21.
jūlijs
2016

Atkalredzēšanās ar sūrās bērnības zemi


Dzintras Gekas ekspedīcijas brauciens.


Pārsla Bišofa, dzimusi Pētersone.

Atkalredzēšanās ar sūrās bērnības zemi.

Manu ģimeni, tēvu Herbertu Pētersonu, māti Annu Pētersoni un mūs trīs māsas: Sarmīti (9 gadi), Brigitu (8 gadi), Pārslu (5 gadi) izsūtīja 1949.gada 25.martā uz Tomskas apgabala Kargasoku. Tēvs tobrīd atradās Rīgā un cerēja, ka ģimeni ar trīs maziem bērniem neizvedīs. Atbraucis mājās un ieraudzījis izvandīto dzīvokli, pats pieteicās vietējai varai. Brauciena laikā viņu arestēja, pēc tam ievietoja koncentrācijas nometnē ... . Satikāmies tikai 1956.gadā.
Atgriežoties Latvijā un dzīvojot savās mājās man nebija vēlme apmeklēt izsūtījuma vietas. Tikai gadiem ejot un pašai kļūstot vecākai, atgriezās bērnības atmiņas un radās pavisam citas izjūtas. 2016.gadā pieteicos Dz.Gekas  kārtējā ekspedīcijas braucienā un izmantoju iespēju apmeklēt neiemīlēto bērnības zemi.
21.jūlijā devāmies ceļā. Vispirms Maskava, tad pārsēšanās un nākošās dienas rītā esam Tomskā. Mūs sagaida latviete Margarita Kraujiņa. Viņas tēvs Pēteris Kraujiņš  ir Tomskas Tehniskās Universitātes profesors un vada arī latviešu biedrību pilsētā. Ar bagātīgu ēdienu klāstu, labu apkalpošanas kultūru un smaržīgu kafiju mūs sagaida vietējā kafejnīca.
Jau noīrēti divi autobusi un mēs dodamies ceļā. Brauciens ir tāls, piestājam pie Obas un drīz jau arī Inkino. Šeit sarunāta tikšanās ar Jura Apses skolas un Baibas Siksnes tēva skolas biedrenēm. Sagaidīšana vietējā skolā – tikšanās sirsnīga, uzklāts galds ar cienastu, tiekam pacienāti ar ļoti aromātisku tēju. Valda sirsnība,
atvērtība un arī asaras. Tikai laiks steidzina.
Dzintra Geka visu ir sakārtojusi. Man jādodas uz 126 km attālo Kargasoku. Ir atbraucis taksometrs, kopā ar mani brauc krustmeita Elita (māsas Brigitas meita) un mēs dodamies ceļā. Zemes ceļš ir ļoti grubuļains, ļoti putekļains. Putekļu mākoņos un dūmos aizsegtā saule ir tumši sarkana, draudīga. Ilgstoši deg taiga ... un ir jau pievakare. Kargasokā mūs gaida Andrejs Stepanovičs Zarubins. Viņš ir izkurinājis pirtiņu – tieši to mēs visvairāk vēlējāmies. Ir jaukas vakariņas, iepazīšanās sarunas, tēja, vīns un uzklātās gultas vietas – tā ir šo cilvēku vienkāršā viesmīlība.
Agri no rīta dodamies meklējumos, ir pagājuši 59 gadi kopš es ar “mammuci” pametām šo vietu. Māsas bija aizbraukušas agrāk. Viss ir it kā tāpat kā toreiz, ir daudz nojauktu ēku, to vietā uzceltas jaunas. Daudzas vietas atpazīstu – upes piestātni, kas nav mainījusies, pat uzraksts – balti burti uz zila fona. Kuģošana pa Obu vairs nav iespējama, jo upe kļuvusi sekla. Kursē kuterīši un zvejnieku motorlaivas. Manā atmiņā ir saglabājusies adrese un māja kurā mēs dzīvojām. Ieraugu māju ar atmiņā palikušo adresi, bet saprotu, ka māja ar šo adresi nav mūsu. Arī cilvēks, kuru esam satikušas skaidro, ka ir nojauktas divas mājas un uzcelta viena.
Meklējumos mums pievienojas mana skolas biedrene Zinaīda un vietējās avīzes redaktore Oksana. Ceļā dodamies vēlreiz un mans skats apstājas pie mājas ar Nr. 65. Ceļabiedres droši dodas pa vārtiņiem iekšā, ir pārnākusi arī mājas saimniece, kas mūs sagaida diezgan pikti. Satraukta stāstu savu stāstu un jau acīm redzu – Ir!  Saimniece Ļuda atsakās ielaist mūs iekšā, tikai redzot, cik man tas ir svarīgi – ielaiž, bet ar kategorisku, nē, fotografēšanai. Ir pagājis vairāk kā pusgadsimts, mūsu mājiņā un arī priekšnamiņā nekas nav mainījies – krāsns turpat, tikai krāsns ‘’mute’’ pagriezta uz citu pusi, pati telpa bez šķērssienām kā agrāk. Ir apmainīti logi un daži izpuvušie sienas baļķi. Mājiņa jau tad bija veca, kad mūs tur iemitināja. Savulaik tur tika turētas vistas, kuras bija izknābājušas mājas pamatus un mamma regulāri visu mūrēja un balsināja,  lai varētu dzīvot. Atmiņas ir ļoti smeldzīgas – to saprata visi. Nobeigumā šis sarunas izvērtās par sirsnīgu un patīkamu tikšanos un Ļuda mūs iepriecināja ar skaistu puķu pušķi.
Ir sarunāta tikšanās ar Lusju Vjuškinu – manu draudzeni. Kaut arī pagājuši daudzi gadi, atpazīstam viena otru. Man līdzi ir dažas fotogrāfijas un uz vienas, kura uzņemta 1954.gadā, beidzot ceturto klasi, esmu uzrakstījusi visu skolēnu un skolotāju vārdus un uzvārdus. Izrādās, ka daudzu klasesbiedru vairs nav starp dzīvajiem. Sarunas rit savu gaitu, tiekam pacienāti ar tēju, cepumiem un vīnu. Vēl jāaizbrauc uz vietu, kur visus izsūtījuma gadus dzīvoja vecaistēvs ar mammas māsu Zentu un es tur pavadīju visas vasaras. Arī šeit viss ir pārvērties – atpazīstu vienu namu, kurā notika kino seansi un veco ūdenstorni.
Nedaudz pakavējušies atmiņās, jāsteidzas atpakaļ, jo mūs gaida Andrejs Stepanovičs un Zinaīda Stepanovna (māsa). Ir izvārīts borščs ar aļņa gaļu un īpašs cienasts, delikatese – sasaldēta stērlete (jēla), kaut kas galīgi nebaudīts un ļoti garšīgs. Paldies mājas saimniekiem un šķiršanās ir saviļņojoši sirsnīga. Atbraucis mūsu taksometrs, lai aizvestu uz Kolpaševo un mēs pievienotos pārējai grupai. Atpakaļceļš atkal putekļu mākonī, pārceļamies ar prāmi pāri Obai un esam Kolpaševo. Mazliet apskatām pilsētu, tā ir kolorīta – govis staigā pa ielām, pakasa ragus pie pieminekļiem, viss notiek. Iekārtojamies viesnīcā, lai nākošajā dienā dotos uz ciematu, kur izsūtījuma gados dzīvoja Toma Siliņa mamma un vecāmamma. Māju vairs nav. Ir tikai viena vēl apdzīvota, pārējās sabrukušas, nojauktas, nokurinātas. Ir jūlija vidus, laiks jauks un zied pļavu puķes.
Tālāk uz Tomsku – iekārtojamies viesnīcā Voshod. Pēc vakariņām tikšanās ar Pēteri Kraujiņu un Margaritu. Un atkal brīnumi! Izrādās, ka viņš ir viens no tiem četriem puišiem, kuri dzīvoja mums kaimiņos Kargasokā. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Latvijas avīzes korespondente, Ilze Pētersone, kādas divas stundas intervēja Pēteri un es ar lielu interesi klausījos viņa dzīves stāstu.
Nākošā pilsēta Meždurečenska. Pilsēta atrodas ielejā starp divām upēm: Toma un Us, tā dibināta 1955.gadā. Pilsēta praktiski uzcelta uz ieslodzīto kauliem, jo sākotnēji to būvējuši ieslodzītie. Šeit ogļu raktuvēs ir strādājis Kurts Fridrihsons un daudzi citi latvieši. Pēc brokastīm dodamies uz piemiņas vietu, kur piekalnē ir uzstādīts krusts. Piemiņas brīdis ar ‘’batjuškas’’ un mācītāja Gunta Kalmes aizlūgumu. Apskatām pilsētu. Interesants ir novadpētniecības muzejs ar mājturības, zvejniecības un medniecības priekšmetiem. Uzmanību piesaista stāsti par iedzīvotājiem, pamatiedzīvotājiem ‘’šorciem’’, viņu parašām, ticējumiem, valodu un dzīves veidu.
Esam uzaicināti uz ogļu raktuvēm – tikai šoreiz šahtā netiekam, jo neesot iespējams. Ir tikšanās ar šahtas vadību un pusdienas šahtas strādnieku gaumē. Jāatzīst, patiesi garšīgi. Ar vagoniņu, pēc tam ar pacēlājiem uzbraucam kalnā. Visa pilsēta, starp divām upēm, guļ pie manām kājām – skats vareni iespaidīgs. Vakarpusē tikšanās ar pilsētas mēru, kurš īsi pastāsta par dzīvi Meždurečenskā, par gatavošanos pilsētas jubilejai un ieceri izdot grāmatu, kurā tiks pieminēti baltieši, tieši arī Kurts Fridrihsons.
Turpinās brauciens pa plašo Krievzemi. Nakšņojam Bijskā, pilsētā, kuru dibinājis Pēteris 1, lai attīstītu tirdzniecību. Pilsētā ir daudz vēsturiski skaistu namu, kas sauc pēc restaurācijas, pēc arhitektūras atdzimšanas. Nākošā pilsēta Barnaula, šeit šķiramies no šoferīšiem, kuriem jādodas atpakaļ uz Tomsku, mēs savukārt apskatām pilsētu. Parkā ir uzstādīts piemineklis ‘’Atvadas’’, kas ir veltījums visiem represijās cietušajiem. Pieminekļa motīvs – važās sasaistīts tēvs no kura atvadās dēls. Tas mani uzrunāja – iespaidīgi, emocionāli. No rīta – ceļš mājup.
Uz jautājumu – kādas izjūtas brauciena laikā, varu teikt: skumjas – par bērnību, sāpes – par vecāku izpostīto dzīvi un prieks – mēs visi atgriezāmies Latvijā!

Citi raksti
31.
dec.
2024

Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Darba laiki 2024. gadā

Lasīt vairāk...


31.
dec.
2024

Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Valde 2024. gadā

Lasīt vairāk...


31.
dec.
2024

Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Pasākumi 2024. gadā

Lasīt vairāk...


10.
maijs
2019

Politiski represēto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšana

Lasīt vairāk...


21.
jūlijs
2016

Atkalredzēšanās ar sūrās bērnības zemi

Dzintras Gekas ekspedīcijas brauciens

<


  • Projektu līdzfinansē:
Šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne nevāc apmeklētāju datus. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk