24.
sept.
2013

Seminārs (2013.g.)


Politiski represēto biedrība
Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Dzirciema ielā 26, Rīga, LV – 1007

 

Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta
Sabiedrības integrācijas programmas projektu konkursa
Pilsoniskās līdzdalības un savstarpējās sadarbības attīstības programma
projekts Kad satiekas paaudzes

Latvijas Kopienu iniciatīvu fonda, Borisa un Ināras Teterevu fonda
programma Atbalsts Rīgas senioriem
projekts Kas satiekas paaudzes

Rīgas domes Labklājības departamenta
programma Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām
pasākumi Dzīvesstāstu atmiņu krājums

Informatīvā nodarbība – seminārs:

''Kurzeme – brīvības cīņas un bēgļu ceļš''

24.09.2013. plkst. 11.00 Iļģuciema kultūras centrā, Lidoņu ielā 27, (Amatu nama – kamerzālē).

Piedalās 27 personas.

Laiks Tēma
10.30 – 11.00 Reģistrēšanās.
11.00 – 11.10 Atklāšana.
11.10 – 11.30 Kurzemē – kara pēdējos mēnešos (A.Grīnbergs).
11.30 – 11.40 Kurzemes katla žņaugos (J.Tītmanis).
11.40 – 12.00 Cita karstā vasara ( V. Ķerpe).
12.00 – 12.20 Dzīvesstāstu krājums: ''Atmiņu vijums'' (M. Ivanočko).
12.20 -  12.30 Dundagas mežu aizsegā (A Sakne, Carnikavas novada
represēto b-bas priekšsēdētāja).
12.30 – 12.40 Brāļu kapi Lestenē (A. Kristapsons).
12.40 – 13.00 Latvijas Centrālās Padomes memorands ( M. Dreimane).
13.30 – 14.00 Vēstures dokumentu liecības pētniecībā – Latvijas mutvārdu
asociācija: ''Dzīvesstāsts" (M. Krūmiņa).
14.00 – 14.10 Noslēgums (L. Podze).
14.10 – 15.00 Sarunas pie kafijas galda.

Ievads (L.Podze).

Šodien droši varam teikt, ka programmas ir devušas mums jaunu un radošu pieeju aktivitātēm.
Piedaloties nodarbībās, pārdzīvots ne viens vien rūgtuma, sāpju un asaru pilns mirklis, jo intervijās, ekspedīcijās mēs pieskaramies mūsu cilvēku vissāpīgākajam laika posmam. Tas nav viegli. Tikai psihologi saka, ka smagie pārdzīvojumi jāizstāsta, lai būtu vieglāka dzīves ikdiena, lai atmiņas pārklātos ar miglas plīvuru. Bet kā ir patiesībā? Pēc katras nodarbības ir atvieglojuma sajūta un tas jau ir labi. Cilvēkiem ir gandarījuma sajūta, ka viņu personīgi pārdzīvotais interesē sabiedrību. Pamazām šī doma nostiprinās kluba biedru vidū, ka tas ko mēs darām ir nepieciešams nākamajam paaudzēm. Katrā tikšanās reizē uzplaiksni jauni stāsti, no šiem stāstiem rodas jaunas tēmas mūsu projektiem.

Kluba biedri, kas piedalījās ekspedīcijā, kuri personīgi, tajā laikā būdami vēl bērni, to visu redzēja un pārdzīvoja, atgādinās par notikumiem, kas risinājās 2.pasaules kara laikā. Tieši Kurzeme ir tā Latvijas daļa, kur krustojās armijas vienību un bēgļu ceļi. Tie bērni, kas pārdzīvoja kara šausmas, izcieta badu un aukstumu Sibīrijā un vēl liktenis viņiem bija lēmis palikt dzīviem, atgriezās Dzimtenē – tikai ne savās mājās. Māju viņiem vairs nebija.

Šodien mēs iepazīsimies ar tiem apstākļiem, kas izveidojās 1944.gada rudenī, Kurzemē. Ko tas nozīmēja ģimenei laukos? Ko tas nozīmēja ģimenei pilsētā? Kas notiek ar iekopto, sakārtoto saimniecību kara apstākļos?

Neviens cilvēks 1944.gadā nespēja pieņemt notiekošo, pieaugušie cerēja, ka vis nokārtosies, gribēdami it kā attālināt strauji uzbrūkošos notikumus, jo par tiem rakstīja laikraksti, klīda visdažādākās baumas. Cilvēki cerēja līdz tam laikam, kad frontes līnija pietuvojās pašu mājām. Bija jāizlemj.

Šodien vēl skaidrāk sapratīsim, kā mūsu dzīvesstāsti nokļūst vēstures pētnieku un zinātnieku redzeslokā un kļūst par avotu pētniecībā.

Kurzemes cietoksnis (A.Grīnbergs).

( Matiss RV, 27.10.12.).

Kurzemes cietoksnis – Sarkanās armijas blokāde jeb 3.Reiha spēku ielenkšana Kurzemē, kara pēdējos mēnešos. Kurzeme, kopā ar pārējo Baltijas jūras austrumu krastu tika iekarota ar vācu armiju grupu Ziemeļi jeb Nordh.1941.gadā. Divus gadus tā mēģināja ieņemt Ļeņingradu, taču bez panākumiem. 1944.gada janvārī Padomju spēki lauza Ļeņingradas blokādi. 1944.gada 22.jūnijā. Cietoksnis tika radīts, Sarkanās armijas Stratēģiskā uzbrukuma laikā, kad 1.Baltijas frontes spēki sasniedza Baltijas jūru pie Mēmeles (Klaipēdas). Šī darbība izolēja vācu armiju grupas Ziemeļi, no pārējiem vācu spēkiem starp Tukumu un Liepāju. Pārdēvēta par armijas grupu Kurland, tā arī palika izolēta līdz kara beigām, kad viņiem pavēlēja padoties Padomju spēkiem. 8.maijā viņi bija bez sakariem un nesaņēma oficiālu pavēli. Tikai 10.maijā, divas dienas pēc Vācijas kapitulācijas, tā bija viena no pēdējām vācu grupām, kas padevās.

Noziegumi pret cilvēci.

Kurzemes katla žņaugos (J.Tītmanis).

 (Alfrēds Leja.)

Krievi Latvijā ienāca 1944.gada 18.jūlijā pie Šķaunes. Jūlijā – septembrī notika 1927. un 1928.gada dzimušo jaunekļu iesaukšana gaisa spēku izpalīgos. Tā bija kārtējā vāciešu nodevība pret latviešu tautu. Tikai krievu armijas strauja virzīšanās uz rietumiem būtībā paglāba Aizvīķu jaunekļus, t.sk. šo rindu autoru no dienesta vācu armijā: ''Jūlijā, pagastmājā aicināja ierasties vīrus un jaunekļus, kas gatavi palīdzēt pašaizsardzības vienībai. Atbrauca latviešu leģionāri, izdalīja vintenes apmēram 50 brīvprātīgajiem, apmācīja, kā ar tām rīkoties, tāpat arī ar granātām, iedeva zaļas lentes, kuras jānēsā virs piedurknes. Laiku palaikam izsūtīja nakts reidos Vaiņodes pusē, kur it kā pamanīti sarkanarmijas parašutisti vai padomju partizāni. Bija jābrauc Ezerē apsargāt krievu bēgļus, kurus iesaistīja aizsardzības līnijas būvdarbos. Vācieši bija iecerējuši gar Ventu izbūvēt līdzīgu joslu kā frančiem Mažino un somiem Mannerheima līnijas. Tam netika žēlots cements, kuru visā kara laikā nevarēja dabūt''.

Dzīvesstāstu atmiņu krājums: ''Atmiņu vijums''.

Stāsta Maiga Ivanočko:

1944.gadā krievu armija ienāk Latvijā, vācieši atkāpjas, fronte pie Ērgļiem, kādus 30 km no mums. Vienu nakti, jūnija mēnesī, visi lielās izbailēs pamostamies, ārā gaišs kā dienā, debesīs karājas tādi kā lukturi, kas izgaismo apkārtni. Lidmašīnu rūkoņa, ložmetēju sprakšķi, grāvieni. Mums pirmais nakts uzlidojums. Ātri tiek sanesti salmu klēpji pagrabā, gultas drēbes, visa saime nakšņo pagrabā. Uzlidojumi atkārtojas katru nakti, krievi cenšas sagraut dzelzceļa līniju uz Ērgļiem. Tas pavisam tuvu un mūsu baltā māja kalnā labi redzama. Mūsu māja pilna ar vāciešiem.

Pienāk 1944.gada septembris, fronti pie Ērgļiem noturēt neizdodas, karaspēka daļas atstāj mūsu apkārtni, kaimiņi jau aizbēguši, bet paps negrib atstāt tik ļoti iemīlētās mājas, viņš nejūtas ne pie kā vainīgs, jo viss sagādāts ar godīgu un smagu darbu. Un tad mammīte saka: Ja tu nebrauksi, es ņemu katru bērnu pie savas rokas un eju prom. Viņai bail no frontes, bail no 1941.gada.

Papam nekas cits neatliek, ka jūgt zirgus ratos un orēs, krāmēt mantu vezumos. Kumodes atvilktnes ar drēbēm tiek sakrautas vezumos, drēbes no skapjiem maisos, vēl miltu maisi, gaļas šķiņķi, kaut kas no traukiem. Vezumu pārsēja ar grožiem un striķiem, pārklāja ar lietusmēteļiem un zirgu deķiem. Sanāca kādi pieci vezumi. Jaunos kumeļus Māri un Jumi, piesien pie ilksīm, laiks pie vezumiem piesiet arī kādu govi, tās no mūsu ganāmpulka nav radušas iet piesietā saitē. Vēl šodien acīs skats, piesien pie vezuma vienu, otru, trešo, katra no tām izpleš kājas, noliec ragus un nekust ne no vietas. Nekas cits neatlika, kā pārgriezt valgus un palaist savā vaļā. Beidzot vezumam līdzi sāk iet melnraibā Cilda.

Stāsta Aina Sakne, kurzemniece dzimusi 1935. gadā, Dundagas pagasta ''Medņu'' mājās: Mūsu mājas bija pie lielajiem Dundagas mežiem, 1944.gada vasarā, it īpaši pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, uz Kurzemes ceļiem parādījās pajūgi ar visu iedzīvi. Cilvēki bija neziņā, satraukušies, tuvākajā apkārtnē saimnieki centās apkopt savas saimniecības, bērni vēl devās skolas gaitās, neizpalika kultūras pasākumi. Tiešo kara tuvošanos varēja saprast pēc bēgļu straumēm, kas plūda no Sarkanās armijas ieņemtajiem un nopostītajiem apgabaliem. Pajūgu un cilvēku uz ceļiem parādījās arvien vairāk. Tās bija ģimenes ar bērniem, sirmgalvjiem, ratos – līdzpaņemtā mantība. Pie dažiem ratiem arī piesieta pa kādai gotiņai. Daļa bēgļu bija devušies uz Kurzemi arī ar vilcienu, cerībā ātrāk nokļūt uz kuģi. Tas gan kara laikā kursēja reti, neregulāri, reizēm ceļā pavadot vairākas dienas. Mājas Ventspils apriņķī bija pilnas ar bēgļiem. Lai viņiem sniegtu nepieciešamo palīdzību, 1944.gada rudenī, Ventspils pilsētā tika nodibināta bēgļu izvietošanas komiteja. Gadījās, ka kara apstākļos, ceļā, ģimenes bija pazaudējušas cits citu, viņiem tad palīgā nāca ''Tautas palīdzība'' – organizācija, kas risināja visus ar bēgļiem saistītos jautājumus. Kurzemes ļaudis uzņēma un izvietoja bēgļus savās ģimenēs, vieta atradās iedzīvei un lopiņiem. Bija jādalās ar pieticīgo pārtiku, bet neizpalika strādīgās rokas saimniecībā. Jūras piekrastē visas lauku sētas bija pārpildītas ar bēgļiem. Aizbēgt no kara uzspiestajām nejēdzībām, nonākt drošībā – tāda vēlēšanās bija ikvienam kara ceļos klīstošajam bēglim.

Laika posmā no 1944.gada rudens līdz 1945.gada pavasarim, baidoties no krievu atkārtotas okupācijas, cilvēki centās tikt pāri jūrai uz neitrālo Zviedriju. Braucieni visbiežāk sākās no Kurzemes rietumu krasta – Jūrkalnes un galamērķis vistuvākā Zviedrijas daļa – Gotlandes sala. Aizbraucējiem bieži nācās atstāt krastā savas mantas, pārvedēji gādāja, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sakāptu laivās. Šie pārbraucieni bija ļoti bīstami, tos apdraudēja gan vācu patruļas, gan mīnas, gan padomju aviācija un karakuģi, ne visi nokļuva galamērķī. Ziemas periodā bēgļu straumes apsīka. Uz Vāciju varēja nokļūt ar kuģi, kaut arī tie kursēja neregulāri. Atbraukušie katru vakaru jau laikus devās uz Ventspils ostu, lai īstajā brīdī un savlaicīgi nokļūtu uz kuģa. Pēdējai kuģis, pārpildīts ar bēgļiem uz Vāciju izbrauca 1945.gada 8.maijā.

Ierodoties Sarkanajai armijai, krastā palikušie tika ievietoti filtrācijas nometnēs, bet vīrieši nosūtīti tālāk – uz ziemeļiem, uz Vorkutu.

Noziegums pret cilvēci.

Cita karstā vasara (V.Ķerpe).

(Egils Zirnis).

Baltijā gāja iekšā trīs padomju Baltijas frontes un Ļeņingradas fronte. LU profesors Arturs Mauriņš atceras, ka Latvijas robežu pārgājis jau 14.jūlijā pie Šķaunes kopā ar 43.gvardes strēlnieku divīziju: ''Tiem, kas trīs gadus bija bijuši prom no savām mājām, pārdzīvojums bija ļoti liels. Mūs uz robežas pat sagaidīja orķestris, kas spēlēja ''Kur tu teci, gailīti mans''. Toreiz mums visiem apgalvoja, ka te Latvijā, viss būšot pilnīgi citādi nekā PSRS, nebūšot kolhozu. Pieklusināti runāja, ka Latvija būs atsevišķa draudzīga sociālisma valsts, kas neatradīsies Padomju Savienības sastāvā.'' No nopostītās Baltkrievijas ienākot Latvijā, Mauriņu pārsteigušas neskartās un sakoptās viensētas.

Hitlers 1944.gada vasarā varbūt vēl gribēja noturēt Baltiju, bet vācu ģenerāļi vairs nē. Rīgu Hitlers gribēja pārvērst par cietoksni, kas jāaizstāv par katru cenu, tāpat kā vēlāk Kēnigsbergu. Taču ģenerālis Ferdinands Šerners pateica, ka viņš grib glābt vācu Ziemeļu armiju un Hitlera pavēli ignorēja.

Baltijas evakuācijas plānu izstrāde Berlīnē sākās jau 1943.gadā. Bēgšanas jautājumi tika izlemti ģimenēs, stāsta A.Slallis: ''Manā ģimenē arī sēdēja un sprieda, ko darīt, - braukt vai nebraukt. Svēra visus par un pret''.

Noziegumi pret cilvēci.

Par Kurzemes Brāļu kapiem Lestenē (A.Kristapsons).

(Dr. phys. Leonīds Roze).

Ar vērā ņemamu atsaucību Kurzemes Brāļu kapu izveidošanā iesaistījās Lestenes pagasta pašvaldība, Dzintras Mihailovas vadībā. Tāpēc jau deviņdesmito gadu vidū Lestenes baznīcas apkaimē varēja veikt pirmos labiekārtošanas darbus: kapu kontūru iezīmēšanu dabā, kociņu stādīšanu u.c. Ar bijušo karavīru saziedotajiem līdzekļiem ''Liepājas metalurgā'' izlēja Lestenes baznīcai jaunu zvanu. Tas nav no bronzas kā kādreizējais, bet gan no tērauda. Tādēļ arī skaņa nav tik dobja kā kādreiz.

Edgars Skreja ar saviem palīgiem jau 1997.gadā iesāka kara gadu apbedījumu izpēti un atrakšanu cīņu vietās.

Kurzemes Brāļu kapu fonds ar iedzīvotāju u sabiedrības atsaucību ir paveicis lielu darbu ansambļa izveidē.

Noziegumi pret cilvēci.

Pastarās dienas priekšnojautās.

Deportāciju priekšspēle.

Vidzemē un Zemgalē 1944.gada rudenī, tūlīt pēc padomju armijas ienākšanas (Kurzemē – pēc kapitulācijas 1945.gada pavasarī) sākās latviešu (arī cittautiešu) vīru aresti. Patriotiskā vēlme cīnīties par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, ko stiprināja Rietumu melīgā radio propaganda, izsauca, sevišķi mežainajos Latvijas apriņķos, īstu cīņu lavīnu, ko profesors Strods pareizi nosaucis par karu pēc kara.

1945.gada jūlijā Latvijas K(b)P Ilūkstes apriņķa komitejas sekretārs Matuzs izmisis ziņoja Centrālkomitejai: ... visām bandām apriņķī ir spilgti izteikts buržuāziski nacionāls raksturs ..., bandas atbalsta zināma iedzīvotāju daļa. Tie galvenokārt ir 1940/41.gadā un 1944/45. gadā represēto un notiesāto, kā arī bandītu ģimenes locekļi un radinieki. Rezultāti būtu daudz ievērojamāki, ja no katra pagasta represētu kaut vai pa vienai ģimenei, kas aktīvi palīdz savam radiniekam bandītam.

Līdztekus partizānu karam zemnieku dzīšana kolhozos. Latviešu zemnieki, kuri gadsimtiem ilgi bija dzīvojuši viensētās, saklausījušies, arī saskatījušies padomijas kolhoznieku nožēlojamo, dzimtbūtniecisko stāvokli, ar maziem izņēmumiem sabotēja šo Maskavas direktīvu. Latvijas PSR Ministru Padome pēc attiecīgas norādes no Maskavas1947.gada 27.augustā pieņēma lēmumu par kulaku saimniecību noteikšanu un to aplikšanu ar paaugstinātiem nodokļiem. Galvenie priekšnoteikumi iecelšanai kulaku kārtā saistījās ar algotu darbaspēka, arī karagūstekņu izmantošanu, ienākumi no dzirnavām, kuļmašīnām arī politiskiem motīviem – sadarbību ar vāciešiem, piedalīšanos aizsargos utt.

Pētījumi liecina, ka pagastu un apriņķu vara varēja ietekmēt izsūtīšanai paredzēto sarakstu sastādīšanu. Tomēr daudzi šo problēmu aspekti joprojām ir neskaidri.

Latvijas Centrālās Padomes Memorands Rīga, 1944.gada 17.marts.

(M.Dreimane).

1944.gada 17.martā sastādītais Latvijas Centrālās Padomes Memorands, kurā nozīmīgi Latvijas politiskie un kultūras darbinieki deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību.

Latvijas Centrālo Padomi (turpmāk – LCP) izveidoja 1943.gada 13. augustā nacistiskās okupācijas laikā. To veidoja lielāko pirmskara Latvijas Republikas politisko partiju (Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Zemnieku savienība, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku partija) pārstāvji ar profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā.

1944.gada martā Konstantīns Čakste un Fēliks Cielēns izstrādāja LCP Memorandu,  kuru parakstīja, neskatoties uz iespējamām vācu okupācijas iestāžu represijām, 189 Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki. Memorands bija aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un izveidot Latvijas armiju, lai aktīvi cīnītos pret draudošo atkārtotu padomju okupāciju. Memoranda sastādītāji uzsvēra, ka Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai ir pretlikumīga. Tajā pašā laikā tika noraidīta arī nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcība Latvijā. Par vienīgo iespējamo Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstošu risinājumu LCP uzskatīja Latvijas valsts likumīgās varas atjaunošanu, kura pārņemtu bruņotu cīņu pret Sarkano armiju. Zīmīga ir Memoranda parakstīšanas kārtība – sākot ar Paulu Kalniņu, pēdējās Latvijas Saeimas priekšsēdētāju, kurš tajā brīdī, atbilstoši spēkā esošajai Latvijas Satversmei, bija augstākais likumīgās valsts varas pārstāvis.

Dokumentārā mantojuma nozīmes pamatojums.

Dokuments ir nozīmīgākās politiskās pretošanās kustības – Latvijas Centrālās Padomes – politiskās platformas un tās atbalstītāju apliecinājums cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latvijas Republiku, neskatoties uz divu okupācijas režīmu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas, centieniem to iznīcināt. Šajā ziņā Latvijas liktenis ir līdzīgs ar citām Austrumeiropas valstīm, kuras 2.pasaules karā piedzīvoja divus okupācijas režīmus. Vēl aizvien notiek mēģinājumi cīņu par savas valsts neatkarību pasniegt kā viena vai otra okupācijas režīma atbalstīšanu. LCP Memorands pierāda šādas pieejas nepamatotību.

Dokuments ir vienīgais apzinātais LCP Memoranda oriģināls. Memorandu sastādīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja ar nolūku izvest no Latvijas un nodot Rietumu sabiedroto valdībām. Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītajiem. Latvijas Kara muzeja īpašumā esošais Memoranda oriģināls bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19, dz.5 (kara laikā dz.16), zem dēļu grīdas, kur to 2001.gadā atrada veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons ir atrodams Memoranda parakstītāju vidū. Tikai pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai Memorands ir nonācis līdz mūsdienām tik labā saglabātības stāvoklī.

Dokumentārā mantojuma saglabāšana un atpazīstamība: Latvijas kara muzeja mājas lapā.

Latvijas Universitātes mutvārdu vēstures krājums ''Dzīvesstāsts''

(Maija Krūmiņa):

Mutvārdu vēstures krājumā strādāju vairāk kā sešus gadus, esmu ieguvusi lielu pieredzi, tieši dzīvesstāstu intervijās. Par šo pieredzi es gribētu arī pastāstīt. Mana topošā disertācijas tēma ir par latviešu bēgļu gaitām 1944.– 45. gadā. Vairāk pastāstīšu tieši par maģistra darbu. Bija pienācis brīdis, kad man bija jāizvēlas šī pētījuma tēma, dabiski, manī sāka attīstīties vēlme izmantot tieši šos avotus savā pētnieciskajā darbā. Tomēr tēmas izvēle bija diezgan sarežģīta. Protams, intervijās var atrast ļoti daudz ar 20.gs. vēsturi saistītus jautājumus, kas ir daļa no katra Latvijas iedzīvotāja dzīvesstāsta. Pirms disertācijas man bija piesaistīta tieši trimdas latviešu, tagadējās diasporas latviešu vēstures daļa, tad nonācu pie atziņas pētīt tieši 2.pasaules kara beigu posmu.

Man bija radusies pārliecība, ka Latvijas mutvārdu vēstures avoti zinātnē tiek izmantoti maz un tie bieži tiek vērtēti ļoti skeptiski. Tādēļ no paša sākuma izvirzīju sev par mērķi veidot šo avotu pētniecisko darbu, lai parādītu kā šos avotus var izmantot tieši vēstures, ne tikai folkloristu, socioloģijas un citu zinātnes nozaru pētījumos. Un tieši izmantot ne tikai kā ilustratīvu materiālu, bet līdzvērtīgu citu avotu grupām.

Runājot par šo, tīri teorētisko avotu pusi, saistībā ar vēstures izpēti, jānorāda, ka tie ļauj pētīt ne tikai tēmas, par kurām ir arī citi avoti, bet izgaismo tādus aspektus, kas rakstiskajos avotos netiek atspoguļoti. Protams, ka darbā ar vēstures avotiem, jāņem vērā to subjektīvais raksturs, ka arī cilvēka atmiņas ierobežojumi, tomēr šīs problēmas skar arī cita veida avotus un līdz ar to nav uzskatāmi par specifiskiem tikai mutvārdu vēstures avotiem. Tāpēc šos mutvārdu vēstures avotus, pakļaujot tos atbilstošai avotu kritikai, ir iespējams izmantot vēstures izpētē.

Kā jau minēju – šos vēstures avotus vairāk izmanto sociologi un folkloristi, bet vēsturniekos valda zināms skepticisms. Manas disertācijas pētījuma mērķis bija izpētīt kā dzīvesstāstu intervijās tiek atspoguļots bēgšanas process, 2.pasaules kara beigās, sākot ar bēgšanas motivāciju, pārvietošanas procesu un arī dažādiem ceļiem un veidiem, kā cilvēki izkļuva no Latvijas teritorijas. Mūsu mutvārdu vēstures krājumā ir ļoti daudz interviju, kurās šis process ir atspoguļots.

Noslēgumā Maija Krūmiņa secina: ka strādājot ar mutvārdu vēstures avotiem jābūt ļoti atvērtam arī pret citu zinātnisko disciplīnu metodēm un atziņām un tāpat jābūt gatavam tam, kad kādā pētījuma posmā var nākties pārskatīt savu pieeju un arī savus secinājumus. Tas viss ir tāpēc, ka mutvārdu vēstures avotiem, dzīvesstāstu intervijām ir ļoti daudz slāņu, kurus pirmajā acu uzmetienā nevar saredzēt, nemaz nerunājot par analīzi.

Tajā pašā laikā, ja tas izdodas, tad mutvārdu vēstures avoti sniedz ļoti daudz informācijas, ne tikai par pašiem vēsturiskajiem notikumiem un procesiem, bet vēl jo vairāk par to nozīmi un vietu cilvēka atmiņās. Tas pēc manas dziļākās pārliecības ir daļa no vēstures pētniecības.

Noslēgums (L.Podze).

Rosinot tēmu par bēgļu gaitām Latvijas teritorijā – esam apzinājuši vēsturisko notikumu cēloņus, likumsakarības, ka arī notikumu gaitu un attīstību. Atmiņas, kuras atstājušas neizdzēšamu ietekmi uz ikviena cilvēka, kas savām acīm pieredzējis šos baisos notikumus, turpmāko dzīvi. Mēs ne tikai apzinājām šo laiku, bet uzsvērām arī katra cilvēka individuālo atbildību, kas neļautu notikumiem attīstīties pa varmācības ceļu. Katrs notikuma pavērsiens, ietekmē visas sabiedrības labsajūtu un attīstību kopumā.

Uzskatāmi esam parādījuši, kā kluba biedru personīgi piedzīvotais nonāk sabiedrības uzmanības lokā, kļūstot par avotu zinātniskās pētniecības darbos un izziņas materiālu jaunākajai paaudzei, protams, kopumā visai sabiedrībai. Šodienas sabiedrībai vajadzīgi noteikti vērtību kritēriji. Šie stāsti palīdz labāk izprast katra cilvēka pašsajūtu, svešas ideoloģijas vadītā sabiedrībā, palīdz personiskajai pieredzei neaiziet nebūtībā. kopā ar paaudzi, kura to glabā, bet padara to par mūsu apzinātās vēstures daļu. Aizvien skaidrāk nostiprinās mūsu mērķis, esam vajadzīgi, esam nepieciešami sabiedrībai, ar savu redzējumu un atbildību. Esam atvērti arvien jaunām idejām, radošām aktivitātēm. Sarunas turpinās, atverot internetā biedrības mājas lapu: www.politiskirepresetie.lv.

Citi raksti
31.
dec.
2017

Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Valde 2017. gadā

Lasīt vairāk...


31.
dec.
2017

Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Plānotie pasākumi 2017. gadā

Lasīt vairāk...


31.
dec.
2017

Kurzemes rajona Politiski represēto klubs

Darba laiki 2017. gadā

Lasīt vairāk...


16.
maijs
2015

Ekspedīcija

(2015.)

Lasīt vairāk...


9.
aug.
2014

Likteņdārzs (2014.g.)

Ozolu stādīšana Likteņdārzā.

Lasīt vairāk...


28.
marts
2014

Tikšanās Kara muzejā (2014.g.)

Tikšanās ar jaunāko klašu skolēniem.

Lasīt vairāk...


24.
sept.
2013

Seminārs (2013.g.)

Projekts "Kad satiekas paaudzes"

<


24.
aug.
2013

Ekspedīcija

(2013.g.)

Lasīt vairāk...


2.
jūnijs
2013

Ekspedīcija

(2013.g.)

Lasīt vairāk...


8.
maijs
2013

Seminārs (2013.g.)

Projekts "Kad satiekas paaudzes"

Lasīt vairāk...


16.
marts
2013

Mākslas noskaņās

(2013.g.)

Lasīt vairāk...


2.
nov.
2012

Konference (2012.g.)

Baltija un Eiropa PSRS militārisma varā:
Aktuāls skatījums

Lasīt vairāk...


4.
aug.
2012

Ekspedīcija (2012.g.)

Skaistā Vidzeme!

Lasīt vairāk...


22.
maijs
2012

Tikšanās

Tikšanās ar LU asociācijas "Dzīvesstāsts" priekšsēdētāju Māru Zirnīti (2012.g.)

Lasīt vairāk...


10.
okt.
2011

Projekts „Veselīgas novecošanās indikatori un mediju pedagoģijas attīstība mūžizglītības kontekstā Latvijā” (2011.g.)

Mūsdienu gerontoloģija – zinātne par vecuma sociālām, psiholoģiskām un bioloģiskām problēmām būtisku nozīmi piešķir gan indivīda normālas, fizioloģiskas jeb bioloģiskas, gan patoloģiskas jeb neveselīgas novecošanās gadījumiem

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: