Voldemāra Eglīša atmiņas


 

 


 

Voldemārs Eglītis
Dzimis 1923.gadā

Valmieras apriņķī

 

Es tiku iesaukts leģionā 1943.gada oktobrī. Mani nosūtīja uz pulcēšanās vietu Vaiņodē, kur formējās 15.divīzijas 33.pulks. Vispirms mani iedalīja 1.ložmetēju rotā, kurā lielāko tiesu bija liepājnieki, vēlāk formējās arī citas rotas. Kādu dienu meklēja, kas būtu šoferi, jo prettanku rotai vajadzēja šoferus. Pieteicos, jo arodskolā biju nolicis šofera eksāmenus, tā es nokļuvu prettanku artilērijas rotā. Vaiņodē mums vēl mašīnas nebija, apmācībās gāju kopā ar lielgabala apkalpi, vilkām un stūmām lielgabalus pozīcijās.
Bija starpgadījums, kāds nelietis bija iemetis katlā, kur vārījās ēdiens, arsēnu un daži bija saindējušies.

Pienāca decembra mēnesis un apmācību laiks nāca uz beigām, nodevām zvērestu un saņēmām mācītāja svētību – taisījāmies braukt uz fronti. Decembra beigās uzlādējāmies uz vagoniem un caur Jelgavu, Krustpili, Rēzekni – Ziemassvētku dienā pārbraucām Krievijas robežu.
Pa Krieviju ešelons virzījās lēnām, jo partizāni bieži mīnēja sliedes, tādēļ lokomotīvei pa priekšu stūma ar akmeņiem piekrautas platformas, reizēm tikām apšaudīti no ložmetēja, bet neskatoties uz to, bez zaudējumiem nonācām galā pie Novosokoļņikiem. Veicām garu pārgājienu, noguruši pa dziļo sniegu ap pusnakti nonācām galā, kur novietojāmies bunkuros, kurus ieraudzījām pirmo reizi.
Bunkurs bija neliels, nācās ievietoties pa desmit cilvēkiem vienā bunkurā. Gulējām gar sienu aplī un kājas visiem bija krustām pa vidu, vēlāk varējām izvietoties retāk. Pirmais mūsu pienākums bija rakt ierakumus, kas ne visai patika, alka drīzāk satikties ar pretinieku kaujās.

Drīz mūs atkal pārvietoja uz jaunu frontes iecirkni un tā vairākas reizes līdz nonācām Bela – Belkas rajonā, kur mēs saņēmām arī automašīnas. Pie Bela – Belkas dabūjām arī pirmās ugunskristības, bija arī pirmie kritušie. Vēlāk mūsu pulku sadalīja pa bataljoniem. Es ar otru bataljonu pārlaidu ziemas kaujas vietu, nezinu tikai, runāja, ka esam pašā maisa dibenā iedzīti kaut kur pie Holmas. Vēlāk, kad bija kritisks stāvoklis, mums izdevās izkļūt no ielenkuma. Grūti gāja, apgāde ar pārtiku bija apgrūtināta, nācās pārtikt no zirņu biezeņa un zirga gaļas.

Kad sākās lielā atkāpšanās, tas bija 1944.gada martā vidū, kad no Valdaja cauri Puškina kalniem nonācām pie Veļikajas upes, mūsu 33.pulks ieņēma pozīcijas pie tilta, kas gāja pāri upei. Šajā rajonā atradās abas mūsu latviešu divīzijas, kuras aizstāvējās pret uzbrucējiem. Ļoti sīvas kaujas sākās 26.martā, kad pretinieks ar lieliem spēkiem mēģināja pārraut frontes līniju. Ļoti spēcīgas kaujas risinājās vairākas nedēļas, vācu piketējošie bumbvedēji vairākos viļņos bombardēja pretinieka pozīcijas, visa zeme trīcēja no bumbu sprādzieniem un kaucieniem. Pēc tam iestājās kapa klusums, pat kraukļus nedzirdēja ķērcam.
Noturējāmies visu aprīli, maijā mūsu pulku pēc smagajām ziemas kaujām stipri paplacinātu, nosūtīja atpūtā uz aizmuguri, tas bija kādus 20 km no Opočkas, uz mūsu robežas pusi. Mums nācās sargāt galveno maģistrālo ceļu, kas gāja no Opočkas uz Abreni. Šajā rajonā darbojās partizāni, kas apdraudēja ceļu, naktīs to mīnējot un apšaudot.

Pienāca jūnija mēnesis, kad sākās lielais krievu uzbrukums un mūsu pulku nosūtīja uz Opočku, kur prettanku rota ieņēma pozīcijas pie Nevelas Opočkas ceļa labajā pusē, kur gaidījām tanku ielaušanos.
Tad nāca rīkojums, mums sakāpt mašīnās un kamēr tilts pār Veļikajas upi nav uzspridzināts, pārbraukt un ieņemt pozīcijas otrajā krastā. Tas notika 12.jūlijā, vietas nosaukumu labi neatceros ( Matjuhi sādža). Upes krasts bija mežiem apaudzis, netālu gāja šoseja, apaļiem bruģētiem akmeņiem, šosejas malā atradās mūra māja, kurā apmetās pulka štābs. Šajā vietā, pirms mūsu ierašanās, vācieši bija lielā steigā atkāpušies, tas bija saprotams pēc atstātās mantības – pilns šķūnis ar pārtiku un dzērieniem, vieglā automašīna Mercedes kabriolets, seši motocikli bez blakusvāģiem – BMV, trūka tikai degvielas. Tā nu divas dienas ēdām cepumus un šokolādi un citus labumus.
13.jūlijā pulka komandieris Janums, saņēma pavēli pulka komandēšanu nodot pulkvežleitnantam Aparātam, bet pašam doties uz divīzijas štābu. Pulkvedis Janums aizgāja, līdzi ņemot savu dēlu – leitnantu un divus zirgus.
Nākošajā dienā izlūki ziņoja, ka otrajā krastā ir krievi, kuri domā celties pāri upei. Mūsējie atbildēja ar uguni. Tā viņi nocietinājās otrajā krastā un sāka mūs apšaudīt ar mīnmetējiem un artilēriju. Nakts pagāja mierīgi, no rīta sākās uzbrukums. Mēs neizturējām pārspēku un bijām spiesti atkāpties, atstājot kritušos un ievainotos.
Starp kritušajiem, kurus atceros, bija leitnants Popovs, ļoti drosmīgs karavīrs, smagi ievainots ziņnesis Antons Salenieks, kuru pats palīdzēju iznest no ierakumiem.
Pirmie, kas ielauzās mūsu ierakumos, bija uzbeki. Ar vienu no viņiem man izdevās sastapties aci pret aci – viņš pacēla rokas visu laiku saukdams ''ja uzbek, ja uzbek''. Pievakarē tika dots rīkojums salasīties tuvēja mežā, lai sāktu atraušanos no sekotājiem. Mūsu bija – apmēram bataljons no 32. un 33.pulka, pulkvežleitnanta Aparāta vadībā. Gājām visu nakti un visu nākoši dienu. Reizēm iznāca sastapšanās ar partizānu vienībām. Nākošajā naktī nonācām pie lielas upes Issa, pār kuru tilts bija uzspridzināts. Mums nācās celties pāri. Sakarnieki novilka pāri upei kabeļus, jo ne visi prata peldēt un Issas upe bija diezgan plata. Upei pāri pārcēlāmies labi, slapji gan līdz pēdējai vīlītei, jutām drēgnumu kaulos, bet tā straujāk ejot ātri izžuvām, arī nogurums pēc peldes bija pārgājis. Sāka svīst gaismiņa, kad nonācām pie Zilupes. Šeit, upes ielokā pie tilta, kas veda pāri upei, nolēmām atpūsties. Visi nolikāmies gulēt. Ausa ļoti skaista un silta jūlija diena. Šajā dienā man palika tieši 21 gads. Tuvojās pusdienas laiks, kad tikām modināti, jo netālu no šīs vietas bija pamanīti dūmi. Kad izlūki atgriezās, viņi ziņoja, ka netālu atrodas krievu virtuve. Pēc apspriedes, vadība nolēma uzbrukt un uzbrukums bija ātrs un negaidīts. Ieņēmām šos biezputras katlus ar kūpošu rīsu biezputru, pie katliem mētājās kāda poļitruka uzpleči. Devāmies tālāk, kur mežā pa labi no ceļa uzgājām trīs prettanku lielgabalus. Tos pagriezām uz pretinieka pusi un izšāvām vairākas zalves pa bēgošajiem krieviem.
Prieki bija īsi. Savākuši spēkus, krievi nāca pretuzbrukumā un bijām spiesti atkāpties. Pretinieks sāka mūs spēcīgi apšaudīt ar mīnmetējiem un artilēriju, tā arī iegūtos lielgabalus nespējām paņemt līdzi, izņēmām atslēgas un aizmetām mežā. Atkāpāmies līdz tiltam, kur novietojāmies aizsargpozīcijās. Tiltu pretinieks turēja zem spēcīgas mīnmetēju un ložmetēju uguns, bija jūtama arī snaiperu darbība. Lielākā bēda bija tā, ka mums trūka munīcijas un nebija vairs arī rokas granātu. Bija rīkojums taupīt munīciju. Atradāmies neapskaužamā situācijā, bija vēl pāris mazo kājnieku lielgabalu ar dažām granātām. Pārkļūšana pāri tiltam kļuva neiespējama, kas mēģināja pārkļūt, palika guļam uz visiem laikiem. Tilts bija pilns ar kritušajiem. Vienīgā cerība, peldus, es arī mēģināju, man cauršāva labo roku, biju spiests griezties atpakaļ. Šautene izkrita no rokas un nogrima upē. Biju spiests meklēt kāda kritušā šauteni. Pēcpusdienā mums pievienojās viens vāciešu vads, kuri bija noklīduši no savas vienības. Viņiem bija vairāki ložmetēji, kā arī munīcija. Kad vācietis, novietojies uz ceļa malas, sāka apšaudīt pretinieku, tas drīzi saņēma lodi pierē, piesteidzās cits viņa biedrs, bet arī viņu piemeklēja tāds pats liktenis. Vācieši, kuriem bija rācijas, uzdodot koordinātes, lūdza palīdzību no divīzijas par munīcijas piegādi. Drīz parādījās lidmašīnas, kas ar izpletņiem nometa nepieciešamo munīciju. Bet tā kā mūsu placdarms bija ļoti mazs, vējš visu munīciju ienesa pretinieka pusē un mums par sarūgtinājumu netika nekas. Nāca uz vakara pusi un viss troksnis pamazām norima, pie tilta smagi tika ievainots virsnieka vietnieks Bremšs. Savācis paklīdušos karotājus, pulkvežleitnants Aparāts, nākot pāri pļaviņai, tika smagi ievainots vēderā. Novietojām viņu tāda neliela uzkalniņa aizsegā, paiet viņš nebija spējīgs. Viņu pārsēja. Turpat atradās mans rotas komandieris, kapteinis Strazdiņš, mēs divatā vēl no uzbēruma atšaudījāmies. Kad pie tilta piebrauca krievu tanks, viss bija izšķirts. Pulkvedi paņemt līdzi pāri upei nebija iespējams, ko arī pulkvedis pats saprata. Viņa vārdi bija: ''Glābieties, lai Dievs Jums palīdz!'' Viņš palūdza pielādēt revolveri un atstāt uz krūtīm. To arī izdarījām. Mēs ar kapteini metāmies upē un peldus mēģinājām nokļūt otrā krastā. Upes vidū bija neliela saliņa, izkāpjot un skrienot tai pāri, mani ievainoja abās kājās. Metos atkal ūdenī, tomēr nokļuvu otrā krastā, kājas ļoti asiņoja. Par laimi šeit satiku savu klases biedru kaprāli Pauli Lauku, kurš man pārsēja ievainojumu.
Nonākot mežiņā, mums piebiedrojās vēl četri vācieši. Pārspriedām stāvokli, kā tālāk rīkoties. Vācieši nolēma padoties gūstā, noņēma dzelzs krustus, citus apbalvojumus un devās ārā no meža. Ar Pauli nolēmām pakļauties liktenim un mēģināt izkļūt no ielenkuma. Kad vācieši aizgāja, nolēmām mainīt vietu, jo bijām pārliecināti, viņi izstāstīs, ka divi leģionāri palikuši mežā. Tā arī notika. Pēc divām stundām sākās meža ķemmēšana ar suņiem. Pieņēmām pareizu lēmumu, negājām vis meža dziļumā, bet izgājām mežmalā un grāvī ielīdām biezā krūmā, pārsedzoties ar maskēšanas telteni. Gaidījām, kas notiks. Visi notikumi norisinājās meža vidū, gar meža malu aizgāja tikai ar suņiem viens kareivis, kas mūs nepamanīja. Pārstaigājuši divas reizes mežu, sāka jau krēslot, bez panākumiem. Kad satumsa, iegājām dziļāk mežā, kur arī pārnakšņojām. Nakts bija nemierīga, visur izlikti slēpņi, kas pa reizei atklāja uguni. Arī visu nākošo dienu bija dzirdami šāvieni. Nolēmām vēl nogaidīt, notiesājām pēdējo konservu kārbu, kas bija Paulim un palikām to nakti vēl uz vietas.
Nākošajā rītā pamodāmies agri, izgājām cauri mežam, novērojām apkārtni, viss klusu, virs pļavas cēlās migla. Gājām ļoti uzmanīgi, jo miglā grūti kaut ko saskatīt. Novilkām zābakus, lai solis būtu vēl klusāks. Ejot pa slapjo pļavu, redzējām, gar upes malu kritušos karavīrus, kas bija tādi uzpūsti, nedabīgi. Virzījāmies lēni un uzmanīgi. Pēkšņi priekšā, kur virzījāmies pa ceļu, no miglas izslējās teltis. Sastingām. Pie telts, šauteni iespiedis starp ceļiem, saldi krāca sargkareivis. Pavirzījāmies pa labi un klusu, elpu aizturot, apgājām šo vietu. Pārgājām pāri ceļam, otrā pusē biezs mežs, steidzāmies pēc iespējas ātrāk nokļūt dziļāk mežā. Pirmo reizi pēc saspringtā gājienā atpūtāmies.
Sākām ceļu uz Dzimtenes pusi. Dienā virzījāmies tikai pa mežu, liels palīgs virziena noteikšanā bija saule, pēc kuras arī noteicām iespējami pareizo virzienu. Apmākušajās dienās skatījāmies pēc koku apsūnojuma un zaru stāvokļa. Bijām vairākas dienas gājuši, vajadzēja pārsiet ievainojumu, bet pārsienamā materiāla nebija. Vienīgā izeja, mainīt tās pašas marles no otra gala. Gribējās arī ēst, pēdējās trīs, četras dienas neko nebijām ēduši. Ēdām zaķkāpostus, kuri tādi skābeni un vitamīniem bagāti, uzgājām mellenes un meža zemenes. No tā arī pārtikām. Naktis pārlaidām mežā zem kādas egles, vēlāk bijām spiesti pārnakšņot kokā, jo mums sāka sekot vilki. Starp zariem uzvilkām telteni un pārnakšņojām. Tā ejot pa mežu pamanījām, ka koku mizā ir iecirtumi. Kļuva skaidrs, ka tās ir zīmes partizāniem, bet nezinājām, kurp ved viņu taka. Nolēmām iet pa viņu nozīmēto taku un tiešām nonācām pie viņu apmetnes, kuru partizāni bija pametuši. Kādu laiku novērojām, secinājām, ka neviena nav. Iegājām guļbūves apmetnē, kur divstāvu guļasvietas no koka kārtīm, kas pārklātas ar skujām un sūnām. Meklējām kādu maizes garoziņu, pilnīgs tukšums. Pabijuši apmetnē, virzījāmies tālāk pa taku, jo pēc mūsu uzskatiem, tā gāja rietumu virzienā. Taka pienāca pie liela purva un arī tālāk gāja pa purvu. Taka bija iemīta un tas mums ļoti palīdzēja, jo apgāja bīstamās vietas.
Vajadzēja atkal pārsiet ievainojumu, saites sāka smirdēt, bet uz ko apmainīt nebija. Nācās tās pašas izmazgāt purva ūdenī un saulītē izžāvēt. Arī pats ievainojums kājai smirdēja, atrautās gaļas stērbeles kļuva zaļas. Domāju tās apgriezt, bet šķēru jau nebija, vajadzēja iztikt ar kabatas nazi, ar kuru arī apgraizīju. Ar izžuvušo saiti apsaitējām un ar dievpalīgu devāmies tālāk. Iešana pa purvu bija ļoti grūta, tā vilkās vairākas dienas. Pateicoties lielam gribasspēkam un Dieva žēlastībai nokļuvām līdz robežai.
Robeža iezīmējās kā plats grāvis cauri purvam, kur abās pusēs izcirsti koki un krūmi. Pēc kāda kilometra viens no otra atradās sargtorņi. Sameklējām garu kārti, ar kuras palīdzību, kā kārtslēcēji pārlēcām pāri. Aiz purva atkal sākās mežs. Tā kā atradāmies dzimtajā zemē, arī garastāvoklis uzlabojās. Izgājām cauri mežam, aiz uzkalna ieraudzījām māju un aku pagalma vidū. Sākumā nogaidījām un novērojām pašu māju, ievērojām, ka tur ir tikai sievietes. Bijām tik ļoti izsalkuši, ka nolēmām palūgt ēdamo. Mājas saimniece mūs pacienāja ar pašceptu maizīti, sviestu un pienu. Pēc vairāk kā nedēļas badošanās, tā bija tik garda. No saimnieces uzzinājām, ka ir 25.jūlijs, pateicāmies par cienastu un devāmies ceļā. Pārgājuši pāri lielceļam, atkal bijām mežā, kādu gabaliņu pagājām un uzgājām tieši virsū sargpostenim. Tikai tad ievērojām, ka esam ielenkti. Nekas cits neatlika, ka padoties. Tas notika Ludzas rajonā. Pēc laika pie mums pienāca pavecāks vīrietis, ģērbies privātā, droši vien pagasta vecākais vai partorgs, apskatīja mūs, aprunājies ar pārējiem, aizgāja.

Mūs saņēma gūstā, vispirms aplasīja pulksteņus, man bija skolas absolventa nozīmīte, arī to paņēma. Cik nopratām, viņi apspriedās, ko darīt ar mums, nolikvidēt uz vietas vai sūtīt tālāk. Pienāca sanitāres, apskatīja mūs un atceros viņas teikto: ''Takie molodije maļčiki'', varbūt ar to arī mūsu liktenis bija izlemts. Atbrauca smagā mašīna, atveda produktus, mūs iesēdināja tajā pašā mašīnā un aizveda uz štābu. Mūs nopratināja leitnants latviešu valodā, pēc tautības žīds, noprasīja: Kur dzīvojam? Kad teicām, ka esam no Rīgas, viņš arī teicās, ka Rīgā dzīvojis un bijis sportists. Tā kā es arī sportoju un dažus sportistus pazinu, sarunas vedās normāli.
Kad nopratināšana beidzās, mūs aizsūtīja uz tādu lielu siena šķūni, kurā bija savākti gūstekņi, galvenokārt vācieši. Pienāca sanitāre un prasīja: Vai kāds nav ievainots?  Es pieteicos. Mani aizveda sāņus un apskatīja brūci, sanitāre tikai smagi nopūtās un ķērās pie darba. Pēc ievainojuma, pēc deviņām dienām, to darīju pirmo reizi. Kad atgriezos no pārsiešanas, nolikāmies ar Pauli sienā un uz vietas aizmigām. Vēlāk arī maizi atnesa. Sargi noskatījās, ka mums ir labi zābaki, tos lika novilkt, kad iebildām, viņi teica: Lai ejot ''basikom'' un pameta mums caurus, vecus zābakus.
No šīs vietas mūs ar Pauli, divu sargu uzraudzībā, sūtīja tālāk, laikam nebija īsti zināms, uz kurieni. Nāca virsū krēsla un viņi mūs aizveda uz tādu kā zirgu stalli, kurā jau bija sadzīti daudz cilvēku, lielākā daļa ģērbušies privātās drēbēs, gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni. Šeit pārlaidām šausmu pilnu nakti. Naktī nāca iekšā kareivji, pēc uzvārdiem izsauca laukā, pēc katra izvestā atskanēja šāviens. Cilvēki šausmās lūdzās, bērni raudāja un tas turpinājās visu nakti. Gaidījām, kas mums būs lemts, laimīgi sagaidījām rītu. No rīta visus izdzina ārā, ierindā nostādīja apmēram simts cilvēku un konvoja pavadībā dzina uz Opočku. Sargi bija noguruši, viņi pa ceļam apturēja divas smagās mašīnas, tās mūs aizveda līdz Opočkai. Ievainotos izsēdināja pie kara slimnīcas, pārējos ievietoja pagrabā, kur priekšā jau bija ievainotie. Pabijām tur divas dienas, krievu zaldāti mūs apmētāja ar akmeņiem.
Mūs transportēja tālāk, nezinu vietas nosaukumu, bet trīsdesmit kilometrus aiz Opočkas. Šajā nometnē pavadījām kādu mēnesi, bet tur bija arī ambulance, kur pārsēja ievainotos. Naktī man sāka celties temperatūra, jo rokas ievainojums strutoja, par laimi atrāvu apsēju un strutas izgāzās ārā, arī lielās sāpes pārgāja.
Drīz vajadzēja atvadīties no Paula, septembra vidu viens ešelons ar ievainotajiem devās tālāk uz ziemeļiem, tā es nonācu Kirova apgabala Rudņičnij ciemā. Paulis palika nometnē. Šeit mūs izvietoja divstāvu koka mājās, laukums apžogots ar dzeloņdrātīm un sargu tornīšiem katrā stūrī. Pirmais ar ko mūs pacienāja, kad bijām izvietojušies pa korpusiem, bija sālīta vobla ar ''kipjatok". Pēc šī cienasta sākās lielas slāpes. Par laimi kurējās katls ar ūdeni, kuru lietojām lielos daudzumos. Pirmajā korpusā, kurā nokļuvu arī es, lielākā daļa bija ar ievainojumiem, arī tie, kuriem nepieciešama operācija, jo šeit bija arī operācijas zāle. Tautību sastāvs bija internacionāls – vācieši, itāļi, rumāņi, ungāri, ka arī baltieši: latvieši, igauņi, lietuvieši. Galvenā ārste bija kāda pavecāka krieviete, palīgi, divi itāļu ārsti – ķirurgs profesors Karlo de Parente, ļoti gudrs, pašam Itālijā bijusi klīnika. Liela auguma, stalts. Bieži viņu izsauca uz operācijām vietējā rajona slimnīcā. Otrs itāļu ārsts – terapeits de Ponti, mazāka auguma, arī pēc gadiem jaunāks. Viņš labi spēlēja ģitāru un dziedāja, īsts māsiņu mīlulis. Tas arī viss mūsu apkalpojošais medicīniskais personāls. Uzturs šeit bija slikts. Dienas deva – no rīta 150 grami melnas, slapjas maizes un tējkarote cukura, pusdienās – nenosākama vira ar dažām kāpostu lapām un prosas graudiņiem, 200 grami maizes un viena ēdamkarote prosas biezputras. Tas arī viss. Sākās caurejas, distrofijas, cilvēki krita kā mušas. Katru rītu patrepē gulēja sakrauti mirušie, kurus pēc tam savāca nozīmētā kapraču brigāde.
Es vienu reizi nokļuvu šajā brigādē, tādēļ varu pastāstīt, kā tas viss norisinājās. No rīta, kad bijām paēduši brokastis, piebrauca zirgs ar ratiem, kas sastāvēja no koka kulbas, tajā iekrāva mirušos, tādus pašus kailus, salika vienu uz otra. Parasti pa nakti bija kādi seši septiņi mirušie un tā gandrīz katru dienu. Mirušos aizveda netālu, kādus divus kilometrus no slimnīcas, tur arī visus glabāja. Pa diviem rakām vienu bedri. Man iznāca rakt ziemā, kad zeme bija sasalusi. Kapājām ar "ķirkām", tā nebija zeme, bet zilais māls – glūda, tā mēs saucām. Nežēlīgi smags darbs, varējām izcirst tikai nelielu bedri, mums pietrūka spēka, arī sargi nebija ieinteresēti salt. Varējām izrakt tikai metru dziļu bedri, kad izrādījās par īsu, tad kājas saliecām ceļos. Kapu aizberot, bieži ceļi izrādījās virspusē, atlika tikai sniegu uzmest virsū. Uz barakām vilkāmies kā rēgi, kas visus spēkus atdevuši.
Labi atceros Verneru Zuicēnu no Palsmanes, dūšīgs vīrs, kurš ilgu laiku bija kapraču brigādē. Pēc kara satiku viņu Rīgā. Atceros Kaparšmitu (vārdu esmu piemirsis), viņš labi runāja vāciski, tad vēl Kaktiņu, kuram viena kāja bija sakropļota, pats labs zīmētājs.
Slimnīcā nogulēju vairāk kā pusotra gada, izslimoju dizentēriju, dabūju daļēju plaušu aptumsumu. Gulējām divstāvu nārās, kas pārklātas tikai ar palagu, miesa bija atspiesta, āda dalījās nost, zemādas limfi, gluma kā līme, lipa pie krekla un pie biksēm. Zobi palika mīksti.

Neskatoties uz visu pārciesto un pārdzīvoto, Dievs, bija lēmis mums atgriezties Dzimtenē. Daudzi, ļoti daudzi dēli palika tur, Krievijas plašumos.

Slimnīcā nogulēju gandrīz divus gadus. Tad mani pārsūtīja uz darba lēģeri Omutinskā, kur mūs vārgos, nedaudz uzbaroja. Darbā sūtīja uz mežu, vajadzēja savākt pa mežu izmētāto malku. Darbs smags, jo malka atradās zem sniega, to vajadzēja atrast un sanest vienkopus. Sniegs toziem bija dziļš, tā mēs klupdami, krizdami, pa pagalei nesām kopā. Uzturs šeit bija labāks, vairāk deva maizi, arī zupa bija biezāka un pusdienās vairāk biezputras. Ar savu skolasbiedru Dāboliņu Imantu, vēlāk sākām taisīt no alumīnija ūdens pudelēm cigarešu etvijas. Tās iepatikās lēģera vadībai un mums atļāva neiet darbā. Pirtiņā gatavojām etvijas, tās apgleznoja Kaktiņš, labs zīmētājs un draugs, kuru arī nesūtīja darbā, jo viņš bija klibs.
Marta beigās mūs, visus baltiešus sūtīja tālāk uz Soļikamsku, sākām strādāt Soļikamskas papīra fabrikā. Sākums bija grūts, jo par uzturu jādomā un jāgādā pašam. Sūtījām ziņu uz mājām, kas stipri atviegloja mūsu stāvokli. Fabrika piešķīra avansu un kuponus pusdienām, rūpnīcas ēdnīcā. Vēlāk iekrājām naudiņu, iegādājāmies kādu apģērba gabalu, kājās zābakus, bijām pa šo laiku galīgi noplīsuši.
Tā paša gada rudenī, oktobra mēnesī, mūs atkal salādēja ešelonā un paziņoja, ka brauksim uz mājām. Noskaņojums ļoti labs. Ešelons sāka kustēties no austrumiem un rietumiem, pa ceļam vēl šur, tur pieturēja, jo ēdamais bija jāsagādā pašiem. Vilciena pavadonis, žīds, kurš. kā vēlāk noskaidrojās labi prata latviešu valodu, kaut gan to neizrādīja. Braucām dziedādami, mums zināmās leģionāru dziesmas un spriedām, kā un kad nonāksim mājās. Domājām arī, ka viss var gadīties un mūs var aizvest uz citu pusi. Noskaņojums ik pa brīdim mainījās, tikām sprieduši, ka manīsim kaut ko sliktu, tad muksim. Šīs domas izrādījās liktenīgas. Kad iebraucām Kirovā, mums atļāva divas stundas iepirkties, tikai piekodināja, ka laikus jāatgriežas, jo vilciens dosies tālāk. Kad bijām jau sakāpuši vagonos, pēkšņi, mūs no visām pusēm aplenca bruņoti kareivji. Visiem pavēlēja izkāpt, nostādīja rindā un saskaitīja. Pavadonis gan brīnumainā kārtā bija nozudis un vairs viņu neredzējām. Sastādīja mūs rindā un nokliedza parasto saukli: ''Šag na pravo, šag na ļevo, streļaju!'' Pienācām pie vagoniem, tas līdzīgs pasažieru vilcienam, tikai viena puse bez logiem, otrā pusē - restotas kameras, tā saucamais ''stolipina'' vagons. Turpinājām braucienu, tikai tagad nezinājām, kur mūsu ceļš vedīs. Ēdināja ar kroņa maizi, sevis vajadzībām vajadzēja lūgt sargu, lai pavada. Vienīgais mierinājums bija, ka virziens ir nemainīgs, rietumu, kas mūs nedaudz nomierināja.

Oktobra mēneša beigās nonācām Narvā, nostādīja ierindā un sargu pavadībā ieskaitīja mūs ceturtajā darba bataljonā. Apsardzi noņēma un atkal kļuvām par kareivjiem, tikai ar sarkaniem uzplečiem. Viss tas notika ļoti āri, pēc pavēles visus aizveda uz pirti – no viena gala iegājām ar savām drēbēm, otrajā iznācām pilnā zaldāta formā. Tā sākās manas gaitas darba bataljonā veselus četrus gadus.

1950.gadā mani demobilizēja.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
<


  • Projektu līdzfinansē: