Jāņa Alsberga atmiņas


Jāņa Alsberga atmiņas
Stāsti

Jānis Alsbergs
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā.

Esmu dzimis Omskas apgabalā, jo mani vecāki bija izsūtīti. Abi vecāki ir no Dundagas puses, bet savā starpā vēl nebija pazīstami. Tēvs, Zigmunds Alsbergs (dzimis 1927. gadā, dzīvoja desmit kilometrus uz Talsu pusi un mamma, Silvija - Lankovska, dzimusi 1923. gadā, desmit kilometrus uz jūras pusi. Abām ģimenēm bija savas saimniecības, strādāja, it kā nevienu netraucēja, bet pienāca 1949. gads un viņus izsūtīja kopā ar savām ģimenēm.

Mamma tika stāstījusi, sarunās es nepiedalījos, jo piedzimu tikai Omskā. Viņa atceras, ka dažādi cilvēki bijuši. Viens krievu zaldātiņš ar automātu pie sāna teicis: ‘’No gultas maisa, lai salmus izberot uz grīdas.’’ Mammai pat prātā nevarēja ienākt, kā salmus uz grīdas, grīda kopta un tīra. Zaldātiņš uzstāja: ‘’Kas tur, ber tik ārā!’’ Viņi aizgājuši uz šķūni, lai izbērtu. Zaldātiņš mudinājis: ‘’Беги, беги! Es šaušu gaisā.’’ Mamma padomājusi, ko viņa viena pati, jauns skuķis, kur viņa bēgs, kur glābsies, un palika turpat. Ģimenē vēl bija: mātes tēvs - Teodors Lankovskis, mātes brālis - Arvīds Lankovskis, brāļa sieva - Vilma Lankovska un visiem iekšējā ticība, gan attapsies. Ja sūtīs, tad arī līdz robežai, gan pretim būs kāds lielais priekšnieks, redzēs, kas notiek, un atcels visu izsūtīšanu.

Atceros to momentu, ka mammas brāļa sieva, kura bija profesionāla šuvēja, bija sapelnījusi lielo spoguli, to līdzi paņemt nevarēja. Bijusi arī laba šujmašīna – to paņēmusi līdzi, bet spoguli sasitusi. Mamma teikusi: ‘’Ko tu dari, mūs atvedīs atpakaļ pēc pāris dienām!’’ Māsa: ’’Nē, es krieviem šo spoguli negribu atstāt.’’

Māte un tēvs sapazinās Sibīrijā: Omskas apgabala, Maskaļenku rajona, Novocaricinas ciemā, kolhozā ‘’Sarkanā Sibīrija’’. Viņi apprecējās, un 1955. gada 24. jūnijā es piedzimu. Man bija ieplānots vārds Arvīds, tā kā piedzimu Jāņos, citas izvēles nebija un tiku nosaukts par Jāni. Esmu apmierināts. Kad biju mazāks puika, tad tās dāvanas, bet tagad nopietni – jubileju mazāk un viss pie vienas reizes.

P.B. Kur jūs dzīvojāt?

Atceros ciematiņu, kad no turienes jau braucām prom, man pāri trīs gadiem, atceros mājiņas. Vecāki stāstīja par pirmajiem gadiem, kā sabraukuši no vairākiem kolhoziem priekšnieki kā uz sadales punktiem. Katrs paņēmis savu ģimeni, ratos iejūgti buļļi un izmitinājuši pie krievu ģimenēm. Sākumā neuzticīgi skatījušies uz latviešiem, pamazām redzējuši, ka atbraukušie normāli cilvēki un palēnām iedzīvojušies. Manai ģimenei vieglāk bija varbūt tādēļ, ka visi bija darbspējīgā vecumā, nebija ne mazu bērnu, ne vecīšu. Tēvs bija mehanizators – strādāja uz traktora, uz kombaina. Mammas brāļa sieva bija šuvēja un līdzi šujmašīna, tad uzreiz parādījās pelnīšanas iespējas. Laika gaitā pie kolhoza tika dibināts ateljē un viņa kļuva par darba vadītāju, arī mamma aizgāja tur darbā. Atceros fotogrāfiju, kur viss kolektīvs un uz galda karodziņš: sociālistiskā darba uzvarētājs. Tā ģimene palēnām iedzīvojās, tēvs pat nopirka mocīti, ko vēlāk atveda uz Latviju. Mamma atveda šujmašīnu, tādu stacionāru. Beigās jau pašiem bija sava māja. Problēma esot bijusi ar kokmateriāliem, neiespējami tuvumā dabūt kokmateriālus – tad nu vairāk cēla no māliem, no govs mēsliem. Tuvumā mežu nebija, veda, bet cik tad varēja atvest.

P.B. Vai jūs visi atgriezāties mājās?

Palika tur tēva tēvs, Krišs Alsbergs. Viņš bija nopietni slims, pie ārsta tikt nevarēja. Pat pie zobārsta. Lai aizbrauktu uz Maskaļenkiem, bija jāprasa komandanta atļauja un tad tikai ar lielām grūtībām. Tēvam sāpēja viens zobs, tas noteikti jārauj, bet to otru, kas tik dikti vēl nesāpēja, arī lai rauj. Kas zina, kad nākošreiz varēs tikt pie zobārsta. Sibīrijā palika guļot vectēvs un mazais brālītis, kurš piedzima un visai drīz nomira. Viņus apraka vienā kapā, tā teica: ‘’Lai vectēvs auklē savu mazbērnu.’’. Viņi divatā arī palika, pārējie atgriezās.

P.B. Kādā valodā runāji trīs gadu vecumā?

Atceros, tur bija stepe un ciemata galā sagrūsta tāda kaudzīte, aiz tās cieminieki laida ganos savus lopus. Es uzkāpu kalniņā, uz tās kaudzītes, noteikti jau mamma bija iemācījusi un raudzījos, kad no stepes tuvojās ganāmpulks. Skrēju pa ielu, viena iela jau tikai bija un bļāvu: ‘’Коровы идут! Коровы идут!’’ Runājot par valodām, Dundagas pusē maz kas zināja krievu, bet manas mātes tēvs, mans vectēvs bija dienējis cara armijā, 1.Pasaules kara laikā, un no turienes viņš valodu bija samācījies. Tas ļoti palīdzēja. Man vēl tagad atmiņā vectēva stāstījums: ‘’Год рождения’’, pats atbild: “Одна тысяча восемьсот девенносто первый”, un to viņš regulāri savos stāstos stāstīja. Tas man atmiņā labi saglabājies.

Atgriezāmies Latvijā, sākumā pie radiem uz Dobeli. Tikai tēvs ar māti runāja, tad jau nebija vērts braukt uz Latviju, ja netiek savās mājās. Vienu dienu uzkāpuši uz sava āzīša (tā viņi sauca motociklu) un aizbraukuši uz Dundagu skatīt, kas tur notiekas. Tēva māja bija pārvesta uz tuvāko ciematu, un tajā izveidots ciemata klubs. Lielās mājas vietā tikai pamati palikuši. Mammas māja praktiski nopostīta. Istabā līdz palodzēm bērti kartupeļi glabāšanai, kur mamma pirms izvešanas vēl negribēja siena maisu izbērt, kas jau bija sapuvuši, un tā māja ar sapuvušajiem kartupeļiem bija stāvējusi. Tā kā ģimenei nebija kur dzīvot, viņi īrēja kādu istabiņu, kur varēja dabūt, jo cilvēki īsti negribēja pieņemt. Mēs bijām pieci cilvēki: tēvs, māte, es, tēva mamma Emīlija un mātes tēvs Teodors. Grūti bija atrast darbu, tēvs iestājās sīrupa fabrikā par kurinātāju, mamma kolhozā. Vairākas reizes tikām mainījuši dzīvesvietas.

Atceros, māte stāstīja, ka mājas saimniece neesot ļāvusi viņai mazgāt grīdas ar ūdeni, neesot ko grīdas pūdēt. Māte aptinusi spaiņa rokturi ar lupatu un naktī pa kluso izmazgājusi. Tāpat vajadzēja vietu, kur cūciņu, kur gotiņu turēt. Grūti atrast tādu vietu. 1959. gadā tēvs no savas darbavietas dabūja dzīvokli tādā švakā, nolaistā mājā – viena istaba, virtuve un diezgan liels neapkurināms pieliekamais. 1959. gadā piedzima mana māsa Vija. Tad mēs seši cilvēki – tēvs, māte un mēs bērni istabā, vecāmāte virtuvē un vecaistēvs pieliekamajā. Vēlāk atbrīvojās vēl viens dzīvoklis, un vecaistēvs un vecāmāte aizgāja dzīvot uz turieni. Tikai 1970. gadā tikām pie normāla dzīvokļa turpat Dundagā. Bija jācīnās.

P.B. Vai vecāki savās mājās runāja par piedzīvoto Sibīrijā?

Ļoti minimāli, centās izvairīties, es pat īsti nesapratu kamdēļ esmu dzimis Omskā. Ilgus gadus neko nezināju. Kad paaugos un paliku gudrāks, sāku pats domāt. Skola Dundagā, abi ar māsu pabeidzām vidusskolu, katrs savā laikā iestājāmies Rīgas Politehniskajā institūtā. Tēvs un māte palika dzīvot Dundagā. Māte, ļoti stipra, savos 88 gados rokot dārzu, vēl salauza lāpstu. Mums teica, lai atvedot kārtīgu lāpstu, ko ar štruntiem te rakt! Arī mātei lauku darbi sāka palikt par smagu. Māsa dzīvo Siguldā un māti paņēma pie sevis. Viņa godam nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem.

P.B. Kādu psiholoģisku ietekmi uz tevi atstāja Sibīrijas gadi?

Domāju, ka tomēr nē. Vidusskolā man neviens nekur nepārmeta, Dundagā vispār krievu nav, pa visu pagastu kādi divi. Pats jau biju gandrīz aizmirsis krievu valodu. Pamatskolas pirmajā klasē mācoties, to atcerējos, tā neko. Vienīgais varbūt darbā, kadru daļas priekšnieks, bijušais pulkvedis. Nevaru teikt, ka tas mani traucēja, savu mūžu neesmu bijis partijā. Ar komjaunatni tā dīvaināk, stājoties institūtā, man piedāvāja iestāties komjaunatnē, es iestājos un aizmirsu par to. Nekur nepiedalījos un tā viss beidzās. Rīgas politehniskajā institūtā pabeidzu mašīnbūves mehānikas fakultāti, pēc sadales mani aizsūtīja uz ALFu, kara rūpnīcu, tur saprata, ka es neesmu īstais un man iedeva brīvo norīkojumu. Pats sameklēju meistara darbu pie ceļamkrāniem un biju pietiekoši gudrs, lai daudz nerunātu, tikai skatījos un mācījos. Lēnām virzījos uz augšu. Darbā, Rīgā celtniecības pārvaldē, krievu kolektīvs un piebremzēja tas, ka biju Sibīrijā. Dažādi ir gājis līdz 1989. gadam.

P.B. Kāda būtu izveidojusies ģimenes dzīve, ja nebūtu izsūtījuma?

Pilnīgi savādāka. Es nebūtu dzimis un nebūtu mani vecāki. Viņi dzīvoja katrs savā pusē, katram sava saimniecība. Tēvam Kubalu – Dinsbergas skola, mammai Kaļķu pamatskola. Četras klases un vairāk nekādā skolā nemācījās Mans māsas dēls, kad uzsāka iet skolā un visi tikai runāja, cik daudz tagad būs jāmācās. Viņš tā nopietni teicis: “Bet Ome ir gājusi skolā tikai četrus gadus un viņa visu zina, un viņai vienmēr ir nauda.”

P.B. Kā mēs sagaidīsim Latvijas simtgadi?

Kā nu kurš, citiem tie būs svētki, citiem tie būs vienaldzīgi. Man tie būs svētki. Nezinu, kā tie būtu jāatzīmē, vismaz sirdī lieli svētki.

Intervēja: Pārsla Bišofa

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Lasīt vairāk...


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā

Lasīt vairāk...


Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo

Lasīt vairāk...


Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā

Lasīt vairāk...


Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā

<


  • Projektu līdzfinansē: