Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

13.projekts

06.06.2017. līgums ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju Nr. 1-6.1/77

Pamatojums: Likuma „Par valsts budžetu 2017. gadam” 4. pielikuma 09.05.00 pamatbudžeta apakšprogramma

 

"Kurzemes katla žņaugos – bēgļu straumes, ceļš un cerība."

Otrais pasaules karš izraisīja lielu civiliedzīvotāju pārvietošanos, kādu Eiropa vēl 20.gs nebija pieredzējusi. Savas dzīvesvietas bija jāpamet tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, lai dotos nezināmā virzienā, paļaujoties nejaušām sakritībām un neatmetot cerību atgriezties savās mājās. Līdz ar frontes tuvošanos kardināli mainījās tik ierastā cilvēku ikdienas dzīve un likteņi.
Ikdienas dzīve Kurzemes katlā 1944. – 1945.gadam.
Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs.
1944.gada rudenī nejaušas sakritības rezultātā Latvijas Kurzemes apgabals uz septiņiem mēnešiem nonāca piespiedu izolācijā, pārvērsts par karaspēka nometni un atdalīts no pārējās pasaules ar frontes līniju. Karojošās puses iesaistījās ilgstošās, militāri mazsvarīgās un no kara iznākuma viedokļa bezjēdzīgās kaujas sadursmēs.  

Kurzemes pastāvīgo iedzīvotāju skaits 230 tūkstoši iedzīvotāju un aptuveni 150 tūkstoši vēl ienāca šajā teritorijā. Ikdienas dzīve pastāv tik ilgi, kamēr ir iespējama regulāra minimālo ikdienas sociālo funkciju, pienākumu un nepieciešamību piekopšana. Neskatoties uz apgādes krīzes radīto sabiedriskās dzīves paradumu izsušanu, informācijas vakuumu un likuma un kārtības uzturēšanas paralīzi, vismaz Kurzemes vietējo iedzīvotāju vairākums saglabāja savus ikdienas paradumus pat šādos apstākļos, ko vislabāk pierāda straujas sociālās stabilizācijas atsākšanās reģionā tūlīt pēc kara.

Jāņem vērā fakts, ka daudzas civilās pārvaldes iestādes tikpat kā nedarbojās, bet pārējās bija nodarbinātas ar citiem, daudz svarīgākiem un steidzamākiem jautājumiem, kas nozīmēja arī attiecīgo ziņojumu trūkumu. Turklāt vācu okupācijas varai bija visas iespējas dokumentus kara nobeigumā iznīcināt. Tādejādi ziņas arhīvos ir nepilnīgas. Vienīgi ar atmiņu palīdzību iespējams veikt apmierinošu perioda ikdienas dzīves rekonstrukciju.

Militārās situācijas izmaiņas neizbēgami noteica trīs ‘’Kurzemes katla’’ ikdienas dzīves periodus. Laika posma no 1944.gada 25.jūlija līdz 10. oktobrim bija iepriekšējos trīs gados izveidotās vācu okupācijas administrācijas sabrukuma periods. Atceroties 1941.gada notikumu straujumu, Kurzemes iedzīvotāji gaidīja maksimāli ātru vācu frontes sabrukumu Baltijā un padomju armijas ierašanos. Tikai pārliecība, ka viss beigsies dažu nedēļu laikā, nodrošināja ievērojamu bēgļu skaita sākotnēju uzņemšanu Kurzemes iedzīvotāju mājās.

1944.gada 10.oktobrī tika pārrauti pēdējie sauszemes ceļi starp Kurzemi un Vāciju. Kurzemes vācu okupācijas administrācija turpināja funkcionēt, kas vietējiem iedzīvotājiem nozīmēja vācu iestāžu pilnīgu intereses zudumu par viņu vajadzībā, ierakumu klaušas un masveida kampaņas uzsākšanas šķietamība, ka Kurzeme joprojām ir vācu pārvaldē esoša teritorija, saglabājās līdz 1945.gada janvāra pēdējai dekādei, kad lielais padomju uzbrukums Polijā pārtrauca jebkuru civila rakstura satiksmi starp Vāciju un Kurzemi, tai skaitā bēgļu evakuāciju un pasta sakarus..

No šī brīža līdz kara beigām vidusmēra Kurzemes iedzīvotājam bija pilnīgi vienalga, kas un kā viņu pārvalda, jo viņa dzīvi varēja noteikt un pēkšņi mainīt jebkura vācu dokumentu vai ieroci uzrādoša persona.

Lai precīzi definētu ikdienas norises ‘’Kurzemes katlā’’, šo nelielo apgabalu nākas dalīt piecos reģionos. Pirmkārt tās ir četras pilsētas – Liepāja, Ventspils, Kuldīga un Talsi, kur redzami izpaudās pilsētnieku stāvokļa pozitīvās un negatīvās puses izolēta apgabala apstākļos: izdotās avīzes, pieeja informācijai, skolas, iestādes, vācu kara ārstu pieejamība, traucētā pārtikas piegāde, kartiņu ieviešana, pilsētas bombardēšana. Otrkārt – jāizdala piefrontes josla līdz pat 20 km dziļai aizmugurei. Daļa iedzīvotāju palika uz vietas, nereti kalpojot kādā palīgdienestā, jo briesmas atsvēra labi apgādātais vērmahts. Treškārt – tuvojoties frontei, daļēji slēgtas zonas statusā nonāca visa Kurzemes piekrastes josla līdz pat 10 km dziļumam. Augustā un septembrī notika iedzīvotāju masveida pārvietošanās iekšzemē, atstājot tukšas pat tik apdzīvotas vietas kā Engure. Kurzemē radās plašs bēgļu slānis no iedzīvotāju vidus, kas parasti apmetās pie radiem vai būvēja pagaidu mītnes tuvākajā mežā. Baltijas jūras piekrastē pārvietošanās notika ar ievērojamiem izņēmumiem un zvejniekciemi tika saglabāti. Šim faktam bija noteicošā nozīme  zvejnieku dzīves līmeņa saglabāšanā, izmantojot zivis kā apmaiņas līdzekli, gan gūstot labumu no bēgļiem uz Zviedriju.

Ceturtais un piektais reģions bija Kurzemes iekšzemes apvidus rietumu un austrumu daļa, kas ievērojami atšķīrās nelegālu bruņotu vienību klātbūtnes dēļ. Apvidū starp Talsiem un Tukumu – lielākā problēma bija sadzīvošana ar vācu varas pārstāvjiem.

Pārvalde.
Vēl pirms vāciešu atkāpšanās no Rīgas uz Kurzemi bija aizbēguši kā vācu, tā latviešu ierēdņi. Nostabilizējoties situācijai, par nosacītu centru izveidojās Liepāja. Liepājā Kūrmājas prospektā atradās liela daļa vietējo iestāžu – pilsētas valde, ģenerāldirektora kanceleja, ‘’Tautas palīdzības’’ centrālais birojs un citas iestādes. Pakāpeniski 1944.gada beigās – 1945.gada sākumā tika atjaunots iestāžu darbs. 1945.gada sākumā, sakarā ar izmaiņām frontē, A.Hitlers izdeva pavēli, ka atlikusi pārvalde Kurzemē tiek nodota reihsfīrera Himlera rīcībā, kuram bija jāuztur cieši sakari ar armijas grupu ‘’Ziemeļi’’ vadību.

Kurzeme tika pārdalīta četros novados, kuros darbojās atbēgušie novadu komisāri. Katrs no tiem izdeva noteikumus, kas bieži bija pretrunā ar citu iestāžu dokumentiem. Daudzu rīkojumu dēļ tika pilnībā paralizēts apriņķu un pagasta vecāko darbs. 1945.gada 1.aprīlī tika likvidēts Ventspils novada komisariāts. Likvidētas tika arī citas vācu iestādes. Par vienu no kurzemnieku ikdienas dzīves sastāvdaļām kara beigu posmā izvērtās vermahta interesēs  veicamie darbi – gan dažādas klaušas, gan tranšeju rakšana. Iedzīvotāji šos darbus uzskatīja par liekiem un uzspiestiem. Šo pārliecību vēl vairāk pastiprināja bēgļu stāsti par frontes tuvošanos. Kopumā var teikt, kā vienīgā vāji, bet tomēr gadu mijā funkcionējoša civilā iestāde izrādījās ‘’Tautas palīdzība’’.

Sociālā vide.
Pēkšņi trīs mēnešu laikā no 1944.gada jūlija līdz oktobrim, Kurzemi pārpludināja, bēgļi, dezertieri un atkāpjošā vērmahta aizmugures vienības, kuru kopskaits bija lielāks nekā Kurzemes iedzīvotāju skaits. Un Kurzeme izrādīja pārsteidzošu spēju pielāgoties. Sākotnēja bēgļu uzņemšana, izmitināšana un apgāde norisa ar daudz mazākām problēmām, nekā to varēja gaidīt kara apstākļos. Visi latviešu sabiedrības slāņi gaidīju drīzu karadarbības attālināšanos no Latvijas un tikai pārliecība par drīzu miera atgriešanos ļāva kurzemniekiem sadzīvot ar bēgļiem. 1944.gada septembrī Kurzemē ieplūda tūkstošiem bēgļu no elites un sabiedrības aktīvās vidusšķiras aprindām. Saskaroties ar šiem bēgļiem, kas domāja, ka esam visu zaudējuši – kurzemnieki reaģēja ar vienaldzību un neizpratni, pārņemot vienīgi baumas par zviedru vai angļu drīzu atnākšanu. Nācās samierināties, ka fronte kādu laiku būs stabila, ka jāiztiek ar to pārtiku, kas ietaupīta un noglabāta  drošā vietā un jāiemācās sadzīvot ar bēgļiem, ja ne savā mājā, tad vismaz kaimiņos. Tas nebija viegli un tieši par šo ikdienas pašsajūtu kara pēdējos mēnešos mēs zinām maz, jo to neuzticēja pat privātām dienasgrāmatām un centās aizmirst, iestājoties mieram.

Bēgļi.
Frontes līnijai strauji tuvojoties un bēgļiem piepildot Kurzemi, nacistu okupācijas iestādes vervēja cilvēkus doties uz Vāciju, Evakuācija tika pamatota ar nepieciešamību glābt latviešu tautu, taču īstais iemesls bija darba spēka trūkums Vācijā. Tomēr daudzu bēgļu skatiens bija vērsts nevis uz kara izpostīto Vāciju, bet pretējā virzienā – uz ģeogrāfiski netālo un karadarbības neskarto Zviedriju. Visvieglāk aizsniedzama bija Gotlandes sala, kas atradās 170 km attālumā no Jūrkalnes. Pirmie bēgļi turp devās jau 1942.gadā.
Liepāja un tās apkārtne tika stipri apsargāta, tāpēc pārvadātāji koncentrējās Pāvilostas, Jūrkalnes un Ventspils jūrmalas. Parasti, lai izvairītos no krasta sargiem, negaidītas kontroles vai citiem šķēršļiem laivas ceļā devās naktīs. Individuālie braucieni notika no visas Kurzemes un arī Vidzemes jūrmalas.
Bēga no dienesta vācu armijā, nacistu vajāšanas, frontes tuvošanās un gaidāmajām padomju represijām.

Maiga Ivanočko: ‘’1944.gadā krievu armija ienāk Latvijā, vācieši atkāpjas, fronte pie Ērgļiem, kādus 30 km no mums. Mūsu māja bija pilna ar vāciešiem. Lielajā šķūnī zaldātu maizes ceptuve. Vācieši mīl bērnus, cienā mūs ar konfektēm, neaiztiek nevienu vistu, nedz sivēnu. Manu, ka tiek kauti mājputni, šmorēti, likti kannās un aplieti ar taukiem. Mammīte cep garšīgu baltmaizi, kuru griež šķēlēs un žāvē. Mēs bērni vēl nesaprotam, kas mūs sagaida. Pienāk 1944.gada septembris, fronte pie Ērgļiem, noturēt neizdodas, karaspēka daļa atstāj mūsu apkārtni, kaimiņi jau pabēguši, bet paps vēl negrib atstāt tik ļoti iemīlētās mājas, viņš nejūtas ne pie kā vainīgs, jo viss sagādāts ar godīgu un smagu darbu. Un tad mammīte saka: ‘’’Ja tu nebrauksi, es ņemu katru bērnu pie savas rokas un eju prom.’’ Viņai bail no frontes, bail no 1941.gada.
Papam nekas cits neatliek, ka jūgt zirgus ratos un orēs, krāmēt mantas vezumos. Kumodes atvilktnes ar drēbēm tiek sakrautas vezumos, drēbes no skapjiem maisos, vēl miltu maisi, gaļas šķiņķi, kaut kas no traukiem. Vezumus pārsēja ar grožiem un striķiem, pārklāja ar lietusmēteļiem un zirgu deķiem. Sanāca kādi pieci vezumi. Jaunos kumeļus Māri un Jumi piesien pie vezumiem. Laiks pie vezuma piesiet kādu govi, tās no mūsu ganāmpulka nav radušas iet piesietas saitē. Vēl šodien acu priekšā skats: piesien pie vezuma vienu, otro, trešo – katra no tām izpleš kājas, noliec ragus un nekust ne no vietas. Nekas cits neatliek, ka pārgriezt valgus un palaist savā vaļā. Beidzot vezumam līdzi sāk iet melnraibā Cilda.
Otrajā dienā tiekam līdz Ropažiem. Naktis vēl siltas, guļam šķūņos vai ratos uz maisiem. Atceros, ka saulainā rudens dienā braucām cauri Rīgai, pāri Daugavai gar pašu Arkādiju, - atceros sakopto parku, pilsētniekus pastaigājamies pa parka celiņiem, viss kluss, mierīgs, bet mēs braucam. Kad piebraucam pie Lielupes tilta, mūs novirza uz Kalnciemu, diena drūma, pelēka apmākusies, upe bez krastiem, dzirdējām cilvēkus runājam, ka te jau bijuši krievi – baiga sajūta. No tās dienas Lielupe man nekad nav patikusi. Aiz upes muiža – pilnīgi tukša, istabās mēbeles un saklātas gultas. Un tā mēs braucam un braucam, līdz aizbraucam līdz Ēdoles pagastam, jau 20 km. aiz Kuldīgas. Jāmeklē pajumte, visas mājas jau pilnas ar bēgļiem. Sešus kilometrus no Ēdoles mūs pieņem ‘’Brīviņu ‘’ mājās.
Dzirdamas sīvas cīņas no Kurzemes, paps saņem pavēsti, ka nākošajā dienā jābūt pie pagastmājas jāgatavojas tālākam ceļam uz Vāciju, bet katru reizi viņš atpērkas vai nu ar vācu markām, vai šķiņķi.
Paps paklusām pamedī mežā, vienreiz nelaimējas, šāvienus izdzirdējuši vācu zaldāti, papu apcietina, atņem bisi un aizved uz Kuldīgas ķieģeļu cepli. Bija drūma, vējaina, pelēka diena, staigāju pa ceļu un raudzījos pēc papa, raudāju. Apkārt klīst zaldātiņi nesdami pār pleciem nūju galos baltus karogus.
Atgriežas paps, iznāk, ka krievi viņu atbrīvojuši un prieks nav ilgs. Pēc dažām dienām sākas ‘’ķemmēšana’’, krievu karavīri pārbauda visas mājas, ķēdēs apseko krūmus un mežus, saņem ciet visus vīriešus, arī papu. Daži atgriežas, bet paps ne.
Mammīte paliek svešajā Ēdolē ar diviem bērniem, tanti, septiņiem zirgiem. Pirms aizbraukšanas dabūjām no papa zīmīti, izmesta Liepājas pusē; ‘’Aizbraucam nezināmā virzienā.’’

Ingrīda Muskare: ‘’Līdz 1944.gadam mēs dzīvojām Bolderājā. Mans tēvs visu laiku rakstīja vēstules, vairākas reizes, lai mēs braucam prom. Saštante saka: ’’Kur es braukšu? Opaps ir vecs, omamma ir veca, kur es braukšu? Bet visi brauca projām. Tad mēs arī braucām pa tuvāko ceļu uz Ventspili. Bijām aizbraukuši līdz Kurzemes jūrmalai, sameklējuši liellaivu un gatavojāmies iziet jūrā. Tur bija daudz bērnu. Mēs, bērni, ņēmāmies pa laivu, tā bija liela ar augstām malām, tāda melna motorlaiva ar augstām malām, kā visiem. Saštante palika pavisam nemierīga, sāksies vētra ... viņa nevarēja nomierināties, un mēs griezāmies atpakaļ. Tad visi runāja, kur labāk doties – uz Roju vai Mērsragu ... Braucām atpakaļ uz Roju, jo tur ir osta, un mums ir tīkli, tur iesim zvejot. Tāda bija runa tajā laikā, un griezāmies atpakaļ.’’               

Braucieni zvejas laivā no Latvijas uz Gotlandi.
Arno Teivens: ‘’Kad pēdīgi 20.decembrī ap plkst.21 izplatījās neticamā ziņa, ka laiva esot jau klāt, bērns bija jau uz atveseļošanās ceļa. Saiņiem apkrāvušies, tumsā un klusumā, gatavi katru brīdi būt vāciešu staigājošās patruļas pārsteigti, devāmies uz kāpām. Jūrmalā ledus un plīstošie viļņi. Tiekam pievedlaiviņā, bet tā uzsēžas uz otrā sēkļa, viļņi gāžas gandrīz paralēli laivā iekšā, draud to apgāzt. Panika. Komanda: ’’Vīrieši, izkāpt!’’ Līdz ceļiem aukstā ūdenī stumjam laivu pāri otram sēklim, tad rāpjamies paši tanī atpakaļ. Kad sasniegta selgā stāvošā liellaiva, pa labi un kreisi Kurzemes krasti blāzmo ugunsgrēku atspīdumā un atlido tāla dunoņā – ir atkal vienlaicīgs uzlidojums Ventspilij un Liepājai. Laiva pieblīvēta bēgļiem, cits pie cita bez kustēšanās iespējās. Ap plkst.23 sākas brauciens pretī nezināmajam. Pēc apm. 20 minūtēm laivas motors sāk niķoties un pēdīgi apstājas pavisam. Viļņi pārņem laivu savā varā. Drudžaina motora labošana un to izdodas sameistarot līdz pusjaudai. Tā mēs braucām cauri naktij, cauri otrai dienai, kad sāk rasties zīmes, ka celsies vētra. Laiva pārlādēta, iegrimusi apm. 1 pēdu no klāja virsmas. Ja vētra pieņemsies, sviedīsim bagāžu jūrā, bet vai ar to pietiks? Viļņi šļācas pāri, visi uz klāja izmirkuši un apledojuši, smagi. Bet vētra pagāja mums garām un pēc 18 stundu brauciena no zvejas laivas, ko pārmaiņus vadīja Prullis un Krišs Priedoliņš un kur vietas ir 30 cilvēkiem, sāka rāpties laukā 127 cilvēcīgas būtnes. Slites pilsētiņa bija spožās ugunīs, uz ielām Ziemassvētku egles – lielāku pretstatu grūti iedomāties.’’

Spodra Jurjāne ’’Un 8.maija vakarā mēs aizgājām uz kuģi. Cilvēku bija šausmīgi daudz, kā siļķes tai kuģītī. Pēdējais brīdis. Tur vēl divi kuģīši brauca tai pašā laikā. Mēs jau bijām lielu gabalu izbraukuši. Kā smejas – nu jau pēc stundas dzersim kafiju Gotlandē. priecājās. Bet kuģa bojājums drusciņ kavēja, mehāniķim vajadzēja kaut ko labot motorā. Nu sāka strādāt, bet uzcēlās ļoti, kā jūrnieki saka, augsta jūra, baigi viļņi.
Un mēs jau redzējām, ka braukā tās lielās krievu novērotāju laivas. Viņi arī ruporā sauca, ka visiem jākāpj uz laivām un, kas nekāps, tie tiks nogremdēti. Un mēs jau zinājām, ka viens kuģītis ir nogremdēts. Mums visiem ar rīkojumu jābūt uz klāja, lai pārsēstos. Katrs ar savu pekelīti. Viena daļa, kamēr tā jūra nebija tik augsta, pārkāpa uz tām laivām. Nu un vīrs arī gribēja kāpt. Bet es kategoriski atteicos. Es teicu: Nekādā ziņā es nekāpšu. Tu esi te blakus, un man bērns ir rokās, mēs esam visi trīs. Mēs esam visi trīs kopā, un citam nav nozīmes.
Lielākā daļa nokāpa uz tām krievu laivām, bet mēs palikām. Es nezinu kā, bet viņi mūs atstāja. Nu, kas viņiem. Viņi zina, ka vētra ir un varbūt mēs tāpat noiesim dibenā. Un mēs atbraucām mājās. Jūs saprotiet, ostā. Ar drausmīgu vētru un lietu. Tas bija tik dīvains stāvoklis – divas dienas apmēram . . . Ventspils bija nekamzeme, kā vācieši saka – neviens tur nevalda. Vēl krievi nebija iekšā. Jūrā bija savādāk, jūras spēki tur šiverējas, jo zināja, ka no visas piekrastes brauc pāri. Mēs teciņus devāmies uz tām mājām, kur bijām apmetušies.’’

Gunārs Zvejnieks (dzim.1927. Jelgavā, NMV-453).
‘’8.maijā nu ir tā kapitulācijas diena. Kāds bija aizgājis uz Ventspils ostu, atnācis atpakaļ uz bunkuru, teica, ka tur šausmīga ļaužu drūzma. Visi mēģina tikt uz laiviņām, kuģīšiem. Tad mēs, puikas, paņēmām savas šautenītes, iesim mežā. Nu pilnīgi muļķi! Bet joka pēc aiziesim uz to ostu apskatīties. Mums par lielu pārsteigumu, ostā it nekāda ļaužu drūzma vairāk nav. Un viena zvejnieku laiva stāv vēl ostā. Vai ir kādas vietas? – Jā, ir vietas, kāpiet iekšā! Nu mēs iekāpām un sāka jau satumst, kad braucām jūrā.
Mūsu mazais kuģītis sadūrās ar vienu lielāku. Tas izskatās tāds stabils, metāla, mūsu bija no koka. Man tie abi divi kara biedri. Ej, leks pāri uz to, tas izskatās labāks. Un pārlēca. Tagad es lekšu kā trešais. Es tikai uzreiz iedomājos, ka man ir šautene, pieslieta pie kapteiņa kajītes, pāris soļi atpakaļ. Pa to laiku attālums starp kuģīšiem kādu metru-pusotru, es nelēcu vairāk. Nu tā izrādījās kolosāla likteņa labvēlība, jo viņi nekad nekur nenonāca – ne Zviedrijā, ne Vācijā.
Tad nākošais likteņa pirksts, ka mūsu kuģītis izrādījās pagauss, nebija liela jauda. Un tā karavāna priekšā – lielais vācu kuģis un visi tie mazākie – atrāvās no mums. Kad ausa 9.maija rīts, mēs viņus redzējām tālu pie apvāršņa. Izrādās, tā atkal laime. Nāca astoņas krievu ātrlaivas un tur to karavānu dragāja. Viņi paņēma trīs laivas, kas bija ar latviešu bēgļiem no Ventspils, un atgrieza atpakaļ. Viens bija Strēlnieks, otrs – Rota, neatceros, kā sauca trešo. Tām, kas bija tīri tādas militāras laivas, šāva vienkārši virsū. Katrā gadījumā mēs bijām vieni paši kādu gabaliņu nostāk, mēs viņus redzējām tālskatī, viņi noteikti redzēja arī mūs. Bet, ja tur priekšā 50 vai 60 laivas, tad mēs viņiem nelikāmies interesanti. Braucām uz priekšu pamazītēm un piebraucām klāt prāmim, ko kāds vilcis tauvā no Ventspils. Kad krievi bija sākuši šaut, tie tauvu vienkārši pārcirtuši, un prāmis palika, tam nekāda dzinēja nebija. Tas boja pilns ar līķiem, ar ievainotiem. Tad mēs viņus paņēmām tauvā un atvilkām uz Gotlandi.’’ 

‘’Cerību bura’’ – Jūrkalne
Kurzemē, Baltijas jūras piekrastē, atrodas viens no mazākajiem Latvijas pagastiem Jūrkalne. Tā ir aptuveni 13 kilometrus gara smilšaina pludmale. 2000.gada 10.augustā, vietā, kur jūrā devās neskaitāmas bēgļu laivas atklāja pieminekli ‘’Cerību bura’’. To veidojis Jūrkalnes iedzīvotāju iecienītais tēlnieks Ģirts Burvis, un viņa baltā metālā veidotais darbs novietots netālu no Jūrkalnes un Užavas pagastu robežas, tieši tajā vietā, kur 1944.gada rudenī, Latvijas Centrālās padomes organizēti, pārpildītās zvejnieku laivās pāri jūrai devās Latviešu brīvvalsts politiķi, zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, pārsvarā inteliģence. Šis lielais pārbrauciens un apmešanās uz dzīvi svešā zemē ir viena no latviešu vēstures traģiskajām lappusēm, kuras izpētei vēl aizvien nav veltīts pietiekami uzmanības.



Rīgas pilsētas, Kurzemes rajona represēto kluba biedri atceras un piemin1944.gada rudens un 1945.gada pavasara notikumu gaitu Kurzemes piekrastē. Bēgļu laivas bija daudzu cilvēku pēdējā cerība, pēdējais glābiņš.

Aina Zvejniece (dzimusi1926.gadā Slokā,NMV- 449): ‘’Nonācām Jūrkalnē, kur mums sanāca laivu gaidīt vairāk kā mēnesi. Tad kādu vakaru saņēmām ziņu, ka laiva ir pienākusi. Gājām uz Jūrmalu pa mežu, visapkārt, protams, tumšs, un likās, ka turpat brikšķ un brakšķ. Nezinājām, vai mūs kāds novēro. Atnācām, bet laiva tomēr nebija piebraukusi. Nu jāstaigā atpakaļ, un tas ceļš likās patiesi briesmīgs.
Gaidījām vēl pāris nedēļas, pienāca ziņa, ka laiva ir, un mēs gājām atkal. Vispirms bridām uz mazo laiviņu, lai ar to tiktu pie lielās laivas. Lielā laiva bija domāta apmēram 75 personām, mēs bijām ieradušies 160. Vienā brīdī paziņoja, ka tagad vairāk cilvēku nevarēs paņemt līdzi – laivā nav vietas. Skrēju ūdenī ar vienu vienīgu domu – man jātiek laivā, kur tad es atpakaļ braukšu! Tiku klāt pie laivas un uzrāpos. Dzirdēju, kāds saka: Skuķis jāņem līdzi! Tā es viena no pēdējām tiku. Augšā visi sasēsties nevarēja, bet apakšā jau bija mātes un bērni.
Braucām vienu nakti, vienu dienu un tad uzskrējām uz sēkļa. Tomēr sajūta bija samērā laba, jo šajā brīdī jau varējām saredzēt Zviedrijas krastus. Tika atrasta muca un kaut kas līdzīgs airim. No laivas tika norauta kāda laža. Kāds sportists ar šiem priekšmetiem izairējās malā. Tomēr attālums bija diezgan pamatīgs – kādi trīs kilometri no krasta. Viņš sameklēja krastā laivu un ar to atairējās atpakaļ.’’
Pavisam maz ir ziņu kā mūsu tautiešus uzņēma otrā krastā – Gotlandē.Šodien Gotlandei nozīmīga ir jūras robeža. Salas iedzīvotāju pašapziņu ceļ senlaiku liecības, gan zemē slēptais vikingu zelts, akmens laivu kapu krāvumi, gan rūnakmeņi (vai bilžakmeņi) un vairāk kā 90 baznīcas – neviena jaunāka par 200 gadiem. Gotlandē atrodami ap simtu aizvēsturisku patvēruma cietokšņu – ‘’fornborgar’’, kas kalpojušas kā plašas iedzīvotāju patvēruma vietas. Tās ir lielas ar akmens mūriem, zemes vaļņiem vai dabiskiem šķēršļiem norobežotas vietas.  


Kluba biedri ar pateicību apskata un izzina nelielās un ļoti stiprās ziemeļu tautas vēsturi, kas tikai nedaudz līdzinās mūsu zemes vēsturei, un salu kā patvēruma mērķi, 1944.gada rudenī un ziemā, izvēlējās mūsu tautieši.


Tā patiesi ir seno vēsturisko pieminekļu brīvdabas muzejs


Dzintra Isaka, Anna Sipāne un Lija Čerņikova – apskatot muzeja eksponātus.

Gotlandiešiem patīk atgādināt ka viņu sala ir atšķirta no Zviedrijas kontinenta. Viņi runā zviedru valodas dialektā, kas jo īpaši izteikta uz mazās Forē salas, ko no kontinenta atdala jūras izrauts kanāls. Tā guvusi ievērību kā kinorežisora Ingmara Bergmaņa pēdējā atdusas vieta pie Forē baznīcas. Par nekad neparedzamiem jūras untumiem atgādina baznīcā pie sienas novietotā glezna ar latviešiem pazīstamo stāstu, kā zvejniekus uz ledus gabala vējš aizdzen jūrā.
Slite ir Gotlandes otra lielākā pilsēta, kaļķu industrijas centrs. Populārs tūrisma centrs Jau vikingu laikos Slitē bija osta un arheologi šeit atraduši apmetņu atliekas, sudraba rotas un slaveno Pilgārdas akmeni, kurš stāsta par vikingu braucieniem pāri Dņepras krācēm uz Melno jūru. 18.g.s.nokļūt Gotlandē varēja tikai ‘’nobalsojot’’ kādu pasta vai preču laivu vai kuģi. Tikai 1858.gadā Valsts pasūtīja jaunu kuģi ‘’Polhem’’, ar kuru sākās jauna ēra Gotlandes satiksmē arī ziemas apstākļos un salas satiksmes problēma tika atrisināta.

Pirmie Baltijas bēgļi,
kas Gotlandē ieradās 1943.gadā un pārsvarā bija gados jauni vīrieši, tas ieinteresēja arī Zviedrijas izlūkdienestus, jo no viņiem varēja iegūt nepieciešamo informāciju par civilo un militāro stāvokli vācu okupētajā Baltijā. Par militāro izlūkošanu Baltijā bija atbildīga organizācija ‘’Buro C’. Gotlande vairākus gadus bija izejas bāze slepenai laivu satiksmei ar Latviju, kurā tika iesūtīti un izvesti zviedru aģenti. Laivu skaits pieauga, kad fronte 1944.gada rudenī ienāca Latvijas teritorijā. Visvairāk laivu pienāca Slites un Gotska Sandoon’’ piestātnēs un bija dienas kad pienāca pa 15 laivām ar 200 bēgļiem katrā.
1965.gadā Slitē, pie Aptiekas piestātnes, vietā, kur piestāja visvairāk laivu, tika atklāta plāksne ar uzrakstu:
’Paldies par palīdzību 1944.-1945.’’ Latviešu bēgļi’’
Tā tika novietota blakus Igaunijas plāksnei.
Atmiņas par 1944.gada notikumiem glabā dzīvesstāsti, uzrakstītās liecības un dokumenti. Un katra paaudze meklē atbildi, sev saprotamā veidā, uz jautājumiem, kas attiecināmi uz šo periodu. Iespējams, ka laivu akcijas nozīme vēl līdz galam nav apzināta, tā bija Latvijas vēsturē nepieredzēta bēgļu evakuācijas kustība.  Kurzemes piekrastē sadūrās divu lielvaru intereses, taču spilgta lappuse mūsu zemes vēsturē, neapšaubāmi traģiska.


Slite – Aptiekas piestātne, bēgļu uzņemšanas vieta, kur visvairāk laivu piestāja krastā.


Slite. Piemiņas plāksnes igauņu un latviešu bēgļu laivām.

Atmiņas
(SestDiena, 5.augusts, 2000.)
Vietējie iedzīvotāji patiesā atsaucībā piegādāja maizi, sviestu, aizdaru. Zemnieki nesa pat veselus spaiņus ar pienu. Bēgļi ēdienu saņēma trīs reizes dienā.
Margarēta Bekmane: ‘’Pats par sevi saprotams, ka Slites lotas (žēlsirdīgo māsu organizācija) nolēma dot savu ieguldījumu un atvieglot to ļaužu likteni, kas tik daudz bija cietuši. Bieži mūs izcēla no gultas nakts vidū telefona zvans, kad kāda no bēgļu laivām bija piestājusi ostā. Vajadzēja ātri sagādāt karstu dzeramo un sviestmaizes, šokolādi un uz ātrāko nokļūt piestātnē. Slites policijas iecirknī vienlaikus reizēm uzturējās ap 700 bēgļu. Vajadzēja tikai apzvanīt dažus Foresundas iedzīvotājus, lai ziņa par iebraukušajiem izplatītos. Bēgļu pateicība bija aizkustinoša, varēja tikai brīnīties, kā šie dažāda vecuma un kārtas cilvēki tika pāri Baltijas jūrai tik šausmīgos apstākļos.’’

Violeta Dālena bija žēlsirdīgā māsa. Viņai atmiņā iespiedusies aina par sieviešu dezinficēšanas norisi. Tā notika lielās teltīs: ‘’Bija dāmas skaistos kažokos, zelta un sudraba rotās, dažas bija pamanījušās paņemt līdzi sudraba galda piederumus. Bija tādas, kas vairāk domājušas par bērniem nepieciešamo papildu drēbju kārtu, aizmirstot par savējām. Arī tādas, kas bēgot no krievu lodēm, pārcēlušās bez kādām mantām. Bija gan sudrablapsu, gan ūdeļādas kažoki, gan nonēsāti kankari. Bet, nonākot pirts karstumā, visas bija līdzīgas kā smolandieši Dieva priekšā.’’

Gotlandes laikrakstu ziņas: 1944. – 1945.
Bengts Holmerts apkopojis tā laika preses ziņas, kas labi raksturo situāciju Baltijas valstīs, Zviedrijas oficiālo un tautas reakciju uz notikumiem, bēgļu situāciju. Daži izvilkumi:
12.07.1944. Sarkanā armija atrodas 16 jūdžu attālumā no Baltijas jūras.
15.07.1944. Vācu bēgļu straumes no Baltijas.
27.07.1944. Narva krievu rokās – uzvaras salūts Maskavā no 224 lielgabaliem.
29.07.1944. Rīgā un Liepājā vācieši rīko sanāksmes un apgalvo, ka jāturas līdz pēdējam.
Avīzes dažādi atspoguļo Baltiešu bēgļu tēmu. Piemēram Ny Dag (Jaunā Diena)1944.gada 26.oktobrī negatīvi noskaņota, pēc tās ieskatiem, visi baltieši ir nacisti, antikomunisti, palikdami Zviedrijā, kaitēšot ar savu pretpadomju propagandu. Līdz ar miera iestāšanos baltiešus jāsūta atpakaļ.
Citā avīzē Morgen Tidning (Rīta Avīze) profesors Birgers Nermanis, Valsts vēstures muzeja vadītājs Stokholmā un ilggadējs pasniedzējs Tartu universitātē, ievietojis rakstu par patieso situāciju Baltijas valstīs un bēgļu traģēdiju, uzsverot, ka attiecībā uz bēgļu politiskajiem uzskatiem lielākā daļa, faktiski visi bijuši sociāldemokrātiski noskaņoti, ka nacistu vai simpatizētāju viņu vidū nesot. Nacistu simpatizētāju Baltijas valstīs esot nedaudz un tie drīzāk braukuši uz Vāciju.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945.gada maijā vēl arvien Gotlandē piestāja laivas ar civiliem bēgļiem un kuteri ar vācu militārpersonām un baltiešiem, kas bija dienējuši vācu armijā. Militārpersonas internēja Lingenas nometnē. Vēlāk zviedri viņus izdeva PSRS. 
Gotlandes baltietis Bergts Holmarts.
1990.gada vasarā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā pirmo reizi notika izstāde par 1944/45.gada notikumiem: Bēgļi laivās. Izstādes atklāšanā piedalījās arī fotogrāfiju īpašnieks Bergts Holmerts ar dzīvesbiedri Ellenu no Visbijas. Tad arī sabiedrība uzzināja, ka viņa tēvs Dāvids bija tas cilvēks, kurš ar savu fotokameru Rolleiflex tika dokumentējis bēgļu laivas un dzīvi Gotlandē pēc izkāpšanas krastā.   

Skaitļu valodā.
Kurus izmantoja arī Holmerta kungs, liecina: policijas annālēs atrodams, ka no 1943.līdz 1946.gadam Gotlande bija uzņēmusi 6477 igauņus, 3605 latviešus, 242 lietuviešus, 12 ungārus, 8 čehus, 8 rumāņus, 255 poļus, 1 austrieti, 2 krievus, 10 grieķus, 638 vāciešus, 5 itāļus, 1 dāni, 8 dienvidslāvus, 1 holandieti, 1 amerikāni. Bēgļus izvietoja: Visbijā, Slitē, Forū, Forēsundā, Hemsē, Katmarsvīkā, Havdhemā. Apmetnēm piemēroja tādas vietas kā vecās iesala fabrikas korpusus, pansionātus, skolas, sporta zāles, baznīcas, teltis, pienotavas, Pestīšanas armijas telpas, privātmājas. Bēgļiem bija jāiziet dezinfekcijas kurss, medicīniskā apskate, jāaklimatizējas, pēc tam viņus sūtīja tālāk uz sauszemi, sadalot pa visu karadarbības neskarto zviedru zemi. Bēgļu laivu vērtība naudas izteiksmē bijusi 3 miljoni zviedru kronu.
10.08.1945. Padomju mīnu kuģis T-356 aizveda līdzi laivas, kas bija jāatdod Padomju Savienībai.


Slite. Rīgas pilsētas, Kurzemes rajona represēto kluba biedri pārdomu brīdī.


Karmena Jakovela nedaudz pamāj, paceļ rokas un ‘’Pūt vējiņi dzen laiviņu ...’’


Atceroties  … arī šodien saskrien asaras acīs.

Bēgļi no Latvijas
Maija Krūmiņa (Baltijas bēgļi Gotlandē)
Otrā pasaules kara beigu posmā no Latvijas izceļoja 150 000 – 200 000 cilvēku. Masveida bēgšana sākās 1944.gada vasarā, kad frontes līnija sasniedza Latvijas teritoriju. Daļa bēgļu mājas pameta piespiedu kārtā, pakļaujoties vācu evakuācijas pavēlēm, citi to darīja brīvprātīgi – baidoties no kara darbības, no padomju režīma un 1940./41.gada terora atkārtošanās.
Frontes līnijai strauji tuvojoties un bēgļiem piepildot Kurzemi, nacistu okupācijas iestādes spieda cilvēkus doties uz Vāciju. Tomēr daudzu bēgļu skatiens bija vērsts nevis uz kara izpostīto Vāciju, bet pretējā virzienā – uz ģeogrāfiski netālo un karadarbības neskarto Zviedriju. Visvieglāk sasniedzamā sala bija Gotlandes sala, kas atrodas 90 jūras jūdžu jeb 170 km. Attālumā no Jūrkalnes.
Braucienam uz Zviedriju vajadzēja notikt stingrā slepenībā. Vācu varas iestādes pret tiem vērsās ar vislielāko bardzību, bēgšanu pielīdzinot spiegošanai un neatļautu sakaru uzturēšanai ar ārzemēm. Lai braucienu aizkavētu vācu varas iestādes ieviesa dažādus ierobežojumus: piekrastes rajonos drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām; iedzīvotāji. Kuri jaunāki par 60 gadiem un dzīvoja līdz astoņu kilometru attālumam no jūras, tika pavēlēts pārcelties uz iekšzemi: laivas, kuras nelietoja zvejai, vai nu iznīcināja, vai savāca vienkopus un apsargāja. Tāpat tika pastiprināta krasta apsardze.
Liepāja un tās apkārtne bija stipri apsargāta, tāpēc pārvadātāji koncentrējās Pāvilostas, Jūrkalnes un Ventspils jūrmalā. Riskanta bija arī laivu gaidīšana, gan pats brauciens. Parasti, lai izvairītos no krasta apsargiem, negaidītas kontroles vai citiem šķēršļiem, laivas devās ceļā naktī. Vispirms vajadzēja saskatīt gaismas signālus no pienākušās un viņpus sēkļiem apstādinātās motorlaivas. Ja tos, gaismai austot, nepamanīja, laivas bija spiestas tukšā griezties atpakaļ. Nereti bēgļus jūrā pārtvēra vācu patruļas, kas tos apcietināja un nogādāja Vācijā, bet izmantotos peldlīdzekļus iznīcināja.
Individuālie braucieni notika no visas Kurzemes un arī Vidzemes jūrmalas. Bēga no dienesta vācu armijā, nacistu vajāšanas, frontes tuvošanās un gaidāmās padomju represijām. Bēgšanai izmantoja visus iespējamos peldlīdzekļus – mazus kuģīšus, buru laivas, prāmjus, velkoņus un pat airu laivas. Privātās laivās īpašnieka ģimenei parasti pievienojās līdzbraucēji, par to norēķinoties naudā vai sniedzot cita veida atlīdzību. Laivās, kas normāli spēja uzņemt 40 – 50 cilvēku, tika pārvesti vairāk kā simts cilvēku. Jūrā nereti nācās pavadīt vairākas dienas, bēgļiem mokoties ar jūras slimību, bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Nav precīzu ziņu cik iznīcināti vācu un padomju uzlidojumos vai zemūdeņu uzbrukumos.
Bēgļu pieplūdums Gotlandē sākās 1944.gada augustā un septembrī, sasniedzot kulmināciju oktobrī un novembrī, kad divos mēnešos Gotlandes krastā izkāpa vairāk nekā 2000 bēgļu no Latvijas. Tas atspoguļoja frontes pārvietošanos, kad padomju spēki bija ieņēmuši jau lielāko daļu Latvijas. Kopš 1943.gada augusta Rīgā bija radīts nelegālās pretošanās kustības centrs – Latvijas Centrālā padome (LCP). Kad loks saslēdzās ap Kurzemi, LCP uzņēmās organizēt valsts pastāvēšanai nozīmīgu cilvēku pārcelšanu. Tas notika saskaņā ar vienošanos starp vairākām latviešu, zviedru un amerikāņu institūcijām.
Sagatavošanā bija iesaistīta virkne cilvēku, kuri katrs veica savu uzdevumu. Kurzemē darbojās LCP pārstāvis Valdemārs Ģinters; Ventspils grupā sakarus nodrošināja Valentīne Jaunzeme – Lasmane; uzturēšanās atļaujas, izmantojot pagaidu darbu Ventspils darba pārvaldē, gādāja Zigrīda Runce. Pastāvīgus sakarus ar Zviedriju nodrošināja LCP sakarnieks Leonīds Siliņš, sadarbojoties ar bijušo sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno un ar Zviedru – latviešu palīdzības komiteju Stokholmā. Bēgļu pārvešanas plānā bija iesaistīts Zviedrijas Aizsardzības štāba C birojs, kura interesēs bija iegūt militāru informāciju par situāciju Latvijā, un ASV vēstniecība Zviedrijā ar tās paspārnē izveidoto Kara padomes (War Refugee Board) misiju. ASV Kara bēgļu padome tika izveidota 1944.gada janvārī ar mērķi glābt nacistu vajātos upurus Eiropā. Tā piešķīra līdzekļus Rietumu sabiedroto karagūstekņu, prorietumnieciski noskaņoto politiķu un viņu ģimenes locekļu, ebreju, latviešu inteliģences un vācu armijas dezertieru evakuācijai.
Katra iesaistītā puse pārzināja savu posmu (tehniskais nodrošinājums, finanses, laivu vadīšana, cilvēku pārvešana, radio sakari, informācijas iegūšana un nodrošināšana). Tomēr vairāk nekā puse Zviedriju sasniedza, izmantojot tieši LCP organizētās un zviedru un amerikāņu atbalstītās laivas, pašiem braucējiem bieži vien pat nenojaušot par šādu organizācijas esamību.
Redzamāki bija pārcēlāji, kas laivas vadīja. šajā misijā iesaistījās virkne pašaizliedzīgu jauniešu – lielākoties jūrskolu beidzēji, kapteiņi, mehāniķi, tehniskie palīgi. Bēgļu nokļūšana Zviedrijā bija iespējama, pateicoties pārcēlāju drosmei, izveicībai, prasmei vadīt laivu naktī, vētrā, izvairoties no karojošo valstu apdraudējuma. Daži no viņiem, kā Eduards Andersons, gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos, citi, kā Laimonis Pētersona un Ēriks Tomsons, vēlāk izcieta sodu padomju lēģeros Sibīrijā. Pēteris Jansons, Žanis Fonzovs, Voldemārs Jurjaks bija starp tiem, kuri pēc daudzām pārvestām laivām paši palika uz dzīvi Rietumos.
Nozīmīga loma bija arī tā laika Zviedrijas valdības liberālajai nostājai pret civilo bēgļu uzņemšanu. ASV vēstniekam Stokholmā Heršelam V. Džonsonam jau 1944. gada maijā izdevās panākt Zviedrijas piekrišanu 2000 baltiešu bēgļu iebraukšanai. Savukārt augustā, kad bēgļu kustība pieņēma masveida apmērus, Zviedrijas ārlietu ministrs Kristians Ginters paziņoja igauņu un latviešu pārstāvjiem, ka Zviedrija neliks šķēršļus, ja pretošanās kustības pašas organizēs bēgļu evakuāciju.
Toreiz zviedru komunistiskajā presē parādījās asa pret bēgļiem vērsta propagandas kampaņa, ko atbalstīja un visādi veicināja PSRS vēstniecība Stokholmā.
Pēc jūras pārbrauciena Gotlandē bēgļus sagaidīja un apgādāja ar visu nepieciešamāko (ēdienu, apģērbu, pajumti). To sniedza kā vietējie iedzīvotāji, tā zviedru dibinātās iestādes – Valsts bēgļu pārvalde un Darba apgāde. Pēc ierašanās un iztaujāšanas bēgļi tika reģistrēti, uz laiku izmitināti Gotlandē, bet pēc tam nosūtīti uz nometnēm kontinentā. Atšķirībā no Vācijas, kur nometnes kļuva par ilgstošu patvērumu, Zviedrijā bēgļiem 3-6 mēnešu laikā bija jāatrod darba vieta un dzīves vieta ārpus nometnes. Ja nevarēja nopelnīt iztikas minimumu vai arī radās sociālas grūtības, Zviedrijas iestādes sniedza nelielu finansiālu pabalstu. Tāpat pabalstu saņēma bēgļi, kuri slimības vai citu iemeslu dēļ nespēja atrast darbu. Tomēr, karam beidzoties, zviedru nostāja mainījās. Ja sākotnēji zviedru sabiedrība un valdošās aprindas bija labvēlīgi noskaņotas pret bēgļiem, kuri glāba savu dzīvību kara apstākļos, tad pēc kara beigām virsroku guva piesardzība un atturība. Vairākām prasībām, ko izvirzīja PSRS, zviedru puse piekāpās: tika atdotas bēgļu laivas, ar kurām tūkstošiem baltiešu bija ieradušies Zviedrijā, tika atļauts padomju repatriācijas komisijai zviedru ierēdņu pavadībā apmeklēt bēgļu nometnes. Tomēr visplašāko zviedru sabiedrības protestus izraisīja Zviedrijas valdības lēmums izdot PSRS visus vācu un vācu kontrolē esošās militārpersonas, tostarp Baltijas valstu piederīgos, kuri no vācu un padomju frontes aizbēguši uz Zviedriju.
Uldis Ģērmanis: ‘’ Skaidrs un saulains pienāk 8.maija rīts.. Divi latviešu vīri no ‘’Lāčplēša’’ klāja vēro, kā vācu vīri steidz iztukšot Kara ostas noliktavas. Kuģa komandas vairums ir vācieši – latvieši pirms nedēļas apcietināti, jo bijušas aizdomas, ka tie gatavojas braukt uz Zviedriju. Taču kapteinis palicis vecais. Pienāk rīkojums iebraukt pilsētas kanālā. Tur ''Lāčplēsis‘’ piedzīvo boļševiku uzbrukumu un atgriežas Kara ostā, kur nokāpj vācu komanda. – tas galu galā neesot vācu kuģis un ar to tiem it kā neesot tiesību tālāk braukt. Kapteinim ceļa mērķis tagad ir skaidrs. Tas vēlreiz izbrauc uz tirdzniecības ostu, lai uzņemtu savu komandu, kas esot atbrīvota. Ostā viss iet juku jukām.
Ap 20.30 kuģu karavāna izbrauc jūrā. Kapteinim blakus stāv vācu virsnieki un uzmana, lai ‘’Lācis’ stūrē vēlamā virzienā. Par laimi tiem navigācijā maz jēgas. Naktī latviešu kuģis atkrīt no pārējiem. Nākamajā rītā latviešu jūrnieki nolaiž vācu un uzvelk steigā izgatavotu Latvijas karogu. Vācieši protestē, bet samierinās, kad viņus pārliecina, ka tas taču latviešu kuģis un, ka tā būs drošāk. Tad parādās Gotlandes krasti. Vāciešos satraukums. Kapteinim izdodas bīstamo situāciju likvidēt. Pēc laiciņa var atšķirt jau Zviedrijas krāsas un ‘’Lāčplēsis sveicinot nolaiž Latvijas karogu. Zviedri atbild un drīz motorlaivā piebrauc zviedru jūras leitnants. Gandrīz pusotra simta latviešu izkāpj Kalmārā. Ir piebraukusi dīvaina izskata laiva ‘’Alma’’ un dzirdamas sarunas latviešu valodā. Arī vēl uz trešā kuģa atrodas dažas latvietes’’.
Ar savu pieredzi un aktivitātēm mēs ietekmējam sabiedrisko domu, ļaujot tai attīstīties patiesas vēstures izpratnes virzienā, cienot katra indivīda personisko viedokli. Mūsu radošā darbība, aktivitātes un izvirzītais mērķis: ‘’Vēstures ietekme mūsdienu sabiedrībā’’ ir skaidrs vēstījums visai sabiedrībai, ka mūsu tautas nākotnes redzējums ir dziļi iesakņojies vēsturisko notikumu izpratnes būtībā un ir vērsts uz nākotni. Esam pēdējā paaudze, kura ir šo notikumu lieciniece, tādēļ mūsu pienākums ir apliecināt dziļu cieņu tiem brīvās valsts veidotājiem, kuri atdeva savas dzīvības vai neatgriezās dzimtenē, par viņu centieniem un patriotismu.


Lestenes kapos.

Mēs esam tie, kuri iet šo apzināšanas un izzināšanas ceļu, veidojot savu – mūsu nākotni atklātu un patiesu, bez liekulības, meliem, izdomājumiem un savtīgām interesēm. Mūsu domas un darbība vērstas uz nākotni, varbūt tās vairs nav tik spēcīgas, bet noteikti patiesas, atbildības, cieņas un mīlestības pilnas.


Biedrības priekšsēdētājs Bierants Ignāts noliek ziedus Lestenē.


Rīgas pilsētas Kurzemes rajona represēto radošā biedru grupa pirms došanās ceļā.

Projekta vadītāja: Laimdota Podze.

 

 

Citi raksti

Projekti

Pieredze, kas uzkrāta vēl nesenā pagātnē, lieti noder šodien un būs vajadzīga nākamajām paaudzēm.

Lasīt vairāk...


Darbības nodrošināšanas izdevumu apmaksa 2018.gadā un pasākuma sociālās integrācijas jomā izdevumu apmaksa 2018.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Daugavpils

Izvešana notika caur trijām Latvijas robežstacijām

Lasīt vairāk...


Aleksandrs Karpovs

Aleksandra redzamākie darbi ir politiski zīmējumi, kuros autors pauž kritisku attieksmi pret sociālo netaisnību

Lasīt vairāk...


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

Pamatbudžeta apakšprogramma „Dotācijas reliģiskajām organizācijām, biedrībām un nodibinājumiem"

Intervijas un atmiņu stāsti

Lasīt vairāk...


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

Pamatbudžeta apakšprogramma „Dotācijas reliģiskajām organizācijām, biedrībām un nodibinājumiem"

"Kurzemes katla žņaugos"

<


Darbības nodrošināšanas izdevumu apmaksa 2017.gadā un pasākuma Dzīvesstāstu atmiņu krājuma ,,Atmiņu vijums", valsts svētku sarīkojuma un atceres dienu pasākumu, kā arī Ziemassvētku sarīkojumu izdevumu apmaksa 2017. gadā.

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums "Atmiņu vijums", valsts svētku sarīkojumu un atceres dienu pasākumu, kā arī Ziemassvētku sarīkojuma organizēšana 2016.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Torņakalns - traģisko notikumu liecinieks

2016. gada valsts budžeta programma 12.00.00 „Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem”: Kurzemes rajona Politiski represēto klubs - vēsturisko liecību fiksēšanas aparatūras iegāde un ekspozīcijas organizēšana.

Lasīt vairāk...


Notikumi, kas risinājās 2. pasaules kara beigās, to attīstības gaita

2016. gada valsts budžeta programma 12.00.00 „Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem”: Kurzemes rajona Politiski represēto klubs - vēsturisko liecību fiksēšanas aparatūras iegāde un ekspozīcijas organizēšana.

Lasīt vairāk...


Kurzemes rajona Politiski represēto klubs - vēsturisko liecību fiksēšanas aparatūras iegāde un ekspozīcijas organizēšana. (2016.gads)

Valsts budžeta programma 12.00.00 "Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem"

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums "Atmiņu vijums", piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2015.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums, piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2014.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Kad satiekas paaudzes (2013.gads)

Projektu līdzfinansē Latvijas kopienu iniciatīvu fonds

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums, piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2013.gadā

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Kad satiekas paaudzes (2013.gads)

Prjektu līdzfinansē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums, piemiņas un svētku pasākumu organizēšana 2012.gadā.

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Stāstu krājums "Atmiņu vijums". Valsts svētku un atceres dienu pasākumi. Ziemassvētku sarīkojums. (2011.gads)

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments

Lasīt vairāk...


Dzīvesstāstu atmiņu krājums "Atmiņu vijums" (2011.gads)

Projektu līdzfinansē Latvijas kopienu iniciatīvu fonds

Lasīt vairāk...


Stāstu krājums "Atmiņu vijums" (2011.gads)

Projektu līdzfinansē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: