Vijas Ķerpes atmiņas


Vijas Ķerpes atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija
Pārējie attēli...

 


 


Vija Ķerpe
dzimusi 1941.gadā
Rīgā

Mūsu saruna sākas ar ne tik seniem notikumiem. 2009.gada vasarā , Vija Kerpe bija viena no ekspedīcijas „Sibīrijas bērni” dalībniecēm. Atmiņas ir rūgtas, pat baisas, attēlu ir daudz, un mūsu saruna iesākas ar Igarku.

Igarkā, viena no mūsu ekspedīcijas dalībniecēm, Nadja, pastāstīja kā apglabāta viņas mammīte: „Cik dienas kūruši ugunskuru un mēģinājuši izrakt kapa vietu. Tur ir mūžīgais sasalums. Ar lielām pūlēm viņiem ir izdevies izrakt, kādu nedēļu rokot”. Mēs tagad bijām aizveduši ziedus, tad viņu apglabāja, bet tagad pavadījām. Mūsu piemiņas brītiņš bija pie kapa. Igarkā mums bija klāti galdi, tas bija piemiņas mielasts ne tikai Nadjas mammai, bet visiem mūsu brauciena dalībniekiem.

Tā bija ļoti, ļoti, ļoti liela atšķirība, kāda izskatās šodien Igarka.

Kad mēs iegājām un ieraudzījām klātos galdus, domāju, ka tur bija sanests viss tas smalkākais, kas tur bija, ar visu, visu un tas mums bija pārsteigums liels, liels.

Igarkā, ir mūžīgā sasaluma muzejs. Etnogrāfiskajā muzejā mums atļāva novietot piemiņas plāksnīti. Priekšā jau atradās Igaunija un Lietuvas ekspedīciju piemiņas plāksnes. Lietuvas ekspedīcijas brauc katru gadu jau senus laikus un to finansē valsts. Igauņus arī finansē valsts. Mūsu valsts nedod ne kapeikas, tāpēc esam aizkavējušies. Tagad, paldies, Dievam, mēģinām tāpat sastiķēties un katru gadu braukt. Šogad brauca pa tēvu Gulaga vietām, un tā būs jau ceturtā reize, kad savus senčus mēģinām atcerēties un pieminēt.

Pēc mielasta nākošajā dienā bija plāksnītes nolikšana. Mūs aizveda uz sasaluma muzeju. Tur fotografēt nedrīkstēja, bet mēs tāpat pa kluso fotografējām. Daudz esam sabildējuši. Mūžīgā sasaluma muzejā skats ir neatkārtojams, tā kā kristāls – viss ugunīs laistās un spīguļo. Viss ir izgaismots, tas rada fantastisku pat seriālu noskaņu, to var aplūkot uzņemtajās fotogrāfijās.

Mums atļāva paņemt glūdu. Nokāpām vēl dziļāk un paņēmām – tā tāda zilgana māla glūda, kas tur tūkstošiem gadu ir veidojusies. Muzejs atstāj lielu iespaidu. Kad kāpām lejā, tad sienas var redzēt kā tur ir bijis ie senču kauli mūsu senču kauli nav neviens aprakts, parādīja gide, kur viņi ir samesti kaudzēs, praktiski kaudzēm. Mašīnām bērti, tur viņi arī izgāzti. Tur vēl ir bijis tā, kad vajadzēja dēļus žāvēt pēc zāģēšanas, bet pietrūcis laukuma, atbrauca buldozers un visus tos līķus nogrūdis maliņā un tajā vietā turpinājuši dēlus žāvēt – vasarā, vējā - dabīgā žāvētava.

Tagad Igarka ir tāda drūma, noplukusi, visas barakas ir sabrukušas. Baraku vietā nav nekas celts. Blakus ir tādas Staļina laika mājiņas. Tagad tur praktiski nav darba, jo mežizstrāde ir beigusies. It kā esot atrastas ogļu šahtas, 300 km tālāk, bet daba tur nav izpētīta un dabas dzīles, ko viņas slēpj, neviens tā īsti nezina. Tad, kad mums bija pieņemšana pie pilsētas mēra, viņš arī tā teica, ka pilsētas attīstībai lieli plāni nav paredzēti.

Mūžīgais sasalums, klimata izmaiņas un daba ir darījusi savu. Zemes virskārta vasarā  atkūst vairāk kā iepriekšējos gados un piecstāvu mājas grimst iekšā. Visas tādas pussabrukušas. Skats tur ir bēdīgs. Iedzīvotāji tur ir, bet nevar salīdzināt ar tiem laikiem.

To ciparu negribētu saukt, man ir grāmatiņa, bet neesmu iegaumējusi to ciparu. Pilsētā klaiņo vairāk suņu kā cilvēku, tos redzējām maz. Tie paši izskatās trūcīgi un alkohola pārņemti.

Muzejs ir diezgan augstā līmenī, jauns celts, tas ir jauns celts, tas nav no seniem laikiem. Par muzeju tiešām ir liels prieks. Tas laikam ir vienīgais mūžīgā sasaluma muzejs. Tas vienīgais interesantais, bet viss pārējais tāds drūms. Pats Leņins bija nokrāsots melnā krāsā. Mēs visi pie viņa nobildējāmies, jo mūsu ārzemju kolēģi bija nesaprašanā, kāpēc viņš tā.

Tur tā vecā aura joprojām dzīva. Arī piemiņas plāksni nolikām Igarkā, muzejā, pagaidu vietā – starp Leņina un Staļina portretiem. Diemžēl tā ir.

Ar vietējiem iedzīvotājiem sarunājāmies maz. Mēs gan vairāk, mums bija cits mērķis, mēs braucām, lai satiktu savus tautiešus. Mums viņi bija apzināti un ceļojuma mērķis bija nosprausts tā, ka mēs braucām no viena pie otra un arī šajā gadījumā. Arī Knaģītis šeit bija izsūtīts un bija cēlis to nelaimīgo dzelzceļu, kas tagad pamests un aizmirsts stāv nevienam nevajadzīgs Daudzu ekspedīcijas dalībnieku tuvinieki bija šeit nometināti, daļa vēl tālāk uz Ziemeļiem aizsūtīti. Pagājušā gada dalībnieki bija braukuši tieši tajā tālajā, Ziemeļu ekspedīcijā - pa nometinājuma vietām, kur mūsu virsnieki tika nošauti, iznīcināti. Tur viņi pagājušo gadu bija. Tas bija Ziemeļu gala punkts. Mēs sākām no otras puses, tieši no Krasnojarskas.

Mēs sākām no Krasnojarskas. Braucām ar vilcienu līdz Maskavai, Latvijas vēstniecībā mums bija pieņemšana ar aizlūgumu baznīciņā, vakarā sēdāmies lidmašīnā uz Krasojarsku. Mūs sagaidīja autobusiņi, kas bija noorganizēti. Ar diviem mikroautobusiem mēs turpinājām savu ceļu uz Jeņisejsku. Uz ziemeļiem, vedot izsūtītos ar baržām, latvieši tika ik pēc brītiņa izsēdināti. Mēs apstājāmies vairākās vietās. Pirmā vietiņa, kur mēs apstājāmies bija Galaņja. Galaņjā bija izsēdināta daļa latviešu, daļa tika aizmirsta, bet daļa bija dzīta gar krastmalu. Pirmais piemiņas brītiņš – tā bija pirmā nometne no Krasnojarskas. Mūsu grupā bija Gunārs Toms un viņa ģimene tieši šeit bija izsēdināta.

Tālākais ceļš mūs veda atkal uz Jeņisejskas pusi. Jeņisejskā - Gunāra Toma pats drūmākais brīdis. Jeņisejskā tika nošauta viņa māte.

Pa ceļam uz Jeņisejsku  mēs apstājāmies Ikšumā, tur dzīvoja Gunāra izsūtījuma draugs, ar kuru viņi nebija tikušies, kopš Gunārs uz Latviju atbrauca. Viņš bija apprecējis tatārieti un palicis uz dzīvi tur. Tikāmies ar Kārli Namnieku. Tā bija ļoti aizkustinoša tikšanās. Tikšanās vienmēr ir jaukas, sirsnīgas un priecīgas, bet, kad jāšķiras un jādodas projām, tad vienmēr ir drūmi.

Iebraucām Vološejā, lai apciemotu Gunāru Kļaviņu – īsts piebaldzēns, gara auguma, slaids. Nesen viņam nomirusi sieviņa, tagad pats ievietots pansionātā. Saki nu, ka Dieviņa nav, mums apmēram parādīja to pansionātu. Mēs apmaldījāmies. Prasījām garāmgājējai par pansionātu, izrādījās, ka viņa ir pansionāta direktore. Viņa mums atbrauca līdzi pie Gunāra, aizbraucām uz kapiem pie Gunāra sieviņas un tur noturējām aizlūgumu. Varējām aprunāties, pakavēties atmiņās, bet laiks skrien un mums jādodas tālāk uz Jeņisejsku.

Jeņisejskā nolikām pirmo piemiņas plāksni. Tur nu mums gadījās drosmīga muzeja gide, vadītāja, kas atļāvās mums parādīt visas, tā laika notikumu vietas, un pastāstīt par tā laika drausmīgajiem notikumiem. Mums parādīja čekas māju, kura vēl šodien ir, diemžēl, un parādīja arī pagrabus, kur mūsu, ne tikai mūsu, tai skaitā arī Gunāra Toma mamma tika . Iegājām pagalmā. Pagalma iekšpuse tagad aizaugusi ar zāli it kā nekas nebūtu bijis, bet viņa zināja un parādīja to lūku. Mēs tās zāles atplēsām. Par šo te lūku ir šauti cilvēki. Pagrabā vesti un šauti. Pēc tam Gunārs ilgi nevarēja ... , tas bija neizsakāmi grūts un smags brīdis.

Nolikām piemiņas plāksnīti muzejā. Jeņisejska ir tāda vieta, kur mirušie no vagoniem, tika aizvesti un izmesti. Tagad tā vieta ir nošķūrēta, tagad tur ir augstsprieguma līnija, tikai dīķīši palikuši, bet tālumā visa tā līnija labi redzama.

Gide parādīja klosteri .Klosterī darbojušies čekisti. Pie klostera sienas ir plāksnīte, kas tagad kaut kā ir aizkrāsota. Mēs izstaigājām klosteri, satikām mūku un intereses pēc pajautājām tādu jautājumu: Kā viņi skatās uz to, ka tur tā plāksnīte ir? Ka tur no tāda un tāda gada ir darbojušies čekisti, bijusi šaušana un viss pārējais. Mūks izlikās, ka nekā nezina, viņš par tādām lietām nav dzirdējis. Sagadījās tā, ka ejot laukā, mēs to plāksnīti atradām, jo mums gide apmēram parādīja to vietu. Taisni tai brīdī, mūkam jānāk laukā un mēs viņu pie rokas, bet viņš tikai atgaiņājās un aizgāja savu ceļu. Viņš ļoti labi zināja, ko mēs viņam gribējām parādīt.

Tajās bildēs ir tipiskās Jeņisejskas mājas. Man patīk tie ornamenti. Skaisti, jā.

No Jeņisejskas kādi 40km līdz Maklakovai. Mana mamma tur bija otrreiz izsūtīta.

Aizbraucām, sameklējām mājas, kur izsūtījumā dzīvoja mūsu vecāki. Dažas bija sabrukušas. No tiem laikiem man vēl ir draugi, kas tur beidza vidusskolu. Vidusskolas ēka ir sabrukusi, palikusi bērzu birztaliņa, kuru viņi bija stādījuši, kas jau tagad liela un dūšīga izaugusi. Apskatījām arī zāģētavu, bet tā ir ar skaidām un zālēm aizaugusi, viss tas ir apaudzis un pārvērties par purvu. Tagad blakus ir uzcēlusies jauna sādža un nekas par Maklakovu vairs gandrīz neliecina. Ļesobirska, jo nekur kartēs vairs Maklakova neeksistē. Ļesobirskā cilvēki par ziedojumiem ir uzcēluši baznīcu.

Baznīca nav no koka celta, bet brūna izskatās, un atkal liktenis. Mēs piebraucām pie baznīcas un nezin kādā sakarā, nāca mācītājs. Viņš mūs ieveda baznīcā, noturēja aizlūgumu. Uzkāpām pašā augšā. Baznīctēvs izsauca meiteni, kura Vācijā bija mācījusies zvanīt baznīcu zvanus. Tad, kad meitene zvanīja, kāds lietus sāka gāzt, pilnīgs lietus. Pēc aizlūguma iznākam laukā, saulīte, viss tik ļoti, ļoti skaists, svaigs un smaržojošs.

Mātes vēstule.
Maklakovā
1952.03.09.
Mīļo, māmulīt, šodien ir taču 3.septembris un Bertām ir vārda diena, tā kā kalendāra jau man nav, tad tik šorīt iedomājos, kādu grēku esmu izdarījusi un neesam Eglītes Bertiņai novēlējusi laimes vārda dienā. Lai nu viņa nesaņems uz vārda dienu, bet pašā Bertiņas vārda dienas rītā aizsteidzos pie Bertiņas savās domās un novēlu viņai vislabākās un vissirsnīgākās laimes vārda dienā.

Dzīvē daudz kas mainīsies un bālēs

Un daudz ūdeņi par virsu pāri skries,

Tu būsi tur, es kaut kur svešās tālēs,

Tik atmiņas mums līdzi ies.

Mīļo Bertiņ, Tu esi tiešām tik cēla sirds, kur Tu tik daudz vari upurēt savus spēkus manim un manim mīļiem bārīšiem. Es nevaru vairāk Tevim neko atlīdzināt, tik lūgt mīļo debesu Tēvu, lai viņš dod Tevim spēku un tādu lielu mīlestību upurēt cilvēces labā. Ak, mīļo, Bertiņ, lai Dievs dod spēku un izturību. Paldies no visas sirds.

Man svešumā taujāja,
Taujāja kāds.
Kas esi Tu ceļiniek, no kurienes nāc?
Es nāku no dzimtās Latvijas,
Kur lielceļi aizvijas tālumā,
Kur balti bērzi birztalās šalc.
Un sapnis, sapnis pat ceļmalā salds,
Kur rīts rasas mirdzumā.
Iet sējējs ar sētuvi tīrumā.
Vai, Dievs, ir kā sējējs, vai sējējs kā, Dievs?
Ai, svešiniek, mana zeme ir šī,
Tur sāpes pārvēršas brīnumā!

Mani, mīļie, gaidu bezgala vēstuli no Jums, bet laikam jau nesagaidīšu tik ātri. Nu manu mīļo, Vijukiņ, kā Tevim iet pa skolu. Es Tevim saku, manu meitukiņ, mācies un vēl reizi mācies. Jūs, mani dārgie dēļukiņi, tā strādājiet un pelniet, ka variet palīdzēt savai mīļai mazai māsiņai iet skolā. Mani mīļie, dārgie bērni, vai Jūs dzirdiet, ko es Jums lūdzu un saku. Un kā es gribu Jūs samīļot, ak, mani mīļie dārgumi. Tā dzīvojiet mīļi un saticīgi savā starpā. Ak, mani bērni!

Visās apmeklējuma vietās bija aizlūgums un visās vietās dziedāta Latvijas himna, lai dzird mūsu senči. Brauciens ir par godu senčiem, par piemiņu senčiem, visiem tiem, kas palikuši uz dzīvi Krievijā, tiem, kuru atdusas vieta ir Krievija.

Turpinot brauciena maršrutu, mūs gaidīja lidosta, jo bijām Igarkas mērijā aizkavējušies. Lidosta, tā bija interesanta, lāgā nesapratām, kur būs kāds skrejceļš. Pēc ilgas brišanas un drebināšanās, tomēr atradām lidmašīnu. Dzintra Geka cienāja mūs no coca- cokas pudelēm. Viņa atzinās, ka ielējusi diezgan daudz vitamīnu tajās, nervu zālēm un tajā brīdī neapjautām, kāpēc viņa tā ir pūlējusies. Sakāpuši visi lidmašīnā, uzsākām lidojumu, bet sajūta bija tāda, ka mēs joprojām pa bruģi braucam. Laimīgi tikām galā. Komponists Vasks, pēc brauciena teica: Visu laiku lūdzos, lai ar savām kājām uz zemes tiktu. Celtniecības darbi tur notiek, varbūt ar laiku tur būs kārtīga lidosta. Pagaidām skats bēdīgs, tās lidmašīnas vēl bēdīgākas.

Ne par velti mani radiņi bija ļoti uztraukušies, kad es gatavojos braucienam uz Krieviju. Māsīca, kura nekad nebija rakstījusi, bija atsūtījusi garu vēstuli, ar lūgumu nedoties ceļā. Mūsu brauciens bija ļoti veiksmīgs. Šogad gan, brauciena dalībnieki ir satraukušies, jo visā Krievijā stāvoklis ir saspīlētāks, šur, tur dzirdami terora akti. Cerēsim, ka viss būs labi.

Atlidojām uz Krasnojarsku, tā bija mūsu apmešanās vieta, tālāk ceļš veda uz Kansku. Kanskā, mūsu Knaģītis Ilmārs bija strādājis ģeologu ekspedīcijā, pa ceļam iegriezāmies Abanā, kur arī nolikām plāksnīti starp Leņina un Staļina bildēm. Uzrakstījām lūgumu, kurā muzeja darbinieku apsolīja šo plāksnīti ar laiku novietot citā telpā. Tā vēl šodien ir realitāte, ka tur vēl viss ir godā un cieņā.

Imbežā mūs gaidīja Līgo vakarā izsūtītā latviete Selga, kas bija apprecējusies ar ukraini un viņas dēls tagad ir Imbežas rajona galva. Tikšanās reizes jau ir jaukas, priecājāmies, līgojām iededzām ugunskuru, viss kā nākas. Un visi cilvēki mūs sagaidīja kā savējos, visur bija klāti galdi un ieinteresētas sarunas.

Nākošā bija latviešu apdzīvotā sādža, Suhanoja, no pirmā Pasaules kara laikiem. Cars devis naudiņu, latvieši braukuši, iekopuši savas viensētas, kļuvuši bagāti, saimnieki ar vērienu, bet tad 1937, 1938 gads – viss ticis iznīcināts, cilvēki sadzīti sādžas, kas pretojās, kas negāja, viņu viensētas nodedzinātas. Šodien tur dzīvo diezgan daudz latviešu, brīnumainā kārtā cilvēki runā skaidrā latviešu valodā. Tas mani ļoti pārsteidza, tā bija paaudze no pirmā Pasaules kara. Kad tika dziedātas dziesmas, tās melodija gāja uz krievu dziesmu pusi, bet ne jau tas ir galvenais. Tas dzīvesprieks, tā dziedāšana mūs aizkustināja. Uz galda pašu gatavotā Latvijas moka, paši dzīvespriecīgi, paši izkarojuši vietējai pašvaldībai baznīciņu un paši to mēģinās iekārtot.

Tālāk Skanska. Mūs pieveda pie Jeņisejas pietekas Manas, ļoti skaistas vietas. Veldzējāmies ar neatkārtojamo dabas skaistumu, ar tās varenumu.

Krasnojarskā mūs gaidīja tautieši, kas izsūtīti no Abrenes. Mūs sajūsmināja klātie galdi, pašā kalna virsotnē. Skatījāmies uz Krievijas plašajiem laukiem, zilajām tālēm un ar patiesu prieku un gandarījumu baudījām ainavas varenumu. Kādreiz domāju: Kāpēc krievi tiecas uz šejieni, ja pašiem tik bagāta un skaista zeme.  

Krasnojarska bija mūsu brauciena gala mērķis, šeit pavadījām vienu dienu un posāmies uz mājām, uz Latviju. Bijām apciemojuši savus tautiešus, atdevuši godu mirušajām dvēselītēm, atstājuši muzejos piemiņas plāksnes ar vēstījumu, ka neviens cilvēks nav aizmirsts. Visus apciemot nevaram, manam vectēvam nav zināma kapa vieta, mūs izšķīra 1941.gadā. No tēva atnāca papīrs, ka viņš ir Sverdlovskā., bet par vecotēvu – vai nu Omskā, vai Tomskā aizgājis mūžībā. Mammai, Elzai Ķerpei, ar mani, trīs mēnešus vecu zīdaini, brāļiem, Jāni un Gunāru – 8 un 12 gadus veciem un vecmammu, bija jātiek galā vienai. Šodien nesaprotu, kā tas bija iespējams mūžīgajā sasalumā Noriļskā. Ātri nomira vecmamma.

Nezinu, kā mamma to spēja, nezinu kā izdzīvojām, jo pie bada sajūtas bijām pastāvīgi, ilgi nezināju, kas ir sāta sajūta. Ilgi ... , tas ir šausmīgi. Apkārtnē viss tika apēsts, visi sasalušie kartupeļi no lauka nolasīti. Izdzīvojām, bet ne visi.

1946. gada rudenī, deva atļauju bērniem, atgriezties Dzimtenē. Mēs braucām legāli – mamma nelegāli. Mūs ievietoja Kandavas ielas bērnu namā, kā zibens no skaidrām debesīm nāca rīkojums, ka visi šie dokumenti ir neoficiāli, tie nav pareizi un 1949.gada maija mēnesī mammu apcietināja otro reizi. Mani pilnīgi atplēsa no mammas, jo biju viņai cieši apķērusies, mūs, bērnus, neņēma. Tajā pašā reizē, kaimiņu mājās, arī bērnus paņēma un aizveda kopā ar vecākiem. Pēc kā viņi vadījās, mums nav zināms.

Mammu vienu pašu, pa etapiem, no cietuma uz cietumu tika pārsūtītā līdz nonāca Krasnojarskā, vēlāk Maklakovā.. Mamma atgriezās tikai 1956.gadā un darīja visu iespējamo, lai man tiktu izglītība, abi brāļi palika bez augstākās izglītības.

Pamatskolā gāju Mēdzolā, dzīvojām pie mammas māsas, skola kādi 7 km. Tad nu mēs katru dienu gājām šo ceļa gabalu bariņā. Kā jau Piebalgā, ziemā daudz sniega.. Brāļi skaitījās lieli un mani vienmēr uzpasēja. Paši izgatavoja slēpes, ceļš uz skolu bija ātrāks. Tanī laikā visa Piebalga bija apdzīvota, katrā mājā daudz bērnu, bariņš salasījāmies un gājām.. Pie skolas bija internāts, nekādu maksu par produktiem mēs nevarējām iedot, kolhozs it kā apmaksāja pusdienas, bet ne mums, jo skaitījāmies kulaku bērni. Nezinu, mums nepienācās.

Vecmamma mūs sagaidīja mājās un pavadīja ar siltu ēdienu. Kaimiņos bija daudzbērnu ģimene, kura bija trūcīga, mūsu māja skaitījās labi situēta. Vecmamma visu pati gatavoja, auda un šuva, pati cepa maizīti, sava naturālā saimniecība. Tā daudzbērnu ģimenīte, mēs uz skolu gājām gar viņu mājām un viņi zināja, ka mums ir maizīte, ar visiem dalījāmies. Skolā bija tā, citi ēda pusdienas, mēs rijām siekalas, jo ēdiena smarža tāpat kairināja, tā, kamēr atnācām mājās.

Pamatskolā dzīve interesanta – deju kolektīvs, teātris, koncerta programma, pašu sagatavota, ar lielu prieku un godbijību. Svētku dienas ievilkās, ziemā it īpaši, no tumsas līdz tumsai. Vecāki satraucās, jo bija manītas vilku pēdas, visapkārt lieli meži. Trakākais jau bija tie bunkuri un kara laika mīnas. Puikām savas darīšanas, mūs meitenes nolika uz vakti. Kad kāds tuvojās pa ceļu, mums bija jāsvilpj un jādod ziņa. Visādi darbi un nedarbi tika darīti. Mamma ļoti pārdzīvoja, kā brāļiem jākavē skola,  bija jāpalīdz lauku darbos, vīriešu spēka saimniecībā trūka.

Brāļi beidza Jaungulbenes mehanizatoru skolu, tehnika bija, traktori un kombaini bija un brāļi strādāja uz šīs tehnikas.Es arī noskatīju savu darba lauku. Man patika zirgi, jau no bērnības aru un ecēju, federēju un rullēju, visus darbus pratu. Pašai zirgi ļoti patika, biju noskatījusi fermu, kurā strādāšu par zirgu kopēju. Ar lielu sajūsmu to paziņoju mammai, bet viņai par lielu traģēdiju, jo viņa vismaz vienu bērnu gribēja izskolot. Par laimi, tēva mājās, avārijas stāvoklī bija divas istabas. Brālis bija dienestā paņemts, lielo brāli nelaida vaļā no kombaina, kamēr raža nav novākta un lauki aparti. Mamma, ar visu savu enerģiju metās remontēt istabas, noberza kvēpus, izrādījās, ka apakšā ir eļļas krāsas krāsoti, skaisti griesti. Vecmamma vēl iedeva līdzi gotiņu, bet bēda sākās ar to, ka nekur neļāva pļaut. Gitiņai sienu salasījām pa meža ielokiem, pa grāvmalām. Tagad, to visu atceroties, gandrīz neticami, bet pie tā bijām pieraduši, mamma ar savu degsmi, es arī laiku bērns, mēs par abām ar visu tiksim galā.

Grūtākais sākās ar to, ka mammai darbu nedeva, viņai kā skolotājai, vispār nebija ko domāt. Pie mūsu mājām blakus bija ferma, viņai atļāva strādāt par piena vedēju, viņa bija priecīga par šo darbu. Es iestājos Cēsu 1.vidusskolā. Paralēli skolas mācībām, sporta skola un sporta nodarbības. Pasniedzēji no sporta skolas nāca ar bērniem aprunāties, kādā sporta veidā katrs vēlētos nodarboties. Es, roka augšā, eju uz sporta skolu. Šo prieka vēsti pasaku mammai, skatos, seja tāda padrūma, bet tajā brīdī viņa neko neteica. Iestājos sporta skolā. Ziemā jābrauc uz sacensībām, viena no izlases meitenēm ir saslimusi un treneris paņēma mani līdzi uz Krāslavu, republikas čempionātu. Mans treneris, Lodītis Jānis, kuru mēs ļoti mīlējām, savās atmiņās stāstīja: Skatos, kas tad tur „ļepato”, tā taču mana meitiņa. Uz sacensībām skola bija iedevusi slēpes, jo pašai bija brāļa gatavotās, pie zemes stingrās, bet smagās koka slēpes. Iedeva vieglākas un biju galvas tiesu augstāk noskrējusi par visiem. Liktenīgi, ar to pašu dienu mani ieskaitīja Latvijas izlasē, man par prieku, mammai par apbēdinājumu. Tad sākās visas treniņnometnes, sacensības, tikai vasarā pāris mēneši brīvi . Mana skolas dzīve aizgāja sportojot. Gods kam gods, mācības es vilku līdzi un mamma man nevarēja pārmest. Kad parādījos skolā ārpus nometnēm, skolotāji saprata, ka jāatgūst iekavētais un mani izsauca katru dienu, kontroldarbi jāraksta, viss jānokārto. Uz liecības atzīmes bija jāizliek. Beidzu vidusskolu, mammas nodoms bija augstskola, bet es turpināju sportot, jo man izlasē bija ļoti labs kolektīvs. Ar to dzīvē ir veicies, ka visapkārt labi cilvēki. Treneris mēdza sacīt: Ja Tev būtu drusku vairāk godkāres, tad rezultāti būtu nepārspējami. Man galvenais bija noturēties izlasē, jo mani saistīja izbraukumi. Kur mēs tikai nebijām – Alma atā, Sverdlovskā, Vorkutā, Arhangeļskā, Murmanskā, esmu izbraukājusi Krieviju krustu šķērsu. Sporta gaitās Sverdlovskā, kur bija mans tēvs izsūtījuma gados, uzreiz manī radās zinātkāre, kā tas bija, kā, bet treneri zināja un mums klusu pateica, līdzi ir ideoloģiskie audzinātāji.

Liktenis, 1969. gadā, Gorkija – manu māti izsūtīja otru reizi un šo kanālu raka cietumnieki, tai skaitā arī mana māte, kā to var neatcerēties. Sports man palīdzēja apskatīt tās vietas, kur bija izsūtīti arī mani vecāki.

Ar pienākuma sajūtu, tikpat kā svētceļojumā, biju uz vietām, lai atcerētos un pieminētu savus senčus. Tajās vietās esmu bijusi vēl Padomju laikā. Mūs nelaida uz nometinājuma vietām, jo tās vēl īpaši apsargāja. Mūs arī apsargāja, nekur ārpus noteiktā maršruta neļāva iet, bija zināmas robežas, aiz tām nedrīkstēja. Murmanskā mums neļāva iet somu daļā, jo tur bija izvietojies krievu karaspēks, slēgtā zona, bet aizbraukt pie sāmiem un apskatīt viņu jurtas mēs varējām.

Sports mani saistīja ar to, ka varēju daudz kur pabūt, jo Mēdzolā pie vecmātes dzīvojot, nekur nedrīkstēju iet, lai arī tad jau sportoju un piedalījos rajona sacensībās. Tāpat lauku darbi, kurus vajadzēja padarīt. Bija zināmas lietas, kas katram bērnam jāpadara. Tikai pašā vakarā tiku pie mācību grāmatām, aiz noguruma pie galda dažreiz biju jau aizmigusi. Darba rūdījums nevienam neko ļaunu nav nodarījis, tikai devis dzīvei pieredzi un rūdījumu.

Pēc vidusskolas beigšanas, iestājos darbā sēklu inspekcijā. Darba vieta mums iedeva motociklu ar blakusvāģi, jo vajadzēja pārbaudīt sēklas visā rajonā. Ar Cēsu draugiem apbraucām savu dzimto zemi. Tas bija ļoti vienkārši, teltis līdzi bija, siena gubas vai šķūnis bija. Ļoti labi varēja izgulēties, siens smaržo, aiztaisa vienu sānu ciet, lai nebūtu caurvējš un līdz rītam. Tā mēs klejojām, tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem dzīvē.

Sportā esmu sasniegusi augstāko rezultātu, ko varēju sasniegt. Ik pēc četriem gadiem notika spartakiādes, katra republika soļoja zem sava karoga, ar savu formas apģērbu. Esmu piedalījusies trijās spartakiādēs un varu parādīt vēsturisku bildi, piedalījos Alma - atā, Medeo stadionā. Pēc vairākiem gadiem šļūdonis sagrāva visu pilsētu un stadionu. Medeo stadions vairs nav un arī galvaspilsētas, Alma – ata, vairs nav. Esmu izpildījusi sporta meistaru – tas bija mans augstākais sasniegums. Goda diplomu ir bijis daudz, bet tas nenozīmē, ka varēju pa karjeras kāpnēm kāpt. Tikai jaunās Latvijas laikā, līdz ražošanas daļas vadītājai paaugstināja, bet tas bija īss brīdis.

Turpināju sportot, ziemā slēpoju, vasarā airēju, skrēju – kādus 10 gadus biju izlasē. Jutu, ka gadi iet un pēdējais laiks iestāties augstskolā. Iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā uz kokapstrādi, izturot lielu konkursu. Tā koku smarža, skaistās ēveļu skaidas mani saindēja, dzīvē nekad man nebija bijušas rotaļlietas, tad tās man kā sapnis, veru priecāties un veidot. Mācījos kokapstrādes fakultātē, paralēli strādāju projektu nodaļā, izpildījām MRS pasūtījuma projektus, dažādu telpu projektus. Darbs ļoti interesants. Savu diplomdarbu izstrādāju Meliorācijas projektā. Strādāju uz pusslodzi, pati lāgā nesaprazdama, kas tas ir, saņēmu priekš tiem laikiem lielu algu. Pusslodzes darba alga un stipendija, ļoti labi varēju iztikt. Kopmītnes bija lētas, ceļa izdevumiem puse no biļešu cenas, kursēja vilciens maršrutā Rīga –Tartu, Cēsīs es iekāpu un Jelgavā izkāpu. Par diplomdarbu saņēmu labu naudiņu, varēju sarīkot izlaiduma balles mielastu saviem kursa biedriem, arī baltu blūzīti un svārkus varēju iegādāties. Praktiski, visi bijām vienādi. Augstskolu beidzu 1973.gadā.

Biju izdomājusi savu pirmo darba vietu. Cēsīs biju dzīvokļu uzskaitē, mani uzņēma kā izlases dalībnieci, bija labs kontakts ar vadošajiem darbiniekiem, visi bijām jauni cilvēki – arī rajona vadītāji, arī pilsētas vadītāji. Pie darba vietu sadales, man tomēr neatļāva iet uz Cēsīm, tas skaitījās Sadzīves pakalpojumu kombināts, mēs skaitījāmies pie Kokapstrādes ministrijas un mani nosūtīja darbā uz „Teikas” mēbeļu kombinātu. Tajā laikā kombinātam nebija kopmītnes, jo man nebija kur dzīvot. Mani pieprasīja arī Rīgas Finieru rūpnīca. Sagadījās tā, ka pie rūpnīcas direktora, Baltpurviņa,  vecāku mājām Gaiziņā, mums bija slēpošanas nometnes, arī Ziemassvētku balle vienmēr Gaiziņā. Viņš mani zināja un pieprasīja. Ministrs Birkenfelds teica: Es Tev uzrakstīšu tādu norīkojumu, lai gada laikā iedotu dzīvokli, ja gada laikā, tad biju ar mieru. Arī direktors Čakstiņš no „Teikas” bija atradis iespēju izgādāt dzīvokli, bet es jau biju uzsākusi darbu Finieru rūpnīcā. Baltpurviņš aizgāja uz ministriju, viņa vietā direktors, Nilovs, pēc tautības krievs. Ja ir komunists, tad tādu es biju iedomājusies. No rīta pirmais darbā, transportu izmantoja tikai darba laikā un nesa grāmatas par ekonomiku, kuras tajā laikā nevarēja dabūt, protams, krievu valodā, bet to, ko mums akadēmijā pasniedzēji pa kluso stāstīja, to viņš atklāti pateica. Bija izdomājis, kā mani paaugstināt amatā, tā diezgan strauji, iepazinies ar manu biogrāfiju, teica: Tev jāiestājas partijā. Pie šī punkta mēs arī palikām.

Kad saņēmu dzīvokli, mani atkal pieprasīja mēbeļu kombināts, izmantoju momentu un aizgāju uz mēbeļu kombinātu, strādāju nevis galvenajā rūpnīcā, bet speciālajā mēbeļu cehā uz Konsula ielas, Kandavas un Slokas ielas stūra. Neliels, neuzkrītošs cehs. Man bija ļoti interesants darbs, jo izpildījām gandrīz tikai speciālus pasūtījumus, izgatavojām un projektējām individuālas mēbeles. Mēbeles lieliem vīriem no Maskavas, Ukrainas, Latviju ieskaitot, mēbeles kosmonautu centram, Brežņeva lidmašīnas gultas, mēbeles Jūrmalas sanatorijām, gandrīz visām. Projekti visi bija īpaši, jo šiem cilvēkiem sērijveida mēbeles nederēja, vajadzēja izcelties. Man arī tagad prieks paskatīties, ka Rīgas Domes priekšsēdētājs, sēž mūsu izgatavotajos krēslos. Krēsli skaisti ar izgriezumiem. Rīgas Domā arī mūsu soli, lai nebūtu jāpārvieto soli, pielāgojot tos koncerta programmai vai dievkalpojumam, tie tika izgatavoti ar pārliekamu atzveltni. Taisījām mēbeles Līgatnes bunkuram, mani nekur iekšā nelaida, pie montāžas darbiem netiku pielaista, tad brauca citi mūsu darbinieki, jo mana biogrāfija traucēja. Kremlī nelaida, nekur nelaida, kad komplektējām īpašās mēbeles, klāt stāvēja uzraugi, protams, viņi priekšā nestādījās, bet mums tik daudz saprašanas bija, lai pateiktu, kas ir kas, jo viņi ne soli no mums neatkāpās.

Strādāju pie mēbelēm, kamēr mainījās laiki. Nezinu iemeslu, bet mūsu cehu ātri likvidēja, salika kopā ar sērijveida mēbelēm, mēbeļu kombinātā Ūdens ielā. .Biju nostrādājusi līdz pensijas gadiem. Varbūt vajadzēja pašai savu cehu atvērt? Esmu sapratusi, ka cilvēks var visu, ja ir galva uz pleciem un izdoma. Šodien ir prieks skatīties, ka mūsu mēbeles iet pasaulē. Tikai skumīgi tas, ja, arī agrāk, mēs izgatavojām mēbeles pēc Vācijas vai Anglijas pasūtījuma, gatavajai produkcijai nelika izgatavotāja vārdu, bet pasūtītāja zīmolu. Tādēļ man sāpēja sirds.

Arī mājas ir pašas darinātās mēbeles, jā, pēc individuāla pasūtījuma. Tajā laikā, teiksim pavisam godīgi, mēbeļu ceha darbinieki varēja pasūtīt mēbeles par zemāku cenu.

Neesmu mājās sēdētāja, pietiekoši daudz ir sabiedrisko darbu, arī pienākumu. Atmiņā klūgu pīšanas studijas laiks, pinumi ļoti labi kotējās un katru gadu gatavojāmies gadatirgiem. Parasti tās notika sestdienās un svētdienās, divas dienas. Pinām dūšīgi, komisija nāca pārbaudīt atbilstību etnogrāfijai, arī kvalitātei bija jābūt. Sestdienas rītos, agri no rīta jau izbraucām, bieži sanāca tā, ka līdz tirgus atvēršanai, plkst.8.00, daļa pinumu jau izpārdoti. Bija sabraukuši somi, igauņi un mūsu pinumus burtiski izķēra. Modē bija tortes kārbas ar visiem vākiem, lielie veļas grozi. Pīšana ļoti smags un cūcīgs darbs, studiju vadītāja mēdza teikt, jo zupas katlā bieži tika kāds kārklu zara gabals. Studija „Ataudze” vēl darbojas, cilvēki mainās, nāk klāt jaunie, vecie aiziet un darbošanās turpinās. Agrāk sacentās studija ar studiju, bet šodien tās vairs nav tik spēcīgas.

Šogad pa Gulaga vietām nebraukšu, jo sanāk diezgan dārgi. Tas brauciens ir dvēseles sāpju pilns.Savā laikā daudz kur esmu bijusi, tā nežēlība, kas raksturo ikvienu nometinājuma vietu, ir neaptverama.

Manu tēvu, Vilhelmu Ķerpi, jaunu vīrieti ... , viņš izturēja tikai līdz 1942.gada janvārim. Spēcīgu vīrieti. Nezinu kur vectēvs. Vecmāte, arī vēl jauna sieviete nezinu. Tas nav izturams, jo visvairāk moka neziņa. Nezinām kā viņi tika nobendēti, kur ir viņu kapa vietas, neko par viņiem nezinām, tikai nojaušam. No 1941.gada izsūtījuma gandrīz neviens neatgriezās!

Savā laikā arī daudz kur esmu bijusi. Kad studēju, man bija iespēja dabūt darbu, vasaras brīvlaikā pavadīju vagonus ar teļiem no Latvijas uz Krieviju, uz neapgūtām zemēm veda mūsu lopiņus. Biju Karagandā, kad aprunājos ar vietējiem, viņi pastāstīja daļu no redzētā, bet visu baidījās stāstīt. Karagandā mūs pavadīja kolhoza priekšnieks pa ciematu, varējām redzēt, kur vāciešu ciems, kur krievu ciems, kā tie viens no otra atšķīrās. Tajā mazajā zemes gabaliņā var iekārtoties dažādi, atkarībā no cilvēka prāta, izdomas un darba gribas. Latvietim tā darba mīlestība ir neizsmeļama, no ne kā prot iekārtoties, dzīvi sakārtot iespēju robežās, kaut vismazākā iespēja. Ja ir uz dzīvību vai nāvi, cilvēks tomēr riskē.

Šodien man ir jautājums: Kas ir treknie gadi? Man šis vārds ir svešs. Domāju, ka Padomju gados izglītība bija augstākā līmenī. Mēs nevarējām vienkārši aiziet un nolikt eksāmenus. Nepareiza bija ekonomiskā puse. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā bija pasniedzējs, kas prata ievīt savu domu un to vajadzēja tikai uzķert, norādot no kurienes smelt informāciju. Profesors Āboltiņš siltumtehnikā, tādi pasniedzēji bija vērti. Tādu bija un arī šodien ir maz. Mums vajadzīgi gudri un spējīgi jaunieši, jo darāmā ir daudz.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
<


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: