Pētera Bērziņa atmiņas


Pētera Bērziņa atmiņas

 

 

 

Pēteris Bērziņš
dzimis 1927.gadā
Lubānas pagastā


Četrlapainais āboliņš (Bērnība)

Ja mēs novilksim taisnu līniju no Ošupes uz dienvidaustrumiem, pēc 5 km uz šīs līnijas atradīsim „Birziņu” mājas, bet no tām pēc 8 km uz šīs pašas līnijas būs Lubānas ezers. Apmēram 5 km uz austrumiem no „Birziņiem” atradīsim Zvidzienu un 12 km no tiem gandrīz uz ziemeļiem – Lubānu. Tādas aptuveni ir „Birziņu” koordinātas. Bet tās nebūs vajadzīgas, ja jums ir 1:450 000 mēroga Latvijas ceļu atlants ar pilsētu un ciemu aprakstiem, kuru 20. gs. 30. gados izdevis P.Mantnieka kartogrāfijas institūts. Tajā netālu no ceļa, kas savieno Ošupi un Zvidzienu, ierakstīta arī „Birziņu” māja. Šajā mājā esmu dzimis un nodzīvojis pilnus 13 gadus kā sapnī. Māja bija diezgan liela un celta uz mūžu mūžiem. Tā grimtin grima jasmīnu, ceriņu, dažādu puķu, augļu koku, liepu, kļavu un ozolu jūrā. Mājas ziemeļu gals, viena piektā vai sestā daļa, no pārējās mājas bija nodalīts ar kapitālu sienu. Tur dzīvoja manas krustmātes vecāki – Ande un Aņimamma, kā mēs ar māsu viņus saucām. Ieeja viņu valstībā, virtuvē un istabās, gāja no rietumu puses caur priekšnamu, viena istaba bija caurstaigājama. Dibenistaba skaitījās krustmātes, un no tās varēja iziet arī sētsvidū, taču pa tām durvīm staigāja tikai krustmāte, kad atbrauca no Rīgas.
Arī otra ieeja mājā bija no rietumiem, taču ar daudz masīvākām un izskatīgākām durvīm nekā pirmā. Tās veda lielā priekšnamā, no kura trepes gāja uz istabaugšu. No priekšnama vienas durvis veda uz ziemeļiem puišu istabā, otras durvis uz vēl lielāku virtuvi, kura atradās mājas austrumu pusē. Tur bez plīts bija arī liela krāsns, kurā cepa maizi. No virtuves vienas durvis veda ēdamistabā, kura atradās mājas rietumu pusē. Ēdamistabā bija liels galds, tā malās divi gari soli un galos krēsli, vienā stūrī stāvēja bufete ar traukiem, otrā pulkstenis, kurš sita stundas. Virs galda karājās liels kroņlukturis, tas bija tikpat liels kā viesistabā. Visi mājas ļaudis te ēda brokastis, pusdienas un vakariņas. Un tikai, kad ieradās viesi, viņiem galdu klāja viesistabā.
No ēdamistabas vienas durvis veda uz vecāku guļamistabu, kura atradās mājas austrumu pusē. Otras durvis veda uz tumšo istabiņu, caur kuru varēja nokļūt viesistabā, kas atradās dienvidu pusē. Tumšajā istabiņā stāvēja gulta, skapis un naktsgaldiņš, tur mitinājās piena pārraudzīte Marta, kura apkalpoja Zvidzienas pienotavai piesaistītās saimniecības. Trešās durvis no ēdamistabas veda vannasistabā. Tajā, protams, bija vanna, boilers un neliela čuguna krāsniņa, kura sildīja boilerā ūdeni, kā arī skapītis vannas piederumiem. Vēl vannasistabas stūrī bija tualetes pods. Otra tualete atradās priekšnamā zem trepēm, kuras veda uz istabaugšu. No vannasistabas varēja nokļūt arī saimnieku gala priekšnamā, jo nokļūšana saimnieku galā notika caur verandu no dienvidu puses. Veranda bija četrstūru piebūve mājas dienvidrietumu stūrī ar stiklotiem logiem no visām trim pusēm. No verandas, skatoties uz dienvidiem, varēja redzēt ābeļdārzu, liepu aleju, kura ieskāva ceļu, kas gāja uz mūsu mājām. Ziemeļu un rietumu pusē bija sētsvidus. Verandā stāvēja galds, dīvāns un divi atpūtas krēsli. Kad iestājās mijkrēslis, dienas darbi bija padarīti un mēs, bērni, nolikti gulēt, mamma, Marta un auklīte tur dzēra kafiju un pļāpāja par kaimiņu nebūšanām, jo Marta par tām daudz zināja. Līdz ar to mūsu māju rūpes un raizes kļuva vieglākas.
No verandas durvis veda uz saimnieku gala priekšnamu, kur stāvēja liels spogulis, drēbju pakaramais, apavu skapītis un galdiņš drēbju birstēm un citiem sīkiem priekšmetiem, tur stāvēja arī grīdas birstes. No priekšnama durvis veda uz viesistabu. Viesistabā atradās liels grāmatu plaukts, bufete, apaļš galds un seši krēsli. Galdu varēja izvilkt arī garāku, ieliekot vidū speciālu dēli, tad pie tā nolika vēl sešus krēslus, kuri bija pa saimnieku gala istabām izvietoti kā viesistabā nevajadzīgi. Virs galda karājās liels kroņlukturis, uz bufetes stāvēja telefons, pulkstenis un radiouztvērējs. Zvanot mums vispirms bija jāuzgriež numurs 22. No viesistabas vienas durvis veda uz tēva kabinetu, kas atradās mājas dienvidaustrumu stūrī. Tajā stāvēja liels rakstāmgalds, pārsegts ar zaļu vadmalu, marmora tintnīca, lampa ar zaļu stikla abažūru, liels gliemežvāks, pelnutrauks, ar sudrabu apkalta piezīmju grāmata un sudraba zīmuļu trauks. Bija arī telefons un marmora papīra prese, ar kuru pēc rakstīšanas nosusināja tinti. Pie vienas sienas stāvēja grāmatu plaukts, pie otras dīvāns un pie galda krēsls. Tāds bija tēva kabineta iekārtojums. Saprotams, bez īpašas vajadzības neviens tajā negāja.
No viesistabas otras durvis veda uz bērnistabu, kura atradās mājas austrumu pusē. Bērnistabā stāvēja dīvāns un grāmatplaukts ar daudz bilžu grāmatām un bērnu žurnāliem, un, kamēr vēl nepratām lasīt, auklīte mums lasīja priekšā. Tā mēs iepazināmies ar Pauku un Šmauku un citiem stāstu varoņiem. Kastēs bija daudz leļļu, lācīšu, sunīšu, kaķīšu un citu zvēriņu. Bija arī mašīnītes, alvas zaldātiņi un dažādi klucīši. Ar zaldātiņiem man sevišķi patika spēlēt kara spēles. Vēl bija divi mazi galdiņi, uz kuriem spēlējāmies, un divi mazi krēsliņi. No bērnistabas durvis veda bērnu guļamistabā, kura arī atradās austrumu pusē. Tā ar četrdurvju skapi bija nodalīta tā, lai nebūtu caurstaigājama. Pie skapja stāvēja auklītes gulta un tualetes galdiņš. Mūsu gultas stāvēja pie loga paralēli viena otrai, tās šķīra tikai naktsgaldiņš. Bieži vien pirms aizmigšanas mēs svaidījāmies ar spilveniem un spēļmantiņām, kuras bijām paņēmuši līdzi no bērnistabas. Kad mūs pieķēra, dabūjām bārienu, bet mūs nekad nepēra. Mūsu nedarbus visi uzskatīja tikai par dabiska temperamenta izpausmi. No bērnu guļamistabas varēja ieiet arī vecāku guļamistabā, kura atradās blakus. Tajā stāvēja liela plata gulta, skapis, bufete ar spoguli un naktsgaldiņš ar modinātājpulksteni un citiem tualetes piederumiem. Tā kā no vecāku guļamistabas varēja nokļūt arī ēdamistabā, mums bija, kur slēpties, kad spēlējām paslēpes. Varējām riņķot no istabas istabā un slēpties pašās neiedomājamākās vietās. Istabās bija arī gleznas, iespējams, tikai reprodukcijas. Bija arī vairākas krāsnis, kuras apsildīja vienu, divas vai trīs istabas. Uz palodzēm stāvēja dažādas puķes, pie logiem aizkari.
Tā kā mums nebija atsevišķas kalpu mājas, kalpi dzīvoja tanī pašā mājā, kur mēs. Viņu istabas atradās ziemeļu pusē. Meitu istabā ieeja bija no virtuves, bet puišu istabā – no priekšnama; meitām austrumu pusē, bet puišiem rietumu pusē. Puišu istaba bija pārdalīta, vienā pusē dzīvoja Ernests un Konrāds, otrā – mehanizators Andrejs. Andrejam bija plašākas zināšanas visās jomās nekā Ernestam un Konrādam, tāpēc arī viņš vairāk draudzējās ar Andi. Viņi bieži spēlēja šahu. Vēl mums bija liela istaba jumta stāvā ar divām gultām, skapi, galdu un krēsliem. Tur guldīja visus, kuri ieradās uz vairākām dienām. Istabās visas mēbeles bija no seniem laikiem. 1939. gadā tās tika nomainītas pret jaunām, kuras tēvs Rīgā bija nopircis no vāciešiem izceļotājiem.
No dzīvojamās mājas ziemeļu gala uz rietumiem atradās pagrabs un saimniecības ēkas. Pagrabs bija pavisam tuvu pie mājas, izmūrēts no laukakmeņiem, apmēram 1,5 m dziļš, 3 m augsts, 6 m plats un 9 m garš, apaudzēts ar velēnām, tas bija īsts kalns. Vasarā virs pagraba auga asa zāle, tā stūros bija ievu krūmi. Ziemā no tā braucām ar ragaviņām un izbaudījām īstu bērnišķīgu prieku. Pēc laba gabala no pagraba uz ziemeļrietumiem atradās zirgu stallis un liels vāgūzis. Stallī bija četri steliņģi, bet zirgi tikai trīs. Ceturtais steliņģis bija domāts ciemiņu zirgam. Staļļa galā atradās āboliņš, apcirknī auzas un lielā baļļā ūdens. Vāgūzī glabājās ragavas, kamanas, rati, izbraucamā droška, gar sienām bija pakārtas zirgu lietas, sakas un slejas.
No zirgu staļļa un vāgūža uz rietumiem atradās cūku kūts, kurā bija arī sava virtuve un blakus visas mājas ūdens rezervuārs. Vairākos aizgaldos dzīvoja apmēram 60–70 cūku un sivēnu. Cūkas deva būtiskākos ienākumus saimniecības attīstībai, tāpēc draudzējāmies ar „Bekona eksports” cilvēkiem. Cūkām ēdienu gatavoja lielā katlā, kurš bija iemūrēts plītī. Caurules uz ūdens rezervuāru gāja caur cūku kūts virtuvi, un rezervuārs bija nostiprināts uz četriem pamatīgiem metāla balstiem. No cūku kūts uz dienvidrietumiem atradās lopu kūts. Tās vidū divās rindās pie apaļiem nostiprinātiem baļķiem bija piesietas 15 govis un bullis. Bullim bija atsevišķs steliņģis. Pa centrālo eju slaucējas gāja slaukt govis, un abās pusēs ejai bija mēslu renes, pa kurām novāca mēslus. Zem apaļiem nostiprinātiem baļķiem bija siles, lai padzirdinātu lopus, un turpat augstāk redeles, kur lika lopbarību. Vienā kūts galā aizgaldos turēja kādus desmit teļus, otrā galā sienu, ko katru nedēļu papildināja, pievedot no siena šķūņa. No lopu kūts uz dienvidiem atradās putnu un aitu kūts. Tajā vienā galā turēja vistas, pīles, zosis un tītarus, apmēram 50–60. Otrā kūts galā aizgaldos bija 40–50 aitas ar jēriem.
No putnu un aitu kūts uz dienvidaustrumiem atradās liela rija – šķūnis un mehāniskā darbnīca. Tur stāvēja traktors un kuļmašīna, kā arī citas lauksaimniecības mašīnas un rīki. No šīs lielās ēkas uz austrumiem bija klēts, kas noslēdza apli ap aku, kura atradās sētsvidū. Netālu no akas bija urbums, virs tā būda un tajā ūdens sūknis ar petrolejas motoru. Vēl no pagraba uz ziemeļaustrumiem atradās malkas šķūnis un no šķūņa uz austrumiem pirtiņa ar dīķi. Pirtiņu kurināja katru sestdienu, un tajā gāja tikai pieaugušie. Vēl labu gabalu no lopu kūts uz dienvidiem atradās liels siena šķūnis un dīķis, kur mērcēja linus. Pie mājas dienvidu gala bija augļu koku un ogulāju dārzi, tur stāvēja arī 20–30 bišu stropi.
Tā kā mēs ar māsu bijām saudzējami bērni un mūsu dienas režīms diezgan stingrs, līdz gadiem četriem mēs bijām auklītes uzraudzībā. Mūsu pasaule bija „Birziņu” istabu labirints. Tikai reizi dienā ar auklīti izgājām ārā pastaigāties. Taču, kad tikām ārā vieni paši, kaut skaidri redzējām, ka mūs visu laiku vēro, tomēr mūsu vislielākā vēlēšanās bija skriet. Skriet brīvi, nevienam neturoties pie rokas, un šajā skriešanā iesaistīt arī mūsu lielo sanbernāru Duksi un visu dzīvo radību: pīles, zosis, vistas un tītarus, kuri staigāja pa pagalmu. Tā pamazām mūsu pasaules robežas paplašinājās no pagalma līdz pirtiņai un tālāk līdz bērzu birztaliņai. Taču visspilgtākās bērnības atmiņas ir par to, kā auklīte mums lasīja priekšā R. Kiplinga „Džungļu grāmatu”, A. Brēma „Dzīvnieku valsti”, A. Grīna „Pasaules vēsturi” un citas grāmatas. Grāmatās bija daudz bilžu, un auklīte katru bildi izskaidroja, lai mēs saprastu, cik pasaule ir dažāda, krāsaina un brīnumu pilna. Kad sākām iet skolā un kļuvām par mazpulcēniem, mums tika piešķirts sakņu dārzs, kur audzējām lopbarības bietes un kāpostus, tad mūsu pieskatīšana vairāk aprobežojās ar praktiskiem padomiem. Tomēr vēlēšanās redzēt pasaules brīnumus bija stipri iesēdusies mūsu zemapziņā. Es jau biju bijis Rīgā, apmeklējis Zooloģisko dārzu, apmērcējis kājas Rīgas jūras līcī. Es zināju, ka pasaule ir ļoti liela. Taču kā to apskatīt? Varbūt no zoss muguras, lidojot pāri kontinentiem? Taču mūsu zosis nelidoja. Varbūt jāatrod kāda laimes lapiņa, kura aiznesīs plašajā pasaulē? Bet kur tāda atrodas? Varbūt tā, kura ir mazpulka karoga vidū? Tāpēc es meklēju to – četrlapaino āboliņu, kas varētu izpildīt manu vēlēšanos.
Aiz pirtiņas līdz bērzu birztaliņai bija liels āboliņa lauks, tur es gāju un lūkoju atrast savu laimes āboliņu. Kad noguru, apgūlos uz muguras un vēroju pa debess jumu peldošos mākoņus, kuros saskatīju visādus zvērus un putnus: žirafes un lauvas, tīģerus un ziloņus, strausus un ķengurus. Kāpēc pasaule ir tik dažāda? Varbūt citās zemēs arī mākoņi ir citādi? Tikai vēlāk, Sibīrijā, sapratu dziesmas vārdus „Te, kur līgo priežu meži, esmu dārgām saitēm siets”, kuri pavadīja mani visa ceļa garumā pa tundras un taigas plašumiem. Vai tiešām mēs savas zemes vērtību saprotam tikai tad, kad atrodamies svešumā? Protams, nē! Taču svešā zemē mēs to izjūtam spēcīgāk un tiešāk.
Manas atmiņas par bērnību līdz gadiem četriem ir ļoti vājas, tikai no skolas laika kaut cik apzinātas. Tāpēc bērnību atceros kā skaistu sapni, kurš pārtrūcis un tagad jāatsauc atmiņā. Arī cilvēki, kuri bija man blakus un kuri veidoja manu dzīvi, man jāuzbur no jauna, vadoties no tā, ko esmu uzzinājis vēlāk. Tāpēc nevaru apgalvot, kur šajās atmiņās beidzas reālā puse, kur sākas iztēle un kur ir robeža, uz kuras tās sajaucas. Par bērnību es stāstīšu tikai atsevišķus notikumus.

Tēvs
Mans tēvs Otto piedzima 1904. gadā „Birziņos”. Viņš bija ceturtais bērns ģimenē, tāpēc īsumā jāuzraksta arī par tēva brāļiem un māsu. Tēva brālis Kārlis piedzima 1891. gadā, tātad bija 13 gadus vecāks par tēvu. Viņš mācījās Lakstienas pamatskolā, pabeidza Lubānas ģimnāziju, vēlāk piedalījās brīvības cīņās, apprecējās un mantoja „Rupsalu” mājas. Viņam bija dēls Artūrs, kurš 1940. gadā tika iesaukts armijā un Otrā pasaules kara pirmajās dienās gāja bojā. Taču, lai paskaidrotu, kā Bērziņiem radās „Rupsalu” mājas, man jāpastāsta arī par tēva tēvu. Tēva tēvs Andrejs esot bijis izskatīgs un stalts vīrietis, varbūt tāpēc viņš savaldzināja un apprecēja „Rupsalu” vienīgo mantinieci Emmu un ieguva savā īpašumā „Rupsalu” mājas, kuras varēja norakstīt vecākajam dēlam, atstājot „Birziņus” manam tēvam. Otrs tēva brālis Rūdolfs bija dzimis 1893. gadā un bija 11 gadus vecāks par manu tēvu. Arī viņš mācījās Lakstienas pamatskolā un pabeidza Lubānas ģimnāziju. Vēlāk viņš aizbrauca uz Rīgu un iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, bet sajūsmu un brīvības vējš Rūdolfu aizrāva strēlniekos, kur viņš gāja bojā. Māsa Anna piedzima 1901. gadā un nomira 1902. gadā.
Arī mans tēvs, kā visi pie Lubānas ezera Vidzemes pusē dzīvojušie zēni un meitenes, beidza Lakstienas pamatskolu un Lubānas ģimnāziju. Lai turpinātu tēvutēvu zemes kopēja arodu, viņš 1919. gadā iestājās Priekuļu Lauksaimniecības institūtā, kuru beidza 1922. gadā. Taču mācību laikā 1920. gadā viņu piemeklēja bēdas – nomira māte Emma. Viņš sāka šaubīties, vai veltīgi nešķiež enerģiju, vai nebūtu labāk pievērsties savai ģimenei, savai saimniecībai. Tomēr viņš spēja koncentrēties un mācības turpināja. Pēc šī satricinājuma tēvs kļuva par pieaugušu cilvēku. Kad tēvs atgriezās „Birziņos” ar agronoma diplomu kabatā, viņš ar pilnu krūti iesaistījās darbā un sāka saimniekot ar vērienu. Vispirms viņš iegādājās traktoru un jaunāko lauksaimniecības tehniku, ierīkoja ūdens apgādi, lai ūdens nebūtu jānes ar spaiņiem no akas. Dzīve „Birziņos” iegāja jaunās sliedēs, klēts apcirkņi pildījās ar graudiem, siena šķūņi ar sienu un āboliņu, zirgi, govis un cūkas turējās pilnīgās miesās. Viss plauka un zēla. Taču 1924.gadā tēvam atkal bija jāpārdzīvo dziļas ciešanas – nomira viņa tēvs Andrejs. Tagad no tuvākajiem cilvēkiem „Birziņos” palika tikai vecais biškopis – dārznieks Ande, kurš viņam bērnībā devis daudz vērtīgu padomu.
Tanī pašā gadā „Birziņu” māju attāls kaimiņš Brutāns pēc sievas nāves rīkoja ūtrupi. Viņš bija būvuzņēmējs un izturējās pret savu saimniecību kā pret tukšu vietu, tā turējās tikai uz sievas un meitu pleciem. Tagad, kad sieva bija mirusi, viņš nolēma ar meitām braukt uz Rīgu. Ande, kurš arī bija aizgājis uz ūtrupi, tēvam ieteica pieņemt Brutānu vecāko meitu Mildu par saimniecības pārzini, jo viņa bija mācījusies prestižajā Kaucmindes divgadīgajā mājturības skolā un bija sagatavota vadīt lielu saimniecību. Laikam jau tēvs šo Andes padomu ņēma vērā, un mana māte iegāja „Birziņu” mājās kā saimniecības pārzine.
1925. gadā tēvu iesauca armijā, viņa dienesta vieta bija Daugavpils cietoksnis, kur dislocētas vairākas Latvijas armijas vienības. 1926. gadā tēvs atgriezās no dienesta un apprecēja manu māti. 1927.gadā piedzimu es. 1928.gada vasara bija neparasti lietaina, Lubānas ezers pārplūda. Pļavas un ganības pārklāja ūdens, tikai ēkas un tīrumi bija pasargāti, jo atradās dažus desmitus centimetru augstākā vietā. Lopus turēja kūtīs, barības krājumi izsīka, tīrumus ar tehniku apstrādāt nevarēja. Zvidzienas pienotava bija atgriezta no ārpasaules, tai pienu piegādāja ar laivām. Taču tēvs, turēdamies pie savas zemes, spēja pārvarēt visas šīs grūtības. 1929.gadā piedzima mana māsa Mirdza. 1930.gadā tēvs iesaistījās mazpulku kustībā. Mazpulki samērā ātri iekaroja savu vietu starp citām jaunatnes organizācijām. Citās jaunatnes organizācijās darbs parasti notika sanāksmēs, taču mazpulkos ikdienā pildāmie uzdevumi bija dārzā, laukā, kūtī, notika arī piedalīšanās darbu skatē, kur cīnījās labākais ar labāko.
1931.gada februārī notika pirmā mazpulku dalībnieku un vadītāju sanāksme Rīgā, kurā piedalījās Saeimas deputāts Dr. Kārlis Ulmanis. Viņš savā runā par mazpulku nozīmi Latvijā teica: „Katrs sākums ir grūts, bet tagad jau pacelta vesela šalkoņa mazpulku karogu, un ar laiku tie pārklās visu Latviju! [...] Mazpulku darbs, būdams gan sīks, māca mūs saprast, ka arī sīkas lietas var būt ļoti svarīgas un ka tās tomēr jādara ar visu sirdi. Jāsargās no domām, ka apstākļi varētu cilvēku piespiest neizpildīt savu pienākumu. Tas nekad nedrīkst notikt! Cilvēks nav apstākļu vergs, bet apstākļi uzvarami. Katram cilvēkam jāmāk paklausīt, tad viņš dienās varēs citiem pavēlēt.”
Šajā gadā mans tēvs kā Zemnieku savienības partijas biedrs no Lubānas pagasta Saeimas vēlēšanās tika iekļauts deputātu kandidātu sarakstā.
1932.gadā tēvu ievēlēja par Lubānas–Zvidzienas mazpulka vadītāju. 15. un 16. februārī viņš piedalījās otrajā mazpulku vadītāju un dalībnieku sanāksmē. Šajā gadā jau aktīvi darbojās 98 mazpulki ar 1400 dalībniekiem. Sanāksmē piedalījās 150 dalībnieku no 32 mazpulkiem. Sanāksmi atklāja profesors V.Maldonis un savā runā pamatoja K.Valdemāra dzīvi, kā nabaga zemnieka zēns izaudzis par ievērojamu tautas darbinieku, aizrādot, ka ikkatram darba sācējam lai tas ir pamatā: „Stingra apņemšanās, neatlaidīga griba un stipra darba mīlestība.” Sanāksmē uzstājās arī zemkopības ministrs V. Gulbis, norādot, ka „.. mūsu saimnieciskā nākotne, visas latviešu tautas nākotne – lauksaimniecība, tāpēc sevišķa vērība jāpiegriež lauksaimnieciskai izglītībai un lauksaimniecības darbam. Sevišķi liela nozīme ir mazpulkiem, jo mazpulkos jaunatne mācās mīlēt un kopt dzimto zemi.” Vakarā Dr. J.Students nolasīja referātu „Jaunatnes uzdevumi”, pēc tam bija koncerts, kurā uzstājās mākslinieki profesors P.Sakss, M.Vīgners-Grīnbergs, brīvmākslinieks B. Ķuze, komponiste L. Garūta un Latvijas Universitātes sekstets. Nākamajā dienā (16. februārī) notika mazpulku vadītāju apspriede, bet mazpulku dalībniekiem bija ekskursija pa ievērojamākām Rīgas vietām.
1933. gada 6. un 7. martā Rīgā notika trešā mazpulku vadītāju un dalībnieku sanāksme, kurā piedalījās 240 dalībnieku no Vidzemes, Zemgales, Latgales un Talsu apriņķa 240 mazpulkiem. Tagad aktīvi darbojās 128 mazpulki ar 2117 dalībniekiem. Sanāksme notika Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas telpās. Pulksten 11.00 visi mazpulku dalībnieki automobiļos ar plīvojošiem karogiem devās uz Brāļu kapiem. Mans tēvs visu mazpulku dalībnieku vārdā nolika Upartes mazpulkā darināto brūklenāju vainagu: „Pirms nedaudz gadiem notika brīnums, kļuva brīva mūsu dzimtene, tēvu sēta un tie lauciņi, kur norit mazpulku dalībnieku darbs. Atcerēdamies varoņus lai smeļamies spēku darbam tautas un tēvijas labā.” Pēcpusdienā sanāksmes dalībnieki apmeklēja Izglītības ministrijas rokdarbu un amatniecības izstādi un vakarā pulcējās Nacionālajā teātrī uz Saulieša vakaru un noskatījās teātra izrādi „Līgo”. Nākamajā sanāksmes dienā (7. martā) dalībnieki pulcējās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas zālē, lai iesvētītu jaunos mazpulku karogus. Garīgo aktu ievadīja profesors V. Maldonis un jaunos mazpulku karogus iesvētīja ar vārdiem: „Turiet augstu savu baltzaļo karogu, piebiedrojieties pārējai mazpulku saimei un ejiet vienoti zem šiem karogiem.” Zemkopības ministrs V. Gulbis savā runā uzsvēra: „Jaunībā cilvēks cenšas uzkrāt vērtības. Ar šīm vērtībām tas dzīvi veido visu savu mūžu, no paliekošām vērtībām ir zināšanas, raksturs un darba mīlestība.” Mazpulkus apsveica Zviedrijas lauksaimniecības padomnieks agronoms V. Silfverhjelms un Lietuvas centrāles vadītājs agronoms V. Tiškus. Agronome V. Rezovska referēja par 1933. gadā darāmo, viņa aizrādīja, ka „jācenšas panākt, lai mazpulku dalībnieki visus darbus pilnīgi izprot, lai paši ir pilnīgā skaidrībā, kāpēc dara tā, bet ne citādi, tad arī mazpulku dalībnieku darbam būs lielākas sekmes”.
Šajā pašā gadā mans tēvs tika ievēlēts par Lubānas lauksaimniecības biedrības priekšsēdētāju.
1934. gada 26. un 27. martā notika ceturtā mazpulku vadītāju un dalībnieku kopējā sanāksme, kurā piedalījās 1240 personas, tai skaitā 162 mazpulku vadītāji, bet aktīvi darbojās 320 mazpulku organizācijas ar 9680 dalībniekiem. Pirmajā sanāksmes dienā (26. martā) sanāksmi ievadīja Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības (LLC) valdes loceklis R. Dzērve ar uzrunu, norādot, ka „mazpulku mērķiem un centieniem jābūt tādiem, kas mūsu valsti darītu spēcīgu un daiļu”. Mākslinieks E. Brantiņš referēja par tēmu „Mazs pulks, dižs darbs”, bet redaktors E. Paegle mazpulcēnus iedvesmoja izgatavot latviskas piemiņas lietas. Pēcpusdienā mazpulku vadītāji noklausījās inženiera J. Resnā un Latvijas Universitātes asistenta inženiera-ķīmiķa O. Grauzes lekcijas par ārstniecības augu vākšanu un sagatavošanu, apskatīja Saeimas namu, Doma un Kara muzeju, izbrauca ar tvaikoni pa Daugavu. Vakara programma turpinājās Rīgas Amatnieku nama telpās. Nākamajā dienā (27. martā) mazpulcēni pulcējās Latviešu biedrības namā. LLC valdes loceklis R. Dzērve uzrunāja sanāksmes dalībniekus, norādot, ka „mazpulku dalībnieki nepazīst žēlošanos par grūtiem laikiem. Tie nes visgaišākās uguntiņas savās sirdīs par Latvijas labāku nākotni.” Sanāksmi apsveica V. Silfverhjelms un citi, bet pēc sanāksmes dalībnieki gāja uz Rīgas pili apsveikt Valsts prezidentu A. Kviesi ar kundzi. Tad automobiļos ar plīvojošiem karogiem devās uz Brāļu kapiem, kur R. Dzērve sanāksmes dalībnieku vārdā nolika brūklenāju vainagu ar uzrakstu „Mūsu tautas varoņiem – Latvijas mazpulki”. Pēcpusdienā sekoja mazpulku dalībnieku ekskursija pa ievērojamākām Rīgas vietām.1934. gada 1. jūnijā tika nodibināta Mazpulku padome LLC pārziņā, kurā piedalījās Zemkopības un Izglītības ministrijas, LLC, Kurzemes, Zemgales un Latgales lauksaimniecības biedrību savienības pārstāvji. Šajā sēdē vienbalsīgi nolēma lūgt Ministru prezidentu K. Ulmani būt par Latvijas mazpulku Virsvadoni. Viņš lūgumu pieņēma. Tā paša gada 29. novembrī LLC sarīkoja mazpulku piecu gadu jubilejas svētkus. Svētkos piedalījās Dr. Kārlis Ulmanis, kurš norādīja, ka mazpulku attīstība ir strauji gājusi uz priekšu un ka to mērķi un centieni kļūst jo dienas plašāki. „Dzīve ir cīņa un būs cīņa, un mums vajag asināt mūsu cīņas ieročus. Audzināsim stiprus un stingrus raksturus, kas nav tik viegli salaužami.” Svētku aktā zemkopības ministrs J. Kauliņš izdalīja Zemkopības ministrijas Goda diplomus mazpulku vadītājiem, to saņēma arī mans tēvs. Mazpulku organizācija Latvijā jau pašos pirmajos gados ieguva daudz labvēļu un sabiedrības atbalstu, tomēr par nozīmīgu kustību tautas jaunatnes audzināšanā tā kļuva tikai pēc 1934. gada 15. maija notikumiem. 1934. gadā mans tēvs tika iecelts par Lubānas rajona mazpulku vecāko.
1935. gadā mazpulku padome bija kļuvusi aktīvāka, un pirmajā sēdē 29. janvārī lēma, ka mazpulku darbību jācenšas nostiprināt un padziļināt iesākto darbu. Ļoti rūpīgi jāizvēlas un jāapstiprina mazpulku vietējie vadītāji, lai tie atbilstu savam uzdevumam. Jāievada sarunas ar aizsargu organizāciju par kopīgu sadarbību fiziskā audzināšanā. Padome piekrita R. Dzērves rīcībai, saziņā ar Baznīcas virsvaldi uzaicinot par Latvijas mazpulku mācītāju Rīgas pilsētas vikāru mācītāju Arnoldu Lūsi. Tika pieņemti papildinājumi mazpulku iekārtas un darbības noteikumiem, ka mazpulkus nevar dibināt citu jaunatnes organizāciju paspārnē. Papildināja arī nodaļu par mazpulku mērķiem un uzdevumiem, uzsverot, ka mazpulku uzdevums ir stingra, nelokāma rakstura, darba mīlestības un izpratnes, kā arī tēvzemes mīlestības ieaudzināšana jaunatnē. Mazpulku kustību Virsvadonis vadīja pats, nevis ar kāda resora vai ministra palīdzību. Tikai no 1935. gada 15. aprīļa, kad ar likumu par lauksaimniecības kameras nodibināšanu visu mazpulku vadību pārņēma Latvijas Lauksaimniecības kamera (LLK), par Latvijas mazpulku un jaunatnes audzināšanas sekcijas priekšsēdētāju tika iecelts mans tēvs. 1935. gadā aktīvi darbojās 796 mazpulki ar 25 680 dalībniekiem.
1936. gadā no 6. līdz 13. septembrim Rēzeknē notika Pļaujas svētki. Neredzēti lielais apmeklētāju skaits, ap 120 000 dalībnieku, liecināja, ka mūsu tautā nostiprinājies vienības gars, vienība domās, vārdos un darbos. Vienība priekos un bēdās. Blakus zemniekiem stāvēja visa LLK vadība, Latvijas pilsētu vadītāji un pašvaldību vadītāji, pagastu vecākie, tirgotāji, rūpnieki, strādnieki un ierēdņi, visi vienas domas vadīti, ka mūsu zemē vairs nepastāv nekādas šķiras un kārtas, nav vairs priviliģēto un nepriviliģēto, izredzēto un aizmirsto. Ir tikai – latviešu tauta, vienota un stipra. Svētkus pēc Valsts prezidenta K. Ulmaņa runas ievadīja lielā darba parāde. Netālu no vienības novietnes atradās laukums, kur bija pulcējusies mazpulku saime no 411 mazpulkiem, kopā 375 vadītāji un 2000 dalībnieki. Nometni apmeklēja arī mazpulku Virsvadonis, un mans tēvs pasniedza viņam mazpulku dāvanu – arkla lemesi. Saņēmis dāvanu, K. Ulmanis visiem mazpulku dalībniekiem pateicās ar uzrunu: „Es no sirds priecājos par tiem draudzības pilniem vārdiem, kas nupat tika teikti, un jo vairāk es priecājos par šo skaisto dāvanu, kuru es kā patiesi dārgu mantu paņemšu līdz uz mājām un to arī glabāšu, atcerēdamies arvien, ka mūsu mazpulki strādā un ir strādājuši derīgu darbu, ka viņi ir atraduši pareizo ceļu, kas viņus vissekmīgāk uz priekšu ved. Ved uz priekšu, lai patiesi viņi kā vienu daļu no saviem sasniegumiem un ieguvumiem panāktu stāju, iekšēju un ārēju...” 1936. gadā aktīvi darbojās 915 mazpulki ar 27 500 dalībniekiem.
Visu 1937. gada vasaru rosīgi darbojās mazpulku nometnes, tās tika sarīkotas visos valsts rajonos. Pavisam 1937. gadā notika 106 nometnes, kurās piedalījās 10 333 dalībnieki, tas ir, 31,4% no kopējā dalībnieku skaita (32 490). Nometnes bija apvienotas ar aršanas un adīšanas sacensībām. Jelgavas novada Mežotnes nometni apmeklēja arī Kārlis Ulmanis. Viņš uzrunāja nometnes dalībniekus, sacīdams: „Es arvien esmu uzsvēris, ka garīgais mūsu dzīvē un pienākumos, mūsu darbā ir izšķirošais. Un atkal es par jaunu gribu pateikt, jo tā ir veca patiesība, kas ir atzīta un kas ir apstiprināta visos laikos, visās valstīs un tautās. Nevar radīt jaunu iekārtu, nevar nostiprināt jaunu valsti, ja cilvēki paliek tie paši vecie. Arī cilvēkam ir jāaug. Tad mums būs drošība, ka tas, ko mēs darām, nebūs nekad velti darīts, bet nesīs zelta augļus. Iesim tālāk un apskatīsim atkal aicinājumu – izkopsim latviskos tikumus – ko tas no mums prasa? Šajā teikumā uzsvērta doma, ka mums vēl nāksies pārveidoties pašiem sevī iekšēji. Ne tikai ārēji jātop latviskiem, mums jānokrata viss svešais, kas mums pa daudz gadiem pielipis. Tā mums vēl ir ļoti daudz. No tā mums jātiek vaļā. Mūsu tautas latvisko misiju mēs varēsim pildīt tikai kā latvieši uz latviešu zemes.” Nometņošana mazpulku saimei ir ne tikai atpūta, bet arī iepazīšanās ar jauniem draugiem, ar jauniem darba paņēmieniem un sevis parādīšana sacensībās. Nometņu mērķis ir audzināt jauno cilvēku gan garīgi, gan saimnieciski. Mazpulku lozungs ir „Labo padarīt vēl labāku”. Tāpēc arī mazpulkos māca katru darbu, vai tas būtu liels vai mazs, vai tas būtu lauksaimniecībā, skolā, sportā vai rotaļās, paveikt pareizi un labi.
1938. gada 8. janvārī par lieliem mazpulku dalībnieku un viņu tuvinieku svētkiem izvērtās mazpulku eglītes vakars Rīgas Sporta namā. Te kopā sapulcējās Rīgas novadu mazpulku dalībnieki, kā arī vairāki simti lauku mazpulku dalībnieku un ap 3000 mazpulcēnu vecāku un draugu. Kā goda viesi ieradās mazpulku Virsvadonis K. Ulmanis, zemkopības ministrs I. Birznieks, sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš, tieslietu ministrs H. Apsītis, Rīgas pilsētas galva R. Liepiņš un citi. K. Ulmanis uzrunāja klātesošos: „Mums, dzīvē strādājot un mācoties, jācenšas atrast sev paraugu un priekšzīmi, bet, lai to panāktu, tad arī mums pašiem jācenšas, lai mēs savos darbos un savā dzīvē, cik to spējam un varam, arī noderētu par pamudinājumu un ierosinājumu citiem. Tā mēs, darbu kopīgi darīdami, arī viens no otra varēsim mācīties, kā dzīvot, kā darbu labāk padarīt.” No 1938. gada mazpulki uzņēmās jaunu pienākumu – darbu dzimtās zemes sargāšanā, līdz ar to lielāku ievērību guva šaušanas sports. Gada beigās mazpulkos darbojās 1062 organizācijas ar 38 350 dalībniekiem.
1939. gadā mazpulki svinēja 10 gadu darba atceres svētkus. Svētku parāde un skate notika Rīgā, Uzvaras laukumā, tajā piedalījāmies arī mēs ar tēvu. Jau no 1. septembra Rīgā pulcējās mazpulku pārstāvji no visiem Latvijas novadiem.
Svētdienā, 3. septembrī, mazpulku dalībnieki pēc stājas mācībām devās uz brīvizrādēm Nacionālajā operā, Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un uz brīvkoncertu Sporta namā. Pēc tam notika manifestācijas gājiens gar Prezidenta pili un svētbrīdis Brāļu kapos. Svētbrīdi un svinīgo jundu ievadīja LLK priekšsēdētājs Rūdolfs Dzērve, uzrunājot mazpulku dalībniekus un aicinot tos solīt uzticību Latvijai, varoņu garam un Virsvadonim. Pēc valsts himnas „Dievs, svētī Latviju” notika vakara jundas pārbaude, nosaucot novadus to dibināšanas kārtībā. Pēc pārbaudes katrs novada pārstāvis iebēra lielā urnā Mātes Latvijas tēla pakājē no novada līdzvestās trīs saujas zemes. Kad visi zemi bija iebēruši, paceļot labo roku, kopīgi nodeva zvērestu, reizē sakot: „Mēs zvēram šo zemi mīlēt, kopt un sargāt, lai Latvija mūžam paliktu latviešu valsts!” Šo solījumu dzirdēja visi, dzirdēja dzīvie un mirušie, dzirdēja visa plašā mazpulku saime, klātesošie valstsvīri un daudzie ārzemju viesi.
4. septembrī mazpulku dalībnieki sveica savu Virsvadoni Kārli Ulmani, pasniegdami viņam ziedus un apsveikuma rakstus. Pēcpusdienā notika mazpulku lielā parāde un skate Uzvaras laukumā, kurā piedalījās vairāk nekā 20 000 dalībnieku. Svētku svinības ievadīja mazpulku apgabala karogu iesvētīšana. Tos iesvētīja arhibīskaps T. Grinbers. Tad, ar gavilēm un slavinājumiem sveikts, laukumā ieradās Kārlis Ulmanis. Uzrunājot dalībniekus, viņš teica: „.. jau ilgāku laiku politiskie padebeši savilkdamies ar saviem draudiem apēnoja mūsu domas – tad šodien nu vairs nemiera draudi nav tikai draudi, bet mūsu un visas cilvēces dārgās mantas – miera – vietā stājies nemiers vairāku tautu un valstu starpā.” Turpmākajā runā viņš pievērsa uzmanību tieši mazpulku saimei: „Mazpulki, jaunatne – mana ticība pieder jums! Mazpulki, jūsu sasniegumi ir jūsu gribas un jūsu pašu darba augļi. Palieciet stipri paļāvībā savam spēkam, saglabājiet lepnumu uz sava darba panākumiem – tad būs drosme dzīves darbā un dzīves cīņā stāvēt pirmajās līnijās, aizsaukt citus sev līdzi un izpildīt savu uzdevumu un savu svētību kā tautas locekļiem, kā mūsu valsts pilsoņiem un pilsonēm. Zeme svētīs savu kopēju. Tēvzeme svētīs sava goda cēlāju, sargu un aizstāvi. Dievs, svētī Latviju!” Pēc uzrunas viņš pieņēma mazpulku vadītāju svinīgo solījumu. Tad sākās stundu ilga mazpulku dalībnieku un vadītāju parāde. Kamēr vēl gājiens turpinājās garām savam Virsvadonim, laukumā no pretējās puses uznāca vingrotāju kolonnas. Tās nāca raiti, veidodamās, līdz, parādei beidzoties un atskanot komandām, laukumā bija redzami vārdi SVEICAM VADONI, vidū 4.IX – prezidenta dzimšanas dienas datums un mazpulku četrlapainā āboliņa zīme. Pēc tam sākās vingrojumi, kur vairāk nekā 4000 mazpulku dalībnieku rādīja lauku darbu norisi. Tad jautrā solī laukumā uznāca dejotāji, izveidodami skaistus simetriskus riņķus, un nodejoja vairākas dejas. Uzvedumu noslēdza mazpulku karogu maiņas gājiens, vingrotāju un dejotāju parāde. Kad visi šīs svētku dienas dalībnieki atkal bija sagrupējušies vienkopus pretī galvenajai tribīnei, Rūdolfs Dzērve izteica sirsnīgu pateicību Valsts un Ministru prezidentam par doto iespēju viņa vadībā strādāt jaunatnes audzināšanas darbu un lūdza prezidentu viņa dzimšanas dienā pieņemt albumu, kurā attēlos un diagrammās redzams mazpulku organizācijas darbs un sasniegumi desmit gadu laikā. Tad, gaviļu un slavinājuma saucienu pavadīts, prezidents atstāja Uzvaras laukumu. Dalībnieki sajūsmināti nodziedāja „Dziesmu brīvai Latvijai”, un lielā mazpulku parāde un skate bija beigusies.
1940. gadā aktīvi darbojās vairāk nekā 1100 mazpulku organizāciju, kuru sastāvā bija vairāk nekā 40 000 dalībnieku. Tā bija vislielākā un iespaidīgākā jaunatnes apvienība Latvijā, kuras dalībnieku mērķis un uzdevums bija augsti celt un turēt darba tikumu, kopt dzimto zemi. Rādīt priekšzīmi un aicināt tautu uz vienotību un tēvzemes mīlestību. Mācīties, iegūt labas zināšanas un iemaņas visos darbos katram pēc savām spējām un interesēm. Izaugt par godājamiem un pilnvērtīgiem savas valsts pilsoņiem, krietniem darba darītājiem. Tie bija mazpulku organizācijas pamatprincipi. Mūsu tēvzeme vēl nebija ierauta kara virpulī, mēs stāvējām ārpus tā un gribējām turpināt darba gaitas ierastā ritmā. Aktīvi turpināja darboties arī mazpulku organizācijas, notika sanāksmes, darba skates un piedalīšanās dažādos sabiedriskos pasākumos. Taču 17. jūnijā padomju armijas daļas pārgāja Latvijas dienvidu un austrumu robežas. Tas pārvilka svītru mūsu valstiskai neatkarībai un brīvībai, tika sagrauta un iznīcināta Latvijas patstāvība. Ar bargu rīkojumu tika likvidēta mazpulku organizācija, iznīcināta mazpulku simbolika un karogi. Kāpēc es tik daudz rakstīju par mazpulku organizāciju (kaut faktiski atzīmēju katrā gadā tikai vienu svarīgu notikumu no mazpulku dzīves)? Pirmkārt, tāpēc ka tā bija mana tēva dzīve un darbs. Otrkārt, tā bija vide, kurā uzaugu, kurā dzīvoju, jo biju nesaraujamām saitēm saistīts ar mazpulku saimi, kuras uzskatus un kārtību pieņēmu ar sirdi un dvēseli. Un, treškārt, gribēju pievērst uzmanību mazpulku saimes izaugsmei un patriotismam.
Pēc mazpulku organizācijas likvidēšanas tēvs atgriezās „Birziņos”. Jaunā valdība jau bija pieņēmusi dekrētu par zemes reformu. Ar šo dekrētu visa zemes platība, kas bija lielāka par 30 ha, pārgāja jaundibinātā zemes fonda rīcībā. Motociklu, traktoru, kuļmašīnu un citu lauksaimniecības tehniku konfiscēja, arī dažus mājlopus un inventāru atsavināja priekš jaundibinātām saimniecībām. Tā lielā tēva saimniecība saruka vairāk par pusi. Visiem mainījās garastāvoklis. Neviens, darot darbu, vairs necentās to izdarīt labāk, vairāk. Laiks bija apstājies. Saule dienā spīdēja tikai sarkanā krāsā, bet naktīs zvaigznes švīkstēdamas krita lejup, sadegot ar sarkanu liesmu. Šis laiks paralizēja ikvienu cilvēku. Ar katru dienu jaunās varas likumi kļuva dzelžaināki, un tie stingrāk turēja gūstā sabiedrību, kura nevarēja tos saprast un tajos iejusties. Jau 1940. gada beigās sāka arestēt tos cilvēkus, kuriem bija nopelni neatkarīgās Latvijas dibināšanā un izcīnīšanā, latviešu tautas vienotības nostiprināšanā, tāpēc tēvs, lai izvairītos no aresta, 1941. gada maijā pameta „Birziņus” un pareizi darīja, jo 7. jūnijā jau bija izrakstīta viņa arestēšanas pavēle. 14. jūnijā mūs izveda no „Birziņiem”, un tēvs saprata, ka mūsu izvešana ir saistīta ar viņa aktīvo darbību neatkarīgajā Latvijā, tāpēc viņš nolēma pieteikties, lai mūs atbrīvo, bet, ja nē, tad kaut vai būt kopā ar mums. Tomēr nenotika ne viens, ne otrs – tēvu arestēja, mūs neatbrīvoja, un tēvs tika nošķirts no mums uz visiem laikiem.
Tēvs bija slaids, liela auguma vīrietis. Viņam bija gudra seja ar augstu pieri, ko ieskāva tumšu matu vilnis, klasisks deguns, jauneklīgi mirdzošas acis un jutekliska mute. Katrai viņa kustībai piemita stingrs, pašpārliecināts vingrums. Tāds viņš ir palicis manā atmiņā. Atceros viņu arī putekļu kombinezonā un brillēs tumšzilā Harley-Davidson motocikla mugurā. Kāpēc man saglabājies atmiņā motocikls ar blakusvāģi? Droši vien tāpēc, ka ikreiz, kad tēvs atbrauca no Rīgas, viņš atveda pilnu blakusvāģi ar garšīgām lietām: kasti šprotu, kubuliņu nēģu vai zušu, vairākus auksti kūpinātas desas gabalus un baltmaizes bagetes, kā arī katram kādu mazu dāvaniņu. Kaut mums pašiem gardumu bija pietiekami – auklīte gatavoja pat saldējumu, tomēr atvestie likās daudz gardāki. Varbūt tāpēc tas tā iespiedies atmiņā tāpat kā Aņimammas knapsieriņi.
1990. gadā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas izsniegtajā izziņā par pilsoņa Otto Bērziņa ģimenes locekļu administratīvās izsūtīšanas atzīšanu par nepamatotu bija rakstīts, ka tēvs miris ieslodzījumā 1941. gada 16. decembrī Sevurallagā. Taču Gulaga kartē redzu, ka tā ir nošaušanas vieta. Tādos neiedomājami varmācīgos apstākļos manam tēvam nācās šķirties no dzīves. Viņam bija tikai 37 gadi. Vai viņš bija izdzīvojis savu dzīvi plašumā, dziļumā un augstumā? Protams, nē, jo pats vērtīgākais posms katra cilvēka dzīvē sākas tikai no 40 gadu vecuma. Gribas kliegt – kas uzņemsies atbildību par to nežēlību un vardarbību, kas tolaik valdīja!?

Māte
Mana māte Milda piedzima 1903. gadā „Pilsniekos”. „Pilsnieki” bija daudz necilāki par „Birziņiem”, tomēr par būdu tos nevarēja saukt. Tur viņa dzīvoja ar saviem vecākiem un māsu Natāliju, kura bija divus gadus jaunāka par māti. Mātes tēvs Pēteris saimniecības darbos maz palīdzēja, jo strādāja ar būvēm – viņš bija būvuzņēmējs. Saimniecībā lauku darbus palīdzēja veikt laukstrādnieks Mārtiņš. Brutānu saimniecība bija vairākas reizes mazāka nekā Bērziņu saimniecība, taču viņi dzīvoja pārtikuši. Māte pēc Lakstienas pamatskolas beidza arī Kaucmindes divgadīgo mājturības skolu. Pēc mātes Bertas nāves tēvs pārdeva saimniecību un aizbrauca ar Natāliju uz Rīgu, bet mana māte aizgāja uz „Birziņiem” un sāka vadīt mana tēva saimniecību.
„Birziņos” viņai tika ierādīta istaba, kuru es aprakstīju kā manu vecāku guļamistabu, taču tās durvis, kuras veda uz saimnieku galu, tika noslēgtas ar četrdurvju skapi. Ar to tika uzsvērts, ka viņa nav piederīga saimnieku galam. Darbu „Birziņos” viņa sāka ar ēdiena gatavošanu Bērziņu saimei, tad ņēma slauceni un gāja uz kūti slaukt govis. Māte nebija slinka, jo bija strādājusi visus darbus savā saimniecībā. Taču tagad viņai bija jāuzņemas pilna atbildība par kūtīm un lopiem, jāzina, kurai govij tuvojas laiks laist pasaulē pēcnācējus, jāmāca teļi un jēri zīst pienu. Jāmācās izrīkot divus puišus un divas meitas, kas strādāja saimniecībā. Ande un Aņimamma no sākuma bija mātes padomdevēji, taču vēlāk māte arī viņus sāka izrīkot. Māte saimniecībā ieviesa grāmatvedības uzskaiti ienākumiem un izdevumiem, viņa darba nebaidījās, strādāja ne tikai kūtīs, laukā, virtuvē, bet arī rēķināja, ko izdevīgāk ražot pārdošanai.
Tēvs pirms dienesta armijā bija nolīdzis mehanizatoru Andreju strādāt saimniecībā par traktoristu. Taču viņš pieprasīja dzīvošanai atsevišķu istabu, tāpēc vajadzēja lielo puišu istabu pārdalīt ar starpsienu. Tas viss tika ātri izdarīts, pateicoties mātei, kura atrada cilvēkus, kas bija strādājuši pie viņas tēva un bija profesionāļi šajā jomā. Andrejs bija no Lubānas, ieradies „Birziņos”, viņš sāka radoši darboties – kaut ko uzlaboja, kaut ko pārveidoja, kaut ko izgatavoja no jauna. Nezin no kurienes tika atvilkta sagrabējusi kuļmašīna, kuru Andrejs iztaisīja par jaunu skaistu agregātu. „Birziņu” iemītniekiem bija diezgan vienveidīgs un regulārs dzīves ritms, tas Andreju pamazām nomierināja un ļāva iekļauties „Birziņu” draudzīgajā un strādīgajā saimē. Tas arī deva iespēju manai mātei, kamēr tēvs dienēja armijā, saglabāt plaukstošu un sakārtotu saimniecību. Kad tēvs atgriezās no dienesta, viņš saprata, māte ir tas cilvēks, kuram var uzticēt šo lielo saimniecību, jo tēvam jau tad bija nojauta, ka viņa dzīvē šai saimniecībai nebūs vietas. Tāpēc tēvs piedāvāja mātei kļūt par „Birziņu” saimnieci, un viņa ar prieku piekrita. Viņi apprecējās. Četrdurvju skapi nolika savā vietā, un mātes istaba pārtapa par vecāku guļamistabu.
Kad piedzimu es, māte, uzzinājusi, ka viņas draudzene Latgalē, ar kuru kopā mācījusies Kaucmindē, dzīvo bez darba, uzaicināja viņu uz „Birziņiem” par auklīti. Viņa piekrita, un tā „Birziņu” saime palielinājās par vēl vienu cilvēku. Es biju veselīgs bērns, māte ar krūti mani baroja veselu gadu, un nesagādāju lielas raizes ne mātei, ne auklītei. Auklīte ne tikai pieskatīja mani, bet arī bija liels palīgs mātei, ja viņai bija kādi neatliekami darbi kūtīs vai uz lauka, – auklīte tad gatavoja ēdienu, cepa maizi un uzkopa istabas. Tikai tēvu tracināja viņas spilgti izteiktie sociāl-demokrātiskie uzskati, jo tēvs jau tad bija pārliecināts, ka tautas spēks ir vienotībā, nevis atšķirībās. Pēc manas māsas Mirdzas piedzimšanas gan mātei, gan auklītei palielinājās darba slodze un uztraukumi. Mirdza bija īsta brēkule, tāpēc bija jāziedo daudz laika un enerģijas, lai panāktu viņas mīļu klusēšanu.
Tagad tēvs arvien vairāk laika veltīja sabiedriskajam darbam, bet māte – „Birziņu” saimniecībai. Viņa pavairoja lopu skaitu, sevišķi cūku, jo bija pārliecināta, ka tā var gūt lielākus ienākumus. Tika noslēgts līgums ar „Bekona eksports” kantori, kādu ogu un augļu tirgotāju un citiem uzpircējiem, tā kā nekas no darba augļiem netika laists zudumā. Tika sastādīti arī labības kulšanas grafiki un sarunāts ar kaimiņu saimniecībām, kad un ar kādu darbaspēku būs jāatlīdzina „Birziņiem” par šā pakalpojuma sniegšanu. Tādā veidā apkārtējo māju saimniecības zināmā mērā tika padarītas atkarīgas no „Birziņiem”. Savas saimniecības puišus un meitas mana māte turēja pie „Birziņu” mājām ar lielākām algām nekā citās saimniecībās. Bet mehanizatoru Andreju, no kura lielā mērā bija atkarīga saimniecības stabilitāte, vēl ar sevišķas intrigas palīdzību, jo viņš bija līdz ausīm iemīlējies auklītē. Arī latviešu gadskārtas svinības, pirmās ganu dienas un labības kulšanas svētki  „Birziņos” tika svinēti ar vērienu, tika izpušķotas telpas un apkārtne, cepti rauši un plāceņi, dzerts alus un vīns, un tas viss deva daudz prieka un turēja visus vienā saimē. Šajos svētkos piedalījās arī tuvākie kaimiņi. „Birziņu” saimniecībā tika pavairots ne tikai lopu skaits, bet arī labības birums klēts apcirkņos, jo labības lauki vienmēr bija pilni smagām kviešu un rudzu vārpām un auzu skarām. Ar savu tālredzīgo prātu un nemaldīgo saimnieces instinktu māte zināja, ka zeme cilvēku nepievils, tāpēc sparīgi soļoja uz priekšu. Viņa strādāja arvien čaklāk, no rītiem cēlās agrāk par visiem un, lai visus darbus padarītu, skrēja kā sacīkšu zirgs. Tomēr, lai kā būtu aizņemta ar darbiem, viņa vienmēr atrada laiku mūs apmīļot. Māte bija paraugs kaimiņiem, taču, skrienot neapnikusi un nepiekususi no agra rīta līdz vēlam vakaram, viņa savu skaistumu un grāciju pamazām zaudēja un kļuva par saimnieci ar cietām sastrādātām rokām. 1934. gadā valsts svētku pieņemšanā pie prezidenta mana māte bija viena no izskatīgākajām dāmām, taču 1939. gadā vairs tikai Bērziņa kundze no laukiem.
1940. gada 17. jūnijs manas mātes darbiem pārvilka treknu svītru. Latvijas valsts teritoriju okupēja padomju armijas karaspēks. Tika pieņemti Maskavā izstrādātie dekrēti. Galvenie ražošanas līdzekļi tika nacionalizēti. Pār laukiem un pļavām nolaidās tumšas, pelēkas dienas. Debesis aizvilkās ar sarkaniem karogiem, kuriem cauri nespīdēja ne saule, ne mēness, ne zvaigznes.
Mana māte bija diezgan gara auguma sieviete ar zilām, spulgām acīm, viegla un gracioza, ar daiļi veidotu degunu, kuplām krūtīm, slaidu vidukli un maigu tumšas šatenes seju ar nelielām pilnīgām lūpām. Glīta sieviete būdama, viņa tomēr bija tēvam uzticīga līdz mūža galam. Viņai bija daudz pielūdzēju, viens no ievērojamākiem Igarkā bija Ziemeļu ekspedīcijas vadītājs Tatarinovs, kurš projektēja Lielo Staļina dzelzceļa maģistrāli. Taču viņa visiem atteica. Viņa visu laiku gaidīja tēvu, līdz šķīrās no pasaules, tā arī neuzzinājusi par viņu neko, kaut nepārtraukti rakstīja uz visām instancēm. Mana māte bija apbrīnojams cilvēks, ļoti labsirdīga un pilna līdzcietības. Viņu mīlēja visi, kas viņu pazina. Visam minētajam par apstiprinājumu lai kalpo brīnišķīgā Valentīnas Mekšas vēstule, kas ir liecība ne tikai manis teiktajam par māti, bet arī visai mūsu dzīvei Sibīrijā.

Auklīte
Manu auklīti sauca Zenta. Daba bija apveltījusi viņu ar bagātu fantāziju – viņa bija dzimusi sapņotāja. Jau Kaucmindē, kā mamma stāstīja, viņa aizrāvusies ar grāmatu lasīšanu pat mācību stundās. Visvairāk viņai patikušas grāmatas par ceļojumiem. Viņa dzīvojusi pati savā realitātē, un šādos fantāzijas brīžos viņai beidzis eksistēt viss, kas atgādinājis īstenību. Gadiem ritot, viņa bija daudz mācījusies no sociāldemokrātiem, kas bijuši Rietumu brīvajā pasaulē, un juta, ka grib tā dzīvot. Viņai bija savi uzskati par to, kas ir svarīgs un kas nav. Arī dzīve neatkarīgajā Latvijā gāja uz augšu, taču sabiedrība bija veidota no pretšķirīgiem ļaudīm, un tāda tā ilgi nevarēja pastāvēt. Pēc 15. maija apvērsuma auklītē šaudījās pretrunīgas izjūtas, kuras pastiprināja arī tas, ka tika arestēts viņas brālis, kurš darbojās Latvijas komunistu partijas jaunatnes organizācijā. Viņa vērsās pie tēva, lai viņš palīdz to atbrīvot. Nezinu, vai tēvs kaut ko izdarīja viņas labā, zinu tikai to, ka tēvs esot sacījis: visi komunisti jānosūta uz Padomju Krieviju pie boļševikiem. Taču mēs, bērni, auklīti apbrīnojām un pielūdzām, viņa bija mūsu autoritāte.
Līdz skolas gadiem dienas vilkās gausi. Varbūt tāpēc, ka ar nepacietību gaidīju, kad izaugšu liels. Tomēr šī gaidīšana nebija lielāka par mani pašu, jo manu dzīvi noteica auklīte un ierastā dienas kārtība. No rītiem mūs ar māsu mazgāja vannā, tad saģērba, pabaroja, un mēs bērnistabā spēlējāmies ar mantiņām vai klausījāmies, ko mums lasīja priekšā auklīte. Viņa mācīja mūs arī lasīt, rakstīt un rēķināt. Tad pusdienojām, gājām ārā pastaigāties un pēc tam kādu stundu gulējām. Pievakarē spēlējām paslēpes, sunīšus, aklās vistiņas un citas spēles, kurās piedalījās arī piena pārraudzīte Marta. Pirms gulētiešanas atkal vannojāmies, ēdām vakariņas un tad gājām uz čučumuižu, kur domas un sapņi sajaucās un mēness gaismā dzima gara pasaule. Auklītei bija apbrīnojamas spējas iedvest cilvēkā pārliecību darīt pat to, ko viņš nekad nav darījis un nezina, kā to darīt. Tā piecu gadu vecumā es jau boksterēju, bet sešu gadu vecumā tekoši lasīju, jo auklīte pārliecināja mani, ka tikai iemācījies lasīt grāmatas es atklāšu sev skaisto, brīnumaino pasauli un labāk sapratīšu arī pats sevi. Tāpēc ar aizrautību lasīju visu, ko mājā varēja atrast. Vecāki abonēja avīzi „Brīvā Zeme”, žurnālus „Zemkopis”, „Sējējs”, „Atpūta”, „Zeltene”, un es biju pirmais, kas šo presi pāršķirstīja. Arī visas mājā esošās grāmatas tika pārlapotas un interesantākās pārlasītas. Bet, kad gāju skolā, pārskatīju arī tās grāmatas, kuras bija tēva kabinetā. Tā „Latviešu konversācijas vārdnīcā” atradu Eliasa gleznas „Kailā” un Gojas „Kailā macha” reprodukcijas, kuras mani saviļņoja. Es sāku ar citām acīm skatīties uz auklīti, meklējot viņā līdzību ar reprodukcijās redzētajām sievietēm. Tagad es ejot gulēt uzreiz vairs neaizmigu, bet gaidīju auklīti un pa segas spraugu skatījos, kā viņa izģērbjas, lēnām novelk kleitu, biksītes un, izņēmusi matadatas, ar ātru rokas kustību izlaiž pār pleciem biezo tumšo matu viļņus. Mans ķermenis pildījās ar saldu nemieru un satraukumu, varbūt jau tad manī dzima seksualitāte. Taču, ja tā tolaik radās, tas notika slepenības un kauna klātbūtnē, jo es sapratu, ka tā darīt ir neglīti.
Auklīte bija neliela auguma ar lieliskām ķermeņa formām, valdonīgi iezīmētām uzacīm, melnām matu cirtām, izteiksmīgām tumši dzeltenīgām acīm, kuras nekad nesmaidīja, bet, kad viņa smējās, tās tikai iedzirkstījās, pārējo darīja viņas pilnīgās sārtās lūpas. Deguns viņai bija mazs, bet plats, uz tā sēdēja lielas apaļas brilles. Viņa bija mierīga, nosvērta rakstura cilvēks, kurš spēja novērst jebkuras nesaskaņas. Varu teikt, ka neesmu savu dzīvi nodzīvojis velti, un to, ko man mācīja auklīte, es svēti turu atmiņā: katrai lietai ir sava vieta; pasaule ir skaista un brīnumu pilna; cilvēkam jāspēj cīnīties ar jebkuriem apstākļiem. Lai viņai par to vislielākais paldies. Kad mūs izsūtīja, arī auklīte aizbrauca uz Latgali, un es par viņu neko vairs neesmu dzirdējis. Arī meklējis viņu neesmu, par to man liels kauns.

Piena pārraudzīte
Piena pārraudzīte Marta bija pilnīgs pretstats auklītei ne tikai pēc ārējā izskata, bet arī pēc gara pasaules. Viņai bija krāšņi gaiši mati, smalki sejas vaibsti un sapņainas acis, viņa bija kustīga un izveicīga, ar veiklu valodu. Marta uzskatīja par savu pienākumu iekļauties visos mūsu mājas notikumos – tā viņa piedalījās mūsu, bērnu, spēlēs un rotaļās, pirmajā ganu dienā, kulšanas un citos latviešu gadskārtu svētkos. Arī tagad, rakstot par viņu, mani pārņem saldas skumjas, kas nesaraujami saistītas ar bērnības atmiņām. Tu raksti un jūti, ka esi pārkāpis kaut kādai dzīves robežlīnijai, un tevi māc žēlums par pagājušo, kas nekad vairs neatkārtosies. Ak, šī bērnība! Taču laiks neko nedara par velti – ja kaut ko dod, kaut ko arī ņem pretī. Visu laiku mēs dzīvojam cerībās, ka tūlīt sāksies kaut kas liels un skaists, bet tad pēkšņi redzam, ka nekas nav palicis pāri, izņemot atmiņas, un mēs nevaram pateikt, pa kuru laiku pagājusi dzīve. Atgriezies no Sibīrijas, es tikos ar Martu, un mēs pārrunājām visus notikumus „Birziņos”. Arī to, kā es ar slotas kātu viņai iesitu pa pieri. Martai patika mums stāstīt visādus spoku stāstus, kaut gan tiem neviens neticēja. Nezinu, kāpēc māsa pēc vakariņām vienmēr skrēja ārā pie Dukša un nesa viņam kaut ko garšīgu no vakariņu galda. Marta, lai atradinātu māsu no tādām izdarībām, reiz bija uzmetusi sev baltu palagu un gāja Mirdzu baidīt. Bet es, lai pasargātu māsu no spoka, biju paņēmis slotaskātu un ar visu spēku situ spokam pa galvu. Spoks iekliedzās, nometa palagu un saķēra galvu. Izrādījās, tā bija piena pārraudzīte ar lielu punu pierē. Tā beidzās neizdevies spoka priekšnesums.
Marta bija ļoti pieķērusies manai mātei, viņa tai bija atvērusi savu naivo sirdi, jo bija iemīlējusies kādā saimnieka dēlā, izskatīgā puisī. Lai kāds bija laiks, viņa katru dienu ar divriteni apbrauca visas viņas pārraudzībā esošās saimniecības un noteica piena kvalitāti. Viņa apmeklēja arī tā puiša saimniecību un tikās ar viņu. Taču retajās dienās, kad nelāga apstākļi neļāva viņiem satikties, Marta jutās pavisam zaudējusi galvu. Tad viņa meklēja mierinājumu pie manas mātes, kura vienmēr teica: labi, labi, mēs vēl redzēsim, kā viņš tavas kājas bučos. Tomēr tas tā nenotika. Skaisto puisi izsūtīja uz Sibīriju, bet Marta pārcēlās uz dzīvi Jaunpiebalgā un sāka strādāt par pastnieci. Viņa apprecējās, un viņai piedzima dēls, arī izskatīgs puisēns. Pēc atgriešanās no Sibīrijas es viņu apciemoju. Viņas vīrs jau bija miris, viņa dzīvoja ar dēlu, vedeklu un mazdēlu lauku mājā netālu no Jaunpiebalgas. Es tur nodzīvoju divas dienas, mēs daudz runājām un no jauna pārdzīvojām to laiku, un es jutu, ka pagātne manī pulsē kā otra sirds. Marta nomira 1999. gadā.

Ande un Aņimamma
Kaut arī ļaudis saista kopīgas intereses, tomēr dzīvē starp tiem vienmēr valda sacensība. Taču, ja runa ir par Andi un Aņimammu, tad pārākumu mūsu mājā viņi ieguva ne sacensībā, bet kā mājas ilgdzīvotāji. Tēvs, būdams „Birziņu” saimnieks, vienmēr pret viņiem izturējās ar cieņu, un to kā likumsakarību pieņēma visi pārējie. Arī Ande un Aņimamma par savas cieņas vērtu atzina vienīgi manu tēvu, lai arī mūs, bērnus, un manu māti ļoti mīlēja un lepojās ar mums. Pret pārējiem mājas iemītniekiem viņi izturējās neitrāli, taču aizbildnieciski. Andes galvenais darbs bija saistīts ar dārzu un bitēm, kā arī ar pirti un dīķi. Kad mēs sākām iet skolā, viņš ar zirgu pajūgu aizveda mūs uz skolu un atveda atpakaļ. Viņš bija akurāts un centīgs, nedaudz sentimentāls – viņš stāstīja mums, ka puķes un koki arī ir dzīvas radības, ka viņi dzīvo savu īpatnēju, cilvēkiem nesaprotamu dzīvi, ka starp dažām puķēm valda draudzība, bet starp citām naids, ka puķes sacenšas, kura būs skaistāka, smaržīgāka un garāka. Vienmēr ir jāskatās, Ande teica, kurai puķei palīdzēt, kuru sodīt par sliktu uzvedību. Tā viņš caurām dienām rosījās dārzā: laistīja, ravēja, drāza mietiņus un sprauda zemē. Andes kaislība bija puķes, arī viņa un Aņimammas istabās bija daudz puķu. 1906. gadā Ande bija pieņemts „Birziņos” par biškopi-dārznieku, jo bija beidzis Vecbebru biškopības un dārzkopības skolu. Pēc gada viņš apprecēja Aņimammu, kurai jau bija četrgadīgs dēls Jānis. Viņa „Birziņos” strādāja par kalponi, taču uz kūti un lauku negāja, bet apkopa māju un mazgāja veļu. Arī tagad viņas galvenais uzdevums bija veļas mazgāšana. Andem un Aņimammai tika piešķirts mājas ziemeļu gals. Kad mēs ar māsu un auklīti pēc pusdienām gājām pastaigāties, vienmēr gribējām aiziet ciemos pie Andes un Aņimammas, bet, kad paaugāmies un paši varējām izskriet ārā, allaž iegājām pie viņiem. Viņi mūs cienāja ar knapsieriņiem, kuri likās ļoti garšīgi. Kad gājām jau skolā un bijām mazpulcēni, mums tika piešķirts sakņu dārzs, kas bija jāravē un jālaista, un bieži vien, kad mēs taisījāmies to darīt, izrādījās, ka Aņimamma visu jau bija paveikusi.
1941. gadā, kad mūs izsūtīja, Andem bija 55 gadi, un Aņimammai 58. Ande vēl bija brašs, pagara auguma vīrs, diezgan plecīgs, bet kalsns. Biezās spurainās uzacis piešķīra pelēcīgajām acīm gudru, vērīgu izteiksmi. Andes lūpas bija plānas, bet ne ļaunas, ūsas ne visai kuplas, seja iegarena. Kad Ande smējās, viņa acis kļuva līksmas un visa seja pievilcīga.
Aņimamma bija stipra, lepna sieviete, melnīgsnēja un iesārta, nedaudz pilnīga, neliela auguma, gleznainām acīm un šķelmīgu smaidu, ar apaļu, pašapzinīgu zodu un degunu kā svētajiem senās ikonās. Kad atgriezos no Sibīrijas, es Aņimammu vairs nesastapu. Viņa bija mirusi 1953. gadā. Taču Ande vēl turējās, kaut viņa seju laiks bija izvagojis skarbām, gandrīz bargām rievām. Pēc mūsu izsūtīšanas Ande un Aņimamma pārcēlās dzīvot uz Rīgu pie meitas, manas krustmātes Mariannas. Ande nomira 1966. gadā. Viņu apglabājām 1. Meža kapos blakus Aņimammai.

Krusttēvs un krustmāte
Mans krustēvs Jānis bija dzimis 1902. gadā „Birziņos” kalponei Ilzei Pusvilkai. Viņas vīrs Juris Pusvilks, arī kalps „Birziņos”, pēc gada pameta Ilzi un „Birziņus” un aizgāja kalpot uz citām mājām. Protams, nekas netiek darīts bez iemesla, tikai iemeslu iztēloties nevaru, tāpat kā „Birziņu” zēnu darbus un nedarbus, kuri paliks neaprakstīti. 1904. gadā „Birziņos” piedzima mans tēvs, un droši vien viņiem ar Jāni bija kāda saskarsme. Viņu attiecības acīmredzot nebija bijušas sliktas, ja tēvs Jāni uzaicināja par sava dēla krusttēvu. Jānis tāpat kā visi pie Lubānas ezera Vidzemes pusē dzīvojušie zēni beidza Lakstienas pamatskolu, iestājās Lubānas mežsaimniecības skolā un vēlāk strādāja Lubānas mežsaimniecības dienestā. 1923. gadā Jāni iesauca armijā, viņš dienēja Rīgā, 5. Cēsu kājnieku pulkā, palika virsdienestā, saņēma seržanta pakāpi un iestājās kara skolā. Jānis dzīvoja diezgan vieglprātīgi, brauca ar motociklu, spēlēja vijoli un bija liels frants. 1930. gadā viņš apprecējās, bet 1932. gadā gāja bojā, braucot ar motociklu. 1936. gadā, kad es ar tēvu pirmoreiz biju Rīgā, mēs apciemojām arī krusttēva sievu, un viņa man uzdāvināja krusttēva vijoli. Par tādu dāvanu es gan nebiju sevišķi priecīgs, jo tika sarunāts mūzikas skolotājs, kurš mācīja vijoli spēlēt, kaut man nebija nekādu dotību šajā jomā, tas tikai mani garlaikoja. Tomēr tagad, kad dzirdu vijoles saldo meldiņu, man nāk prātā bērnība. Jā, audzināšana jau tāpēc pastāv, lai nodrošinātu gan fizisko, gan garīgo attīstību. Kāds izskatījās mans krusttēvs, es vairs neatceros, jo uz „Birziņiem” viņš nebrauca. No fotogrāfijas redzams, ka viņš bija diezgan bāls, ar apbrīnojami maigām dzidrām acīm kā bērnam, viņa cieši sakļautās lūpas pauda vientiesību, un viņa seja bija skumju pārņemta. Viņš tika apglabāts Rīgas garnizona kapos, kurus padomju laikā nolīdzināja līdz ar zemi, lai būtu vieta okupācijas karavīru pīšļiem.
Mana krustmāte Marianna arī ir dzimusi „Birziņos” 1909. gadā biškopja-dārznieka Otto un kalpones Ilzes Medņu ģimenē. Viņa arī mācījās Lakstienas pamatskolā, pēc tam Mālpils mājturības vidusskolā un vēlāk aizbrauca uz Rīgu, kur sāka strādāt sērumstacijā Kleistos par laboranti. Rīgā viņa tika ierauta jautros piedzīvojumos – tā kā viņas pusbrālis Jānis militārās aprindās baudīja vispārēju cieņu, viņš arī Mariannu ieveda šajā vidē. Viņi apmeklēja restorānus, ballītes virsnieku klubā, un Mariannai pasaule rādījās vilinošu kārdinājumu pilna. Protams, no tādas dzīves viņai reiba galva, taču viņa vienmēr turēja cieņā savus vecākus un atvaļinājumu pavadīja „Birziņos”, bet ne Jūrmalā vai kādā citā eksotiskā vietā. Mariannas atvaļinājuma laikā viņu apmeklēja arī kadeti no Meirānu pagasta un Degumniekiem, jo viņi savu atvaļinājumu bija pieskaņojuši Mariannas atvaļinājumam. Viņu viesošanās mūsu mājās atnesa lielu jautrību, tad tika dzerts un līksmots uz nebēdu, bija arī greizsirdības scēnas, jo šajās izdarībās piedalījās visi mūsu mājas ļaudis. Tolaik viņi visi, izņemot Andi un Aņimammu, bija jauni, veselīgi un spēka pilni, tāpēc ņēma no dzīves visu, ko tā varēja dot. Dienā Marianna dārzā sauļojās gandrīz kaila tikai vienos bikini bez krūštura, un nav brīnums, ka man caur ogu krūmiem labpatika nolūkoties uz viņas apaļīgajām auguma formām, jo man jau bija vairāk par desmit gadiem. Varbūt arī tāpēc dzīvē man vienmēr patikušas neliela auguma apaļīgas sievietes, jo tādas bija auklīte, piena pārraudzīte un mana krustmāte, kuras bērnībā bija man acu priekšā. Laikam jau bērnības priekšstati par skaistumu un daudz ko citu paliek atmiņā uz visu mūžu.
1941. gadā, kad mūs izsūtīja, Marianna Rīgā dzīvoja atsevišķā meitas istabiņā (13 m2) Elizabetes ielā 9. Tur bez Mariannas trīs istabās mitinājās Grīnvaldi, māte ar dēlu. Dēls Mihails strādāja sērumstacijā Kleistos turpat, kur Marianna, bet māte Paulīne avīžu kioskā Kronvalda parkā pie Elizabetes ielas. Kad Marianna pārveda savus vecākus uz Rīgu, Grīnvaldi viņai piešķīra vienu istabiņu no sava trīsistabu dzīvokļa, jo Mihails bija Mariannā iemīlējies un cerēja uz viņu. Attiecības ar Grīnvaldiem Mariannai visus kara gadus bija sirsnīgas, kaut viņi cits citam līdzi juta vairāk aiz pieklājības. 1944. gadā, padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, Grīnvaldi devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, atstājot savu dzīvokli Mariannai. Kamēr ritēja cīņas par Rīgu, Marianna bija spiesta veselu nedēļu atrasties sērumstacijā. Kad viņa atgriezās dzīvoklī, tajā bija ievākusies kāda krievu virsnieka ģimene. Iekarojis Rīgu, padomju karaspēks atļāvās neredzētu vardarbību pret civiliedzīvotājiem, kas līdzinājās vandalismam. Marianna griezās pie sava kādreizējā šefa A. Kirhenšteina, kurš tad bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs. Ar viņa palīdzību dzīvoklis tika atbrīvots, taču meitas istabiņā, lai ieriebtu Mariannai, iemitināja kādu šizofrēniķi no trakonama.

Mehanizators
Andrejs bija nedaudz vecāks par manu tēvu – tēvs tikai taisījās dienēt armijā, bet Andrejs bija tikko atgriezies no dienesta. Dienesta laikā viņš bija zaudējis savu mīļoto meiteni, kura bija aizgājusi pie cita, tāpēc par katru cenu gribēja mainīt savu dzīvi ar vienu rāvienu. Atrisinājums nāca negaidīti – viņš satika manu tēvu, ar kuru bija pazīstams, jo Lubānā dzīvoja blakus mājās, un tēvs viņam piedāvāja darbu savā saimniecībā par traktoristu mehanizatoru. Viņi vienojās, tikai Andrejs pieprasīja atsevišķu istabu dzīvošanai. Lielā puišu istaba tika pārdalīta ar starpsienu, un Andrejs pārcēlās uz „Birziņiem”.
Viņš bija beidzis Gulbenes arodskolu un ieguvis mehāniķa specialitāti. Kaut traktorista mehanizatora darbs „Birziņos” nebija no vieglajiem, viņš nekad nesūdzējās un neprasīja palīgus. Varēja tikai brīnīties, kā, piekabinājis traktoram arklu, viņš dzina platas vagas, kuras nogūla aiz arkla kā garas melnas čūskas turp un atpakaļ cita citai blakus, kā sēja un kūla ar divkāršu spēku. Viņa pienākums bija arī uzraudzīt ūdens apgādi saimniecībā un gādāt, lai visi mehānismi un rīki būtu darba kārtībā. Ar to visu viņš tika galā svilpodams. Andrejam mehāniskajā darbnīcā patika strādāt vienam, tur viņš gatavoja visādus meistarstiķus, arī man. Pirmais, ko viņš man izgatavoja, bija stīpa ar nūjiņu. Ar to es skrēju pa pagalmu kā traks. Kad paaugos, Andrejs man izgatavoja īstu skrituļdēli ar stūri kā velosipēdam un daudz sīku mantiņu, kuras kustējās un taisīja troksni, piemēram, vilciņu. Ziemā mēs ar auklīti un Andreju vēlām sniega bumbas un cēlām sniegavīrus. Krustmāte man bija uzdāvinājusi slidas ar slidzābakiem, un, kad aizsala dīķis pie pirts, Andrejs to notīrīja no sniega, un es mācījos slidot. Vakaros Andrejs bieži gāja pie Andes, un viņi spēlēja šahu. Arī es sāku vērot, kā to dara un pēc kāda laika biju viņiem jau nopietns pretinieks. Andrejs bija plecīgs tumšmatis ar kvadrātveida pieri, pabiezās lūpas vienmēr bija savilktas pieglaimīgā smaidā, acis raudzījās gudri un pētoši. Mazliet naivu izskatu viņam piešķīra tumšo matu viļņi, kas sīkās apaļās sprodziņās cirtojās abās pusēs pierei. Varēja redzēt, ka ar katru dienu vairāk un vairāk viņš meta skatus auklītes virzienā. Arī mamma viņu mudināja pievērst uzmanību Zentai. Taču Andrejs bija kautrīgs, nedrošs un baidījās izteikt savas jūtas. Varbūt viņš cerēja, ka liktenis vai nejaušība tāpat visu atšķetinās. Taču tā arī nekas netika atšķetināts. Pienāca 1940. gads, traktoru un citu tehniku konfiscēja, Andrejs pameta „Birziņus” un aizbrauca atpakaļ uz Lubānu. Dzirdēja, ka tur viņš kļuvis par lielu priekšnieku.

Konrāds un Ernests
Konrāds bija tumsnējs brunets, viņa iegarenā seja ar slīpo pieri, nedaudz ieliekto degunu un stingrajām lūpām šķita vīrišķīga. Visi viņu sauca par zirgu puisi un ne bez iemesla – viņš tiešām mīlēja zirgus, tos kopa un baroja kā savus bērnus. Konrāds bija gauss gan vārdos, gan rīcībā, viņam bija allaž sevī iegrimuša cilvēka izskats. Pret mums, bērniem, un mūsu māti viņš izturējās godbijīgi. No darba brīvajā laikā Konrāds skaldīja malku, stallī sarunājās ar zirgiem vai vienkārši gulēja gultā, skatīdamies griestos. Taču viņš zināmā mērā radīja manī mīlestību pret zirgiem – ķēvīti Laimīti, kura bija mūsu izbraucamais zirgs, viņš nodēvēja par manu zirgu. Vispār daudz kas no Bērziņu kustamā un nekustamā īpašuma tika dēvēts par man piederošu. Es atceros, cik biju laimīgs, kad puiši brauca pļaut sienu uz klāniem pie Lubānas ezera, kur mums bija pļavas, un paņēma mani līdzi. Plašums un pļaujmašīnas tarkšķēšana aiznesa mani citā pasaulē. Es skrēju, vārtījos nopļautajā zālē, svaiguma un zaļuma smarža apņēma mani, un zilās debesis sauca citā realitātē. Jā, tad es biju tiešām laimīgs.
Ernests bija pakalpīgs un darbīgs, glītu un enerģisku seju, viņš ģērbās diezgan nevērīgi, taču uz visiem atstāja patīkamu iespaidu. Viņš bija nebēdīgs un mazliet lielīgs, ar rūsganu matu cekulu un mūžīgu smaidu uz lūpām. Viņš nebija slinks: vasarā lauku darbos vienmēr gāja pa priekšu, bet ziemā, kad vajadzēja mežā sagatavot malku, viņam nebija līdzīga. Arī kūtīs viņš palīdzēja bez kurnēšanas. Ernests bija nadzīgs uz darbu. Ziemas puteņos ik rītu viņš ņēma lāpstu un notīrīja celiņus uz stalli un kūtīm. Viņš nebija vienaldzīgs arī pret sievietēm – vienmēr garām ejot ieknieba dibenā. Sevišķas simpātijas viņš izrādīja Lienei. Arī vakarēšanā, kad „Birziņu” ļaudis ēdamistabā spēlēja kārtis vai vienkārši trina mēles, Ernests bija centrālā figūra, viņš varēja mēļot līdz rītam. Kad uz kulšanas talku atnāca meitas no kaimiņu mājām, viņas visas lidinājās ap Ernestu kā mušas ap medu. Nezinu, vai viņš tādu meitu labvēlību kādreiz izmantoja, droši vien jā. Tomēr, lai kā arī būtu, mūsu puišus nevarēja saukt ne par pļēguriem, ne meitu ģēģeriem. Kad 1941. gadā mūs izveda uz Sibīriju, viņi tiešām to pārdzīvoja, un cēlonis nebija tālu jāmeklē, jo visus šos gadus mēs bijām viņu labklājības garants.

Liene un Alma
Liene nebija tumšmate, kaut pirmajā mirklī radās tāds iespaids. Viņai bija mati ar izteiktu bronzas spīdumu, lielas tumši zilas acis, pilnīgas lūpas un apburošs smaids kā skumjam eņģelim. Viņa bija pieaugusi jaunava, sabiedriska un priecīga. Viņas augumam piemita cēla stāja, viņa strādāja priekšzīmīgi un bija radusi klausīt manu māti.
Almai bija plata seja, pelnu krāsas mati, kas pakausī saņemti nevērīgā mezglā, glāsmainas acis un asi izliektas pilnīgas lūpas. Viņa bija liela un spēcīga, ar smagnēju augumu, stūrgalvīga un nerunīga.
Viņas abas strādāja ar lielu sparu, jo darbs dzina darbu. Vajadzēja laikus izslaukt govis, pabarot un apkopt, sakapāt cūkām saknes un vārīt ēdamo, ravēt bietes, kāļus un burkānus. Bet, kad pienāca labības pļaušanas laiks, dzeltenie labības klēpji bija jāsien kūļos un vēlāk jālaiž kuļmašīnā. Rudeņos bija jārok kartupeļi un jānovāc saknes, jāstiepj smagie kurvji un jāber maisos. Kad lauku darbi bija padarīti un pienāca ziema, bija jākurina krāsnis, jātīra petrolejas lampas un jāpalīdz atvest sienu lopiem no lielā siena šķūņa. Tā arī viņām neatlika laika veidot pašām savu dzīvi. Pēc mūsu izsūtīšanas uz Sibīriju viņas palika „Birziņos” kā putnēni, kas izmesti no ligzdas.
Neviens nav viens pats, mēs satiekamies, saskaramies un esam saistīti cits ar citu. Ja vēl pieņemam, ka cilvēks izstaro elektromagnētisku starojumu, nav jābrīnās, ka mūs ietekmē un mēs ietekmējam, līdz ar to mūsu īpašības un uzvedība kaut kādā ziņā sāk līdzināties cilvēkiem, kuri ir mums blakus. Taču mēs esam atšķirīgi, tāpēc arī uztverei ir dažāda jauda un ietekme, vienus mēs uztveram vairāk, citus mazāk, tāpat vienus ietekmējam vairāk, citus mazāk. Tomēr tas, ko iegūstam, paliek mums uz visu mūžu. Speciālisti gan apgalvo, ka mūsu apziņā glabājas tikai neliela daļa no dzīves gaitā iegūtā, bet zemapziņā ir pilns mūsu dzīves pieraksts. Cik labi būtu, ja varētu piekļūt zemapziņai un uzzināt visu, kas noticis ar mani bērnībā – tad varbūt mans stāsts būtu pavisam citāds. Taču, rakstot šo stāstu, esmu kļuvis brīvāks, un arī tas nav slikti.

Mana māsa
Mirdza nāca pasaulē 1929. gada 3. decembrī. Laikam  jau zvaigznes šajā dienā nebija labvēlīgas – viņa nodzīvoja īsu mūžu un savu dzīvi piepildīt nepaspēja, kaut bija aktīva, emocionāla un gudra. Viņai bija eņģeļa seja, gaiši, zeltaini mati, sapīti divās bizītēs, zilajās acīs staroja bērnišķīgs prieks, kas veidoja patīkamu kontrastu ar mazo mutīti un sakniebtajām lūpiņām. Visu, ko man mācīja auklīte, reizē apguva arī viņa. Tā es iemācījos tekoši lasīt sešu gadu vecumā, bet māsa jau četru. Viņa lasīja ne pa rindām, bet lappusēm, tikai pāršķirstot grāmatu, viņa jau zināja tās saturu. Tomēr ar rakstīšanu viņai bija grūtības, viņa nevarēja apjēgt, ka nevar rakstīt ar drukātiem burtiem, bet jāraksta ar tādiem, kādiem pieņemts. Arī spēlēties viņai vairāk patika ar mūsu lielo pelēko runci, nevis lellēm. Pagalmā viņa skrēja, ķēra mazos pīlēnus vai cālēnus un noķērusi ar tiem mīlinājās. Viņa dārzā sarunājās ar puķēm tāpat kā Ande, bet kūtī mazos jēriņus vai sivēntiņus apbrīnoja, lēkājot un sitot plaukstas.
Kopā ar auklīti viņa sašuva daudz mazu kulīšu un sabēra tajās pelnus, ko Pelnu dienā visiem karināt pie apģērba, un, kad bija piekarinājusi, smējās no visas sirds. Pūpolsvētdienā mamma mani ar māsu vienmēr ar pūpoliem nopēra pirmos un piecēla, lai mēs ar pūpola zariņiem varētu nopērt visus mājas ļaudis – es puišus, bet māsa meitas. Es skaitīju: apaļš kā pūpols, sarkans kā sīpols, slimība ārā, veselība iekšā, bet māsa: dod Dieviņ, skaistai būt, nekad mūžā neslimot – kaut tādus vārdus neviens viņai nebija mācījis. Lieldienās olu krāsošanā viņas ar auklīti bija tā aizrāvušās, ka nokrāsoja vairākas lielas bļodas ar olām daždažādās krāsās un raibu raibās. Kad pienāca laiks ar olām sisties, mana māsa vienmēr izvēlējās visstiprāko olu. Kā viņai tas izdevās, Dieviņš tikai zina. Un kur tad vēl šūpošanās! Māsa bija neapturama, centās šūpolēs uzsviesties, cik vien augstu var, un spiedza, ka ausis krita ciet. Tieši tāpat viņa uzvedās, kad pirmo reizi izlaida govis no kūts un tās krita cita citai ragos – arī tad viņa kliedza: izšķiriet, izšķiriet viņas! Taču, kad sākās laistīšanās, viņa nestāvēja malā, bet līda zem ūdens šaltīm, ar kurām mājas ļaudis cits citu centās apliet. Vasarsvētkos un Jāņos istabas, sēta un visas ēkas bija jāizpušķo ar meijām, kalmēm un vainagiem. Arī mēs ar māsu un auklīti gājām pēc kalmēm un pļavas puķēm, bet vēlāk, kad paaugos, ar puišiem gāju pēc meijām. Auklīte ne tikai gāja ar mums, bērniem, pēc puķēm, bet ar mammu sēja sierus un brūvēja alu, cepa pīrāgus un plāceņus, šmorēja un taisīja auksto gaļu. Tā cienastu gatavoja un vainagus pina dienas divas. Kad pienāca Jāņi, dedzināja ugunskuru, sagaidīja viesus, tuvākos kaimiņus un gāja arī pie viņiem. Tāda traka gatavošanās un svinības bija vēl tikai kulšanas svētkos. Protams, mēs, bērni, visur gribējām piedalīties – gan pušķošanā, gan vainagu likšanā un sviešanā, gan lēkšanā pār ugunskuru. Taču mūsu līdzdalība vairāk vai mazāk tika ierobežota. Jāņubērni nakti bija pavadījuši līgodami un dejodami, ar saules lēktu tie izklīda, lai pēc nelielas atpūtas ķertos atkal pie saviem darbiem. Mūsu mājās svinēja arī Pēterdienu, kaut ne ar tādu vērienu, tomēr diezgan skaļi.
Ziemassvētki, šie baltie svētki ar svecīšu mirdzumu un dāvanām, bija vismīļākie svētki ne tikai bērniem, bet visiem mūsu mājas ļaudīm. Tad atbrauca tēvs un krustmāte, un šajā dienā mēs bijām visi kopā. Atnāca arī tēva draugs Lubānas aizsargu priekšnieks ar sievu, dēlu un trīs meitām no Degumniekiem, mātes radi: vīrs ar sievu, meitu un dēlu no „Pilsniekiem”. Sanāca 24 cilvēki, un viesistabā tika atnests galds no ēdamistabas, lai visiem pietiktu vietas. Mani vecāki nebija ticīgi, kaut arī dziedāja „Klusa nakts, svēta nakts”, kā arī citas baznīcas dziesmas un Ziemassvētkus atzīmēja ar tradicionālu mielastu, kurā netrūka cūkas šņukura, mīklā cepta žāvēta šķiņķa, desu luņķu, vārītu zirņu un citu ēdienu, kopā ne mazāk kā 12. Dzēra tikai vīnu. Ziemassvētku kulminācija, protams, bija egle, kuras zaros bija iekārtas konfektes ar spridzekļiem, kas paukšķēja, kad rāva aiz strēmeles. Visvairāk tika gaidītas dāvanas – noslēpumainās mantas, kuras bija iesaiņotas brūnā ietinamā un plānā zīdpapīrā, lielās kastēs un mazās kastītēs, pārsietās ar krāsainām lentēm. Lai tās iegūtu, vajadzēja noskaitīt kādu pantiņu vai nodziedāt dziesmiņu. Tā kā mana māsa zināja daudz pantiņu un dziesmiņu, viņa arī saņēma visvairāk dāvanu. Pēc Ziemassvētkiem nāca Jaunais gads, kad visi lējām laimes, kurās gribējām redzēt nākamās dienas. Kalpi saņēma nopelnīto algu par gadu un slēdza jaunu līgumu par tālāku dzīvošanu.

Skola
Man bija pilni astoņi gadi, un mani visu vasaru gatavoja skolai: nopirka jaunu uzvalku, mugursomu, grāmatas, burtnīcas un rakstāmlietas. Tēvs bija nopircis arī divriteni, ar kuru braukt uz skolu, taču māte tam nepiekrita, un mani uz skolu un atpakaļ veda Ande. Es priecājos, ka sākšu iet skolā – lasīt un rakstīt es jau mācēju un cerēju, ka varēšu sadraudzēties ar citiem zēniem un mana pasaule kļūs plašāka par „Birziņu” mājām.
Pārkāpis zem skolēnu papēžiem sadilušo slieksni, es nokļuvu klasē. Tajā atradās koka galdi un soli, pie sienas karte, uz paaugstinājuma iepretī soliem skolotāja katedra, aiz tās tāfele, krīts un sūklis. Klasē bijām piecpadsmit skolēnu, pirmajā klasē septiņi un otrā astoņi; šīs divas klases mācījās vienā telpā, un tām bija viena skolotāja – audzinātāja Mirdza Stulpiņa. Viņa bija neliela auguma ar iegarenu seju, smalkiem vaibstiem, pusgariem rūsganiem matiem. Viņas saltajā un stingrajā skatienā varēja manīt kaut ko valdonīgu, bet mierīgās balss tonī pārliecību un spēku. Viņa mācīja latviešu valodu, glītrakstīšanu, rēķināšanu, zīmēšanu un meitenēm rokdarbus. Katrā solā sēdējām pa divi, man blakus sēdēja Tālivaldis Ozoliņš, zēns sprogainiem gaišiem matiem. Es visu mācību vielu sapratu, uzdotos uzdevumus izpildīju bez kļūdām, tāpēc mani uzskatīja par sekmīgu skolnieku. Taču, ja četras piecas stundas klasē bija jākoncentrē uzmanība mācību priekšmetiem un vēl pēc stundām jāveic bezgala daudz mājasdarbu, tā jau bija īsta katorga. Arī skolā nekāda lielā draudzēšanās nesanāca, jo, kad mani atveda uz skolu, tūlīt sākās stundas, un, kad tās beidzās, Ande jau bija klāt, un es braucu mājās. Pirmajā un otrajā klasē bija arī apkārtnes mācība, ko pasniedza skolas pārzinis Edgars Banders. Viņš bija liela auguma veselīgs vīrs ar kuplām gaišām uzacīm, pašķidriem linu matiem, lielām zilām uz āru izvirzītām acīm kā vardei, kuras sejai piešķīra miegainu izteiksmi. Viņam bija smails gludi skūts zods, skarbi veidotas lūpas un mazliet aizsmakusi, tomēr patīkama balss. Skolēnos viņš iedvesa bijību, taču ne ar kliegšanu un sodiem, ne arī ar vecāku izsaukšanu uz skolu, bet ar savu izskatu, kas šķita neizteiksmīgs, bet vienmēr gatavs pārtapt nepielūdzamā kunga veidolā. Par ko runājām šajā stundā? Protams, par Lubānas ezera un klānu problēmām un to risinājumiem, lasījām grāmatu „Pa dzimto zemi” un spriedām, kas ir Dzimtene un pienākums. Vēl Bandera kungs otrajā klasē sāka pasniegt vācu valodu, un tad bija jāmācās no galvas daudz pantiņu, piemēram,
„O Tannenbaum, o Tannenbaum” un citi.
Kad gāju trešajā un ceturtajā klasē, ar mani uz skolu sāka braukt arī māsa. Trešās un ceturtās klases skolotājs un audzinātājs bija Arnis Siliņš. Es viņu pazinu, jo viņš mācīja mani spēlēt vijoli. Skolā viņš mācīja latviešu valodu, matemātiku, zīmēšanu, pareizrakstību, dziedāšanu un darbmācību. Viņš bija gara auguma ar kupliem tumšiem matiem, baltu pieri, valgām gudrām acīm, izteiksmīgām lūpām, gludi skuvies, iznesīgs, savai ārienei veltīja lielu uzmanību un vienmēr kaklasaites vietā nēsāja tauriņu. Skolēniem viņš lika iekalt bezgala daudz vielas. Skolā bija piecu ballu sistēma, atzīmes lika īpašā žurnālā un skolēna dienasgrāmatā. Arī man bija sava dienasgrāmata, kuru mājās ik dienas pārbaudīja, zināšanu vērtējums tur bija četri un pieci. Varbūt tāpēc, ka mani vecāki skolotājam labi maksāja par vijoļspēles mācībām, kurās gan nebija redzamu panākumu. Tomēr nē – es biju centīgs zēns, kā papagailis atkārtoju visu, ko mācīja skolotājs. Dziedāšanas stundās dziedājām tautasdziesmas. Dabas mācību, ģeogrāfiju un vēsturi mācīja skolas pārzinis Edgars Banders. Ar to visu es jau biju iepazinies agrāk, man to bija stāstījusi auklīte. Vēl bija darbmācības stunda, kur skolotājs A. Siliņš mācīja izgatavot groziņus un cibiņas no egļu saknēm, bērzu tāsīm un plēstiem skaliem. Tagad gads nepārprotami dalījās divās daļās: brīvdienās un skolas laikā.
Visu, ko biju redzējis vai dzirdējis skolā, protams, nesu uz mājām. Tā es skolā kādam zēnam biju ievērojis pistoli, viņš lielījās, ka ar to varot pat vārnas nošaut. Man bija tikai ūdens pistole, ar kuru varēja apšļākt cilvēku vai ko citu piecu metru attālumā. Tagad vasaras brīvdienās es arī gribēju uztaisīt tādu pistoli. Uz istabaugšas atradu veselu kasti ar patronām un mehāniskajā darbnīcā nelielu trubiņu, kurā varēja ielikt patronu. Misiņa trubiņu iesitu koka spalā. No vairākām patronām izlauzu lodes, kopā ar melngraudaino pulveri sabēru tās vienā patronā, kuras galu ar papīra vīšķi aizpakoju ciet. Tad koka spalu piesēju starp divām bērza atvasēm, kas auga pie malkas šķūnīša, un situ pa patronu. Nogranda stiprs sprādziens, Aņimamma iebļāvās, jo bija pie mājas vistuvāk malkas šķūnītim. Man no kājas un rokām tecēja asinis, es skrēju uz māju. Auklīte un mamma, mani ieraudzījušas, saķēra galvu un lika Andem jūgt zirgu, lai vestu mani pie ārsta. Kamēr Ande jūdza zirgu, manas rētas apmazgāja ar kālija permanganāta šķīdumu un apsēja. Mamma man brauca līdzi. Ārsts sašuva brūces un nosūtīja uz Lubānu izdarīt rentgena uzņēmumu, kurā atklājās, ka labās kājas muskulī ir šķemba no patronas, bet, ja kāju operēs, tā vairs nelocīsies. Tā šo šķembu man atstāja kājā, un es ar to dzīvoju vēl šodien, kā arī ar labās rokas rādītājpirksta savainojumu. Tā manām izdarībām tika pielikts punkts. Nu vairs atlika tikai kopt sakņu dārzu un ar divriteni braukāt pa „Birziņu” īpašumu.
1939. gadā vācieši izceļoja uz Vāciju, un mammas māsīcas Olgas Heidemanes vīrs Armijas ekonomiskā veikala izpilddirektors Kristiāns Heidemanis arī aizbrauca uz Vāciju. 1940. gadā Olga ar meitu Ritu pameta Rīgu un pārcēlās dzīvot uz „Pilsniekiem”, un, kad bija jāiet skolā, Rita pieteicās mācīties Lubānas valsts ģimnāzijā. Mēs ar Ritu bijām dzimuši vienā gadā, vienā mēnesī un vienā dienā, arī mācījāmies vienā klasē. Saprotams, tēvs arī mani pieteica Lubānas valsts ģimnāzijā. Ģimnāzija nebija nekāda lauku skola kā Lakstienas pamatskola, tā bija liela divstāvu ēka ar plašām klasēm un mācību kabinetiem. Visi skolotāji bija korekti un labi izglītoti, katru mācību priekšmetu pasniedza cits skolotājs. Mēs mācījāmies latviešu un vācu valodu, matemātiku, dabas mācību, ģeogrāfiju, vēsturi, zīmēšanu, dziedāšanu un darbmācību. Bija arī ticības mācība un rīta lūgšana, kuras laikā skolēni dziedāja luterāņu himnu „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” ar pašu sacerētu turpinājumu: „Kad liek pa ausi, paliek zils.” Arī Lakstienas pamatskolā bija rīta lūgšana, taču bez skolas mācītāja un daudz vienkāršāka.
Ģimnāzijā bija teātra pulciņš, varēja mācīties dejot, spēlēt futbolu vai dziedāt korī, bija tikai jāaizpilda anketa. Es biju kūtrs, neaktīvs, jo bērnībā visu laiku biju uzraudzīts, tāpēc nespēju sev dot pavēles. Tikai vakarā savā istabiņā, kad pārnācu no ģimnāzijas, spēlēju šahu ar kaimiņu zēnu, tievu garu ģimnāzistu Uldi, kurš katru vakaru ieradās pie manis uz vakariņām. Mana saimniece ne vienu reizi vien sacīja: kā viņš neprotas un dzīvo uz tava rēķina. Es beidzot neizturēju un atbildēju, ka tā ir mana darīšana, un, ja viņai nepietiek priekš tā naudas, lai pasaka manam tēvam. Es sāku domāt, kāds es esmu šajā laikā un vietā. Bet sevi apjaust nav viegli. Varbūt sākt ar to, kā es jūtu pats sevi? Savās mājās es taču jūtos brīvs un vienkāršs, kustībās drošs un veikls, bet ārpus mājas izturos nedroši, nebrīvi. Kāpēc? Būs jāpadomā par savu izturēšanos.
Katru piektdienu Ande mani veda uz „Birziņiem” un katru svētdienu atpakaļ uz Lubānu. Un ikreiz turp un atpakaļ kopā ar mani brauca arī Rita. Rita bija skaista meitene, ar sīku augumiņu, ļoti kustīga. Viņas maigās burvīgās acis un reibinošā sejiņa mani satrieca. Cik skaistas bija viņas kustības, kad viņa sēdās kamanās! Un, kad viņa pievērsās man, es jutos laimīgs un labāks par visiem diženajiem pasaulē. Droši vien es biju iemīlējies Ritā ne pa jokam, jo vēl izsūtījumā bieži atcerējos viņu, kā jūrnieks atceras sava nogrimušā kuģa dārgumus. Mēs ar Ritu mācījāmies paralēlās klasēs, tāpēc satikt viņu varēju tikai starpbrīžos.
Manā klasē mācījās arī Inta Zaķe, neliela auguma skuķe ar skaistām apaļīgām rokām, apaļīgiem stilbiem, skaistu kakla izliekumu, vieglām vidukļa kustībām. Kad viņa paskatījās uz mani, man noskrēja trīsas no sirds līdz papēžiem. Vai tā bija mīlestība vai tikai smeldze pēc kaut kā cēla, nezināma? Man nebija lemts pārbaudīt, vai šīs ilgas un smeldzi izraisīja organisma fizioloģiskais vai dvēseliskais stāvoklis, jo 1941. gada 14. jūnijā tiku deportēts uz Sibīriju.

Pusstundas laikā no tēva mājām (Iepazīšanās ar Sibīriju)
Ausa 1941. gada 14. jūnija rīts. Saule bija uzlēkusi un caur koku zariem ar vienu staru skatījās istabā. Pulkstenis rādīja seši, bet auklīte mani un māsu jau modināja un steidzināja ģērbties. Mamma raudāja, krustmātes tēvs un māte, kuri dzīvoja pie mums, vaimanāja. Kalpi un kalpones skraidīja kā viesuļa griezti. Sveši bruņoti cilvēki pārmeklēja tēva rakstāmgaldu un nepārtraukti atkārtoja – ātrāk, ātrāk, jums ir tikai pusstunda laika.
Kāds kalps atnesa no istabaugšas lielu čemodānu, kurā mēs ar Mirdzu mēdzām slēpties, kad bijām pavisam mazi. Krustmātes māte un auklīte tajā salika apģērbus, galdautā sasēja segas un gultasveļu, otrā sainī apavus. Kalpone no pagraba spainī atnesa gaļu un maizi. Pašā pēdējā brīdī krustmātes māte mammai iedeva viņas rotu lādīti, kuras saturs ļoti noderēja, lai uzpirktu ienaidniekus. Mamma bija pavisam apjukusi, steigā apāvusi vienu gaišu, otru tumšu kurpi. Viņa visu laiku raudāja.
Mūs ar visām mantām iesēdināja kravas automašīnā. Tās aizmugurē stāvēja divi ar šautenēm bruņoti karavīri, bet latvietis, kurš tos komandēja, apsēdās blakus šoferim. Pa ceļam mēs iebraucām vēl vienās mājās, paņēmām vīrieti un sievieti. Pēc tam ceļš veda caur mežu uz Lubānu. Pie meža bija tēvabrāļa māja “Rupsalas”. Tēvabrālis un viņa sieva bija miruši, dēls iesaukts armijā. Māju uzraudzīja tēva iecelts pārvaldnieks, droši vien tur tēvs arī slēpās. Es katru nedēļu pa šo ceļu braucu uz Lubānas ģimnāziju. Visu nedēļu dzīvoju pie tēva, viņam Lubānas centrā piederēja pusmāja, un tikai brīvdienās atgriezos “Birziņos”.
Lubāna, cik vārdu par tevi un taviem cilvēkiem tiku dzirdējis izsūtījumā, jo “Sarkanajā norā” lielākā daļa bija tava novada ļaudis. Tāpēc nepateikt par tevi ne vārda būtu nodevīgi, jo mūsu mīlestību pret tevi, Lubāna, pagātne nespēj mainīt. Tev ir sevišķi svarīga nozīme kā apkārtnes administratīvam, tirdzniecības un kultūras centram. Tu esi mūsu dzimtā novada sirds. Te atrodas Lubānas pagasta valde, ezera darbu regulēšanas pārvalde, pamatskola, valsts ģimnāzija, muižas pils, luterāņu baznīca, vairākas biedrības, ap 30 veikalu, elektrostacija, dažādas biedrības, dzirnavas, kokzāģētavas, pienotava, alus darītava. Lubānas tuvumā ir arī ķieģeļnīca. Lubānā notiek vairāki gadatirgi, arī iknedēļas tirgus. 1935. gadā tika izbūvēts Madonas–Lubānas dzelzceļa posms. 1936. gada rudenī Lubānā pār Aivieksti tika atklāts jaunais tilts, kas balstās uz trim pīlāriem un sastāv no četriem posmiem. 1940. gadā Lubānā saskaitīti ap 1000 iedzīvotāju, kas mitinās 120 mājās. Tie visi ir lieli un mazi zobratiņi, kuri nemitīgi dzen Lubānas novadu uz priekšu, tāpat kā Aiviekste nes Lubāna ūdeņus uz likteņupi Daugavu.
Lubānā iebraucām pa Barkavas ielu un apstājāmies pie divstāvu mājas, lai paņemtu vēl vienu sievieti ar mazu bērnu. Tad pārbraucām pāri Aiviekstei un devāmies uz Madonu, ka putekļi vien griezās. Ceļš līdz Meirāniem gāja gar Aivieksti. Atstājusi Lubānu, Aiviekste, līkumus mezdama, visu laiku tek dienvidrietumu virzienā. Upes labajā pusē izpleties lielais Olgas purvs. Netālu no lielceļa tādā pašā virzienā iet arī dzelzceļš. Kā pie Lubānas, tā uz leju upes tuvumā un arī tālāk aug daudz ozolu gan atsevišķi, gan birzīs. Apmēram 4 km lejpus Meirāniem lielceļš pavirzās nostāk no upes un sāk virzīties augstākā mālainā paugurainā uzkalniņā. Koku zaļumā atrodas Visagala kapsēta, tur atdusas pirmais Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks, kurš droši vien noskatās, kā viņa zemē izrīkojas okupanti.
Madona samērā jauna Latvijas pilsēta. Tikai 1926. gadā tā ieguva pilsētas tiesības. Šeit saplūst kopā daudzi ceļi, kas saista ne vien ar Vidzemes, bet arī ar Latgales attālākiem centriem. Madona izveidojusies arī par ievērojamu dzelzceļu mezglu: no šejienes sākas dzelzceļa satiksme ar Pļaviņām, Gulbeni, Lubānu un Rīgu. Madonas stacijā vīriešus nošķīra, bet sievietes un bērnus iesēdināja lopu vagonā. Pie katra vagona stāvēja divi sargkareivji ar šautenēm. Vagonā lāvas bija divos stāvos, mēs iekārtojāmies otrajā stāvā pie maza aizrestota lodziņa. Vienā vagona stūrī bija caurums, lai varētu nokārtot dabiskās vajadzības, to atdalījām ar segu. Visi bija panikā, nezināja, kas ar mums notiks. Mamma visu laiku skatījās pa lodziņu, jo cerēja ieraudzīt tēvu. Tēvs nedzīvoja mājās, jo bija brīdināts, ka tiks arestēts. Kāpēc?
Mana tēva vārds bija iekļauts latviešu biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu”. Sastādīt šo grāmatu ierosināja Kārlis Ulmanis, tās uzdevums bija iepazīstināt ar visiem, kam bija nopelni latviešu tautas neatkarības idejas un nacionālās kultūras izveidošanā, valsts dibināšanā un izcīnīšanā, tautas vienotības nostiprināšanā un visu šo darbu atbalstīšanā un veicināšanā. Tā zināmā mērā bija rokasgrāmata iestādēm, literātiem un visai sabiedrībai, lai pazītu tos vīrus, kas dažādās nozarēs kā celmlauži rāda piemēru laukos un pilsētās, iestādēs, sabiedriskās organizācijās un uzņēmumos, valsts drošības un aizsardzības darbā. Taču tā kļuva arī par NKVD darbinieku rokasgrāmatu, jo viņi vienu pēc otra sāka apcietināt šajā grāmatā iekļautos cilvēkus.
Kas bija mans tēvs? Viņš bija Latvijas Lauksaimniecības kameras mazpulku un jaunatnes sekcijas priekšsēdētājs, Lubānas lauksaimniecības biedrības priekšsēdētājs, Lubānas rajona mazpulku vecākais. Viņam piederēja arī saimniecība “Birziņi”. Saimniecība nebija liela, 40 ha aramzemes, pļavas un ganības, taču tā bija labi iekopta, zeme meliorēta, to apstrādāja ar traktoru un tālaika modernāko tehniku. Saimniecībā bija arī zirgi (viens izbraucamais mums – tēvs lielākoties brauca ar motociklu – un divi darba). Ganības bija sadalītas aplokos, katru dienu govis gāja vienā no aplokiem. Ganu mums nebija, saimniecības darbos palīdzēja divi puiši un divas meitas, ar tehniku strādāja traktorists. Saimniecību pārvaldīja mamma. Visi viņu cienīja un uzskatīja par savējo, jo, pirms kļuva par “Birziņu” 

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
<


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: