Aleksandra Grīnberga atmiņas


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija

Aleksandrs Grīnbergs
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā.

Esmu Aleksandrs Grīnbergs, no bērnības mani sauca īsāk - par Sandri. Mamma gribēja kaut ko latvisku, bet Krievijā…, lai nesapurgātu latviešu vārdus, tomēr ielika – Aleksandrs. Aleksandrs arī ir labs vārds.

Daudz jau neko neatceros no savas bērnības, tikai tādi uzplaiksnījumi. Esmu mammai prasījis apstiprinājumu savām atmiņām, un viņa brīnījās, ka es to atceros. Vecvecākus, kad atbraucām uz Latviju, tad tikai ieraudzīju. Vectēvs bija slims uz gultas, noaudzis ar bārdu, izskatījās pēc krieva. Viņi dzīvoja aiz Viļakas, Krievijā pie robežas. Laikam tāpēc arī vectēvu ar vecomammu neizsūtīja.

Esmu dzimis 1953. gadā, kad mamma (Nanija Baltmane) tika atbrīvota no apcietinājuma. Viņa ir piedalījusies Latvijas nacionālās jauniešu apvienības -  Viļakas grupā, kur bija … tie jaunieši, kas veda pārtiku uz mežu utt. Viņus ātri atmaskoja, kādu pusgadu bija darbojušies. Mammu pratināja čekā, tad Centrālcietumā kādu gadu. Vecmāmiņas māsa Almas tante, kuras dēls Laimonis Junga arī bija tajā grupā, bija paņēmusi advokātu dēlam un arī mammai. Viņam tomēr piesprieda 7 gadus, mammai - 7 gadus stingrā režīma nometnē un vēl 3 nometinājumā. Viņus notiesāja kā Dzimtenes nodevējus 1946. gada aprīlī.

P.B. Pastāsti par bērnību?

Piecus gadus es nodzīvoju Magadānas apgabalā Teņkinskas rajonā Ustj Omčugas (Усть Омчуг) ciemā. Tā neatceros ciematu, bet, skatoties bildēs - tādas divstāvu mājas, barakas veida mājas. Mēs dzīvojām tādā; krāsns uzbūvēta pa vidu, apkārt trīs mājas uz visām pusēm. Vienā pusē dzīvoja maiznieks, otrā pusē krieviete, kas arī bija izsūtīta, trešajā – mēs. Pēc atbrīvošanas tētis ar mammu nopirka tādu pusgatavu māju, apšuva – labi sataisīja. Pirmā atmiņa, ko es varu atcerēties, ka mani, kāds baltā halātā, ceļ augšā pie kaplodziņa. Loga rūtis aizsalušas ar leduspuķēm un mamma stāv lejā, ārpusē. Prasu mammai, vai tā bija? ‘’Kā tu to vari atcerēties, tev bija tikai daži mēneši, vēl gads nebija?” Tāds uzplaiksnījums, ka esmu slimnīcā bijis. Es esot izslimojis visas slimības, kas tajā laikā bija. Vēl atceros šādus momentus - sēžu istabā, stūrī, satuntuļots kaut kādā lakatā, blakus sasiets sainis, un istabā kaut kādi dūmi, kā kas…, tāds kā uztraukums, tad nu mēs skriesim pa laipām, tur kaut kāds ūdens un mēs skrienam. Prasīju mammai – tie ir dažādi gadījumi. Pirmajā – maiznieks otrā pusē bija pārkurinājis krāsni, cepis baigi daudz un sāka svilt starpsiena. To ātri nodzēsa. Bet par tām laipām – Kolimas upes pieteka – Detrina, tai strauji cēlās ūdens un viss tur noplūda.

Vēl atceros drausmīgas bailes – tētis (Kārlis Grīnbergs) strādāja uz buldozera, viņš bija nolicis buldozerista tiesības, tur ierīkoja zelta raktuvju vietas. Kā es tur nokļuvu, neatceros, vai nu mamma brāli gaidīja, vai tētis pats bija mani paņēmis līdzi. Varbūt tētim ēst nesām uz turieni, nezinu kādā sakarā, bet tētis mani uzcēla uz kāpurķēdēm – tas traktors rūc, rūkdams kratās un liekas, ka tās ķēdes sāks ripot. Kādas man bija bailes! Bet, kad iecēla kabīnē, tad vairs tik traki nē. Gribējās ātrāk tikt nost no traktora. Varu vēl pieminēt – bērnudārzā vispār es neesmu runājis, esot bijis tāds klusais, kaktiņā sēdējis. Tad vienos Ziemassvētkos, tomēr Jaunajā gadā, jo Ziemassvētku tur nebija, es mājā esot uzkāpis uz krēsliņa maza un noskaitījis „raz, dva, tri, četire, pjaķ – višel zaičik poguļaķ: pif, paf, oi, oi, oi umiraet zaičik moi!”– un lecis no krēsla lejā. Eglīte mums bija – slotas kātā saborēja caurumiņus un kalnu priedes zariņus salika iekšā – tādu eglīti uztaisīja tētis. Tāda eglīte mums bija pazīstama. Vēl viena atmiņa: kaut kur gājām pēc ūdens, precīzi neatceros – balta siena un tur ārā tā kā drāts..,riņķītis…, bleķītis… un, kad to visu pavilka, tad tecēja ūdens. Kad to iestūma atpakaļ sienā, tad ūdens pārstāja tecēt.

P.B. Kāda augu valsts tur bija?

Cik atceros… kalni … raktuves… tundra… sabērtas kaudzes no derīgajiem izrakteņiem. Mamma jau stāstīja – alva tāda melna un smaga – līdzīga zeltam, esot likuši maisos pa 50 kg, pats maisiņš ķirbja lielumā, pēc tam pašiem jāstiepj kalnā augšā.

Kad braucām no turienes projām 1958. gada beigās – ar autobusu līdz Magadanai, tad no Magadanas ar lidmašīnu uz Maskavu, un tad ar vilcienu. No lidmašīnas loga es atceros jūru. Vai tā bija Ohotskas jūra? Un tajā jūrā mazi, mazi rotaļu kuģīši.

Atgriežoties Latvijā, vispirms braucām uz manu vecvecāku mājām - Abrenes apriņķa, Purmales pagasta, Akmentiņu mājām, kādi 3-4 km aiz robežas - mamma tur gājusi ar kājām uz skolu. Atceros, ka bija kāds atbraucis pretī zirgu pajūgā uz staciju (tagadējā Nosovo), bija lietaina diena - rudens. Bija gada beigas, kad mēs atgriezāmies. Es gāju kājām zirgam līdzi, vietām dubļi… Kad iegājām mājā, tā likās tāda tumša, kaktā gulēja bārdains vecis – mans vectēvs, Roberts Baltmanis. Mani iecēla pie vecātēva gultā, viņš bija slims ar vēzi. Tā kā nebija bailes, bet ātrāk no gultas gribējās tikt āra. Tur nepalikām, jo paši vecāki gribēja Latvijā dzīvot. Mūs pieņēma vecmāmiņas māsa – Vilmas tante. Viņas vīrs bija mežzinis, netālu no Strenčiem, uz Ēveles pusi. Kādi 5 km no Strenčiem – meža vidū viena māja. Es atceros, tur ar brāli bieži gājām pretī tētim vai mammai. Tur bija tāds liels akmens, uz kura varēja apsēsties. Droši vien mums bija atļauts līdz turienei iet. Mums tāds teiciens bija – pie lielā “aknema” – no kā tas teiciens radās, īsti nezinu – varbūt brālis nevarēja izteikt, varbūt es. Pie lielā “aknema” mēs gaidījām.

Tajās mājās mēs brītiņu padzīvojām, kamēr tētis atrada darbu – Strenču MRS par atslēdznieku. Mamma iestājās Strenču vidusskolā neklātienē, vēlāk sāka strādāt par grāmatvedi. Pēc kāda laika mums iedeva dzīvokli jaunuszceltajā māja Trikātas ciema „Ūdriņos”. Tas laiks bija jauks, mēs tur bijām 7 puikas – uztaisījām volejbola, badmintona laukumus, nodarbojāmies ar kārtslēkšanu, augstlēkšanu, visādas lietas taisījām. Beidzu Strenču 8 gadīgo skolu, tur mācīja fotografēšanu, dejoju tautas dejas, modernās dejas, dziedāju korī, spēlēju pūtēju orķestrī. Mani pat pasauca spēlēt bērēs. Esmu diezgan daudz spēlējis un vīri godīgi sadalīja nopelnīto – es jutos lepns.

P.B. Kā Tev gāja skolā ar valodu?

Tas ir visinteresantākais. Mācījos labi, bet kad sākās krievu valoda laikam 3.klasē – es visu biju galīgi aizmirsis, vilkos uz trijniekiem. Atbraucot uz Latviju, dzīvojot latviskā vidē, biju pilnīgi aizmirsis krievu valodu, un kaut kā nepatika to mācīties. Vēlāk Rīgā jau iemācījos. Tāpat kā ar vācu valodu – skolotāja lika mācīties vārdiņus, likās, ka tā nu gan nebūs vajadzīga, bet vēlāk ar kori braucot, nokļuvu vācu ģimenē un sāku atcerēties, un sāku saprast. Tādu spilgtu atmiņu man nav. Varu pastāstīt pat to, ko man mamma stāstīja – diezgan daudz bija visu izbraukusi, kādus trīs gadus – dzelzceļu būvējusi, meža darbos strādājusi. Gadā, kad bija rīkojums sūtīt uz Magadanu visus politieslodzītos, iepriekš viņi Sibīrijā bija kopā ar kriminālajiem. Tiem nebija nekādas normas jāpilda, viņi vairāk sēdējuši un pīpējuši, nekā darbu darījuši. Pat apsargi baidījušies no viņiem, tikai „tautas nodevējus” likuši pie darba. Tās normas bija stingri jāizpilda. Pie meža darbiem – katram mājās bija jānes nastiņa ar žagariem – malciņai, ko kurināt. Tie „pārgājieni” līdz desmit kilometriem uz vienu pusi, uz otru pusi. Kad mammu atbrīvoja no apcietinājuma, pašiem bija jāmeklē darbs un katru mēnesi jāpiesakās komendantūrā. Viņas pirmā darbavieta - auklējusi bērnu cietuma uzraugam. Viņa sieva bijusi lādzīgs cilvēks, bet pats - tāds despots, bieži nācis piedzēries mājās. Viņš bija armijas cilvēks un mēģinājis mātei uzmākties. Es biju diezgan liels, kad viņa man to stāstīja. Māte bija pārdevusi citas ieslodzītās kurpes, un tā nauda bija jāaizsūta viņas mātei. Mamma bija tās kurpes pārdevusi, naudu ielikusi koferītī. Oficieris to naudu atradis viņas koferī - 200 rbļ. un apsūdzēja mammu, ka tā nauda ir viņam nozagta. Mātei nācās aiziet no tā darba.

Sievietei vienai grūti izdzīvot un viņa bija satikusi vienu baltvācieti, viņš gan bija precējies, bet visi jau bija parakstījušies, ka nometinājums ir uz mūžu. Tā viņi sagāja kopā un piedzimu es, bet viņi nebija apprecējušies. Kad viņam pienāca atbrīvojums, viņš aizbrauca.

Mamma 1955. gadā satika tēti, mums ir tāda fotogrāfija, kur latvieši svin Jāņus – tur kādi 20 cilvēki, arī tētis. Viņš man ir no Staiceles puses – vācu laikā bija iestājies par sargu – apsargāt noliktavas. Ko tāds jaunietis tajā laikā – neaizgāja mežā, bet par apsargu. Tajā laikā sāka veidot latviešu divīzijas un viņu automātiski ieskaita, jo viņš jau ir apsargos! Viņš arī Baltkrievijā izkarojās un vēlāk nonāca „Kurzemes katlā”. Pēc apcietinājuma viņš nokļuva Karēlijā uz būvēm, tur viņš krita no stalažām un salauza kāju, to nepareizi saaudzēja un kā invalīdu atbrīvoja. Viņš atgriezās dzimtajā pusē, un kaimiņi viņu nosūdzēja. Radinieki jau brīdināja – nepaliec te, atrodi vietu un būs miers, bet nē, palikšot tepat. Viņu otrreiz apcietināja un aizsūtīja uz Magadanu. Tā vecāki tur arī satikās.

Atbrīvojums nāca 1956. gada vasarā. Kāpēc viņi nebrauca atpakaļ? Pirmkārt, brālītis Aivars bija maziņš (dzimis 1956. gada 30. aprīlī), tam vajadzēja paaugties. Kaut kāda naudiņa arī vajadzīga, un tētim sāka dot 10% ziemeļu piemaksu. Zinu, ka uz mājām arī sūtīja naudu (vecvecākiem). Vasara tur bija divus mēnešus, bet kāpostus, redīsus un salātus audzēja – tikai latvieši sākuši visu audzēt un kaut ko darīt. Skatoties bildes, sāk likties, ka pats to visu esmu piedzīvojis.

Tas, krievu laiks… Vecāki man neko nestāstīja. Mammai ir bijušas vairākas dienasgrāmatas uzrakstītas. Tētis aizvedis uz mežu un visu noracis – tas ir nezināms un droši vien sapuvis.

Visu savu dzīves pieredzi ieguvu, atnākot uz Mākslas vidusskolu. Kā tur nokļuvu? Strenču skolā bija viena meitene, viņa pēdējā gadā atnāca uz Rīgu, mēs tā kā bišķi patikāmies, viņa man uzrakstīja vēstuli, ka Rīgā ir tāda Mākslas vidusskola, jo viņa bija mani vērojusi, ka es virpoju, ar koku strādāju. Viņa iedrošināja mēģināt tur iestāties. Braucam uz Rīgu, mamma man līdzi, aizejam uz vidusskolu - pēdējo dienu var iesniegt dokumentus. Ir bijuši sagatavošanas kursi – es nezinu, kas jādara. Iesniedzu dokumentus – rīt eksāmens. Matemātiku noliku uz 3, latviešu valodā viss kārtībā. Zīmēšanā – tur baigie uzstādījumi, čaļi baigi zīmē – cilindrus un vēl ko, es neko tādu nebiju zīmējis. Es novilku svītru – tas ir horizonts, tur kāds putns, tad priede…, laikam smuki iznāca – skatos atzīme - 4! Eksāmenu rezultātu paziņošana: lasu sarakstu, skatos – ir! Tiku iekšā, uzreiz arī kopmītni iedalīja, Lāčplēša ielā 5 (Mākslas akadēmijas kopmītnes). Visas mākslinieku ģimenes bija diezgan patriotiskas – gājām pie Čakstes pieminekļa, uz baznīcu Ziemassvētkos – jaunieši visādas trakulības darīja.

Mums Strenču skolā bija tāds ģeogrāfijas skolotājs, to es tikai vēlāk apjēdzu, ko viņš mums stāstīja, ka būs komunisms, un pats par to smējās. Stāsta mums un pats smaida. Visa klase stājās komjaunatnē, es mājās to stāstu un skatos - tētis tāds jocīgs paliek. Es arī iestājos tajā barā. Tikai pēc armijas (krievos) beidzu to komjaunatni. Nebija man tā apziņa. Lietišķajos (Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskola) - tur es sapratu. Beidzu koka mākslinieciskās apstrādes nodaļu kā kokgriezējs. Nekāds kokgriezējs jau neesmu. Ja gribi būt kokgriezējs, tad visu laiku, tāpat kā dziedātājam jādzied, tā kokgriezējam jāgriež. Man patīk visu laiku kaut ko darīt, nevaru mierā nosēdēt. Tagad, kad esmu pensijā, esmu tik ļoti aizņemts ar visādām lietām, nav laika vairs galīgi.

Vēl par okupācijas laiku. Kādos 13 vai 14 gados man bija jābrauc uz Valku, uz kara komisariātu un tur iztaujāja. Jūsu tēva māsa ir Amerikā? Uzreiz tas ir tā, ka esi nolikts kā otrās šķiras pilsonis. Brālis bija gudrāks, viņš visu noliedza. Tēva māsa Ernas tante visu laiku rakstīja un arī paciņas sūtīja. Viss jau bija kara un krievu okupācijas dēļ. Tas Baigais gads – tāpēc jau daudzi aizbrauca prom, kas varēja aizbraukt.

Dzīvē jāiet ar smaidu, kaut arī sevi nevari izmainīt. Sarežģītās situācijās nevajag iemaisīties, bet visu var atrisināt ar smaidu, gandrīz visur. Uzticies Dievam, un visu var atrisināt. Esmu piedzīvojis – ja uz mani kāds ar agresiju, es pretī ar smaidu un laipnu vārdu, un viss izbeidzas. Bet līdz tam ir jānonāk. Daudzi man saka: „Tu esi mierīgs”. Es neesmu mierīgs, tāpēc jau ir ar iekšām problēmas. Šodien man ir tāda sajūta, ka es daru to, kas man patīk.

P.B. Tavs Vēlējums sev un saviem tuvākajiem.

Latvisku Latviju. Cilvēkiem ir jātic un, ja mēs visi labās domās un ticībā dzīvosim un darīsim labas lietas, tad „atbrīvotāji” pamazām atbrīvosies no tā atbrīvošanas sindroma. Kaut arī lielai tautai to nevar atņemt, to pārākuma apziņu. Viņi visos laikos tādi ir bijuši. Vienkārši ar smaidu jādzīvo un pašam jārunā latviski, tas daudz ko dod. Ar lepnumu runāt latviski, tad jau arī būs.

Intervēja: Pārsla Bišofa

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Lasīt vairāk...


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā

<


Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo

Lasīt vairāk...


Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā

Lasīt vairāk...


Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: