Liāna Mauriņa
Dzimusi 1934.gadā
Rīgā
Sākšu atmiņu stāstu, stāstīšu par savu vectētiņu. Vectētiņš, Kristaps Pētersons, dzimis
1877.gadā, kā strēlnieks piedalījās 1.pasaules karā un to man stāstīja vecmāmiņa,
Anita Pētersone, jo savu vectētiņu es neesmu redzējusi. Vecmāmiņas vārdiem runājot,
viņš atgriezās no kara tik izmocīts, ka neviens viņu nav pazinis, tik vārgs un
bezspēcīgs. Tā viņš veselību neatguva un 1928,gadā tika apglabāts 2.meža kapos, kas
tagad man ir vismīļākā vieta pasaulē.
Vectētiņš, par kuru stāstīju ir manas mātes tēvs. Vecmāmiņa – Anita Pētersone,
atceros viņu ļoti labi, jo mana bērnība līdz 1941.gada 14. jūnijam bija paradīze zemes
virsū. Mani mīlēja māmiņa – Austra Līcis, tēvs – Arvīds Skudra, audžutēvs – Jānis
Līcis, vecmāmiņa un krustmāte Hermīne. Mazam bērnam pieci cilvēki, kuri mīl un
rūpējas, tas ir pasakaini. No brāļa Egila stāstītā zinu, ka esmu dzimusi Rīgā,
Pārdaugavā – Alises ielā. Mums nekad nav piederējuši īpašumi, esam vienmēr īrējuši
dzīvokļus no saimniekiem.
Kad piedzima brāļi?
Man ir vecākais brālis – Egils Skudra (1932.gadā), viņš daudz vairāk visu atceras, pati
esmu emocionāla un labāk atceros savus emocionālos pārdzīvojumus un notikumus.
1940.gadā piedzima brālītis – Edvīns Līcis. Māmiņa 1930.gadā apprecējās ar Arvīdu
Skudru un viņiem piedzimām es un Egils. Māmiņa izšķīrās no mūsu tēva. 1936.gadā
apprecējās ar Jāni Līci. Protams, man kā visiem bērniem ir otrais vecaistēvs – Juris
Skudra, otra vecmāmiņa – Natālija Skudra, viņu pirmo reizi ieraudzīju, 1947. vai
1948.gadā, kad mūs no Lēdmanes paņēma uz Viļķeni.
Kāda bija ģimenes atmosfēra 1940.gadā?
1940.gadā mēs dzīvojām Pudiķu ielā 12, no kurienes mūs arī izveda uz Sibīriju.
Vecmāmiņa – Anita Petersone, nestrādāja, jo mēs bijām trīs mazi bērni, pietiekoši
daudz darba ar mums. Māmiņa katru dienu gāja uz darbu, viņa bija ierēdne, strādāja
nodokļu departamentā Audžutēvs arī strādāja nodokļu departamentā. Mūsu ģimene no
saimniekiem īrēja mājas apakšējo stāvu – četras istabas, viena – bērnu istaba, otra -
darba istaba, trešā – viesistaba un ceturtā – vecmāmiņas istaba. Mājas pagalmā bija
dārzs, atceros šūpoles un atceros sevi šūpolēs dziedam. Zināju daudzas tautas dziesmu
melodijas un vārdus.
Varbūt arī burtus pazināt, grāmatu lasījāt?
Atceros, ka ar burtu kopā savilkšanu gāja ļoti grūti.1940.gada 11.oktobrī man
uzdāvināja grāmatu par jēriņu, glabāju to pie savas gultas un kuru katru brīdi
mēģināju saburtot. Tās bija lielas grūtības. Kad man brālis prasīja priekšā izlasīt, es to
visu stāstīju no galvas, Tu, lasi, nestāsti no galvas! Tā viņš mēdza sacīt, eksaminējot
mani.
Atceros Latvijas okupāciju, bet tas ir vairāk no atmiņām, ko man ir stāstījis brālis.
Acīmredzot meitenes nav tā ieprogrammētas. Viņš stāstīja, ka audžutēvs 1940.gadā
vienu dienu atgriezies ļoti uztraukts no darba, jo viņš bija aizsargs, acīmredzot tajā
laikā, 1940.gadā, viņu atlaida no darba. Kādu laiku abi ar māti bija bez darba.
Māmiņai bija vidējā izglītība, audžutēvs – 2.kursa students, ķīmijas fakultātē. Bet viņi
āti atkal dabūja darbu. Uztraukums, ka Latvija ir okupēta bija liels. Mēs bērni visur
skraidījām, redzējām tankus, karavīrus, kā cilvēki māj ar sarkaniem lakatiem,
visapkārt valdīja liels troksnis. Es jutos drošībā, jo man blakus ... man taču bija
Pārdaugavas papus, mans īstais tēvs, Arvīds Skudra, pie kura es kopā ar vecmāmiņu
un vecāko brāli, ciemojos katru mēnesi. Viņš mani ļoti mīlēja, nēsāja pičpaunā un
manā dzimšanas dienā uzdāvināja brīnišķīgu lelli, kas taisa acis vaļā un ciet. Tas bija
notikums. Man bija brīnišķīga krustmāte, kas mani ļoti mīlēja, jo pašai bērnu nebija.
Viņa studēja medicīnu un bieži mēs viņu apciemojām. Tāda ir mana brīnišķīgā
bērnība.
Ar šo lelli ... es vienmēr to apkampusi staigāju pa dzīvokli. Šo lelli ... paņēmu līdzi kā
pašu dārgāko ... 14. jūnijā uz Sibīriju. Sibīrijā tā tika pārdota par spaini kartupeļu.
Vai atmiņā ir 1941.gada jūnijs?
Ļoti. Vispirms pastāstīšu, ko man stāstīja māmiņa. Trijos naktī klaudzināts pie
durvīm, viņa atvērusi un nodomājusi, ka nāk pēc Jāņa. Dzīvoklī ienāca seši apbruņoti
cilvēki un lika kravāties. Es kā bērns atceros – 1941.gada 14.jūnijs bija mana pirmā
šausmu diena. Tad, kas es ienācu viesistabā, tur sēdēja mans mīļais audžutēvs
apakšveļā, galīgi bāls un viņam aiz muguras stāvēja pilnā apbruņojumā karavīrs ar
šauteni rokās, šautenes galā durklis un durklis pielikts pie patēva muguras. Cik atceros
un noprotu man sākās histērija, tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vēl tagad redzu kā
viņš sēž un durklis viņam pie muguras. 14.datumā bijām tikai tādēļ palikuši Rīgā, ka
brālītis, kuram tikai gadiņš, vēl nebija beidzis slimot ar garo klepu un nebijām
aizbraukuši pie radiem uz Lēdmani.
Mūs ielika mašīnā, aizveda uz Torņakalna staciju. Es neko neatceros, brālis atceras
visu, pat visu sīkumos. Tur ir bijusi mūsu mašīna, priekšā mašīnas ar cilvēkiem,
aizmugurē mašīnas ar cilvēkiem un mantām. Iedzina mūs vagonā, tur valdīja liels
troksnis. Mūsu vagonā priekšā bija tikai viena ģimene, tā mēs tikām augšā pie restotā
lodziņa. Sākumā bijām visi seši – audžutēvs, māmiņa, vecmāmiņa un mēs trīs – Egils
Skudra, Liāna Skudra, Edvīns Līcis. Man seši gadi, Egilam – astoņi, Edvīnam tikai
gads.
Audžutēvs bija kopā ar jums?
Mūs mājās piecēla ļoti agri un visu pirmo dienu bijām kopā ar audžutēvu. Es atkal
jutos drošībā, blakus visi savējie. No tās drošības sajūtas biju aizmigusi, šausmas
sākās naktī. Pamodos no skaļajām raudām un vaimanām, galvenais, ka pilnā balsī
raudāja mana māte.Es pirmo reizi redzēju un dzirdēju, ka māte raud. Izrādījās, ka
esmu nogulējusi sava mīļā audžutēva izvešanu no vagona. Tas bija mans otrais lielais,
šausmīgais pārdzīvojums.Es nevarēju atvadīties no sava tēva, biju gulējusi. Brālis
zināja stāstīt, ka tēvs novilcis savu gredzenu, atdevis mātei, cik sapratu no stāstītā, tad
viņš aizgājis kā stāvējis. Visas drēbes palika pie mums. Otrajā dienā tā sagadījās, mēs
bijām pie loga un uz pretējām sliedēm stāvēja vagons. Pretī mūsu vagona restēm bija
vagona restes un es tur ieraudzīju savu audžutēvu – pēdējo reizi. Liktenīgi.
Mums tika stāstīts, ka ceļa galā mēs satiksimies. Trešās šausmas bija tās, ka mēs galā
tēvu nesatikām. Mātei tās bija vēl lielākas šausmas, jo es vēl biju bērns.
Tālāk stāstīšu par Kanskas ''vergu'' tirgu. Ešelons apstājās Kanskā, māti ar trim
maziem bērniem un vecmāti nevienam nevajadzēja. Mūs piecus ielika vaļējā mašīnā,
arī grūtnieces, vecos un slimos, cik nu tādā mašīnā var salikt, tik arī mūs salika.
Brauciens bija ļoti apgrūtinošs ar to, ka nokļuvām lietus gāzē. Visi slapji, arī mašīna
buksēja un visiem lika izkāpt. Lēnām stumjot, galīgi izmirkuši, virzījāmies uz priekšu.
Pilsētciemats Dzeržinska atrodas apmēram 100 km no Kanskas. Mūs novietoja
kantorī, iedeva vienu istabu, par cik esam pieci cilvēki. Kantorī atstāja vēl divas
ģimenes. Trīs dienas mammai ļāva atgūties no ceļa, ēdienu mums nedeva, vārāmā
trauka mums nebija. Gulējām uz grīdas. Viena krievu sieviete iedevusi čuguna katlu.
Ceturtajā dienā, pēc brāļa stāstītā, mātei pavēlēts iet uz darbu. Māte par to bijusi ļoti
priecīga. Viņa tika norīkota ķieģeļceplī par strādnieci. Ķieģeļceplis un ierēdne. Kad
māte šķīrās no tēva, viņa teikusi: es savus bērnus nevienam neatdošu.
Neesmu pastāstījusi ļoti interesantu faktu, kā Kanskas ''vergu'' tirgū mēs kļuvām par
Līčiem. Māte ļoti baidījās, ka viņai mani un Egilu neatņem, jo viņas trešais bērns,
Edvīns Līcis, pašai arī uzvārds Līcis, bet mēs bijām Skudras. Dokumentus viņai
neprasīja, tikai jāpasaka bērnu vārdi. Mamma pateica, ka viņas bērni ir Egils Līcis,
Liāna Līcis, Edvīns Līcis un pati – Austra Līcis. Tā mēs visi kļuvām par Līčiem.
Ļoti vienkārši.
Jā, ļoti vienkārši, bija cilvēki, kas darbojās, kas sagaidīja. Tā ir ļoti interesanta lieta.
Visu Sibīrijas laiku mēs bijām Līči. Māte bija ļoti priecīga, ka varēja iet darbā,
izmisusi bija vecāmāte, jo māte viņai bija atnesusi neredzētu maizi. Ieraudzījusi maizi
vecmamma sāka raudāt: Kā lai es bērnus izbaroju ar tādu maizi? Pati vecmamma bija
čakla un enerģiska, jau pirmajā atbraukšanas dienā viņa devās uz tirgu, lai pārdotu
mūsu mantas. Naudas nebija, maize tirgū bija mežonīgi dārga, par valsts cenu maizi
varēja nopirkt tikai tie, kuri strādāja. Maize nebija paredzēta ne bērniem, ne veciem
cilvēkiem. Kad māte bija ķieģeļceplī nostrādājusi mēnesi, bet algu nesaņēmusi, viņa
bija izmisumā. Viena krievu sieviete piedāvāja viņai darbu infekcijas slimnīcā, viņa
piekrita nakts dežūrām. Tā mamma pa dienu ķieģeļceplī, pa nakti uz dežūrām. Ilgi
viņa neizturēja un atteicās no darba ķieģeļceplī. Nakts dežūrās viņa vismaz bija
paēdusi.
Viņa noteikti kaut ko mājās atnesa.
Iespējams, ka varēja atnest, bet tur maksāja algu. Kad māte uzrakstīja atlūgumu,
pamatojot to ar algas nesaņemšanu, priekšniecība viņai pavēlēja trīs dienu laikā
izvākties no ķieģeļcepļa kantora istabas. Sākās šausmas. Māte staigāja pa ciemu,
gājusi pie vieniem, gājusi pie otriem, trešajiem un ceturtajiem – prasītas tika ļoti lielas
īres maksas, par ļoti sliktām telpām. Savos meklējumos viņa apstājās pie vienas
sievietes, kaut arī tika brīdināta, ka šī sieviete ir zagle. Viņa atļāva mums apmesties
istabā, kurā pati nedzīvoja. Iesākām tur dzīvot. Māte bija spiesta mainīt vairākas
dzīves vietas, tās bija ļoti lielas problēmas. Vietējiem pašiem ar dzīves vietu bija
pagrūti, nebija nevienas normālas ģimenes, kura varētu mums iedot istabu.
Māte turpināja darbu slimnīcā, no dežurantes pienākumiem pārgāja par sanitāri. Viņas
pienākumos ietilpa arī veļas mazgāšana. Tie bija tīfa, tuberkulozes un infekcijas
slimnieki. Savā darbā māte uzmanījās, bet gadījās savainot roku un ar visu slimo roku
viņa turpināja mazgāt veļu. Notika neizbēgamais – māte saindēja asinis un 1941.gada
ziemā viņai amputēja pirkstu. Māti ievietoja slimnīca, par cik viņa bija sanitāre,
maizes norma pienācās.
Es labi atceros to laiku, kad pārvācāmies ārpus ciema. Tas bija tālu. Man bija jānes
smagās paunas. Es notēmēju uz stabu, tad tenterēju līdz tam, noliku zemē paunu, tad
skatījos pēc nākamā staba – tā lēnām tiku uz priekšu. Ievācāmies kādā pamestā mājā,
bet es tur bieži biju viena un man uzmācās šausmīgas bailes. Visu laiku nenormāli
gribējās ēst, atceros kā es ēdu celmenes, tikai pēc tam pašai bija slikti ar kuņģi. Tā
vienkārši no celma ņēmu un ēdu. Māte pārgāja strādāt lopkautuvē par sargu, viņa savā
izmisumā bija izdomājusi, ka nozagšot kautuvē govs ādu, tā tikšot cietumā, jo tur
katru dienu dodot maizi. Mēs bērni tikšot bērnu namā. Es brēcu pilnā kaklā, lai mani
nepamet. Viņa no šī soļa atteicās. Ar šodienas smadzenēm es teiktu: Dari tā, māmiņa!
Brālis jau sāka iet skolā?
Es negāju skolā – man nebija ne ko vilkt mugurā, ne ko vilkt kājās. Biju mežonēns,
baltiem plīvojošiem matiem. Kad vēl gāju pie mammas uz slimnīcu, blakus gulošās
slimnieces teica, ka es esot skaista meitene.
Dzīvojot ārpus ciema, māte savāca vēl atlikušās drēbes un pārdeva. Viņa aiznesa uz
slimnīcu - direktore, visas ierēdnes bija kāras uz mūsu drēbēm. Par iegūto naudu māte
nopirka bedri (zemes gabalu) upes malā, ''землянку''- tā to tautā sauca. Sienas bija no
velēnām, jumta vietā pāri šķērsām salikti dēļi. Pie visas nabadzības un bada, māte
mācēja izkalkulēt un nopirkt taupības krāsniņu. Abiem ar brāli bija jāiet uz mežu pēc
malkas. Man – 8 gadi, brālim – 10. Malkas daudz vajadzēja. Atceros kā zāģējām
vienu bērzu, brālis visu laiku brēca, kāpēc es tik šķībi velkot. Jebkurš cilvēks var
iedomāties, kā var pavilkt zāģi astoņus gadus veca meitene. Man bija ļoti grūti. Ēdām
vārītas balandas, šad tad klāt bija piena lāse, daudzreiz aptrūkās sāls.
Visbriesmīgākā 1944. gada vasara, Abi ar brāli gājām ļoti tālu meža zemenēs.
Lasījām un ēdām, dabīgi, ka bijām egoisti, lai arī tika piekodināts – salasīt un atnest
mājās. Bet mēs visu laiku bijām badā. Cik mēs tur atnesām, tik atnesām. Mazais brālis
no bada tik nomocīts, ka viņš nebija spējīgs mums līdzi zemenēs atnākt. Edvīns
pārtika no pāris ogām un balandām. Vienu dienu nākot no zemeņu lasīšanas, viena
sieviete, kura pazina mūs saka: Brālītis ir miris. Man bija ļoti žēl viņa. Brālis savās
atmiņās stāsta, ka viņš domājis, ka tagad būs viena mute mazāk. Pārnākot mājās,
mamma raud, visi raud. Tikai māte bija domājusi, ka viņa vairs nespēšot paraudāt.
Brālītis Edvīns tika apglabāts 1944.gada vasarā, tieši zemeņu laikā. Mūsu mocības
turpinājās.
Māte kārtējo reizi nonāca slimnīcā. Gāju viņu apciemot, pakāpusies pie loga – mātes
gulta tukša! Neatceros, kā nokļuvu mājās. Garām mūsu bedrei, kurā mēs dzīvojām,
gāja taciņa. Krievu sievietes ar nēšiem gāja pēc ūdens. Ejot garām mūsu mājai,
dzirdēju viņas sakām: ''Уже третий день, еще воет!' Tagad atceroties to saprotu, ka
trīs dienas esmu gaudojusi. Biju izdomājusi, ka es izsitīšu stiklus, apēdīšu tos un būšu
kopā ar mammu. Māmiņas bēres es neredzēju, jo man bija jāsargā tā bedre. Mātes
kapu rakām abi ar brāli. Brālis zina stāstīt ļoti daudz par bērēm. Viņš ir nokļuvis
morgā, tur gulējuši daudzi, māmiņa gulējusi sarāvusies čokurā. Tad, kad morgā
nokļuva vecmāmiņa, viņa sabruka. Es morgā neesmu bijusi. Vecmāmiņa teikusi: Kā
mēs viņu dabūsim zārkā! Māmiņa nebija iztaisnota, nebija acis aizvērtas. Brālis
gādāja par zārku. Nemācēšu pateikt, bet zārks bija par brīvu, zārku dāvināja slimnīca,
jo māte ļoti daudz no savām vērtīgajām lietām un skaistajām drēbēm bija atdevusi
slimnīcas direktorei. Māti apglabāja 1944.gada 11.oktobrī – manā dzimšanas dienā.
Man palika 10 gadi. Tālāko neatceros. Vecāmāte palika mājās – viņai nervu
sabrukums. Viņa nomira 1944.gada rudenī, vēlāk pēc mammas. Visi 1944.gadā!
Atceros, ka sēžam bērnu namā, man dzen nost matus, lai nebūtu utis. Visu laiku bijām
bez matiem. No bērnu nama es pirmo reizi aizgāju uz skolu.
Kurā vietā atradās bērnu nams?
Netālu no ciemata. Tajā atradās bērni, kuri palikuši bez vecākiem. Es – Liāna, Šura,
Gaļa (ar Gaļu gulējām vienā gultā) un ceturtā – Vaļa. Šura mēdza teikt, ka viņa nav
bērnībā šūpota, tādēļ viņa kad guļ, šūpojas. Aukstā laikā mēs ar Gaļu gulējām kā
sivēntiņi, vienam galva, otram kājas, abas čurājām gultā. Gultiņas bija ļoti šauras.
Visas bijām apsaldētas, tualete bija laikā. Mūs neviens nelamāja. Bērnu namā man
pāri nedarīja, tikai vienu reizi. Nezinu ko biju izdarījusi, bet pionieru vadītāja uz mani
teica: ''В тихом болоте черти водятся''. Tātad es esmu bijusi klusa.
Mums rādīja filmu par Zoju Kosmodemjansku. Tā bija šausmene. Tā tas turpinājās
līdz pienāca uzvaras diena. Uzvaras dienu atceros ar trim konfektēm pie parastā
pusdienu šķīvja. Katram bērnam bija noliktas trīs konfektes. Mums katru dienu
gribējās ēst, trīs reizes dienā baroja, kam vairāk šķīvī ielika, kam mazāk, badā nomirt
nevarēja. Vasarā skrējām uz upi, tur iemācījos peldēt. Upes malā lasījām ''bajarku'',
tās tur bija ļoti daudz. Tās ir vilkābeles ogas. Sevišķi atceros ''bajarku'' – mēs viņu
ēdām un ēdām, es vēl kāju sadūru uz vilkābeles dzelkšņiem. Upes malā auga arī
upenes un jāņogas.
Kur bija brālis?
Brālis citā istabā ar zēniem, viņš pie manis nenāca, es pie viņa negāju. Brālis savos
stāstos spilgti apraksta kā viņi kartupeļus zaguši, kā gājuši uz mežu cept. Ar mums
meitenēm nekas tamlīdzīgs nenotika. Neatceros, ka mēs ar brāli būtu bērnu namā
satikušies. Neatceros arī kā mēs nokļuvām bērnunamā, bet biju labākā skolniece
klasē, katru reizi nobeidzot klasi man dāvināja grāmatu, skolotāja mani mīlēja.
Cik bērnu bijāt klasē, bērnu namā?
Personīgi neatceros. Zinu tikai, ka vilku tās strīpas glītrakstīšanā, darīju visu ko
skolotāja lika. Bērnu namā bija zobārste, viņa bija sirsnīga pret mani. Brālis zināja
stāstīt, ka zobārste pazinusi māti, viņa bija pārdevusi zobārstei tēva zelta gredzenu un
sudrablietas. Bērnu namā viņa man lika skalot zobus ar lillā graudiņiem un ķiploku
daiviņām, man visi zobiņi kustējās. Ak, Dievs, kas tas bija par gardumu. Šo ķiploku
daiviņu es ņēmu līdzi uz ēdnīcu, parīvēju uz maizes garoziņas, kas tas bija par
gardumu.
Ir beidzies karš, pēc kāda laika pienāk vēsts, ka bērnu nama bērnus vedīšot uz Latviju.
Brālis stāsta – mums visiem uzšūti auni mēteļi, jauni apģērba gabali, arī apavi jauni,
tiekam rūpīgi sagatavoti. Manam brālim uzdots sapulcināt visus latviešu bērnus.Ar
brāli sarunājāmies krieviski, daļa bērnu bija no ģimenēm, tie labi prata runāt latviski,
mēs tikai stostījāmies. Kauns par to, ka nepratām, tādēļ arī klusu sarunājāmies. Kamēr
bija savākti bērni no citiem bērnu namiem, tikām ievietoti kādās kopmītnes telpās, jo
uzreiz jau visa grupa netika salasīta. Pagāja kādas divas nedēļas, pa to laiku iemācījos
rakstīt un lasīt latviešu valodā. Vilcienā, pa ceļam mani apzaga – nozaga zābakus.
Līdzi man tika iedota sarkana kleita ar baltām pumpiņām, pēc tam to atņēma tēva
māsa, kā man sāpēja sirds. Arī pārtika tika iedota no bērnu nama – tā pazuda
Krasnojarskā.
Atbraucām uz Kuldīgas ielas bērnu namu, tur pie sienas atradās saraksts ar
atvestajiem bērniem. Pēc mums atnāca audžutēva brālis, kas bija mans krusttēvs,
Arturs Līcis un Zelma Līcis. Šodien galvot nevaru, bet atmiņā palikusi tāda ziņa, ka
par mums bāreņiem, kuri paņēma bērnus savās ģimenēs, deva naudu. Nezinu, no
kurienes man tāda ziņa – par katru bērnu 50 rbļ. Krusttēvs mūs aizveda uz savu māju,
viņam pašam ģimenē bija četri bērni. Rudenī pārcēlāmies uz Lēdmani, pie audžutēva
māmiņas, Annas Līcis, brīnišķīgas sievietes, jo viņa man noglāstīja galvu, pirmo reizi
pēc tik ilgiem gadiem. Viņa iemācīja skaitīt tēvreizi un divu gadu laikā nepateica
nevienu sliktu vārdu, arī viņas vīrs, Andrejs Līcis. Visu izrīkotāja un darītāja bija
Lilija Līcis, ar trim meitām, ļoti enerģiska sieviete. Lēdmanē sāku mācīties pirmajā
klasē, jo man iepatikās klases audzinātāja, varēju jau iet arī otrajā, bet savas muļķības
pēc iesāku pirmajā. Lilijai bija vienalga vai es pirmajā vai otrajā klasē. Tajā pašā
kolā gāja viņas meita Ilga, kas bija par mani četrus gadus vecāka. Viņa teica: Es esot
nesmuks bērns, ar lielu vēderu un nodzīti mati, un pietiekot parādīt ar pirkstu, ka
uzreiz raudot. Man palika 12 gadi. Pirmajā klasē!
Kaut kādā veidā Lilijai nepatika, ka esmu viņu ģimenē, viņa sameklēja mana tēva
māsu, kas dzīvoja Viļķenē. Savukārt viņa ieinteresējās par Egilu un mani paņēma kā
''piekabi''. Es viņu neinteresēju. Turpināju iet Viļķenes pamatskolā, mācījos klasē pie
skolotājas Henelānes, brīnišķīga audzinātāja un ceturtajā klasē biju teicamniece, tikai
pateicoties skolotājai. Tuvāk iepazinos ar tēva māti – Natāliju Skudru un tēva māsu,
Annu Zārdiņu. Man bija 14 gadi, vajadzēja palīdzēt saimniecībā. Kā neizturami
smagu atceros veļas mazgāšanu, jāizmazgā piecu cilvēku veļa. Tas bija šausmīgi
smags darbs – ūdens jāsanes no akas, jāuzkarsē, veļa jāizmērcē un ar rokām uz veļas
dēļa jāizmazgā. Arī dārzu vajadzēja ravēt un ganos iet. Tur man bija garlaicīgi, es
skatījos mākoņos un dziedāju, tās pašas tautas dziesmas, kuras bija iemācījusi
vecmāmiņa – Anete Pētersone, kuras dziedāju šūpojoties, tagad govis ganīdama un
īsinādama sev laiku.
Tas bija laikā, kad dzīvojām Viļķenē. Brālim vajadzēja pasi un viņš aizbrauca uz
arhīvu, dabūt nepieciešamos dokumentus un dzimšanas apliecību. Viņš izņēma arī
manu dzimšanas apliecību – mēs atkal kļuvām par Skudrām: Egils Skudra, Liāna
Skudra. Tādēļ mūs neatrada arhīva dokumentos un čekistiem mēs skaitījāmies
miruši. Mūs neatrada arī pie otrreizējās izvešanas, jo mēs slēpāmies. 1949.gada
25.martā mēs istabā nedzīvojām. Brālis atceras, ka mēs mācītāja mājā esam pārlaiduši
naktis, kādu laiku baznīcā uzturējāmies. Es tikai atceros, ka mēs gar eglītēm – kā jau
pie baznīcas, apstādītas apkārt ar eglītēm un visu nakti mēs dzīvojāmies ārpusē,
baidījāmies.ka mūs nepaņem, jo mēs nezinājām, ka esam miruši To mēs uzzinājām
tikai pie reabilitācijas dokumentu saņemšanas, kad inspektors lika rakstīt
paskaidrojumu, ka esat miruši. Mēs abi palikām bez valodas: Jūs neziniet, ka
skaitāties miruši? Mēs paskaidrojām inspektoram un viņš izdeva mums dzimšanas
apliecības. Kā zinādama, es viena negāju uz Iekšlietu ministriju, paaicināju brāli un
tad mēs abi. Drošāk stāvēt divatā.
Atgriežoties atmiņās Viļķenes mājā - mūsu princesīte, Inta Zārdiņa – mana māsīca,
desmit mēnešus jaunāka par mani, beidza septīto klasi. Tante, Anita Zārdiņa, pārcēlās
par zobārsti uz Mazsalacu un līdz ar viņu arī mēs. Viņai grūti bija mani uzturēt, tiku
sarunāta uz Cēsīm, tur dzīvoja un strādāja viņas vīra māte – Paulīne Zārdiņa. Sesto
klasi vēl beidzu Mazsalacā, bet septīto jau Cēsu vidusskolā. Man jau 17 gadi,
vajadzēja izšķirties – palikt trīs kilometrus no Cēsīm, lauku mājās, man tikšot
norakstīta pus māja, bet mācīties gan nevarēšot vai braukt uz Rīgu. Rīgā dzīvo tēva
brālēns – Zoržonkuls (Georgs Skudra), varēšu mācīties vidusskolā un pie viņa dzīvot
gultas vietā. Izvēlējos Rīgu, gultas vietu un vidusskolu. Tā es 1952.gadā nokļuvu
Rīgā. Mani, dzimušu rīdzinieci, pierakstīja Rīgā uz mācību laiku. Zoržonkuls dzīvoja
vienā istabā, komunālajā dzīvoklī. Cauri staigājamajā istabā dzīvoja Čupīte – ļoti
simpātiska kundze ar savu tanti. Zoržonkuls bija sadabūjis slimnīcas gultu, priekšā
aizlika drēbes gabalu, savā daļā nodzīvoju četrus gadus. Lai nokļūtu uz tualeti, bija
jāiziet koridorā, jāatslēdz durvis, izejot trepju telpā, durvis jāaizslēdz, jāatslēdz
nākamās, kuras veda no virtuves – tā tiku līdz tualetei. Atpakaļceļš tāds pats. Rīts
sākās ar durvju vaļā un ciet slēgšanu, bet kā Žoržonkuls – viņš bija jau gados. Es arī
viņam traucēju ar savu agro celšanos.
1952..gadā, kad atgriezos Rīgā, Žoržonkuls bija samaksājis mācību maksu Draudziņas
vidusskolā līdz janvāra mēnesim, bet mani uzturēt viņam nācās grūti, vajadzēja
meklēt darbu. Sameklēt darbu bija sarežģīti, ne avīzēs, ne žurnālos reklāmas nebija,
radioaparāta nebija, televizora arī ne. Kaut kā caur paziņu paziņām nokļuvu fotoateljē,
pēc laika Čupītes kundze paņēma mani segu cehā. Vēlāk atnāca ziņa, ka Popova vārda
nosauktajā radiorūpnīcā vajadzīga tabeļvede, strādājot beidzu Rīgas Raiņa 8.
strādnieku vidusskolu.
1957. gadā, Žoržonkuls laimīgi tika no manis vaļā, pārgāju dzīvot Pārdaugavā, Pudiķu
ielā 8, pie Mihalovskas tantes – viņas vienas istabas dzīvoklītī. Tikko beidzu
vidusskolu, mainīju darbu uz ražošanas cehu par lodētāju, sāku labi pelnīt. Mūsu
produkcija bija radio ''Daugava'' šasijas, kas pašas par sevi bija smagas, tās vajadzēja
cilāt no lentas uz lenti, toties man bija nauda.
1957.gadā iepazinos un apprecējos ar Leonardu Jāni Tomoļēviču. Viņš mani aizveda
pie savas ģimenes uz vienas istabas dzīvokli ar solījumu, ka pēc desmit dienām
dzīvosim atsevišķi. Solījums nepiepildījās, es tur nodzīvoju 37 gadus – pieci cilvēki:
es, mans vīrs, viņa māte – Nellija Tomoļēviča, tēvs – Antons Tomoļēvičs, brīnišķīgs
cilvēks, tikai lietoja alkoholu. Man viņš nepateica nevienu sliktu vārdu, saņēmu no
viņa tikai komplimentus.
Pirmo bērnu vīrs pierunāja nelaist pasaulē, aborti aizliegti, aizgāju pie kaktu daktera
Mana veselība ļoti pasliktinājās. Tēva māsa mani ieraugot teica, ka es esot caurspīdīga
un ievietoja mani slimnīcā pie Austras tantes. Viņa ievietoja mani savā nodaļā,
apskatīja mani un teica: Lianīt, tev laikam bērniņu nebūs. Atceros, tamborēju sedziņu
un pie sevis domāju, man bērniņu nebūs. Mēnesi pabiju slimnīcā. Mani izrakstīja no
slimnīcas, domādami.ka es par daudz guļu. Atbraukusi mājās, aizgāju pie ginekologa
izrādījās, ka divi mēneši esmu stāvoklī. Uzskatu, ka tas bija Dievs, kurš nolēmis
dāvināt man bērnu. Tā ir lielākā dāvana, ko esmu saņēmusi savā dzīvē. Dēls
nāca pasaulē 1958.gadā.
Kurā gadā saņēmāt dzīvokli?
Dzīvokli saņēmu 1992.gadā, pateicoties tam, ka biju izkarojusi reabilitāciju, man bija
represētā statuss. Interesēties par dzīvokli sāku 1988.gadā.
Jūs sastāvējāt dzīvokļu rindā?
Dzīvokļu rindā iestājos, kad strādāju ''Centr.sojuz.projektā''. Biju šķīrusies no
Leonarda, dzīvojām vienā istabā ar dēlu, vīrs bija apprecējies ar citu sievieti. Vēlāk,
šo rindu atdevu dēlam, kad viņš atnāca no dienesta padomju armijā.
Liāna, kāda Jūsu ikdiena, kāda sabiedriskā dzīve?
Sākās Atmoda, šajā laikā es pusotru gadu cīnījos par savu reabilitāciju. Sāka
organizēties deportētie, sadzirdot brīnišķīgā Igora Noskova aicinājumu, iestājos
Politiski represēto klubā, centra nodaļā. Vēlāk katra Rīgas nodaļa izveidoja savu
organizāciju, kas tuvāka dzīves vietai – iestājos Tālivalža Pētersona kunga vadītajā,
Kurzemes rajona Politiski represēto klubā. Tika dibināta represēto draudze – mācītājs
Guntis Kalme. Desmit gadus biju starp tiem, kas apmeklēja draudzes dievkalpojumus.
Uz Jēzus draudzi aizgāju vēlāk. Deviņdesmito gadu sākumā sākām uzlabot veselību
Jaundubultu rehabilitācijas centrā – tā ir 21 dienas programma par valsts līdzekļiem.
Mans tēvs ir leģionārs, iestājos nacionālajos vanagos. Biju sabiedriska, biju aktīva,
tagad esmu represēto klubā un vanagos, uz dievkalpojumiem aizeju retāk.
Satricinājumu ir daudz – 2002.gadā mūžībā aizgāja dēls, 2005.gadā, vīrs, 2010.gadā
Linezera slimnīcā atklāja manu slimību – tagad dzeru stipras kapsulas, man nav
enerģijas, nav spēka. Ļoti pietrūkst spēka, jo organisms nepietiekoši ražo skābekli.
Vai nedaudz izbraucat pie dabas?
Šogad nē. Daudz laika aizņem veselības uzlabošanas procedūras. Man ir draudzenes,
bet katrai savs režīms – Benita vakarā neiet no mājas laukā, es agri no rīta nevaru
iziet. Daudz eju uz kapiem, savā laikā ar mokām atradu savas dzimtas kapus.
Kad aizgāju pensijā, nopelnīju 115 rbļ. kā represētai personai, vēl pielika 10 rbļ,
sapratu, ka esmu bagāta pensionāre – bet tie visi iekrita bedrē, pēc naudas reformas
saņēmu 15 latus. Mana laime, ka man bija sešus gadus jaunāks vīrs, kurš vēl strādāja,
tādēļ varējām izdzīvot?
Kā tagad jūtaties?
Pašreiz esmu mobilizējusi visus savus spēkus, lai varētu pašu galveno izstāstīt, pašu
galveni parādīt, jo saprotu, ka darbs, kuru mēs šodien darām nāk no tiešiem avotiem.
Viens avots ir manas atmiņas, otrs avots ir manas ģimenes fotogrāfijas un trešais avots
dokumenti. Tas ir vērtīgs darbs, esmu orientējusies uz to, lai mūsu darbs uzrunātu
ikvienu cilvēku, kas lasīs manas atmiņas. Iedomājos – būs jaunā bibliotēka, un tur būs
digitālā grāmata, digitālā formātā lasīs manu dzīvesstāstu.
Tagad par tēvu.
Manam tēvam nebūs nekad vairāk kā 38 gadi. Atgriežoties Latvijā no tēva māsas
uzzināju, ka viņš ir kritis un palicis nezināms. Kad Latvija atguva neatkarību, sāku
interesēties par notikumiem, kuri ir sakarā ar manu tēvu. Pirmā saskarsme notika
''Tautas frontes'' telpās vecpilsētā. Atradu plānu grāmatiņu ar tajā esošajiem
sarakstiem: Arvīds Skudra, viņa datums un gads – kritis, nezināms. Slokas ielas izziņa
1944. gada 31.jūlijā iedalīts 19. grenadieru, 2 latviešu divīzijas 19 lauku rezerves
bataljona 4.rotā, dienesta pakāpe – jefreitors. Līdz kuram laikam dienējis – ziņu nav.
Nacionālajos vanagos ieraudzīju sējumus: Latviešu karavīrs otrajā pasaules karā.
Desmitais sējums ir pilns ar leģionāriem, kritušajiem, nezināmajiem, pazudušajiem.
Nacionālo vanagu administrācija kontaktējās ar Vācijas valsts iestādēm, un man
atnāca dokumenti, un tikai no šiem dokumentiem es uzzināju, ka Arvīds Skudra kritis
1944.gada 29.decembrī, Tukuma apriņķa, Dobeles pagastā, dienesta pakāpe,
jefreitors.
Vai tas nozīmē, ka vācieši līdzi bija paņēmuši dokumentus?
Man grūti uz šo jautājumu atbildēt, jo mūsu centrālajā arhīvā nebija nekādu ziņu.
Kad bijāt Lestenē?
Šogad, 8.maijā, katru gadu braucu ar ''Daugavas vanagiem''. Kad savā laikā satikos ar
Romanovska kungu no Nacionālajiem karavīriem un viņš sapņoja par ansambli kāds
tagad ir izveidots Lestenē. Toreiz daudzi teica, ka tā ir utopija, tu gribi, lai tavu tēvu
piemin, bet Annas kundze raudās, ka viņas tēvu nepieminēs. Ansamblis ir izveidots,
lauks pie Lestenes baznīcas izrādījās īsti piemērots iecerētajam nolūkam. Te jau
atradās 19. divīzijas kritušo apbedījumi. Visus septiņus Kurzemes kauju mēnešus
Lestenē bija krustojušies leģionu vienību ceļi.
Vai ierodas daudz cilvēku pieminēt un atcerēties?
Ļoti daudz. Šie pasākumi notiek svinīgi un skaisti. Jaunieši nāk, jaunie zemessargi
nāk, jaunkareivji nāk. Katrs ar savu domu, katrs ar savu stāstu, ar dzīvē pieredzēto.
Es zinu, ka uz Lesteni braukšu, kamēr veselība atļaus.
Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...
Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...
Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...
Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...
Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...
Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...
Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...
Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...
Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...
Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...
Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...
Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...
Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...
Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...
Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...
Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...
Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...
Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...
Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...
Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...
Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...
Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...
Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...
Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...
Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...
Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...
Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...
Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.
Lasīt vairāk...
Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...
Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...
Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...
Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...
Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...
Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...
Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...
Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
<
Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...
Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...
Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā
Lasīt vairāk...
Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā
Lasīt vairāk...
Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo
Lasīt vairāk...
Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā
Lasīt vairāk...
Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā
Lasīt vairāk...