Andra Jordāna atmiņas


Andra Jordāna atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija
Pārējie attēli...

 

 

 

 

Andris Jordāns
Dzimis 1930.gadā

Tukumā

 

Ar Latviju sirdī pret okupācijas varu.
Kolima – bada un sala zeme Obas krastos.

Ievads.

Esmu audzis patriotiskā ģimenē un arī Smārdes pamatskolā, skolotāji Lidijas un  Friča Braucēju vadībā, patriotisms tika augstu vērtēts. Tāpat kā morāle un ētika. Bet tas, kas iegūts bērnībā, paliek sirdī uz mūžu.

Arī tagad, pārsniedzot 75 gadu robežu, nespēju savādāk savu dzīvi iedomāties. Ne pagātnē, ne tagadnē vai nākotnē. Kaut arī joprojām jānes tā apvainojumu un apmelojumu nasta, ko arī es kā latvietis saņemu no daudziem cittautiešiem. Gribētos jautāt, kur paliek manas cilvēktiesības, justies neaizskartam savās dziļākajās svētākajās jūtās? Savā zemē! Valsts svētki bija svētki arī mūsu ģimenē. Latvijas melnās dienas, tādas bija arī mums. Atceros cik rūgti raudāja mana vecākā māsa klausoties radio ziņas par Padomju armijas ienākšanu Latvijā – 1940.g. 17. jūnijā.

Mans tēvs Augusts Jordāns, bija piedalījies brīvības cīņās kā dižkareivis. Neatkarības gados ņēma dalību pagasta sabiedriskajā dzīvē, bija Meliorācijas biedrības priekšsēdētājs.

Kad 1941. gada vasarā Padomju armija bēga un pastāvēja draudi par laupīšanām un dedzināšanām, bija viens no tiem nedaudzajiem vīriem, kuri ceļu krustojumā pie Smārdeskroga aizsargāja apkārtnes iedzīvotājus ar ieročiem rokās.

Pienāca 1944. gada oktobris un situācija izveidojās tāda, ka palikām frontes krievu pusē. Jau nākošajā vakarā, Ķemeros, tēvs tika apcietināts.
Apcietinātos čekisti ieslodzīja pagrabā. Tādi mūsu pagrabi – dziļi zemē ierakti, zemiem griestiem un apbērti ar biezu zemes kārtu, agrāk bija katrā saimniecībā. Katrs, kurš kaut reizi šādā pagrabā pabijis, sapratīs cik nepatīkamas sajūtas pārņem jau pēc īsa brīža. Aukstumā, drēgnumā, tumsā jūties kā kapā dzīvs aprakts. Bet, ja tur tieci turēts dienas, nedēļas, mēnesi ...

Čekisti nesteidzās. Ja pietrūka ''darba'' aizmugurē, varēja nosūtīt uz fronti un tas bija bīstamāk, zuda arī ērtības. Uz pratināšanu tika saukti visi apkārtnes vīrieši un daudzi apcietināti. Vēlāk stāstīja , ka daudziem izdevies atpirkties.

Pēc mēneša tēvs tika aizvests uz Rīgu, pēc gada saņēmām ziņu, ka viņš miris Urālu nometnē.
Jau atmodas laikā, skatot viņa lietu, atklājās, ka tēvs miris 1945. gada 6. novembrī, bet tiesa notikusi 1946. gada 22. janvārī un viņam ( mirušam ) piespiesti 10 gadi soda.

Staļins – mīļotais tēvs, dārgais draugs un skolotājs?

Jau ar pirmajām Padomju varas dienām nācās piedzīvot negantu propagandas uzbrukumu. Visur tikai meli, meli, meli. Kā var Staļinu slavēt un godināt līdzīgi Dievam, jo viņš ir lielākais nelietis un masu slepkava. Nebiju tā audzis un audzināts, tas likās nepieņemami un neciešami. Arī izpostītā ģimene vienmēr atgādināja par ļaunuma triumfu. Abas manas māsas bija spiestas meklēt patvērumu Rietumos, lai glābtos no izvešanas uz Sibīriju. Nevarēju palikt malā un mierīgi uz visu noskatīties. Ciest klusu nozīmē piekrist, atbalstīt. Bet ko darīt, lai varētu sadzīvot ar savu sirdsapziņu?

Vēlāk, kad tiku pratināts stūra mājā, viens no galvenajiem jautājumiem bija: Kurš tevi mācīja? Čeka zināja, ka visbīstamākie ir pieredzējuši, zinoši nacionālie cīnītāji, nežēloja un nebija žēlojusi spēkus un līdzekļus to iznīcināšanai. Piekrītu tam, ka Ulmaņa valdība pieļāva kļūdu nesagatavojot un neapmācot patriotiski noskaņotus cilvēkus, kuri varētu vadīt pretošanās kustību okupācijas apstākļos.
Tā nu neatlika nekas cits, ka pašiem izdomāt ko darīt, kaut bijām jauni, daudz ko nesapratām un nezinājām, ko būtu vajadzējis zināt.

Skaidrs bija tas. Ka atklāti izteikties vai rīkoties pret varu  nevar, jo tā  tad būtu pirmā un vienīgā reize, ka jācenšas neatklāt savas domas un darbus. Diemžēl savā jaunības ideālismā mēs toreiz nezinājām, ka tas attiecināms arī uz klases biedriem.

Pēc tam, kad mēs ar Miervaldi bijām veikuši pasākumu 18. novembra atcerei, kas kara tribunāla spriedumā tika atzīmēta kā pretpadomju aģitācija un propaganda, radās iecere patraucēt Augstākās padomes vēlēšanas, un tieši tāpēc, ka tās tika pasniegtas kā mūsu visu (arī manas ) laimes kalngals. Lai gan, patiesībā, cilvēki izmisīgi cerēja, ka netiksim pamesti krievu varā un kāri tvēra ziņas par katru , kaut niecīgāko, pretošanos ienīstajai varai. Cerībā, ka tā arvien pieaugs un dos rezultātus. Jo naivi ticējām, ka angļi, amerikāņi mums palīdzēs, ja paši cīnīsimies par brīvību un taisnību. Zinājām, ka Jaltas konferencē Staļins sabiedrotajiem ir stingri apsolījis rīkot Austrumeiropā brīvas vēlēšanas.

Vismaz ārēji viņš to gribēja izpildīt, tādēļ tām tika piešķirta īpaša nozīme. Un visi melnie spēki tika maksimāli mobilizēti vēlamā rezultāta sasniegšanai, jebkuras pretestības apspiešanai.

Nodevība.

Ir 1948.gada 17.janvāra vēls vakars. Rīt LPSR Augstākās padomes vēlēšanas Izkāpju no vilciena Pumpuru stacijā. Šeit sarunāta tikšanās  ar Miervaldi un Gunti. Auksta, tumša nakts ziemas vidū, nedaudzie pasažieri, izkāpuši no vilciena, ātri izklīst. Perons kļūst tukšs. Ievēroju, ka uz tā palikuši divi vīri. Stāv ar sejām viens pret otru, sarunājās. Lūk arī Miervaldis, viņš atbraucis  ar vilcienu no pretējās puses nedaudz ātrāk. Pienāk Guntis, sasveicināmies. Guntis zina ceļu, viņš dzīvo netālu, bet kāpēc viņš mūs ved uz pretējo pusi, laukumā aiz stacijas. Tad viņš apstājās un saka: ''Pagaidiet mani šeit, man jāaiziet uz ateju'', un izgaist nakts krēslā.
Stāvam stacijas laukumā, taku krustojumā, apkārt dziļš sniegs, taku malās samesti sniega vaļņi. Tad redzam, ka no visām pusēm pa tām tuvojas tumši stāvi. Rokas tik atlauztas uz muguras, veikli pirksti iztausta augumu, pievāc visu, kas ir klāt. Tad tieku iespiests ''Volgas'' aizmugures sēdeklī starp diviem čekistiem. Pavēl sēdēt nekustīgi, rokas turēt redzamas priekšā uz ceļiem. Sākās mans ceļš nebrīvē un svešumā  desmit gadu garumā.

Nodevējs.

Guntis Rudzītis, gaišmatains latviešu zēns, mācījās Bulduru dārzkopības tehnikuma   9.b klasē. Es ar Miervaldi, mācījāmies 9.a klasē (dzimis 1930. vai 1931 .gadā), tolaik dzīvoja Pumpuros. Guntis, acīmredzot bija saņēmis čekas uzdevumu mūs izsekot un to spīdoši paveica. Tajā laikā tas bija ļoti iecienīts un veiksmīgs čekas paņēmiens – apkarot latviešus ar latviešiem. Nepietika ar to, ka Sarkanarmijā mobilizētie latvieši frontē tika dzīti pret leģionāriem. Tad draudēja lode par nepaklausību, bet tie, kuri pēc kara čekas uzdevumā izlikās par Nacionālajiem partizāniem vai Pretošanās kustības dalībniekiem, to darīja savtīgu iemeslu dēļ. Nespēju iedomāties, ka tā bija tik stipra  idejiskā pārliecība, kura dēļ varēja nesaudzīgi iznīcināt savus tauta brāļus. Nodevēji mūsu tautas vidū diemžēl vienmēr ir bijuši.

Bet ir arī varoņi, kuri nesavtīgi atdevuši savas dzīvības tautas labā. Tikai pateicoties viņiem, mēs vēl esam, mēs dzīvojam un būtu godīgi mums šo parādu atdot sekojot viņu piemēram.

Sākās ar to, ka Guntis centās ar mums sadraudzēties, iegūt mūsu uzticību. Mums bija arī kopīgas mācību stundas, praktiskie darbi skolas saimniecībā. Kopā strādājot un klausoties viņa sacīto – cik viņš ir patriotiski noskaņots, kā ienīst Padomju varu un vēlētos tai pretoties. Mums neradās nekādas aizdomas. Mums pat neienāca prātā, ka tāda nelietība vispār iespējama, ka cilvēks var tik zemu krist. Gudrāk būtu bijis atcerēties kādus piemērus no vēstures vai lielās politikas. Bet tā jau cilvēki domā par daudzām lietām – ar mani nekas tik slikts notikt nevar.

Tuvojoties vēlēšanām radās plāns izteikt protestu pret tām – atslēdzot elektrību Jūrmalas pilsētai ar tās daudzajiem vēlēšanu iecirkņiem. Tos bija paredzēts atvērt sešos no rīta un pēc scenārija darbaļaudīm bija jāstāv rindā, gaidot uz atvēršanu. Lai ātrāk varētu nobalsot par mīļotajiem kandidātiem. Ja plāns izdotos, tad tajā laikā vairākas stundas visur valdītu tumsa, kāda ir agrā ziemas rītā. Būtu redzams, ka vara , kas tik ļoti cenšas sevi cildināt – nav ne tik mīlēta, ne  neaizskarama, kā tiek kladzināts. Zinājām, ka Jūrmala elektrisko strāvu saņem no Ķeguma pa augstsprieguma līniju, kas Pumpuru rajonā šķērso Lielupi. Tās krastā atrodas transformatora būda un mūsu mērķis bija to uzspridzināt, izsist no ierindas šo transformatoru. Sprāgstvielu netrūka. Gan vācu, gan krievu armijas pamestās, bija noglabātas dažādās vietās. Bija arī ieroči, bet nebijām tik pieauguši, lai vērstu tos pret dzīviem cilvēkiem, lai arī neliešiem. Trūka rūdījuma, ko vēlāk saņēmām Sibīrijas soda nometnēs.

Stūra māja.

Par čekas namu Brīvības un Stabu ielas stūrī ir daudz rakstīts un es neko jaunu nepateikšu. Tas pats garais koridors ar ieeju lejup pa kāpnēm no pagalma puses. Koridora abās malās kameru durvis. Biju pašā pēdējā pa labi un tas iznāca pie pašas Brīvības ielas. Pa mazo lodziņu pie griestiem, ko sedza biezi stikla bloki trotuāra līmenī, varēja manīt ēnas no garāmgājēju kājām. Tie neviens nezināja, kas atrodas apakšā.
Taisnības labad jāsaka, ka 1948. gadā čeka vairs nelikās tāda kā 1940. gadā. Varbūt viņi bija kļuvuši slīpētāki, strādāja rafinētākām metodēm, lielākā slepenībā. Netiku dzirdējis par tādām spīdzināšanām, kādas atklājās pēc vācu armijas ienākšanas 1941 gadā. Nekā īsti asiņaina netiku redzējis, lai gan ticu, ka notika ieslodzīto fiziska iespaidošana, sišana. Pats cietu nedaudz, jo mani glāba tas, ka nebija iespējams izsist no manis kādas slepenas ziņas. Vienkārši tādu nebija, nebijām saistīti ar citiem, darbojāmies divi vien, abi bijām apcietināti.

No tā laika atmiņā palikusi pārpildītā kamera un draudzīgie vīri tajā. Smacīgais, smirdīgais gaiss, jo dabiskās vajadzības bija jākārto turpat mucā un daudzi cieta no caurejas. Un neciešami spilgtā gaisma, kas valdīja nepārtraukti dienā un naktī. Tāpat uz pratināšanu ieslodzītie parasti tika vesti naktīs. Mani veda uz trešo stāvu pie leitnanta Pavloviča.

Centrālcietums un tā iemītnieki.

Kad pratināšana un līdz ar to arī izmeklēšana tika pabeigta, mani pārveda uz Centrālcietumu. Arī lai atbrīvotu vietu jaunajiem čekas upuriem. Nokļuvu 4. korpusā, jo centās panākt, lai pirms tiesas ieslodzītie mazāk kontaktētos savā starpā un tur bija mazākas kameras. Kamera acīmredzot kādreiz tika būvēta vienvietīga, tajā bijām trīs. Bez manis vēl Tālrīts Krastiņš, dēvēts par lāča mednieku, jo rīkoja atentātu pret Vili Lāci. Arī nodevības rezultātā tika apcietināts. Trešais bija kāds Latvijas krievs, jau labi gados un mums radās aizdomas, ka viņš cenšas no mums iegūt kādu čekai derīgu informāciju. Iespējams viņš bija nevis apcietinājumā, bet darbā.

Tiesa notika 1948. gada 12.martā un tiesāja mūs Latvijas PSR I.M. karaspēka kara tribunāls. Tiesas  dienā biju 17 gadu un 6 mēnešu vecumā, tādēļ saņēmu  mazāku sodu kā Miervaldis, kurš bija pilnus 18 gadus vecs. Viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz 25 gadiem + tiesību atņemšanu uz 5 gadiem. Man tikai brīvības atņemšana uz 25 gadiem, abiem ar mantas konfiskāciju. No tiesas maz kas palicis atmiņā. Garš galds, aiz kura sēd krievu virsnieki spožiem uzplečiem. Balagāns vien jau bija un attiecīgi arī izturējāmies. Nebija no kā baidīties. Nāvessods tajā laikā bija atcelts, tāpat bija skaidrs, ka būs parastie 25 gadi.

Pat nezinu, kur tā iela, kur tas nams. Ieslodzīto pārvešana  notika ar Melno Bertu, ļoti līdzīgu kravas automašīnai ar kādu tika pārvadāta maize( smējās, ka bijis arī tāds uzraksts, lai nepievērstu uzmanību). Būdā pa vidu bija eja, bet abās pusēs skapīši, kur pa vienam ieslēdza arestētos. Pie ieejas durvtiņām aizmugurē bija lielāka telpa, kur uzturējās bruņots sargs. Durvis atvēra un ieslodzītos pa vienam izlaida tikai ēku pagalmos.

Pēc tiesas tiku pārvietots uz tā saukto kopējo kameru citā korpusā. Tajā mēs bijām vairāki desmiti notiesāto. Telpa bija diezgan liela, vidū galds. Gulējām uz grīdas uz matračiem cieši viens pie otra. Pa dienu matračus sakrāva gar sienām un  atbrīvojās vieta kustībām. Lielākā daļa ieslodzīto bija leģionāri, kuri kopā ar citiem jau bija izcietuši sodu Vorkutā, Ribinskā un citur. Atgriezušies mājās un tad no jauna apcietināti. Čeka bija atradusi kādu ''grēku '' viņu dzīvē, iemeslu, lai varētu notiesāt uz 25 gadiem. Bija nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, daudzi vēl dzīvi tikai tāpēc, ka starptautiskā spiediena rezultātā, iepriekšējā gadā PSRS tika atcelts nāvessods.

Starp citu  PSRS nebija nekādas vajadzības ieviest mūža ieslodzījumu, jo arī 25 gadus izturēt soda nometnē nebija reāli. Tāpat, ja padomā, varai bija izdevīgi atcelt nāvessodu, tas ir atlikt, pirms tam izmantojot šos cilvēkus darbam necilvēcīgos apstākļos.

Atmiņā palicis skats, ka kamerā ienāk divi jauni kungi, ādas mēteļos, platmalēm galvās, elegantos, kaut saburzītos uzvalkos. Atgriezušies Dzimtenē no rietumiem. Arī saņēmuši 25 gadus soda nometnēs. Jutām viņiem līdzi.

Šajā kamerā nācās uzturēties vairāk kā trīs mēnešus, šķiet, ka tika savākts lielāks skaits ieslodzīto vilcienu sastāvam vešanai uz Sibīriju. Tajā laikā, atskaitot nebrīvi, nekādas īpašas grūtības nebija jāpiedzīvo. Visi bijām savējie un atklāti varējām sarunāties. Tika rīkoti šaha turnīri, figūras veidojām no maizes mīkstuma. Varējām pamācīties svešvalodas vai papildināties citās zinībās, starp mums bija pat bijušie LU profesori. Ļoti žēl.ka vairs neatrodu atmiņā vārdus un uzvārdus.

Miervaldis atradās citā kamerā, sadraudzējos ar Frici Kraulu, bijušo leģionāru no Liepājas. Tāpat necietām badu, jo bija atļauts saņemt pienesumus ''pudiņus'' no piederīgajiem un kam bija vairāk, dalījās ar pārējiem. Kā laika kavēklis, vai pat varētu teikt, savdabīgs sporta veids, mums bija sazināšanās ar citām kamerām, ar Morzas ābeces palīdzību. Tam vajadzēja tikai nelielu cietu priekšmetu, piemēram pogu. Viens piesitiens pie blakus kameras sienas – punkts, divi kopā – strīpiņa. Piemēram, ''tu'' klaudzinājās : ..  .  .  ..  . Ja izmantoja metāla centrālapkures caurules, varēja nodot un saņemt informāciju no visiem korpusa stāviem. Protams sargi centās to apkarot, bet atrast vainīgo bija grūts uzdevums, jo pārējie piesedza. Ja kāds manīja, ka tuvojas nepatikšanas, atskanēja kluss sauciens ''seši''.

Rīga – Pleskava – Novosibirska – Irkutska – Čita – Komsomoļska – Sov. Gavaņ – Magadana.

1948. gada 23.jūnijā uz dzelzceļa sliedēm pie Centrālcietuma tika padoti preču vagoni – vilciena sastāvs. Cietuma mūrī, sētā, bija izlauzts caurums un caur to tika izvesti ieslodzītie. Katrā vagonā sadzina 32 cilvēkus, runāja, ka kopā esam seši simti. Tieši Līgo vakarā, vakara krēslā , sastāvs devās ceļā.

Čekisti droši vien jutās apmierināti, ka tas izdevās tik slepeni un klusi. Piederīgajiem tika atņemta iespēja vēl pēdējo reizi atvadīties no saviem tuviniekiem, pamāt ardievas. Nešaubos, ka bija ģimenes locekļi, kuri gaidīja pie cietuma vārtiem, bet tādā veidā tika pievilti.
Izbraucot no Rīgas Valmieras virzienā, caur aizrestotajiem lodziņiem varējām saskatīt jāņugunis. Cilvēki līgoja un nezināja, kas notiek ar mums. Mēs atradāmies kā citā pasaulē. Kam vien bija iespēja, kāds grafīta gabaliņš, rakstījām īsas vēstulītes ar atvadu sveicieniem piederīgajiem un, gar stacijām braucot, metām  tās grīdas spraugās. Vēlāk uzzinājām, ka kādas bija sasniegušas mērķi.

Nākošajā rītā ainava aiz loga bija krasi mainījusies. Sakopto Latvijas lauku vietā tikai bezgalīgas, ar krūmiem aizaugušas pļavas. Kāds tās nosauca par Mičurina dārziem.

Cik ilgi bijām ceļā līdz ostai Sov. Gavaņ, arī ostai Vaņino – Japāņu jūrā iepretim Sahalīnai, precīzi vairs neatceros. Tas varēja būt nedaudz vairāk kā divi mēneši. No šī ceļa nekas slikts atmiņā nav palicis. Vairāk atceros redzētos dabas skatus, taigas plašumu (kā gribējās atrasties šajā mežā!). Klintīs izcirsto ceļu gar Baikāla krastu ar daudzajiem tuneļiem, kalnu virsotnes pretējā ezera krastā. Tās nelikās visai augstas, bet bija baltas vasaras vidū – nesapratām, tas ir sniegs vai krīts?

Katrā vagona galā bija divi plaukti un uz katra no tiem gulējām rindā 8 cilvēki. Tualetei pie durvju stenderes bija ierīkota slīpa rene, pa kuru  viss gāzās ārpusē zemē. Bieži un ilgi stāvējām uz rezerves sliedēm. Visbiežāk tad dārdot un dzelzs aizbīdņiem šķindot pavērās durvis. Tajās parādījās divi durkļi un sargi šautenēm rokās. Trešais padeva spaini ar ūdeni vai kādu viru. Tuvojoties Komsomoļskai daba izmainījās, likās, ka šķērsojam vienu lielu purvu, Naktis kļuva vēsākas, jo vasara tuvojās beigām. Tilts pāri Amūras upei vēl nebija uzcelts. Sastāvu sadalīja un ar prāmi, kur bija dzelzceļa sliežu turpinājums, pārcēla otrā krastā.

Tālāk ceļš turpinājās no Komsomoļskas pilsētas līdz Vanino ostai pa jaunu dzelzceļa līniju. Par to liecināja svaigais uzbērums, arī tas, ka nedrošākajās vietās vilciens virzījās lēni. Runāja, ka šo līniju pēc kara uzbūvējuši gūstekņi un, ka daži no tiem ir arī mūsu ''ešalonā.'', jo pēc atgriešanās mājas atkal apcietināti un notiesāti.

Tad pienāca brīdis, kad vilciens apstājās starp dzeloņdrāšu un stāvus saliktu baļķu sētām. Vagona durvis atvērās un  tika izkliegta pavēle izkāpt. To pavadīja sargsuņu rejas un apsargu necenzētās lamas. Mūs sadzina laukumā, kur bija tikai kaila nomīdīta zeme un apkārt dzeloņdrāšu žogs. Tādi laukumi atradās līdzās, kā bišu šūnas stropā, un visur rēgojās cilvēku pūļi. Kolimai vajadzēja vergus un šī bija galvenā pārsūtīšanas vieta no visas PSRS. Arī tagad uz Kolimu un tās galveno pilsētu Magadanu nav ne autoceļa, ne dzelzceļa. No pārējās pasaules to šķir necaurejami purvi un meži. Iespējama tikai kuģa satiksme vasarā un gaisa satiksme.

Šajā laukumā letiņiem iznāca pirmā iepazīšanās ar vareni plašās tikumiem. ( Kuri to vēl nezina). Tikko tur iegājām, cauri dzeloņdrāšu žogam stiepās rokas ar tabakas paciņām, piedāvājot maiņas tirdzniecību. Smēķētāji kļuva priecīgi, jo vairumam garajā ceļā tabaka bija izsīkusi un tagad kaut mahorka šķita ļoti noderīga. Netika žēlots pēdējais gabaliņš Latvijas speķa, cimdu vai zeķu pāris. Diemžēl prieks izrādījās īss. Atverot paciņas atklājās, ka mahorkas vietā ir zāģu skaidas.

Kad bijām kādu laiku stāvējuši, kaimiņš zīmīgi uz mani paskatījās un  demonstratīvi apsēdās uz zemes putekļos pie citu kājām. Ar to viņš  parādīja, ka mūsu līdzšinējā dzīve beigusies, ka jāpiemērojas jaunajai. To viņš pazina , jo bija jau izbadījis. Vēl pēc kāda brīža mums neatlika nekas cits, ka sekot viņa piemēram.

Iežogotajā laukumā uzturējāmies, kamēr atbrīvojās vieta aiz tā esošajās barakās. Jādomā, ka to kārtējie iemītnieki tika salādēti kuģī. Pirms tikām barakās, bija jāiziet cauri pirtij. Priekštelpā pavēlēja visiem izģērbties kailiem un doties tālāk. Katrs savu mantību nesām rokās un bija arī ko nest, jo visiem tuvinieki bija sadevuši siltas drēbes, cimdus, zeķes Sibīrijas salam. Nākošajā telpā tikām pakļauti tā sauktajai kratīšanai jeb ''šmonam ''. Tas notika tā, ka vīrs čekista formā pa  vienai ņēma mūsu mantas un meta tās lielajā kaudzē sev aiz muguras. Pavisam maz ko atstāja.

Oficiāli šāda akcija varbūt domāta kā šķirošana, lai savāktu skrandainās, netīrās drēbes, jo krievu grupās bija tādās tērpušies, un pēc pirts visi saņēma ieslodzīto apģērbu. Tomēr, kas attiecās uz mūsu grupu, tā bija īsta laupīšana mantkārīgos nolūkos. Viss tas ko atņēma ieslodzītajiem, bija atļauts un lieti būtu noderējis – gan salā, lai nedaudz siltāk justos, gan badā, samainot pret gabalu maizes.

Kad tikām līdz mazgāšanās telpai, vispirms veikli zēni mūs atbrīvoja no jebkāda apmatojuma – izskatījās pēc kriminālajiem, jo bija arī tāda tendence, ka čekisti tos ņēma par palīgiem, kaut viņi tāpat bija ieslodzītie, bet ar mazākiem soda termiņiem.

''Lāģeros'' un sevišķi pārsūtīšanās vietās uti netrūka. Tādēļ pat apsveicami bija tas, ka katrā pirts reizē tika nodzīti gan mati, gan spalvas. Ar drēbju utīm cīnījās tādā veidā, ka pirms iešanas mazgāties visas drēbes bija jānodod speciālā kamerā. Tur tās apstrādāja ar sausu pārkarsētu gaisu. Sintētisku audumu  toreiz vēl nebija, kokvilnai un vilnai tas nekaitēja. Pogas gan sakusa. Ja kāds aiz nezināšanas iedeva savu kažokādas ziemas cepuri, saņēma  to atpakaļ sarāvušos dūres lielumā.

Pēc pirts nokļuvām  barakās un tās jau bija pie pašas kuģa piestātnes ūdens malā. Tur pienāca 13.septembris, mana 18. dzimšanas diena. Toreiz starp ieslodzītajiem, lai tie būtu politiskie vai kriminālie valdīja uzskats, ka doties uz Kolimu nozīmē doties drošā nāvē, ka no turienes neviens vairs neatgriežas.
Sava taisnība tur bija, ja iedomājas un atceras, kas notika pirmskara represiju un kara gados. Bet toreiz mēs nezinājām,  ka Staļinam atlicis dzīvot nepilni pieci gadi, ka PSRS būs spiesta rēķināties ar pārējās pasaules domām.

Dzirdēju, ka daudzi, visādos veidos ir centušies sevi sakropļot, tā mēģinot izvairīties no izsūtīšanas uz Kolimu. Protams, tas neattiecas uz latviešiem. Bijušas vairākas izmisīgas sacelšanās, pat pēdējā brīdī, dzenot kuģi. Kaut arī tas nozīmēja tikpat kā drošu nāvi, pirms tās nebija vēl jāizcieš necilvēcīgas mocības.

Čekisti bija pūlējušies visu sakārtot tā, lai nebūtu iespējams izrādīt jebkādu pretestību vai nepaklausību. No ''lāģera'' vārtiem līdz kuģa bortam bija tikai daži desmiti metru un tur bija izvietotas divas čekistu ķēdes ar suņiem pie saites. Ieslodzītos no '''lāģera''  izsauca pa vienam pēc uzvārda  (to dzirdot  vienmēr un visur  pienācās atbildēt ar vārdu un tēva vārdu). Tālāk pa vienam, skriešus, starp tām divām čekistu ķēdēm  mums vajadzēja doties uz lūku kuģa klājā. Nemitīgi starp lamām skanēja ''быстрей, быстрей '', suņi ārdījās  un raustīja pavadas. Ja kāda skrējiens likās par gausu, varēja jau pavadu palaist garāku ...

Lūka kuģa klājā bija neliela, tikai tā, lai caur to varētu ielīst viens cilvēks un  arī ārpusē tikt tiki pa vienam. No lūkas lejup veda šauras, stāvas, gandrīz vertikālas trepes. Vajadzēja stingri pieturēties pie stieņa labajā pusē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tumsā spīdēja tikai dažas vārgas spuldzītes. Gar šī kuģa kravas telpas sienām bija izveidoti plaukti un uz tiem sēžot vai guļot pagāja mūsu jūras ceļojums. Brīžiem nācās izmisīgi turēties, lai nenoveltos dziļi lejā, kur skalojās smirdīgs šķidrums.

Tualete atradās uz klāja, no dēļiem izveidots būcenis, daļēji pāri borta malai, lai viss kristu jūrā. Tikt uz turieni varēja tikai pēc ilgstošas gaidīšanas rindā. Jo sargi izlaida tikai pa pieciem cilvēkiem un pārējiem vajadzēja gaidīt, kamēr tie atgriežas. Kuģis saucas '' Советская Латвия''  un bija mūsu pašu ''Hercogs Jēkabs'', padevies krieviem 1940. gadā., kuģodams klusajā okeānā. Kuģis no Vanino ostas vispirms devās uz dienvidiem gar Sahalīnas krastu, apejot salas dienvidu galu. Pēc tam pa Ohotskas jūru  uz ziemeļiem līdz Magadānai.

Tur mūs gaidīja ziema, sals un sniega kupenas. Krastmalā mūs nostādīja kolonā, sānos un aizmugurē nostājās bruņoti sargi. Atskanēja komanda, ko turpmāķ dzirdējām tik bezgala daudz reižu – rokas atpakaļ uz muguras, soļot rindā pa pieci, nesarunāties, solis pa labi, solis pa kreisi – konvojs šauj bez brīdinājuma. Tie nebija tukši draudi, tika nošauts ieslodzītais, kurš paspēra soli sānis, lai noliektos un paceltu  ceļa malā pamanīto smēķa galu. Šāvējs saņēmis paaugstinājumu par modrību.

Magadana atrodas jūras līča krastā, ieplakā, jo apkārt tai Kolimai raksturīgie kalni – ne visai augsti, noapaļotām virsotnēm. Jūras krastā, ostā, sākas arī Kolimas galvenais ceļš, kas cauri pilsētai ved zemes iekšienē. Pa to tikām vesti vairākus kilometrus un ceļš bija pacēlies uzkalnā. Tur sākās nometņu zona. Mūs ieveda lielā pārsūtīšanas nometnē, kas bija sadalīta vairākās daļās. Bija atsevišķi vīriešu un sieviešu zonas, politieslodzīto un pēc kriminālnoziegumu pantiem notiesāto. Ieejot nometnē pa vārtiem, visvairāk mani pārsteidza daudzie plakāti un lozungi spilgtās krāsās, kas slavināja Padomju varu, tās nepārspējamos sasniegumus, tautu brīvību un laimi, eņģeļiem līdzīgos Staļinu un Ļeņinu. Vai tiešām kāds iedomājās, ka spēs mūs pārliecināt, ka tā ir taisnība? Tās taču ir veltīgas pūles pēc tā  ko esam uzzinājuši un piedzīvojuši! Vēlāk sapratu, ka tā ir liekulības paraugstunda, ka šīs varas pamatā ir akla bezierunu paklausība un tās rīkojumu izpildīšana. Lai arī ko domājām savā sirdī, ārēji mums obligāti jāizrāda, ka karsti mīlam šo varu un tās vadoņus.

Izrādījās, ka ziemas apstākļos netiksim tālāk sūtīti un šajā pārsūtīšanas nometnē sagaidīsim pavasari. Dzīvojām garās, zemās barakās, kur gar sienām bija divstāvu guļvietas, tā sauktās nāras. Telpas vidū dzelzs muca ar skārda cauruli jumtā krāsns vietā. Guļvietas uz nārām visiem nepietika, tādēļ gulējām zem tām uz grīdas. Īsta nelaime bija blaktis, kas naktī mūs apsēda pūļiem, līda no visām šķirbām. Vēl tagad acu priekšā rēgojas – ar tām nosētā siena.

Visvairāk starp mums politieslodzītajiem bija ukraiņi no Aizkarpatiem, redzējuši labāku dzīvi Polijas sastāvā, nacionāli noskaņoti. Nākošie pēc skaita varēja būt latvieši, tad igauņi, lietuvieši. Krievu likās maz – tikai daži armēņi, gruzīni, korejieši. Atceros igauņu puisi, vijolnieku, kurš sēdēja uz nārām, spēlēja Šūberta serenādi (zēni lūdzot) un raudāja. Viņu diezgan ātri paņēma ieslodzīto orķestrī, kuram vajadzēja izklaidēt arī čekistus. Ceru, ka viņam bija vieglāk izdzīvot.

No tās ziemas visvairāk atmiņā man palicis nemitīgais izsalkums. Gabaliņš maizes likās garšīgāks par vislabāko šokolādi. Likās prātam neaptverami, ka var būt arī tāds stāvoklis, kad jūties paēdis, ka var būt sviests un gaļa ((kā kādreiz mājās) un to neēst.

Ieslodzītie piedzīvoja vairāk grūtību un ciešanu arī tāpēc, ka Kolima atradās atdalīta no pārējās Sibīrijas un Krievijas. Apgāde bija iespējama tikai vasaras mēnešos ar kuģiem. Šajos mēnešos vajadzēja piegādāt pārtiku un visu citu vajadzīgo visam gadam. Zinot, kāda bija saimniekošana Padomju Krievijā, viegli apjaust, ka ar šo piegādi nebūt nebija viss kārtībā. Gan nolaidība, gan zagšana, gan dalīšana starp dalītajiem panāca, ka ieslodzītie nesaņēma pat to nelielo pārtikas devu, kas tiem bija paredzēta. Nezinu to, kas šajā dienā bija paredzēts, bet droši varu pateikt, ka tajos 6 gados, ko pavadīju Kolimā, nesaņēmu nevienu kartupeli, burkānu, bieti, sīpolu – par ābolu, gurķi vai tomātu nemaz nerunājot. Vienīgi pirmajā ziemā Magadānā, ja atmiņa neviļ, kādreiz virā varēja manīt sasaluša kartupeļa šķēli. Ja arī kas no uzskaitītā ieslodzītajiem bija paredzēts, tas līdz tiem nenonāca.
Galvenais uztura līdzeklis ieslodzītajiem bija maize, devās sagriezts, ķieģelītis. Devas bija dažādas , atkarībā no veiktā darba .Šahtās, pazemē strādājošie saņēma līdz 900 gr. Maizes. Tas varētu likties pietiekoši, bet jāņem vērā, ka piedevas pie tās biija minimālas un arī pati maize pusjēla ar lielu piecepumu. Katra ieslodzītā sapnis bija saņemt tādu maizes gabaliņu, kur apkārt vairāk garozas, ne no kukulīša vidus. Uzturā  trūka taukvielu, kas ziemeļu apstākļos visvairāk nepieciešams. Gadījās tā, ka saņēmu savas mātes sūtīto paciņu  un radās iespēja kādu cimdu, zeķu pāri samainīt pret maizi. Tad abi ar Miervaldi nolēmām, ka vienu dienu ēdīsim maizi cik gribas. Sagādājām tā sauktās ''paikas'' devas 800 gr. Svarā un jau rīta pusē sākām remdināt izsalkumu. Pēcpusdienā – Miervaldis bija pieveicis 4 ''paikas'', tas ir 3,2 kg, es nedaudz atpaliku ar 2.8 kg. un vēl turpināju ēst, bet Miervaldis sāka sūdzēties, ka slikti jūtoties, ka māga spiež, tādēļ es arī beidzu , nesasniedzis rekordu.

Magadana – Seimčana – Sergeja Lazo vārdā nosauktās raktuves.

Kad pienāca pavasaris, tikām sūtīti tālāk uz ziemeļiem darbam raktuvēs un ar tām saistītos palīgdarbos. Grupa, kurā biju es, vispirms nonāca rajona centrā – Semčanā, kas atradās apm. 500 km. Uz ziemeļiem no Magadānas. Līdz Seimčanai mūs transportēja kravas lidmašīnā. Nosēdināja barā tieši uz grīdas. Pieskaroties grīdai ar delnu, tā atmirdzēja sīkos zelta putekļos. Vesti maisi ar zelta smiltīm. .Pēc izkāpšanas no lidmašīnas tikām nostādīti rindā un tādi kā vergu uzpircēji kopā ar čekistiem, staigāja gar to un izvēlējās sev noderīgos. Meklēja māksliniekus, amatniekus, medicīnas darbiniekus Šķiet, ka tie varēja cerēt uz labākiem dzīves apstākļiem. Mana nepabeigtā dārzkopja izglītība nekādi nederēja turienes apstākļos. Tāds pats liktenis bija daudzajiem lauku saimniekiem un puišiem, kuri prata kopt savu zemīti un izaudzēt bagātas ražas. Kolimā tam bija nulles vērtība. Čekisti ņirgājas par tiem, kuri neprata krievu valodu  un nevarēja atbildēt uz jautājumiem.

Tad jau labāk spītīgi klusēt. Pēc tam mūs, kas bija derīgi tikai darbam raktuvēs, salādēja slēgtās kravas mašīnās un veda uz ziemeļiem vēl vairākas stundas. Varēja just, ka ceļš paceļas arvien augstāk kalnos. Galamērķis izrādījās nometne ieplakā starp kalniem. ( Рудник им. С. Лазо)*.
*Sergejs Lazo pēc vietējās teikas bija komunists, kuru japāņi atriebjoties sadedzinājuši lokomotīves kurtuvē.

Darbs šajās raktuvēs noritēja dziļi pazemē. Vispirms kalna iekšienē veda tunelis vairāku simtu metru garumā un tā galā vertikāla šahta ar liftu. Uzskatīja, ka  šīs šahtas dziļums ir 420 metri. Līdz tam bija daudz atzarojumu, tā sauktie – horizonti. Agrāk rūda tikusi iegūta arī kalna nogāzēs, par ko liecināja tur redzamās daudzās ieejas tuneļos. Apsargājamā  teritorijā iekļāva arī šos tuneļus, respektīvi, dzeloņdrāšu žogs stiepās pa pašām ieplakas kalnu virsotnēm.

Lai iegūtu rūdu, vispirms klintīs tika izkalti caurumi sprāgstvielu ievietošanai. To paveica ieslodzītie ar mehāniskiem āmuriem, ko darbināja saspiestais gaiss. Tad nāca un savu darbu paveica  spridzinātāji – līgumstrādnieki. Tālāk ieslodzītajiem vajadzēja klints gabalus sakraut vagoniņos, nogādāt virszemē un sabērt bunkuros kalna nogāzē. Zemāk bija ceļš, pa kuru kursēja pašizgāzējs, kas rūdu nogādāja uz vairākus kilometrus attālo bagātināšanas fabriku. Tā atradās ielejā pie upes. Oficiāli skaitījās, ka šajās raktuvēs tiek iegūta alvas rūda – kaziterīts, bet neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tā bija galvenā vai vienīgā produkcija. Pārāk svarīgi varai likās iegūt vairāk šīs produkcijas nerēķinoties ne ar ko.
Nāk prātā veca anekdote – strādniece, kura strādā šujmašīnu fabrikā, iznes detaļas, lai saliktu sev šujmašīnu, jo nopirkt to nekur nevar. Mēģina vairākas reizes, bet vienmēr iznāk ložmetējs.

Cienījamais Kurts Grīnups, kurš kā izcils Latvijas patriots, arī bija ieslodzītais šajā rajonā. Savā grāmatā '' Cauri komunistu ellei '' 70.lpp. raksta, ka šī kaziterīta rūda ir urāna rūdas paveids. Jebkurā gadījumā staru slimību neesmu dabūjis, iespējams kādu radiācijas devu .To apstiprināja prof. Dambīte, jo vēl nesasniedzot 50 gadu vecumu, abām acīm vajadzēja izoperēt kataraktu.

Pirmā vasara likās tā smagākā. Biju nonācis vietā, kur pēc tribunāla lēmuma man būs jāpavada 25 dzīves gadi un nācās to apzināties. Viss ar mums arī tika darīts, lai tā notiktu, lai zustu pēdējā cerība, lai mēs kļūtu truli, dzīvniekiem līdzīgi.

Ir dažādi viedokļi – vajadzēja Latvijas armijas, latviešiem pretoties okupantu karaspēkam vai nē. Vienu varu droši apgalvot, ja esi bezgala pazemots, nomocīts badā un salā, tad kā lielākā laime ko var iedomāties ir – krist ar ieroci rokā pret ienaidnieku.

Pirmajā vasarā sāka pasliktināties veselība. No trūcīgās un bieži bojātās pārtikas radās caureja, pietūka locekļi. Daudziem ieslodzītajiem tā bija pēdējā vasara. Nācās saprast, ka izturēt 25 gadus šādos apstākļos ir pilnīgi neiespējami. Un kaut arī notiktu brīnums, es izturētu, kas no manis būtu atlicis, vai tāds es gribētu eksistēt? Šajā nometnē bija daži latviešu vīri, ēnām līdzīgi, apcietināti 1941 gadā. Skumji un sāpīgi bija viņus uzlūkot un iedomāties ko viņi pārcietuši. Man tas vēl stāvēja priekšā trīskārt lielākā apmērā.

Radās jautājums – vai arī man padevīgi gaidīt savu pēdējo stundu, pirms tam visu pārciešot, ar darbu kalpojot ienīstajai varai, kā tas ir čekas izplānots?

Pārnesot mirušos vīrus ( vajadzēja veikt arī iekšējos darbus), uzlūkojot, cik klusi un mierīgi viņi guļ, visvairāk sāpēja tas, ka viņi bija novesti līdz nāvei bez jebkādas iespējas pretoties tiem, kuri tik daudz ļauna nodarījuši.

Tik liela vērtība ir cilvēka dzīvībai un lielus varoņdarbus var veikt to nežēlojot!

Šeit bija pilnībā īstenojies čekas velnišķīgais plāns. Vai arī ar mani būs tā, ka dzīvība katru dienu būs izvilkta pa kripatiņai līdz nāve liksies kā apžēlotāja un atbrīvotāja?

Pašiem aiziet no dzīves būtu gļēvulība, grēks, bet ir jāmēģina bēgt, kaut arī iznākums visdrīzāk būs tāds pats, tā būs cienīgāka nāve – lode. Varbūt pirms tam kādu brīdi varēšu justies brīvs. Stāvēt izplestām rokām kalna virsotnē.

No nometnes bēgt neredzēju iespēju, to apņēma augsts žogs no vertikāli zemē ieraktiem baļķiem ar sardzes torņiem stūros.. Taču darba vieta aizņēma daudz lielāku platību, visu ielejas galu, jo bez šahtas tur atradās arī ēkas , kas nodrošināja tās darbību. Žogs stiepās pa kalnu nogāzēm, garš  un tikai no dzeloņdrātīm. Likās, ka  iespējams caur to izspraukties. Apsardze, protams, bija, bet varēja laimēties, ka nakts vidū sargs nav pietiekoši modrs.
Neraugoties uz izsalkumu sāku katru dienu atlicināt pa šķēlītei maizes, to kaltēju caurvējā klints spraugā, izveidoju kompasu magnetizējot tērauda stieples gabalu, lai negadītos tā, ka riņķoju vienā vietā. Mēģināju runāt ar dažiem, kam klājās visgrūtāk, bet neviens nevēlējās piedalīties tik riskantā pasākumā.

Tad pamodos kādā rītā  - skaidri atceros: bija 20.augusts, un zemi klāja bieza sniega kārta. Tā beidzās mans sapnis par brīvību un vēlāk pēc garās, aukstās ziemas, visas domas bija tikai par to - kā saglabāt kailo dzīvību. Bēgšanas mēģinājumi notika un tie  latviešu puiši bija, kuri nošauti gulēja pie nometnes vārtiem, citiem par brīdinājumu.
Bēgšana no Kolimas nometnes tiešām bija izmisuma solis, jo solīja tikai nāvi. Ja arī izdotos izvairīties no apsardzes, ne mazāk bīstami propagandas apmātie vietējie iedzīvotāji. Izbēdzis ieslodzītais tiem bija vērtīgs medījums.

Par katru dzīvu vai nošautu, pienācās maiss miltu un litrs spirta.

Piektais apmešanās punkts – Lazo v.n. raktuves ar trešo bagātināšanas fabriku.

Raktuves un fabriku vienoja kas kopējs, un tā bija iegūtā un tālāksūtīšanai apstrādātā rūda. Arī administrācija bija kopīga un atradās līdzās raktuvēm. Teorētiski darbojās divas administrācijas un ministrijas. Kalnrūpniecības ministrija, kurai piederēja raktuves ar fabriku un Iekšlietu ministrija – čekas personā., kas tai piegādāja lēto darbaspēku. Būtībā jau viss saplūda kopā, vienīgi darba vieta, it kā ievērojot likumdošanu, nenodarbināja ilgāk par 12 stundām diennaktī un reizi nedēļā deva brīvdienu.. Tas gan nenozīmēja, ka tajā dienā ieslodzītais varēja atpūsties. Bija pietiekoši daudz nometnes iekšējo darbu, kaut vai mirušo savākšana un apglabāšana, sekli izraktā kapā.

1952.gada ziema. Nometne 3.fabrikas tuvumā – upes krastā. Stāvu pie nometnes vārtiem, man līdzās kāds ukraiņu puisis. Pie kājām mums nelielas ragaviņas, uz tām guļ mirušais un stingu skatu veras debesīs, mute pavērta sāpīgā grimasē, krīt sniegpārslas – debesis žēlīgi cenšas uzsegt līķautu. Noklaudz durvis, iznāk sargs aitādas kažokā, velteņiem kājās, šautene padusē. Paver vārtus un mēs dodamies uz kapsētu. Tā ir netālu, uzkalnā. Bet ceļš ir nelīdzens, slīd kājas un ragaviņas bīstami sasveras draudot nomest mirušo. Mans biedrs to pietur ar lāpstu, reizē stumjot ragaviņas. Es tās velku aiz auklas, otrā rokā man cērte ''кирка'' sasalušajai zemei. Apstājamies pie iedobes sniegā, to attīrot atklājās neliela bedre, kas izrakta un daļēji izkalta mūžīgajā sasalumā jau vasarā. Tajā ieguldām atvesto un vienīgais, ko varam darīt ir uzklāt sejai līdzpaņemto papīra gabalu no cementa maisa. Kādreiz izraktā zemē līdzās bedrei sasalusi akmenī, cērte atšķeļ sīkus gabaliņus, ja paveicas – kādu lielāku kukurzni. Sargs kļūst nepacietīgs, lamājās un steidzina: ātrāk, ātrāk. Bedrē krīt sasaluši zemes gabali ar sniegu, tikko kā nolīdzināta , sargs pavēl beigt. Nezinu kā šo nelaimīgo sauca, no kurienes viņš bija, bet tādu jau bija tūkstoši.

Ar skaitli pieci tika apzīmēts šo nometņu īpašais statuss, tuvināts senajām katorgas tradīcijām Ārēji tas izpaudās arī prasībā ieslodzītajiem nēsāt arī numurus. Obligāti bija trīs numuri- uz pieres (cepures), uz muguras  un uz labās kājas, starp gūžu un celi. Katrs numurs sastāvēja no burta un diviem skaitļiem. Man bija: B-1- 859. ja kāds numurs trūka vai nebija skaidri saskatāms, draudēja karceris. Nokļūšana karcerī varēja būt dzīvībai bīstama, sevišķi ziemā. Jo karceris bija neliela būda nometnes stūrī, netālu no vārtiem, līdzīga skapim, bez logiem un  jebkādas apsildīšanas. Ko tas nozīmēja, ja parastais 40 vai 45 grādu sals, var iztēloties. Varēja atņemt arī ''fufaiiku'' un ieslodzīt vienā kreklā.

Man laimējās tikai vienu reizi tur nokļūt par kādu sīku pārkāpumu. Vakarā tiku tur ieslēgts, kad pārnācu no darba un no rīta, kad brigāde atkal devās uz darbu, mani aizveda tieši uz vārtiem. Atceros ar sarmu pārklātās sienas un bezgala garo nakti, nemitīgi drebot. Bet salt, drebēt jau nācās katru ziemas dienu, tikko izgāju no barakas. Pirmajā brīdī likās, ka tādu salšanu izturēt ir neiespējami ilgāk kā dažas minūtes, bet tās paiet un nav jau kur palikt. Cilvēks spēj paciest daudz. Bija jāuzmanās no apsaldējumiem. Rētas pēc tiem nedzija un pūžņoja. Nenosargāju kāju pirkstus, tie kļuva melni, tos varēja noņemt ar pinceti. Velteņi bija retajiem, arī saņemti jau nolietoti. Lielākai daļai apavi bija tie sauktie ''burki'', no vatēta auduma sašūts puszābaks ar filca zoli, zeķes vietā – kokvilnas lupatas. Tas viss maz sildīja un laimīgi varēja justies tie, kam bija kas no vilnas. Tāpat vatētais apģērbs, ko mums deva kā galveno, maz sildīja, jo vate bija plānā kārtā, zemas kvalitātes un ātri savēlās kamolos. Bet galvenais salšanas iemesls varēja būt sliktais uzturs, bez taukvielām. Zupai pa virsu peldēja retas tauku lodītes – tā bija duļķains šķidrums, kur peldēja kāds gabals kāpostu lapas un bļodas dibenā  varēja savākt labi ja ēdamkaroti izmirkušu putraimu. Dažreiz kāpostlapas vietā bija zivs galva vai asaka. Neraugoties uz to, starp galdiem vienmēr staigāja kāds vīrs vai arī vairāki, un kāri skatījās, vai kāds neatstāj bļodas dibenā lāsi šķidruma ko varētu pielikt pie mutes un izdzert. Dažiem bija pazīšanās ar pavāru un varēja saņemt lielāku porciju. Pats nekad tā netiku darījis, tas likās nožēlojami. Liekais sāļais šķidrums varbūt mazliet apmānīja izsalkumu, bet veselībai nodarīja tikai ļaunumu. Pietūka locekļi un ātrāk viss beidzās. Par pašām bļodām jāsaka, ka nekad netika tērēta nauda to iegādei, jo kaut kur ieslodzītie tās izgatavoja no konservu bundžu skārda. Pašus konservus protams apēda armija, tāpat kā kāpostus un zivis.To lapas, tāpat galvas un asakas tika ieslodzītajiem. Vērtīgāka bija biezputra. Visbiežāk vārīta no prosas vai kviešu putraimiem. Likās, ka vienas porcijas vietā varētu apēst arī desmit. Ieslodzītie dienā saņēma vēl gabalu siļķes un nedaudz cukura.

Daudz enerģijas paņēma smagais darbs, jo sevišķi šahtā, pazemē, un vissmagākais darbs bija jāveic urbējam. Caurumu izveidošanu klintī pieņemts saukt par urbšanu, lai gan tos izkaļ kalts ko darbina saspiestais gaiss. Teleskopiskā ''urbjmašīna'' ar šādu kalti svēra 70.kg. un vajadzēja raženu vīru, kas spētu ar to rīkoties. Urbjot rokās gan turēt nevajadzēja, atbalstīja uz grīdas, taču nogādāt no noliktavas virszemē līdz darba vietai, uzstādīt, ne katram bija pa spēkam. Te visvairāk piemēroti bija latvieši – spēcīgie lauku puiši. Protams atradās arī pa kādam citu tautību pārstāvim. Lai panāktu lielāku darba ražību un no urbšanas atkarājās viss tālākais rūdas ieguves daudzums – tika izdomāts velnišķīgs plāns. Ja ieslodzītais normu izpildīja par 125%, vienas dienas vietā ieslodzījumā viņam ieskaitīja divas. Ja izpildīja pusotras normas t.i.150%, vienas dienas vai gada vietā, skaitīja izciestas trīs. Deva lielāku maizes un cukura devu.

Daudzi, sevišķi tie, kam sods bija 10.gadi, nežēloja spēkus, jo iztēlē redzēja sevi pēc trīs gadiem mājās, Latvijā. Taču ātri vien viņus sagaidīja kaps. Kalts, kas lielā ātrumā drupināja klinti, radīja daudz putekļu un tie nokļuva plaušās. Radās ''silikoze'' ar smagām sekām. Varēja aizsiet muti ar marles saiti, bet šaurajās ejās jau tā trūka gaisa elpošanai un darbs tad veicās sliktāk, mazāk varēja padarīt. Neviens arī neizskaidroja, cik bīstami ir šādi klinšu putekļi plaušām, jo tas nebija izdevīgi. Paši vīri varbūt pat nezināja kāda starpība ir starp putekļiem šahtā un putekļiem, piemēram:.rijā, kas izdalās bez sekām, kad attapās, bija par vēlu.
Daudzi gāja bojā nelaimes gadījumos, jo galvenais bija plāna izpildīšana un pārsniegšana, ne jau darba drošības ievērošana tumšajās, drūmajās pazemes ejās, kur tikai kalnraču lukturītis deva nelielu gaismu tuvākajai apkārtnei. Nebiju pilnīgi pieaudzis, kad nokļuvu bada apstākļos un tāds arī izskatījos turpmākajos gados. Izskatījos visai novājējis un tas mani paglāba no smagākā darba šahtas dziļumā.

Nometnē bija medicīniskā sanitārā daļa ar priekšnieku – Robežapsardzes  karaspēka majoru. Vispār  nometņu apsardzi veica Robežapsardzes karaspēka daļas. Tās atšķīrās no citām ar zīmotnēm un formas cepurēm zaļā krāsā. Šajā medicīnas daļā laiku pa laikam tika rīkotas ieslodzīto apskates. Vajadzēja izģērbties līdz jostas vietai un komisija vērtēja, kurš kādam darbam derīgs. Nedomāju, ka tas tika darīts cilvēkmīlestības dēļ, kaut arī pēc apskates mani pārcēla vieglākā darbā. Šādā veidā varēja panākt lielāku darba ražību. Ko līdzēja sūtīt šahtā tādu vārguli, ja fiziski tas nebija spējīgs pastumt klints gabaliem piekrauto vagoneti.

Pēc kara čeka bija kļuvusi gudrāka un saprata, ka nav izdevīgi aklā naidā nekavējoties iznīcināt Padomju varas ienaidniekus. Izdevīgāk bija tos pirms tam izmantot, saražojot materiālās vērtības. Jo vajadzēja paverdzināt komunisma jūgā arī citas pasaules tautas un tas izmaksāja dārgi.

Pie medpunkta bija tāda kā lazarete un tur piedzīvoju savas dzīves kritiskākās dienas. Vēl tagad nezinu, kas tā bija par slimību, bet uznāca krīze un piecas dienas nevarēju nekā ieēst vai iedzert, tikai vēmu zaļas gļotas. Atrados tādā kā pussamaņā, ārpus realitātes. Tad  arī nosapņoju, ka pārbraucu mājās, kas vēlāk diezgan precīzi piepildījās. Neatceros, ka man tika dotas kādas zāles, tomēr paveicās izdzīvot. Tiešām Dievs, palīdzēja un par to Viņam esmu pateicīgs. Nebija Viņa plānā paredzēts, ka tur beidzu savas dzīves gaitas.

Pēc šī notikuma kļuvu vēl mazāk derīgs darbam šahtā un tiku pārsūtīts uz otru nometni, darbam bagātināšanas fabrikā. Uzskatīja, ka tur darbs ir vieglāks. Taču mani gaidīja jauni pārbaudījumi. Fabrika atradās, kalna nogāzē, upes krastā, jo tās darbības nodrošināšanai vajadzēja daudz ūdens. Atvestos akmeņus samala smalkā pulverī – smiltīs, sajauca ar ūdeni un tad sūknēja pa caurulēm, dažādā veidā izdalot rūdas koncentrātu. Kā galvenā metode jāmin: slīpi rievoti galdi, kur pāri plūstošais ūdens vispirms noskalo vieglākās sastāvdaļas, bet pārējās grupējās pēc svara. Galdam nepārtraukti vibrējot, tās virzījās uz priekšu un sabira renē. Derīgais ieguvums bija tikai neliela daļa no pārstrādātās rūdas daudzuma, daži procenti. Viss pārējais tika iepludināts upē. Vasarā par pārējo parūpējās straume, bet ziemā, kad seklā kalnu upe iespējams sasala līdz dibenam, izstrādātās smiltis krājās kaudzē uz ledus. Sals visu sastindzināja, kaudze auga un pārvērtās kalnā. Šī kalna virsotne bija mana nākamā darba vieta.

Lai gan caurule, kas piegādāja šīs smiltis atradās kalna nogāzē, augstu virs upes, pēc pāris mēnešiem kaudze to sasniedza un draudēja aizdambēt. Lai tas nenotiktu ieslodzītajiem vajadzēja ar lāpstām mest šīs slapjās smiltis pāri kaudzes malām. Nedrīkstēja kavēties ne brīdi, jo masa ātri sasala un tad jau nācās ņemt rokās lauzni.

Fabrika strādāja bez pārtraukuma, nekad netika apstādināta un tāds arī bija šis darbs. Diena vai nakts, jebkuros laika apstākļos,  kad sals sasniedza pat -54 grādi C, vai plosījās sniega vētra. Atklātā vietā virs upes, bez mazākā aizvēja vai iespējas brīdi pasildīties. Ikdienu divpadsmit stundas – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, vai arī no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā. Visskumjāk jutos Ziemassvētku vakarā, kad visa kristīgā pasaule svinēja prieka un miera svētkus. Svecīšu vietā stindzinošajā salā uz mani lūkojās tikai saltas un likās nežēlīgas zvaigznes.

Kādu vakaru  pirms došanās uz naktsmaiņu mans darba kolēģis Georgs, aizgāja uz malkas laukumu, kas atradās aiz virtuves barakas, uzlika roku uz skaldāmā bluķa un nocirta sev divus vidējos pirkstus. Tā bija iespēja atstāt šo darbu.

Ārpus nometnes. Seimčana – Magadana – Nahodka – Tomska – Šegarka – Monastirka.

Jāmainās! Radās cerība, ka sodu termiņi tiks samazināti.

Pēc ''humānajiem '' padomju likumiem sodu piespriest vai arī samazināt varēja tikai tiesa. Un tā sāka darboties nometnē pie raktuvēm. Es tajā laikā tur vairs nebiju. Principā mani vajadzēja aizvest uz šo tiesas sēdi un personīgi piedalīties, bet tas nenotika. Vēlāk stāstīja, ka ar manu vārdu uz šo tiesas sēdi gājis kāds cits, bet ticis atmaskots. Augstie tiesas kungi nevēlējās lieki laiku tērēt un soda termiņu man  noteica  aizmuguriski. Tieši tādu, kā jau biju izcietis. Vēl pēc nedēļas mani atbrīvoja...

Pirms tam notika ilgstoša pratināšana, lai pārbaudītu vai tiešām esmu tas, par ko uzdodos. Bijuši gadījumi, sevišķi starp kriminālieslodzītajiem, ka kādu no tiem, kam drīz beidzas soda termiņš, atrod nogalinātu. Bet slepkava, kuram vēl ilgus gadus būtu jāpaliek nometnē, jau apmainījis ar cietušo ne tikai savas numurētās cietumnieka drēbes, bet arī vārdu, uzvārdu un visu pārējo. Ja vēl izdevās sameklēt sev līdzīga izskata, plāns varēja izdoties tikt brīvībā.

Cerēju, ka pēc atbrīvošanas varēšu dotie pie savas mātes uz Tomskas apgabalu. Uz turieni viņa tika izvesta 1949.gada izsūtīšanā. Taču tas netika. atļauts. Bija kāds rīkojums vai pavēle, ka tiem, kuriem izsūtījumā ir piederīgie, arī jābūt izsūtījumā. Vienīgi – cik humāni! Varēja rakstīt uz Maskavu  un lūgt atļauju ģimenes locekļiem būt kopā šajā izsūtījumā. Ļoti cienu tos cilvēkus, kuri principā nekad nerakstīja nekādus lūgumrakstus Padomju represīvajām iestādēm un gribētu tiem līdzināties. Tomēr šo lūgumu būt kopā ar māti – uzrakstīju. Atbilde, atļauja pienāca pēc pusotra mēneša un tajā laikā strādāju fabrikā jau kā brīvais strādnieks, nopelnīju nedaudz naudas. Biju apguvis darba iemaņas flotācijā (derīgo izrakteņu bagātināšanas paņēmiens), un fabrikas administrācija centās pierunāt strādāt ilgāk, maksāt lielāku algu. Tomēr centos šo vietu atstāt un doties ceļā, cik ātri vien iespējams. Zināju, ka māte mani ļoti gaida.

Līdz rajona centram, Seimčanai, nokļuvu kravas automašīnā, kas veda no fabrikas gatavo produkciju. Nekāda sabiedriskā transporta tur protams nebija, arī tālāk līdz Magadanai. Ar lielu pateicību atceros Kurtu Grīnupa kungu, kurš pēc soda izciešanas, Seimčanā bija iegādājies daļu mājas. Tā bija vieta, kur daudzi latvieši, tajā skaitā arī es, saņēma nesavtīgu un ļoti nepieciešamu palīdzību. Pie Kurta varēja pārgulēt, viņš pastāstīja, kā tikt tālāk līdz Magadanai.

No raktuvēm saņemto rūdas koncentrātu bāzē pārkrāva lielās kravas automašīnās, kas spēja vest vairākas tonnas. Nācās krietni pastrādāt un pasvīst, līdz kopā ar tādi pašu nelaimes putnu kā es, piekrāvām divas šādas automašīnas. To šoferi ņēma dalību tikai tad, kad darbs jau tuvojās beigām vai maisi sāka slīdēt ārā no rokām. Koncentrāts tika pārvadāts bieza audekla maisos, sasvērts pa 50 kg.

Pēc darba varējām ieņemt vietu automašīnas kabīnē līdzās šoferim, jo katru mašīnu tālajā ceļā vadīja tikai viens šoferis. Nevienu neinteresēja vai viņš mašīnu vada 12 vai 24 stundas no vietas. Šo šoferu iecienītais dzēriens bija ''čefīrs'' (ļoti stipra tēja). Parasti uz paciņu tējas ņēma divas glāzes ūdens un dzēriens iznāca darvai līdzīgs. Toties miegs vairs nebija prātā daudzas nakts stundas. Brīžiem ceļš šaurā lentā  veda gar aizas malu, kur nebija nekāda nožogojuma un un nereti dziļi lejā varēja redzēt avarējušās automašīnas. Tās nevienam vairs nebija vajadzīgas. Vērtīgāka bija krava un to viegli varēja atkal savākt.

Magadanā laimējās, ka nebija vēl aizgājis pēdējais kuģis šajā sezonā. Līdz tā atiešanai bija pat nedēļa laika. Nakšņojām pamestā ieslodzīto barakā, kādi desmit cilvēku un radās jauna problēma. Mūs apsēda drēbju utis neiedomājamā daudzumā. Iespējams, ka to veicināja novājinātais organisms. Tā ir visai nepatīkama sajūta, nemitīgi just šo kukaiņu klātbūtni, ko nevienam nenovēlu.

Turējos kopā ar igauņu puisi Martu, kurš bija līdzīgā situācijā kā es. Vienīgā starpība bija tā, ka  viņš varēja atgriezties dzimtenē, kur viņu gaidīja ģimene. Par to sapņoja vaļējām acīm. Magadanas sabiedriskajā pirtī atutošanas kameras nebija, valkāto veļu turpat atstājām, pamainot pret iepriekš nopirkto. Diemžēl, kā vēlāk izrādījās, tas maz ko līdzēja. Bijām dzirdējuši, ka aptiekā var nopirkt ūdeni pret utīm un ziedi pret utīm. Tur mums piedāvāt varēja tikai ziedi un nopirkām katrs pa stikla burciņai. Pirms došanās uz kuģa noziedāmies no galvas līdz kājām, cerībā, ka tas palīdzēs atbrīvoties no utīm. Tomēr radās tikai jaunas nepatīkamas sajūtas. Ziede izrādījās asa, kodīga un ādā veidojās sāpīgs iekaisums. Kuģī nomazgāties vairs nebija iespējams, mēģinājām slaucīties ar mitru dvieli.

Kuģu līnijas Magadana – Vladivostoka garums ir 2600 km. Vladivostokas osta kā kara osta bija slēgta pārējai kuģu satiksmei, tādēļ izmantoja netālu esošo ostu – Nahodka. Uz to ved arī Transsibīrijas dzelzceļa atzarojums. Piestājot šajā ostā – pārsteidza liels pulks jaunu sieviešu, kuras gaidīja krastmalā. Vai līgavas sagaida atgriežoties savus iecerētos? Taču to mērķi izrādījās primitīvi. Kolimā sieviete bija retums salīdzinot ar vīriešu skaitu un  vīri bija noilgojušies pēc mīlestības. Pieprasījums rada piedāvājumu un šīs sievietes piedāvājās kā ceļabiedres vilcienā.  Kuģis atveda ne tikai bijušos ieslodzītos, arī tos, kas bija braukuši pelnīt lielu algu un šīs sievietes cerēja  labi nopelnīt.

Dzelzceļa atzars beidzās tieši ostā, veiklākie un nekaunīgākie centās ieņemt labākās vietas vagonos. Man brīva vieta atradās pie vagona durvīm uz augšējā, bagāžas plaukta. Tas bija parastais, kopējais tālsatiksmes vagons. Nekādi matrači vai gultas piederumi netika piedāvāti. Gulējām uz dēļiem un spilvena vietā zem galvas varēja palikt apavus ar kādu apģērba gabalu. Neņemos aprakstīt, kāda mežonīga uzdzīve ar alkoholu un seksu notika vagonā brauciena laikā. Kaut arī man līdzās vienmēr klaudzēja durvis un no tām vilka vējš, biju priecīgs, ka varēju atrasties nomaļus no visa tā. Tajā stūrī nevienam netraucēju un man nepievērsa uzmanību. Atskaitot to, ka pamodies kādā  rītā atklāju, ka man no mazās bikšu kabatiņas zem jostas, izvilktas un turpat pamestas mātes vēstules. Kāds cerēja nozagt naudu. Atliek tikai minēt, cik bija tādu, kam te atņēma  visu Kolimā nopelnīto.

Uz Tomsku no galvenās dzelzceļa maģistrāles gāja atzarojums, tādēļ stacijā Taiga vajadzēja pārsēsties citā vilcienā.  Jāpiemin. Ka viss ceļojums no Magadanas līdz Tomskai notika uz valsts rēķina. Kolimā man iedeva izziņu ''справку'', ka  tieku sūtīts uz Tomskas apgabala rajona centru – Šegorku, kur man jāierodas noteiktajā termiņā. Šī izziņa derēja attiecīgajā maršrutā biļetes vietā, bija arī mans vienīgais dokuments. Vēl man atkrita rūpes par bagāžu, jo bija kā saka, visa manta mugurā, visa maize vēderā.

Šegorka atrodas 100 km attālumā no Tomskas, Obas upes pretējā krastā. Uz turieni mani aizveda kāda kravas automašīna. Upi šķērsojām pa ledu, tuvākais tilts atrodas Novosibirskā, vairākus simtus kilometru attālumā. Šagarkā man vajadzēja sameklēt čekas ēku un pieteikties pie komandanta, kurš uzraudzīja rajona izsūtītos. Tur mani ierakstīja uz mūžu nometināto sarakstos. Ar parakstu vajadzēja apliecināt, ka apņemos neizbraukt ārpus rajona robežas. Pretējā gadījumā esmu pelnījis bargu sodu. Šis dokuments man atļāva doties pie mātes, bet kā to izdarīt atstāja manā ziņā. No vēstuļu adreses zināju, ka māte atrodas sādžā Monastirka, apmēram 70 km. attālumā. Izgājis uz ielas, sāku taujāt ceļu uz turieni. Vienkāršie ļaudis Sibīrijā savās sirdīs ir ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi un bezgala žēl, ka komunistiem ir izdevies iesēt tajās naida sēklu, kristīgās mīlestības un ticības vietā. Sevišķi tas attiecināms uz jaunāko paaudzi, kas jau no agras bērnības bijusi pakļauta šai naida propagandai.

Viduslaikos  tautas pakļāva ar bardzību un varmācību, komunisti rīkojās viltīgāk. Pakļaut cilvēku jūtas, prātu, manipulēt ar to varēja uzdodoties par labdari, aizstāvi pret ienaidnieku. Šādam nolūkam mākslīgi tika radīts ienaidnieka tēls. Arī tagad skan tā pati vecā dziesma. Ienaidnieka tēls ir latvieši, kas pāri dara krieviem. Lai daži varētu gūt personīgu labumu ar šo, teikšu atklāti, apmuļķoto tautu palīdzību. Arī toreiz izvestie latvieši bija tautas ienaidnieki, noziedznieki, fašisti. Ja bija kritis karā tēvs vai dēls jeb sievai vīrs – lūk, kur vainīgie! Taču jāsaka, ka netrūka labu un godīgu cilvēku arī Sibīrijā. Daudzi paši bija izsūtīti vai izsūtīto pēcteči.

Tā nu uzzināju, kādā virzienā jāiet un neatlika nekas cits kā  paļauties uz savām kājām. Tikko uznāca pirmais sniegs, satiksme starp turienes sādžām apstājās. Ceļu kā tādu bieži nemaz nebija, brauca kur acis rāda. Ja izveidojās bedres, izmantoja neskartu vietu līdzās. Obas kreisajā krastā plešas  zemiene ar pļavām un bērzu puduriem. Vienīgais pārvietošanās līdzeklis ziemā tur bija zirga vilktas ragavas, bet to izmantoja sevišķas nepieciešamības gadījumos. Jāpiemin, ka sādžas bija bez elektrības, telefona, būtībā bez sakariem ar ārpasauli.

Arī ceļš, pa kuru gāju, bija aizputināts, ar tikko redzamām ragavu slieču pēdām. Tomēr labi bija tas, ka  ceļa vidū zirgu kājas sniegu sablīvējušas un irdenā kārta nebija pārāk bieza. Bet tikko spēru soli sānis, iegrimu dziļi sniegā un tā varēju sataustīt virzienu kur jāiet.

Ejot pienāca vakars, nakts, kas izrādījās apmākusies, tumša. Vienīgi sniega baltums ļāva kaut ko saskatīt dažu soļu attālumā. Jau dienā biju izgājis cauri divām sādžām, aplika pēdējā pirms Monastirkas.  Tikko tajā biju iegājis, vairs nevarēju sataustīt ceļu, jo apkārt bija nomīdīts laukums. Neatlika nekas cits kā iešanu pārtraukt, kaut iepriekš biju nolēmis aiziet līdz galam. Apkārt melnēja zemas ēkas un kādā aiz loga manīju blāvu gaismiņu. Tur arī pieklauvēju pie durvīm un lūdzu pārnakšņot. Paldies labajiem cilvēkiem, kas mani laipni uzņēma. Piedāvāja vakariņas ko ēda paši. Sausu maizi ar skābētiem kāpostiem un tēju bez cukura. Biju priecīgs, ka atvadoties varēju iedot mazliet naudas.

No rīta iešana veicās labi, arī laiks noskaidrojās, atspīdēja saule piesnigušajos bērzos, sniegs gurkstēja zem kājām, gribējās pat uzdziedāt. Priecājos par gaidāmo tikšanos, atlikušos 12 km. pieveicu ātrā solī.

Iznāca tā, ka ierados pie mātes negaidot. Kad mani atbrīvoja no ieslodzījuma, nekavējos aizsūtīt vēstuli, ka drīz pie viņas ieradīšos. Taču izrādījās, ka agrāk nezināju, ka man jāgaida tā atļauja no Maskavas. Vajadzēja rakstīt, ka aizkavēšos. Māte jutās ļoti apbēdināta un vīlusies jo iedomājās, ka es viņu tikai mierinu, ka būt pie viņas man neatļaus. Tādēļ negribēju sagādāt viņai jaunu vilšanos ar līdzīgu solījumu, jo nezināju cik ilgi būšu ceļā un vai ar mani vēl kas neatgadīsies.

Monastirkas sādža nav liela un otrais cilvēks, kuram vaicāju, zināja parādīt zemē iegrimušu būdu upes krastā. Sirds sāka stiprāk dauzīties, kad nokāpu dažus pakāpienus līdz slieksnim, lai pavērtu durvis. Saskatīju nelielu telpu, kur kāda jauna sieviete slauka grīdu. Nepazinu savu māmiņu, jo augums smagajā darbā, pusbadā bija izdilis, bet  mazais lodziņš aiz muguras un seja ēnā. Vairs neatceros ko teicu, bet redzu, ka slotiņa izkrīt no rokām un viņa saka: ''Vai tikai Tu neesi Andrītis?!''
Bija 25.decembris Ziemassvētku rīts.

Polovinka.

Sādža, kur atradās māte, ne ar ko sevišķu neizcēlās. Ziemā tā likās atgriezta no visas pasaules, panīkusi tumsā un drūmā bezcerībā. Bez mātes bija vēl dažas izsūtīto ģimenes un atsevišķi cilvēki no Tukuma rajona. Diemžēl cik manīju, tur nebija lielā cieņā latviešiem turēties kopā.

Vispār Sibīrijā mūsu tautiešiem it bieži nācās paciest nievas un izsmieklu no šovinistiski noskaņotiem krieviem. To veicināja arī čekas piešķirtais statuss. Nereti nācās dzirdēt, ka neizskatāmies un neesam tādi kā viņi. Ka runājam suņu valodā komplektā ar visrupjākajiem lamu vārdiem. Tas nomāca un atradās starp latviešiem pat tādi, kuri centās slēpt savu tautību un valodu. Neatbildēja, ja uzrunāja dzimtajā valodā, bet tādu bija maz.

Vairākums sastapto bija izcili sirsnīgi un atsaucīgi ļaudis par spīti smagajiem dzīves apstākļiem. Mīļā atmiņā palikušas Eglīšu un Zandbergu ģimenes. Jaunās latviešu meitenes: Velta, Mirdza, Māra, Brigita un citas. Cik tas bija skumji un sāpīgi, ka viņu jaunās dzīves tika nežēlīgi sakropļotas, atņemti labākie dzīves gadi. Ikdiena pagāja izsalkumā un smagā fiziskā darbā bez kāda prieka stariņa un cerībām uz labāku nākotni. Par ko tāda necilvēcība?

Tur nepastāvēja eiropiešu tradīcijas, ka smagākos darbus paveic vīrieši. Latviešu sievietes un meitenes bija tās, kuras piekrāva baržas ar graudu maisiem, nesot no noliktavām upes krastā. To darīja arī mana māte pensijas vecumā. Kolhoza šoferis garlaikojās kabīnē, kamēr sievietes sacēla baļķu kravu viņa automašīnā.

Ziemā dzīve nomaļajā sādžā vēl vairāk panīka, bet man vajadzēja atrast darbu, lai nopelnītu līdzekļus iztikai. Māte ziemā strādāja vietā, kur kulstīja linus, nosaukta lepnā vārdā par linu rūpnīcu. Iesniedzu lūgumu pieņemt mani darbā, bet nesaņemu pat atbildi. Vajadzēja meklēt citas iespējas.

Kad vēl biju nometnē, stāvēju barakā pie lodziņa  un lasīju no mātes saņemto vēstuli, pie manis pienāca kāds vīrs. Eduards bija pamanījis atpakaļadresi uz aploksnes un varēja pastāstīt, ka Šegarkas rajonā dzīvo viņa brālis un māte. Viņi bija Pievolgas vācieši, kurus no turienes no turienes padzina kara sākumā. Viņu tēvs ticis nogalināt, Eduardam piespiesti 25 gadi. Kad tiku atbrīvots un gatavojos doties uz šo rajonu, Eduards lūdza, ja tas iespējams, apciemot viņa brāli pastāstīt par mūsu dzīvi un tās apstākļiem. Sapratu, ka tas vajadzīgs viņa mātes dēļ, lai to mierinātu, lai dotu cerību, ka vēl redzēs savu mīļoto dēlu.

Eduarda brālim vārds bija Ādolfs, Adolf  Kenz, un baidos, ka šī vārda dēļ viņa, nācās paciest no krieviem nemitīgu ņirgāšanos. Tādēļ pilnīgi saprotami, ka viņš bija pieņēmis vārdu Āzofs.

Āzofs dzīvoja un strādāja ciematā, kas saucās Polovinka un atradās 65 km attālumā no Monostirkas, Obas pretējā krastā. Tur bāzējās mežrūpniecības uzņēmums, kas apsaimniekoja apkārtnes mežus un lielākā daļa iedzīvotāju bija šī uzņēmuma strādnieki. Uzņēmumam bija ļoti paveicies, ka daļa strādnieku bija vācieši, kuri prata apietes ar tehniku. Apkārtējo sādžu iedzīvotāji tur tālu atpalika.

Tajā laikā jau kokus gāza ar elektriskajiem zāģiem un strāva pienāca pa garu kabeli no pārvietojamās elektrostacijas. Zaru cirtēji kokus atbrīvoja no zariem, traktori izvilka  klajumā uz paaugstinājuma, kur tos sazāģēja baļķos un savēla grēdās. Automašīnas aizveda šīs grēdas uz Obas krastu. Pavasarī, kad upē izgāja ledus, baļķus no grēdām vēla ūdenī pludināšanai. Šim smagajam un bīstamajam darbam sūtīja no Šegarkas jaunas latviešu meitenes.

Āzovs mani uzņēma ļoti laipni un sirsnīgi, nebaidoties, ka draudzība ar mani var kaitēt viņa reputācijai, visādi centās palīdzēt. Aizveda pie uzņēmuma priekšnieka Brovņikova. Tas gan izturējās visai nelaipni, bet plāna pildīšanai strādnieki bija vajadzīgi un darbā mani pieņēma. Āzovs zināja parādīt brīvu istabu kādā barakā kur apmesties. Pirms tam  bija nepieciešams izlabot pussagruvušo krāsni, aizbāzt lielākos caurumus logā un durvīs. Arī, protams , iztīrīt mēslu čupas.

Bet vispirms man  vajadzēja atkal nokļūt pie mātes un atvest viņu šurp. Tādai vajadzībai, pārcelties uz jauno darba vietu, man pienācās transports, diemžēl tāds varēja būt tikai ragavās iejūgts zirdziņš, jo automašīnai aizputinātie ceļi nebija izbraucami.

Tā nu agrā ziemas rītā, priecīgā noskaņā izbraucu no saimniecības daļas sētas, bet jo tālāk virzījos, jo prāts kļuva bažīgāks. Zirgs soļoja tikai gausā solī, pieklibodams, un nekādi nebija iespējams to paskubināt ātrākai gaitai. Kad gaismai austot, ieskatījos cik viņš ir vājš, īsts ģindenis, vairs nemēģināju to darīt.

Lai arī tik ļoti gribējās tikt ātrāk pie mātes, pēc brīža sapratu, ka esmu uzņēmies pārāk lielu risku. Zirgs var neizturēt garo ceļu, bet atbildīgs esmu es. Ar smagu sirdi griezos atpakaļ. Labāka zirga vietā saņēmu tikai izsmieklu.

Atkal neatlika nekas cits kā iet kājām un šoreiz laimējās, ka nakts atnāca gaiša, spīdēja mēness un varēja aiziet līdz galam. Mums palaimējās, jo pēc dažām dienām uzzinājām, ka vietējais kolhozs sūta dažus vīrus meža darbos uz Polovinku. Mēs izlūdzāmies, lai mūs paņem līdz, kaut ko arī maksājām.

Galvenais jau bija tas, ka varējām ragavās ielikt nedaudzās mantiņas, kas bija mātes saimniecībā. Arī šoreiz lielāko ceļa daļu nogājām kājām un  tāpat rīkojās mūsu vedēji. Zirgi bija novārguši un dziļākā sniegā ar pūlēm vilka pat tukšas ragavas. Smagākais tajās bija maisi ar zupu. Pirms došanās meža darbos ar to tika izvārīti lieli katli un saturs sasaldēts klučos. Tā bija galvenais strādnieka ēdiens mežā. Vajadzēja tikai ar cirvi atskaldīt gabalu šīs zupas un izkausēt katliņā virs ugunskura. Maizi gan nācās pirkt veikalā par nopelnītajām kapeikām.

Mātei šajā ceļā neklājās viegli, joprojām redzu kā viņa krīt sniegā uz nelīdzenā ceļa un atkal ceļas turoties pie ragavu virves. Maz bija iespēju viņai palīdzēt. Viņu stiprināja tas, ka viņa ļoti, ļoti gribēja pamest šo Monastirku, kur viņai tik grūti klājies un ar katru soli no tās attālinājās.

Kad pienāca vakars un likās, ka spēki jau galā, parādījās pretējais Obas krasts. Tas ir daudz augstāks un tādēļ pasargāts no pavasara plūdiem. Tādēļ arī mājas varēja būvēt pašā upes malā, krasta kraujā. Pirmajā no tām lūdzām pārgulēt, mūsu ceļabiedri devās tālāk.

Izrādījās, ka šo māju uzcēluši izsūtītie lietuvieši un pie viņiem jutāmies kā pie tautiešiem. Otrā rītā māte man teica, ka ir noticis brīnums. Gadiem ilgi viņa mocījusies, cietusi no bezmiega, bet pagājušajā naktī gulējusi ļoti labi. Tas tā arī turpinājās, bezmiegs atkāpās. Sākās jauns posms mūsu dzīvē. Bet pagāja vēl gandrīz četri gadi līdz saņēmām atļauju un varējām atgriezties dzimtenē.

Vēl daži fakti un notikumi.
Kara tribunāls.

Visiem zināma un pazīstama Padomju varas liekulība, kad ārēji visam kas notika vajadzēja izskatīties demokrātiski, kā pie cilvēkiem, bet patiesībā tika izpildīta iepriekš saņemta pavēle.

Tas attiecināms arī uz tiesu, manā gadījumā kara tribunālu. Pretīgi likās tas, ka augstie krievu virsnieki, prokurors, tiesnesis, piesēdētāji iedomājās sevi likumīgiem un visvareniem mana likteņa lēmējiem. Necilvēki, kuri iebrukuši manā dzimtenē, postījuši un slepkavojuši.

Viņi justos gandarīti, ja pēc bargajām runām un ļaunajiem draudiem es nožēlotu izdarīto. Tādēļ vēlējos pateikt ko pretēju un man dotais pēdējais vārds skanēja: ''Man  žēl, ka neko vairāk nevarēju izdarīt''.  Man pat bija piešķirts advokāts aizstāvībai, jauna sieviete, kaut netiku to prasījis. Viņa man pārmeta tiesas sēdē teikto, ka mans tēvs nobendēts Urālos. Bet tā taču bija un ir patiesība!
Līdzīgu motīvu vadīts rakstu šīs piezīmes. Tieši tāpēc, ka tika draudēts un pavēlēts, nekā neizpaust par piedzīvoto nometnē.   Atklāti sakot, tas izrādījās sarežģītāk kā iepriekš iedomājos. Zemapziņā uzpeld lietas, kas likās jau aizmirstas. Nakts murgos atkal biju šaurajās pazemes ejās bez gaismas un gaisa, pārliecībā, ka tur jāpaliek vienmēr.

Tomēr naidu savā sirdī nejūtu. Dievs visu vada un kārto, tāds ir bijis viņa prāts. Arī tas, ka sabruka uz meliem balstītā ļaunuma impērija, kas likās tik varena un nesatricināma. Žēl veco ļaužu, kuri pēc tā tik ļoti ilgojās, bet nepieredzēja.

Spēju piedot tiem, kuri balstīja okupācijas varu savas iedomātās pārliecības dēļ, melu propaganda deva fantastiskus rezultātus. Tāpat arī, tikai atzīstot un atbalstot šo okupācijas varu, bija iespējams iegūt augstāko izglītību un sasniegt augstāku dzīves līmeni.

Taču nevaru piedot tiem, kas uz impērijas drupām, joprojām kurina melu un naida atmosfēru, kas uzskata, ka Latvija netika okupēta un, ka ''brīvprātīgā'' iestāšanās PSRS atnesa tautai labklājību, kas piekarina latviešiem fašistu birku..''Jūs esat no sava tēva – velna un jums gribas piepildīt sava tēva kārtības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir meli un melu tēvs.'' (Jāņa evanģ..44 )

Prieks par varonīgo somu tautu, kura spēja pretoties okupācijai un saglabāt neatkarību. Tādejādi no atpalikušas valsts Somija kļuva pārtikusi zeme ar pasaulslavenām firmām: Nokia, Finair u.c. Taču mūsu VEF pirms okupācijas jau bija viena no labākajām rūpnīcām pasaulē, kur tika ražoti  telefoni, radio, foto aparatūra, būvētas lidmašīnas. Vai mūsu sasniegumi nebūtu vēl lielāki?

Neliels gandarījums, ka zaudēju pretojoties, lai arī neveiksmīgi. Tagad skaidrs, ja pat būtu nodevis savu pārliecību un pieglaimotos okupācijas varai, es paliktu 1949. gada izsūtāmo sarakstā. Mani paņemtu kā cāli.

 

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
<


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: