Intas Bulēnas atmiņas


Intas Bulēnas atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija

Inta Bulēna
dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Kad atbraucu mājās, man bija seši gadi un no tā laika man sākās atmiņas. Dzīvokli, protams, mums neviens neatdeva. Vecāsmātes māsas vīram bija māja un viņi mums iedalīja mazu, mazu istabiņu – deviņi kvadrātmetri, tur iekšā bija plīts un tā mēs: māte Lūcija, vecāmāte un es dzīvojām. Kad apprecējos, turpat dzīvoja mani bērni un vīrs, dzīvojām pieci cilvēki. Māte iestājās dzīvokļu rindā, tā arī to nedabūja, tikai vēlāk mātei iedeva dzīvokli viņas darba vietā un mēs visi pārvācāmies uz turieni.

L.P. Zinu, ka Tavā ģimenē ne visi atbrauca uz Latviju, vai vari pastāstīt par cilvēkiem, kas palika Sibīrijā?

Jā, palika mans onkulis, mammas brālis Raimonds Bulēns. Viņš uzreiz nepalika Krasnojarskā, atgriezās Latvijā pēc mums, pēc pāris gadiem kopā ar ģimeni. Viņiem nebija kur dzīvot, pie mums viņi nevarēja tanī mazajā istabiņā un vairāk istabiņu mājā nebija. Arī darbu nedabūja – onkulis runāja latviski, bet viņa sieva Raisa nē, tur arī radās šī problēma. Viņi aizbrauca uz laukiem pie manas vecāsmātes māsas, viņas vīram bija māja, bet radās sadzīves grūtības. Mājas saimniekam nepatika Raimonda sieva Raisa, kura latviski nesaprata, un tā radās nesaprašanās. Viņiem nekas cits neatlika, ka braukt atpakaļ uz Krieviju. Viņi joprojām tur dzīvo – Krasnojarskā. Viņu ģimenē piedzima: dēls Sergejs (dzimis 1955. gadā), mazbērni – Andrejs (dzimis 1980. gadā) un Aleksandrs (dzimis 1982. gadā), un meita Tatjana (dzimusi 1964. gadā)., mazbērni – Konstantīns (dzimis 1985. gadā) un Danils (dzimis 1990. gadā). Onkulim Raimondam ir četri mazbērni. Raimondam (dzimis 1932. gadā.) tagad pāri astoņdesmit, jo viņš bija jaunākais dēls trīs bērnu ģimenē: Rūdolfs, Lūcija un Raimonds.

L.P. Kā tev izdevās padomju laikā viņus apciemot?

Oi! Braucu pie viņiem diezgan bieži, man bija tas darbs, es lidoju ar lidmašīnām un tajā laikā darbiniekiem, kas bija nostrādājuši vairāk kā pieci gadi, atvaļinājuma laikā, varēja izmantot brīvbiļeti. Es izmantoju to uz Krasnojarsku, vienreiz aizbraucu uz Turu. Mēs ar onkuli apciemojām Turu. Pilsētā nebija nekas daudz mainījies, tajā laikā tur vēl dzīvoja mans brālēns Sergejs ar sievu un abiem dēliem – Andreju un Aleksandru. Apciemojām arī divas ģimenītes, kas bija palikušas no izsūtījuma laikiem: vienu latviešu ģimenīti, kas tajā laikā jau bija pārkrievojušies - Harija ģimene, kurš bija apvainojusies uz tiem latviešiem, kas viņus izsūtīja un netaisījās braukt uz Latviju. Otra bija vienkārša krievu ģimene. Tā es pie viņiem lidoju katru gadu, dažreiz arī biežāk. Visiem lieli prieki, vienmēr paciemojos vienu dienu vai divas, kā sanāca. 1985. gadā beidzu strādāt lidostā, tuvojās pārmaiņu laiks, vairs nebija ‘’Aeroflota’’ un Latvijas līnijas nedeva brīvbiļetes.

L.P. Kāds iespaids par Turu ar pieauguša cilvēka acīm?

Vienu reizi es to Turu redzēju savām acīm, pieauguša cilvēka acīm. Lai kaut kādā veidā atcerētos to kā tur bija bērnībā – tas man neataust atmiņā. Man parādīja to māju, kur ir dzīvots, man tas neko neizteica, tāda tumša bilde.

Tura, kā jau mazpilsētiņa ar dēļu ieliņām (tagad galvenie ceļi ir noasfaltēti), 1985. gadā bija ar dēļu celiņiem. Tāda jocīga sajūta, kā aizbraucot uz ārzemēm. Viens veikaliņš, kultūras nams – nekas īpašs tur nebija. Rīga jau bija Rīga. Vienīgais, tie skaistie skati, tā upe, tie peldošie kuģīši, arī Ziemeļblāzmu redzēju – dabas skati brīnišķīgi. Viss pārējais – mājiņas, būdiņas tādas maziņas, tādas pašas palikušas, tādi mazi dārziņi. Lopus nekur neredzēju. Vistas, cūkas mājas sētas iekšpusē – viņi visu tur sētā iekšā.

Sarunājoties ar Raimondu – viens vārds latviski, viens krieviski, viņš jau centās runāt latviski, dažreiz aizmirstas vārds un tad vārds krieviski. Visi pārējie, protams, krieviski. Domāju, ka viņi nevienu vārdu nezina latviski – kad esmu aizbraukusi ciemos, tad jau lielie prieki un neviens nepiedomās, kādā valodā sarunāties. Tanī brīdī, kad satiecies, tā problēma nepastāv. Kāpēc tu latviski nerunā? Tad tu nedomā par to, jo ir prieks, ka esi saticies. Ja būtu iespēja, es vēlreiz aizbrauktu uz turieni. Noteikti aizbrauktu.

L.P. Kas Tevi tieši piesaista?

Es pat nezinu, kā latvieši saka – dzimtā zeme! Tā dzimšanas vieta tomēr iespaidu atstāj. Pat nezinu kāpēc, aizbraukt es aizbrauktu, dzīvot droši vien negribētu – kas to zina? Godīgi – nemāku pateikt. Aizbraukt uz dažām dienām, varbūt padzīvot nedēļu – labprāt. Kauč kas tomēr piesaista tai vietai. Ar savējiem, galvenokārt onkuli, sazinos reti – cik es pazvanu, tik arī ir. Viņš gaida, kad es piezvanīšu, tad pats ir priecīgs. Mēnesī reizi es pazvanu. Ar jaunajiem esam galīgi atsvešinājušies. Un tie mazie puikas tikai zina, ka radi ir Rīgā. Droši vien, ka viņiem nav interesanti, jo visi draugi ir tur, visa dzīve un skola ir tur. Māsīca Tatjana, pirms dēla piedzimšanas, ciemojās Rīgā. Viņai ļoti patika un no tiem priekiem viņa savu dēlu ieņēma Rīgā. Ar brālēnu Sergeju tā savādāk, tā aukstāk – viņš arī ir bijis Rīgā kopā ar tēvu. Varbūt viņš pārdzīvo, ka šeit ir labāk, varbūt trūkst līdzekļu, lai atbrauktu. Īsti nezinu. Arī man, ja nebūtu bijusi brīvbiļete, vai būtu aizbraukusi. Tajā laikā neviens uz garajiem reisiem negribēja lidot, sevišķi uz Krieviju. Krasnojarska bija iecienīta vieta, jo kad tur aizbrauca, iznāca vairākas brīvas dienas un varēja aizbraukt uz tiem ‘’Stabiem’’. Pilsētas pievārtē iecienīts dabas rezervāts ‘Столбы’, kur apskatāma kalnu taiga ar ciedru priedēm, balteglēm, kur atrodas daudzi skaisti klinšu veidojumi. Darba vietā bija citi darbinieki, kas agrāk Krasnojarskā bija dzīvojuši, vajadzēja arī viņiem dot šo iespēju.

Ja es tagad piespiestos un saņemtos, droši vien aizbrauktu – vienkārši satikt savējos, parunāties, apskatīties un to savu dzimto gaisu paelpot. Nesaprotu, ir kāds spēks, kas mani velk uz dzimto vietu. Droši vien. Kā latviešus velk uz Latviju, tā mani uz turieni, un tad iestāsies miers. Varbūt tas ir pienākums, es nezinu. Tas ir tāpat: tu zini, ka tev jāiet uz kapiem. Tev negribas, bet, kad esi aizgājis un apkopis savu kopiņu, tad ir miers un nav sirdsapziņas pārmetumu.

L.P. Ar kādām domām gaidi Latvijas simtgadi?

Gribētos, lai tā krāšņāk atzīmētu šos svētkus. Tie “tingel – tangeļi” Vecrīgā ir jau piegriezušies. Tās brīvās braukšanas pārpildītajos trolejbusos, autobusos, ne tu tiec iekšā, ne mājās tiec. Visur cilvēku masas, tas neiepriecina. Labāk mājās – pagatavošu labu kafiju, uztaisīšu kokteilīti un paskatīšos visu televizorā. Pati ne sevišķi gaidu. Latvija ir mātes dzimtā vieta, radu dzimtā vieta, mani velk uz Sibīriju, vismaz paskatīties. Būt tur un atbraukt atpakaļ, jo šeit esmu nokomplektējusies – man ir bērni, man ir mazbērni – visi manējie ir šeit. Tas ir tas pats kā brālēnam un māsīcai – bērni un mazbērni, viņi ir tur iedzīvojušies, es esmu šeit. Tā īpaši to simtgadi? Ar ko viņa atšķiras no 99 – ne ar ko. Paies tā simtgade un viss, būs nākošie divi simti. Gribētos, lai tie, kas ir pie teikšanas, uztaisa ko īpašu.

L.P. Ko tu novēlētu sev, saviem tuvākajiem?

Uzturēt dzīvesprieku, lai saņemtu sevi rokās un dzīvotu priekam, lai būtu mierīga dzīve un mīlestība visapkārt, lai cilvēki viens otru cienītu, lai nebūtu īgni.

Intervēja: Laimdota Podze

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

<


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā

Lasīt vairāk...


Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo

Lasīt vairāk...


Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā

Lasīt vairāk...


Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: