka: “Tad kliedziet!” Viņa saka: „Es kliedzu ne aiz tām sāpēm tik daudz, kā aiz visa, kas man ir jāpārdzīvo.” Viena starp svešiem, nevienam nevar pazvanīt, pateikt, uzrakstīt. Piedzimu es, 4. aprīlī, viņu paturēja pusmēnesi tajā slimnīcā, pēc nostāstiem, kā es saprotu, un tad teica, ka “Jums jābrauc! Jūs esat brīva, Jūs varat iet!” “Uz kurieni man iet?” viņa vaicāja, jo viņa nezināja, ka tur jau pa ceļu bija kaut kādi punkti, un tad viņa aizgāja uz tuvējo un pateica, ka ir izsūtītā un vīrs ir aizvests tālāk. Viņi paskatās sarakstos un saka: „Piedodiet! Jūsu vīrs miris!” Mammai vispār šoks bija. Tad viņi sāk skatīties – Nē, tomēr viss kārtībā. Viņi nosauca vietu, kur viņš ir, bet upei kādai pāri bija jābrauc, nezinu kādai, un sāka ledus tieši iet. Tas bija aprīlī. Viņa nevarēja tikt pāri tai upei. Viņai bija jāiet kaut kur. Pirmais ceļš viņai bija no dzemdību nama uz cietumu ar mani uz rokām, tikai tāpēc, lai noskaidrotu visu līdz galam. Viņa saka: “Ieved mani cietumā un man saka – Es Jūs nevaru laist kopā pie citiem cietumniekiem, jo tīfs ir cietumā.” Darbinieks ieveda savā kaut kādā komendatūras istabiņā un saka: “Jūs te būsiet”. Uzreiz medmāsu atsūtīja, medmāsa paņēma mani un saka: ”Tagad Jūs liekaties un paguļat, atpūšaties.” Mamma stāsta: ”Man bija saklāta gulta un es dzirdu aiz sienas latviešu balsis. Tas bija sāpīgi, asaras acīs, izraudājos no sirds patikas, nomierinājos”. Nu pēc tam no rīta atnāca cietuma priekšnieks un teica: ”Es zinu, Jūs esat kārtīgs cilvēks, nekur Jūs neaizmuksiet, ejiet, lūdzu, uz pilsētu un sameklējiet, varbūt kaut kur kāds Jūs ielaidīs. Jums te nav ko darīt, šeit cietumā.” Un viņš viņu izlaida ārā. Tad mamma izgāja no cietuma ārā ar mani uz rokām, gāja pa ielu un pirmā mājā, kur viņu ieraudzīja (nezinu precīzi vai pirmā, otrā, trešā), bet cilvēki ieraudzīja un teica: „Ārprāts, ko dara ar cilvēkiem!” un paņēma viņu pie sevis. Saklāja viņai gultu, nolika uzreiz kūpošu kartupeļu čuguna katlu uz galda un teica: „Ēdiet, lūdzu, lūdzu!” Viņu uzņēma ļoti laipni, un tad mamma gaidīja un brauca uz sādžu pie tēva. Adresi, cilvēkus, kas mammu uzņēma, nezinu. Mamma stāstīja, ka viņai brīžam nebija, kad brauca uz sādžu, iespēja žāvēt bērna lupatiņas. Tad viņa aptina tās ap ciskām, un tādā veidā viņa žāvēja tās lupatiņas, lai sausas varētu pielikt bērnam. Nesaslima, slimību nebija, tomēr tas bija smagi.

Tad mamma tika sādžā uz 1. maija svētkiem pie vīra, pie mana tēva, un tur arī svētkus sagaidīja. Viņi dzīvoja sādžā pie tādas saimnieces Augustes, ļoti sirsnīgas un izpalīdzīgas. Viņiem iedeva vienu istabiņu, tā viņi tur dzīvoja. Mamma aizgāja strādāt uz bērnudārzu, viņa krievu valodu zināja, par auklīti un reizē arī es biju pieskatīta. Tēvs strādāja lauku brigādē. Sādža diezgan liela, turpat bērnudārzs, sava spēkstacija, elektrība, klubs, kino. Cik es atceros, tad tur bija viena galvenā iela un garām gāja upīte, kur mēs gājām peldēties. Krasts ar dzeltenām smiltīm, upīte tecēja no kalniņa lejā. Pāri upei bija bērni, kas uz skolu nāca no turienes.

1953. gadā mammas mamma - mana vecāmamma Zelma atbrauca ciemos no Latvijas. Viņa atbrauca rudenī, es biju maziņa, un es vēl slikti runāju. Un par cik man divas valodas, kad vecāmamma brauca prom, viņa teica mammai: “Tu skaties, skaties, tā Gaida slikti runā, kā viņai būs ar to runāšanu”. Vecāmamma bija uztraukusies, jo viņa nesaprata, ko es runāju. Mamma jau mani saprata. Man bija viens vārds tāds, otrs tāds, kā jau bērnam var būt vēl arī kāds defekts klāt. Pēc tam viss bija kārtībā. Kad vecāmamma brauca prom, viņa zināja, ka būs vēl viens mazbērniņš, jo mamma bija stāvoklī tai laikā. Tad 1954. gada 21. septembrī piedzima brālis Jānis. Es atceros, bija ļoti skaista diena. Mani pieskatīja tāda Āboliņa Līze, tāda veca, veca kundzīte, un viņai kaut kā bija paziņots, ka man ir piedzimis brālītis. Es tik priecīga skrēju pa to sādžu, es jau apmēram zināju ceļu. Es tik atceros to mazo istabiņu, kad es iegāju, skatos - mamma guļ gultā un blakus tāda maza gultiņa, un tur brālītis guļ. Sādžā bija vecs feldšeris vai ārsts, vienā personā Anhudovičs. Mamma vienmēr viņu slavēja. Viņš bija ļoti rūpīgs pret bērniem, uzreiz noteica pareizu diagnozi un ārstēšanu un pieņēma arī dzemdības. Anhudovičs (tā viņu visi sauca) bija ļoti cienījams sirms cilvēks. Kaut kā tas man prātā palicis, jo viņš bija ienācis pie mammas. Tas varēja tā būt, ka tā nav mana izdoma, bet atmiņas tādas. Mamma pēc tam strādāja sādžā ēdnīcā. Vārīja ēst un vadāja ēdienu traktoristiem. Tas nozīmē, zirga pajūgā salika termosus un izvadāja visiem pa laukiem. Es sēdēju viņai blakus, un tā ar tiem traukiem mēs braukājām pa vasaru, izvadājām pusdienas. Tētis strādāja arī, vadāja lopiem ūdeni, tāda liela muca bija. Es arī ar viņu braukāju, tā ka zirgi no bērnības. Braucām uz spēkstaciju, tur bija tāds speciāls krāns, piepildīja mucu un tad mēs braukājām pa sovhozu (vai kolhozu) pa fermām. Vasarā tētis strādāja uz kombaina. Vakaros klausījos vai kombains strādā. Ja ne, tad tētis drīz būs mājās.


Gaida ar brāli Jāni 1956. gadā, Tomskas apg. Piškinotroickas raj.

L.P. Vai atceraties tos laukus, mežus?

Jā, mēs jau apbraukājām ar mammu tos laukus. Lauki lieli. Man patika pļavas ar dzeltenām savvaļas puķēm. Tad mēs gājām ar mammu uz mežu avenēs ogot. Es zinu, ka tur bija lāči, jo mēs bijām taigas malā. Bija laiks, kad mamma palika viena. Daudzas sievietes palika vienas, jo visus vīriešus sūtīja prom strādāt taigā. Un tā, rudenī aizgāja un tikai pavasarī atgriezās atpakaļ. Tētis stāstīja, ka taigā strādāja daudz izsūtītie, gan lietuvieši, gan baltkrievi. Ļoti daudz bija ticīgi, ļoti skaistas dziesmas viņi dziedāja. Darbs bija smags, protams, auksti, bet viņam laimējās, ka viņš bija pie zirgiem. Viņam bija jāseko, lai zirglietas būtu kārtībā. Un tad viņš ņēmās ar zirglietām - šuva, lāpīja. Viņš bija siltumā. Sievietes dzīvoja pa sādžu. Vajadzēja vest salmus no gubām, brīžiem arī ar buļļiem. Pēc tam mamma iekārtojās skolā, strādāja bufetē, jo skola bija diezgan liela, septiņgadīga.

l.P. Atceraties skolu, vai draudzenes jau arī bija?

Skola man bija ļoti tuvu, pāri pretī, kādi 100 metri. Skola bija liela, vismaz man tā likās, kā jau visiem bērniem vienmēr liekas. Skola bija būvēta tā interesanti, augsti griesti tur bija, lieli gaiteņi, pionieru istaba, kur bija „Murzilkas”, mēs gājām tur pa starpbrīžiem. Tā, tā skola man ir palikusi atmiņā. Es gadiņu tikai pagāju tai skolā. Draudzenes man, protams, bija. Tur bija tāda Gaļa Kisļicina, tur bija Toma. Visinteresantākais jau bija, kad aiziet pie viņām uz mājām. Viņiem bija krāsns, kur varēja augšā uzlīst un ņemties ar lellītēm, nu no lupatām uztaisītām lellītēm. Mums istabā bija tāda čuguna krāsns, tad mēs tāsis dabūjām, uzlikām tās uz krāsns, tās sačokurojās, un mums bija gredzentiņi uz katra pirksta. Uzvilkām mammas kurpes un tad jau dikti lielas tēlojām. Mēs ļoti mīlējām ložņāt pa kokiem. Saplēsām sīpollokus un ziedus, un pūšam - skaņas nāk laukā. Tai laikā jau gājām uz upīti, tā bija netālu. Tilts bija liels un varens, bet pavasarī vienreiz bija plūdi, un tilts aizgāja, un bērni vairs netika uz skolu. Tad es vēl atceros, ka ziema bija ļoti auksta, tā bija skolas ziema, kādi 40 grādi, un tur jau mēs ziemā gājām ar tā saucamajiem vaļenkiem, veltenīšiem. Bērni bija atnākuši uz skolu, tie veltenīši pilnīgi klab, kā ir sasaluši. Tur tie grādi tomēr ir citādi. Aukstums tur bija.


Gaidas 1. klases liecība

Vasaras bija ļoti skaistas. Ābeles pie mums neauga. Vecāmamma mums atveda ābolus no Latvijas. Jāņogu krūmi bija, upenes bija. Mums bija māja un sēta, un starp to māju un sētu auga krūmi. Atvērām logu un no krūma ņēmām un ēdām tās upenes. Tā mājiņa jau bija maza, zema. Pēc tam pēdējos gados mums bija pašiem sava gotiņa. Tad jau tēvs bija iztaisījis zemnīcu, nevis parastu tādu kūtiņu, bet iekšā zemē ieraka zemnīcu. Bija sava cūciņa, savi dzīvnieciņi, pīlītes, mazie pīlēni. Govs kā gāja, sabradāja pīlēnus, un man bija lieli darbi, jo bija jāapglabā. Tāda bija bērnība. Cilvēki bija laipni, liekas. Mamma nekad nav sūdzējusies. Ja tu esi laipns, tad pret tevi arī būs laipni. Ir svarīga cilvēku savstarpējā attiecība, cieņa, kā cilvēks ko uztver. Ja cilvēks staigā ar negatīvu, tad viņam vienmēr negatīvs visur rādīsies, ja cilvēks pats pozitīvs, tad viņam dzīvē Dievs palīdz. Un tad jau, kad nomira Staļins, es atceros, ka daudzi krievu tautības cilvēki sādžā šausmīgi raudāja. Latvieši priecājās. Es neko nesapratu, cik dzirdēju pa radio. Tas apaļais radioaparāts jau bija mājās. Mamma sāka rakstīt vēstules uz Maskavu, tad jau rakstīja daudziem no sādžas. Tad beidzot bija vēstule, un mamma teica: „Varam braukt mājās!”


Gaida ar mammu Lūciju un draudzeni, 1956. gadā.

L.P. Vai ceļu atceraties?

Jā. Mamma pārdeva gotiņu, mājiņu pārdeva, visu nolikvidēja, kaut kāda naudiņa bija. Ar koferīšiem ar pajūgu mēs aizbraucām līdz Sergejevai. Tā bija tāda lielāka sādža, tur bija kuģītis, kas iet tālāk uz Asinovu. Tad mēs peldējām ar kuģīti. Kuģīti sauca „Oba”. Tāds trīsstāvīgs - pagraba telpa, tad pirmais un otrais stāvs. Mēs bijām otrajā stāvā, mums bija pašiem sava kajīte. Divas vai trīs dienas mēs peldējām ar to kuģīti. Interesanti, skaisti. Man, kā jau bērnam, patika skraidīt. Brālis bija maziņš, brālim bija 2,5 gadiņi tanī laikā, man bija jāpieskata viņš. Tālāk mēs aizbraucām ar vilcienu līdz Tomskai. Ļoti labi atceros, kā mēs tikām līdz Novosibirskai. Ļoti liela, liela stacija, kādi četri stāvi. Mums tur pazuda brālis Jānis. Nu mēs staigājam tur, cilvēku daudz ar visām mantām, un tā brālis mums pazūd. Mamma sāk skraidīt visur, pieskrien pie milicijas, pārstāvis tur stāv, un saka, ka dēls pazudis. Viņš saka: “Pagaidiet, pilsonīt, klausieties!”. Un tad jau stacijā ziņo, ka mātei, kurai pazudis bērns, ierasties pie tādas un tādas bagāžas un saņemt bērnu. Tādi uztraukumi mums bija. Tad mēs braucām tālāk, ceļš bija grūts. Pēc tam četras diennaktis mēs braucām ar vilcienu no Novosibirskas līdz Maskavai. Un tad tie tuneļi visi garie. Interesanti un skaisti likās, bet arī nogurdinoši.

Atbraucām mēs mājās 1957. gadā. Vecāmāte sagaidīja mūs. Pirmais –„Gaidiņ! Parunāsim!” Un es saku: “Parunāsim!” Un tad viņa saprata, ka man, paldies Dievam, viss kārtībā, ka valodu es saprotu, runāt es varu un māku, viss ir normāli. Viņa aizveda mūs uz savām mājām. Atbraucot mājās, man vēl bija sava gultiņa, kura toreiz tika nopirkta man. Mana vecāmamma, otrajā dienā uzzinot, ka mammu ir izsūtījuši, aizbrauca un savāca manu gultiņu un kāzās dāvinātus traukus. Pāris šķīvju ir palikuši piemiņai no mammas. Savā gultiņā es gulēju diezgan ilgi, jo tā bija izlaižama dzelzs gultiņa. Daudz jau neko vecāmamma nedabūja, jo mantas bija paņēmuši “labi” cilvēki. Tēvu jau nebija par ko izsūtīt. Viņam bija 80 pūrvietas zemes un meža, bet viņš jau tai laikā to bija atdevis visu valstij un viņš pats strādāja mežniecībā, bija darba ņēmējs. Sarakstos viņš bija iekļauts. Viņi jau nebija tik turīgi. Mājās bija labas koka mēbeles. Viņiem bija viens ganiņš, kas pa vasaru strādāja. Tā tēvs ar brāli saimniekoja. Brālis nomira, viss palika tēvam.

L.P. Kad atgriezāties, jūs iesākāt skolas gaitas jau 2. klasītē?

Nē. Kad mēs atbraucām uz Matkuli pie vecāsmammas, tad mamma un tēvs sāka meklēt darbu. Viņi atrada darbu Tukuma rajona Svarē. Mamma aizgāja par veikalnieci strādāt. Vienā vecā muižā vienā galā viņai iedeva dzīvoklīti un tad tuvākā skola bija Pūres septiņgadīgā skola Tukuma rajonā (tad vēl bija Kandavas rajons). Viņa aizgāja pie direktora un sāka runāt. Direktors tai laikā bija Kampars Indulis. Man tomēr tā latviešu valodas gramatika nekāda labā nebija. Mamma un direktors nosprieda, ka tas viens gadiņš nespēlēs sevišķu lomu, un lai tad es sāku ar 1. klasīti. Tā 1957./1958. mācību gadu sāku Pūrē. Mācībās man gāja normāli, labi. Skolu pabeidzu 1965. gadā. Pūrē skolā bija salidojums, bija ļoti skaisti, satikāmies vēl.

L.P. Un pēc pamatskolas vidusskola. Kādas vidusskolas gaitas?

Vidusskola Tukumā, un pēc tam es agri apprecējos. 18 gados es jau apprecējos. 19 gados man piedzima bērniņš, tad es strādāju Tukumā. Strādāju Sadzīves pakalpojumu kombinātos, apavu ateljē, esmu apavu virsu šuvēja. Par apavu virsu šuvēju strādāju pie individuāliem pasūtījumiem, man ir 5. kategorija. Man ir 3 meitas, 11 mazbērni. Meitas sauc Diāna, Ina un Alla. Vecākai meitai ir 3 bērni - Dāvids, Vera un Andrejs. Inai ir 4 pašas un 1 vīra bērns. Vecākais dēls Vācijā strādā, citi vēl mācās. Jaunākai meitai ir 3 puiši. Man darba ir daudz un darīšanu ir daudz. Šogad bija ļoti daudz izlaidumu, jo Mārupes vidusskolu beidza Veriņa. Man visas trīs meitas vienā gadā uzdāvināja 3 mazbērnus. Visas bija stāvoklī. Un šogad viņi beidza 9. klasi. Mazmeita Vikiņa beidza P. Jurjāna mūzikas skolu, tur bija izlaidums. Viens mazdēls būs par stila mēbeļu izgatavotāju, iestājās Rīgas Mākslas un Mēdiju tehnikumā. Viens mazdēls mācās par auto elektriķi. Mazmeita, kura beidza P. Jurjāna mūzikas skolu, aizgāja mācīties uz 6. vidusskolu, vidusskolu ar mūzikas novirzienu, jo viņa beidza koru klasi, labi dzied. Pats mazākais mazbērns mācās Dārziņos, šogad pirmo gadu sāk pūst fagotu. Vēl viena mazmeita oboju pūš. Viens mazdēls iet futbola skolā, tagad mācās 5. klasītē, nodarbojas ļoti cītīgi ar futbolu. Tās braukšanas un iešanas ir daudz, oma visur dodas līdzi un ir klāt. Man bija 48 gadi, kad es paliku atraitne, mans vīrs nomira.

L.P. Vai Jūs tuvumā dzīvojat? Vai ar bērniem dzīvojat kopā?

Nē. Vecākā meita dzīvo Mārupē. Viena meita dzīvo Imantā-1, otra Imantā-3 un es Imantā-5. Es dzīvoju ar brāli, jo brāli 14 gadu vecumā notrieca mašīna un viena ķermeņa puse viņam ir dragāta, roka nekustās, jo atslēgas kauls bija lūzis, tas spieda uz nerva. Iztaisīja operāciju, bet roka neatdzīvojās. Kad nomira mammīte, es aizgāju dzīvot pie brāļa. Viņam ir jāpalīdz. Tā viņš toreiz pazuda, tad viņš mācījās mūzikas skolā Tukumā un, braucot mājās vienreiz, neiekāpa pareizā autobusā un aizbrauca uz Kuldīgu. Nakts laikā viņš pazuda (brālim 11-12 gadi). Trešais gadījums - sabrauca piedzēries šoferis.

L.P. Kāds Jūsu vaļasprieks?

Ļoti daudz agrāk es nodarbojos ar rokdarbiem, man ļoti patīk adīt, tamborēt. Bet par cik, vienai rokai ir operēts karpālais kanāls, otra roka arī sāk sāpēt, nepieciešamas procedūras, tad palasu, mīklas minu, krustvārdu mīklas patīk minēt, eju nūjot. Es jau pagājušo, aizpagājušo gadu aktīvi nūjoju, šogad esmu noslinkojusi. Jaunākajai meitai bija smaga operācija mugurā. Jāpalīdz nebija, bet tīri tā psiholoģiski nevarēju saņemties, kaut gan kādreiz Anniņmuižas parka visas taciņas izstaigāju. Nūjošanas pareizo tehniku zinu. Nūjot ir ļoti patīkami, domāšanā var iegrimt, var izdomāt visu, kā pa to dzīvīti ir gājis.

L.P. Liels prieks par mazbērniem, visiem tas ir vislabākais!

Jā, galvenais. Un pārdzīvojumi. Domāju, bērni ir lieli, ko nu vairs, dzīvo priekš sevis, bet man nesanāk tā dzīvošana priekš sevis. Viņi piezvana un vajag, un “Omīt, vai tu atbrauksi, vai tu būsi?”. Tad ir koncerti, mači, jāaiziet, jāapskatās. Tas viss ir interesanti, uz teātri jāaiziet. Ir tā, ka mēs visi sarosāmies un izbraucam reizi vasarā visas 3 ģimenītes kopā ar visiem mazbērniem. Nu jau bērni paliek lieli, bet tik un tā izstaigājam gan takas, gan aizbraucam uz Lietuvu, vai tepat pa Latviju izbraucam. Lai būtu tā kopības sajūta. Es cenšos tos bērnus turēt kopā, lai, galvenais, mazbērni jūt, ka viņiem ir māsīcas un brālēni, jo ir grūti, ja tu esi viens ģimenē. Lai viņi viens par otru pārdzīvotu.

L.P. Vai Jūs mazbērniem par sevi esat stāstījusi?

Jā, mazbērni zina, un es stāstu - mūsu laikos tā bija, mūsu laikos mēs Pūrē nesām malku skolā uz 2.stāvu, meitenes arī, bet jūs pat nevarat grīdu uzslaucīt skolā. Nav atļauts jums. Tā bija, bērni bija pieradināti pie darba, bet tagad bērns nedrīkst neko. Toties mājās liekam bērniem strādāt. Žēl, ka bērniem nav tie lauki, nav vecāsmammas, pie kā aizbraukt. Tas ir skaisti laukos būt pie dabas. Nu tāds mans stāsts.

L.P. Tuvojas Latvijas simtgade. Kāds vēlējums Jums būtu Latvijai, varbūt sev, savai ģimenei?

Latvijai es varu novēlēt, lai paliek vieglāk mums dzīvot, lai mums par nākotni būtu drošība. Mazbērni mācās, bet mēs nezinām, vai viņiem darbs būs. Ar to cerību jau jādzīvo, ka būs viss labi. Galvenais jau ir, lai mums būtu normāla nākotne, un lai nebūtu nekādi nepatīkami starpgadījumi, brīži. Un, lai būtu sapratne, mīlestība, lai vairāk cilvēki smaidītu, lai būtu apmierināti, tas negatīvisms lai aiziet prom.

Intervēja: Laimdota Podze

 

Jānis Alsbergs
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā.

Esmu dzimis Omskas apgabalā, jo mani vecāki bija izsūtīti. Abi vecāki ir no Dundagas puses, bet savā starpā vēl nebija pazīstami. Tēvs, Zigmunds Alsbergs (dzimis 1927. gadā, dzīvoja desmit kilometrus uz Talsu pusi un mamma, Silvija - Lankovska, dzimusi 1923. gadā, desmit kilometrus uz jūras pusi. Abām ģimenēm bija savas saimniecības, strādāja, it kā nevienu netraucēja, bet pienāca 1949. gads un viņus izsūtīja kopā ar savām ģimenēm.

Mamma tika stāstījusi, sarunās es nepiedalījos, jo piedzimu tikai Omskā. Viņa atceras, ka dažādi cilvēki bijuši. Viens krievu zaldātiņš ar automātu pie sāna teicis: ‘’No gultas maisa, lai salmus izberot uz grīdas.’’ Mammai pat prātā nevarēja ienākt, kā salmus uz grīdas, grīda kopta un tīra. Zaldātiņš uzstāja: ‘’Kas tur, ber tik ārā!’’ Viņi aizgājuši uz šķūni, lai izbērtu. Zaldātiņš mudinājis: ‘’Беги, беги! Es šaušu gaisā.’’ Mamma padomājusi, ko viņa viena pati, jauns skuķis, kur viņa bēgs, kur glābsies, un palika turpat. Ģimenē vēl bija: mātes tēvs - Teodors Lankovskis, mātes brālis - Arvīds Lankovskis, brāļa sieva - Vilma Lankovska un visiem iekšējā ticība, gan attapsies. Ja sūtīs, tad arī līdz robežai, gan pretim būs kāds lielais priekšnieks, redzēs, kas notiek, un atcels visu izsūtīšanu.

Atceros to momentu, ka mammas brāļa sieva, kura bija profesionāla šuvēja, bija sapelnījusi lielo spoguli, to līdzi paņemt nevarēja. Bijusi arī laba šujmašīna – to paņēmusi līdzi, bet spoguli sasitusi. Mamma teikusi: ‘’Ko tu dari, mūs atvedīs atpakaļ pēc pāris dienām!’’ Māsa: ’’Nē, es krieviem šo spoguli negribu atstāt.’’

Māte un tēvs sapazinās Sibīrijā: Omskas apgabala, Maskaļenku rajona, Novocaricinas ciemā, kolhozā ‘’Sarkanā Sibīrija’’. Viņi apprecējās, un 1955. gada 24. jūnijā es piedzimu. Man bija ieplānots vārds Arvīds, tā kā piedzimu Jāņos, citas izvēles nebija un tiku nosaukts par Jāni. Esmu apmierināts. Kad biju mazāks puika, tad tās dāvanas, bet tagad nopietni – jubileju mazāk un viss pie vienas reizes.

P.B. Kur jūs dzīvojāt?

Atceros ciematiņu, kad no turienes jau braucām prom, man pāri trīs gadiem, atceros mājiņas. Vecāki stāstīja par pirmajiem gadiem, kā sabraukuši no vairākiem kolhoziem priekšnieki kā uz sadales punktiem. Katrs paņēmis savu ģimeni, ratos iejūgti buļļi un izmitinājuši pie krievu ģimenēm. Sākumā neuzticīgi skatījušies uz latviešiem, pamazām redzējuši, ka atbraukušie normāli cilvēki un palēnām iedzīvojušies. Manai ģimenei vieglāk bija varbūt tādēļ, ka visi bija darbspējīgā vecumā, nebija ne mazu bērnu, ne vecīšu. Tēvs bija mehanizators – strādāja uz traktora, uz kombaina. Mammas brāļa sieva bija šuvēja un līdzi šujmašīna, tad uzreiz parādījās pelnīšanas iespējas. Laika gaitā pie kolhoza tika dibināts ateljē un viņa kļuva par darba vadītāju, arī mamma aizgāja tur darbā. Atceros fotogrāfiju, kur viss kolektīvs un uz galda karodziņš: sociālistiskā darba uzvarētājs. Tā ģimene palēnām iedzīvojās, tēvs pat nopirka mocīti, ko vēlāk atveda uz Latviju. Mamma atveda šujmašīnu, tādu stacionāru. Beigās jau pašiem bija sava māja. Problēma esot bijusi ar kokmateriāliem, neiespējami tuvumā dabūt kokmateriālus – tad nu vairāk cēla no māliem, no govs mēsliem. Tuvumā mežu nebija, veda, bet cik tad varēja atvest.

P.B. Vai jūs visi atgriezāties mājās?

Palika tur tēva tēvs, Krišs Alsbergs. Viņš bija nopietni slims, pie ārsta tikt nevarēja. Pat pie zobārsta. Lai aizbrauktu uz Maskaļenkiem, bija jāprasa komandanta atļauja un tad tikai ar lielām grūtībām. Tēvam sāpēja viens zobs, tas noteikti jārauj, bet to otru, kas tik dikti vēl nesāpēja, arī lai rauj. Kas zina, kad nākošreiz varēs tikt pie zobārsta. Sibīrijā palika guļot vectēvs un mazais brālītis, kurš piedzima un visai drīz nomira. Viņus apraka vienā kapā, tā teica: ‘’Lai vectēvs auklē savu mazbērnu.’’. Viņi divatā arī palika, pārējie atgriezās.

P.B. Kādā valodā runāji trīs gadu vecumā?

Atceros, tur bija stepe un ciemata galā sagrūsta tāda kaudzīte, aiz tās cieminieki laida ganos savus lopus. Es uzkāpu kalniņā, uz tās kaudzītes, noteikti jau mamma bija iemācījusi un raudzījos, kad no stepes tuvojās ganāmpulks. Skrēju pa ielu, viena iela jau tikai bija un bļāvu: ‘’Коровы идут! Коровы идут!’’ Runājot par valodām, Dundagas pusē maz kas zināja krievu, bet manas mātes tēvs, mans vectēvs bija dienējis cara armijā, 1.Pasaules kara laikā, un no turienes viņš valodu bija samācījies. Tas ļoti palīdzēja. Man vēl tagad atmiņā vectēva stāstījums: ‘’Год рождения’’, pats atbild: “Одна тысяча восемьсот девенносто первый”, un to viņš regulāri savos stāstos stāstīja. Tas man atmiņā labi saglabājies.

Atgriezāmies Latvijā, sākumā pie radiem uz Dobeli. Tikai tēvs ar māti runāja, tad jau nebija vērts braukt uz Latviju, ja netiek savās mājās. Vienu dienu uzkāpuši uz sava āzīša (tā viņi sauca motociklu) un aizbraukuši uz Dundagu skatīt, kas tur notiekas. Tēva māja bija pārvesta uz tuvāko ciematu, un tajā izveidots ciemata klubs. Lielās mājas vietā tikai pamati palikuši. Mammas māja praktiski nopostīta. Istabā līdz palodzēm bērti kartupeļi glabāšanai, kur mamma pirms izvešanas vēl negribēja siena maisu izbērt, kas jau bija sapuvuši, un tā māja ar sapuvušajiem kartupeļiem bija stāvējusi. Tā kā ģimenei nebija kur dzīvot, viņi īrēja kādu istabiņu, kur varēja dabūt, jo cilvēki īsti negribēja pieņemt. Mēs bijām pieci cilvēki: tēvs, māte, es, tēva mamma Emīlija un mātes tēvs Teodors. Grūti bija atrast darbu, tēvs iestājās sīrupa fabrikā par kurinātāju, mamma kolhozā. Vairākas reizes tikām mainījuši dzīvesvietas.

Atceros, māte stāstīja, ka mājas saimniece neesot ļāvusi viņai mazgāt grīdas ar ūdeni, neesot ko grīdas pūdēt. Māte aptinusi spaiņa rokturi ar lupatu un naktī pa kluso izmazgājusi. Tāpat vajadzēja vietu, kur cūciņu, kur gotiņu turēt. Grūti atrast tādu vietu. 1959. gadā tēvs no savas darbavietas dabūja dzīvokli tādā švakā, nolaistā mājā – viena istaba, virtuve un diezgan liels neapkurināms pieliekamais. 1959. gadā piedzima mana māsa Vija. Tad mēs seši cilvēki – tēvs, māte un mēs bērni istabā, vecāmāte virtuvē un vecaistēvs pieliekamajā. Vēlāk atbrīvojās vēl viens dzīvoklis, un vecaistēvs un vecāmāte aizgāja dzīvot uz turieni. Tikai 1970. gadā tikām pie normāla dzīvokļa turpat Dundagā. Bija jācīnās.

P.B. Vai vecāki savās mājās runāja par piedzīvoto Sibīrijā?

Ļoti minimāli, centās izvairīties, es pat īsti nesapratu kamdēļ esmu dzimis Omskā. Ilgus gadus neko nezināju. Kad paaugos un paliku gudrāks, sāku pats domāt. Skola Dundagā, abi ar māsu pabeidzām vidusskolu, katrs savā laikā iestājāmies Rīgas Politehniskajā institūtā. Tēvs un māte palika dzīvot Dundagā. Māte, ļoti stipra, savos 88 gados rokot dārzu, vēl salauza lāpstu. Mums teica, lai atvedot kārtīgu lāpstu, ko ar štruntiem te rakt! Arī mātei lauku darbi sāka palikt par smagu. Māsa dzīvo Siguldā un māti paņēma pie sevis. Viņa godam nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem.

P.B. Kādu psiholoģisku ietekmi uz tevi atstāja Sibīrijas gadi?

Domāju, ka tomēr nē. Vidusskolā man neviens nekur nepārmeta, Dundagā vispār krievu nav, pa visu pagastu kādi divi. Pats jau biju gandrīz aizmirsis krievu valodu. Pamatskolas pirmajā klasē mācoties, to atcerējos, tā neko. Vienīgais varbūt darbā, kadru daļas priekšnieks, bijušais pulkvedis. Nevaru teikt, ka tas mani traucēja, savu mūžu neesmu bijis partijā. Ar komjaunatni tā dīvaināk, stājoties institūtā, man piedāvāja iestāties komjaunatnē, es iestājos un aizmirsu par to. Nekur nepiedalījos un tā viss beidzās. Rīgas politehniskajā institūtā pabeidzu mašīnbūves mehānikas fakultāti, pēc sadales mani aizsūtīja uz ALFu, kara rūpnīcu, tur saprata, ka es neesmu īstais un man iedeva brīvo norīkojumu. Pats sameklēju meistara darbu pie ceļamkrāniem un biju pietiekoši gudrs, lai daudz nerunātu, tikai skatījos un mācījos. Lēnām virzījos uz augšu. Darbā, Rīgā celtniecības pārvaldē, krievu kolektīvs un piebremzēja tas, ka biju Sibīrijā. Dažādi ir gājis līdz 1989. gadam.

P.B. Kāda būtu izveidojusies ģimenes dzīve, ja nebūtu izsūtījuma?

Pilnīgi savādāka. Es nebūtu dzimis un nebūtu mani vecāki. Viņi dzīvoja katrs savā pusē, katram sava saimniecība. Tēvam Kubalu – Dinsbergas skola, mammai Kaļķu pamatskola. Četras klases un vairāk nekādā skolā nemācījās Mans māsas dēls, kad uzsāka iet skolā un visi tikai runāja, cik daudz tagad būs jāmācās. Viņš tā nopietni teicis: “Bet Ome ir gājusi skolā tikai četrus gadus un viņa visu zina, un viņai vienmēr ir nauda.”

P.B. Kā mēs sagaidīsim Latvijas simtgadi?

Kā nu kurš, citiem tie būs svētki, citiem tie būs vienaldzīgi. Man tie būs svētki. Nezinu, kā tie būtu jāatzīmē, vismaz sirdī lieli svētki.

Intervēja: Pārsla Bišofa

Citi raksti

Projekti

Pieredze, kas uzkrāta vēl nesenā pagātnē, lieti noder šodien un būs vajadzīga nākamajām paaudzēm.

Lasīt vairāk...


Darbības nodrošināšanas izdevumu apmaksa 2018.gadā un pasākuma sociālās integrācijas jomā izdevumu apmaksa 2018.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Daugavpils

Izvešana notika caur trijām Latvijas robežstacijām

Lasīt vairāk...


Aleksandrs Karpovs

Aleksandra redzamākie darbi ir politiski zīmējumi, kuros autors pauž kritisku attieksmi pret sociālo netaisnību

Lasīt vairāk...


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

Pamatbudžeta apakšprogramma „Dotācijas reliģiskajām organizācijām, biedrībām un nodibinājumiem"

Intervijas un atmiņu stāsti

<


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

Pamatbudžeta apakšprogramma „Dotācijas reliģiskajām organizācijām, biedrībām un nodibinājumiem"

"Kurzemes katla žņaugos"

Lasīt vairāk...


Darbības nodrošināšanas izdevumu apmaksa 2017.gadā un pasākuma Dzīvesstāstu atmiņu krājuma ,,Atmiņu vijums", valsts svētku sarīkojuma un atceres dienu pasākumu, kā arī Ziemassvētku sarīkojumu izdevumu apmaksa 2017. gadā.

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums "Atmiņu vijums", valsts svētku sarīkojumu un atceres dienu pasākumu, kā arī Ziemassvētku sarīkojuma organizēšana 2016.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Torņakalns - traģisko notikumu liecinieks

2016. gada valsts budžeta programma 12.00.00 „Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem”: Kurzemes rajona Politiski represēto klubs - vēsturisko liecību fiksēšanas aparatūras iegāde un ekspozīcijas organizēšana.

Lasīt vairāk...


Notikumi, kas risinājās 2. pasaules kara beigās, to attīstības gaita

2016. gada valsts budžeta programma 12.00.00 „Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem”: Kurzemes rajona Politiski represēto klubs - vēsturisko liecību fiksēšanas aparatūras iegāde un ekspozīcijas organizēšana.

Lasīt vairāk...


Kurzemes rajona Politiski represēto klubs - vēsturisko liecību fiksēšanas aparatūras iegāde un ekspozīcijas organizēšana. (2016.gads)

Valsts budžeta programma 12.00.00 "Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem"

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums "Atmiņu vijums", piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2015.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums, piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2014.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Kad satiekas paaudzes (2013.gads)

Projektu līdzfinansē Latvijas kopienu iniciatīvu fonds

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums, piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2013.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Kad satiekas paaudzes (2013.gads)

Prjektu līdzfinansē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums, piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2012.gadā.

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Stāstu krājums "Atmiņu vijums". Valsts svētku un atceres dienu pasākumi. Ziemassvētku sarīkojums. (2011.gads)

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums "Atmiņu vijums" (2011.gads)

Projektu līdzfinansē Latvijas kopienu iniciatīvu fonds

Lasīt vairāk...


Stāstu krājums "Atmiņu vijums" (2011.gads)

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: